VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2022. gada 14. decembrī (*)
Civildienests – Pagaidu darbinieki – Uz noteiktu laiku noslēgts darba līgums – Nepagarināšana – Pagarināšanas procedūra – Novērtējuma ziņojumu ņemšana vērā – Nepabeigts novērtējuma ziņojums – Atbildība – Mantiskais kaitējums – Iespējas zaudēšana – Morālais kaitējums – Neierobežota kompetence – Vispārējās tiesas sprieduma izpilde
Lietā T‑296/21
SU, ko pārstāv L. Levi, advokāte,
prasītāja,
pret
Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi (EAAPI), ko pārstāv C. Coucke un E. Karatza, pārstāves, kurām palīdz B. Wägenbaur, advokāts,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši L. Madise [L. Madise] un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],
sekretārs: A. Margelis [A. Marghelis], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2022. gada 8. septembra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, prasītāja SU lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes (EAAPI) 2020. gada 15. jūlija lēmumu, ar ko tā nepagarināja viņas līgumu, un, ciktāl nepieciešams, 2021. gada 11. februāra lēmumu, ar kuru tā noraidīja viņas sūdzību, un, otrkārt, atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas viņai no tā izrietot.
Tiesvedības priekšvēsture
2 2015. gada 15. janvārī prasītāja tika pieņemta darbā EAAPI kā pagaidu darbiniece AD 8 pakāpē uzraudzības departamentā vecākās iekšējo modeļu ekspertes amatā, noslēdzot līgumu uz trim gadiem.
3 2016. gada 1. novembrī prasītāja tika pārcelta uz Uzraudzības un kontroles konverģences departamenta Iekšējo modeļu grupu, joprojām ieņemot vecākās iekšējo modeļu ekspertes amatu.
4 Laikā no 2017. gada 31. oktobra līdz 2018. gada 19. martam prasītāja atradās grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, pēc tam līdz 2018. gada 19. oktobrim viņai bija bērna kopšanas atvaļinājums.
5 Ar 2018. gada 15. janvāra grozījumu prasītājas darba līgums tika pagarināts uz trīs gadiem – līdz 2021. gada 15. janvārim.
6 Laikā no 2018. gada 1. novembra līdz 2019. gada 31. oktobrim prasītājai tika piešķirts nepilna darba laika (80 %) režīms un strukturālais tāldarbs vienu dienu nedēļā. Šāda darba organizācija no jauna tika piemērota laikā no 2020. gada 1. februāra līdz 2020. gada 15. jūlijam. Noteiktos gadījumos viņai dažkārt tika noteikts arī gadījuma tāldarbs.
7 Saistībā ar 2019. gada novērtējumu prasītāja 2019. gada 9. decembrī iesniedza pašnovērtējumu un 2020. gada 15. janvārī piedalījās intervijā ar savu novērtētāju.
8 2020. gada 16. janvārī novērtētājs iesniedza prasītājas novērtējumu. Sadaļā “Kopējais novērtējums un potenciāls”, kurā ietverts “vispārējs novērtējums par laikposmu, uz kuru attiecas šis novērtējums, un, ja nepieciešams, komentārs par darba ņēmēja potenciālu”, novērtētājs novērtēja prasītājas sniegumu kā “apmierinošu” un norādīja, ka prasītājai “neapšaubāmi piemīt potenciāls, lai viņa kļūtu par galveno EAAPI [iekšējo modeļu] uzraudzības darba darbinieci, tomēr šis potenciāls viņai būtu jāpārvērš taustāmākā un labākas kvalitātes [darbā] [;] 2019. gada [darba rezultāti] nebija pietiekami, 2020. gada rezultāti būtu jāuzlabo, lai tie kopumā būtu apmierinoši”.
9 Prasītāja atteicās piekrist novērtējuma ziņojumam un 2020. gada 21. janvārī iesniedza savus apsvērumus.
10 EAAPI izpilddirektors, kas ir arī apelācijas novērtētājs, kura kompetencē ir lemt gadījumā, ja attiecīgais darbinieks pamatoti noraida novērtējuma ziņojumu, nereaģēja uz noraidījumu un prasītājas apsvērumiem un tādējādi šajā ziņojumā nepauda nostāju par šiem apsvērumiem.
11 Pēc prasītājas lūguma 2020. gada 27. februārī notika viņas un EAAPI izpilddirektora sarunas.
12 2020. gada 2. jūlijā prasītāja saņēma ziņojumu par viņas līguma pagarināšanu, kurā dienesta vadītājs neieteica atkārtoti pagarināt viņas līgumu.
13 Prasītāja 2020. gada 8. jūlijā iesniedza savas piezīmes un 2020. gada 14. jūlijā tikās ar EAAPI izpilddirektoru, lai apspriestu ieteikumu nepagarināt viņas līgumu.
14 EAAPI izpilddirektors 2020. gada 15. jūlijā nolēma nepagarināt prasītājas līgumu (turpmāk tekstā – “lēmums nepagarināt līgumu”).
15 2020. gada 13. oktobrī prasītāja iesniedza sūdzību par lēmumu nepagarināt līgumu un, vajadzības gadījumā, par novērtējuma ziņojumu par 2019. gadu saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktu, kas pēc analoģijas piemērojams pagaidu darbiniekiem atbilstoši Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 46. pantam.
16 Izpilddirektors 2021. gada 15. janvārī informēja prasītāju par savu nodomu noraidīt viņas sūdzību un aicināja viņu iesniegt apsvērumus, kas tika iesniegti 2021. gada 22. janvārī.
17 2021. gada 1. februārī izpilddirektors nosūtīja prasītājai atjauninātu lēmuma projektu, ar kuru noraidīja tās sūdzību un aicināja to iesniegt savus apsvērumus, kas tika iesniegti 2021. gada 8. februārī.
18 Ar 2021. gada 11. februāra lēmumu izpilddirektors noraidīja prasītājas sūdzību (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”).
Lietas dalībnieku prasījumi
19 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai pēc tam, kad viņa tiesas sēdē bija atteikusies no prasījuma atcelt novērtējuma ziņojumu par 2019. gadu, kā fiksēts tiesas sēdes protokolā, ir šādi:
– atcelt lēmumu nepagarināt darba līgumu;
– vajadzības gadījumā – atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu;
– piespriest atlīdzināt prasītājas prasības pieteikumā aprēķināto mantisko kaitējumu un morālo kaitējumu, kas ex æquo et bono novērtēts 10 000 EUR apmērā;
– piespriest EAAPI atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 EAAPI prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasības priekšmetu
21 Jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta un 91. panta 1. un 2. punkta kombinētajiem noteikumiem, kas pēc analoģijas piemērojami pagaidu darbiniekiem atbilstošo PDNK 46. pantam, jebkurš darbinieks, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, var celt prasību Vispārējā tiesā vienīgi tad, ja viņš iepriekš ir iesniedzis iecēlējinstitūcijai sūdzību par viņam nelabvēlīgu aktu vai ja minētā iestāde ir pieņēmusi lēmumu, vai arī, ja tā nav veikusi kādu pasākumu, ko nosaka Civildienesta noteikumi. Tādēļ administratīva sūdzība un tās tieša vai netieša noraidīšana ir sarežģītas procedūras neatņemama sastāvdaļa, un tas ir tikai viens no priekšnosacījumiem prasības celšanai tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 25. oktobris, Staboli/Komisija, T‑281/04, EU:T:2006:334, 25. un 26. punkts).
22 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atcelšanas prasījumi, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šiem prasījumiem nav patstāvīga satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā tiek apstrīdēts akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (skat. spriedumu, 2007. gada 20. novembris, Ianniello/Komisija, T‑205/04, EU:T:2007:346, 27. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2020. gada 16. decembris, VP/Cedefop, T‑187/18, nav publicēts, EU:T:2020:613, 75. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts).
23 Tomēr, ja lēmuma par sūdzības noraidīšanu apjoms atšķiras no akta, par kuru šī sūdzība tikusi iesniegta, apjoma, it īpaši, ja ar to tiek grozīts sākotnējais lēmums vai tiek pārskatīta prasītāja situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, kas būtu ņemti vērā, ja tie būtu notikuši vai ja kompetentā iestāde būtu par tiem zinājusi pirms sākotnējā lēmuma pieņemšanas, Vispārējai tiesai var nākties lemt tieši par prasījumiem, kas formāli izvirzīti par lēmumu par sūdzības noraidīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. septembris, Adjemian u.c./Komisija, T‑325/09 P, EU:T:2011:506, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Šajā lietā prasītāja lūdz ne tikai atcelt lēmumu nepagarināt līgumu, bet arī, ciktāl nepieciešams, atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu.
25 Pēdējais minētais lēmums nav tikai lēmuma nepagarināt līgumu apstiprinājums, jo EAAPI izpilddirektors ir paudis nostāju attiecībā uz jauniem elementiem. Konkrētāk – EAAPI izpilddirektors atsaucas uz jauniem faktiem, proti, ka viņš kā apelācijas vērtētājs nekad nav ticis informēts par prasītājas atteikumu pieņemt tās novērtējuma ziņojumu par 2019. gadu un ka no procesuālā viedokļa šis ziņojums nav ticis pabeigts.
