Language of document : ECLI:EU:T:2018:305

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2018. gada 29. maijā (*)

Eiropas Savienības preču zīme – Spēkā neesamības atzīšanas process – Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “SHERPA” – Agrāka valsts vārdiska preču zīme “SHERPA” – Daļējas spēkā neesamības atzīšana – Apelācijas padomē izskatāmā strīda priekšmets – Preču zīmes faktiska izmantošana – Regulas (EK) Nr. 207/2009 42. panta 2. punkts (tagad – Regulas (ES) 2017/1001 47. panta 2. punkts) – Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta a) apakšpunkts (tagad – Regulas 2017/1001 60. panta 2. punkta a) apakšpunkts) – Relatīvs atteikuma pamats – Sajaukšanas iespēja – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts (tagad – Regulas 2017/1001 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts)

Lieta T‑577/15

Xabier Uribe-Etxebarría Jiménez, ar dzīvesvietu Erandio [Erandio] (Spānija), ko pārstāv M. Esteve Sanz, advokāts,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv J. Crespo Carrillo, pārstāvis,

atbildētājs,

otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –

Núcleo de comunicaciones y control, SL, Madride (Spānija), ko pārstāv P. López Ronda, G. Macías Bonilla, G. Marín Raigal un E. Armero Lavie, advokāti,

par prasību, kas celta par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2015. gada 17. jūlija lēmumu lietā R 1135/2014‑2 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Núcleo de comunicaciones y control un X. Uribe-Etxebarría Jiménez.

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši P. Niuls [P. Nihoul] (referents) un J. Svenningsens [J. Svenningsen],

sekretārs: H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 1. oktobrī,

ņemot vērā EUIPO atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 14. janvārī,

ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 12. februārī,

ņemot vērā lietas nodošanu pirmajai palātai un jaunam tiesnesim referentam,

ņemot vērā prasītājam un EUIPO uzdotos Vispārējās tiesas rakstveida jautājumus un to atbildes uz šiem jautājumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas attiecīgi 2016. gada 16 un 15. decembrī,

pēc tiesas sēdes 2017. gada 28. novembrī

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        2011. gada 26. maijā X. Uribe-Etxebarría Jiménez iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).

2        Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir vārdisks apzīmējums “SHERPA”.

3        Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem tika pieteikta preču zīmes reģistrācija, ietilpst tostarp 9. un 42. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām. Preču zīmes reģistrācijas pieteikumā šīs preces un pakalpojumi attiecībā uz katru klasi atbilst šādam aprakstam:

–        9. klase: “pārvietojamas un mobilas digitālās elektroniskās ierīces telefona zvaniem, faksa, e‑pasta, video, tūlītējas ziņapmaiņas, mūzikas, audiovizuālā un multimediju satura un citu digitālo datu nosūtīšanai un saņemšanai; Mp3 atskaņotāji un citi digitālie audio un video atskaņotāji; klēpjdatori, personīgie digitālie asistenti, elektroniskie organizatori, piezīmjdatori; magnētiskie datu nesēji; tālruņi, mobilie tālruņi, datorspēļu ierīces, videotelefoni, kameras; radio uztvērēji; radio raidītāji; portatīvās videokameras; datoru aparatūra un programmatūra; programmatūra un programmaparatūra, proti, operētājsistēmas, datu sinhronizēšanas programmas, un lietojumprogrammu datoriem un klēpjdatoriem izstrādes rīki; rakstzīmju atpazīšanas programmatūra, telefonijas vadības programmatūra, mobilo telefonu programmatūra; telefonu informācijas izgūšanas programmatūra un aparatūra; programmatūra ziņojumu virzienmaiņai; spēļu programmatūra; ierakstītas datoru programmas personīgās informācijas pārvaldīšanai; datoru programmatūra datubāzu pārvaldībai; paziņojumu un elektroniskā pasta programmatūra; datubāzu sinhronizēšanas programmatūra; datorprogrammas piekļūšanai, pārlūkošanai un meklēšanai tiešsaistes datu bāzēs; datoru aparatūra un programmatūra integrētu telefona komunikāciju nodrošināšanai ar datorizētajiem pasaules informācijas tīkliem; portatīvo un mobilo digitālo elektronisko ierīču daļas un piederumi; daļas un piederumi mobilajiem tālruņiem; mobilo tālruņu apvalki; mobilo tālruņu futrāļi; mobilo tālruņu futrāļi no ādas vai ādas imitācijas; mobilo tālruņu apvalki no auduma vai tekstilmateriāliem; baterijas un akumulatori; uzlādējamas baterijas; lādēšanas ierīces; elektrisko bateriju lādētāji; austiņas; stereo austiņas; ausīs ievietojamas austiņas; stereo skaļruņi; skaļruņi; skaļruņi mājas vajadzībām; skaļruņi personīgiem stereo skaņas aparātiem; mikrofoni; automobiļu audio ierīces; portatīvo digitālo elektronisko aparātu sasaistes un lādēšanas ierīces; lietotāju rokasgrāmatas elektroniski nolasāmā, mašīnu nolasāmā vai datoru nolasāmā veidā, izmantošanai un pārdošanai komplektos, visām iepriekšminētajām precēm; visu iepriekš minēto preču daļas un piederumi, izņemot aparātus un instrumentus televīzijas programmu un citu programmu izvēlnei un arī skaidri izņemot visa veida produktus, kas tiek izmantoti saistībā ar militārajiem transportlīdzekļiem un bezceļu transportlīdzekļiem (militāri vai nē), un visa veida militārajiem produktiem”;

