TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2022. gada 14. jūlijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 49. un 56. pants – Pilnīgi iekšēja situācija – Pakalpojumi iekšējā tirgū – Direktīva 2006/123/EK – Piemērojamība – 2. panta 2. punkta j) apakšpunkts – Publiska līguma slēgšanas tiesību piešķiršana – Direktīva 2014/24/ES – Jēdziens “publisks līgums” – 74.–77. pants – Personai paredzētu sociālā atbalsta pakalpojumu sniegšana – Saskaņotas rīcības nolīgumi ar privātiem sociālās iniciatīvas subjektiem – Tādu subjektu izslēgšana, kuru mērķis ir peļņas gūšana – Subjekta iedibinājuma vieta kā atlases kritērijs
Lietā C‑436/20
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal Superior de Justicia de la Comunidad Valenciana (Valensijas autonomās kopienas Augstā tiesa, Spānija) iesniedza ar 2020. gada 3. septembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 16. septembrī, tiesvedībā
Asociación Estatal de Entidades de Servicios de Atención a Domicilio (ASADE)
pret
Consejería de Igualdad y Políticas Inclusivas,
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos] (referents), tiesneši S. Rodins [S. Rodin], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], L. S. Rosi [L. S. Rossi] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei],
ģenerāladvokāte: L. Medina,
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Asociación Estatal de Entidades de Servicios de Atención a Domicilio (ASADE) vārdā – A. Martínez Gradoli, procuradora, un Y. Puiggròs Jiménez de Anta, abogada,
– Consejería de Igualdad y Políticas Inclusivas vārdā – I. Sánchez Lázaro, abogada,
– Spānijas valdības vārdā – S. Jiménez García un J. Rodríguez de la Rúa Puig, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. L. Vitale, avvocato dello Stato,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman, M. H. S. Gijzen un J. Langer, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – L. Armati, M. Jáuregui Gómez, P. Ondrůšek, E. Sanfrutos Cano un G. Wils, pārstāvji,
– Norvēģijas valdības vārdā – J. T. Kaasin un H. Røstum, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2022. gada 3. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 49. un 56. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.), 76. un 77. pantu – kuri aplūkoti kopsakarā ar tās 74. pantu un XIV pielikumu –, kā arī par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV 2006, L 376, 36. lpp.) 15. panta 2. punktu.
2 Šis lūgums iesniegts saistībā ar Asociación Estatal de Entidades de Servicios de Atención a Domicilio (ASADE) (Valsts mājas aprūpes pakalpojumu sniedzēju apvienība) celto prasību par 2017. gada 17. novembra Decreto 181/2017 del Consell, por el que se desarrolla la acción concertada para la prestación de servicios sociales en el ámbito de la Comunitat Valenciana por entidades de iniciativa social (Autonomās kopienas valdības Dekrēts 181/2017 par saskaņotas rīcības īstenošanu sociālo pakalpojumu sniegšanā Valensijas autonomajā kopienā, ko veic sociālās iniciatīvas subjekti; turpmāk tekstā – “Dekrēts 181/2017”).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Protokols Nr. 26
3 LESD pievienotā Protokola (Nr. 26) par sabiedriskiem pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “Protokols Nr. 26”) 1. pantā ir noteikts:
“Savienības kopīgās vērtības attiecībā uz sabiedriskiem pakalpojumiem Līguma par Eiropas Savienības darbību 14. panta nozīmē ir šādas:
– valsts, reģionālo un vietējo iestāžu būtiskā nozīme un lielā rīcības brīvība, nodrošinot, pasūtot un organizējot sabiedriskus pakalpojumus, lai, cik vien iespējams, ievērotu patērētāju vajadzības;
– daudzo sabiedrisko pakalpojumu dažādība un atšķirīgās patērētāju vajadzības un izvēles, ko var radīt atšķirīgs ģeogrāfiskais stāvoklis un sociālie un kultūras apstākļi;
– augsts kvalitātes, drošības un pieejamības līmenis, vienlīdzīga attieksme un vispārējas piekļuves un patērētāju tiesību veicināšana.”
