Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2021. gada 9. februārī iesniedza Consiglio di Stato (Itālija) – Airbnb Ireland UC, Airbnb Payments UK Ltd/Agenzia delle Entrate
(Lieta C-83/21)
Tiesvedības valoda – itāļu
Iesniedzējtiesa
Consiglio di Stato
Pamatlietas puses
Prasītāji: Airbnb Ireland UC, Airbnb Payments UK Ltd
Atbildētāja: Agenzia delle Entrate
Prejudiciālie jautājumi
Tiesai tiek lūgts noteikt, ko prasa Direktīvā 2015/1535/ES 1 minētās vārdkopas informācijas sabiedrības pakalpojumu “tehniskie noteikumi” un “noteikumi par pakalpojumiem”, un it īpaši Tiesai tiek lūgts noteikt, vai minētās vārdkopas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās iekļauj arī nodokļu rakstura pasākumus, kuri nav tieši vērsti uz informācijas sabiedrības īpašā pakalpojuma regulēšanu, bet kuri praksē katrā ziņā ietekmē minētā pakalpojuma sniegšanu dalībvalstī, jo uzliek visiem nekustamo īpašumu starpniecības pakalpojuma sniedzējiem – tātad ieskaitot operatorus nodokļu nerezidentus, kuri savus pakalpojumus sniedz tiešsaistē, – tādus papildu un instrumentālus pienākumus saistībā ar nodokļu, kurus izīrētājiem ir pienākums maksāt, efektīvu iekasēšanu kā:
a) datu par starpnieka darbības rezultātā noslēgtajiem īstermiņa īres līgumiem vākšana un turpmāka paziņošana dalībvalsts nodokļu iestādēm;
b) Ieņēmumu dienestam maksājamās procentuālās daļas ieturēšana no summām, kurus īrnieki maksā izīrētājiem, un tās turpmākā ieskaitīšana Valsts Kasē?
Tiesai tiek lūgts noteikt:
a) vai LESD 56. pantā paredzētais pakalpojumu sniegšanas brīvības princips, kā arī analoģiski principi, kas izriet no Direktīvas 2006/123/EK 2 un Direktīvas 2000/31/EK 3 , ja tās ir piemērojamas šajā jomā, nepieļauj tādu valsts pasākumu, kas uzliek nekustamo īpašumu starpniekiem, kuri darbojas Itālijā – tātad ieskaitot operatorus nodokļu nerezidentus, kuri savus pakalpojumus sniedz tiešsaistē, – pienākumus vākt datus par starpnieka darbības rezultātā noslēgtajiem īstermiņa īres līgumiem un pēc tam paziņot tos nodokļu iestādēm, saistībā ar tiešo nodokļu, kas ir jāmaksā pakalpojuma izmantotājiem, iekasēšanu?
b) Vai LESD 56. pantā paredzētais pakalpojumu sniegšanas brīvības princips, kā arī analoģiski principi, kas izriet no Direktīvas 2006/123/EK un Direktīvas 2000/31/EK, ja tās ir piemērojamas šajā jomā, nepieļauj tādu valsts pasākumu, kas uzliek nekustamo īpašumu starpniekiem, kuri darbojas Itālijā – tātad ieskaitot operatorus nodokļu nerezidentus, kuri savus pakalpojumus sniedz tiešsaistē, – un kuri ir iesaistīti ar to starpniecību noslēgto īstermiņa īres līgumu īres maksas maksājuma posmā, pienākumu, saistībā ar tiešo nodokļu, kas ir jāmaksā pakalpojuma izmantotājiem, iekasēšanu, ieturēt no minētās maksas nodokli, pēc tam ieskaitot to Valsts Kasē?
c) Ja atbilde uz iepriekšējiem jautājumiem ir apstiprinoša, vai LESD 56. pantā paredzētais pakalpojumu sniegšanas brīvības princips, kā arī analoģiski principi, kas izriet no Direktīvas 2006/123/EK un Direktīvas 2000/31/EK, ja tās ir piemērojamas šajā jomā, tomēr var, ievērojot (Eiropas Savienības) tiesības, tikt ierobežoti ar tādiem valsts pasākumiem kā iepriekš a) un b) punktā aprakstītie pasākumi, ņemot vērā apstākli, ka pretējā gadījumā tiešo nodokļu iekasēšana no pakalpojuma izmantotājiem ir neefektīva?
d) Vai LESD 56. pantā paredzētais pakalpojumu sniegšanas brīvības princips, kā arī analoģiski principi, kas izriet no Direktīvas 2006/123/EK un Direktīvas 2000/31/EK, ja tās ir piemērojamas šajā jomā, tomēr var, ievērojot (Eiropas Savienības) tiesības, tikt ierobežoti ar tādiem valsts pasākumiem, kas uzliek nekustamo īpašumu starpniekiem, kuri Itālijā ir nodokļu nerezidenti, pienākumu iecelt pārstāvi nodokļu jautājumos, kuram starpnieka nodokļu nerezidenta vārdā ir jāizpilda iepriekš b) punktā aprakstītie valsts pasākumi, jo pretējā gadījumā tiešo nodokļu iekasēšana no pakalpojuma izmantotājiem ir neefektīva?
Tiesai tiek lūgts noteikt, vai LESD 267. panta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja pastāv [Eiropas Savienības] (primāro vai atvasināto) tiesību interpretācijas jautājums, kuru ierosina viena no lietas pusēm, pievienojot precīzu uzdodamā jautājuma tekstu, iesniedzējtiesa katrā ziņā saglabā iespēju patstāvīgi noformulēt šo jautājumu, ar savu rīcības brīvību un kompetenci identificējot atsauces uz attiecīgām [Eiropas Savienības] tiesību normām, valsts tiesību normām, kuras, iespējams, varētu būt tām pretrunā, un iesniedzamā jautājuma leksisko saturu, ievērojot strīda priekšmeta jomas robežas, vai arī iesniedzējtiesai ir jāpārņem puses ierosinātais jautājuma formulējums?
____________
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV 2015, L 241, 1. lpp.).
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV 2006, L 376, 1. lpp.).
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV 2000, L 178, 1. lpp.).