–        42. klase: “zinātniskie pakalpojumi; analīzes un rūpniecisko pētījumu pakalpojumi; datoru aparatūru un programmatūru dizains un projektēšana; konsultācijas multivides un audiovizuālās programmatūras jomā; meklētājprogrammu nodrošināšana datu iegūšanai, izmantojot elektroniskos sakaru tīklus; lietojamo pakalpojumu nodrošinātāja (ASP) pakalpojumi, kas ietver programmatūru tās izmantošanai saistībā ar tiešsaistes mūzikas pasūtīšanu, programmatūra, kas nodrošina lietotājiem iespēju atskaņot un programmēt mūziku un izklaides audio un video ierakstu, tekstu un multivides saturu, un programmatūra, kas ietver mūzikas skaņuierakstus, izklaides audio un video ierakstu, tekstu un multivides saturu; programmatūras, kas nav tiešsaistē lejupielādējama, īslaicīgas lietošanas nodrošināšana, lai ļautu lietotājiem programmēt audio, video, tekstu un citu multimediju saturu, ieskaitot mūziku, koncertus, video, radio, televīziju, ziņas, sportu, spēles un kultūras pasākumus un ar izklaidi saistītas programmas; tiešsaistes iespēju ar globālā datortīkla palīdzību nodrošināšana, lai ļautu lietotājiem programmēt saplānoto audio, video, tekstu un citu multimediju saturu, ieskaitot mūziku, koncertus, video, radio, televīziju, ziņas, sporta pasākumus, spēles, kultūras pasākumus un ar izklaidi saistītas programmas, kad tās tiks raidītas; meklētājprogrammu nodrošināšana datu iegūšanai globālajā datortīklā; meklētājprogrammu ekspluatēšana; datorkonsultācijas un palīdzības pakalpojumi informācijas skenēšanai datoru diskos, – neviens no šiem pakalpojumiem, kas iekļauti 42. klasē, nekādā ziņā nav saistīts ar piekļuves nodrošināšanu (programmatūras veidā) tirdzniecības platformām vērtspapīru darījumu īstenošanai un veikšanai un darbībām ar citiem tirdzniecībā pieejamiem finanšu instrumentiem (izņemot piekļuves nodrošināšanu internetam)”.

4        Preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2011. gada 20. jūlija Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 135/2011, un vārdisks apzīmējums “SHERPA” 2012. gada 27. aprīlī tika reģistrēts kā Eiropas Savienības preču zīme ar numuru 10000339.

5        2012. gada 23. novembrī persona, kas iestājusies lietā, Núcleo de comunicaciones y control, SL iesniedza EUIPO pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta a) apakšpunktam (tagad – Regulas 2017/1001 60. panta 1. punkta a) apakšpunkts), lasot to kopsakarā ar minētās regulas 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu (tagad – Regulas 2017/1001 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts).

6        Šis pieteikums attiecās uz visām precēm un pakalpojumiem, kuri ir aptverti ar apstrīdēto preču zīmi, un bija balstīts uz agrākas preču zīmes esamību, proti, Spānijas vārdisku preču zīmi “SHERPA”, kas ir reģistrēta 1999. gada 22. martā ar numuru 2187342 attiecībā uz precēm, kas ietilpst 9. klasē un atbilst šādam aprakstam: “informācijas apstrādes sistēmas, tostarp pārraudzības un kontroles sistēmas”.

7        Anulēšanas nodaļā prasītājs lūdza, lai persona, kas iestājusies lietā, pierādītu agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu. Šis pieteikums tika pamatots ar Regulas Nr. 207/2009 57. panta 2. un 3. punktu (tagad – Regulas 2017/1001 64. panta 2. un 3. punkts), saskaņā ar kuru Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks var prasīt pierādījumu tam, ka piecu gadu laikā pirms pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas agrākā preču zīme teritorijā, kurā tā ir aizsargāta, ir tikusi faktiski izmantota.

8        Pēc šī pieteikuma iesniegšanas, persona, kas iestājusies lietā, iesniedza dokumentus, kuru mērķis bija pierādīt šo faktisko izmantošanu.

9        2013. gada 31. jūlijā prasītājs grozīja preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, 9. klasē ietilpstošo preču saraksta beigās iekļaujot tajā šādu ierobežojumu (turpmāk tekstā – “ierobežojums”): “skaidri izņemot pārraudzības un kontroles sistēmas un informācijas apstrādes sistēmas, kas paredzētas pārraudzībai un kontrolei”.

10      Savos 2013. gada 11. oktobra apsvērumos persona, kas iestājusies lietā, norādīja, ka, neraugoties uz šo ierobežojumu, tā uzturot spēkā savu pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu.

11      2014. gada 27. februārī EUIPO Anulēšanas nodaļa pieņēma lēmumu, ar kuru tā daļēji apmierināja personas, kas iestājusies lietā, pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu. Šajā lēmumā tā uzskatīja, ka personas, kas iestājusies lietā, iesniegtie pierādījumi apliecina agrākās preču zīmes izmantošanu vienīgi attiecībā uz informācijas apstrādes sistēmām un pārraudzības un kontroles sistēmām rūpniecības procesos.

12      2014. gada 25. aprīlī prasītājs saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu (tagad – Regulas 2017/1001 66.–71. pants) iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.

13      Šī procesa ietvaros 2014. gada 27. jūnijā prasītājs iesniedza paziņojumu, kurā izklāstīts tā apelācijas sūdzības pamatojums. Tajā pašā dienā prasītājs iesniedza EUIPO vēl vienu dokumentu ar nosaukumu “Papildu paziņojums, kurā izklāstīts apelācijas sūdzības pamatojums”. Runājot par šiem dokumentiem, tie ir iesniegti pirms tam paredzētā termiņa beigām.

14      Ar 2015. gada 17. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas otrā padome apelācijas sūdzību noraidīja. Uzskatot, ka neviens lietas dalībnieks nav iebildis pret Anulēšanas nodaļas veikto vērtējumu saistībā ar agrākās preču zīmes faktiskās izmantošanas pierādījumu, Apelācijas padome savu analīzi ierobežoja ar Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu, piemērošanu.

15      Šajā kontekstā Apelācijas padome definēja preču zīmju vērtējumā vērā ņemamo sabiedrības daļu. Tās ieskatā šī definīcija bija atkarīga no attiecīgajām precēm un pakalpojumiem. Runa bija par plašu sabiedrības daļu un specializētu sabiedrības daļu attiecībā uz 9. klasē ietilpstošajām precēm un vienīgi specializētu sabiedrības daļu attiecībā uz 42. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem (apstrīdētā lēmuma 26. punkts).

16      Runājot par preču un pakalpojumu salīdzinājumu, Apelācijas padome apstiprināja Anulēšanas nodaļas veikto novērtējumu, saskaņā ar kuru noteiktās apstrīdētās 9. klasē ietilpstošās preces esot identiskas precēm, kas ir aptvertas ar agrāko preču zīmi un kas ietilpst 9. klasē (apstrīdētā lēmuma 32., 33. un 34. punkts). Tā turklāt, tāpat kā Anulēšanas nodaļa, uzskatīja, ka noteiktas citas ar apstrīdēto preču zīmi aptvertās preces, kas ietilpst 9. klasē, un noteikti ar šo pašu preču zīmi aptvertie pakalpojumi, kas ietilpst 42. klasē, ir līdzīgi ar agrāko preču zīmi aptvertajām precēm (apstrīdētā lēmuma 31., 36. un 37. punkts).