Direktīva 2014/24
4 Direktīvas 2014/24 4., 6. un 114. apsvērumā ir teikts:
“(4) [..] Līdzīgā kārtā arī situācijas, kad visi ekonomikas dalībnieki, kas atbilst konkrētiem nosacījumiem, ir tiesīgi veikt noteiktu uzdevumu bez jebkādas atlases, piemēram, patērētāju izvēles un pakalpojumu kuponu sistēmas, būtu jāuzskata nevis par iepirkumu, bet gan par parastām licencēšanas shēmām (piemēram, licences zālēm vai medicīnas pakalpojumiem).
[..]
(6) Ir arī vietā atgādināt, ka šai direktīvai nebūtu jāietekmē nedz dalībvalstu tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā, nedz arī jāattiecas uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu liberalizāciju, kurus var sniegt vienīgi publiski vai privāti subjekti, vai arī uz tādu publisko subjektu privatizāciju, kuri sniedz pakalpojumus.
Tāpat būtu jāatgādina, ka dalībvalstīm ir brīva izvēle obligāto sociālā nodrošinājuma pakalpojumu vai citu pakalpojumu, piemēram, pasta pakalpojumu, sniegšanu organizēt vai nu kā vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumus, vai kā ar ekonomiku nesaistītus vispārējas nozīmes pakalpojumus, vai kā abu variantu kombināciju. Ir vietā precizēt, ka ar ekonomiku nesaistītiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem nebūtu jāietilpst šīs direktīvas darbības jomā.
[..]
(114) Noteiktām pakalpojumu kategorijām pēc to būtības ir neliela pārrobežu dimensija, proti, tādiem pakalpojumiem, kas zināmi kā personalizēti pakalpojumi, piemēram, konkrēti sociālie, veselības aprūpes un izglītības pakalpojumi. Minētos pakalpojumus sniedz konkrētā kontekstā, kas būtiski atšķiras dažādās dalībvalstīs atšķirīgu kultūras tradīciju dēļ. Tāpēc būtu jānosaka īpašs režīms minēto pakalpojumu publiskiem līgumiem ar augstāku robežvērtību nekā to, kas attiecas uz citiem pakalpojumiem.
Tādi personalizētie pakalpojumi, kuru vērtība ir mazāka par minēto robežvērtību, parasti neinteresē citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējus, ja vien nav konkrētu norāžu, kas liecina par pretējo, piemēram, Savienības finansējums pārrobežu projektiem.
Personalizēto pakalpojumu līgumiem, kuru vērtība pārsniedz minēto robežvērtību, būtu jāpiemēro pārredzamība visas Savienības mērogā. Ņemot vērā kultūras konteksta nozīmi un šo pakalpojumu jutīgumu, būtu jānodrošina plaša rīcības brīvība dalībvalstīm organizēt pakalpojumu sniedzēju izvēli tā, kā tās uzskata par atbilstīgu. Šīs direktīvas noteikumos ir ņemts vērā minētais obligātais nosacījums, par pienākumu uzliekot tikai pārredzamības un vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipu ievērošanu un nodrošinot, ka pakalpojumu sniedzēju izvēlei līgumslēdzējas iestādes var piemērot īpašus kvalitātes kritērijus, piemēram, kritērijus, kas noteikti Sociālās aizsardzības komitejas publicētajā brīvprātīgajā Eiropas kvalitātes sistēmā sociālo pakalpojumu jomā. Nosakot procedūras, ko izmantot, lai piešķirtu līgumu slēgšanas tiesības par personalizētiem pakalpojumiem, dalībvalstīm būtu jāņem vērā LESD 14. pants un Protokols Nr. 26. Šādi rīkojoties, dalībvalstīm būtu arī jātiecas sasniegt vienkāršošanas un līgumslēdzēju iestāžu un ekonomikas dalībnieku administratīvā sloga mazināšanas mērķus; būtu jāprecizē, ka šāda rīcība var ietvert arī tādu noteikumu izmantošanu, ko piemēro pakalpojumu līgumiem, uz kuriem neattiecas īpašs režīms.
Dalībvalstīm un publiskā sektora iestādēm paliek brīva izvēle, vai minētos pakalpojumus sniegt pašām vai sociālos pakalpojumus organizēt tā, ka to sniegšana nav saistīta ar publisku līgumu slēgšanu, piemēram, vien finansējot šādus pakalpojumus vai piešķirot licences vai atļaujas visiem ekonomikas dalībniekiem, kas atbilst nosacījumiem, kurus iepriekš noteikusi līgumslēdzēja iestāde, nenosakot nekādus ierobežojumus vai kvotas, ar noteikumu, ka šāda sistēma nodrošina pietiekamu reklāmu un atbilst pārredzamības un nediskriminācijas principiem.”
