ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 14. novembrī (1)
Lieta C‑498/16
Maximilian Schrems
pret
Facebook Ireland Limited
(Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – Jurisdikcija patērētāju līgumu jomā – Patērētāja jēdziens – Sociālie plašsaziņas līdzekļi – Facebook konti un Facebook lapas – Patērētāju, kuru domicils ir tajā pašā dalībvalstī, citās dalībvalstīs un valstīs, kas nav ES dalībvalstis, prasījumu cesija – Kolektīva tiesiskā aizsardzība
I. Ievads
1. Maximilian Schrems ir vērsies Austrijas tiesā pret Facebook Ireland Limited. Viņš apgalvo, ka uzņēmums ir pārkāpis viņa tiesības uz privāto dzīvi un datu aizsardzības tiesības. Atsaucoties uz M. Schrems tiešsaistē izteikto aicinājumu, septiņi citi Facebook lietotāji viņam cedēja savus prasījumus, kuros tiek apgalvoti tādi paši pārkāpumi. Viņi dzīvo Austrijā, citās ES dalībvalstīs un valstīs, kas nav ES dalībvalstis.
2. Šajā lietā ir jāatrisina divi juridiskie jautājumi. Pirmkārt, kas ir “patērētājs”? ES tiesībās patērētāju uzskata par vājāko pusi, kam nepieciešama aizsardzība. Šim nolūkam gadu gaitā ir izstrādāta diezgan noturīga patērētāju juridiskā aizsardzība, ieskaitot iespēju izmantot īpašo jurisdikcijas pamatu patērētāju līgumiem, kas paredzēts Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2) 15. un 16. pantā. Šādi faktiski patērētājiem ir izveidots forum actoris, – patērētājs pret otru līgumslēdzēju pusi var vērsties tiesā vietā, kur ir tā domicils. M. Schrems apgalvo, ka Vīnes (Austrija) tiesām ir jurisdikcija izskatīt gan viņa paša prasījumus, gan cedētos prasījumus, jo viņš ir patērētājs Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. panta izpratnē.
3. Taksonomija nekad nav nepārprotama. Pat ja ir iespējams vienoties par dažiem definējošiem elementiem, vienmēr būs izņēmumi, kas kritērijiem neatbilst. Turklāt jēdzieni laika gaitā evolucionē. Vai “patērētājs”, kurš aizvien biežāk iesaistās juridiskos strīdos, pakāpeniski kļūst par “profesionālu prāvnieku patērētāju tiesību jautājumos”, kuram tādēļ vairs īpaša aizsardzība nav nepieciešama? Tāda īsumā ir pirmā iesniedzējtiesas Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) uzdotā jautājuma būtība.
4. Otrais jautājums attiecas uz patērētāju līgumu strīdu, kuros prasījumi ir cedēti, starptautisko jurisdikciju. Pieņemot, ka prasītājs pats par sevi joprojām ir patērētājs, vai viņš var paļauties uz šo īpašo jurisdikcijas pamatu attiecībā uz prasībām, ko cedējuši citi patērētāji, kuru domicils ir tajā pašā dalībvalstī, citās ES dalībvalstīs un/vai valstīs, kas nav ES dalībvalstis? Citiem vārdiem sakot, vai ar Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu var tikt noteikta papildu īpašā jurisdikcija cesionāra domicila valstī, tādējādi faktiski pieļaujot iespēju apkopot visas pasaules patērētāju prasījumus?
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Regula Nr. 44/2001
5. Regulas Nr. 44/2001 15. pants ir formulēts šādi:
“1. Lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neierobežojot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:
(a) tas ir līgums par preču iegādi ar nomaksu pa daļām vai
(b) tas ir līgums par aizdevumu, kas atmaksājams pa daļām, vai par jebkāda cita veida kredītu, kas izsniegts, lai finansētu preču iegādi; vai
(c) visos citos gadījumos līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai piekopj arodu patērētāja domicila valstī vai ar visiem līdzekļiem novirza šādas darbības uz attiecīgo dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, to skaitā uz attiecīgo dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā.
[..]”
6. Regulas Nr. 44/2001 16. pantā ir noteikts, ka:
“1. Patērētājs var ierosināt tiesvedību pret citu līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai patērētāja domicila vietas tiesās.
2. Otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils.
[..]”
B. Austrijas tiesības
7. Zivilprozessordnung (Austrijas Civilprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “ZPO”) 227. pantā ir paredzēts:
“(1) Vairākus viena prasītāja prasījumus pret vienu un to pašu atbildētāju, pat ja tie netiek apvienoti (Jurisdiktionsnorm [Likuma par tiesu jurisdikciju] 55. pants), var izvirzīt vienā un tajā pašā prasībā, ja visi prasījumi:
1. ietilpst attiecīgas tiesas jurisdikcijā un
2. ir pieļaujama to izskatīšana viena un tā paša veida procesā.
(2) Tomēr prasījumi, kas nepārsniedz Likuma par tiesu jurisdikciju 49. panta 1. punkta 1. apakšpunktā noteikto summu, var tikt apvienoti ar prasījumiem, kas pārsniedz šo summu, un prasījumi, ko izskata viens tiesnesis, var tikt apvienoti ar prasījumiem, ko izskata palāta. Pirmajā gadījumā jurisdikciju nosaka pēc lielākās summas, bet otrajā gadījumā nolēmumu par visiem prasījumiem pieņem palāta.”
III. Pamatlietas faktiskie apstākļi
8. Kā izriet no iesniedzējtiesas norādītajiem faktiem, M. Schrems (turpmāk tekstā – “prasītājs”) specializējas IT tiesībās un datu aizsardzības tiesībās. Viņš izstrādā doktora disertāciju par datu aizsardzības juridiskajiem (civiltiesiskajiem, krimināltiesiskajiem un administratīvi tiesiskajiem) aspektiem.
9. Prasītājs izmanto Facebook kopš 2008. gada. Sākumā viņš Facebook izmantoja vienīgi privātām vajadzībām, lietojot segvārdu. Kopš 2010. gada viņš pats savā vārdā, to rakstot kiriliskā alfabēta burtiem, izmanto Facebookkontu privātām vajadzībām – fotogrāfiju augšupielādei, ierakstu veikšanai un tērzēšanai, izmantojot ziņapmaiņas pakalpojumu. Viņam ir aptuveni 250 “Facebook draugu”. Kopš 2011. gada prasītājs izmanto arī Facebook lapu. Šajā lapā ir informācija par viņa priekšlasījumiem, dalību paneļdiskusijās un uzstāšanos plašsaziņas līdzekļos, viņa sarakstītajām grāmatām, viņa sākto finansējuma vākšanas kampaņu, kā arī informācija par tiesvedību, kuru viņš ir sācis pret Facebook Ireland (turpmāk tekstā – “atbildētāja”).
10. 2011. gadā prasītājs Īrijas Datu aizsardzības komisijā iesniedza 22 sūdzības par atbildētāju. Atbildot uz šīm sūdzībām, Datu aizsardzības komisija izstrādāja pārbaudes ziņojumu, kurā bija ietverti ieteikumi atbildētājai, bet pēc tam arī atkārtotu pārbaudes ziņojumu. 2013. gada jūnijā prasītājs pret Facebook Ireland iesniedza vēl vienu sūdzību saistībā ar uzraudzības programmu PRISM (3), kā rezultātā Komisijas “Safe Harbour” lēmumu (4) atcēla Tiesa (5).
11. Saistībā ar vēršanos pret atbildētāju prasītājs ir publicējis divas grāmatas, sniedzis prezentācijas (dažkārt par atlīdzību), reģistrējis vairākas interneta vietnes (emuārus, tiešsaistes petīcijas, pūļa finansējuma vietnes tiesvedībai ar atbildētāju), saņēmis vairākus apbalvojumus un nodibinājis apvienību Verein zur Durchsetzung des Grundrechts auf Datenschutz (Apvienība pamattiesību uz datu aizsardzību īstenošanai, turpmāk tekstā – “Apvienība”) (6).
12. Kā prasītāja iniciatīvu mērķis ir norādīta spiediena izdarīšana uz Facebook. Viņa darbības ir piesaistījušas plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Viņa tiesvedība pret Facebook ir nonākusi daudzu Austrijas, Vācijas un starptautisko TV kanālu un radiopārraižu uzmanības lokā. Par šo jautājumu ir bijuši vismaz 184 raksti presē, tostarp starptautiskajos un tiešsaistes izdevumos.
13. Iesniedzējtiesa norāda, ka prasītājs strādā pie savas mātes. Viņš gūst ienākumus no minētajām darba attiecībām, kā arī no dzīvokļa izīrēšanas. Papildus tam viņš gūst nezināma apmēra ienākumus no minēto grāmatu pārdošanas un sarīkojumiem, kuros viņš tiek aicināts saistībā ar tiesvedības procesiem, ko viņš ir uzsācis pret atbildētāju.
14. Šajā tiesvedībā prasītājs apgalvo, ka atbildētāja ir vairākkārt pārkāpusi datu aizsardzības noteikumus pretēji Austrijas, Īrijas un ES tiesību aktu prasībām (7). Prasītājs vēlas īstenot vairākus tiesiskās aizsardzības līdzekļus – fakta konstatēšanu (attiecībā uz atbildētājas kā pakalpojumu sniedzējas statusu un pienākumu ievērot norādes; tās kā pārbaudītāja statusu, ciktāl tā veic datu apstrādi savām vajadzībām, un līguma noteikumu spēkā neesamību); atturēšanos no darbības (attiecībā uz datu izmantošanu); informācijas sniegšanu (attiecībā uz prasītāja datu izmantošanu); pārskatu sniegšanu un pienākumu veikt noteiktas darbības (attiecībā uz līguma noteikumu pielāgošanu, zaudējumu atlīdzināšanu un nepamatotu iedzīvošanos).
