VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2015. gada 15. jūlijā (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Siltuma stabilizatoru Eiropas tirgi – Lēmums, ar kuru konstatēti divi EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumi – Meitasuzņēmumu izdarīts pārkāpums – Naudas sodi – Meitasuzņēmumu un mātesuzņēmuma solidārā atbildība – Maksimālā 10 % apjoma attiecībā uz vienu meitasuzņēmumu pārsniegšana – Atkārtoti pieņemts lēmums – Naudas soda apmēra samazināšana attiecībā uz minēto meitasuzņēmumu – Pienākuma noteikšana citam meitasuzņēmumam un mātesuzņēmumam samaksāt samazinātu naudas soda apmēru – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības tikt uzklausītam – Tiesības piekļūt lietas materiāliem
Lieta T‑189/10
GEA Group AG, Diseldorfa (Vācija), ko pārstāv A. Kallmayer, I. du Mont un G. Schiffers, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv R. Sauer un F. Ronkes Agerbeek, pārstāvji, kuriem palīdz W. Berg, advokāts,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2010. gada 8. februāra Lēmumu C(2010) 727, ar kuru ir grozīts Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmums C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Termiskie stabilizatori), vai pakārtoti – samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu apmēru.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek], tiesneši I. Labucka (referente) un V. Kreišics [V. Kreuschitz],
sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 24. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
Tiesvedības priekšvēsture
1 Šī lieta attiecas uz Komisijas 2010. gada 8. februāra Lēmumu C(2010) 727 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru ir grozīts Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmums C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Termiskie stabilizatori) (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”). Pirmo lēmumu prasītāja GEA Group AG apstrīdēja lietā T‑45/10 GEA Group/Komisija.
[..]
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
23 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 20. aprīlī, prasītāja cēla prasību par apstrīdēto lēmumu.
[..]
55 Šajā lietā prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, ciktāl tajā prasītajai ir uzlikts naudas sods;
– pakārtoti – samazināt naudas soda, kas tai uzlikts ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu, apmēru;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
56 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
57 Tajā pašā dienā Vispārējā tiesa spriedumā lietā GEA Group/Komisija (T‑45/10) noraidīja prasību, kas vērsta pret pirmo lēmumu.
Juridiskais pamatojums
58 Ar šo prasību prasītāja lūdz Vispārējo tiesu galvenokārt atcelt apstrīdēto lēmumu un pakārtoti samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru.
59 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus.
60 Sava pirmā pamata kontekstā prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, jo pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tā netika nedz uzklausīta, nedz arī tai bija piekļuve lietas materiāliem, un ka Komisija savukārt ir pārkāpusi tai paredzēto neitralitātes pienākumu.
[..]
67 Lai izvērtētu pirmo prasības pamatu, vispirms ir jāatgādina, ka tiesības tikt uzklausītam, kas ir būtiska tiesību uz aizstāvību sastāvdaļa, ir Eiropas Savienības tiesību vispārējs princips, kurš ir jāievēro visos, pat administratīva rakstura procesos, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas, tostarp naudas sodi, un ka šis princips tostarp prasa, lai ieinteresētais uzņēmums būtu varējis administratīvā procesa laikā pienācīgi darīt zināmu savu nostāju (šajā ziņā skat. spriedumus, 1979. gada 13. februāris, Hoffmann-La Roche/Komisija, 85/76, Krājums, EU:C:1979:36, 9. punkts; 1983. gada 7. jūnijs, Musique Diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, Krājums, EU:C:1983:158, un 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, Krājums, EU:C:2004:6, 64.–66. punkts).
68 Tāpat ir jāatgādina, ka tiesības piekļūt lietas materiāliem, kas loģiski izriet no tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa, tātad nozīmē, ka Komisija attiecīgajam uzņēmumam sniedz iespēju veikt visu izmeklēšanas lietā esošo dokumentu, kas varētu būt nozīmīgi tā aizstāvībai, pārbaudi (šajā ziņā skat. spriedumus, 2003. gada 2. oktobris, Corus UK/Komisija, C‑199/99 P, Krājums, EU:C:2003:531, 125.–128. punkts; Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 67. punktā, EU:C:2004:6, 68. punkts, un 1995. gada 29. jūnijs, Solvay/Komisija, T‑30/91, Krājums, EU:T:1995:115, 81. punkts).