17      Runājot par apzīmējumu salīdzināšanu, Apelācijas padome, lai secinātu to identiskumu, ir balstījusies uz Anulēšanas nodaļas vērtējumu, kuru lietas dalībnieki nav apstrīdējuši (apstrīdētā lēmuma 39. punkts).

18      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos faktus, Apelācijas padome konstatēja divkāršu identiskumu, proti, apzīmējumu identiskumu un daļas konfliktējošo preču identiskumu. Tāpat tā uzskatīja, ka starp konfliktējošajām preču zīmēm pastāvot sajaukšanas iespēja attiecībā uz citu daļu preču un pakalpojumu, kas ir aptverti ar apstrīdēto preču zīmi, un uzskatīja tos par līdzīgiem (apstrīdētā lēmuma 40.–47. punkts).

 Lietas dalībnieku prasījumi

19      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest EUIPO un attiecīgajā gadījumā personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies procesā Apelācijas padomē.

20      EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21      Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        apstiprināt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

22      Visupirms ir jānorāda, ka ar savu prasījumu otro daļu persona, kas iestājusies lietā, lūdz Vispārējai tiesai pasludināt apstrīdēto lēmumu apstiprinošu spriedumu.

23      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, tā kā “apstrīdētā lēmuma apstiprināšana” nozīmē to pašu, ko prasības noraidīšana, šīs prasījumu daļas mērķis būtībā ir panākt prasības noraidīšanu un tātad tas sakrīt ar personas, kas iestājusies lietā, prasījumu pirmo daļu (skat. spriedumu, 2017. gada 11. jūlijs, Dogg Label/EUIPO – Chemoul (“JAPRAG”), T‑406/16, nav publicēts, EU:T:2017:482, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      Savukārt prasītājs savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojamam izvirza trīs pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz Regulas Nr. 207/2009 63. panta 1. punkta, 64. panta 1. punkta un 76. panta 1. punkta (tagad – Regulas 2017/1001 70. panta 1. punkts, 71. panta 1. punkts un 95. panta 1. punkts) pārkāpumu, otrkārt, uz Regulas Nr. 207/2009 57. panta 2. un 3. punkta, lasot tos kopsakarā ar šīs pašas regulas 42. panta 2. un 3. punktu (tagad – Regulas 2017/1001 47. panta 2. un 3. punkts), kā arī Komisijas Regulas (EK) Nr. 2868/95 (1995. gada 13. decembris), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1995, L 303, 1. lpp.) 22. noteikumu (tagad – Komisijas deleģētās regulas (ES) 2017/1430 (2017. gada 18. maijs), ar ko papildina Padomes Regulu [..] Nr. 207/2009 [..] un atceļ [..] Regulas (EK) Nr. 2868/95 un (EK) Nr. 216/96 (OV 2017, L 205, 1. lpp.), 10. pants), pārkāpumu un, treškārt, uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz atteikumu izvērtēt agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu

25      Ar savu pirmo pamatu prasītājs Apelācijas padomei pārmet, ka tā nav izvērtējusi agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu, lai arī tai tas esot bijis jādara atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 63. panta 1. punktam, 64. panta 1. punktam un 76. panta 1. punktam.

26      Šis pamats ir balstīts uz diviem iebildumiem.

 Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz faktiskās izmantošanas neizvērtēšanu, neraugoties uz šajā ziņā iesniegto pieteikumu

27      Ar savu pirmo iebildumu prasītājs apgalvo, ka Apelācijas padomei bija jāizvērtē faktiskā izmantošana, jo prasītājs tai skaidri bija lūdzis veikt šo vērtējumu savā paziņojumā, kurā izklāstīts apelācijas sūdzības pamatojums.

28      EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šī iebilduma pamatotību.

29      Visupirms ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome nav pārbaudījusi Anulēšanas nodaļas vērtējuma pamatotību attiecībā uz agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu, uzskatot, ka šis vērtējums Apelācijas padomē nav apstrīdēts (skat. iepriekš 14. punktu).

30      Turklāt ir jāatgādina, ka savas apelācijas sūdzības pamatojumam prasītājs Apelācijas padomei iesniedza divus paziņojumus.

31      Pirmajā paziņojumā tas pauda savu piekrišanu Anulēšanas nodaļas veiktajam vērtējumam saistībā ar agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu.

32      Savā otrajā paziņojumā, kuru tas iesniedza kā pirmā paziņojuma “papildinājumu”, prasītājs tostarp norādīja, “ka [tas] [bija] [viņa] interesēs, ka Apelācijas padome pārskata, kā tas tai [bija] jādara, pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējas sniegtos izmantošanas pierādījumus, kurus prasītājs ir apstrīdējis, attiecībā uz agrāko reģistrēto preču zīmi, kuras īpašniece tā ir un ar kuru tā pamato[ja] savu prasību par spēkā neesamības atzīšanu, jo tādējādi [esot] apstiprināts, ka preču zīmes pietiekama izmantošana, kas ļauj pamatot šo prasību, ne[tika] pierādīta” un ka, “pakārtoti, tādējādi [esot] apstiprināts, ka preču zīme ir [tikusi] izmantota vienīgi ļoti ierobežoti saistībā ar konkrētu preci, kurai n[ebija] nekāda sakara ar preci un pakalpojumiem, kuri ir aptverti ar prasītāja preču zīmi” (otrā paziņojuma 2. un 3. lpp.).

33      Tādējādi izsakot savu nolūku apšaubīt Anulēšanas nodaļas veikto vērtējumu attiecībā uz agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu, prasītājs šajā otrajā paziņojumā turklāt izklāstīja dažādus argumentus, kuri ir vērsti pret šo vērtējumu (otrā paziņojuma 3.–8. lpp.).

34      Pamatojoties uz šiem argumentiem, prasītājs norādīja, ka viņa ieskatā “nevar tikt [..] secināts, ka [agrākās] preču zīmes faktiskās izmantošanas pastāvēšana ir [tikusi] pierādīta” (otrā paziņojuma 8. lpp.).

