TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2009. gada 27. oktobrī (*)
Prasība, kuras mērķis ir izbeigt traucējumus vai iespējamos traucējumus zemes gabalā, kas rodas no citas dalībvalsts teritorijā esošas atomelektrostacijas – Pienākums paciest traucējumus un iespējamos traucējumus, ko rada valstī, kurā prasība ir celta, administratīvi atzītas iekārtas – Citās dalībvalstīs izsniegtu atļauju neņemšana vērā – Vienlīdzīga attieksme – Nediskriminācijas princips pilsonības dēļ EAEK līguma piemērošanas jomā
Lieta C‑115/08
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Landesgericht Linz (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 5. martā un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 17. martā, tiesvedībā
Land Oberösterreich
pret
ČEZ as.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: V. Skouris [V. Skouris], priekšsēdētājs, palātu priekšsēdētāji K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un P. Linda [P. Lindh], tiesneši K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas], K. Šīmans [K. Schiemann] (referents), P. Kūris [P. Kūris], E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis] un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen],
ģenerāladvokāts Pojarešs Maduru [Poiares Maduro],
sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 10. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Land Oberösterreich vārdā – J. Hintermairs [J. Hintermayr], F. Haunšmits [F. Haunschmidt], G. Minihmairs [G. Minichmayr], P. Burgštālers [P. Burgstaller], G. Tuzeks [G. Tusek] un K. Hadeijers [C. Hadeyer], Rechtsanwälte,
– ČEZ as vārdā – V. Moringers [W. Moringer], Rechtsanwalt,
– Austrijas valdības vārdā – E. Rīdls [E. Riedl] un K. Raušers [C. Rauscher], kā arī K. Pezendorfere [C. Pesendorfer], pārstāvji,
– Čehijas valdības vārdā – M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,
– Francijas valdības vārdā – A. L. Dirēna [A.‑L. During], pārstāve,
– Polijas valdības vārdā – M. Dovgjelevičs [M. Dowgielewicz], M. Novackis [M. Nowacki] un D. Kravčiks [D. Krawczyk], pārstāvji,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – E. Traversa [E. Traversa] un B. Šima [B. Schima], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2009. gada 22. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 10., 12., 28. un 43. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Land Oberösterreich [Augšaustrijas pavalsts] un ČEZ as (turpmāk tekstā – “ČEZ”) par traucējumiem vai iespējamiem traucējumiem saistībā ar jonizējošo starojumu, kas tādēļ, ka ČEZ izmanto Temelinas [Temelín] atomelektrostaciju Čehijas Republikā, ietekmē Austrijā esošas un šai pavalstij piederošās lauksaimniecības zemes.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
EAEK līgums
3 Atbilstoši EAEKL 1. panta otrajai daļai:
“Kopienas uzdevums ir veicināt dalībvalstu dzīves līmeņa celšanos un izvērst ciešākas attiecības ar citām valstīm, radot nepieciešamos apstākļus kodolenerģētikas rūpniecības nozaru straujai izveidei un izaugsmei.” [Neoficiāls tulkojums]
4 EAEKL 2. pantā ir noteikts:
“Lai veiktu šo uzdevumu, Kopiena saskaņā ar šo Līgumu:
[..]
b) ievieš vienotus drošības standartus darbinieku un visas sabiedrības veselības aizsardzībai, kā arī raugās, lai tos piemērotu;
c) atvieglo investīcijas un, īpaši sekmējot uzņēmumu ieguldījumus, nodrošina ar galvenajām būvēm un iekārtām, kuras vajadzīgas, lai Kopienā attīstītu kodolenerģētiku;
[..].”
5 EAEKL 30.–39. pants veido EAEKL II sadaļas ar nosaukumu “Normas, kas jāievēro, lai veicinātu panākumus kodolenerģētikas jomā” 3. nodaļu ar nosaukumu “Veselības aizsardzība un darba drošība”.
6 EAEKL 30. pantā ir paredzēts:
“Kopienā nosaka pamatstandartus darbinieku un sabiedrības veselības aizsardzībai pret draudiem, ko rada jonizējoša radiācija.
“Pamatstandarti” ir:
a) maksimāli pieļaujamās radiācijas devas, kas atbilst pietiekamai drošībai;
b) maksimāli pieļaujamā starojuma un piesārņojuma līmenis;
[..].”
7 Atbilstoši EAEKL 31. pantam:
“Pamatstandartus izstrādā Komisija, saņēmusi atzinumu no personu grupas, ko iecēlusi Zinātnes un tehnikas komiteja no dalībvalstu zinātnieku un jo īpaši sabiedrības veselības aizsardzības ekspertu vidus. [..]
Apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, Padome pēc Komisijas priekšlikuma un saņēmusi no tās minēto komiteju atzinumus, nosaka pamatstandartus; Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu.”
8 EAEKL 32. pantā ir noteikts:
“Pēc Komisijas vai kādas dalībvalsts lūguma pamatstandartus var pārskatīt vai papildināt saskaņā ar 31. pantā paredzēto procedūru.
Komisija izskata katru lūgumu, ko iesniegusi kāda dalībvalsts.”
9 EAEKL 33. pantā ir noteikts:
“Katra dalībvalsts ar normatīviem vai administratīviem aktiem paredz attiecīgus noteikumus, lai nodrošinātu pieņemto pamatstandartu ievērošanu [..].
Komisija sniedz attiecīgus ieteikumus, lai saskaņotu dalībvalstu tiesību aktus šajā jomā.
Šajā sakarā dalībvalstis Komisijai dara zināmus Līguma spēkā stāšanās dienā piemērojamus tiesību aktus, kā arī visus turpmākos šādu tiesību aktu projektus.
[..]”
10 EAEKL 35. pants ir izteikts šādi:
“Visas dalībvalstis izveido struktūras, kas vajadzīgas, lai pastāvīgi kontrolētu gaisa, ūdens un augsnes radioaktivitātes līmeni un nodrošinātu pamatstandartu ievērošanu.
Komisijai ir tiesības piekļūt šādām struktūrām; tā drīkst pārbaudīt to darbību un efektivitāti.”
11 Atbilstoši EAEKL 36. pantam:
“Attiecīgas iestādes Komisijai regulāri paziņo informāciju par pārbaudēm, kas minētas 35. pantā, lai tā būtu informēta par radioaktivitātes līmeni, kādam sabiedrība ir pakļauta.”
12 EAEKL 37. pantā ir noteikts:
“Katra dalībvalsts sniedz Komisijai šādus vispārīgus datus par visiem plāniem jebkādā veidā atbrīvoties no radioaktīviem atkritumiem, lai būtu iespējams noteikt, vai šādu plānu īstenošana varētu radīt ūdens, augsnes vai gaisa telpas radioaktīvu piesārņojumu citā dalībvalstī.
Komisija sniedz savu atzinumu sešos mēnešos pēc apspriešanās ar 31. pantā minēto ekspertu grupu.”
13 EAEKL 38. pantā ir paredzēts:
“Komisija sniedz ieteikumus dalībvalstīm attiecībā uz radioaktivitātes līmeni gaisā, ūdenī un augsnē.
Ārkārtas gadījumos Komisija izdod direktīvu ar prasību attiecīgajai dalībvalstij Komisijas noteiktā laikā veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu pamatstandartu pārkāpumus un nodrošinātu regulu ievērošanu.
Ja noteiktajā laikā attiecīgā dalībvalsts nenodrošina Komisijas direktīvas ievērošanu, Komisija vai jebkura ieinteresētā dalībvalsts, atkāpjoties no 141. un 142. panta, var griezties [vērsties] Tiesā.”
14 EAEKL 192. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“Dalībvalstis veic gan vispārējus, gan īpašus attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no šā Līguma vai ko rada Kopienas iestāžu darbība. Tās atvieglina Kopienas uzdevumu veikšanu.
Tās atturas no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt šā Līguma mērķu sasniegšanu.”
Konvencija par kodoldrošību
15 Eiropas Atomenerģijas kopienas pievienošanās 1994. gada 17. jūnijā pieņemtajai Konvencijai par kodoldrošību ir apstiprināta ar Komisijas 1999. gada 16. novembra Lēmumu 1999/819/Euratom (OV L 318, 20. lpp.). Arī visas dalībvalstis ir šīs konvencijas dalībnieces.
16 Minētajam Lēmumam 1999/819, kas grozīts ar Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Lēmumu 2004/491/Euratom (OV L 172, 7. lpp.), pievienotās deklarācijas trešajā daļā ir noteikts, ka “Kopienai ir kompetence, kas dalīta ar minētajām valstīm, tajās jomās, ko aptver Konvencijas 7. pants un 14.–19. pants, saskaņā ar Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 2. panta b) punktu un attiecīgajiem pantiem II sadaļas 3. nodaļā ar nosaukumu “Veselības aizsardzība un darba drošība””.
17 Atbilstoši tās 1. panta ii) punktam Konvencijas par kodoldrošību mērķis cita starpā ir “izveidot un uzturēt efektīvu kodoliekārtu aizsardzību pret potenciālām radioloģiskām briesmām, lai pasargātu personas, sabiedrību un vidi no šādu iekārtu jonizējošā starojuma kaitīgajām sekām”.
18 Konvencijas par kodoldrošību 7. pantā ir noteikts:
“1. Katra līgumslēdzēja puse nosaka un uztur normatīvo aktu bāzi attiecībā uz kodoliekārtu drošību.
2. Normatīvo aktu bāze paredz:
i) izstrādāt attiecīgas valsts drošības prasības un noteikumus;
ii) izveidot kodoliekārtu licencēšanas sistēmu, kā arī aizliegt ekspluatēt nelicencētas kodoliekārtas;
iii) izveidot reglamentējošu kodoliekārtu inspekcijas un novērtēšanas sistēmu, lai pārbaudītu atbilstību attiecīgajiem noteikumiem un licencēšanas nosacījumiem;
iv) ieviest attiecīgus noteikumus un licencēšanas nosacījumus, to skaitā noteikumus par licenču darbības apturēšanu, grozījumiem tajās vai to atsaukšanu.”
19 Šīs pašas konvencijas 8. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Katra līgumslēdzēja puse izveido vai nozīmē reglamentējošu iestādi, kurai uzticēts īstenot 7. punktā minēto normatīvo aktu bāzi un kura ir pietiekami pilnvarota, kompetenta un finansiāli nodrošināta, lai veiktu tai uzdotos pienākumus.”
20 Minētās konvencijas 14. pantā ar nosaukumu “Drošības novērtējums un pārbaude” ir noteikts:
“Katra līgumslēdzēja puse veic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka:
i) pirms kodoliekārtas būves un nodošanas ekspluatācijā un visā tās ekspluatācijas laikā tā tiek plaši un sistemātiski novērtēta. Šādus novērtējumus dokumentē un pēc tam atjaunina, ņemot vērā iekārtas ekspluatācijas pieredzi un būtisku jaunu drošības informāciju, un tad izskata reglamentējošās iestādes vadībā;
ii) tiek veikta pārbaude, izmantojot analīzi, novērošanu, testēšanu un inspekciju, lai nodrošinātu, ka kodoliekārtas fiziskais stāvoklis un darbība turpina atbilst uzbūves prasībām, attiecīgajiem valsts drošības noteikumiem un ekspluatācijas ierobežojumiem un noteikumiem.”