15. Prasība pamatlietā ir celta ar tiesvedības finansējuma sabiedrības (par 20 % no gūtās kompensācijas) un kādas sabiedrisko attiecību aģentūras atbalstu. Prasītājs “savām darbībām pret Facebook” ir izveidojis komandu no desmit, bet principā piecām, personām, kuras viņu atbalsta. Nav konstatējams, vai šīs personas no prasītāja saņem kādu atlīdzību. Nepieciešamie infrastruktūras izdevumi tiek segti no prasītāja personīgā konta. Nedz viņš pats, nedz Apvienība nenodarbina personālu.
16. Pēc prasītāja tiešsaistē publiskota aicinājuma vairāk nekā 25 000 personu ir cedējušas prasītājam savus prasījumus pret atbildētāju, izmantojot vienu no viņa reģistrētajām tīmekļa vietnēm. 2015. gada 9. aprīlī gaidīšanas sarakstā bija vēl 50 000 personu. Iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā ir ietverti tikai septiņi prasījumi. Šos prasījumus prasītājam ir cedējuši patērētāji, kuru domicils ir Austrijā, Vācijā un Indijā.
17. Austrijas pirmās instances tiesa Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien (federālās zemes Civillietu tiesa Vīnē, Austrija) prasību noraidīja. Tā nosprieda, ka, ņemot vērā minētās ar prasītāja prasījumiem saistītās darbības, laika gaitā ir mainījies tas, kā viņš lieto Facebook. Viņš izmanto Facebook arī profesionāliem nolūkiem, un tas viņam liedz atsaukties uz īpašo jurisdikciju patērētāju līgumu jautājumos. Minētā tiesa arī nosprieda, ka patērētāja domicila vietas jurisdikcija, uz kuru varēja paļauties cedenti, nevar tikt attiecināta uz cesionāru.
18. Apelācijas tiesa Oberlandesgericht Wien (federālās zemes Augstākā tiesa Vīnē, Austrija) šo lēmumu grozīja daļā. Tā atzina, ka prasība ir pieņemama attiecībā uz prasītāja “personīgo” prasījumu saistībā ar M. Schrems paša kā patērētāja līgumu. Minētā tiesa uzskatīja, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta piemērošanas nosacījumi ir jāizvērtē attiecībā uz līguma noslēgšanas brīdi.
19. Tomēr apelācijas tiesa noraidīja pārsūdzības daļu, kas attiecās uz cedētajiem prasījumiem. Tā nolēma, ka patērētāja domicila vietas jurisdikcijas noteikumus par labu patērētājam var izmantot tikai personas, kas ir puses tiesvedībā. Līdz ar to prasītājs, cenšoties panākt cedētu prasījumu apmierināšanu, nevarēja sekmīgi pamatoties uz Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punkta otro gadījumu.
20. Abas puses lēmumu apelācijas lietā ir pārsūdzējušas Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa). Šī tiesa ir apturējusi tiesvedību valsts tiesā un uzdevusi Tiesai divus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai Regulas Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. pants ir interpretējams tādējādi, ka “patērētājs” šīs normas izpratnē zaudē šo statusu, ja viņš pēc ilgākas privāta Facebook konta lietošanas tajā saistībā ar savu prasījumu īstenošanu publicē grāmatas un daļēji arī sniedz prezentācijas par maksu, pārvalda interneta vietnes, vāc ziedojumus savu prasījumu apmierināšanai un pārņem daudzu patērētāju prasījumus, pretī sniedzot apņemšanos tiem izmaksāt attiecīgo tiesvedību rezultātā iegūto summu, no tās atskaitot tiesāšanās izdevumus?
2) Vai [Regulas Nr. 44/2001] 16. pants ir interpretējams tādējādi, ka patērētājs vienā dalībvalstī vienlaikus ar saviem prasījumiem no patērētāju darījumiem forum actoris var izvirzīt arī citus tādus pašus citu patērētāju prasījumus, kuru dzīvesvieta ir:
(a) tajā pašā dalībvalstī,
(b) citā dalībvalstī vai
(c) valstī, kas nav ES dalībvalsts,
ja šie prasījumi, kas ir cēlušies no patērētāju tiesiskajām attiecībām ar to pašu atbildētāju, ir viņam cedēti un ja cesijas darījumu slēgšana neietilpst prasītāja komercdarbībā vai profesionālajā darbībā, bet gan tiek izmantota kopīgai prasījumu apmierināšanas panākšanai?”
21. M. Schrems, Facebook Ireland, Austrijas, Vācijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Komisija ir iesnieguši rakstveida apsvērumus. M. Schrems, Facebook Ireland, Austrijas valdība un Komisija piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 19. jūlijā.
IV. Vērtējums
22. Šie secinājumi ir strukturēti, kā izklāstīts turpmāk. Vispirms izvērtēšu, vai prasītājs attiecībā uz viņa paša prasījumiem var tikt uzskatīts par “patērētāju” (A). Otrkārt, pieņemot, ka viņš patiešām ir patērētājs, izvērtēšu jautājumu saistībā ar īpašo patērētāju lietu jurisdikciju par prasījumiem, kurus prasītājam cedējuši citi patērētāji (B).
A. Pirmais jautājums – kas ir patērētājs?
23. Iesniedzējtiesai ir šaubas, vai prasītājs var tikt uzskatīts par patērētāju Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta izpratnē attiecībā uz viņa paša prasījumiem pret atbildētāju. It īpaši tā jautā, vai patērētāja statusu var zaudēt, ja persona pēc tam, kad tā izmantojusi Facebook kontu privātām vajadzībām, veic tādas darbības kā izdevējdarbība, lekciju lasīšana, tīmekļa vietņu izstrāde vai ziedojumu vākšana. Iesniedzējtiesa arī min, ka dažas minētās darbības, kas saistītas ar prasītāja prasījumiem (lekcijas), ir veiktas pret atlīdzību. Turklāt prasītājs aicināja citus patērētājus cedēt viņam savus prasījumus. Tiek minēts, ka par cedētajiem prasījumiem piespriestā summa, no tās atskaitot tiesāšanās izdevumus, tiks izmaksāta cedentiem.
24. Visas personas, kuras iesniegušas apsvērumus, izņemot atbildētāju, piekrīt, ka prasītājs būtu jāuzskata par patērētāju attiecībā uz viņa paša prasījumiem pret Facebook Ireland.
25. Atbildētāja ir pretējās domās. Tā uzskata, ka prasītājs nevar paļauties uz patērētāju īpašo jurisdikcijas pamatu. Tas tā esot tādēļ, ka laikā, kad tika celta prasība, viņš izmantoja Facebook komerciāliem mērķiem. Atbildētāja šo nostāju pamato ar divējādiem argumentiem. Pirmkārt, patērētāja statuss laika gaitā var tikt zaudēts. Datums, kas jāņem vērā, izvērtējot patērētāja statusu, ir prasības celšanas datums. Tas nav līguma sākuma datums. Prasītājs ir veicis profesionālu darbību, kas ir saistīta ar tā prasījumiem pret atbildētāju. Šā iemesla dēļ viņš šo prasījumu kontekstā vairs nav uzskatāms par patērētāju. Otrkārt, minētajām prasītāja darbībām veltītas Facebook lapas izveidošana nozīmē, ka viņš Facebook kontu izmanto profesionālām vai komerciālām vajadzībām. Tas tā ir tādēļ, ka gan Facebook konts, gan Facebook lapa ir daļa no vienotām līgumiskām attiecībām.
26. Atkarībā no iesniedzējtiesas turpmākajām pārbaudēm un pieņemot, ka prasītāja izvirzītie prasījumi par apgalvotajiem privātās dzīves un personas datu aizskārumiem attiecas uz viņa Facebook kontu, es sliecos piekrist, ka prasītāju var uzskatīt par patērētāju attiecībā uz prasījumiem, kas izriet no viņa paša patērētāja līguma.
27. Tomēr, pirms nonākt pie šāda ierosinājuma, ir jāpakavējas pie diviem elementiem, kas definē tradicionālo “patērētāja” jēdzienu un kuri šajā lietā šķiet nedaudz neskaidri. 1. apakšiedaļā izvērtēšu, uz kāda pamata personu var atzīt par patērētāju Regulas Nr. 44/2001 vajadzībām (a) un vai patērētāja statuss vienās līgumiskajās attiecībās laika gaitā var mainīties (b). Pēc tam pievērsīšos patērētāja jēdzienam sociālo tīklu un Facebook specifiskajā kontekstā, kas rada vēl lielākas problēmas no tradicionālo patērētāja definīciju viedokļa (2. apakšiedaļa).
1. Patērētāja jēdziens
a) Līguma mērķis – profesionālas vai privātas vajadzības?
28. Ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punktu tikai “lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju”, ir paredzēta īpašā patērētāja domicila vietas jurisdikcija.
29. Šajā noteikumā ir konstatējami divi elementi, – pirmkārt, patērētājs nav definēts vispārīgi un abstrakti, bet vienmēr saistībā ar “līgumu”. Otrkārt, līgumam ir jābūt noslēgtam “mērķiem”, kuri nav saistīti ar attiecīgās personas “arodu vai profesiju”.