35      Pirmkārt, no iepriekš izklāstītā izriet, ka atbilstoši EUIPO norādītajam prasītājs savā otrajā paziņojumā ir paudis pretēju nostāju par agrākās preču zīmes faktiskās izmantošanas jautājumu tai, kāda tam šajā jautājumā bija viņa pirmajā paziņojumā, turklāt tas tā bija, neraugoties uz to, ka otrais dokuments tika iesniegts vienīgi kā pirmo dokumentu “papildinošs”, kas EUIPO norādīja, ka otrajā paziņojumā sniegtā informācija ir minēta vienīgi pirmajā dokumentā paustās nostājas pamatojumam.

36      Otrkārt, šķiet, ka prasītāja iesniegtajā “papildu paziņojumā” ir ietverti divi savstarpēji nesaderīgi fragmenti – viens, kurā tiek apstrīdēts Anulēšanas nodaļas veiktais vērtējums, un otrs, kurā šis vērtējums tiek akceptēts. Proti, no vienas puses, kā tas tika uzsvērts iepriekš 32.–34. punktā, šī paziņojuma 2.–8. lappusē prasītājs ir kritizējis Anulēšanas nodaļas pausto nostāju faktiskās izmantošanas jautājumā. No otras puses, minētā paziņojuma 8. lappusē viņš ir apgalvojis: “kā [..] tas bija norādīts [viņa] iepriekšējā paziņojumā, [viņš] tātad [piekrita] Anulēšanas nodaļai, kad tā apgalvo[ja], ka “pieteikuma iesniedzējas sniegtie izmantošanas pierādījumi nepierād[īja], ka preču zīme ir [tikusi] izmantota attiecībā uz visu šo plašo preču kategoriju, bet gan [pierād[īja] agrākās preču zīmes izmantošanu vienīgi saistībā ar informācijas apstrādes sistēmām un ražošanas procesu pārraudzības un kontroles sistēmām””.

37      Šādā situācijā Apelācijas padome, ja tā izvēlētos vienu no divām prasītāja paustajām pretrunīgajām nostājām un ja tā ar dedukcijas palīdzību noteiktu iemeslus, uz kuriem tās ieskatā ir balstīts pieteikums, aizstātu prasītāju. Saskaņā ar judikatūru prasītājam ir jānosaka strīda apjoms, precīzi un saskanīgi paužot tā iesniegtos prasījumus un izteiktos argumentus. Prasītāja iesniegtajiem dokumentiem pašiem par sevi ir jāļauj apelācijas padomei izprast, kādēļ prasītājs tai lūdz atcelt vai grozīt kādu lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 28. aprīlis, Claro/ITSB – Telefónica (“Claro”), T‑225/09, nav publicēts, EU:T:2010:169, 28. punkts, un 2011. gada 16. maijs, Atlas Transport/ITSB – Atlas Air (“ATLAS”), T‑145/08, EU:T:2011:213, 41. punkts).

38      Tiesas sēdē Vispārējā tiesā prasītājs norādīja, ka pirmajā paziņojumā bija ietverta galvenā argumentācija, bet ka pēc viņa otrā paziņojuma iesniegšanas bija jāuzskata, ka šī argumentācija ir kļuvusi par pakārtotu tiktāl, ciktāl šis otrais paziņojums gan tika iesniegts kā papildu paziņojums, bet tajā prasītāja aizstāvībai bija ietverts būtisks grozījums, aspekts, kurš iepriekš netika apspriests [un] kurš ir kļuvis par centrālo kritikas punktu, ko šis lietas dalībnieks tagad izvirza pret apstrīdēto lēmumu.

39      Šajā ziņā ir jānorāda, – kā to tiesas sēdē ir minējis EUIPO, kuru šajā ziņā atbalstīja persona, kas iestājusies lietā, – ka lietas dalībnieku EUIPO iesniegtajiem paziņojumiem, piemērojot iepriekš 37. punktā minēto judikatūru, ir jābūt pašiem par sevi skaidriem. Izskatāmajā lietā, kā tas tika norādīts iepriekš 35.–38. punktā, prasītāja iesniegtie dokumenti to iesniegšanas brīdī šai prasībai neatbilda.

40      Šādos apstākļos Apelācijas padome, ievērojot prasītāja otrajā iesniegtajā paziņojumā ietverto pretrunu un ņemot vērā apstākli, ka šis paziņojums tika iesniegts vienīgi kā papildu [paziņojums], jo tādējādi prasītājs ir norādījis, ka galvenā argumentācija ir atrodama pirmajā iesniegtajā paziņojumā, pamatoti varēja noraidīt šo dokumentu.

41      Šo iemeslu dēļ pirmais prasītāja izvirzītais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

 Par otro iebildumu, kurš attiecas uz funkcionālo turpinātību starp EUIPO instancēm un apelācijas sūdzības devolutīvo iedarbību

42      Ar savu otro iebildumu prasītājs apgalvo, ka Apelācijas padomei būtu bijusi jāpārbauda agrākās preču zīmes faktiskā izmantošana, neprasot, lai šajā ziņā tiktu iesniegts pieteikums. Tā ieskatā šī pārbaude, neatkarīgi no šāda pieteikuma, bija nepieciešama, pamatojoties uz funkcionālās turpinātības principu, kas pastāvot starp EUIPO instancēm, un devolutīvo iedarbību, kas ir saistīta ar apelācijas sūdzības iesniegšanu šajā kontekstā. No šī principa un šīs iedarbības izrietot, ka apelācijas padomēm savi lēmumi ir jāpamato ar visiem faktiskajiem un tiesiskajiem elementiem, kurus ir iesnieguši lietas dalībnieki pirmajā instancē.

43      EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītāja apgalvojumus.

44      Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru pieteikums par agrākās preču zīmes faktiskās izmantošanas pierādīšanu spēkā neesamības atzīšanas procesā izraisa īpašu un iepriekšēju [primāru] jautājumu par agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu, kas gadījumā, ja preču zīmes īpašnieks to izvirza, ir jāatrisina pirms paša pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu izskatīšanas (spriedums, 2010. gada 13. septembris, Inditex/ITSB – Marín Díaz de Cerio (“OFTEN”), T‑292/08, EU:T:2010:399, 31. punkts).

45      Šis īpašais un iepriekšējais raksturs izriet no tā, ka faktiskās izmantošanas analīze ļauj noteikt, vai pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pārbaudes nolūkā agrākā preču zīme var tikt uzskatīta par reģistrētu attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem. Tātad šī analīze neietilpst paša pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pārbaudē, kas pamatota ar sajaukšanas ar šo preču zīmi iespējas esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 13. septembris, “OFTEN”, T‑292/08, EU:T:2010:399, 33. punkts).