21 Konvencijas par kodoldrošību 15. pantā ar nosaukumu “Aizsardzība pret radiāciju” ir noteikts:
“Katra līgumslēdzēja puse veic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka visās ekspluatācijas fāzēs darbinieki un iedzīvotāji saņem pēc iespējas mazāku kodoliekārtas izraisītās radiācijas [jonizējošā starojuma] devu un ka neviena persona nesaņem radiācijas [jonizējošā starojuma] devu, kas pārsniedz valstī noteiktos ierobežojumus.”
22 Minētās konvencijas 16.–19. pantā attiecīgi ar nosaukumiem: “Gatavība ārkārtas situācijām”, “Atrašanās vietas izvēle”, “Uzbūve un konstrukcija” [“Izstrāde un būvniecība”], kā arī “Ekspluatācija” ir noteikti dažādi ar šiem jautājumiem saistīti pienākumi.
Direktīva 96/29/Euratom
23 Padomes 1996. gada 13. maija Direktīva 96/29/Euratom, kas nosaka drošības pamatstandartus darba ņēmēju un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajām briesmām (OV L 159, 1. lpp.), tika pieņemta uz EAEKL 31. un 32. panta pamata.
24 Atbilstoši minētās direktīvas 2. panta 1. punktam:
“Šo direktīvu piemēro visām praktiskām darbībām, kas ir saistītas ar mākslīga starojuma avota vai dabiska starojuma avota emitēta jonizējošā starojuma radītu apdraudējumu gadījumos, kad notiek vai ir notikušas darbības ar dabiskajiem radionuklīdiem to radioaktīvo, kodoldalīšanās vai kodolpārvērtību īpašību dēļ, proti:
a) radioaktīvo vielu ražošana, darbošanās ar tām, to izmantošana, turēšana, glabāšana, transports, imports Kopienā un eksports no tās un radioaktīvo vielu apglabāšana;
b) jebkuras elektriskās iekārtas darbināšana, kas izstaro jonizējošo starojumu un satur komponentus, kuri darbojas pie potenciālu starpības, lielākas par 5 kV;
c) citas praktiskas darbības, ko nosaka dalībvalsts.”
25 Šīs pašas direktīvas 4. panta ar nosaukumu “Atļaujas” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:
“Ja šajā pantā nav noteikts citādi, katra dalībvalsts prasa iepriekšēju atļauju šādām praktiskām darbībām:
a) ar kodoldegvielu darbināmu iekārtu darbināšanai un to likvidēšanai [..].”
26 Direktīvas 96/29 6. panta 3. punktā ir noteikts:
“Turklāt katra dalībvalsts nodrošina, lai:
a) optimizācijas kontekstā visas apstarošanas būtu tik zemā līmenī, cik tas saprātīgi ir sasniedzams, ņemot vērā ekonomiskos un sociālos faktorus;
b) neskarot 12. pantu, visu attiecīgo praktisko darbību devu summas nebūtu lielākas par devu ierobežojumiem, kas apstarojumam pakļautiem darba ņēmējiem, mācekļiem, [..] studentiem un iedzīvotājiem noteikti šajā sadaļā.”
27 Minētās direktīvas 13. pantā ir noteikti devu ierobežojumi sabiedrības locekļiem.
28 Tās pašas direktīvas VIII sadaļā ar nosaukumu “Iedzīvotāju pretradiācijas aizsardzības ieviešana parastos apstākļos” esošajā 43. pantā ar nosaukumu “Pamatprincipi” ir paredzēts:
“Katra dalībvalsts rada vajadzīgos nosacījumus, lai nodrošinātu iedzīvotāju iespējami labāko aizsardzību, pamatojoties uz 6. pantā noteiktajiem principiem, un lai piemērotu pamatprincipus, kas reglamentē iedzīvotāju aizsardzību.”
29 Direktīvas 96/29 44. pantā ar nosaukumu “Nosacījumi tādu praktisku darbību atļaušanai, kas saistītas ar jonizējošā starojuma radītu apdraudējumu iedzīvotājiem” ir noteikts:
“Normālos apstākļos iedzīvotāju operatīva aizsardzība no tādas praktiskās darbības, kurai vajadzīga iepriekšēja atļauja, nozīmē visus pasākumus un apskates, lai noteiktu un likvidētu faktorus, kas darbību gaitā, kuras ir saistītas ar pakļaušanu jonizējošajam starojumam, varētu radīt iedzīvotājiem apstarošanas draudus, kas noteikti jāņem vērā no pretradiācijas aizsardzības viedokļa. Šāda aizsardzība ietver šādus uzdevumus:
a) ar apstarošanas draudiem saistītu iekārtu plānu un piedāvātā šādu iekārtu novietojuma attiecīgā teritorijā izskatīšanu un apstiprināšanu no pretradiācijas aizsardzības viedokļa;
b) šādu jaunu iekārtu pieņemšanu ekspluatācijā attiecībā uz adekvātu aizsardzības nodrošināšanu pret jebkuru apstarošanu vai radioaktīvo piesārņojumu, kas varētu izplatīties aiz perimetra, vajadzības gadījumā ņemot vērā demogrāfiskos, meteoroloģiskos, ģeoloģiskos, hidroloģiskos un ekoloģiskos nosacījumus;
c) plānu izskatīšanu un apstiprināšanu attiecībā uz atbrīvošanos no radioaktīvajām izplūdēm.
Šos uzdevumus izpilda saskaņā ar noteikumiem, ko kompetentas iestādes izdod, pamatojoties uz attiecīgo apstarošanas draudu lielumu.”
30 Minētās direktīvas 45. pants ar nosaukumu “Iedzīvotāju devu aplēšana” ir izteikts šādā redakcijā:
“Kompetentās iestādes:
a) nodrošina, lai aplēstās devas, kas rodas 44. pantā minētajā praktiskajā darbībā, būtu tik reālas, cik tas iespējams, par iedzīvotājiem kopumā un iedzīvotāju riska grupām visās vietās, kur šādas grupas var rasties;
b) pieņem lēmumus par novērtēšanas biežumu un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai identificētu iedzīvotāju riska grupas, ņemot vērā radioaktīvo vielu pārneses efektīvos ceļus;
c) nodrošina, ņemot vērā radiācijas apdraudējumu, lai iedzīvotāju devu aplēse ietvertu:
– ārējā starojuma radīto devu novērtējumu, vajadzības gadījumā norādot attiecīgā starojuma kvalitāti,
– radionuklīdu uzņemšanas novērtējumu, norādot radionuklīdu veidu un vajadzības gadījumā to fizikālo un ķīmisko stāvokli, un šo radionuklīdu aktivitātes un koncentrācijas noteikšanu,
– to devu novērtējumu, kuras varētu saņemt iedzīvotāju riska grupas, un šo grupu sīku raksturojumu;
d) prasa pastāvīgi izdarīt pierakstus par ārējā apstarojuma mērījumiem, radionuklīdu uzņemšanas aplēsēm un radioaktīvo piesārņojumu, kā arī par riska grupu un iedzīvotāju kopuma saņemto devu novērtējumu.”
31 Tās pašas direktīvas 46. pantā ar nosaukumu “Inspekcija” ir paredzēts:
“Attiecībā uz iedzīvotāju veselības aizsardzību katra dalībvalsts izveido inspekcijas sistēmu, lai panāktu saskaņā ar šo direktīvu ieviesto noteikumu ievērošanu un lai ierosinātu uzraudzību pretradiācijas aizsardzības jomā.”
32 Direktīvas 96/29 47. panta ar nosaukumu “Uzņēmēju atbildība” 1. punktā ir noteikts:
“Katra dalībvalsts prasa, lai uzņēmēji, kas ir atbildīgi par 2. pantā minēto praktisko darbību, to veiktu saskaņā ar iedzīvotāju veselības aizsardzības principiem pretradiācijas aizsardzības jomā un, jo īpaši, lai savās iekārtās veiktu šādus uzdevumus:
a) sasniegtu un uzturētu optimālo vides un iedzīvotāju aizsardzības līmeni;
b) veiktu vides un iedzīvotāju aizsardzības tehnisko ierīču efektivitātes pārbaudes;
c) no pretradiācijas aizsardzības uzraudzības viedokļa pieņemtu ekspluatācijā vides un iedzīvotāju apstarojuma un radioaktīvā piesārņojuma mērīšanas un attiecīgā gadījumā novērtēšanas iekārtas un metodes;
d) veiktu mērinstrumentu regulāru kalibrēšanu un regulāri pārbaudītu, vai tie ir darba kārtībā un tiek pareizi izmantoti.”
33 Šīs direktīvas 48.–53. pants, kas veido tās IX sadaļu, attiecas uz iejaukšanos radiācijas avāriju gadījumos.
34 Tās pašas direktīvas 54. pantā ir noteikts:
“Šī direktīva izveido drošības pamatstandartus darba ņēmēju un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējoša starojuma radītām briesmām, lai dalībvalstis šos standartus vienveidīgi īstenotu. Ja dalībvalstij ir jāpieņem devu ierobežojumi, kas ir stingrāki par šajā direktīvā noteiktajiem, tā informē Komisiju un dalībvalstis.”
35 Ir skaidrs, ka Austrijas Republika nav sniegusi šādu informāciju ne Komisijai, ne citām dalībvalstīm.
Valsts tiesiskais regulējums
36 Austrijas Civilkodeksa (Allgemeines bürgerliches Gesetzbuch, turpmāk tekstā – “ABGB”) 364. panta 2. punktā ir noteikts:
“Nekustamā īpašuma īpašnieks var aizliegt kaimiņam iedarbību, kas rodas no viņa nekustamā īpašuma sakarā ar notekūdeņiem, dūmiem, gāzi, siltumu, smaku, troksni, vibrāciju un citiem līdzīgiem traucējumiem, tiktāl, ciktāl tie attiecībā uz vietējiem apstākļiem pārsniedz parasto līmeni un ievērojami ietekmē nekustamā īpašuma normālu izmantošanu. Katrā ziņā tieša novadīšana ir nelikumīga, izņemot, ja tas īpaši atļauts.”
37 ABGB 364. pantā ir paredzēts:
“Tomēr, ja traucējumu, kas pārsniedz šo līmeni, rada kalnrūpniecības iekārtas vai iekārtas, kas uz kaimiņa īpašuma ir ierīkotas, pamatojoties uz administratīvu atļauju, īpašnieks tiesā var prasīt tikai to, lai tiktu atlīdzināts nodarītais zaudējums, pat ja tas rodas sakarā ar apstākļiem, kuri nav tikuši ņemti vērā administratīvās atļaujas procesā.”