30. Šajā lietā nozīme ir pirmajam elementam. Tas nozīmē, ka patērētāja statusa izvērtēšana vienmēr notiek saistībā ar līgumu, – ir jāizvērtē attiecīgās konkrētās līgumiskās attiecības. Tas nav abstrakts vai vispārīgs personas noteicošā statusa izvērtējums.
31. Otrais elements “arods vai profesija” lielā mērā ir saistīts ar personas saimniecisko darbību. Tas nenozīmē, ka konkrētajam līgumam katrā ziņā būtu jābūt saistītam ar tūlītēju saimniecisku peļņu. Tas drīzāk nozīmē, ka šis līgums ir noslēgts saistībā ar notiekošu, strukturētu saimniecisko darbību.
32. Šāda pieeja Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta interpretācijā, šķiet, izriet no konsekventas Tiesas judikatūras. Tiesa agrāk ir noraidījusi tādu pieeju patērētāja statusam, kas būtu saistīta ar vispārīgu priekšstatu par konkrētās personas darbībām vai zināšanām. Patērētāja statuss ir jānosaka, atsaucoties uz šīs personas pozīciju noteiktā līgumā, ņemot vērā tā raksturu un mērķi (8). Tādēļ, kā to trāpīgi formulējuši vairāki ģenerāladvokāti (9) un apstiprinājusi Tiesa, “patērētāja” jēdzienam ir “objektīvs mērķis un tas nav atkarīgs no konkrētajām zināšanām, kas attiecīgajai personai var būt, vai informācijas, kas tai patiesībā varētu būt” (10).
33. Tas nozīmē, ka viena un tā pati persona pat vienas dienas laikā var rīkoties gan kā profesionālis, gan kā patērētājs atkarībā no noslēgtā līguma rakstura un mērķa. Piemēram, patērētāju tiesībās specializējies profesionāls jurists, neraugoties uz viņa profesionālo darbību un zināšanām, joprojām var būt patērētājs ik reizi, kad stājas līgumattiecībās privātām vajadzībām.
34. Tādēļ svarīgi ir tas, ar kādu mērķi līgums ir noslēgts. Protams, lai cik lietderīgs nebūtu šis kritērijs, tas ne vienmēr būs skaidrs. Līgumi var būt “divējāda lietojuma” un paredzēti gan profesionāliem, gan privātiem mērķiem. Tiesai bija iespēja vērtēt šo jautājumu labi zināmajā Gruber lietā, kas attiecās uz Briseles konvenciju. No minētā sprieduma izriet, ka divējāda lietojuma līgumos patērētāja statuss tiek saglabāts tikai tad, ja minētā līguma saistība ar attiecīgās personas profesionālo darbību būtu “tik niecīga, ka būtu nenozīmīga”, proti, tā būtu mazsvarīga tās darbības kontekstā, kurai minētais līgums (vērtējot to kopumā) ir noslēgts (11).
b) Laiks – statiska vai dinamiska pieeja?
35. Jautājums par “divējāda lietojuma” līgumiem, kuros abi mērķi pastāv vienlaicīgi (parasti līguma noslēgšanas brīdī), atšķiras no jautājuma par iespēju ņemt vērā līgumisko attiecību nolūka un mērķa attīstību laikā. Vai līguma izmantošanas būtība var pārvērsties no tikai privātas par tikai profesionālu vai otrādi? Vai tā rezultātā patērētāja statuss laika gaitā var tikt zaudēts?
36. Prasītājs, kā arī Vācijas un Austrijas valdības uzskata, ka patērētāja statusu zaudēt nav iespējams. To ieskatā atskaites punkts ir līguma noslēgšanas brīdis.
37. Savukārt atbildētāja aizstāv “dinamisku” pieeju patērētāja jēdzienam, un Komisijai pret šādu nostāju nav iebildumu. Saskaņā ar šo pieeju patērētāja statuss ir jānosaka prasības iesniegšanas brīdī.
38. Es labi saprotu, ka paredzamības un līgumslēdzēju pušu tiesiskās paļāvības apsvērumi ir ārkārtīgi svarīgi. Tādēļ līgumslēdzējām pusēm būtu jāspēj paļauties uz otras puses statusu, kas noteikts līguma noslēgšanas brīdī.
39. Tomēr abstrakti un īpašos izņēmuma gadījumos nebūtu pilnībā jāizslēdz “dinamiska” pieeja patērētāja statusam. Tam, iespējams, var būt nozīme, ja līgumā nav noteikts tā mērķis vai tajā ir pieļauti dažādi izmantošanas veidi, un tas ir spēkā ilgu laiku vai pat ir beztermiņa. Ir iespējams, ka šādos gadījumos mērķis, kam tiek izmantots konkrēts līgumisks pakalpojums, var mainīties ne vien daļēji, bet pat pilnībā.
40. Iedomāsimies Smith k‑dzi, kas noslēgusi līgumu par elektronisko sakaru pakalpojumiem, piemēram, elektroniskā pasta kontu. Kad līgums tika noslēgts, Smith k‑dze līgumu izmantoja tikai privātām vajadzībām. Tomēr vēlāk viņa šo kontu sāka izmantot saimnieciskajai darbībai. Pēc desmit gadiem viņa jau bija sākusi elektronisko sakaru pakalpojumus izmantot tikai un vienīgi komerciāliem mērķiem. Ja sākotnējie līguma noteikumi neaizliedz šādu izmantošanas veidu un līgums šo 10 gadu laikā nav atjaunots, grozīts vai labots, vai šāds izmantošanas veids joprojām varētu tikt uzskatīts par “privātu”?
41. Tādēļ es ieteiktu pavisam neizslēgt tik būtiskas vēlāk notikušas izmantošanas veida pārmaiņas. Tādas var notikt. Tomēr tās būtu jāatstāj izņēmuma scenārijiem. Taisnīgi un pareizi joprojām ir pieņemt, ka noteicošais ir mērķis, ar kādu līgums ir sākotnēji noslēgts. Patērētāja statusu izvērtēt atkārtoti būtu pamats tad un vienīgi tad, ja lietas apstākļi skaidri norāda, ka šim pieņēmumam vairs nav pamata.
c) Starpsecinājumi
42. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka galvenais elements, saskaņā ar kuru ir jāizvērtē patērētāja statuss Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. panta vajadzībām, ir līguma, ar kuru ir saistīts(‑i) prasījums(‑i), raksturs un mērķis. Sarežģītos gadījumos, kad līguma raksturs un tā mērķis ir jaukti, proti, gan privāti, gan profesionāli, ir jāizvērtē, vai profesionāliem mērķiem paredzētais “saturs” var tikt uzskatīts par nenozīmīgu. Šādā gadījumā patērētāja statuss joprojām var tikt saglabāts. Turklāt nebūtu jāizslēdz iespēja, ka konkrētos izņēmuma gadījumos līguma nekonkrētā satura un iespējamā ilgā spēkā esamības laika dēļ vienas vai abu pušu statuss laika gaitā var mainīties.
2. Sociālos tīklus izmantojošs patērētājs
43. Minēto principu piemērošana saistībā ar sociālajiem tīkliem nav īsti skaidra (a). Turklāt šo izvērtējumu vēl vairāk apgrūtina tas, ka trūkst ziņu par to, kāds tieši ir pamatlietas līgumisko attiecību raksturs (b). Tomēr centīšos palīdzēt iesniedzējtiesai, izklāstot iespējamos risinājuma variantus, kas var piepildīties atkarībā no turpmākās faktu pārbaudes (c).
a) Bināras izvēles un jaukta veida statusi
44. Sociālo tīklu platformas, piemēram, Facebook, tieši neatbilst Regulā Nr. 44/2001 ietvertajām samērā “melnbaltajām” definīcijām. Ar minētās regulas 15. panta 1. punktu patērētāji ir nošķirti no personām, kas nav patērētāji. Tomēr vairāki faktiskie Facebook izmantošanas veidi un lietotāji neietilpst šajā binārajā iedalījumā.
45. Protams, dažos gadījumos neskaidrību nav. No vienas puses, varam iedomāties pusaudža profilu, kurā publicēta virkne savādu pašfoto ar pievienotiem komentāriem, kuros emocijzīmju un izsaukuma zīmju ir vairāk nekā vārdu. Tas veido vienotu, bet noteikti neprofesionālu sociālo telpu, kurā noteicošie kritēriji ir saņemto “patīk” atzīmju un Facebook draugu skaits. No otras puses, pastāv arī nepārprotami komerciāla iepazīstināšana ar lieliem uzņēmumiem, kuri, neraugoties uz Facebook izmantošanu reklāmas nolūkā, ir ieguvuši pārsteidzoši lielu skaitu “draugu” un “sekotāju”.
46. Tomēr starp šīm divām galējībām, no kurām viena ir nepārprotami privāta, otra – izteikti profesionāla, var novērot piecdesmit (Facebook) zilā nokrāsas. It īpaši privātu Facebook kontu var izmantot arī pašreklāmai profesionālai ietekmei vai vajadzībām. Jebkura persona var ievietot ziņojumus par saviem profesionālajiem sasniegumiem un darbībām, kurām ir (kvazi)profesionāls raksturs, un dalīties ar tiem ar “draugu” kopienu. Profesionālas nozīmes saturs publisku runu vai publikāciju veidā var pat kļūt par dominējošo un būt pieejams plašām “draugu” un “draugu draugu” grupām, vai pat kļūt “pilnībā publisks”.