5 Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:
“1. Šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi par līgumslēdzēju iestāžu rīkoto iepirkumu procedūrām attiecībā uz publiskiem līgumiem, kā arī metu konkursiem, par kuru vērtību paredz, ka tā nav mazāka par 4. pantā noteiktajām robežvērtībām.
[..]
5. Šī direktīva neietekmē to, kā dalībvalstis organizē savas sociālā nodrošinājuma sistēmas.
[..]”
6 Minētās direktīvas 2. pantā ir noteikts:
“1. Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
5) “publiski līgumi” ir līgumi par atlīdzību, kas rakstiski noslēgti starp vienu vai vairākiem ekonomikas dalībniekiem un vienu vai vairākām līgumslēdzējām iestādēm un kuru mērķis ir būvdarbu izpilde, produktu piegāde vai pakalpojumu sniegšana;
[..]
9) “publiski pakalpojumu līgumi” ir publiski līgumi, kuru priekšmets ir tādu pakalpojumu sniegšana, kas nav 6. apakšpunktā minētie pakalpojumi;
10) “ekonomikas dalībnieks” ir jebkura fiziska vai juridiska persona vai publiskā sektora subjekts, vai šādu personu un/vai subjektu grupa, tostarp jebkāda uzņēmumu pagaidu apvienība, kas tirgū piedāvā būvdarbu izpildi un/vai būves realizāciju, produktu piegādi vai pakalpojumu sniegšanu;
[..].”
7 Saskaņā ar Direktīvas 2014/24 10. pantu “Īpaši izņēmumi attiecībā uz pakalpojumu līgumiem”:
“Šo direktīvu nepiemēro šādiem publiskiem pakalpojumu līgumiem:
[..]
h) par pakalpojumiem civilās aizsardzības, civilās drošības un katastrofu novēršanas jomā, kurus sniedz bezpeļņas organizācijas vai apvienības, un uz kuriem attiecas CPV kodi 75250000–3, 75251000–0, 75251100–1, 75251110–4, 75251120–7, 75252000–7, 75222000–8; 98113100–9 un 85143000–3, izņemot ar pacientu transportēšanu saistītus neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumus;
[..].”
8 Šīs direktīvas III sadaļā “Īpaši iepirkuma režīmi” tostarp ir ietverta I nodaļa “Sociālie un citi īpaši pakalpojumi”, kurā ietilpst minētās direktīvas 74.–77. pants.
9 Direktīvas 2014/24 74. pantā ir noteikts:
“Tiesības slēgt publiskos līgumus par sociāliem un citiem īpašiem pakalpojumiem, kas uzskaitīti XIV pielikumā, piešķir saskaņā ar šo nodaļu, ja līgumu vērtība ir vienāda ar 4. panta d) punktā norādīto robežvērtību vai to pārsniedz.”
10 Šīs direktīvas 75. pantā ir paredzēts:
“1. Līgumslēdzējas iestādes, kas plāno piešķirt tiesības slēgt publisku līgumu par 74. pantā minētajiem pakalpojumiem, savu nodomu dara zināmu ar jebkuru no šādiem līdzekļiem:
a) ar paziņojumu par līgumu, kurā iekļauta V pielikuma H daļā minētā informācija, atbilstoši standarta veidlapām, kas minētas 51. pantā; vai
b) ar iepriekšēju informatīvo paziņojumu, kuru pastāvīgi publicē un kurā iekļauj V pielikuma I daļā norādīto informāciju. Iepriekšējā informatīvajā paziņojumā konkrēti norāda pakalpojumu veidus, par kuriem būs līgumi, kuru tiesības tiks piešķirtas. Tajā norāda, ka līgumu slēgšanas tiesības piešķirs bez jaunas publikācijas, un aicina ieinteresētos ekonomikas dalībniekus rakstiski paust savu ieinteresētību.
Tomēr šā punkta pirmo daļu nepiemēro, ja būtu bijis iespējams izmantot sarunu procedūru bez iepriekšējas publicēšanas atbilstīgi 32. pantam par publisku līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu.