Pamata prāva un tās konteksts
38 Land Oberösterreich pieder zemes īpašumi, kas piešķirti lauksaimniecībai un agronomijas izmēģinājumu veikšanai un uz kuriem atrodas lauksaimniecības skola. Šie īpašumi atrodas Austrijā, aptuveni 60 km attālumā no Temelinas atomelektrostacijas, kura pati atrodas Čehijas teritorijā 50 km attālumā no Austrijas robežas.
39 Šo elektrostaciju izmanto energopiegādes uzņēmums ČEZ, Čehijas akciju sabiedrība, kurā akciju vairākums pieder Čehijas valstij.
40 Čehijas iestādes 1985. gadā atļāva Temelinas atomelektrostacijas būvniecību un izmantošanu, un 2000. gada 9. oktobrī tā tika nodota ekspluatācijā izmēģinājuma veidā.
41 2001. gadā Land Oberösterreich un citi privātie īpašnieki, pamatojoties uz ABGB 364. panta 2. punktu, vērsās Landesgericht Linz ar prasību, lai ČEZ izbeigtu ar jonizējošo starojumu saistītus traucējumus vai iespējamus traucējumus, kas varētu rasties no minētās elektrostacijas.
42 Land Oberösterreich uzskata, ka radioaktivitāte, ko parastās darbības rezultātā ģenerē šī atomelektrostacija, vai, katrā ziņā, ar tās izmantošanu un nepareizu darbību saistītais saindēšanas risks ilgstoši var traucēt tai piederošā nekustamā īpašuma normālai izmantošanai. Tādējādi esot izpildīti (attiecīgā gadījumā – preventīvas) tiesvedības par traucējumu izbeigšanu uzsākšanas nosacījumi.
43 Turklāt par minēto elektrostaciju notika sarunas starp Austrijas Republiku un Čehijas Republiku. Šo sarunu rezultātā radušamies protokols tika parakstīts 2000. gada 12. decembrī Melkā (Austrija). 2001. gada 29. novembrī šīs abas valstis pieņēma dokumentu ar nosaukumu “Melkas procesa secinājumi un to turpinājums”, uz kuru tostarp ir atsauce Čehijas Republikas un Austrijas Republikas Kopīgajā deklarācijā par divpusējo nolīgumu par Temelinas atomelektrostaciju, kas pievienota līguma par desmit jauno dalībvalstu, tostarp Čehijas Republikas, pievienošanos Eiropas Savienībai Nobeiguma aktam, kas parakstīts Atēnās 2003. gada 16. aprīlī (OV L 236, 17. lpp.), deklarācijā, kurā šīs abas dalībvalstis apliecina, ka tās izpildīs savus divpusējos pienākumus šo secinājumu ietvaros.
44 Kopš 2003. gada Temelinas atomelektrostacija darbojas ar pilnu jaudu.
45 Kā izriet no Komisijas 2002. gada 6. novembra Paziņojuma Padomei un Eiropas Parlamentam par kodoldrošību Eiropas Savienībā (COM(2002) 605, galīgā redakcija), sarunu, kuru rezultātā desmit jaunas dalībvalstis pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gadā, ietvaros pēc Eiropas Padomes Ķelnes rezolūciju pieņemšanas 1999. gada 3. un 4. jūnijā, aicinot Komisiju sekot, lai Centrāleiropā un Austrumeiropā tiktu piemērotas paaugstinātas drošības normas, īpaša uzmanība tika vērsta uz jautājumiem, kas saistīti ar kandidātvalstīs esošo elektrostaciju kodoldrošību. Šādi veiktā novērtēšana noveda gan pie kodolreaktoru darbības pārtraukšanas, gan pie ieteikumiem, kuru mērķis bija tos uzlabot, lai panāktu, ka to drošības līmenis būtu salīdzināms ar salīdzināmiem reaktoriem Eiropas Savienībā; ieteikumiem, kuru efektīva īstenošana bija pakļauta Komisijas un Padomes uzraudzībai (skat. it īpaši minētā paziņojuma ievada 4. punktu un paziņojuma 1.1. punkta b) apakšpunktu un 3.2. punktu).
46 Paralēli Melkas procesam, kurā Komisija aktīvi darbojās, lai atvieglotu dialogu starp Čehijas un Austrijas iestādēm, Komisija un Padome tāpat kā attiecībā uz citu kandidātvalstu atomelektrostacijām novērtēja arī Temelinas atomelektrostacijas drošību, un šī novērtējuma rezultāti parādīja, ka minētajai elektrostacijai, īstenojot piedāvātos ieteikumus, bija apmierinošs kodoldrošības līmenis (skat. minētā paziņojuma 1.1. punkta b) apakšpunktu).
47 Turklāt un, kā tas izriet no Komisijas paziņojuma attiecībā uz kopsavilkumu par pasākumiem, kas 2004. un 2005. gadā veikti, īstenojot Euratom līguma II sadaļas 3.–10. nodaļu (COM(2006) 395, galīgā redakcija), 5.3.2. punkta, pēc Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai pārbaudes, piemērojot EAEKL 35. pantu, Temelinā ir veiktas 2004. un 2005. gadā.
48 Tāpat Komisija 2005. gada 24. novembrī ir sniegusi atzinumu par to radioaktīvo atkritumu iznīcināšanas plānu, ko radījuši pārveidojumi Temelinas atomelektrostacijas teritorijā Čehijas Republikā, atbilstīgi Euratom līguma 37. pantam (OV C 293, 40. lpp.). Šajā atzinumā Komisija secināja, ka, “īstenojot tādu jebkura veida radioaktīvo atkritumu iznīcināšanas plānu, ko radījuši pārveidojumi Temelinas atomelektrostacijas teritorijā [..], gan normālos darbības apstākļos, gan notiekot avārijai, kuras veids un apjoms ņemts vērā vispārīgajos datos, no veselības viedokļa neradīs nekādu būtisku ūdens, augsnes vai gaisa telpas radioaktīvo piesārņojumu kādā no dalībvalstīm”.
49 2006. gada 3. novembrī abi Temelinas elektrostacijas kodolreaktori tika pārbaudīti un tika sniegts galīgs paziņojums par to atbilstību spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam.
Prejudiciālie jautājumi
50 Landesgericht Linz apgalvo, ka saskaņā ar agrāko judikatūru ABGB 364.a pants, ar kuru ir izslēgta tiesvedības uzsākšana par iekārtu, kuras ir saņēmušas oficiālu atļauju, radīto traucējumu izbeigšanu, esot piemērojams arī iekārtām, kurām atļauju ir izsniegušas ārvalstu iestādes, ja attiecīgais traucējums ir atļauts saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un ja izcelsmes valstī piemērojamie atļaujas saņemšanas nosacījumi būtībā ir vienādi ar Austrijā pastāvošajiem nosacījumiem.
51 Oberster Gerichtshof (Austrijas Augstākā tiesa) 2006. gada 4. aprīļa spriedumā nolēma, ka tikai Austrijas iestāžu izsniegtās atļaujas ietilpst ABGB 364.a panta piemērošanas jomā. Šī normas pamatā esot tikai dažādo valsts interešu izvērtēšana, un neesot iemesla, lai Austrijas likumdevējs noteiktu ierobežojumus īpašumtiesībām uz Austrijā esošo zemi tikai svešu tautsaimniecības interešu un ārvalstu sabiedrības interešu aizsardzības dēļ.
52 Pēc Landesgericht Linz domām, Oberster Gerichtshof sniegtā interpretācija varētu būt pretrunā Kopienu tiesībām tiktāl, ciktāl tā nosaka atšķirīgu attieksmi pret iekārtām, kurām atļauju ir izsniegušas Austrijas iestādes, un tām, kurām atļauju ir piešķīrušas citas dalībvalsts iestādes.
53 Ņemot vērā, ka ne EKL un EAEKL, ne no tiem atvasinātajās tiesībās nav ietverti noteikumi attiecībā uz atļauju piešķiršanu atomelektrostacijām un attiecībā uz šādu atļauju atzīšanu ne tikai dalībvalstīs, kas tās izsniegušas, bet arī citās dalībvalstīs, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar norādīto atšķirīgo attieksmi tiek pārkāpts arī EKL 10., 12., 28. vai 43. pants.
54 Šādos apstākļos Landesgericht Linz nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai tas, ka uzņēmumam, kas kādā dalībvalstī atbilstoši šīs valsts tiesību normām un attiecīgajam Kopienu tiesiskajam regulējumam apkalpo elektrostaciju un ražo tajā elektrību, ko tas piegādā dažādām dalībvalstīm, saskaņā ar (Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.)) ar blakus esošas dalībvalsts tiesas pasludināto un visās dalībvalstīs izpildāmo aizliedzošo spriedumu iespējamo šo elektrostacijas radīto traucējumu dēļ tiek uzlikts pienākums šo iekārtu pielāgot atbilstoši citas dalībvalsts tehniskajiem noteikumiem vai, ja pielāgošanas pasākumi nav iespējami kopējās iekārtas sarežģītības dēļ, pat izbeigt šīs iekārtas darbību un šī tiesa, pamatojoties uz šīs valsts augstākās tiesas valsts tiesību normu interpretāciju, nedrīkst ņemt vērā esošo šīs elektrostacijas atļauju atrašanās vietas dalībvalstī, lai arī valsts atļauja atbilstošas prasības par aizliegumu ietvaros tiktu ņemta vērā, kā rezultātā netiktu pieņemts aizliedzošs spriedums pret valstī atzītu ražošanas iekārtu, ir pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē?
b) Vai EK līgumā ieviestie pamatojumi ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar dalībvalsts tiesībām paredzētā nošķiršana starp valsts un ārvalstu iekārtu atļaujām katrā ziņā ir prettiesiska sakarā ar to, ka tiktu aizsargāta valsts, bet ne ārvalstu tautsaimniecība, jo tā veido tīri ekonomisku motīvu, kas pamatbrīvību ietvaros netiek uzskatīts par aizsargājamu?
c) Vai EK līgumā ieviestie pamatojumi un ar tiem saistītais samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesībām paredzētā vispārējā nošķiršana starp valsts un ārvalstu iekārtu atļaujām katrā ziņā ir prettiesiska, jo iekārtas darbība, kura atrašanās vietas dalībvalstī ir atļauta, katrā konkrētā gadījumā ir jāvērtē citas dalībvalsts valsts tiesai, pamatojoties uz iekārtas darbības faktiskajiem riskiem sabiedriskajai kārtībai, drošībai vai veselībai vai uz citiem primāriem vispārējo interešu iemesliem?
d) Vai attiecībā uz pamatojumu ietvaros pārbaudāmo samērīguma principu dalībvalsts tiesām atrašanās vietas dalībvalstī esošas iekārtas atļauja katrā ziņā ir jāapskata kā valsts iekārtas atļauja, ja atrašanās dalībvalstī esošā iekārtas atļauja būtībā ir līdzvērtīga valsts iekārtas atļaujai?
e) Vai iepriekš minēto jautājumu novērtēšanā nozīme ir arī tam, ka atrašanās vietas dalībvalstī atzītā iekārta ir atomelektrostacija, ja citā dalībvalstī, kurā iespējamo atomelektrostacijas traucējumu dēļ tiek izskatīta prasība par aizliegumu, šāda veida iekārtas nedrīkst darboties per se, lai gan tajā tiek izmantotas citas atomtehniskas iekārtas?
f) Ja ar pirmā jautājuma a) punktā aprakstītā valsts tiesiskā regulējuma interpretāciju tiek pārkāpts EKL 28. pants, vai dalībvalsts tiesām, kurās tiek izskatīta attiecīgā prasība par aizliegumu, ir pienākums valsts tiesības interpretēt atbilstoši Kopienu tiesībām tā, lai ar vārdkopu “oficiāli atzītas iekārtas” tiktu aptvertas gan valsts, gan ārvalstu iekārtu darbības atļaujas, ko izsniegušas citu ES dalībvalstu administratīvās iestādes?