47. Tas attiecas ne tikai uz mūziķiem, futbolistiem, politiķiem un sabiedriski aktīviem cilvēkiem, bet arī akadēmisko aprindu un dažādu citu profesiju pārstāvjiem. Iedomāsimies vispusīgu fizikas profesoru, kurš sākotnēji ir atvēris Facebook kontu, tikai lai dalītos ar privātām fotogrāfijām draugu lokā. Tomēr viņš pakāpeniski sāk ziņot arī par savu jauno pētījumu. Viņš informē par savām jaunākajām publikācijām, lekcijām un dalību citos publiskos pasākumos. Tāpat viņš ir aizrautīgs pavārs un fotogrāfs, kas tiešsaistē publicē dažādas receptes, kā arī fotogrāfijas no dažādu konferenču norises vietām visā pasaulē. Dažas no šīm fotogrāfijām ar māksliniecisku vērtību ir iespējams iegādāties. Visam minētajam pa vidu tiek ievietoti attēli ar viņa iemīļotajiem kaķiem un asprātīgi komentāri par (pašreizējo) politisko situāciju, kurus bieži ievēro plašsaziņas līdzekļi un kuru dēļ viņš tiek uzaicināts uzstāties un sniegt intervijas visā Eiropā.
48. Manuprāt, šāda veida izmantošana Facebook kontam nepiešķir profesionālu vai komerciālu raksturu. Patiesībā pēc būtības sociālais tīkls, kas ir veidots tā, lai veicinātu personības attīstību un saziņu, gandrīz neizbēgami var radīt situāciju, kad personas profesionālā dzīve ienāk šajā tīklā. Tomēr visi šie aspekti nepārprotami ir personas un tās personības izpausmes. Lai gan ir skaidrs, ka daži no šiem izmantošanas veidiem tā vai citādi veicina “pašreklāmu” un personas profesionālā statusa uzlabošanu, tas var notikt vienīgi ilgtermiņā. To mērķis nav radīt tūlītējas komerciālas sekas.
49. Turpretī mūsdienās ir pat veselas profesijas, kas izpludina robežu starp privātajiem un profesionālajiem kontaktiem interneta saziņā, it īpaši sociālajos tīklos. Daži izmantošanas veidi var šķist privāti, taču pēc būtības tie ir pilnībā komerciāli. Sociālo tīklu pārdošanas autoritātes, “ražojošie patērētāji” (profesionāli patērētāji) vai kopienas organizatori savus personīgos kontus sociālajos tīklos var izmantot kā svarīgu instrumentu (12).
50. Lai gan šādi sarežģīti scenāriji nedaudz ir apspriesti izskatāmās lietas kontekstā, nedomāju, ka tie šajā lietā ir jāatrisina. Saskaņā ar faktiem, kurus norādījusi iesniedzējtiesa, prasītājs no 2008. līdz 2010. gadam paša izveidoto Facebook kontu ir izmantojis vienīgi privātām vajadzībām.Kopš 2011. gada viņš izmanto arī Facebook lapu. Tādēļ šķiet, ka sākotnējais un arī pastāvīgais Facebook konta izmantošanas veids būtībā ir privāts. Tomēr precīzās attiecības starp Facebook kontiem un Facebook lapām, kā arī attiecīgais prasītāja un atbildētāja līgumisko attiecību raksturs ir neskaidri un būtu jāizvērtē.
b) Par Facebook kontiem un Facebook lapām
51. Prasītājs un atbildētāja tiesas sēdē tika aicināti precizēt Facebook kontu un Facebook lapu līgumiskās nianses. Tomēr abas ieinteresētās puses aizstāvēja savstarpēji izslēdzošus viedokļus. Prasītājs apgalvo, ka Facebook lapai un Facebook kontam ir divi dažādi līgumi, jo lietotājam bija jāpiekrīt atsevišķiem noteikumiem un nosacījumiem. Turklāt viņš norāda, ka, lai gan Facebook konts ir personīgs, Facebook lapas var pārvaldīt dažādas personas. Prasītājs pat apgalvo, ka viņš ir pametis paša izveidoto Facebook lapu un vairs nav viens no tās pārvaldītājiem. Turpretī atbildētāja norāda, ka gan Facebook konts, gan Facebook lapa ir daļa no vienām un tām pašām līgumiskajām attiecībām. Facebook lapu nav iespējams izveidot bez Facebook profila, un abus minētos nevar nodalīt no sākotnējā Facebook konta.
52. Tas, vai prasītājs un atbildētāja ir saistīti ar vienu vai vairākiem līgumiem, un tas, vai prasītāja izvirzītie prasījumi attiecībā uz privātās dzīves un personas datu aizsardzības pārkāpumiem attiecas tikai uz Facebook kontu vai arī Facebook lapu, ir jāizlemj valsts tiesai. Tomēr Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos un ieinteresēto pušu iesniegtajos apsvērumos ir vairāki elementi, kas, iespējams, šajā nolūkā varētu palīdzēt iesniedzējtiesai.
53. Pirmkārt, izveidojot Facebook kontu, tiek piekrists Facebook vispārējiem pakalpojumu noteikumiem. Otrkārt, Facebook piedāvā papildu pakalpojumus, kas ir pieejami personām, kurām jau ir Facebook konts. Viens no šiem pakalpojumiem ir iespēja atvērt Facebook lapas, kuras, kā tiek minēts, ir paredzētas darījumdarbības, komerciālām vai profesionālām vajadzībām. Lai arī Facebook lapas izveidei ir nepieciešams Facebook konts, šķiet, ka ir jāpiekrīt papildu noteikumiem un nosacījumiem. Treškārt, lai arī Facebook kontu tā vienkāršākajā formā (Facebook profils, ieskaitot “sienas laikjoslu”, fotogrāfijas, draugus) vispārīgi var izmantot privātām vajadzībām, netiek izslēgta profesionāla izmantošana. Tomēr, kā savos rakstveida paskaidrojumos norāda atbildētāja, ar 2013. gada lietošanas noteikumu 4.4. punktu lietotāji piekrīt, ka tie neizmantos “personīgo laikjoslu galvenokārt komerciāla labuma gūšanai, bet šādiem nolūkiem izmantos Facebook lapu”.
c) Iespējas
54. Tādēļ, balstoties uz iesniedzējtiesas galīgajiem secinājumiem, ir iespējamas divas situācijas. Pirmā – bija noslēgti divi atsevišķi līgumi (viens par Facebook kontu un otrs par Facebook lapu). Otrā – abi “produkti” tika aptverti ar vienu līgumu.
55. Ja pastāvētu divi atsevišķi līgumi un izskatāmie prasījumi būtu saistīti ar Facebook kontu, prasītāja patērētāja statuss būtu jānosaka tikai attiecībā uz līguma, kas noslēgts par šo kontu, raksturu un mērķi. Facebook lapas izmantošana nemainītu patērētāja statusa izvērtējumu saskaņā ar Facebook kontu.
56. Līdz ar to prasītājam būtu patērētāja statuss, ja, kā tas šķiet, ņemot vērā lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu norādīto, viņš attiecīgajā laikposmā Facebook kontu būtu izmantojis privātām vajadzībām. No patērētāja statusa objektīva un saistībā ar līgumu veikta izvērtējuma izriet, ka fakts, ka prasītājs ir akadēmiski specializējies un veic darbības jomā, kas ir saistīta ar viņa paša prasījumiem pret Facebook, pats par sevi nav izšķirošs. Zināšanas, pieredze, sabiedriskā darbība vai fakts, ka persona tiesvedības rezultātā ir ieguvusi zināmu atpazīstamību, pats par sevi neliedz personai būt patērētāja statusā.
57. Manuprāt, šis secinājums nemainītos arī tad, ja abi līgumi būtu saistīti kā pamatlīgums (Facebook konts) un ar to saistīts papildlīgums (Facebook lapa). Ja pastāv divi atsevišķi līgumi, pat ja tie ir cieši saistīti, papildlīguma raksturs nevar grozīt galvenā līguma raksturu (13).
58. Ja būtu tikai viens līgums, kas ietver gan Facebook kontu, gan Facebook lapu, tad Gruber lietas pārbaudei būtu nozīme. Saskaņā ar šo pārbaudi valsts tiesai būtu jāpārbauda, cik lielā mērā profesionālas ievirzes saturs būtu uzskatāms par nebūtisku.
59. Tomēr saistībā ar spriedumu lietā Gruber ir jāuzsver vēl divi aspekti. Pirmkārt, tās, uz ko manā ieskatā norāda spriedums lietā Gruber un kam vienotā līgumā būtu jāpaliek nebūtiskam, ir darbības, kurām ir tūlītējs komerciāls nolūks un ietekme tādā nozīmē, ka šāda izmantošanas veida noteicošais mērķis ir strukturēta, peļņu radoša darbība. Otrkārt, līgumisko attiecību varbūtējā dinamika būtu jāizvērtē, ja līguma raksturs un mērķis nekļūtu skaidrs no tā nosacījumiem un konstatētie fakti liecinātu, ka statuss, kura vajadzībām prasītājs izmantojis šādu vienotu līgumu, nepārprotami ir mainījies.
60. Tomēr abu veidu izvērtējumos sociālo tīklu īpašais konteksts prasa zināmu elastīgumu (14), ja tajos vairāki ar profesionālo reputāciju un stāvokli saistīti izmantošanas veidi atspoguļo lietotāja personības spektru. Ja nepastāv tieša un tūlītēja komerciāla ietekme, tā joprojām ir izmantošana privātām vajadzībām.
d) Starpsecinājumi
61. Ņemot vērā iepriekš minēto un tā kā tas vēl ir jāpārbauda valsts tiesai, šķiet, ka prasītājs var tikt uzskatīts par patērētāju attiecībā pret viņa paša prasījumiem no sava Facebookkonta izmantošanas privātām vajadzībām.