26 Šādos apstākļos ir jāizvērtē gan lēmuma nepagarināt līgumu, gan lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšanas prasījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. decembris, VP/Cedefop, T‑187/18, nav publicēts, EU:T:2020:613, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Turklāt lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir precizēti vairāki lēmuma nepagarināt līgumu pamatojuma aspekti. Līdz ar to, ņemot vērā pirmstiesas procedūras attīstību, šis pamatojums ir arī jāņem vērā, pārbaudot lēmuma nepagarināt līgumu tiesiskumu, jo šim pamatojumam ir jāatbilst pēdējā minētā akta pamatojumam (spriedums, 2020. gada 16. decembris, VP/Cedefop, T‑187/18, nav publicēts, EU:T:2020:613, 80. punkts; šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 9. decembris, Komisija/Birkhoff, T‑377/08 P, EU:T:2009:485, 58. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra).
Par atcelšanas prasījumiem, kas vērsti pret lēmumu nepagarināt līgumu un lēmumu par sūdzības noraidīšanu
28 Atcelšanas prasījumu pamatojumam prasītāja izvirza sešus pamatus, lai konstatētu lēmuma nepagarināt līgumu un lēmuma par sūdzības noraidīšanu prettiesiskumu, pamatojoties uz:
– pirmkārt, to, ka novērtējuma ziņojums par 2019. gadu nav ticis pienācīgi pabeigts un ka ziņojums par līguma nepagarināšanu ir balstīts uz nepabeigtu novērtējuma ziņojumu;
– otrkārt, objektivitātes principa, Civildienesta noteikumu 11. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta pārkāpumu;
– treškārt, tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, Civildienesta noteikumu 25. panta, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta un 2017. gada 14. augusta EAAPI līgumu pagarināšanas procedūras 6.7., 6.9. un 6.10. punkta pārkāpumu (turpmāk tekstā – “līgumu pagarināšanas procedūra”);
– ceturtkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, visu lietas aspektu pienācīgu neizvērtēšanu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta, kā arī līgumu pagarināšanas procedūras 4. un 6.5. panta pārkāpumu;
– piektkārt, diskrimināciju dzimuma un ģimenes stāvokļa dēļ, pārkāpjot Civildienesta noteikumu 1.d pantu un Pamattiesību hartas 21. un 23. pantu, un
– sestkārt, pienākuma ievērot pienācīgu rūpību pārkāpumu.
29 Procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ un ievērojot pareizas tiesvedības principu, Savienības tiesa var lemt par prasību bez pienākuma noteikti lemt par visiem lietas dalībnieku pamatiem un argumentiem (skat. spriedumu, 2018. gada 5. februāris, Ranocchia/ERCEA, T‑208/16, EU:T:2018:68, 57. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā vispirms jāizskata pirmais pamats, neizvērtējot pārējos prasītājas izvirzītos pamatus.
30 Ar pirmo pamatu prasītāja norāda, ka lēmums nepagarināt līgumu esot prettiesisks, jo tas ir balstīts uz novērtējuma ziņojumu par 2019. gadu, kas nav ticis pabeigts.
31 Prasītāja uzsver, ka tās novērtējuma ziņojums par 2019. gadu ir būtisks lēmuma nepagarināt līgumu pamatojuma elements. Taču minētais ziņojums neesot pabeigts, jo prasītājai nav tikusi dota iespēja lietderīgi paust savu viedokli par to. Tādēļ šis ziņojums nevarot būt par pamatu lēmuma nepagarināt līgumu pieņemšanai. Tas esot procesuāls pārkāpums, kas ietekmē lēmuma nepagarināt līgumu likumību, kuram tādējādi trūkstot tiesiska vai faktiska pamata, jo īpaši tāpēc, ka minētajā lēmumā ir skaidra atsauce uz prasītājas novērtējumu, kas iekļauts 2019. gada novērtējuma ziņojumā.
32 Turklāt nevarot izslēgt, ka tad, ja prasītājas piezīmes, ar kurām tā apstrīdēja savu vērtējumu 2019. gada novērtējuma ziņojumā, būtu attiecīgajā brīdī pienācīgi ņemtas vērā, iecēlējinstitūcija būtu pieņēmusi citādu lēmumu jautājumā par viņas līguma pagarināšanu. Proti, nav pierādījumu, ka būtu ņemtas vērā viņas piezīmes par 2019. gada novērtējuma ziņojumu, kā arī viņas novērtētāja negatīvo apsvērumu apstiprinājums lēmumā par sūdzības noraidīšanu nav pamatots. Tāpēc EAAPI nevarot apstiprināt novērtētāja veikto vērtējumu 2019. gada novērtējuma ziņojumā.
33 EAAPI atbild, ka prasītājas 2019. gada novērtējums pienācīgi noritēja līdz apelācijas posmam un ka novērtētāja apsvērumi tika paziņoti un ir spēkā, novērtējot prasītājas snieguma attīstību 2020. gadā un pieņemot lēmumu saistībā ar viņas līguma pagarināšanu.
34 Turklāt EAAPI atzīst, ka prasītājas 2019. gada novērtējumā ir pieļauts procesuāls pārkāpums, tomēr uzskata, ka prasītājas pārsūdzība tika netieši noraidīta. Proti, iecēlējinstitūcija norādīja, ka tad, ja tā būtu saņēmusi prasītājas pārsūdzību par tās novērtējuma ziņojumu, iecēlējinstitūcija būtu šo ziņojumu apstiprinājusi, un prasītājas apsvērumi, kas pievienoti tās novērtējuma ziņojuma par 2019. gadu noraidījumam, nebūtu varējuši likt apšaubīt lēmumu nepagarināt līgumu. Turklāt iecēlējinstitūcija 2020. gada 27. februāra sarunu laikā esot darījusi prasītājai zināmu, ka tā piekrīt novērtētāja veiktajam vērtējumam.
35 Lai lemtu par šiem argumentiem, kuru pamatā ir tas, ka 2019. gada novērtējuma ziņojums nav ticis pabeigts, ir nepieciešams vispirms pārbaudīt minētā ziņojuma juridisko statusu.
Par 2019. gada novērtējuma ziņojuma nepabeigšanu
36 No Civildienesta noteikumu 43. panta pirmās daļas un PDNK 15. panta 2. punkta kombinētajiem noteikumiem izriet, ka administrācijai ir jānodrošina, lai periodiski tiktu sagatavoti ziņojumi par tās darbinieku spējām, efektivitāti un rīcību dienestā gan labas pārvaldības, gan d interešu aizsardzības nolūkā. Proti, novērtējuma ziņojumi ir rakstisks un oficiāls pierādījums tā darba kvalitātei, kuru darbinieks ir veicis attiecīgajā periodā (spriedumi, 2018. gada 13. decembris, Wahlström/Frontex, T‑591/16, nav publicēts, EU:T:2018:938, 55. un 56. punkts, un 2020. gada 12. februāris, WD/ECDC, T‑320/18, nav publicēts, EU:T:2020:45, 60. punkts).
37 Saskaņā ar 7. panta 1. punktu Komisijas 2013. gada 16. decembra Lēmumā C(2013)8985 par Civildienesta noteikumu 43. panta vispārīgajiem piemērošanas noteikumiem un Civildienesta noteikumu 44. panta pirmās daļas piemērošanas kārtību (turpmāk tekstā – “Komisijas 2013. gada 16. decembra lēmums”, kas pēc analoģijas piemērojams EAAPI (EIOPA‑MB‑14/018)) darba ņēmēja ziņojuma pamatots noraidījums automātiski izraisa lietas nodošanu apelācijas novērtētājam. Tā paša panta 3. punktā ir paredzēts, ka apelācijas novērtētājs apstiprina ziņojumu vai groza to – pamatojot savu lēmumu – divdesmit darba dienu laikā no ziņojuma pamatota noraidījuma dienas, savukārt 4. punktā noteikts, ka ziņojums kļūst galīgs pēc apelācijas novērtētāja lēmuma pieņemšanas.
38 Komisijas 2013. gada 16. decembra lēmuma 7. panta 4. punktā ir skaidri paredzēts, ka pēc apelācijas novērtētāja lēmuma ziņojums kļūst galīgs un ka “darba ņēmējs ar elektroniskā pasta vēstuli vai citā veidā tiek informēts par to, ka lēmums, ar kuru ziņojums kļūst galīgs, ir pieņemts [..] [,un] tajā pašā brīdī viņam ir arī piekļuve apelācijas novērtētāja lēmumam[;] šo informāciju uzskata par lēmuma paziņošanu Civildienesta noteikumu 25. panta nozīmē[;] Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētais trīs mēnešu termiņš sūdzības iesniegšanai sākas no šīs informācijas paziņošanas brīža”.