2) a) Vai EKL 43. pantā minētais aizliegums ierobežot kādas dalībvalsts pilsoņu brīvību veikt uzņēmējdarbību citas dalībvalsts teritorijā ir saderīgs ar to, ka uzņēmumam, kurš kādā dalībvalstī atbilstoši šīs valsts tiesību normām un attiecīgajam Kopienu tiesiskajam regulējumam apkalpo elektrostaciju, saskaņā ar (Regulu Nr. 44/2001) ar blakus esošas dalībvalsts tiesas pasludināto un visās dalībvalstīs izpildāmo aizliedzošo spriedumu iespējamo šo elektrostacijas emisiju dēļ tiek uzlikts pienākums šo iekārtu pielāgot atbilstoši citas dalībvalsts tehniskajiem noteikumiem vai, ja pielāgošanas pasākumi nav iespējami kopējās iekārtas sarežģītības dēļ, pat izbeigt šīs iekārtas darbību un šī tiesa, pamatojoties uz šīs valsts augstākās tiesas valsts tiesību normu interpretāciju, nedrīkst ņemt vērā esošo šīs elektrostacijas atļauju atrašanās vietas dalībvalstī, lai arī valsts atļauja atbilstošas prasības par aizliegumu ietvaros tiktu ņemta vērā, kā rezultātā netiktu pieņemts aizliedzošs spriedums pret valstī atzītu ražošanas iekārtu, ir pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 43. panta izpratnē?
b) Vai brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu pamatojumi ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar dalībvalsts tiesībām paredzētā nošķiršana starp valsts un ārvalstu iekārtu atļaujām katrā ziņā ir prettiesiska sakarā ar to, ka tiktu aizsargāta tikai valsts, bet ne ārvalstu, tautsaimniecība, jo tā veido tīri ekonomisku motīvu, kas pamatbrīvību ietvaros netiek uzskatīts par aizsargājamu?
c) Vai EK līgumā ieviestie brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu pamatojumi un it īpaši ar tiem saistītais samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesībām paredzētā vispārējā nošķiršana starp valsts un ārvalstu iekārtu atļaujām katrā ziņā ir prettiesiska, jo iekārtas darbība, kura atrašanās vietas dalībvalstī ir atļauta, ir jāvērtē citas dalībvalsts valsts tiesai, katrā konkrētā gadījumā pamatojoties uz iekārtas darbības faktiskajiem riskiem sabiedriskajai kārtībai, drošībai vai veselībai vai uz citiem primāriem vispārējo interešu iemesliem?
d) Vai attiecībā uz brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu pamatojumu ietvaros pārbaudāmo samērīguma principu dalībvalsts tiesām atrašanās vietas dalībvalstī esošas iekārtas atļauja katrā ziņā ir jāapskata kā valsts iekārtas atļauja, ja atrašanās dalībvalstī esošā iekārtas atļauja būtībā no tiesiskā viedokļa ir līdzvērtīga valsts iekārtas atļaujai?
e) Vai iepriekš minētā jautājuma novērtēšanā saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību nozīme ir arī tam, ka atrašanās vietas dalībvalstī atzītā iekārta ir atomelektrostacija, ja citā dalībvalstī, kurā iespējamo atomelektrostacijas radīto traucējumu dēļ tiek izskatīta prasība par aizliegumu, šāda veida iekārtas nedrīkst darboties per se, lai gan tajā tiek darbinātas citas kodoltehniskas iekārtas?
f) Ja ar iepriekš otrā jautājuma a) punktā izklāstītā valsts tiesiskā regulējuma interpretāciju tiek pārkāpts EKL 43. pants, vai dalībvalsts tiesām, kurās tiek izskatīta attiecīgā prasība par aizliegumu, ir pienākums valsts tiesības interpretēt atbilstoši Kopienu tiesībām tā, lai ar vārdkopu “oficiāli atzītas iekārtas” tiktu aptvertas gan valsts, gan ārvalstu iekārtu darbības atļaujas, ko izsniegušas citu ES dalībvalstu administratīvās iestādes?
3) a) Vai fakts, ka kādas dalībvalsts tiesas valsts iekārtu darbības atļauju, ko izsniegusi valsts administratīvā iestāde, ņem vērā privātpersonu prasības par aizliegumu, kas vērsta pret šo iekārtu, ietvaros, kā rezultātā tiesības panākt iekārtas darbības aizliegumu vai pielāgošanu [tiesas valsts tehniskajām normām] ir izslēgtas, lai gan šādas prasības par aizliegumu ietvaros šīs tiesas neņem vērā citu dalībvalstu administratīvo iestāžu izdotas atļaujas citās dalībvalstīs, saskaņā ar EKL 12. pantu ir aizliegta tiešā diskriminācija pilsonības dēļ?
b) Vai šāda diskriminācija ietilpst EK līguma piemērošanas jomā, jo tā skar uzņēmumu, kuri attiecīgās iekārtas apkalpo, uzņēmējdarbības veikšanas tiesiskos nosacījumus dalībvalstī, kā arī tiesiskos nosacījumus, ar kādiem šādi uzņēmumi ražo elektrību un piegādā to citām ES dalībvalstīm, un tādējādi ir vismaz netieši saistīta ar pamatbrīvību īstenošanu?
c) Vai šāda diskriminācija ir pamatojama ar objektīviem iemesliem, lai gan dalībvalsts attiecīgās tiesas neveic katra konkrētā gadījuma pārbaudi attiecībā uz atrašanās vietas dalībvalstī iekārtas atļaujas [izsniegšanai] pamatā esošajiem faktiskajiem apstākļiem? Vai tas, ka ārvalstu atļauja, kas izsniegta atrašanās vietas dalībvalstī, citas dalībvalsts tiesā ir jāņem vērā vismaz ar nosacījumu, ka no tiesiskā viedokļa šī atļauja būtībā ir līdzvērtīga valsts iekārtas atļaujai, atbilstu samērīguma principam?
d) Vai, ja ar trešā jautājuma a) punktā minēto valsts tiesību interpretāciju tiek pārkāpts EKL 12. pants, dalībvalsts tiesām, kuras izskata attiecīgo prasību par aizliegumu, ir pienākums valsts tiesības interpretēt atbilstoši Kopienu tiesībām tā, lai ar vārdkopu “oficiāli atzītas iekārtas” tiktu aptvertas gan valsts, gan ārvalstu iekārtu darbības atļaujas, ko izsniegušas citu ES dalībvalstu iestādes?
4) a) Vai EKL 10. pantā ieviestais lojālas sadarbības princips Kopienu tiesību piemērošanas jomā ir spēkā arī attiecībās starp dalībvalstīm?
b) Vai no šī lojālas sadarbības principa jāsecina, ka dalībvalstis savstarpēji nedrīkst apgrūtināt to darbību valsts pārvaldē vai pat padarīt to neiespējamu, un vai tas it īpaši ir spēkā saistībā ar to attiecīgajiem lēmumiem par atomelektrostaciju plānošanu, būvniecību un darbību šo valstu teritorijā?
c) Vai, ja ar ceturtā jautājuma a) punktā minēto valsts tiesību interpretāciju tiek pārkāpts EKL 10. pants, dalībvalsts tiesām, kuras izskata attiecīgo prasību par aizliegumu, ir pienākums valsts tiesības interpretēt atbilstoši Kopienu tiesībām tā, lai ar vārdkopu “oficiāli atzītas iekārtas” tiktu aptvertas gan valsts, gan ārvalstu iekārtu darbības atļaujas, ko izsniegušas citu ES dalībvalstu iestādes?”
Ievada apsvērumi
55 Pēc Austrijas valdības domām, iesniedzējtiesa esot sniegusi nepilnīgu ABGB 364.a panta aprakstu. Judikatūrā esot norādīts, ka arī Austrijā izsniegtās atļaujas ir izslēgtas no šīs normas piemērojamības, ja tās ir pieņemtas, izmantojot procedūru, kurā kaimiņu neatzīst par lietas dalībnieku, vai pastāvot traucējumiem vai nopietniem draudiem dzīvībai vai veselībai. Līdz ar to iesniedzējtiesas aprakstītā atšķirīgā attieksme neesot pierādīta.
56 Land Oberösterreich norāda, ka pretēji tam, kas izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ABGB 364.a pantā ietverto vārdkopu “oficiāli atzītas iekārtas” var tāpat attiecināt arī uz citas valsts iestāžu izsniegtām atļaujām. Tā tas būtu gadījumā, ja traucējums būtu atļauts saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ja iekārtas atrašanās vietas valsts nosacījumi atļaujas saņemšanai būtu vienādi ar tiem, kas paredzēti prasības izskatīšanas valstī, un ja apdraudētā īpašuma īpašnieks būtu varējis piedalīties atļaujas izsniegšanas procedūrā lietas dalībnieka statusā. Taču šajā gadījumā esot skaidrs, ka atomelektrostacija nevarot saņemt atļauju saskaņā ar Austrijas tiesībām, ka ČEZ izsniegtā atļauja neatbilstot ne tehniskajiem noteikumiem, ne pašreiz spēkā esošajām procesuālajām prasībām un ka Land Oberösterreich neesot varējusi piedalīties attiecīgās atļaujas izsniegšanas procedūrā.
57 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesas kompetencē nav interpretēt valsts tiesību normas, šāda interpretācija ir tikai valsts tiesu kompetencē. Tāpat gadījumā, kad valsts tiesa ir vērsusies Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem, Tiesai ir jāievēro minētās tiesas sniegtā valsts tiesību interpretācija (šajā sakarā it īpaši skat. 2008. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑360/06 Heinrich Bauer Verlag, Krājums, I‑7333. lpp., 15. punkts un tajā minētā judikatūra).
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievada apsvērumi
58 Kā tas izriet no pašu prejudiciālo jautājumu redakcijas, iesniedzējtiesa tos formulē, pamatojoties uz pieņēmumu, ka lēmumam, kuru tā, iespējams, varēja pieņemt, lai piespiestu ČEZ pielāgot Temelinas atomelektrostaciju vai pat izbeigt tās izmantošanu, ja nebūtu iespējams veikt nepieciešamo pielāgošanos, visās dalībvalstīs būs tāda ietekme, kāda ir lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar Regulas 44/2001 normām.