62. Tādēļ ierosinu Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādas darbības kā publicēšana, prezentāciju sniegšana, interneta vietņu pārvaldīšana un ziedojumu vākšana prasījumu apmierināšanai nerada patērētāja statusa zaudēšanu attiecībā uz prasījumiem par pašas personas Facebook kontu, kas tiek izmantots privātiem mērķiem.
B. Otrais jautājums – jurisdikcija attiecībā uz cedētajiem prasījumiem
63. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai patērētājs var pamatoties uz Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktā paredzēto īpašo patērētāja domicila vietas jurisdikciju ne tikai attiecībā uz saviem paša prasījumiem, bet arī prasījumiem, ko viņam cedējuši citi patērētāji, kuri dzīvo tajā pašā dalībvalstī, citā dalībvalstī un valstīs, kas nav ES dalībvalstis. It īpaši iesniedzējtiesa jautā par šādu iespēju gadījumā, ja prasītājam cedētie prasījumi rodas no pakalpojumu sniegšanas patērētājiem, ja ir viens un tas pats atbildētājs un ja ir vienāds juridiskais konteksts.
64. Prasītājs un Austrijas, Vācijas un Portugāles valdības apgalvo, ka M. Schrems var atsaukties uz savu patērētāja domicila vietas jurisdikciju gan saistībā ar saviem prasījumiem, gan arī visiem prasījumiem, ko viņam cedējuši citi patērētāji (neatkarīgi no cedentu dzīvesvietas).
65. Atbildētāja ir pretējās domās – patērētāja domicila vietas jurisdikcija cedētajām prasībām nav piemērojama. Tikai līgumisko attiecību puse var izmantot Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktā paredzēto īpašo domicila vietas jurisdikciju. Pat ja tiktu atzīts, ka prasītājs ir patērētājs, attiecībā uz cedētajiem prasījumiem viņam šāda statusa nav.
66. Komisija piekrīt atbildētājai, ka prasītājs savas domicila vietas tiesā nevar atsaukties uz tiesībām, kuras tam cedējuši patērētāji, kuru domicils ir citās dalībvalstīs vai valstīs, kas nav ES dalībvalstis. Tomēr, kā norāda Komisija, Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktā minētā īpašā domicila vietas jurisdikcija varētu tikt piemērota prasījumiem, kurus cedējuši citi Austrijas patērētāji, pat ja to domicils šajā dalībvalstī ir citur.
67. Man jāatzīst, ka neredzu, kā prasītāja piedāvātā Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punkta interpretācija varētu saskanēt ar šā noteikuma tekstu un tā loģiku. Savos paskaidrojumos prasītājs patiešām izvirza vairākus interesantus priekšlikumus attiecībā uz nepieciešamību pēc kolektīviem instrumentiem Eiropas Savienībā, lai aizsargātu patērētājus. Tomēr, pēc manām domām, lai cik pārliecinoši tie nebūtu no politikas viedokļa, vairums šo argumentu drīzāk ir kā pārdomas par tiesību varbūtējo nākotni, bet atbalsts pašreizējās tiesību normās tiem ir mazs.
68. Vispirms sniegšu īsu, bet lietas kontekstā ļoti nepieciešamu precizējumu par pamatlietas būtību un otrā Tiesai uzdotā jautājuma tvērumu (1. apakšiedaļa). Pēc tam sniegšu izvērtējumu par jautājumu, balstoties uz attiecīgo noteikumu gramatisku, sistēmisku un teleoloģisku interpretāciju (2. apakšiedaļa), un visbeidzot pievērsīšos prasītāja plašākajiem politikas argumentiem (3. apakšiedaļa).
1. Ievadprecizējumi
a) Kolektīvās prasības pēc “Austrijas sistēmas”
69. Priekšstats par to, kas ir uzskatāma par kolektīvo prasību, protams, var atšķirties atkarībā no pieņemtās precīzās definīcijas. Tomēr jāatzīst, ka, rūpīgi izpētot ar konkrēto lietu saistītās valsts tiesību normas, proti, ZPO 227. panta, tekstu un darbību, ir grūti šo noteikumu dēvēt par “kolektīvo prasību” instrumentu (15), vismaz raugoties no teritoriālās jurisdikcijas noteikumu viedokļa.
70. Kā paskaidrots dažādajos Tiesai iesniegtajos apsvērumos, atbilstoši ZPO 227. panta 1. punktam dažādus viena prasītāja prasījumus pret vienu un to pašu atbildētāju var izskatīt kopā vienā tiesvedības procesā, ja ir izpildīti divi nosacījumi. Pirmkārt, tiesai, kurā iesniegta prasība, jābūt jurisdikcijai, tostarp teritoriālajai, attiecībā uz katru atsevišķo prasījumu. Otrkārt, visus šos prasījumus ir jāvar izskatīt viena un tā paša veida procesā.
71. Šā noteikuma faktisko darbību var ilustrēt fakti lietā, kura, cik noprotams, ir Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nozīmīgākā lieta šajā jautājumā (16). Šajā lietā 684 patērētāji, kuri apgalvoja, ka to patērētāju kredītu likmes ir pretrunā ar piemērojamajiem tiesību aktiem, savus prasījumus pret attiecīgo banku cedēja juridiskai personai – Bundeskammer für Arbeiter und Angestellte (Federālajai Nodarbināto un darba ņēmēju kamerai, Austrija). Izlemjot tiesību jautājumu apelācijas instancē, Augstākā tiesa piekrita, ka šos prasījumus ir iespējams apvienot vienā tiesvedības procesā. Tomēr šis spriedums attiecās vienīgi uz materiāltiesisko jurisdikciju. Kā skaidri norādīja tiesa, par Austrijas tiesas, kurā tika iesniegta prasība, teritoriālo jurisdikciju nekādas šaubas nepastāvēja (17).
72. Līdz ar to, ja ir izpildīti ZPO 227. panta 1. punktā minētie nosacījumi, tad zināmu elastīgumu, kā paredzēts ZPO 227. panta 2. punktā, iegūst piekritība ratione materiae, bet ne ratione loci.
73. Kopumā man ir skaidrs, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem ZPO 227. pants nav pietiekams juridiskais pamats, lai grozītu starptautisko jurisdikciju vai noteiktu jaunu jurisdikcijas vietu patērētājam cesionāram.
b) Izskatāmās lietas situācija
74. Ir jāuzsver vēl viens elements. Valsts tiesā lieta tiek izskatīta kā no līguma izrietoša prasījuma cesija, – prasītājam ir cedēti vairāki prasījumi, kuru saturs ir tāds pats kā viņa paša prasījumiem pret atbildētāju. Līdz ar to viņš ir iestājies šo pārējo Facebook lietotāju vietā tikai attiecībā uz konkrētajiem cedētajiem prasījumiem. Tomēr līgumi starp šiem lietotājiem un atbildētāju paliek spēkā visos pārējos sākotnējo līgumslēdzēju savstarpējos jautājumos. No procesuālā viedokļa prasītājs (kurš ir cesionārs) ir vienīgais prasītājs pamatlietā.
75. Šajā kontekstā prasītājs būtībā apgalvo, pamatojoties vienīgi uz Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu, ka ir jāizveido otra īpašās jurisdikcijas kārta. Viņš neapgalvo, ka sākotnējā īpašā “patērētāja” domicila vietas tiesu jurisdikcija nesaglabājas, kas nozīmē, ka sākotnējie cedenti joprojām var celt prasību pret atbildētāju par citiem līguma elementiem, kas nav tikuši cedēti, vietā, kur ir to domicils. Tas, ko faktiski apgalvo prasītājs, ir, ka Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktā attiecībā uz patērētāju līgumiem paredzēto īpašo jurisdikciju var izmantot atkārtoti, lai izveidotu otru īpašo jurisdikciju, šoreiz – cesionāram un cedētajiem prasījumiem.
76. Ņemot vērā minēto, savā ziņā ir pārsteidzoši, ka prasītājs, lai pamatotu šo viedokli, atsaucas uz efektivitātes un līdzvērtīguma principiem saistībā ar minēto Austrijas mehānismu. Ar šiem principiem tiek ierobežota dalībvalstu procesuālā autonomija. Man nav skaidrs, kā tos varētu izmantot šajā lietā, lai konstatētu attiecīgās tiesas jurisdikciju. Vēl jo vairāk tas tā ir tādēļ, ka valsts tiesību aktos nav paredzēta tādas starptautiskās jurisdikcijas noteikšana, uz kādu viņš aicina.
2. Spēkā esošo tiesību aktu interpretācija
77. Paturot prātā abus iepriekšējā iedaļā sniegtos ievadprecizējumus, ir skaidrs, ka prasītāja gadījumā izšķirīga ir tikai un vienīgi Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punkta interpretācija. Vai šis noteikums pats par sevi var radīt jaunu, īpašu jurisdikcijas pamatu attiecībā uz citu patērētāju, kurš nebija attiecīgā sākotnējā patērētāju līguma puse?
a) Teksts
78. Prasītājs apgalvo, ka patērētājam, kurš ceļ prasību, nav obligāti jābūt tam pašam patērētājam, kurš ir patērētāju līguma puse. Gan viņš, gan Vācijas valdība apgalvo, ka Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktā kā persona, kas var celt prasību, ir noteikts “patērētājs” [ar nenoteikto artikulu], nevis “patērētājs” [ar noteikto artikulu]. Kā norāda prasītājs, ja tiktu noteikts, ka līgumslēdzējām pusēm un tiesvedības pusēm ir jābūt identiskām, tas būtu contra legem nerakstīts 16. panta 1. punkta piemērošanas nosacījums, bet tas atbilstoši regulai nav pieļaujams.
