Lieta T‑91/05

Sinara Handel GmbH

pret

Eiropas Savienības Padomi

un

Eiropas Kopienu Komisiju

Procesa jautājumi – Iebilde par nepieņemamību – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Negūtā peļņa – Prasība atlīdzināt antidempinga maksājumus – Kompetences neesamība

Rīkojuma kopsavilkums

1.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Priekšmets – Prasība par zaudējumu atlīdzību, kas celta pret Komisiju saskaņā ar EKL 288. panta otro daļu – Tiesas ekskluzīva kompetence – Prasības rakstura pārbaude

(EKL 234. panta pirmās daļas b) apakšpunkts, EKL 235. pants un 288. panta otrā daļa; Padomes Regulas Nr. 2913/92 243.–246. pants)

2.      Process – Prasības pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības

(EKL 288. pants; Tiesas Statūtu 19. pants un 46. panta pirmā daļa; Pirmās instances tiesas reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

1.      EKL 235. panta un 288. panta normas kopā paredz Tiesai ekskluzīvu kompetenci izskatīt lietas par tādu zaudējumu atlīdzību, par kuru rašanos ir vainojama Kopiena, kamēr tikai valsts tiesas kompetencē ir izlemt prasību par tādu summu atmaksu, ko valsts iestādes ir nepamatoti iekasējušas, pamatojoties uz Kopienas tiesisko regulējumu, kas vēlāk atzīts par spēkā neesošu.

Tāpēc Kopienu tiesa, kad tajā ir iesniegta prasība par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz iepriekš minētajām tiesību normām, nevar atstāt nepārbaudītu tajā iesniegtās prasības patieso raksturu, pamatojoties uz to, ka kļūdu, kas dod tiesības uz atlīdzību, ir pieļāvusi kāda Kopienu iestāde.

Šāda pārbaude liecina, kā apstiprināts Regulas Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 243.–246. pantā, ka prasība, kas, kaut gan tā ir iesniegta, lai panāktu negūtās peļņas atlīdzību, ir jāuzskata par prasību atlīdzināt uzņēmuma, piemērojot, kā apgalvots, nelikumīgu Kopienu regulu, samaksātos antidempinga maksājumus, ir nevis Kopienu tiesas, bet gan valsts tiesas kompetencē, kurai, ja tai rodas šaubas par Kopienu regulas spēkā esamību, jālemj par tās pamatotību, izmantojot EKL 234. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma procedūru.

Pat ja apgalvoto zaudējumu summa precīzi neatbilst samaksātajiem maksājumiem, tā kā to aprēķinā prasītāja ir ņēmusi vērā papildu nodokli, kas tai būtu bijis jāmaksā par peļņu, ja tai nebūtu jāmaksā minētie maksājumi, tie tieši, noteikti un īpaši izriet no šo antidempinga maksājumu samaksas.

(sal. ar 47.–53., 60. un 79. punktu)

2.      Tiesiskās drošības un pareizas tiesvedības nodrošināšanai, lai prasība būtu pieņemama, galvenajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem tā pamatota, vismaz kopsavilkuma veidā, bet saskaņoti un saprotami ir jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta. Prasības pieteikumā, ar kuru lūgts atlīdzināt zaudējumus, ko nodarījusi kāda Kopienu iestāde, ir jāiekļauj fakti, kas ļauj identificēt it īpaši zaudējumus, ko prasītājs esot cietis, un, precīzāk, šo zaudējumu raksturu un apmēru. Tikai īpašos apstākļos prasības pieteikumā nav obligāti jāprecizē zaudējumu precīzais apmērs un skaitliski jānorāda prasītās atlīdzības summa, taču prasītājam šādi apstākļi ir jāpierāda vai vismaz jānorāda prasības pieteikumā.

Tas, ka Kopienu tiesa var starpspriedumā lemt par Kopienas atbildības iestāšanos principā, atliekot jautājumu par precīzu atlīdzības noteikšanu vēlākā lēmumā, neatbrīvo prasītāju no pienākuma ievērot minimālās Pirmās instances tiesas reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētās formas prasības. No tā arī izriet, ka prasītājam, kas lūdz, lai Pirmās instances tiesa taisītu šādu starpspriedumu, ir pienākums sniegt nepieciešamos faktus, lai identificētu Kopienai pārmesto rīcību, zaudējumu raksturu un veidu, kā arī cēloņsakarību starp rīcību un zaudējumiem, un jānorāda iemesli, kas attaisno atkāpi no nosacījuma, ka prasības pieteikumā ir jānorāda minēto zaudējumu aprēķins.

Katrā ziņā Pirmās instances tiesai nav teorētiski un abstrakti jālemj par atbilstošo aprēķina metodi, lai noteiktu uzņēmuma negūto peļņu. Attiecīgajam uzņēmumam ir pietiekami jāprecizē šīs negūtās peļņas dažādie aspekti.

(sal. ar 108.–111. un 119.–121. punktu)