59 Savos apsvērumos Čehijas valdība attiecībā uz šādu pieņēmumu izvirza divus iebildumus.
60 Pirmkārt, tā apstrīd pat Regulas Nr. 44/2001 normu piemērojamību attiecībā uz iecerēto tiesas nolēmumu. Minētās regulas 66. panta 1. punktā principā esot izslēgta šāda piemērojamība attiecībā uz tiesvedību, kas, tāpat kā pamata lietā, ir uzsākta pirms šīs regulas stāšanās spēkā. Turklāt neviens no abiem izņēmumiem, kuri šajā sakarā paredzēti tā paša panta 2. punktā, neesot piemērojami šajā gadījumā. Pirmkārt, pamata lieta netika ierosināta pēc 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.) stāšanās spēkā abās attiecīgajās valstīs, jo Čehijas Republika minētās lietas ierosināšanas laikā nebija tās dalībniece. Otrkārt, Austrijas tiesu kompetence šajā gadījumā esot izrietējusi nevis no noteikumiem, kas atbilst noteikumiem par jurisdikciju minētās regulas II nodaļā, bet no pilnībā iekšēja noteikuma par jurisdikciju, kas balstīts uz prasītāja pamata lietā domicilu.
61 Otrkārt, Čehijas valdība apgalvo, ka, pat pieņemot, ka Regulas Nr. 44/2001 normas būtu piemērojamas, Čehijas tiesām šajā gadījumā būtu jāpiemēro šīs regulas 34. panta 1. punkts, kurā paredzēts, ka spriedumu neatzīst, ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā atzīšana prasīta.
62 Ņemot vērā atbildi, kas tiks sniegta uz iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, nav jālemj ne par Čehijas valdības formulētajiem iebildumiem, ne, vispārīgāk, par Regulas Nr. 44/2001 normu interpretāciju.
Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību
63 Land Oberösterreich apgalvo, ka prejudiciālie jautājumi esot nepieņemami divu iemeslu dēļ.
64 Pirmkārt, šo jautājumu pārmērīgā garuma dēļ, kā arī tādēļ, ka tajos ietvertie daudzie argumenti un faktiskie apstākļi skaidru atbilžu sniegšanu esot padarījuši neiespējamu.
65 Šajā sakarā Tiesa tomēr atzīst, ka faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas ietverti kā lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu motivācijā, tā arī prejudiciālajos jautājumos, ļauj Tiesai īstenot tai piešķirto kompetenci.
66 Otrkārt, Land Oberösterreich apgalvo, ka nepastāvot pietiekoša saikne starp pamata lietā aplūkoto situāciju un Kopienu tiesībām, tādējādi prejudiciālie jautājumi esot mākslīga rakstura vai hipotētiski.
67 Šajā sakarā ir jāuzsver, ka jautājums, vai tāda situācija kā pamata tiesvedībā aplūkotā ietilpst iesniedzējtiesas minēto Kopienas noteikumu piemērošanas jomā, ir jautājums pēc būtības, kas ir saistīts ar šo noteikumu interpretāciju, tādējādi iespējamās šaubas, kas varētu pastāvēt šajā sakarā, nevar ietekmēt prejudiciālo jautājumu pieņemamību.
68 Ņemot vērā iepriekš minēto, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Interpretējamo Kopienas noteikumu noteikšana
69 Savā lēmumā iesniedzējtiesa pauž savas šaubas par ABGB 364.a panta atbilstību Kopienu tiesībām attiecībā uz atšķirīgo attieksmi, kas ar šo normu noteikta, no vienas puses, starp uzņēmumiem, kuriem pieder iekārta, kam ir izsniegta oficiāla atļauja Austrijā, un pret kuriem nevar vērst kaimiņu celtu prasību, vajadzības gadījumā preventīvu, par traucējumu aizliegumu, un, no otras puses, tādu uzņēmumu kā ČEZ, kuram pieder iekārta, šajā gadījumā atomelektrostacija, kam atļauju ir izsniegušas citas dalībvalsts kompetentās iestādes, pret kuru var vērst šādu prasību par aizliegumu.
70 Šajā sakarā iesniedzējtiesa it īpaši norāda uz četrām EK līguma normām, kuras, pēc tās domām, aizliedz šādu atšķirīgu attieksmi, proti, attiecīgi EKL 10., 12., 28. un 43. pantu.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
71 Neskarot nostāju, ko tās turklāt ir aizstāvējušas attiecībā uz četriem iepriekš minētajiem EK līguma pantiem, ČEZ, Čehijas, Francijas un Polijas valdības, kā arī Komisija norāda, ka attiecībā uz iesniedzējtiesas iepriekš norādīto problemātiku atbilstošas ir arī vairākas EAEK līguma un uz tā pamata pieņemto regulu normas.
72 Uzskatot, ka pamata prāvā aplūkotā atšķirīgā attieksme ir aizliegta saskaņā ar EKL 12. pantu, Komisija šajā sakarā norāda, ka diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums, kas noteikts šajā pantā, ir vispārējs princips, kurš ir jāpiemēro arī EAEK līguma ietvaros, vai ka vismaz tas, ka šajā gadījumā runa ir par uzņēmumu, uz kuru attiecas šis pēdējais līgums, sliecas par labu EKL 12. panta piemērošanai tam. EAEKL 30.–32. pants un Direktīva 96/29, kā arī EAEKL 37. pants tostarp norādot, ka pamata tiesvedībā aplūkotā situācija ietilpstot EAEK līguma jomā.
73 Tiesas sēdē Komisija šajā sakarā precizēja, ka, ja dalībvalsts izslēdz, ka prasība par traucējumu preventīvu aizliegumu varētu tikt celta, ja traucējumu radošā darbība ir oficiāli atļauta, šī dalībvalsts nevar atļaut šādu prasību, ja aplūkoto darbību veic citā dalībvalstī esoša atomelektrostacija, kura saņēmusi oficiālu atļauju. Pēc Komisijas domām, šāda atšķirīga attieksme nebūtu pamatota, it īpaši tāpēc, ka šādas atļaujas esamība, pamatojoties ar tiesībām, kuras izriet no EAEK līguma, nozīmējot, ka robežvērtību ievērošana, pakļaujot jonizējošam starojumam parastas izmantošanas laikā, ir tikusi pienācīgi pārbaudīta un tās kontrole tiek turpināta.
74 Pēc Čehijas valdības domām, pamata lietā esot jāpiemēro EAEKL 30.–39. pants, kā arī Konvencijas par kodoldrošību 7., 8. un 14. pants. Ar Austrijas tiesu veikto pārbaudi attiecībā uz atļauju Temelinas atomelektrostacijas izmantošanai, kuru izsniegusi Kodoldrošības padome – Čehijas valsts iestāde, kas noteikta atbilstoši minētās konvencijas 8. pantam –, esot pārkāptas iepriekš minētās normas un šai valsts iestādei piešķirtās pilnvaras, kā arī līdz ar to EAEKL 192. pants. Šo normu kopums paredz dalībvalstu savstarpējas atzīšanas pienākumu attiecībā uz to izsniegtajām atļaujām un veiktajām pārbaudēm.
75 Tiesas sēdē ČEZ apgalvoja, ka, sniedzot vērtējumu par Čehijas kompetentās iestādes izsniegtu atļauju vai par Temelinas atomelektrostacijas drošību, Austrijas tiesa piesavinoties Čehijas Republikas pilnvaras, kādas tās ir noteiktas Konvencijā par kodoldrošību, un pārkāpjot tās, kā arī EAEKL 192. pantā noteikto lojalitātes principu.
76 Polijas valdība uzskata, ka EAEKL 30.–39. pantā, Direktīvā 96/29, it īpaši tās 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, 13., 44. un 45. pantā, kā arī Konvencijā par kodoldrošību, it īpaši tās 7., 14. un 15. pantā ir izveidots saskaņots jonizējošā starojuma emisiju ierobežojumu minimālais standarts, kurš ir jāievēro visām atomelektrostacijām, lai varētu saņemt darbības atļauju. Minētajās normās arī esot paredzēts regulāri veikt drošības novērtēšanu un pārbaudes analīžu, novērošanas [monitoringa], izmēģinājumu, kā arī inspekciju veidā, un kā Komisijai, pateicoties in situ pārbaudēm un informācijai, kas tai ir jādara zināma, tā arī kaimiņos esošajām dalībvalstīm, pusēm konsultējoties un padarot pieejamu informāciju, esot atļauts veikt atomelektrostaciju darbības novērtēšanu. Šādos apstākļos iesniedzējtiesai esot tikai jāpārliecinās, ka ČEZ ir atļauja attiecībā uz Temelinas atomelektrostaciju, pretējā gadījumā būtu pārkāpts EAEKL 192. pants.
77 Francijas valdība, kura iestājās lietā mutvārdu procesa laikā, apgalvo, ka šīs lietas ietvaros esot jāņem vērā EAEKL 30.–32., 33., 35., 37. un 38. pants, skatīti kopsakarā ar Tiesas judikatūru, kā arī Direktīva 96/29, kuras īpašais mērķis ir noteikt ietvaru, kas ļautu aizsargāt iedzīvotājus no riska, kas saistīts ar atomelektrostacijām.
78 Turklāt minētā valdība uzsver, ka pievienošanās procesa laikā Komisija esot padziļināti pārbaudījusi Temelinas atomelektrostacijas ekspluatācijas nosacījumus, tajā brīdī neapstrīdot tās ekspluatāciju. Tāpat tā atsaucas uz Komisijas veiktajām pārbaudēm un tās sniegto labvēlīgo atzinumu, kas ir minēti šī sprieduma 47. un 48. punktā.
79 Pēc šīs pašas valdības domām, ar EAEK līgumu radītais ietvars neļauj dalībvalsts tiesai saskaņā ar prasībām, kuras izriet no minētajam ietvaram atbilstoša tiesiskā regulējuma, prasīt citā dalībvalstī ekspluatētas atomelektrostacijas izmantotājam pielāgot vai izbeigt šīs elektrostacijas darbību.
80 Turklāt tiesas sēdē Francijas valdība un Polijas valdība norādīja, ka tās piekrīt Komisijai, ka EKL 12. pantā noteiktais nediskriminācijas pilsonības dēļ princips esot vispārējs princips, kas esot jāpiemēro arī EAEK līguma jomā. Pēc šo valdību domām, šāds princips šajā gadījumā tiekot pārkāpts ar atšķirīgo attieksmi, kas izrietot no ABGB 364.a panta, attiecībā uz atomelektrostacijām, kurām ir izsniegta citas dalībvalsts, nevis Austrijas Republikas atļauja, ievērojot Kopienā minimāli saskaņotos standartus.
Tiesas vērtējums
81 Tas, ka valsts tiesa, formāli izsakoties, prejudiciālo jautājumu ir formulējusi, atsaucoties uz noteiktām Kopienu tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem atsaukusies (skat. it īpaši 2005. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑258/04 Ioannidis, Krājums, I‑8275. lpp., 20. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C‑152/03 Ritter-Coulais, Krājums, I‑1711. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā sakarā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu pamatojuma ir tiesības izdalīt tos Kopienu tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (skat. it īpaši 1986. gada 20. marta spriedumu lietā 35/85 Tissier, Recueil, 1207. lpp., 9. punkts).