79. Šis arguments nav pārliecinošs. Gan Regulas Nr. 44/2001 15., gan 16. panta tekstā nepārprotami ir uzsvērts konkrēto līgumattiecību pušu identitātes nozīmīgums, nosakot, vai šie noteikumi ir piemērojami.
80. Pirmkārt, šķiet visai apšaubāmi izdarīt tik būtiskus secinājumus, pamatojoties tikai uz nenoteiktā artikula lietojumu teikuma sākumā. Šie secinājumi sāk ļodzīties, kad pārbaudām citas, piemēram, slāvu valodu, redakcijas, kurās netiek izmantoti (ne)noteiktie artikuli un attiecīgi šāda nošķīruma nav. Tomēr pat valodās, kurās izmanto artikulus un pastāv šāds nošķīrums, būtu tikai loģiski, ka, tā kā vārds “patērētājs” teikumā tiek minēts pirmoreiz, pirmā norāde uz patērētāju ir ar nenoteikto artikulu “a”, savukārt otrā norāde uz to pašu patērētāju šajā teikumā ir ar artikulu “the”.
81. Otrkārt, Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punkta redakcija ir skaidra: “patērētājs var ierosināt tiesvedību pret citu līgumslēdzēju pusi” (18). Līdzīgi Regulas Nr. 44/2001 16. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils” (19).
82. Šo noteikumu teksts nepārprotami norāda uz otru līgumslēdzēju pusi. Tas parāda, ka īpašā jurisdikcija vienmēr attiecas tikai uz konkrētajām līgumslēdzējām pusēm. Līdz ar to līgumslēdzēju pušu nodalīšana no līguma nonāktu pretrunā šo noteikumu parastajai izpratnei. Tādēļ es pilnībā piekrītu ģenerāladvokātam M. Darmonam [M. Darmon], ka frāzes “patērētājs var ierosināt tiesvedību” un “var celt prasību pret patērētāju” norāda, ka aizsardzība tiek piešķirta “expressis verbis tikai tad, ja tas personīgi ir prasītājs vai atbildētājs tiesvedības procesā” (20).
b) Konteksts
83. Ir trīs citi sistēmiski argumenti, kas pastiprina nostāju pret prasītāja ierosinājumu nodalīt tiesvedības puses no līgumisko attiecību pusēm.
84. Pirmkārt, un tas ir diezgan loģiski, 16. pants ir jāinterpretē kopsakarā ar Regulas Nr. 44/2001 15. pantu. Otrajā normā ir definēta patērētāju prasījumu jurisdikcijai veltītās 4. iedaļas piemērošanas joma. Tiesa ir atzinusi, ka “Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts ir piemērojams gadījumā, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, pirmkārt, līgumslēdzēja puse ir patērētājs, kurš rīkojas kontekstā, kas var tikt uzskatīts par nesaistītu ar viņa arodu vai profesiju, otrkārt, starp šo patērētāju un profesionāli ir faktiski noslēgts līgums un, treškārt, šāds līgums ietilpst kādā no minētā 15. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā paredzētajām kategorijām” (21).
85. Ar interpretāciju, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 44/2001 16. pants aptvertu prasības, kuras cēlis patērētājs, balstoties uz citu patērētāju noslēgtiem patērētāju līgumiem, tiktu pārrauta loģiskā saite starp Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. pantu. Ar to tiktu paplašināta īpašā jurisdikcijas pamata darbības joma ārpus gadījumiem, kuri ir tieši paredzēti šajos noteikumos.
86. Kā jau šo secinājumu 28.–34. punktā izvērtēts attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu un kā to atzinis arī prasītājs, īpašā ar patērētāju lietām saistītās jurisdikcijas pamata mērķis ir aizsargāt personu kā patērētāju noteiktā līgumā. Tādēļ būtu visai paradoksāli ļaut mazināt tik ciešu saikni starp patērētāja statusu un attiecīgo līgumu, nosakot īpašo patērētāju domicila vietas jurisdikciju, pamatojoties uz prasījumu no līguma, kuru noslēgusi cita persona.
87. Otrkārt, pretēji Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktam, kurā ir norādīts uz “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, nekādi nekonkretizējot līgumslēdzēju pušu identitāti, kuras uz to var atsaukties, šīs regulas 16. panta 1. punkts ir daudz precīzāks un šaurāks. Otrajā noteikumā ir tieši pieminēts patērētājs un otra līgumslēdzēja puse. 5. panta 1. punkta interpretācija patiešām pieļauj lielākas atkāpes un elastīgumu attiecībā uz prasītāja identitāti, ja pastāv labprātīgi uzņemta saistība (22). Atsevišķās situācijās tas ļauj panākt, ka trešā persona, kas nav bijusi sākotnējā līgumslēdzēja puse, izpilda līgumiskās saistības. Tomēr nepārprotami atšķirīgā un šaurākā 16. panta 1. punkta redakcija nepieļauj šādu interpretāciju.
88. Treškārt, Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. pantā ietvertā patērētāja domicila vietas tiesu jurisdikcija ir atkāpe ne tikai no vispārējās normas par jurisdikciju, kas paredzēta šīs regulas 2. panta 1. punktā (kompetence ir piešķirta tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir atbildētāja domicils), bet arī no īpašās jurisdikcijas normas saistībā ar līgumiem, kas ir paredzēta šīs pašas regulas 5. panta 1. punktā (kompetentā tiesa ir tā, kura atrodas vietā, kurā prasības pamatā esošā saistība ir izpildīta vai ir jāizpilda). Tādēļ Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. pants nebūtu jāinterpretē tādējādi, ka forum actoris privilēģija ir paplašināta ārpus situācijām, kurām tā ir tieši izveidota (23).
c) Mērķis
89. Prasītāja argumentu būtība balstās uz teleoloģisko argumentāciju. Minētos argumentus var iedalīt trīs daļās.
90. Pirmkārt, prasītājs norāda, ka, tā kā gan cedents, gan cesionārs ir patērētāji, tie abi ir aizsargājami. Konkrētās normas mērķis – aizsargāt mazāk aizsargāto pusi – nepieļauj tādu interpretāciju, saskaņā ar kuru līgumslēdzējām pusēm jābūt tām pašām, kas tiesvedībā.
91. Otrkārt, attiecībā uz jurisdikcijas vietas paredzamību kā mērķi, uz kuru kopumā ir vērsta Regula Nr. 44/2001, prasītājs norāda, ka atbildētājai nav tiesiskās paļāvības attiecībā uz konkrētas jurisdikcijas vietas eksistenci. Patērētāju lietu jurisdikcijas vietas noteiktība ir ierobežota, jo patērētājs savu domicilu var jebkurā brīdī mainīt. Tādēļ nav nozīmes, vai tiesas atrašanās vieta mainās tādēļ, ka mainījies domicils, vai tādēļ, ka tiesības cedētas cesijas ceļā. Turklāt Facebook savu darbību (Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē) vērš uz visu pasauli, tostarp Austriju. Tādēļ atbildētāja būtu varējusi paredzēt, ka prasības tiks celtas Austrijas tiesās.
92. Treškārt, prasītājs ierosina, ka Regulas Nr. 44/2001 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj patērētāja cesionāra domicila jurisdikcijas vietu attiecināt uz cedētajiem prasījumiem, lai veicinātu kolektīvo tiesisko aizsardzību, pamatojoties uz iemesliem, kas ir saistīti ar patērētāju neaizsargātību, efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un mērķi izvairīties no vairākām paralēlām tiesvedībām.
93. Argumenti, kuriem, pēc manām domām, ir nozīme no Regulas Nr. 44/2001 viedokļa tās pašreizējā redakcijā, ir argumenti attiecībā uz mērķi aizsargāt patērētāju kā vājāko pusi (1) un argumenti, kas attiecas uz tiesas atrašanās vietas paredzamību un izvairīšanos no paralēlas tiesvedības (2). Tādēļ es šīs iedaļas noslēguma daļā, pirms izdarīt secinājumus par vietējās jurisdikcijas jautājumu, secīgi izvērtēšu katru no tiem (3).
1) “Vājākās puses aizsardzības” mērķis
94. Prasītājs norāda, ka viņa nostāja attiecībā uz pienācīgu Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punkta interpretāciju ir pamatota ar Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru noteicošais elements, lai piemērotu patērētāja īpašo jurisdikciju, ir abstraktā aizsardzības vajadzība (24).
95. Vispārīga apgalvojuma līmenī man jāpiekrīt, ka Tiesa, interpretējot Regulas Nr. 44/2001 noteikumus, kas saistīti ar patērētāju lietu īpašo jurisdikciju, konsekventi ir uzsvērusi patērētāju kā vājākās puses aizsardzības mērķa lielo nozīmi. Tomēr, kas attiecas uz konkrētiem juridiskiem priekšlikumiem, nevaru piekrist prasītāja paustajam judikatūras atspoguļojumam.
96. Pirmkārt, Tiesai patiešām jau ir bijusi iespēja izvērtēt, vai patērētāju forum actoris ir iespējams piemērot patērētāju prasījumu cesionāriem, kuri paši nav līguma puses. Spriedumos lietās Henkel un Shearson Lehman Hutton Tiesa konstatēja, ka patērētāju lietu īpašo jurisdikciju nepiemēro juridiskām personām, kuras ir patērētāja tiesību cesionāri. Tomēr Tiesa pie šāda secinājuma nonāca ne tikai tādēļ, ka šīs juridiskās personas (privāts uzņēmums un patērētāju apvienība), kā norāda prasītājs, nebija “vājākās puses”, bet arī tādēļ, kā tas skaidri norādīts abos spriedumos, ka šīs personas pašas nebija līgumslēdzējas puses (25).