69 Šis princips ir atspoguļots Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā, jo tajā ir paredzēts, ka lietas dalībniekiem jānosūta paziņojums par iebildumiem, kurā skaidri jānorāda visi būtiskie apstākļi, uz kuriem Komisija pamatojas šajā procesa posmā, lai ļautu ieinteresētajām personām faktiski noskaidrot, kādu rīcību Komisija tām pārmet un kādi pierādījumi ir tās rīcībā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, Krājums, EU:C:2002:582, 315. un 316. punkts, un Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 67. punktā, EU:C:2004:6, 66. un 67. punkts).
70 Turklāt tiesību uz aizstāvību ievērošana īpaši prasa, lai uzņēmums, attiecībā uz kuru tiek veikta izmeklēšana, administratīvā procesa laikā būtu varējis pienācīgi darīt zināmu savu nostāju par attiecīgo faktu pastāvēšanu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmantojusi, lai pamatotu apgalvojumu par Līguma pārkāpuma pastāvēšanu (spriedumi Musique Diffusion française u.c./Komisija, minēts 67. punktā, EU:C:1983:158, 10. punkts; 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, C‑407/04 P, Krājums, EU:C:2007:53, 44. punkts, un 2007. gada 10. maijs, SGL Carbon/Komisija, C‑328/05 P, Krājums, EU:C:2007:277, 71. punkts).
71 Izskatāmās lietas apstākļos ir jākonstatē, ka prasītāja nav nedz uzklausīta, nedz arī tai ir bijuši pieejami lietas materiāli.
72 Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl prasītāja ir pietiekami pierādījusi, nevis ka, nepastāvot šiem procesuālajiem pārkāpumiem, t.i., ja tā būtu tikusi uzklausīta un ja tai būtu bijuši pieejami lietas materiāli, apstrīdētā lēmuma saturs būtu bijis atšķirīgs, bet gan ka tā būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja minēto pārkāpumu nebūtu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūnijs, Fluorsid un Minmet/Komisija, T‑404/08, Krājums, EU:T:2013:321, 110. punkts un tajā minētā judikatūra), precizējot, ka šajā ziņā ir jāņem vērā tā administratīvā procesa, kurā ir pieņemts apstrīdētais lēmums, laiks, t.i., pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, proti, 2010. gada 8. februāra (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 27. septembris, Archer Daniels Midland/Komisija, T‑329/01, Krājums, EU:T:2006:268, 377. punkts).
73 Pirmkārt, šajā ziņā ir jāuzsver, ka administratīvā procesa, kurā ir pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā, varēja tikt izskatīts jautājums par to, kādi pienākumi bija Komisijai saistībā ar solidaritātes attiecībām starp solidārām kopparādniecēm sabiedrībām, ciktāl tās veidoja vienu un to pašu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē.
74 Tikai 2011. gada 3. marta spriedumā, proti, vairāk nekā gadu pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Vispārējā tiesa nosprieda, ka vienīgi Komisija, īstenojot pilnvaras uzlikt naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, nosaka dažādu sabiedrību attiecīgo daļu summās, kuras tām ir jāmaksā solidāri, ciktāl tās ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, un ka šo uzdevumu nevar uzticēt valstu tiesām (spriedums, 2011. gada 3. marts, Siemens un VA Tech Transmission & Distribution/Komisija, no T‑122/07 līdz T‑124/07, Krājums, EU:T:2011:70, 157. punkts).
75 Šis jautājums administratīvā procesa, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā varēja tikt izskatīts vēl jo vairāk tādēļ, ka Tiesa spriedumu lietā Siemens un VA Tech Transmission & Distribution/Komisija, minēts 74. punktā (EU:T:2011:70), atcēla, nospriežot, ka naudas soda sadale starp solidāriem kopparādniekiem ietilpst vienīgi valsts tiesu kompetencē (spriedums Siemens, minēts 41. punktā, EU:C:2014:256, 62. punkts).