82 Šajā gadījumā vispirms ir jānorāda, ka strīds pamata lietā būtībā ir par jautājumu, vai var tikt turpināta rūpnieciskā darbība, kas ietver atomelektrostacijas ekspluatāciju, un kādi tādā gadījumā ir tehniskie nosacījumi, ko var noteikt šādai iekārtai traucējumu vai iespējamo traucējumu dēļ, kuri, iespējams, ir radušies zemes īpašumiem citā dalībvalstī sakarā ar to iespējamu pakļaušanu no šīs iekārtas nākošam jonizējošam starojumam.
83 Šāda rūpnieciskā darbība pēc tās mērķa un lielā mērā izriet no EAEK līguma piemērošanas jomas, un ir skaidrs, ka šis līgums turklāt ietver noteikumu kopumu attiecībā tieši uz iedzīvotāju un vides aizsardzību pret jonizējošo starojumu.
84 Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar EKL 234. pantu un EAEKL 150. pantu Tiesai ir tāda pati kompetence interpretēt EKL un EAEKL noteikumus. Arī apstāklis, ka iesniedzējtiesa, formāli izsakoties, ir vērsusies Tiesā atbilstoši EKL 234. pantam, lūdzot tai sniegt EK līguma noteikumu interpretāciju, nav šķērslis, lai Tiesa minētajai tiesai sniegtu visus faktus, kas varētu noderēt tajā ierosinātās lietas izspriešanā, tajā skaitā, ja tie attiecas uz EAEK līguma ietvariem un paredz, ka Tiesa lemj atbilstoši EAEKL 150. pantā tai piešķirtajai kompetencei (šajā sakarā skat. 1986. gada 15. janvāra spriedumu lietā 44/84 Hurd, Recueil, 29. lpp., 1. un 14. punkts).
85 Turklāt ir jāatgādina, ka EKL 305. panta 2. punktā ir skaidri paredzēts, ka EK līguma noteikumi neparedz atkāpes no EAEK līguma noteikumiem.
86 Šajā gadījumā izrādās, ka EAEK līguma principu un specifisko noteikumu, kā arī uz to pamata pieņemto noteikto aktu pārbaude ļauj, kā tas tiks izklāstīts turpmāk, atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.
Par diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, piemērojot EAEK līgumu
Par minētā principa esamību
87 Jāatgādina, ka EKL 12. pantā, uz kuru ir atsauce trešajā prejudiciālajā jautājumā, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ, piemērojot EK līgumu.
88 Lai gan EAEK līgumā nav skaidru noteikumu, kas atbilstu minētajam EK līguma pantam, ir skaidrs, kā to izsenis norādījusi Tiesa, ka EKL 12. pantā noteiktais princips ir daļa no Kopienas “principiem” un ka norma par vienādu attieksmi pret valstspiederīgajiem ir viens no Kopienas tiesiskajiem pamatnoteikumiem (skat. it īpaši 1974. gada 21. jūnija spriedumu lietā 2/74 Reyners, Recueil, 631. lpp., 15. un 24. punkts).
89 Turklāt minētajā 12. pantā, ar kuru ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ, ir tikai vispārēja vienlīdzības principa speciālā norma, kura pati par sevi ir viens no Kopienu tiesību pamatprincipiem (šajā sakarā skat. 1980. gada 8. oktobra spriedumu lietā 810/79 Überschär, Recueil, 2747. lpp., 16. punkts, un 2002. gada 19. marta spriedumu lietā C‑224/00 Komisija/Itālija, Recueil, I‑2965. lpp., 14. punkts).
90 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir redzams, ka gan līgumu mērķim, gan to saskaņotībai pretrunā būtu tas, ja EAEK līguma piemērošanas jomā tiktu pieļauta diskriminācija pilsonības dēļ, kas atbilstoši EKL 12. pantam ir aizliegta, piemērojot EK līgumu.
91 Tāpat ir jāatzīst, ka princips par jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, piemērojot Kopienu tiesības, kaut arī tas skaidri ir noteikts tikai EKL 12. pantā, ir vispārējs princips, kas tāpat ir jāpiemēro arī EAEK līguma ietvaros.
Par atšķirīgas attieksmes pilsonības dēļ, piemērojot EAEK līgumu, esamību pamata lietā
92 Pirmkārt, no pastāvīgās judikatūras kļūst skaidrs, ka noteikumi par vienlīdzīgu attieksmi starp pilsoņiem un personām, kas nav pilsoņi, aizliedz ne vien atklātu diskrimināciju pilsonības dēļ vai, kas attiecas uz sabiedrību – juridiskās adreses dēļ, bet arī jebkādu slēptu diskrimināciju, kas, piemērojot citus atšķirības kritērijus, faktiski noved pie tā paša rezultāta (skat. it īpaši 1993. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑330/91 Commerzbank, Recueil, I‑4017. lpp., 14. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 15. punkts).
93 Šajā sakarā no iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka ABGB 364.a pantā ir paredzēts, ka pret uzņēmumu, kuram Austrijā pieder rūpnieciska iekārta, kam ir Austrijas kompetento iestāžu izsniegta oficiāla atļauja, nevar celt prasību uz ABGB 364. panta 2. punkta pamata, lai izbeigtu minētās iekārtas radītos traucējumus vai iespējamus traucējumus blakus esošo īpašumu īpašniekiem. Tādā gadījumā pēdējie var celt tikai prasību, lai saņemtu atlīdzību par šīs iekārtas radīto kaitējumu blakus esošo zemju īpašniekiem, pat ja kaitējums būtu radies no apstākļiem, kuri nav ņemti vērā atļaujas izsniegšanas procedūras laikā.
94 ABGB 364.a pantā nav noteikta atšķirība ne atkarībā no konkrētas rūpnieciskās darbības, kas tiek veikta iekārtā, kam ir izsniegta šāda atļauja, ne atkarībā no apstākļiem, kas ir ņemti vērā atļaujas izsniegšanas procesā.
95 Savukārt iesniedzējtiesa norāda, ka pret uzņēmumu, kuram, tāpat kā ČEZ, pieder rūpnieciska iekārta, kas atrodas citas dalībvalsts teritorijā, kurā tam ir visas nepieciešamās šīs dalībvalsts iestāžu izsniegtās atļaujas, var celt prasību par traucējumu izbeigšanu, pamatojoties uz ABGB 364. panta 2. punktu, bez iespējas šajā sakarā atsaukties uz ABGB 364.a pantā paredzēto izņēmumu.
96 Ir skaidrs, ka uzņēmumi, kuri ekspluatē citā dalībvalstī, nevis Austrijā esošu iekārtu, parasti ir uzņēmumi, kas ir reģistrēti šajā citā dalībvalstī.
97 No tā izriet, ka ABGB 364. panta 2. punktā un 364.a pantā noteiktā atšķirīgā attieksme, pieļaujot diskrimināciju attiecībā pret iekārtām, kurām atļauja izsniegta citā dalībvalstī, nevis Austrijā, noved pie tāda paša rezultāta kā atšķirīga attieksme pilsonības dēļ.
98 Otrkārt, tā kā ir konstatēta minētā atšķirīgā attieksme pilsonības dēļ, ir jānosaka, vai tā šajā gadījumā ietilpst EAEK līguma piemērošanas jomā.
99 Šajā sakarā, lai gan ir skaidrs, ka EAEK līgumā nav sadaļas attiecībā uz kodolenerģijas ražošanas iekārtām, tomēr šī līguma II sadaļā ar nosaukumu “Normas, kas jāievēro, lai veicinātu panākumus kodolenerģētikas jomā” ir 3. nodaļa ar nosaukumu “Veselības aizsardzība un darba drošība”, kuras mērķis ir nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību kodolenerģijas jomā (skat. it īpaši 1990. gada 29. marta spriedumu lietā C‑62/88 Grieķija/Padome, Recueil, I‑1527. lpp., 17. punkts).
100 Tiesa vairākkārt ir nolēmusi, ka, lai nodrošinātu to lietderīgo iedarbību, minētās 3. nodaļas noteikumi ir jāinterpretē plaši (skat. it īpaši 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑29/99 Komisija/Padome, Recueil, I‑11221. lpp., 78. punkts). Tā, norādījusi, ka ar minēto 3. nodaļu ir īstenots EAEKL 2. panta b) punkts, kurā noteikts, ka Kopiena “ievieš vienotus drošības standartus darbinieku un visas sabiedrības veselības aizsardzībai, kā arī raugās, lai tos piemērotu”, Tiesa nolēma, ka šo aizsardzību nevar nodrošināt bez kaitīgā starojuma avotu kontroles (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Padome, 76. punkts).
101 Iepriekš minētā sprieduma Komisija/Padome 72. punktā Tiesa, kurai bija jālemj par Kopienas kompetenci noslēgt Konvenciju par kodoldrošību, secināja, ka Kopienai saskaņā ar minētās konvencijas 15. pantu ir ar dalībvalstīm dalīta kompetence veikt piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka visās ekspluatācijas fāzēs darbinieki un iedzīvotāji saņem pēc iespējas mazāku kodoliekārtas izraisītā jonizējošā starojuma devu un ka neviena persona nesaņem starojuma devu, kas pārsniedz valstī noteiktos ierobežojumus.
102 Minētā sprieduma lietā Komisija/Padome 82. punktā Tiesa arī atgādināja, ka no agrākās judikatūras izriet, ka, nosakot Kopienas kompetences, nav ieteicams mākslīgi nodalīt atsevišķi iedzīvotāju veselības aizsardzību un jonizējošā starojuma avotu drošību. No tā Tiesa secināja, ka arī Kopienai ir noteikta ārējā kompetence Konvencijas par kodoldrošību 7., 14. un 16.–19. pantā minētajās jomās, kas attiecīgi skar atļauju sistēmu attiecībā uz atomelektrostaciju būvniecību un ekspluatāciju, drošības novērtējumu un pārbaudi, gatavību ārkārtas situācijām, atrašanās vietas izvēli, iekārtu uzbūvi [plānošanu] un konstrukciju [būvniecību], kā arī to ekspluatāciju.
103 Attiecībā uz Konvencijas par kodoldrošību 7. pantu tā nolēma, ka, pat ja EAEK līgumā Kopienai nav piešķirta kompetence atļaut kodoliekārtu būvniecību un ekspluatāciju, Kopienai atbilstoši EAEKL 30.–32. pantam ir likumdošanas kompetence, lai veselības aizsardzības nolūkā radītu atļauju sistēmu, kura dalībvalstīm ir jāpiemēro. Šāds tiesību akts ir pasākums, kas papildina EAEKL 30. pantā minētos pamatstandartus (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Padome, 88. un 89. punkts).