39 Šajā ziņā jāprecizē, ka ar Komisijas 2013. gada 16. decembra lēmuma 7. pantu kā formālu Komisijas lēmuma, kurš ir pienācīgi publicēts un īstenots, noteikumu ir paredzēts vispārpiemērojams, juridiski saistošs iekšējs noteikums, ar ko ir ierobežota šīs iestādes, kā arī EAAPI novērtējuma brīvības īstenošana, tai lemjot par šī lēmuma piemērošanu pēc analoģijas tās struktūrvienību organizācijas un personāla vadības jomā; šie darbinieki uz to var atsaukties Savienības tiesā, kura nodrošina tā ievērošanu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2012. gada 27. aprīlis, De Nicola/EIB, T‑37/10 P, EU:T:2012:205, 40. punkts, un 2009. gada 7. jūlijs, Bernard/Eiropols, F‑54/08, EU:F:2009:86, 47. punkts).
40 No šiem noteikumiem skaidri izriet, ka tad, ja darbinieks noraida novērtējuma ziņojumu, tas kļūst galīgs tikai pēc apelācijas novērtētāja lēmuma pieņemšanas. Proti, saskaņā ar judikatūru gadījumā, ja apelācijas novērtētājam ir pilnīgas kontroles pilnvaras pār novērtējuma ziņojumā ietverto vērtējumu pamatotību un tas var to apstiprināt vai grozīt, un prettiesiski atturas no savas kontroles īstenošanas, darbinieka noraidīts novērtējuma ziņojums nekļūst galīgs (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 27. aprīlis, De Nicola/EIB, T‑37/10 P, EU:T:2012:205, 38., 41. un 60. punkts).
41 Turklāt, kā pamatoti norāda prasītāja, Komisijas 2013. gada 16. decembra lēmumā nav nekā tāda, no kā varētu secināt, ka pēc apelācijas novērtētāja lēmuma pieņemšanas termiņa beigām novērtējuma ziņojuma pamatotais noraidījums tiek netieši noraidīts.
42 Proti, pretēji EAAPI apgalvojumam – Komisijas 2013. gada 16. decembra lēmuma 7. panta 4. punktā ietvertās atsauces uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu mērķis un sekas nav šajā gadījumā piemērot Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā paredzēto noteikumu – ka gadījumā, ja netiek sniegta atbilde uz Civildienesta noteikumos norādītās personas lūgumu, ar kuru iecēlējinstitūcijai tiek lūgts pieņemt ar šo personu saistītu lēmumu, pēc četru mēnešu termiņa beigām tas ir uzskatāms par netiešu lūguma noraidīšanu. Ar Komisijas 2013. gada 16. decembra lēmuma 7. panta 4. punktu ir ieviests īpašs novērtēšanas procedūras noteikums, kas piemērojams šajā lietā, no kura nevar atkāpties par labu Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā paredzētajai normai. Komisijas 2013. gada 16. decembra lēmuma 7. panta 4. punkta saturu nevar mainīt, arī to interpretējot Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā paredzētās normas kontekstā, ar kuru ieviesta atšķirīga procedūra un termiņš.
43 Šajā lietā EAAPI izpilddirektors, kurš ir arī apelācijas novērtētājs, lēmumā par sūdzības noraidīšanu norādīja, un tas tika apstiprināts arī tiesas sēdē, ka viņš nav zinājis par prasītājas 2019. gada novērtējuma ziņojuma pamatotu noraidījumu, un atzina, ka šis ziņojums nekad nav ticis pabeigts. EAAPI savā iebildumu rakstā paskaidro, ka apelācijas vērtētājs nekad nav saņēmis paziņojumu par prasītājas 2019. gada novērtējuma ziņojuma noraidīšanu tehnisku problēmu dēļ, to sīkāk neprecizējot, vienīgi darot zināmu, ka kompetentajam pakalpojumu sniedzējam 2021. gada novembrī tika lūgts ieviest paziņojumu gadījumā, kad darbinieks noraida savu novērtējuma ziņojumu.
44 Tomēr administrācija nevar aizbildināties ar iekšējo administratīvo organizāciju, lai attaisnotu obligātā pienākuma nodrošināt novērtējuma ziņojumu periodisku sagatavošanu termiņā un pienācīgā veidā neizpildi (spriedums, 1980. gada 18. decembris, Gratreau/Komisija, 156/79 un 51/80, nav publicēts, EU:C:1980:304, 15. punkts).
45 No iepriekš minētā izriet, ka apelācijas novērtētāja bezdarbība pēc tam, kad prasītāja ir noraidījusi 2019. gada novērtējuma ziņojumu, iekšējas organizatoriskas kļūdas dēļ nevar tikt uzskatīta par minētā ziņojuma netiešu apstiprināšanu, kas to padarītu par galīgu un izraisītu termiņa sākumu sūdzības iesniegšanai par to. Tiesiskās drošības princips, uz kuru atsaucas EAAPI, nevar noteikt prasītājai rūpības pienākumu, kas uzlikts administrācijai, un EAAPI nevar pamatoti apgalvot, ka prasītāja vairs nevarot atsaukties uz novērtēšanas procedūras prettiesiskumu, jo viņa neesot iesniegusi sūdzību par šo apgalvoto netiešo noraidījumu. Visbeidzot, šāda netieša noraidījuma pastāvēšana nav konstatējama, jo izpilddirektors, kurš nebija informēts par prasītājas iesniegto pārsūdzību par novērtējuma ziņojumu, nevarēja paust nekādu nostāju par šo pārsūdzību.
46 Turklāt, lai gan prasītāja tiesas sēdē atsauca pret šo ziņojumu izvirzītos prasījumus (skat. šī sprieduma 19. punktu), tā to darīja, neietekmējot kritiku, kas tās procesuālajos rakstos pausta saiknē ar minētā ziņojuma nepabeigšanu.
47 No tā izriet, ka, pirmkārt, prasītājas 2019. gada novērtējuma ziņojums ir nepabeigts dokuments, kuru nevarēja ņemt vērā, novērtējot prasītājas darbu, un, otrkārt, ka prasītājai ir tiesības netieši atsaukties uz prettiesiskumu saistībā ar novērtējuma ziņojuma par minēto gadu nepabeigšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 12. februāris, WD/ECDC, T‑320/18, nav publicēts, EU:T:2020:45, 62. punkts).
Par sekām, ko rada 2019. gada novērtējuma ziņojuma nepabeigšana
48 Ievadā jāatgādina, ka pagaidu darbiniekam, ar kuru noslēgts līgums uz noteiktu laiku, principā nav nekādu tiesību uz līguma pagarināšanu, jo šāda pagarināšana ir vienīgi iespēja, kas ir pakļauta nosacījumam, ka tā ir dienesta interesēs (spriedumi, 2003. gada 6. februāris, Pyres/Komisija, T‑7/01, EU:T:2003:27, 64. punkts, un 2020. gada 16. decembris, VP/Cedefop, T‑187/18, nav publicēts, EU:T:2020:613, 103. punkts).
49 Proti, atšķirībā no ierēdņiem, kuru nodarbinātības stabilitāte ir garantēta Civildienesta noteikumos, uz pagaidu darbiniekiem attiecas cita kārtība, pamatojoties uz ko tiek noslēgts darba līgums ar attiecīgo iestādi. Tādējādi darba tiesisko attiecību ilgumu starp iestādi un pagaidu darbinieku, kas pieņemts darbā uz noteiktu laiku, precīzi reglamentē pušu noslēgtajā līgumā paredzētie nosacījumi. Turklāt arī pastāvīgajā judikatūrā administrācijai ir atzīta plaša rīcības brīvība līgumu pagarināšanas jomā (skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Wahlström/Frontex, T‑591/16, nav publicēts, EU:T:2018:938, 46. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2020. gada 16. decembris, VP/Cedefop, T‑187/18, nav publicēts, EU:T:2020:613, 106. punkts).
50 Kaut arī administrācijai ir plaša rīcības brīvība, Vispārējā tiesa, saņemot atcelšanas prasību, kas vērsta pret tiesību aktu, kurš pieņemts, īstenojot šādas pilnvaras, tomēr veic likumības pārbaudi, kas izpaužas vairākos veidos. Prasības atcelt lēmumu nepagarināt pagaidu darbinieka līgumu gadījumā Savienības tiesai ir jāpārbauda vienīgi tas, vai nav pieļauta tiesību kļūda, acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana, kā arī, vai nav pārkāpts administrācijas rūpības pienākums, tai pieņemot lēmumu par to, vai pagarināt līgumu, kas to saista ar kādu no tās darbiniekiem. Turklāt Vispārējā tiesa pārbauda, vai administrācija ir pieļāvusi būtiskas neprecizitātes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Wahlström/Frontex, T‑591/16, nav publicēts, EU:T:2018:938, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Turklāt no brīža, kad administrācija ar iekšējiem noteikumiem ir izstrādājusi īpašu kārtību ar mērķi nodrošināt līgumu pagarināšanas procedūru pārskatāmību, šādas kārtības noteikšanu var raksturot kā iestādes rīcības brīvības pašierobežošanu, kā norādīts šī sprieduma 39. punktā, un ar to iepriekš aprakstītā sākotnējā līgumdarbinieku nodarbināšanas kārtība, kurai bija raksturīgs uz noteiktu laiku noslēgto līgumu pagaidu raksturs, tika pārveidota par kārtību, kurā tiek ļauts noteikt pagarināšanu, ievērojot zināmus nosacījumus. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iestādes lēmums, kurš paziņots visam personālam un kurā ir precizēti kritēriji un procedūra, kas, īstenojot tās rīcības brīvību, piemērojama attiecībā uz līgumu pagarināšanu vai nepagarināšanu, ir uzskatāms par iekšējiem noteikumiem, un kā tādi tie ir jāuzskata par rīcības noteikumiem, kurus administrācija ir pati sev noteikusi par saistošiem un no kuriem tā nevar atkāpties, nepaskaidrojot cēloņus, kas tai liek šādi rīkoties, jo pretējā gadījumā tiktu pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips (skat. spriedumu, 2009. gada 7. jūlijs, Bernard/Eiropols, F‑54/08, EU:F:2009:86, 47. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2012. gada 27. aprīlis, De Nicola/EIB, T‑37/10 P, EU:T:2012:205, 40. punkts).