46      No tā izriet, ka, ja jautājums par faktisko izmantošanu apelācijas padomē nav skaidri izvirzīts, tad šis jautājums nav tiesību aspekts, kas ir obligāti jāizvērtē apelācijas padomei, lai tā varētu izlemt tajā izskatāmo strīdu. Šādos apstākļos šis jautājums ir uzskatāms par tādu, kas nav apelācijas padomē izskatāmā strīda priekšmeta daļa (skat. spriedumu, 2014. gada 12. marts, El Corte Inglés/ITSB – Technisynthese (“BTS”), T‑592/10, nav publicēts, EU:T:2014:117, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      No tā izriet, ka – pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, – funkcionālā turpinātība starp EUIPO instancēm un apelācijas sūdzības devolutīvā iedarbība procesā apelācijas padomē nenozīmē, ka apelācijas padomei automātiski ir jāizskata jautājumi, kas saistīti ar agrākas preču zīmes faktisko izmantošanu, ja prasītājs apelācijas padomē šos jautājumus nav skaidri izvirzījis.

48      Tātad pirmā pamata otrais iebildums ir noraidāms tādējādi, ka, ņemot vērā atbildi uz pirmo iebildumu, pirmais pamats ir noraidāms kopumā.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz kļūdu vērtējumā, analizējot agrākās preču zīmes faktiskās izmantošanas apliecināšanai iesniegtos pierādījumus

49      Ar savu otro pamatu prasītājs apgalvo, ka Anulēšanas nodaļas pieņemtajā lēmumā attiecībā uz faktisko izmantošanu ir pieļauta kļūda vērtējumā, pārkāpjot Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punktu un Regulas Nr. 2868/95 22. noteikumu. Atbildot uz Vispārējās tiesas sēdē uzdoto jautājumu, prasītājs precizēja, ka šis pamats attiecās arī uz Regulas Nr. 207/2009 57. panta 2. un 3. punkta, kas ir saistīti ar agrākas preču zīmes faktiskās izmantošanas pierādījumu spēkā neesamības atzīšanas procesā iesniegšanu, pārkāpumu.

50      Savos procesuālajos rakstos prasītājs precizē, ka šis pamats ir iesniegts pakārtoti un Vispārējai tiesai tas būtu jāizvērtē vienīgi gadījumā, ja tā noraidītu iepriekš izskatīto pirmo pamatu. Tā kā šis pirmais pamats iepriekš 48. punktā ir noraidīts, ir jāizskata otrais pamats. Šī pakārtotā pamata ietvaros prasītājs analizē dažādus personas, kas iestājusies lietā, procesā Anulēšanas nodaļā iesniegtos dokumentus, lūdzot Vispārējai tiesai konstatēt, ka šiem dokumentiem neesot nepieciešamā pierādījuma spēka, lai pierādītu agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu.

51      EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šī pamata pieņemamību un pamatotību.

52      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Vispārējā tiesā preču zīmju jomā celto prasību mērķis ir pārbaudīt EUIPO apelācijas padomju pieņemto lēmumu tiesiskumu. Šajā kontekstā Vispārējā tiesa nevar atkārtoti pārbaudīt faktiskos apstākļus to pierādījumu skatījumā, kuri tai tiek iesniegti pirmo reizi (spriedums, 2015. gada 16. aprīlis, Matratzen Concord/ITSB – KBT (“ARKTIS”), T‑258/13, nav publicēts, EU:T:2015:207, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

53      Izskatāmajā lietā ir skaidrs, ka Apelācijas padome nav autonomi un pilnīgi pārbaudījusi personas, kas iestājusies lietā, iesniegtos pierādījumus, lai apliecinātu agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu, un Apelācijas padomei, neesot skaidram pieteikumam šajā jautājumā, kuru tajā būtu iesniedzis prasītājs, tas arī nebija jādara.

54      No tā izriet, ka, piemērojot iepriekš 52. pantā minēto judikatūru, Vispārējā tiesa šos pierādījumus nevar pārbaudīt un ka otrais pamats ir noraidāms.

 Par trešo pamatu, kas attiecas uz kļūdām, kuras ir pieļautas, izvērtējot preču un pakalpojumu identiskumu vai līdzību

55      Ar savu trešo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta pārkāpumu, prasītājs pārmet Apelācijas padomei, ka tā ir pieļāvusi kļūdas identiskuma vai līdzības, kas pastāv starp ar konfliktējošajām preču zīmēm aptvertajām precēm vai pakalpojumiem, vērtējumā.

56      Savos procesuālajos rakstos prasītājs precizē, ka šis pamats ir izvirzīts vēl pakārtotāk un ir jāizskata, ja apstrīdētais lēmums netiktu atcelts, pamatojoties uz pirmo un otro pamatu. Tā kā pēdējie minētie ir noraidīti, ir jāizvērtē šis trešais pamats, pārbaudot vispirms apsvērumus, kurus Apelācijas padome ir paudusi saistībā ar konkrēto sabiedrības daļu un apzīmējumu salīdzinājumu.

 Par konkrēto sabiedrības daļu

57      Lai izvērtētu sajaukšanas iespēju, ir jāņem vērā vidusmēra konkrētās preču kategorijas patērētājs, vispirms ievērojot, ka šis patērētājs ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, kā arī ka tā uzmanības līmenis var būt mainīgs atkarībā no attiecīgo preču vai pakalpojumu kategorijas (skat. spriedumu, 2007. gada 13. februāris, Mundipharma/ITSB – Altana Pharma (“RESPICUR”), T‑256/04, EU:T:2007:46, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      Apstrīdētā lēmuma 26. punktā Apelācijas padome konstatēja, ka sabiedrības daļa, uz kuru attiecas 9. klasē ietilpstošās preces, aptver plašu sabiedrību, no vienas puses, un specializētu sabiedrību, ko veido uzņēmumi, kuriem ir konkrētas zināšanas vai profesionālā pieredze, no otras puses. Tajā pašā punktā tā norādīja, ka 42. klasē ietilpstošie pakalpojumi ir paredzēti tai sabiedrības daļai, kurai ir zinātniskas un tehniskas zināšanas un kuras uzmanības līmenis ir augstāks. Tā kā prasītājs šos apsvērumus nav apstrīdējis un tā kā tie ir pamatoti, Vispārējā tiesa tos var apstiprināt.