104 Turklāt, interpretējot EAEKL 37. pantu, kas ir noteikums, kurš ir jāpiemēro, lai novērstu iespējas radīt ūdens, augsnes vai gaisa telpas radioaktīvo piesārņojumu citā dalībvalstī, Tiesa nolēma, ka minētais pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vispārīgi dati par projektu atbrīvoties no radioaktīviem atkritumiem Komisijai ir jāsniedz, vēl pirms attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir devušas atļauju atbrīvoties no šādiem atkritumiem. Šajā sakarā Tiesa norādīja uz ļoti lielo to norādījumu nozīmi, ko Komisija pēc apspriešanās ar ekspertu grupu var dot šai dalībvalstij un kas attiecīgajai valstij ir jāpārbauda padziļināti tādā veidā, lai Komisijas ieteikumus varētu ņemt vērā pirms atļaujas izsniegšanas (1988. gada 22. septembra spriedums lietā 187/87 Land de Sarre u.c., Recueil, 5013. lpp., 12.–16. punkts, kā arī 2005. gada 12. aprīļa spriedums lietā C‑61/03 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājums, I‑2477. lpp., 39. punkts).
105 No iepriekš minētā izriet, ka administratīvo atļauju kodoliekārtu būvniecībai un darbībai izsniegšana dažādos to sabiedrības aizsardzības pret riskiem, ko iedzīvotājiem rada jonizējošais starojums, aspektos ietilpst EAEK līguma piemērošanas jomā.
106 Prasības pamata tiesvedībā mērķis ir noteikt, vai Temelinas atomelektrostacijas esošā vai nākotnē iespējamā jonizējošā starojuma radītās sekas, neraugoties uz šai iekārtai izsniegtajām atļaujām, ir pamats, lai piespiestu ČEZ to pielāgot vai pat slēgt, tādējādi novēršot vai aizkavējot šādas sekas vai riskus.
107 No tā izriet, ka šī sprieduma 97. punktā norādītā atšķirīgā attieksme, runājot par tādu prasības pieteikumu kā pamata lietā, ietilpst EAEK līguma piemērošanas jomā.
Par pamatojuma esamību
108 Atbilstoši Tiesas judikatūrai šī sprieduma 107. punktā izmantotais konstatējums nav pietiekošs, lai secinātu minēto valsts tiesību normu nesaderīgumu ar diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, piemērojot EAEK līgumu. Vēl ir jānoskaidro, vai saskaņā ar ABGB 364.a pantu citu dalībvalstu, nevis Austrijas Republikas teritorijā esošām kodoliekārtām izsniegtu administratīvo atļauju neņemšanu vērā un ABGB 364. panta 2. punkta piemērošanu tikai attiecībā uz tām var pamatot ar apsvērumiem, kas ir objektīvi neatkarīgi no pilsonības, un vai šajā gadījumā šāda atšķirīga attieksme ir samērīga attiecībā pret tās leģitīmo mērķi (šajā sakarā attiecībā uz EKL 12. pantu skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 20. punkts; 2008. gada 5. jūnija spriedumu lietā C‑164/07 Wood, Krājums, I‑4143. lpp., 13. punkts, un 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑524/06 Huber, Krājums, I‑9705. lpp., 75. punkts).
109 Pirmkārt, attiecībā uz jautājumu, kas izriet no pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma b) punktiem, pietiek tikai norādīt, ka Austrijas likumdevēja vēlme ņemt vērā pašmāju saimnieciskās darbības subjektu intereses, izslēdzot citās dalībvalstīs reģistrēto saimnieciskās darbības subjektu intereses, nav uzskatāma par atšķirīgas attieksmes, kas izriet no pamata lietā aplūkotā tiesību akta, pamatojumu. Tieši tāpat ar tiem nevar pamatot šķērsli preču brīvas aprites vai pakalpojumu sniegšanas brīvības pamatprincipu ievērošanai (skat. it īpaši 1998. gada 28. aprīļa spriedumus lietā C‑120/95 Decker, Recueil, I‑1831. lpp., 39. punkts, un lietā C‑158/96 Kohll, Recueil, I‑1931. lpp., 41. punkts), tīri ekonomiski mērķi nevar būt pamats diskriminācijai pilsonības dēļ, piemērojot EAEK līgumu.
110 Otrkārt, attiecībā uz pamatojumiem, kas varētu būt saistīti ar dzīvības vai veselības aizsardzību, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, vai arī vides vai īpašumtiesību aizsardzību, uz ko arī atsaucas Land Oberösterreich, nešķiet, ka ar tiem varētu pamatot tādu atšķirīgu attieksmi kā pamata lietā aplūkotā, kāda pastāv attiecībā uz Austrijas iestāžu izsniegtajām administratīvajām atļaujām Austrijā esošām iekārtām un tām, ko citā dalībvalstī esošai atomelektrostacijai ir izsniegušas šīs citas dalībvalsts kompetentās iestādes.
111 Šajā sakarā, pirmkārt, ir jānorāda, ka tā līgumslēdzējas puses, kā tas izriet arī no EAEK līguma preambulas ceturtā apsvēruma, “tie[cās] radīt drošības apstākļus, kas vajadzīgi, lai novērstu draudus iedzīvotāju dzīvībai un veselībai”. EAEKL 2. panta b) punktā ir precizēts, ka, lai veiktu savu uzdevumu, Kopiena saskaņā ar minēto līgumu “ievieš vienotus drošības standartus darbinieku un visas sabiedrības veselības aizsardzībai, kā arī raugās, lai tos piemērotu”.
112 Šādu EAEKL 30.–39. pantā, kuri veido EAEKL II sadaļas 3. nodaļu, precizēto nosacījumu mērķis, kā to iepriekš norādījusi Tiesa, ir nodrošināt konsekventu un efektīvu vispārējās sabiedrības veselības aizsardzību pret briesmām, ko rada jonizējošais starojums, neatkarīgi no to izcelsmes avota un neatkarīgi no personu kategorijām, kas pakļautas šādai radiācijai (1991. gada 4. oktobra spriedums lietā C‑70/88 Parlaments/Padome, Recueil, I‑4529. lpp., 13. un 14. punkts).
113 EAEKL 30. un 31. pantā ir paredzēts, ka Komisija pēc zinātnieku ekspertu grupas atzinuma nosaka pamatstandartus attiecībā uz sabiedrības veselības aizsardzību pret draudiem, ko rada jonizējošais starojums.
114 Kā tas izriet no EAEKL 33. panta pirmās daļas, katra dalībvalsts ar normatīviem vai administratīviem aktiem paredz attiecīgus noteikumus, lai nodrošinātu Kopienas pieņemto pamatstandartu ievērošanu. Šī paša panta otrajā daļā Komisijai ir piešķirta kompetence sniegt attiecīgus ieteikumus, lai saskaņotu dalībvalstu tiesību aktus šajā jomā. Kā to precizējusi Tiesa, šādas pilnvaras sniegt ieteikumus var tikt izmantotas it īpaši attiecībā uz aspektiem, kas saistīti ar kodoliekārtas uzbūvi [plānojumu] un konstrukciju [būvniecību], kā arī ekspluatāciju, kas ļauj nodrošināt pamatstandartu ievērošanu. Turklāt dalībvalstīm no savas puses ir jāpiedalās šo ieteikumu izstrādē, iesniedzot EAEKL 33. panta trešajā daļā minētos paziņojumus (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Padome, 105. punkts).
115 Minētie pamatstandarti, kurus reglamentē aizsardzības optimizācijas princips (šajā sakarā skat. 1992. gada 25. novembra spriedumu lietā C‑376/90 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑6153. lpp., 27. punkts) un kuri vairākkārt ir grozīti, ņemot vērā zinātnes atzinumus pretstarojuma aizsardzības jomā, ir noteikti Direktīvā 96/29.
116 Kā izriet no šī sprieduma 23.–34. punkta, Direktīvā 96/29 ir arī dažādas normas attiecībā uz atļauju izsniegšanas, uzraudzības [monitoringa], pārbaudes un iejaukšanās radiācijas avāriju gadījumos sistēmām; normas, kuras dalībvalstīm ir jānosaka attiecībā uz praktiskām darbībām, kas saistītas ar jonizējošā starojuma radītu apdraudējumu iedzīvotājiem.
117 Otrkārt, ir jānorāda, ka EAEK līgumā noteiktais tiesību instruments veselības aizsardzības jomā paredz ne tikai pamatstandartu noteikšanu, bet nozīmīga tā sastāvdaļa cita starpā ir pamatstandartu ievērošanas pārbaude, kā arī gaisa, ūdens un augsnes radioaktivitātes pārbaude.
118 Minētā līguma II sadaļas 3. nodaļas noteikumi veido saskaņotu kopumu, ar ko Komisijai ir paredzētas ievērojamas pilnvaras, lai aizsargātu sabiedrību un vidi pret kodolpiesārņojuma apdraudējumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Land de Sarre u.c., 11. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Padome, 79. punkts).
119 Tāds ir EAEKL 35.–38. panta mērķis, kurš, kā Tiesa jau to iepriekš norādījusi, Komisijai piešķir vērā ņemamas pilnvaras (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, 35. punkts).
120 EAEKL 35. pantā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums izveidot struktūras, kas vajadzīgas, lai pastāvīgi kontrolētu [monitorētu] gaisa, ūdens un augsnes radioaktivitātes līmeni, kā arī nodrošinātu pamatstandartu ievērošanu.
121 Komisijai atbilstoši tā paša EAEKL 35. panta otrajai daļai ir piešķirtas tiesības piekļūt šīm kontroles struktūrām, lai pārliecinātos par to darbību un efektivitāti. Turklāt EAEKL 36. pantā ir noteikts, ka kompetentajām valsts iestādēm ir pienākums regulāri paziņot Komisijai informāciju par EAEKL 35. pantā minētajām pārbaudēm, lai šī institūcija būtu informēta par radioaktivitātes līmeni, kādam sabiedrība ir pakļauta.
122 Kā tas izriet no šī sprieduma 47. punkta, Komisija, piemērojot EAEKL 35. pantu, pārbaudes Temelinā ir veikusi 2004. un 2005. gadā.
123 Kā tas tika atgādināts šī sprieduma 104. punktā, EAEKL 37. panta mērķis ir novērst iespējas radīt ūdens, augsnes vai gaisa telpas radioaktīvu piesārņojumu citā dalībvalstī. Atbilstoši šai normai vispārīgi dati par projektu atbrīvoties no radioaktīviem atkritumiem Komisijai ir jāsniedz, vēl pirms attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir devušas atļauju atbrīvoties no šādiem atkritumiem, lai minētā dalībvalsts varētu padziļināti pārbaudīt norādījumus, ko Komisija pēc apspriešanās ar ekspertu grupu var dot šai dalībvalstij, un tādā veidā, lai Komisijas ieteikumus varētu ņemt vērā pirms atļaujas izsniegšanas.
124 Šajā sakarā Tiesa jau ir uzsvērusi nozīmīgo lomu, kāda šajā jomā ir Komisijai, kura vienīgā sniedz kopēju nostāju attiecībā uz darbību attīstību kodolenerģētikas jomā visā Kopienas teritorijā (iepriekš minētais spriedums lietā Land de Sarre u.c., 12. un 13. punkts).