52 Šajā lietā EAAPI līgumu pagarināšanas procedūra, kurā izklāstīta minētās aģentūras vispārējā politika attiecībā uz līgumu pagarināšanu, ir iekšējā direktīva iepriekš minētās judikatūras izpratnē.
53 Līgumu pagarināšanas procedūras 4. punktā ir paredzēts, ka “lēmumu pagarināt darba līgumus pieņem (iecēlējinstitūcijas) izpilddirektors atbilstoši dienesta vajadzībām un ņemot vērā šādus apsvērumus: a) amata nepārtrauktība [..]; b) darbinieka sniegums [..]; c) darbinieka kompetence(-s) [..]; d) iestādes vajadzības”.
54 Precīzāk, līgumu pagarināšanas procedūras 4. punkta b) apakšpunktā paredzēts, ka tad, ja iecēlējinstitūcija pieņem lēmumu pagarināt līgumu, pamatojoties uz darbinieka sniegumu, šis kritērijs tiek izvērtēts, “pamatojoties uz darbinieka amata aprakstu un snieguma novērtējuma gada ziņojumiem, un, ja novērtējuma ziņojums vēl nav sagatavots, tad, pamatojoties uz ziņojumu par viņa pārbaudes laiku un jebkuru citu attiecīgu dokumentu”. Līgumu pagarināšanas procedūras 6.5. punktā tiek piebilsts, ka dienesta vadītāja ieteikums par līguma pagarināšanu tiek sniegts pēc 6.4. punktā paredzētā dialoga, un tajā jāņem vērā “darbinieka iepriekšējie novērtējuma ziņojumi un viņa kompetences atbilstība amatam atbilstoši tam, kā to paredzēts attīstīt turpmākajos gados; personāla vadības nodaļa nodrošina, lai dienesta vadītājam būtu piekļuve visiem darbinieka novērtējuma ziņojumiem”. Saskaņā ar līgumu pagarināšanas procedūras 6.9. punktu galīgo lēmumu pieņem izpilddirektors, kurš ņem vērā, pirmkārt, dienesta vadītāja ieteikumu un darbinieka piezīmes, un, otrkārt, minētā lēmuma 4. punktā uzskaitītos kritērijus.
55 No šiem noteikumiem izriet, ka tad, ja lēmums pagarināt līgumu tiek pieņemts, pamatojoties uz kritēriju par darbinieka sniegumu, attiecīgās personas novērtējuma ziņojumi ir jāņem vērā gan dienesta vadītāja ieteikuma posmā, gan lēmuma pieņemšanas posmā.
56 Šajā lietā prasītājas dienesta vadītāja 2020. gada 2. jūlija ieteikums saistībā ar viņas līguma pagarināšanu sākās ar citātu no prasītājas 2019. gada novērtējuma ziņojuma secinājumiem. Pēc tam minētajā ieteikumā galvenā uzmanība tika pievērsta prasītājas sniegumam 2020. gada pirmajā daļā. Tajā nav minēti iepriekšējie novērtējuma ziņojumi.
57 Par lēmumu nepagarināt līgumu – no tā izriet, ka, lai novērtētu prasītājas sniegumu, iecēlējinstitūcija ir skaidri pamatojusies uz viņas sniegumu, sākot no 2019. gada. Proti, ar lēmumu nepagarināt līgumu prasītājas labais sniegums tās pirmajos darba gados EAAPI dienestā tiek noraidīts kā “neatbilstošs”. Turklāt iecēlējinstitūcija uzsver, ka prasītāja “jau kopš 2019. gada nav spējusi strādāt tādā līmenī, kāds tiek sagaidīts no AD 8 vecākā eksperta”. Tā piebilst, ka prasītāja šajā ziņā bija saņēmusi “skaidru brīdinājumu” jau kopš 2019. gada novērtējuma un ka, neraugoties uz šo brīdinājumu, viņas sniegums nav uzlabojies. Lēmumā nepagarināt līgumu nav minēts neviens cits novērtējuma ziņojums, izņemot 2019. gada novērtējuma ziņojums.
58 Lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir paskaidrots, ka prasītājas labais sniegums laikā no 2015. līdz 2017. gadam pamatoja viņas līguma pirmreizēju pagarināšanu, bet tad, kad runa ir par līguma otrreizēju pagarināšanu, turklāt šoreiz uz nenoteiktu laiku, galvenā uzmanība jāpievērš laikposmam pēc pirmās pagarināšanas. Lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir uzsvērts – iecēlējinstitūcija uzskata, ka šis laikposms būtībā aptver 2019. gadu un 2020. gada pirmo pusi, jo grūtniecības un dzemdību un bērna kopšanas atvaļinājumu dēļ prasītāja līdz pat 2018. gada oktobrim neatradās birojā.
59 No šiem apgalvojumiem izriet, ka vienīgais novērtējuma ziņojums, ko iecēlējinstitūcija faktiski ņēma vērā, ir ziņojums par prasītājas sniegumu 2019. gadā. Tomēr šis novērtējuma ziņojums nekad nav kļuvis galīgs un to nevarēja ņemt vērā, novērtējot prasītājas sniegumu (skat. šī sprieduma 47. punktu).
60 Tādējādi prasītājas snieguma novērtējums tika veikts, pamatojoties uz nepilnīgu dokumentāciju, ciktāl tajā nebija ietverts viņas 2019. gada novērtējuma galīgais ziņojums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 12. februāris, WD/ECDC, T‑320/18, nav publicēts, EU:T:2020:45, 61. punkts).
61 Līdz ar to lēmumā nepagarināt līgumu nav ievēroti līgumu pagarināšanas procedūras noteikumi, kas nosaka, ka ir jāņem vērā iepriekšējie darbinieka novērtējuma ziņojumi (skat. šī sprieduma 53. punktu).
62 Saskaņā ar judikatūru šāda procesuāla pārkāpuma sekas var būt apstrīdētā lēmuma atcelšana tikai tad, ja ir pierādīts, ka šis procesuālais pārkāpums varēja ietekmēt lēmuma saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 30. janvāris, Wahlström/Frontex, F‑87/11, EU:F:2013:10, 58. punkts un tajā minētā judikatūra). Precīzāk, ar to vien, ka, novērtējot prasītājas sniegumu, viņas personīgā lieta bija nepilnīga, tostarp tādēļ, ka trūka novērtējuma ziņojuma, nepietiek, lai atceltu lēmumu nepagarināt līgumu, ja vien netiek pierādīts, ka šis apstāklis varēja izšķiroši ietekmēt pagarināšanas procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 12. februāris, WD/ECDC, T‑320/18, nav publicēts, EU:T:2020:45, 63. punkts).
63 Tā tas ir izskatāmajā lietā.
64 Proti, vispirms – pretēji EAAPI apgalvojumiem – nevar izslēgt, ka gadījumā, ja apelācijas novērtētājs būtu pienācīgi informēts par prasītājas atteikumu pieņemt tās 2019. gada novērtējuma ziņojumu, kurā turklāt bija iekļauts novērtētāja novērtējums, kas apkopots ar norādi “apmierinoši”, un prasītājas piezīmēm, viņš būtu varējis ņemt vērā šīs piezīmes un grozīt minēto ziņojumu vai tā pamatojumu. Šajā ziņā judikatūrā tiek uzsvērts, ka administrācijai ir pienākums pietiekami un sīki pamatot ikvienu novērtējuma ziņojumu un sniegt ieinteresētajai personai iespēju paust apsvērumus par šo pamatojumu; šo prasību ievērošana vēl jo nozīmīgāka ir tad, ja novērtējums ir pasliktinājies salīdzinājumā ar iepriekšējo novērtējumu, kā tas ir šajā gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. decembris, DE/EMA, F‑103/13, EU:F:2014:265, 38. punkts). Tādējādi ir jānoraida EAAPI arguments, atbilstoši kuram, ja iecēlējinstitūcijā būtu iesniegta prasītājas pārsūdzība un ja tā būtu lēmusi par šo pārsūdzību, tā būtu apstiprinājusi 2019. gada novērtējuma ziņojumu, un saskaņā ar kuru šis ziņojums tātad esot jāņem vērā līguma pagarināšanas procedūrā – pretējā gadījumā tiktu atņemta jēga novērtējumam un Komisijas 2013. gada 16. decembra lēmuma 7. pantā paredzētajai procedūrai.