59      Turklāt apstrīdētā lēmuma 25. punktā Apelācijas padome uzskatīja – un prasītājs to nav apstrīdējis –, ka nozīmīgā teritorija ir Eiropas Savienība. Atbildot uz tiesas sēdē uzdoto jautājumu, EUIPO piekrita, ka tas ir pieļāvis kļūdu, šādi definējot nozīmīgo teritoriju, bet tas norādīja, ka šī kļūda nekādi neietekmējot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Prasītājs apgalvoja, ka minētā kļūda varētu ietekmēt konfliktējošo preču zīmju konceptuālās līdzības vērtējumu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, jo, tā kā agrākā preču zīme ir Spānijas preču zīme, nozīmīgā vērā ņemamā teritorija bija Spānijas teritorija, šī kļūda tomēr nav ietekmējusi apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Proti, tā nevar ietekmēt konfliktējošo preču zīmju vizuālās, fonētiskās vai pat konceptuālās līdzības vērtējumu, jo tās ir identiskas, vai attiecīgo preču un pakalpojumu līdzības vērtējumu, attiecībā uz kuriem nešķiet, ka šis vērtējums varētu būt atkarīgs no nozīmīgās teritorijas, un tas izskatāmajā lietā turklāt arī netiek apgalvots.

 Par apzīmējumu salīdzinājumu

60      Izskatāmajā lietā Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 39. punktā uzskatīja, ka, tā kā konfliktējošos apzīmējumus veido vienīgi vārds “sherpa”, tie ir identiski. Ir acīmredzams – un prasītājs to nav apstrīdējis –, ka šis konstatējums var tikt apstiprināts.

 Par preču un pakalpojumu salīdzinājumu

–       Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz 9. klasē ietilpstošo preču, kuras ir aptvertas ar agrāko preču zīmi, un 42. klasē ietilpstošo pakalpojumu, kuri ir aptverti ar apstrīdēto preču zīmi, līdzības vērtējumu

61      Apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome uzskatīja, ka noteikti 42. klasē ietilpstošie un prasītāja iesniegtajā reģistrācijas pieteikumā norādītie pakalpojumi ir līdzīgi precēm, kas ietilpst 9. klasē un ir aptvertas ar agrāko preču zīmi.

62      Šo vērtējumu prasītājs apstrīd saistībā ar šādiem pakalpojumiem: “konsultācijas multivides un audiovizuālās programmatūras jomā; meklētājprogrammu nodrošināšana datu iegūšanai, izmantojot elektroniskos sakaru tīklus; meklētājprogrammu nodrošināšana datu iegūšanai globālajā datortīklā”.

63      Apelācijas padomes veikto līdzības konstatējumu prasītājs apšauba arī attiecībā uz šādu pakalpojumu sarakstu: “lietojamo pakalpojumu nodrošinātāja (ASP) pakalpojumi, kas ietver programmatūru tās izmantošanai saistībā ar tiešsaistes mūzikas pasūtīšanu, programmatūra, kas nodrošina lietotājiem iespēju atskaņot un programmēt mūziku un izklaides audio un video ierakstu, tekstu un multivides saturu, un programmatūra, kas ietver mūzikas skaņuierakstus, izklaides audio un video ierakstu, tekstu un multivides saturu; programmatūras, kas nav tiešsaistē lejupielādējama, īslaicīgas lietošanas nodrošināšana, lai ļautu lietotājiem programmēt audio, video, tekstu un citu multimediju saturu, ieskaitot mūziku, koncertus, video, radio, televīziju, ziņas, sportu, spēles un kultūras pasākumus un ar izklaidi saistītas programmas; tiešsaistes iespēju ar globālā datortīkla palīdzību nodrošināšana, lai ļautu lietotājiem programmēt saplānoto audio, video, tekstu un citu multimediju saturu, ieskaitot mūziku, koncertus, video, radio, televīziju, ziņas, sporta pasākumus, spēles, kultūras pasākumus un ar izklaidi saistītas programmas, kad tās tiks raidītas”.

64      Prasītāja ieskatā šie pakalpojumi nav papildinoši vai līdzīgi programmatūrām, kurām ir rūpnieciskas funkcijas un kuras tiek tirgotas ar agrāko preču zīmi, jo pirmās minētās, atšķirībā no pēdējām minētajām, vienlaicīgi var lietot tikai viens galalietotājs.

65      Šai ziņā ir jānorāda – kā to uzskatīja Apelācijas padome –, ka pirmā iepriekš 62. punktā minētā pakalpojumu virkne ir tās preces papildinoša, kas ir aptvertas ar agrāko preču zīmi un attiecībā uz kurām ir pierādīta faktiskā izmantošana.

66      Proti, papildinošais raksturs izriet no tā, ka ar agrāko preču zīmi aptvertās preces to izmantošanai prasa, lai tiktu izmantota “programmatūra” un “aplikācijas”, kuras ir minējusi Apelācijas padome. Tāpat šī “programmatūra” un šīs “aplikācijas” nevarot tikt piegādātas lietotājiem bez precēm, kuras ļauj tās izmantot, precēm, kuru vidū ietilpst personas, kas iestājusies lietā, tirgotās ar agrāko preču zīmi, kuras izmantošana ir pierādīta, aptvertās pārraudzības un kontroles sistēmas.

67      Šis vērtējums nemainās no ar agrāko preču zīmi aptverto preču izmantošanas rūpnieciskajā procesā, jo šis pēdējais termins nozīmē vienīgi, ka tad, ja tās tiek izmantotas rūpnieciskajā kontekstā, šo pārraudzības un kontroles preču, kas ir apzīmētas ar šo preču zīmi, adresāti var būt būtisks skaits lietotāju un ietilpst analoģiskā procesā tam, kāds ir raksturīgs sērijveida ražošanai.

68      Papildinošā saikne starp šīm ar agrāko preču zīmi aptvertajām precēm un pakalpojumiem, kas aptverti ar apstrīdēto preču zīmi, nav šķērslis to iespējamai līdzībai, jo saskaņā ar judikatūru, lai novērtētu preču līdzību, ir jāņem vērā visi atbilstošie faktori, kuri raksturo saikni starp attiecīgajām precēm un pakalpojumiem, tostarp to raksturs, izmantošanas mērķis, to lietošans, kā arī to konkurējošais vai papildinošais raksturs (skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, El Corte Inglés/ITSB – Bolaños Sabri (“PiraÑAM diseño original Juan Bolaños”), T‑443/05, EU:T:2007:219, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      Tādējādi papildinošais raksturs, kāds pastāv starp precēm un pakalpojumiem, tostarp apstāklis, ka vieni tiek izmantoti kopā vai saistībā ar otriem, konkrētās sabiedrības daļas ieskatā var izraisīt uztveri, ka šīs preces un šie pakalpojumi ir līdzīgi.