125 Kā tas tika norādīts šī sprieduma 48. punktā, Komisija 2005. gada 24. novembrī saskaņā ar EAEKL 37. pantu sniedza atzinumu, kurā šī institūcija secināja, ka, īstenojot tādu jebkura veida radioaktīvo atkritumu iznīcināšanas plānu, ko radījuši pārveidojumi Temelinas atomelektrostacijas teritorijā, gan normālos darbības apstākļos, gan notiekot avārijai, kuras veids un apjoms ņemts vērā vispārīgajos datos, no veselības viedokļa netiks radīts nekāds būtisks ūdens, augsnes vai gaisa telpas radioaktīvais piesārņojums kādā citā dalībvalstī.
126 Visbeidzot, EAEKL 38. pantā Komisijai ir piešķirtas pilnvaras, pirmkārt, sniegt ieteikumus dalībvalstīm attiecībā uz radioaktivitātes līmeni gaisā, ūdenī un augsnē un, otrkārt, ārkārtas gadījumā izdot direktīvu ar prasību attiecīgajai dalībvalstij Komisijas noteiktā laikā veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu pamatstandartu pārkāpumus un nodrošinātu noteikumu ievērošanu. Ja noteiktajā laikā attiecīgā dalībvalsts nenodrošina Komisijas direktīvas ievērošanu, Komisija vai jebkura ieinteresētā dalībvalsts, atkāpjoties no EAEKL 141. un 142. panta, var vērsties Tiesā.
127 Treškārt, ir jāatgādina, ka gan Eiropas Atomenerģijas kopiena, gan dalībvalstis ir Konvencijas par kodoldrošību, kuras mērķis atbilstoši tās 1. panta ii) punktam ir tostarp “izveidot un uzturēt efektīvu kodoliekārtu aizsardzību pret potenciālām radioloģiskām briesmām, lai pasargātu personas, sabiedrību un vidi no šādu iekārtu jonizējošā starojuma kaitīgajām sekām”, dalībnieces.
128 Šajā sakarā minētās konvencijas 15. pantā ir paredzēts, ka katra līgumslēdzēja puse veic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka visās ekspluatācijas fāzēs darbinieki un iedzīvotāji saņem pēc iespējas mazāku kodoliekārtas izraisītā jonizējošā starojuma devu.
129 Turklāt minētās konvencijas preambulas iii) apsvērumā ir atkārtoti apstiprināts, ka “par kodoldrošību ir atbildīga tā valsts, kuras jurisdikcijā atrodas kodoliekārta”, kaut arī saskaņā ar tās pašas konvencijas 7. panta 2. punktu katrai līgumslēdzējai pusei ir jānosaka normatīvo aktu bāze, kas paredz izveidot kodoliekārtu licencēšanas sistēmu, kā arī aizliegt ekspluatēt nelicencētas kodoliekārtas, izveidot reglamentējošu kodoliekārtu inspekcijas un novērtēšanas sistēmu, lai pārbaudītu atbilstību attiecīgajiem noteikumiem un licencēšanas nosacījumiem, kā arī ieviest attiecīgus noteikumus un licencēšanas nosacījumus.
130 Ceturtkārt, ir jāatgādina, kā tas ir norādīts šī sprieduma 45. un 46. punktā, ka sarunu ietvaros, kuru rezultātā desmit jaunas dalībvalstis pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā, Komisija pārbaudīja jautājumus, kas saistīti ar tajās esošo atomelektrostaciju, tostarp Temelinas atomelektrostacijas, drošību, kā rezultātā tika izstrādāti Kopienas ieteikumi, kuru mērķis bija uzlabot tās, lai panāktu, ka to drošības līmenis būtu salīdzināms ar salīdzināmiem reaktoriem Eiropas Savienībā, ieteikumi, kuru reālo īstenošanu pēc tam uzraudzīja Komisija un Padome.
131 Tāpat ir jāuzsver, ka atbilstoši EAEK līgumam ieviestās aizsardzības sistēmas nepareizas darbības gadījumā dalībvalstīm ir dažādi līdzekļi, lai veiktu šajā sakarā piemērojamās izmaiņas.
132 Vispirms EAEKL 32. pantā katrai dalībvalstij ir piešķirtas tiesības iesniegt lūgumu pārskatīt vai papildināt pamatstandartus, kas noteikti atbilstoši EAEKL 30. un 31. pantam, lūgumu, kuru Komisijai šādā gadījumā ir pienākums pārbaudīt.
133 Turklāt saskaņā ar EAEKL 142. pantu dalībvalsts, kas uzskata, ka cita dalībvalsts nav izpildījusi kādu EAEK līgumā paredzētu pienākumu, var vērsties Tiesā. EAEKL 38. pantā aprakstītajā ārkārtas situācijā Tiesā var vērsties nekavējoties.
134 Visbeidzot, EAEKL 145.–149. pantā, tāpat kā EK līguma attiecīgajos noteikumos, ir paredzēti tiesu varas kontroles mehānismi gan attiecībā uz Padomes vai Komisijas aktu tiesiskumu, gan attiecībā uz gadījumiem, kad šāda institūcija atturas no lemšanas par EAEK līguma pārkāpumu.
135 Šādos apstākļos ir jāsecina, ka, ja dalībvalsts ir ieviesusi valsts noteikumu, kas, tāpat kā ABGB 364.a pants, kā to izklāsta iesniedzējtiesa, traucē celt prasību par traucējumu izbeigšanu, ja apgalvoto vai iespējamo traucējumu rada rūpnieciska iekārta, kurai piešķirta administratīva atļauja, minētā dalībvalsts nevar no šāda noteikuma piemērošanas jomas principā izslēgt atļaujas, kuras izsniegtas citās dalībvalstīs esošām atomelektrostacijām, šādu izslēgšanu pamatojot ar rūpēm par dzīvības, sabiedrības veselības, vides vai īpašumtiesību aizsardzību.
136 Ar šādu izslēgšanu pilnīgi nav ņemts vērā, ka šī sprieduma 111.–134. punktā aprakstītais Kopienu normatīvais ietvars, kurā daļēji ietilpst šādas atļaujas, tieši būtiski nodrošina šādu aizsardzību. Tāpat minēto izslēgšanu nevar kvalificēt kā šiem aizsardzības mērķiem nepieciešamu, ne arī uzskatīt to par atbilstošu samērīguma prasībai.
Par pienākumu interpretēt valsts tiesības tā, lai nodrošinātu to atbilstību Kopienu tiesībām
137 Kā tas izriet no pirmā jautājuma f) punkta, otrā jautājuma f) punkta, trešā jautājuma d) punkta un ceturtā jautājuma c) punkta, iesniedzējtiesa vaicā arī par iespējamajām sekām, ko varētu radīt valsts tiesu veiktās pašreizējās interpretācijas par pamata lietā aplūkoto tiesisko regulējumu neatbilstība Kopienu tiesībām.
138 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, kas izveidojusies saistībā ar EKL 10. pantu, bet ir piemērojama arī attiecībā uz EAEKL 192. pantu, dalībvalstu pienākums atbilstoši minētajiem noteikumiem veikt visus attiecīgos vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti šo no Kopienu tiesībām izrietošo pienākumu izpildes nodrošināšanai, attiecas uz visām dalībvalstu iestādēm, tostarp tiesu iestādēm, atbilstoši to kompetencei. Tādējādi valsts tiesai valsts likums, kas tai ir jāpiemēro, ir jāinterpretē pēc iespējas tā, lai tas atbilstu Kopienu tiesību prasībām. Ja šāda atbilstīga piemērošana nav iespējama, valsts tiesai ir pienākums pilnībā piemērot Kopienu tiesības un aizsargāt tiesības, kas ar tām piešķirtas indivīdiem, vajadzības gadījumā, ja no šo normu piemērošanas konkrētajā lietā rastos Kopienu tiesībām pretējs rezultāts, šo noteikumu nepiemērojot vispār (skat. it īpaši 1988. gada 4. februāra spriedumu lietā 157/86 Murphy u.c., Recueil, 673. lpp., 11. punkts, kā arī 2000. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑262/97 Engelbrecht, Recueil, I‑7321. lpp., 38.–40. punkts).
139 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka princips par diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, piemērojot EAEK līgumu, liedz piemērot tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā aplūkotais, atbilstoši kuram pret uzņēmumu, kuram ir nepieciešamās administratīvās atļaujas, lai izmantotu citā dalībvalstī esošu atomelektrostaciju, var uzsākt tiesvedību, lai izbeigtu šīs iekārtas radītos vai iespējamos traucējumus blakus esošo īpašumu īpašniekiem, kamēr pret uzņēmumiem, kuriem pieder tiesvedības dalībvalstī esoša rūpnieciska iekārta un kuriem ir šīs valsts administratīvā atļauja, šādu prasību nevar celt un pret tiem var vērst tikai prasību par zaudējumu atlīdzību par blakus esošiem īpašumiem radīto kaitējumu.
140 Tāpat ir jāatbild, ka valsts tiesai valsts likums, kas tai ir jāpiemēro, ir jāinterpretē pēc iespējas tā, lai tas atbilstu Kopienu tiesību prasībām. Ja šāda atbilstīga piemērošana nav iespējama, valsts tiesai ir pienākums pilnībā piemērot Kopienu tiesības un aizsargāt tiesības, kas ar tām piešķirtas indivīdiem, vajadzības gadījumā, ja no šo normu piemērošanas konkrētajā lietā rastos Kopienu tiesībām pretējs rezultāts, šo noteikumu nepiemērojot vispār.
Par tiesāšanās izdevumiem
141 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) princips par diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, piemērojot EAEK līgumu, liedz piemērot tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā aplūkotais, atbilstoši kuram pret uzņēmumu, kuram ir nepieciešamās administratīvās atļaujas, lai izmantotu citā dalībvalstī esošu atomelektrostaciju, var uzsākt tiesvedību, lai izbeigtu šīs iekārtas radītos vai iespējamos traucējumus blakus esošo īpašumu īpašniekiem, kamēr pret uzņēmumiem, kuriem pieder tiesvedības dalībvalstī esoša rūpnieciska iekārta un kuriem ir šīs valsts administratīvā atļauja, šādu prasību nevar celt un pret tiem var vērst tikai prasību par zaudējumu atlīdzību par blakus esošiem īpašumiem radīto kaitējumu;
2) valsts tiesai valsts likums, kas tai ir jāpiemēro, ir jāinterpretē pēc iespējas tā, lai tas atbilstu Kopienu tiesību prasībām. Ja šāda atbilstīga piemērošana nav iespējama, valsts tiesai ir pienākums pilnībā piemērot Kopienu tiesības un aizsargāt tiesības, kas ar tām piešķirtas indivīdiem, vajadzības gadījumā, ja no šo normu piemērošanas konkrētajā lietā rastos Kopienu tiesībām pretējs rezultāts, šo noteikumu nepiemērojot vispār.
[Paraksti]