65 Turklāt jāņem vērā, kā uzsver prasītāja, ka dienesta vadītāja ieteikumā un lēmumā nepagarināt līgumu dominējošā loma bija viņas snieguma novērtējumam 2019. gada laikā.
66 Visbeidzot, nevar izslēgt, ka dienesta vadītājs, kurš tika pienācīgi aicināts izteikties par prasītājas profesionālo sniegumu atbilstoši līgumu pagarināšanas procedūras 6.5. punktam, varēja izteikt atšķirīgus priekšlikumus par viņas līguma pagarināšanu vai tos atšķirīgi pamatot un ka iecēlējinstitūcija varētu pieņemt atšķirīgu lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 30. janvāris, Wahlström/Frontex, F‑87/11, EU:F:2013:10, 58. punkts).
67 Tāpēc tas, ka netika ņemtas vērā prasītājas piezīmes par viņas 2019. gada novērtējuma ziņojumu un ka tas nav kļuvis galīgs, iespējams, ir izšķiroši ietekmējis līguma pagarināšanas procedūru.
68 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas pirmais pamats ir jāapmierina.
69 Līdz ar to lēmums nepagarināt līgumu un lēmums par sūdzības noraidīšanu ir jāatceļ, neizskatot pārējos prasītājas izvirzītos pamatus.
Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību
70 Prasītāja uzskata, ka ir pierādījusi lēmuma nepagarināt viņas līgumu un lēmuma par sūdzības noraidīšanu prettiesiskumu, kas tai ir radījis mantisko un morālo kaitējumu, kurš EAAPI ir jāatlīdzina.
71 EAAPI apstrīd prasītājas argumentāciju.
72 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saistībā ar ierēdņa vai darbinieka iesniegtu prasību par kaitējuma atlīdzību, lai iestātos Savienības atbildība, ir jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem, proti, iestāžu rīcības, kurā tās tiek vainotas, prettiesiskums, apgalvoto zaudējumu esamība un cēloņsakarības pastāvēšana starp šo rīcību un norādīto kaitējumu (skat. spriedumu, 2010. gada 16. decembris, Komisija/Petrilli, T‑143/09 P, EU:T:2010:531, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Šajā ziņā jāprecizē, ka tiesvedību civildienesta jomā atbilstoši LESD 270. pantam un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam, tostarp tiesvedību saistībā ar ierēdnim vai citam darbiniekam nodarīta kaitējuma atlīdzināšanu, reglamentē īpašas un speciālas tiesību normas salīdzinājumā ar normām, kas izriet no vispārējiem principiem, kuri regulē Savienības ārpuslīgumisko atbildību LESD 268. panta un 340. panta otrās daļas ietvaros. Proti, no Civildienesta noteikumiem tostarp izriet, ka atšķirībā no jebkādas citas privātpersonas Savienības ierēdni vai citu darbinieku ar iestādi, pie kuras viņš pieder, saista juridiskas darba attiecības, kam ir raksturīgs konkrēto savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvars, un tas ir atspoguļots iestādes rūpības pienākumā attiecībā pret konkrēto personu. Šis līdzsvars būtībā ir paredzēts, lai saglabātu uzticības attiecības, kurām ir jāpastāv starp iestādēm un to ierēdņiem un darbiniekiem, lai pilsoņiem nodrošinātu iestādēm uzticēto vispārējo interešu uzdevumu pareizu izpildi. No tā izriet, ka tad, ja Savienība rīkojas kā darba devējs, tai ir lielāka atbildība, kas izpaužas kā pienākums atlīdzināt zaudējumus, kuri tās darbiniekiem radīti jebkāda prettiesiskuma dēļ, ko tā pieļāvusi kā darba devējs (skat. spriedumu, 2010. gada 16. decembris, Komisija/Petrilli, T‑143/09 P, EU:T:2010:531, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Tā kā pirmais pamats tika apmierināts, lēmums nepagarināt līgumu un lēmums par sūdzības noraidīšanu ir prettiesiski. Tādējādi pirmais nosacījums EAAPI atbildības iestāšanās gadījumam, proti, apstrīdētās rīcības prettiesiskums, ir izpildīts.
75 Attiecībā uz pārējiem diviem nosacījumiem, proti, zaudējumu esamību un cēloņsakarību, ir jānošķir mantiskais kaitējums un morālais kaitējums.
Par mantisko kaitējumu
76 Par mantisko kaitējumu prasītāja apgalvo, ka tas ietverot algas apmēru un priekšrocības, uz kurām viņai bija tiesības, sākot no brīža, kad viņas līgums bija jāpagarina, proti, no 2021. gada 16. janvāra, līdz Vispārējās tiesas sprieduma izpildei, pieskaitot nokavējuma procentus un ņemot vērā viņas saņemto bezdarbnieka pabalstu. Tā arī lūdz veikt pensiju iemaksas ar atpakaļejošu datumu. Prasītāja uzskata, ka lēmuma nepagarināt viņas līgumu un lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšanai būtu jāizraisa viņas līguma pagarināšana ar atpakaļejošu spēku un ka lēmumam par pagarināšanu būtu jābūt par pamatu šī mantiskā kaitējuma atlīdzībai.
77 Prasītāja piebilst, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka viņa ir zaudējusi iespēju pagarināt līgumu, šī iespēja jāuzskata par nopietnu un ļoti iespējamu. Viņa šo iespējas zaudēšanu aprēķina 90 % apmērā, kas ir likme, kuru būtu jāpiemēro tās iespējami saņemamajai summai, ja viņa joprojām būtu nodarbināta, turklāt uz saprātīgu laikposmu.
78 EAAPI atbild – pat ja Vispārējā tiesa atceltu lēmumu nepagarināt līgumu un lēmumu par sūdzības noraidīšanu, sprieduma izpilde neizraisītu līguma pagarināšanu ipso jure, un ka prasītāja nepamatoti apgalvojot, ka viņai ir subjektīvas tiesības uz līguma pagarināšanu. Turklāt neesot pieļauta nekāda kļūda vai nelikumība un prasītāja nevarot apgalvot, ka viņai būtu tiesiskā paļāvība uz darba līguma pagarināšanu.
79 Iesākumā jāatgādina, ka neierobežotā kompetence, kas Savienības tiesai ir piešķirta Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā, to pilnvaro pilnībā izlemt tās izskatāmos strīdus. Šī kompetence galvenokārt ir paredzēta, lai Savienības tiesām civildienesta tiesību strīdos ļautu nodrošināt, ka to pieņemtajiem atceļošajiem spriedumiem būtu praktiska iedarbība tādā ziņā, ja, lai nodrošinātu attiecīgā ierēdņa tiesību īstenošanu vai viņa interešu iedarbīgu aizsardzību, nepietiek ar iecēlējinstitūcijas prettiesiskā lēmuma atcelšanu, Savienības tiesa var pēc savas iniciatīvas viņam par labu piespriest kompensāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Gogos/Komisija, C‑583/08 P, EU:C:2010:287, 49. un 50. punkts). Tā var izmantot šo pašu kompetenci, ja prasītāja nevar gūt labumu no pienākumu, kas izriet no atcelšanas, izpildes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, EMA/Drakeford, T‑231/14 P, EU:T:2015:639, 47. punkts).
80 Apgalvotais mantiskais kaitējums ietver divus atsevišķus kaitējuma veidus. Pirmo, kas norādīts galvenokārt, veido zaudētais atalgojums, uz kuru prasītājai būtu bijušas tiesības, ja viņas līgums būtu pagarināts. Prasītāja uzskata, ka šis kaitējums būtu jāatlīdzina, pieņemot lēmumu pagarināt līgumu ar atpakaļejošu spēku, un tādā gadījumā EAAPI viņai izmaksātu naudas summas, kas tai tika nelikumīgi liegtas, ņemot vērā papildus saņemto bezdarbnieka pabalstu. Otro mantiskā kaitējuma daļu, kas norādīta pakārtoti gadījumā, ja netiktu atzīts, ka prasītājai bija tiesības uz līguma pagarināšanu, veido zaudētā iespēja saņemt šādu pagarinājumu. Prasītāja uzskata, ka šo kaitējumu varētu atlīdzināt, piespriežot EAAPI izmaksāt viņai kompensāciju, kas aprēķināta, piemērojot 90 % likmi tām pašām summām, kas minētas iepriekšējā kaitējumu sadaļā, un šī likme atbilst procentuālajai daļai, kura, pēc prasītājas domām, atspoguļo viņas iespējas pagarināt līgumu.