97. Otrkārt, kā norāda prasītājs, Tiesas judikatūra uz abstraktu nepieciešamību aizsargāt patērētāju kā izšķirīgo tiesas atrašanās vietas noteikšanas elementu ir balstīta neatkarīgi no cedēto prasījumu būtības. Šajā ziņā gan Austrijas valdība, gan prasītājs ir atsaukušies uz Tiesas spriedumu lietā Vorarlberger Gebietskrankenkasse, kurā tika minēts, ka, atšķirībā no sociālās apdrošināšanas iestādēm, “tādam tieši cietušās personas prasījumu likumīgam cesionāram, kurš, iespējams, var tikt uzskatīts par vājāko pusi, būtu jābūt iespējai izmantot īpašās tiesu jurisdikcijas normas, kas ir definētas šajos noteikumos. Tas tā ir it īpaši [..] nelaimes gadījumā cietušās personas mantinieku gadījumā” (26).
98. Lai cik nozīmīga joprojām būtu atsaukšanās uz šo lietu, ņemot vērā Tiesas neseno spriedumu lietā MMA IARD (27), ar kuru Vorarlberger Gebietskrankenkasse lietā izmantotā pieeja ir padarīta krietni niansētāka, analoģija ar izskatāmo lietu ir kļūdaina divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, īpašais jurisdikcijas pamats lietās ir konstruēts citādi un pats par sevi ir daudz plašāks (28). Otrkārt, kas ir vēl svarīgāk, lietā Vorarlberger Gebietskrankenkasse tika lūgts saglabāt jau pastāvošo īpašās jurisdikcijas vietu un ļaut to izmantot trešajai personai. Tas, ko faktiski lūdz prasītājs, ir jaunas īpašas prasījumu cedentam vai tiesību pārņēmēja domicila tiesu jurisdikcijas vietas noteikšana situācijā, kad šie prasījumi ir cedēti vienīgi tiesvedības vajadzībām.
2) Paredzamība un izvairīšanās no paralēlas tiesvedības
99. Prasītājs, kā arī Vācijas un Austrijas valdības uzsver, ka patērētāja cesionāra īpašās patērētāju jurisdikcijas piemērošana visiem cedētajiem prasījumiem (kurus cedējuši patērētāji, kuru domicils ir vai nu tajā pašā dalībvalstī, vai citās dalībvalstīs, vai valstīs, kas nav ES dalībvalstis) nekaitējot tiesiskās noteiktības un paredzamības mērķiem. Pirmkārt, patērētāju domicila jurisdikcijas noteiktība katrā ziņā esot ierobežota, jo patērētājs savu atrašanās vietu var jebkurā brīdī mainīt. Otrkārt, Facebook savu darbību (Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē) vērš uz visu pasauli, tostarp Austriju. Tādēļ uzņēmumam esot iespējams paredzēt, ka prasības tiks celtas Austrijas tiesās. Treškārt, prasījumu “koncentrēšana” atbildētājai pat radītu priekšrocības, jo tai nebūtu jāaizstāvas pret dažādām prasībām dažādās dalībvalstīs. Turklāt šādi varētu izvairīties no pretrunīgiem nolēmumiem. Prasītājs arī apgalvo, ka viņš nelūdz atzīt jaunu jurisdikcijas vietu, uz kuru viņam jau tāpat nebūtu tiesību, jo viņam attiecībā uz viņa paša prasījumiem jau šobrīd ir pieejama patērētāja domicila tiesu jurisdikcija.
100. Regulas Nr. 44/2001 preambulas 11. apsvērumā patiešām ir noteikts, ka jurisdikcijas normām ir jābūt ļoti skaidri nosakāmām Turklāt, kā norādīts preambulas 15. apsvērumā, “saskaņotas tiesas spriešanas interesēs jāsamazina vienlaicīgas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka divās dalībvalstīs netaisa pretrunīgus spriedumus”.
101. Jāatzīst, ka es Regulā Nr. 44/2001 iekļauto jurisdikcijas paredzamības priekšrakstu izprastu kā galvenokārt piemērojamu konkrētu tiesisko attiecību faktiem. Jautājums būtībā skan šādi: ja es stājos noteiktās tiesiskās attiecībās, kāda visdrīzāk būs to starptautiskā piekritība?
102. “Paredzamības” izpratne, kuru atbalsta prasītājs, nepārprotami ir balstīta uz citu pieeju. Tā faktiski atkārto loģiku, kas jau ir izteikta semantiskajā līmenī, norādot, ka arī no paredzamības viedokļa, ja profesionālim ir “patērētājs” kādas tiesas jurisdikcijā, tam jāspēj pamatoti paredzēt, ka šajās tiesās “jebkurš patērētājs” vai faktiski “visi patērētāji” var pret to celt prasību.
103. Tam nevar piekrist. Tomēr, ja tiktu pieņemta pieeja, kuru aizstāv prasītājs, quod non, joprojām paliktu neatrisinātas vairākas problēmas.
104. Pirmkārt, kā norādījis prasītājs, ar tiesisko noteiktību ir saistīti tādi svarīgi apsvērumi kā labvēlīgākās tiesas izvēles risks.
105. Ir tiesa, ka patērētāja domicila vieta nav nemainīgi fiksēta. Tāpat kā atbildētāja domicila vietas dalībvalsts noteikuma gadījumā, arī tā var mainīties (29). Tomēr tas nenozīmē, ka paredzamība un tiesiskā noteiktība pavisam zaudētu jebkādu nozīmi. Prasītāja piedāvātais risinājums ļautu koncentrēt prasījumus un radītu iespēju kolektīvajām prasībām izvēlēties vislabvēlīgākās tiesas atrašanās vietu, cedējot visus prasījumus patērētājam, kura domicils ir attiecīgajā jurisdikcijā. Kā norāda atbildētāja, šāds risinājums varētu novest pie neierobežotas mērķtiecīgas cedēšanas par labu patērētājiem jebkurā jurisdikcijā, kurā ir labvēlīgāka judikatūra, mazākas izmaksas vai dāsnāka juridiskā palīdzība, kas, iespējams, novestu pie atsevišķu tiesu pārmērīgas noslogošanas (30).
106. Otrkārt, jaunas patērētāju lietu jurisdikcijas valsts noteikšana patērētājam cesionāram attiecībā uz prasījumiem, kurus cedējuši citi patērētāji, visdrīzāk novestu pie jurisdikcijas vietu sadrumstalotības un savairošanās. No vienas puses, cesionārs neiestātos cedenta līgumiskajā situācijā. Netiktu nodots ne patērētāja statuss, ne ar līgumu saistītās materiālās tiesības. Cedētie prasījumi tiktu konkrēti nodalīti no līguma, un tas tiktu darīts konkrēti tiesvedības vajadzībām. Sākotnējā cedenta patērētāja domicila vietas jurisdikcija saglabātos attiecībā uz citiem līgumiskajiem prasījumiem, kas potenciāli radītu no viena līguma izrietošo prasījumu sadrumstalotību. No otras puses, šādā gadījumā cedents, protams, varētu dažādas no patērētāja līguma izrietošās tiesības cedēt dažādiem cesionāriem. Ja katrs no šiem cesionāriem būtu patērētājs, paralēli varētu tikt noteiktas vairākas īpašās jurisdikcijas.
107. Šīs bažas kļūst daudz pamatotākas gadījumos, kad prasījumus cedē patērētāji, kuru domicils ir valstīs, kas nav ES dalībvalstis (31). Iespēja vērsties patērētāja cesionāra domicila vietas tiesā ar prasījumiem, kuri radušies no līgumiem ar patērētājiem, kuru dzīvesvieta ir valstīs, kas nav ES dalībvalstis, īsti neiederas Regulas Nr. 44/2001 tekstā. Tiesa patiešām ir konstatējusi, ka Regula Nr. 44/2001 ir piemērojama neatkarīgi no tā, vai prasītāja domicils ir valstī, kas nav ES dalībvalsts, vai nav (32). Tomēr 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kas attiecas uz šo lietu, ir paredzēts, ka “visos citos gadījumos līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai piekopj arodu patērētāja domicila valstī vai ar visiem līdzekļiem novirza šādas darbības uz attiecīgo dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, to skaitā uz attiecīgo dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā”. Līdz ar to, kaut arī 16. pantā ir minēta tikai “patērētāja domicila vieta”, iepriekšējās piezīmes nepārprotami norāda, ka šai “vietai” būtu jāatrodas kādā no dalībvalstīm.
108. Visbeidzot, prasītājs atsaucas uz spriedumu lietā CDC Hydrogen Peroxide (33), lai apgalvotu, ka Tiesa ir nepārprotami atzinusi, ka kolektīvā prasība neliedz piemērot īpašo piekritības nosacījumu saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001.
109. Tomēr minētajā lietā Tiesa attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu nepārprotami norādīja, ka “prasījumu nodošana, ko veicis sākotnējais kreditors, pati par sevi nevar ietekmēt tiesas jurisdikcijas noteikšanu” (34). Tādēļ Tiesa secināja, ka prasība, lai varētu piemērot šo piekritības nosacījumu (notikums, kas rada kaitējumu), ir “jāpārbauda attiecībā uz katru zaudējumu atlīdzības prasījumu neatkarīgi no to nodošanas vai apvienošanas” (35).