76 Tādējādi prasītāja administratīvā procesa, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā un pirms sprieduma Siemens, minēts 41. punktā (EU:C:2014:256), pasludināšanas būtu varējusi apstrīdēt to, ka tā nav saņēmusi naudas soda apmēra samazinājumu, kāds ir piemērots ACW, ar kuru kopā tai tika noteikts solidārs sods par pēdējās minētās izdarīto pārkāpumu, jo pārkāpuma izdarīšanas brīdī tās veidoja vienu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē.
[..]
78 Otrkārt un pakārtoti, ir jānorāda, ka ar apstrīdēto lēmumu prasītajai uzliktā naudas soda apmērs izrādās lielāks par naudas soda apmēru, kāds ir uzlikts tās meitasuzņēmumiem, lai gan tās atbildība ir pilnībā izsecināta no meitasuzņēmumu atbildības.
79 Piemērojot pirmo lēmumu, kopējais naudas soda apmērs, kas bija jāmaksā prasītājai, bija EUR 3 346 200 un kopējais naudas soda apmērs, kas bija jāmaksā tās meitasuzņēmumiem, bija EUR 5 278 171 (CPA – EUR 1 913 971 un ACW – EUR 3 346 200,00), lai gan, piemērojot apstrīdēto lēmumu, šīs summas ir attiecīgi EUR 3 346 200 un EUR 3 000 100 (CPA – EUR 1 913 971 un ACW – EUR 1 086 129).
80 Administratīvā procesa, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā varēja tikt izskatīts jautājums par to, vai mātesuzņēmumam par tā meitasuzņēmuma pārkāpjošo rīcību varēja tikt uzlikts lielāks naudas soda apmērs nekā tā meitasuzņēmumam uzliktais naudas soda apmērs, lai gan šī mātesuzņēmuma atbildība pilnībā tika izsecināta no tā meitasuzņēmuma atbildības.
81 Šis jautājums varēja tikt izskatīts vēl jo vairāk, pirmkārt, tādēļ, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tika nospriests, ka, ja mātesuzņēmumu atbildība par izdarīto pārkāpumu pilnībā tika atvasināta no to meitasuzņēmuma atbildības, kas tiem secīgi piederēja, tad mātesuzņēmumiem piespriesto naudas sodu kopēja summa nevarēja pārsniegt summu, kas ir tika piespriesta šim meitasuzņēmumam (spriedumi Areva, minēts 42. punktā, EU:C:2014:257, 137. un 138. punkts, un 2011. gada 24. marts, Tomkins/Komisija, T‑382/06, Krājums, EU:T:2011:112, 57. punkts).
82 Otrkārt, pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Tiesai bija iespēja paust savu viedokli, ka saistībā ar naudas soda, kas tika noteikts par konkurences noteikumu pārkāpumu, samaksu solidaritātes attiecības, kas pastāvēja starp diviem uzņēmumiem, kuri veido vienu saimniecisku vienību, nevarēja tikt reducētas uz sava veida galvojumu, ko sniedzis mātesuzņēmums, lai nodrošinātu meitasuzņēmumam noteiktā naudas soda samaksu, un ka argumentācija, saskaņā ar kuru šim mātesuzņēmumam nevar tikt piespriests maksāt naudas sodu tādā apmērā, kas ir lielāks nekā tā meitasuzņēmumam noteiktā naudas soda apmērs, tādējādi bija nepamatota (spriedumi, 2013. gada 26. novembris, Kendrion/Komisija, C‑50/12 P, Krājums, EU:C:2013:771, 58. punkts, un 2014. gada 19. jūnijs, FLS Plast/Komisija, C‑243/12 P, Krājums, EU:C:2014:2006, 107. punkts).
83 Tādējādi prasītāja administratīvā procesa, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā būtu varējusi apstrīdēt attiecībā uz to paredzēto naudas soda apmēru, salīdzinot ar naudas sodu apmēriem, kas uzlikti tās meitasuzņēmumiem par pēdējo minēto pārkāpjošo rīcību.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Komisijas 2010. gada 8. februāra Lēmumu C(2010) 727, ar kuru ir grozīts Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmums C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Termiskie stabilizatori), atcelt, ciktāl tas attiecas uz GEA Group AG;
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 15. jūlijā.
[Paraksti]