81 Attiecībā uz pirmo apgalvotā mantiskā kaitējuma daļu, kas izpaužas kā atalgojuma zaudējums, vispirms jānorāda, ka prasītāja nevar likumīgi pamatot savus prasījumus par zaudējumu atlīdzību, kas iesniegti vienlaikus ar atcelšanas prasījumiem, kuri vērsti pret lēmumu nepagarināt līgumu un lēmumu par sūdzības noraidīšanu, apgalvojot, ka minēto aktu atcelšanai būtu jāizraisa viņas līguma pagarināšana ar atpakaļejošu spēku, lai EAAPI viņai izmaksātu naudas summas, kas viņai nelikumīgi tika liegtas pēc iepriekšējā līguma termiņa beigām. Ja piekristu šai argumentācijai, šī atceļošā sprieduma pasludināšanas brīdī zustu priekšmets prasībai atlīdzināt kaitējumu, kas izpaužas kā ienākumu zaudēšana. Turklāt šādai argumentācijai nevar piekrist. Protams, kā atgādināts šī sprieduma 79. punktā, Savienības tiesa var izmantot neierobežotu jurisdikciju, kas tai ir strīdos, kuri ir saistīti ar finansēm, tostarp saistībā ar vienkāršiem atcelšanas prasījumiem, ja, lai nodrošinātu attiecīgā ierēdņa tiesību īstenošanu vai viņa interešu iedarbīgu aizsardzību, nepietiek ar kompetentās iestādes prettiesiskā lēmuma atcelšanu, jo vajadzības gadījumā prasītājs, kurš apgalvo, ka nevar gūt labumu no šo pienākumu izpildes, kas izriet no akta atcelšanas, var lūgt tiesu īstenot šo kompetenci. Tomēr šajā lietā EAAPI nevar uzdot darīt to, ko lūdz prasītāja, proti, atjaunot viņu amatā ar atpakaļejošu spēku, jo šī sprieduma 67. punktā konstatētais prettiesiskums nenozīmē to, ka viņa būtu automātiski jāatjauno darbā, bet gan vienīgi to, ka ir jāpabeidz 2019. gada novērtējuma ziņojums un atkārtoti jāizskata lēmums par viņas līguma pagarināšanu. Līdz ar to prasītājas galvenais arguments, ar kuru tā pamato savu prasību atlīdzināt mantisko kaitējumu, kas saistīts ar atalgojuma zaudēšanu, nevar tikt apmierināts.
82 Turklāt par pirmo apgalvotā mantiskā kaitējuma daļu jānorāda, ka atalgojuma zaudējums ir raksturīgs jebkurai uz noteiktu laiku noslēgta līguma izbeigšanai, un šeit vēlreiz jāprecizē, ka šāda līguma pagarināšana nav tiesības, bet tikai iespēja (skat. šī sprieduma 48. un 49. punktu). Tādējādi, tā kā EAAPI nav sniegusi nekādas precīzas un konkrētas garantijas par prasītājas līguma pagarināšanu, viņa nevarēja gaidīt, ka turpinās saņemt atalgojumu pēc tam, kad beigsies viņas līgums uz noteiktu laiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, Manéa/Eiropas Savienības iestāžu Tulkošanas centrs, T‑225/18, nav publicēts, EU:T:2019:595, 130. punkts). Šā iemesla dēļ arī nevar apgalvot, ka lēmuma nepagarināt līgumu un lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšana atbilstoši LESD 266. pantam nozīmētu jauna lēmuma pieņemšanu ar atpakaļejošu spēku, ar kuru EAAPI pagarinātu prasītājas līgumu. Līdz ar to prasība par kaitējuma atlīdzību saistībā ar zaudēto atalgojumu ir jānoraida.
83 Attiecībā uz otro apgalvotā mantiskā kaitējuma daļu, kuru veido iespējas zaudēšana, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kaitējumam, lai to varētu konstatēt un lai tas būtu pamats atlīdzinājumam, ir jābūt īstam un noteiktam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 21. februāris, Komisija/Girardot, C‑348/06 P, EU:C:2008:107, 54. un 55. punkts; 2004. gada 5. oktobris, Eagle u.c./Komisija, T‑144/02, EU:T:2004:290, 165. punkts, un 2018. gada 24. oktobris, Fernández González/Komisija, T‑162/17 RENV, nav publicēts, EU:T:2018:711, 110. punkts).
84 Pirmām kārtām ir jāizvērtē nosacījums par iespēju zaudēšanas faktisko raksturu.
85 Iesākumā jāatgādina, ka, lai izvērtētu iespēju zaudēšanas faktisko raksturu, ir jāņem vērā datums, kurā tika pieņemts lēmums nepagarināt līgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 12. aprīlis, CP/Parlaments, F‑98/15, EU:F:2016:76, 82. punkts).
86 Saskaņā ar judikatūru, lai noteiktu iespēju zaudēšanas faktisko raksturu, ir jāpārbauda, vai ir juridiski pietiekami pierādīts, ka prasītājai tika liegta ne tikai viņas līguma pagarināšana, attiecībā uz kuru viņa nekad nespētu pierādīt, ka ir radusies iespēju zaudēšana, bet arī nopietna iespēja, ka viņas līgums tiks pagarināts, kā dēļ attiecīgajai personai ir nodarīts mantiskais kaitējums, ko veido ienākumu zaudēšana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 5. oktobris, Eagle u.c./Komisija, T‑144/02, EU:T:2004:290, [165]. punkts, un 2018. gada 24. oktobris, Fernández González/Komisija, T‑162/17 RENV, nav publicēts, EU:T:2018:711, 111. punkts).
87 Nopietnas iespējamības pastāvēšana nav atkarīga no varbūtības pakāpes, ka šī iespējamība būtu īstenojusies, jo pēdējais minētais elements tiek ņemts vērā vēlāk, ja šāda pastāvēšana tiek atzīta, lai noteiktu nodarītā mantiskā kaitējuma apmēru un tā atlīdzinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 6. jūnijs, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2006:148, 119. punkts, un 2013. gada 13. marts, AK/Komisija, F‑91/10, EU:F:2013:34, 74. punkts). Tādējādi jau ir ticis nospriests, ka iespējas zaudēšana 50 % apmērā (spriedums, 2006. gada 6. jūnijs, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2006:148, 119. punkts) vai 25 % apmērā (spriedums, 2016. gada 12. aprīlis, CP/Parlaments, F‑98/15, EU:F:2016:76, 83. punkts), vai pat iespējas zaudēšana “īpaši zemā” apmērā (spriedums, 2013. gada 13. marts, AK/Komisija, F‑91/10, EU:F:2013:34, 74. punkts), ņemot vērā šo lietu apstākļus, bija pietiekami nopietns, lai konstatētu tās faktisko raksturu.
88 Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka tad, ja lēmums nepagarināt līgumu nebūtu prettiesisks, nevarētu izslēgt, ka prasītājas līgums tiktu pagarināts, turklāt uz nenoteiktu laiku. Proti, lēmuma nepagarināt līgumu pieņemšanas brīdī prasītāja bija nostrādājusi EAAPI dienestā vairāk nekā piecus gadus, un no visiem viņas novērtējuma ziņojumiem izriet, ka viņa savus pienākumus bija pildījusi apmierinoši. Turklāt lēmumā nepagarināt līgumu nav norādīts, ka tā pieņemšanas brīdī dienesta intereses vai EAAPI vajadzības liegtu pagarināt prasītājas līgumu. No lēmuma nepagarināt līgumu izriet, ka tā pamatā galvenokārt bija prasītājas sniegums 2019. gadā un viņas 2019. gada novērtējuma ziņojums, neņemot vērā prasītājas piezīmes par šo ziņojumu, kas nebija kļuvis galīgs, proti, apstākļus, kas Vispārējai tiesai lika atcelt šo lēmumu. Šie apsvērumi ir uzskatāmi par pietiekami precīzu un ticamu apstākļu virkni, kas pierāda, ka prasītājai 2020. gadā līgumu pagarināšanas procedūras ietvaros bija konkrētas un pietiekami nopietnas, citiem vārdiem – faktiskas, iespējas, ka viņas līgums tiks pagarināts uz nenoteiktu laiku, ņemot vērā arī līgumu pagarināšanas procedūras noteikumus, neraugoties uz plašo rīcības brīvību darba līgumu pagarināšanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. decembris, VP/Cedefop, T‑187/18, nav publicēts, EU:T:2020:613, 196. punkts). Šī iespēja tika zaudēta 2020. gadā šī sprieduma 67. punktā konstatētās nelikumības dēļ, kas saistīta ar novērtējuma ziņojuma, kurš nav galīgs, izmantošanu.
89 Otrām kārtām ir jāpārbauda, vai apgalvotā iespēju zaudēšana ir galīga.
90 Iesākumā jāatgādina, ka iespēju zaudēšanas galīgais raksturs tiek novērtēts brīdī, kad Savienības tiesa pieņem lēmumu, ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus, tostarp apstākļus, kas radušies pēc tāda prettiesiska akta pieņemšanas, kurš radīja kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 6. jūnijs, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2006:148, 50. punkts, kur tika ņemts vērā fakts, ka amati, uz kuriem prasītāja pieteicās, ir aizpildīti, un 2021. gada 14. jūlijs, Carbajo Ferrero/Parlaments, T‑670/19, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:435, 164. punkts, kur tika ņemti vērā notikumi, kas Vispārējās tiesas sprieduma paziņošanas brīdī vēl nebija notikuši, piemēram, tūlītēja prasītājas pensionēšanās).