110. Kopumā jāteic, ka priekšlikumiem, ko šajā tiesvedībā ir paudis prasītājs, judikatūrā atbalsta ir maz. Kā galvenā atšķirība ir jāmin tas, ka prasītājs faktiski lūdz nevis īpašās jurisdikcijas vietas pāreju, bet gan jaunas jurisdikcijas vietas noteikšanu par labu citam patērētājam, kurš nebija sākotnējā līgumslēdzēja puse.
111. Šāda nostāja ir pretrunā cesijas un tiesību pārņemšanas noteikumu pamatloģikai. Judikatūra, uz kuru atsaucas prasītājs, attiecas uz jautājumu, vai īpašās (patērētāju) jurisdikcijas vieta var tikt saglabāta vai tiks zaudēta. Taču apgalvojums, ka cesionāram ir jānosaka jauna īpašās jurisdikcijas vieta, nepārprotami tālu pārsniedz šīs diskusijas robežas.
112. Turklāt prasījumu cesijas un pēctecības jautājums Regulas Nr. 44/2001 kontekstā ir caurvijošs jautājums, kas attiecas uz vairākiem dažādiem piekritības nosacījumiem. Tādēļ jebkurš risinājums, kuru saskaņā ar 16. panta 1. punktu attiecībā uz prasījumu cesiju izvēlētos tiesa, pašsaprotami ietekmētu visu regulu.
3) Starpsecinājumi (un nobeigums par vietējo jurisdikciju)
113. Šo iemeslu dēļ es neuzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punkts varētu tikt interpretēts tādējādi, ka ar to būtu izveidota jauna īpašās jurisdikcijas vieta patērētājam attiecībā uz tādiem pašiem prasījumiem, ko tam cedējuši citi patērētāji, kuri dzīvo citā dalībvalstī vai valstīs, kas nav ES dalībvalstis.
114. Tomēr iesniedzējtiesa savu otro jautājumu ir uzdevusi arī attiecībā uz cedēto prasījumu trešo kategoriju – prasījumiem, kurus cedējuši patērētāji, kuru domicils ir tajā pašā dalībvalstī. Kā norādījusi iesniedzējtiesa, dažus no cedētajiem prasījumiem ir nodevuši citi patērētāji, kuru domicils ir Austrijā. Turklāt 16. panta 1. punkta tekstā patiešām ir minēta vietējā jurisdikcija: “patērētāja domicila vietas tiesās”. Atšķirībā no Briseles konvencijas, Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktā tādējādi ir noteikta ne tikai starptautiskā jurisdikcija, bet arī iekšzemes jurisdikcija, lai nodrošinātu patērētājiem plašāku aizsardzību.
115. Komisija savos apsvērumos piekrīt bažām attiecībā uz tiesisko noteiktību un jurisdikcijas vietas paredzamību attiecībā uz prasījumiem, kurus cedējuši patērētāji, kuru domicils ir valstīs, kas nav ES dalībvalstis, un citās dalībvalstīs. Tomēr tā pieļauj iespēju piemērot patērētāja cesionāra domicila jurisdikciju, ja gan cedents, gan cesionārs ir patērētāji, to prasījumi ir identiski un tie abi var izvēlēties kompetento tiesu vienā un tajā pašā dalībvalstī. Komisija paskaidro, ka šis risinājums, lai gan tas šķietami nonāk pretrunā Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punkta tekstam, ir noderīgāks ar īpašo patērētāju domicila jurisdikcijas vietu saistīto nosacījumu mērķim.
116. Nav īsti saprotams, kādēļ, tikai pamatojoties uz Regulu Nr. 44/2001, būtu jānonāk pie cita secinājuma attiecībā uz prasījumiem, kurus cedējuši patērētāji, kuru dzīvesvieta ir tajā pašā dalībvalstī, kurā dzīvo patērētājs cesionārs, ņemot vērā Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punkta tekstu, kurā kā kompetentās tiesas ir noteiktas “patērētāja domicila vietas” tiesas. Ja nepastāv citi pārliecinoši argumenti, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu, šo secinājumu būtu jāvar piemērot visām trijām iesniedzējtiesas otrajā jautājumā minētajām kategorijām (prasījumi, ko cedējuši patērētāji, kuru domicils ir citās dalībvalstīs, valstīs, kas nav ES dalībvalstis, un dalībvalstī).
117. Tomēr apstāklis, ka ar Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu nav noteikta jauna īpašā jurisdikcija, pēc manām domām, nenozīmē, ka to ir liegts darīt, ja tas iekšzemē ir paredzēts valsts tiesību aktos. 16. panta 1. punktā paredzētās vietējās jurisdikcijas loģika ir tāda, ka patērētājam tā nevar tikt liegta. Taču katrā ziņā, ja valsts tiesībās būtu paredzēta vēl papildu jurisdikcija dalībvalsts iekšienē, manuprāt, tas nenonāktu pretrunā nedz ar regulas tekstu, nedz tās mērķiem. Tomēr šajā lietā tā acīmredzot nav noticis, jo prasītāja argumenti saistībā ar jurisdikcijas noteikšanu (pat vienā un tajā pašā dalībvalstī), šķiet, ir balstīti tikai uz Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu (36).
118. Tādēļ es ierosinu Tiesai uz otro no uzdotajiem jautājumiem atbildēt, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu, patērētājs vienlaikus ar saviem prasījumiem nevar izvirzīt citus tādus pašus prasījumus, ko cedējuši citi patērētāji, kuru dzīvesvieta ir citur tajā pašā dalībvalstī, citā dalībvalstī vai valstīs, kas nav ES dalībvalstis.
3. Par nepieciešamību pēc kolektīvas tiesiskās aizsardzības patērētāju lietās Savienībā (un par tiesas īstenotas tiesību jaunrades riskiem)
119. Vairāki argumenti, kurus šajā lietā minējis prasītājs – vismaz pēc manām domām – ir politikas argumenti. Tie tā vai citādi liecina, ka par labu samērā abstraktām vērtībām, piemēram, nepieciešamībai paredzēt kolektīvo tiesisko aizsardzību patērētāju lietās ES vai efektīvas tiesību aizsardzības tiesā veicināšanai patērētāju lietās, Tiesai 16. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, kā to ierosinājis prasītājs.
120. Nav šaubu, ka kolektīvā tiesiskā aizsardzība ir paredzēta efektīvai patērētāju tiesību aizsardzībai tiesas ceļā. Ja tā būtu labi izstrādāta un īstenota, tā arī varētu sniegt papildu sistēmisku labumu tiesu sistēmai, piemēram, samazinot vienlaicīgu tiesvedību gadījumu skaitu (37). Tomēr, kā pamatoti norāda atbildētājs, šādi prasītāja argumenti drīzāk iederas de lege ferenda jomā.
121. Regulā Nr. 44/2001 nav īpašu noteikumu par prasījumu cesiju (38) vai kolektīvas tiesiskās aizsardzības procedūrām. Par šo (šķietamo vai īsto) likuma robu juridiskajā literatūrā ir diskutēts jau sen, un tajā ir pausts viedoklis, ka regula nav pietiekams pamats pārrobežu ES kolektīvajām prasībām (39). Par patērētāju domicila jurisdikcijas vietas piemērošanu kolektīvo prasību lietās norisinās asas diskusijas (40).
122. Iespējams, vēl svarīgāk ir tas, ka šīs problēmas plaši ir atzinusi arī Komisija, kas vairākkārt ir mēģinājusi virzīt pieņemšanai ES tiesību aktus par kolektīvo tiesisko aizsardzību (41). Šo priekšlikumu rezultātā vēl nav pieņemti saistoši normatīvie tiesību akti. Līdz šim ir pieņemts tikai Komisijas ieteikums (42), uz kuru šajā tiesvedībā atsaucies arī prasītājs.
123. Es neuzskatu, ka šajā sakarā tiesas, tostarp [Eiropas Savienības] Tiesas, uzdevums būtu mēģināt ar vienu spalvas vilcienu izveidot kolektīvu tiesisko aizsardzību patērētāju tiesību jautājumos. Var izcelt trīs iemeslus, kādēļ šādi rīkoties nebūtu saprātīgi. Pirmkārt, tas nepārprotami būtu pretrunā regulas tekstam un loģikai, tādējādi faktiski novedot pie tās pārrakstīšanas. Otrkārt, problēma ir pārāk delikāta un sarežģīta. Ir nepieciešami visaptveroši tiesību akti, nevis izolēta tiesas iejaukšanās saistītā, tomēr visai attālā likumdošanas instrumentā, kas nepārprotami nav paredzēts šādam mērķim. Šādi galu galā drīzāk radīsies vairāk problēmu nekā sistēmisku risinājumu. Treškārt, ES līmenī notiek tiesību aktu apspriešana un diskusijas, lai arī iespējams, ka tās nav ne vienkāršas, ne ātras. Šo likumdošanas procesu tiesas ceļā nedrīkstētu apsteigt vai padarīt bezjēdzīgu.
V. Secinājumi
124. Ņemot vērā minēto, es ierosinu Tiesai uz Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādas darbības kā publicēšana, prezentāciju sniegšana, interneta vietņu pārvaldīšana un ziedojumu vākšana prasījumu apmierināšanai nerada patērētāja statusa zaudēšanu attiecībā uz prasījumiem par pašas personas Facebook kontu, kas tiek izmantots privātiem mērķiem;
2) pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu, patērētājs vienlaikus ar saviem prasījumiem nevar izvirzīt citus tādus pašus prasījumus, ko cedējuši citi patērētāji, kuru dzīvesvieta ir citur tajā pašā dalībvalstī, citā dalībvalstī vai valstīs, kas nav ES dalībvalstis.