70      Līdzības konstatējums, kas pamatots ar papildinošo raksturu un kuru ir izdarījusi Apelācijas padome, izskatāmajā lietā, ņemot vērā attiecīgo preču un pakalpojumu komplekso raksturu, it īpaši grūtības pat specializētai sabiedrības daļai nošķirt, kas pieder pie aprīkojuma un kas pieder pie programmatūras vai aplikācijas, jo vienus un otrus ir paredzēts izmantot kopā, ir jāapstiprina.

71      Runājot par otro pakalpojumu virkni, kas norādīta iepriekš 63. punktā, kā to ir nolēmusi Apelācijas padome, tie var tikt uzskatīti par līdzīgiem, pat ja līdzības pakāpe ar precēm, kas aptvertas ar agrāko preču zīmi, ir neliela tiktāl, ciktāl šos pakalpojumus var sniegt tie paši uzņēmumi un tie var būt paredzēti vienai un tai pašai sabiedrības daļai.

72      Šo iemeslu dēļ Apelācijas padome pamatoti uzskatīja, ka attiecīgie pakalpojumi ir līdzīgi precēm, kas aptvertas ar agrāko preču zīmi un attiecībā uz ko ir pierādīta faktiskā izmantošana.

–       Par otro iebildumu, kas attiecas uz 9. klasē ietilpstošo preču, kas ir aptvertas ar agrāko preču zīmi, un 9. klasē ietilpstošo preču, kas ir aptvertas ar apstrīdēto preču zīmi, identiskuma vai līdzības vērtējumu

73      Runājot par 9. klasē ietilpstošo preču salīdzinājumu, Apelācijas padome apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka šādas ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi aptvertās preces ir identiskas precēm, kas ir aptvertas ar agrāko preču zīmi: “datoru aparatūra un programmatūra; programmatūra un programmaparatūra, proti, operētājsistēmas, datu sinhronizēšanas programmas, un lietojumprogrammu datoriem un klēpjdatoriem izstrādes rīki; rakstzīmju atpazīšanas programmatūra, telefonijas vadības programmatūra, mobilo telefonu programmatūra; telefonu informācijas izgūšanas programmatūra un aparatūra; programmatūra ziņojumu virzienmaiņai; ierakstītas datoru programmas personīgās informācijas pārvaldīšanai; datoru programmatūra datubāzu pārvaldībai; paziņojumu un elektroniskā pasta programmatūra; datubāzu sinhronizēšanas programmatūra; datorprogrammas piekļūšanai, pārlūkošanai un meklēšanai tiešsaistes datu bāzēs; datoru aparatūra un programmatūra integrētu telefona komunikāciju nodrošināšanai ar datorizētajiem pasaules informācijas tīkliem”.

74      Turklāt Apelācijas padome konstatēja, ka citas turpmāk norādītās un 9. klasē ietilpstošās preces ir līdzīgas precēm, kas ietilpst 9. klasē un ir aptvertas ar agrāko preču zīmi: “pārvietojamas un mobilas digitālās elektroniskās ierīces telefona zvaniem, faksa, e‑pasta, video, tūlītējas ziņapmaiņas, mūzikas, audiovizuālā un multimediju satura un citu digitālo datu nosūtīšanai un saņemšanai; Mp3 atskaņotāji un citi digitālie audio un video atskaņotāji; klēpjdatori, personīgie digitālie asistenti, elektroniskie organizatori, piezīmjdatori; magnētiskie datu nesēji; tālruņi, mobilie tālruņi, videotelefoni, kameras; radio uztvērēji; radio raidītāji; portatīvās videokameras; portatīvo un mobilo digitālo elektronisko ierīču daļas un piederumi; daļas un piederumi mobilajiem tālruņiem; lietotāju rokasgrāmatas elektroniski nolasāmā, mašīnu nolasāmā vai datoru nolasāmā veidā, izmantošanai un pārdošanai komplektos, visām iepriekšminētajām precēm; visu iepriekš minēto preču daļas un piederumi, izņemot aparātus un instrumentus televīzijas programmu un citu programmu izvēlnei un arī skaidri izņemot visa veida produktus, kas tiek izmantoti saistībā ar militārajiem transportlīdzekļiem un bezceļu transportlīdzekļiem (militāri vai nē), un visa veida militārajiem produktiem; skaidri izņemot pārraudzības un kontroles sistēmas un informācijas apstrādes sistēmas, kas paredzētas pārraudzībai un kontrolei”.

75      Runājot par šīm dažādajām precēm prasītājs galvenokārt apgalvo, ka Apelācijas padome apstrīdētajā lēmumā, veicot šo preču salīdzinājumu, neesot ņēmusi vērā ierobežojumu. Šis ierobežojums izslēdzot jebkādu ar apstrīdēto preču zīmi aptverto preču identiskumu un jebkādu to līdzību precēm, kas aptvertas ar agrāko preču zīmi.

76      Pakārtoti prasītājs apstrīd Apelācijas padomes veikto analīzi, lai secinātu attiecīgo preču identiskumu un līdzību.

77      EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, nepiekrīt prasītāja argumentācijai.

78      Šajā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 26. panta 1. punkta c) apakšpunktu (tagad – Regulas 2017/1001 31. panta 1. punkta c) apakšpunkts) pieteikumi par Eiropas Savienības preču zīmēm ietver preču vai pakalpojumu sarakstu, attiecībā uz kuriem reģistrācija ir pieteikta.

79      Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 43. panta 1. punktam (tagad – Regulas 2017/1001 49. panta 1. punkts) pieteikuma iesniedzējs var jebkurā laikā atsaukt savu Eiropas Savienības preču zīmes pieteikumu vai ierobežot tajā ietverto preču un pakalpojumu sarakstu.

80      Izskatāmajā lietā, kā tas tika norādīts iepriekš 9. punktā, prasītājs spēkā neesamības atzīšanas procesa laikā Anulēšanas nodaļā iesniedza pieteikumu par ierobežojumu.

81      Pēc ierobežojuma veikšanas 9. klasē ietilpstošo un ar apstrīdēto preču zīmi aptverto preču saraksts beidzās ar teikuma daļu, kas ir formulēta šādi “skaidri izņemot pārraudzības un kontroles sistēmas un informācijas apstrādes sistēmas, kas paredzētas pārraudzībai un kontrolei”.