91 Šajā lietā, lai izvērtētu šo galīgo raksturu, ir jāpārbauda, vai šī sprieduma pasludināšanas dienā un ņemot vērā šī sprieduma īstenošanas pasākumus, kas ir jānosaka EAAPI, prasītāja ir galīgi zaudējusi iespēju pagarināt savu līgumu, beidzoties tā termiņam, proti, no 2021. gada 16. janvāra (spriedums, 2021. gada 14. jūlijs, Carbajo Ferrero/Parlaments, T‑670/19, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:435, 164. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1994. gada 27. oktobris, C/Komisija, T‑47/93, EU:T:1994:262, 52. punkts).
92 Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši LESD 266. pantam iestādei, struktūrai, birojam un aģentūrai, kuras pieņemtais akts ir atcelts, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, kas ietver sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, izpildi. Tādēļ saskaņā ar šo normu atbildētājai iestādei ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu konstatēto nelikumību sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 23. aprīlis, Campolargo/Komisija, T‑372/00, EU:T:2002:103, 109. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja atceltais akts jau ir izpildīts, tā seku atcelšanai principā ir nepieciešams atjaunot tiesisko stāvokli, kādā prasītāja bija pirms tā pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 31. marts, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2004:94, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).
93 Tomēr administrācijas pienākums veikt pasākumus, kas saistīti ar atceļošā sprieduma izpildi, ne vienmēr izslēdz, ka prasītāja, kurš panācis tāda lēmuma atcelšanu, kas attiecas uz viņu, iespēju zaudēšana ir galīga. Proti, lai gan atceļošā sprieduma izpildes pasākumiem, kas administrācijai ir jāveic, lai ievērotu res judicata spēku, nevar būt lietderīgas iedarbības šī sprieduma 79. punktā minētās judikatūras izpratnē, nedodot prasītājam tādu pašu iespēju saņemt apmierinājumu kā tad, ja konstatētais prettiesiskums nebūtu noticis, tiesa var konstatēt, ka apgalvotā iespēju zaudēšana ir galīga, un uzdot administrācijai to atlīdzināt.
94 Tādējādi lietā, kurā pasludināts 2021. gada 14. jūlija spriedums Carbajo Ferrero/Parlaments (T‑670/19, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:435, 164. punkts), lai gan administrācija vēl nebija veikusi pasākumus, lai izpildītu atceļošo spriedumu, Vispārējā tiesa ir piešķīrusi kompensāciju par zaudēto iespēju tikt ieceltam direktora amatā “agrāk”, proti, dienā, kad tika paziņots lēmums noraidīt prasītāja kandidatūru un iecelt citu kandidātu. Civildienesta tiesa arī ir piešķīrusi kompensāciju par iespējas tikt agrāk apstiprinātam nodaļas vadītāja amatā zaudēšanu, atzīstot, ka prasītāja vēlāka iecelšana nodaļas vadītāja amatā nevar tikt uzskatīta par atbilstošu kompensāciju par atceltā lēmuma neapstiprināt amatā sekām pagātnē (spriedums, 2016. gada 12. aprīlis, CP/Parlaments, F‑98/15, EU:F:2016:76, 76. punkts).
95 Strīdos saistībā ar lēmumiem par kandidatūru noraidīšanu Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka iespējas tikt pieņemtam darbā zuduma galīgais raksturs izriet no to trešo personu tiesību aizsardzības, kuru kandidatūras tika izraudzītas attiecīgajiem amatiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2006. gada 6. jūnijs, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2006:148, 49. punkts, un 2018. gada 24. oktobris, Fernández González/Komisija, T‑162/17 RENV, nav publicēts, EU:T:2018:711, 91. punkts), un nevis no administrācijas nespējas juridiski izlabot pieļauto prettiesiskumu.
96 Lietā par līguma nepagarināšanu Vispārējā tiesa ir atzinusi attiecīgā pagaidu darbinieka zaudētās iespējas pagarināt līgumu kompensējamo raksturu, lai gan administrācijai vēl nebija iespējas veikt pasākumus atceļošā sprieduma izpildei (spriedums, 2020. gada 16. decembris, VP/Cedefop, T‑187/18, nav publicēts, EU:T:2020:613, 197. punkts).
97 No šī judikatūras izklāsta ir skaidrs, ka iespējas zaudēšanas galīgais raksturs neparedz, ka administrācija nevar juridiski labot savas rīcības prettiesiskumu. Šāds raksturs var tikt konstatēts tad, ja, ņemot vērā visus lietas apstākļus, pat ja administrācijai joprojām ir iespējams veikt pasākumus, lai labotu pieļauto prettiesiskumu, šie pasākumi prasītājam neradītu lietderīgas sekas, jo ar tiem viņam netiktu dotas tādas pašas iespējas, kādas tikušas atņemtas ar minēto prettiesiskumu.
98 Tā tas ir izskatāmajā lietā. Proti, pirmkārt, lēmuma nepagarināt līgumu atcelšana pati par sevi nenozīmē, ka prasītāja juridiski tiek atjaunota EAAPI dienestā šī lēmuma spēkā stāšanās dienā. Atšķirībā no lēmuma atlaist ierēdni vai darbinieku, ar kuru ir noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku, lēmums nepagarināt līgumu nepārtrauc darba tiesiskās attiecības, kas būtu turpinājušās, ja tas nebūtu ticis pieņemts. Tādējādi administrācija var uzskatīt, ka jaunais lēmums, kas tai jāpieņem šā sprieduma rezultātā, attiecas tikai uz nākotni. Otrkārt, pat ja EAAPI, pēc tam kad Vispārējā tiesa atcēlusi lēmumu nepagarināt līgumu, pieņemtu jaunu lēmumu, ar kuru tiktu pagarināts prasītājas līgums, sākot no viņas iepriekšējā līguma termiņa beigām, šim lēmumam attiecībā uz prasītāju nebūtu nekādas lietderīgas iedarbības laika posmā no viņas iepriekšējā līguma termiņa beigām līdz jaunā lēmuma pieņemšanai. Proti, prasītājai nebūtu tiesību pieprasīt, lai viņai tiktu izmaksāta atlīdzība par šo laikposmu, un viņa varētu sākt pildīt pienākumus EAAPI vienīgi sākot no brīža, kad viņa tiktu atjaunota amatā šajā aģentūrā.
99 Līdz ar to, ņemot vērā visus lietas apstākļus, prasītājai ir tiesības apgalvot, ka viņa ir galīgi zaudējusi iespēju, kāda viņai būtu bijusi gadījumā, ja netiktu pieļauts šajā spriedumā konstatētais prettiesiskums, pagarināt savu līgumu dienā, kad tas beidzās.
100 Tādējādi, pamatojoties uz šiem apstākļiem, jāuzskata, ka EAAPI pieļautais prettiesiskums zināmā mērā liedza prasītājai faktiskas iespējas panākt, lai viņas darba tiesiskās attiecības ar EAAPI tiktu pagarinātas bez pārtraukuma, sākot no 2021. gada 16. janvāra, kad beidzās viņas līgums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 24. oktobris, Fernández González/Komisija, T‑162/17 RENV, nav publicēts, EU:T:2018:711, 117. punkts). Tādējādi ir izpildīts otrais nosacījums, lai iestātos EAAPI atbildība.
101 Šis kaitējums ir radies EAAPI rīcības prettiesiskuma dēļ, kas zināmā mērā liedza prasītājai nopietnas iespējas panākt viņas līguma pagarināšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 24. oktobris, Fernández González/Komisija, T‑162/17 RENV, nav publicēts, EU:T:2018:711, 111. punkts). Tādējādi ir izpildīts arī trešais EAAPI atbildības iestāšanās nosacījums, kas attiecas uz cēloņsakarību starp apgalvoto nelikumību un apgalvoto kaitējumu, un tāpēc ir lietderīgi noteikt atlīdzības summu, kas jāmaksā par zaudēto iespēju.
102 No judikatūras izriet, ka, lai noteiktu atlīdzības summu, kas jāmaksā par šādas iespējas zaudēšanu, pēc tam, kad ir noteikta ierēdņa vai darbinieka zaudētās iespējas būtība, ir jānosaka datums, no kura viņš būtu varējis gūt labumu no šīs iespējas, šī iespēja ir jāaprēķina skaitļos un, visbeidzot, jāprecizē minētās iespējas zaudēšanas finansiālās sekas (skat. spriedumu, 2018. gada 24. oktobris, Fernández González/Komisija, T‑162/17 RENV, nav publicēts, EU:T:2018:711, 118. punkts un tajā minētā judikatūra).
103 Turklāt, ja tas ir iespējams, ierēdņa vai darbinieka zaudētā iespēja ir jānosaka objektīvi, izmantojot matemātisko koeficientu, kas izriet no precīzas analīzes. Tomēr, ja minēto iespēju šādā veidā nevar noteikt, ir pieļaujams kaitējumu novērtēt ex æquo et bono (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 24. oktobris, Fernández González/Komisija, T‑162/17 RENV, nav publicēts, EU:T:2018:711, 119.–121. punkts un tajos minētā judikatūra; spriedums, 2020. gada 16. decembris, VP/Cedefop, T‑187/18, nav publicēts, EU:T:2020:613, 199. punkts).