82      Papildus vienkāršai ierobežojuma minēšanai apstrīdētā lēmuma 30. un 35. punktā saistībā ar noteiktām precēm nav nekādu norāžu, precizējumu vai pamatojumu, un no šī lēmuma neizriet, ka Apelācijas padome ir skaidri izanalizējusi minēto ierobežojumu, veicot savu vērtējumu attiecībā uz 9. klasē ietilpstošo preču, kas aptvertas ar konfliktējošajām preču zīmēm, identiskumu vai līdzību.

83      Saskaņā ar judikatūru šāda ierobežojuma ņemšana vērā administratīvā procesa laikā varētu izraisīt to, ka atkarībā no lietas apstākļiem, preces, kuras iepriekš tika uzskatītas par identiskām, tiktu uzskatītas vairs tikai par līdzīgām (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2015. gada 30. septembris, Gat Microencapsulation/ITSB – BASF (“KARIS”), T‑720/13, nav publicēts, EU:T:2015:735, 40. punkts), kā rezultātā konfliktējošo preču zīmju identiskuma gadījumā attiecīgi piemērojamā tiesību norma vairs nebūtu Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta a) apakšpunkts, bet gan šīs pašas regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

84      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, kura varēja ietekmēt vērtējumus, kurus tā bija veikusi attiecībā uz 9. klasē ietilpstošo preču, kas aptvertas ar konfliktējošajām preču zīmēm, identiskumu vai līdzību.

85      Tā kā šādi Apelācijas padomes pieļautā kļūda izšķiroši varēja ietekmēt apstrīdētā lēnuma saturu, ciktāl tas attiecās uz apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saistībā ar 9. klasē ietilpstošajām precēm, šīs kļūdas dēļ ir jāatceļ apstrīdētais lēmums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz vērtējumu, kas veikts saistībā ar šajā klasē ietilpstošajām precēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 9. marts, Colas/ITSB – García-Teresa Gárate un Bouffard Vicente (“BASE-SEAL”), T‑172/10, nav publicēts, EU:T:2012:119, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

86      Savos procesuālajos rakstos EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, būtībā ir lūguši grozīt apstrīdēto lēmumu gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka šajā lēmumā ir pieļauta kļūda saistībā ar ierobežojuma pārbaudi.

87      Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru Vispārējai tiesai ir [lēmumu] grozīšanas tiesības, bet šo tiesību īstenošana ir veicama vienīgi situācijās, kurās Vispārējā tiesa pēc apelācijas padomes veiktā vērtējuma pārbaudes, pamatojoties uz konstatētajiem faktu un tiesību apstākļiem, var noteikt, kāds lēmums apelācijas padomei bija jāpieņem. Vispārējai tiesai nav tiesību ar savu vērtējumu aizstāt apelācijas padomes vērtējumu un arī veikt vērtējumu, attiecībā uz kuru minētā padome vēl nav paudusi viedokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 72. punkts).

88      Šādos apstākļos Vispārējā tiesa nevarētu īstenot savas [lēmuma] grozīšanas tiesības, nepārsniedzot tai judikatūrā piešķirtās pilnvaras, jo Apelācijas padome apstrīdētajā lēmumā nav paudusi savu nostāju par apjomu un sekām, kādas izriet no ierobežojuma, attiecībā uz 9. klasē ietilpstošo preču, kas ir aptvertas ar konfliktējošajām preču zīmēm, identiskuma vai līdzības vērtējumu, kā rezultātā Vispārējai tiesai šajā ziņā nav vērtējuma, kuru tā saskaņā ar judikatūru varētu pārbaudīt, kā arī attiecīgajā gadījumā grozīt.

89      Šādos apstākļos ir jāapmierina trešā pamata otrais iebildums un apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tas attiecas uz apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saistībā ar 9. klasē ietilpstošajām precēm, un, kā to galu galā tiesas sēdē ierosināja EUIPO, jānodod lieta atpakaļ Apelācijas padomei, lai tā no jauna lemtu par šo pieteikuma daļu.

90      Turpretī tiktāl, ciktāl Apelācijas padome pamatoti varēja uzskatīt, ka ar apstrīdēto preču zīmi aptvertie 42. klasē ietilpstošie pakalpojumi ir līdzīgi 9. klasē ietilpstošajām precēm, kas aptvertas ar agrāko preču zīmi un attiecībā uz kurām ir pierādīta faktiskā izmantošana (skat. iepriekš 72. punktu), no vienas puses, un Vispārējā tiesa var apstiprināt kā pamatotu Apelācijas padomes veikto visaptverošo sajaukšanas iespējas vērtējumu, kuru prasītājs nav īpaši apstrīdējis, no otras puses, šī prasība ir noraidāma daļā, kura attiecas uz apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saistībā ar 42. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

91      Prasības pieteikumā prasītājs ir prasījis, lai EUIPO un attiecīgajā gadījumā personai, kas iestājusies lietā, tiktu piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

92      Atbilstoši Vispārējas tiesas Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem. Izskatāmajā lietā EUIPO ir jāpiespriež papildus saviem izdevumiem atlīdzināt vienu trešdaļu prasītāja tiesāšanās izdevumu.

93      Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu Vispārējā tiesa var nolemt, ka persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati. Šajā gadījumā persona, kas iestājusies lietā EUIPO atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

94      Runājot par prasītāja prasījumu saistībā ar izdevumiem procesā Apelācijas padomē, Apelācijas padomei, ņemot vērā šo spriedumu, ir jālemj par ar šo procesu saistītajiem izdevumiem (spriedums, 2017. gada 4. oktobris, Gappol Marzena Porczyńska/EUIPO – Gap (ITM) (“GAPPOL”), T‑411/15, nav publicēts, EU:T:2017:689, 209. punkts).

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas otrās padomes 2015. gada 17. jūlija lēmumu lietā R 1135/2014‑2, ciktāl tas attiecas uz ar apstrīdēto preču zīmi aptvertajām precēm, kas ietilpst 9. klasē.

2)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)      EUIPO sedz savus, kā arī atlīdzina vienu trešdaļu Xabier Uribe-Etxebarría Jiménez tiesāšanās izdevumu.

4)      X. Uribe-Etxebarría Jiménez sedz divas trešdaļas savu tiesāšanās izdevumu.

5)      Núcleo de comunicaciones y control, SL sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Pelikánová

Nihoul

Svenningsen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 29. maijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – spāņu.