104 Prasītāja ir sniegusi aprēķinu summai, kas izmantojama kā pamats, lai aprēķinātu atlīdzības summu par zaudēto iespēju. Tomēr šim aprēķinam nevar piekrist. Proti, nav iespējams pareizi aprēķināt šo iespēju un precizēt zaudētās iespējas finansiālās sekas, jo prasītājas mantiskā kaitējuma pareizs aprēķins būtu atkarīgs no dažādiem pieņēmumiem, it īpaši attiecībā uz EAAPI pieņemtā jaunā lēmuma nozīmi, ņemot vērā šo spriedumu, prasītājas kopējo karjeras ilgumu EAAPI vai viņas paaugstināšanu amatā. Tādējādi, ņemot vērā visus lietas apstākļus, radītais kaitējums jānovērtē ex æquo et bono (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. decembris, VP/Cedefop, T‑187/18, nav publicēts, EU:T:2020:613, 200. punkts un tajā minētā judikatūra).
105 Šīs lietas apstākļos būtu taisnīgi novērtēt visu mantisko kaitējumu, kas prasītājai nodarīts, tai zaudējot iespēju panākt, ka tās darba tiesiskās attiecības ar EAAPI tiek pagarinātas bez pārtraukuma, proti, par zaudēto iespēju panākt, ka viņas līgums tiek pagarināts jau no 2021. gada 16. janvāra, kad beidzās viņas iepriekšējais līgums, piespriežot EAAPI viņai izmaksāt ex æquo et bono vienreizēju summu 10 000 EUR. Šajā vienotas likmes aplēsē tostarp ir ņemta vērā prasītājas pakāpe, laikposms no viņas līguma termiņa beigām līdz brīdim, kad EAAPI pieņēma jaunu lēmumu, ņemot vērā šo spriedumu, tas, ka viņa ir ieņēmusi savu amatu sešus gadus, tas, ka viņas novērtējuma ziņojumi bija apmierinoši, un saņemtais bezdarbnieka pabalsts.
Par morālo kaitējumu
106 Prasītāja norāda, ka viņai esot nodarīts morālais kaitējums, kas izriet, pirmkārt, no tā, ka lēmums nepagarināt līgumu un lēmums par sūdzības noraidīšanu viņai esot izraisījis depresiju un nodarījis kaitējumu veselībai, otrkārt, no tā, ka viņas novērtējuma ziņojumā par 2019. gadu un lēmumā nepagarināt līgumu tika negatīvi novērtēts viņas sniegums, nodarot kaitējumu viņas cieņai, reputācijai un pašcieņai, un, treškārt, no nedrošības, ko izraisīja tas, ka viņa zaudēja iespēju nostrādāt desmit gadus dienestā, lai varētu pieprasīt vecuma pensiju. Viņai nodarītais morālais kaitējums ex æquo et bono esot novērtējams 10 000 EUR apmērā.
107 EAAPI atbild, ka prasītājas snieguma negatīvais novērtējums un pieņemtie lēmumi par viņas līguma nepagarināšanu nevar tikt uzskatīti par morālo kaitējumu. Turklāt vecuma pensijas saņemšanas iespējas zaudēšana esot tikai iespējamība, jo pat tad, ja prasītājas līgums būtu pagarināts, neesot pārliecības, ka viņa būtu nostrādājusi šim nolūkam nepieciešamos desmit gadus dienestā.
108 Pirmkārt, attiecībā uz morālo kaitējumu, kas pēc prasītājas domām izrietot no tā, ka lēmums nepagarināt līgumu un lēmums par sūdzības noraidīšanu esot viņai izraisījis depresiju un nodarījis kaitējumu viņas veselībai, jāuzsver, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, ja prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir balstīti uz atcelta tiesību akta prettiesiskumu, kā tas ir šajā gadījumā, Vispārējās tiesas veikta atcelšana pati par sevi ir atbilstošs un principā pietiekams atlīdzinājums par visu morālo kaitējumu, kas prasītājam varēja tikt nodarīts (skat. spriedumu, 2015. gada 18. septembris, Wahlström/Frontex, T‑653/13 P, EU:T:2015:652, 82. punkts un tajā minētā judikatūra), ja vien prasītājs nepierāda, ka tas ir cietis morālo kaitējumu, ko pilnībā nevar atlīdzināt ar šo atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, CH/Parlaments, F‑129/12, EU:F:2013:203, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).
109 Tādējādi ir ticis nospriests, ka tiesību akta atcelšana, ja tai nav nekādas lietderīgās iedarbības, nevar būt pienācīgs un pietiekams visa morālā kaitējuma, ko radījis atceltais tiesību akts, atlīdzinājums (spriedumi, 2019. gada 15. janvāris, HJ/EMA, T‑881/16, nav publicēts, EU:T:2019:5, 60. punkts, un 2010. gada 9. marts, N/Parlaments, F‑26/09, EU:F:2010:17, 107. punkts).
110 Šajā lietā lēmuma nepagarināt līgumu atcelšana šī sprieduma 98. punktā minētās lietderīgās iedarbības ierobežojumu dēļ pati par sevi nevar būt pietiekams atlīdzinājums, un līguma nepagarināšanas sekas, kas nav mantiskas sekas, it īpaši ietekme uz prasītājas veselību, nevar tikt viegli izlabotas (skat. spriedumu, 2020. gada 16. decembris, VP/Cedefop, T‑187/18, nav publicēts, EU:T:2020:613, 205. punkts un tajā minētā judikatūra).
111 Šajā ziņā prasītāja ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka viņai ir nodarīts morālais kaitējums un ka šis kaitējums viņai ir nodarīts ar lēmumu nepagarināt līgumu un lēmumu par sūdzības noraidīšanu, kā arī ar šo lēmumu pieņemšanu saistītajiem apstākļiem, kuros ir vainojama EAAPI. Proti, prasītāja kopš 2020. gada 16. jūlija, proti, nākamās dienas pēc lēmuma nepagarināt līgumu pieņemšanas, līdz līguma termiņa beigām atradās slimības atvaļinājumā un Vispārējā tiesā iesniedza medicīnisku izziņu, kas apliecina, ka viņa cieta no trauksmes un depresijas un ka viņa ārstējās. EAAPI neapstrīd stresa un trauksmes situāciju, kurā atradās prasītāja, kā arī nekomentē iesniegto medicīnisko izziņu, bet vienīgi norāda, ka bija pietiekami iemesli, kas pamato prasītājas līguma nepagarināšanu.
112 Līdz ar to prasītājai ir nodarīts morāls kaitējums, kurā vainojama EAAPI, ko nevar pilnībā atlīdzināt, atceļot lēmumu nepagarināt līgumu un lēmumu par sūdzības noraidīšanu.
113 Otrkārt, prasītāja nevar apgalvot, ka viņas snieguma negatīvs novērtējums 2019. gada novērtējuma ziņojumā un lēmumā nepagarināt viņas līgumu arī esot viņai radījis morālo kaitējumu. Proti, no vienas puses, šajā spriedumā netika nospriests, ka 2019. gada novērtējuma ziņojums būtu prettiesisks, bet gan vienīgi tika konstatēts, ka tas nav pabeigts, un, no otras puses, prasītāja nav pierādījusi, kādā veidā šis ziņojums un lēmums nepagarināt līgumu ir viņas spēju skaidri negatīvs novērtējums, kas var viņai kaitēt un aizskart viņas cieņu, reputāciju un pašcieņu, pārsniedzot hierarhiski augstākstāvošas amatpersonas veiktā objektīvā pagaidu darbinieka novērtējuma ietvaru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 9. decembris, Komisija/Strack, T‑526/08 P, EU:T:2010:506, 108. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 9. marts, N/Parlaments, F‑26/09, EU:F:2010:17, 103. un 104. punkts un tajos minētā judikatūra).
114 Treškārt, prasītāja nevar arī prasīt atlīdzību par morālo kaitējumu, kas saistīts ar nedrošību, ko izraisījis tas, ka viņa zaudēja iespēju nostrādāt desmit gadus dienestā, lai varētu pieteikties uz vecuma pensiju. Proti, tā kā saistībā ar šī sprieduma izpildi EAAPI ir jālemj par prasītājas līguma pagarināšanu, kas varētu sniegt viņai iespēju turpināt tiesību uz pensiju iegūšanu, viņas pieteikums šajā ziņā ir priekšlaicīgs.
115 Tādējādi šī sprieduma 110. un 111. punktā norādītie šīs lietas īpašie apstākļi tiks pienācīgi novērtēti, nosakot ex æquo et bono 5000 EUR kompensāciju par prasītājai nodarīto morālo kaitējumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
116 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
117 Tā kā šajā gadījumā EAAPI spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes (EAAPI) 2020. gada 15. jūlija lēmumu nepagarināt SU pagaidu darbinieka līgumu.
2) Atcelt EAAPI 2021. gada 11. februāra lēmumu par SU sūdzības noraidīšanu.
3) EAAPI atlīdzina SU radīto mantisko kaitējumu 10 000 EUR apmērā.
4) EAAPI atlīdzina SU radīto morālo kaitējumu 5000 EUR apmērā.
5) Prasību pārējā daļā noraidīt.
6) EAAPI atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Gervasoni | Madise | Martín y Pérez de Nanclares |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 14. decembrī.
[Paraksti]