2. Līgumslēdzējas iestādes, kas piešķīrušas tiesības slēgt publisku līgumu par 74. pantā minētajiem pakalpojumiem, iepirkuma procedūras rezultātus dara zināmus, publicējot paziņojumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kurā iekļauta V pielikuma J daļā minētā informācija, atbilstoši standarta veidlapām, kas minētas 51. pantā. Tomēr tās var sagrupēt šādus paziņojumus pa ceturkšņiem. Šādā gadījumā tās sagrupētos paziņojumus nosūta 30 dienu laikā pēc katra ceturkšņa beigām.
3. Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka šā panta 1. un 2. punktā minēto standarta veidlapu paraugus. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 89. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.
4. Šajā pantā minētos paziņojumus publicē saskaņā ar 51. pantu.”
11 Minētās direktīvas 76. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis ievieš valsts noteikumus par to, kā piešķiramas tiesības slēgt līgumus, uz kuriem attiecas šī nodaļa, lai nodrošinātu, ka līgumslēdzējas iestādes ievēro tādus principus kā pārredzamība un vienlīdzīga attieksme pret ekonomikas dalībniekiem. Dalībvalstis var brīvi noteikt piemērojamos procedūras noteikumus, ja vien šādi noteikumi ļauj līgumslēdzējām iestādēm ņemt vērā attiecīgo pakalpojumu īpatnības.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka līgumslēdzējas iestādes var ņemt vērā nepieciešamību nodrošināt pakalpojumu kvalitāti, nepārtrauktību, piekļūstamību, pieejamību – arī cenu ziņā – un vispusību, dažādu kategoriju lietotāju, tostarp nelabvēlīgā situācijā nonākušu un neaizsargātu iedzīvotāju grupu īpašās vajadzības, lietotāju iesaistīšanos un to statusa stiprināšanu, ka arī inovācijas. Dalībvalstis var arī noteikt, ka pakalpojumu sniedzēju izvēlas pēc tā piedāvājuma, kas paredz vislabāko cenas un kvalitātes attiecību, sociālā nodrošinājuma pakalpojumu gadījumā ņemot vērā kvalitātes un ilgtspējas kritērijus.”
12 Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 77. pantu:
“1. Dalībvalstis var paredzēt, ka līgumslēdzējas iestādes var paturēt tiesības ļaut organizācijai piedalīties publisku līgumu slēgšanas tiesību procedūrās tikai par tiem 74. pantā minētajiem veselības, sociālās un kultūras jomas pakalpojumiem, uz kuriem attiecas CPV kodi 75121000–0, 75122000–7, 75123000–4, 79622000–0, 79624000–4, 79625000–1, 80110000–8, 80300000–7, 80420000–4, 80430000–7, 80511000–9, 80520000–5, 80590000–6, no 85000000–9 līdz 85323000–9, 92500000–6, 92600000–7, 98133000–4, 98133110–8.
2. Šā panta 1. punktā minētā organizācija atbilst visiem šādiem nosacījumiem:
a) tās mērķis ir īstenot kādu publiskā pakalpojuma uzdevumu, kas ir saistīts ar 1. punktā minēto pakalpojumu sniegšanu;
b) peļņa tiek atkal ieguldīta, lai sasniegtu organizācijas mērķi. Ja peļņa tiek sadalīta vai pārdalīta, balstās uz līdzdalības apsvērumiem;
c) līgumu izpildošās organizācijas vadības vai īpašumtiesību struktūras balstās uz darbinieku īpašumtiesību vai līdzdalības principiem vai prasa darbinieku, lietotāju vai ieinteresēto personu aktīvu līdzdalību; un
d) pēdējo trīs gadu laikā konkrētā līgumslēdzēja iestāde šai organizācijai nav piešķīrusi tiesības slēgt līgumu par konkrētajiem pakalpojumiem saskaņā ar šo pantu.
3. Līguma darbības laiks nav ilgāks par trim gadiem.
4. Iepirkuma izsludināšanas paziņojumā ietver atsauci uz šo pantu.
5. Neatkarīgi no 92. panta Komisija izvērtē šā panta ietekmi un ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei līdz 2019. gada 18. aprīlim.”
Direktīva 2006/123
13 Direktīvas 2006/123 27. apsvērumā ir teikts:
“Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz tiem sociālajiem pakalpojumiem mājokļu, bērnu aprūpes, ģimeņu un personu, kam nepieciešama palīdzība, atbalsta jomā, kurus sniedz valsts visas valsts, reģionālajā vai vietējā līmenī, valsts pilnvaroti pakalpojumu sniedzēji vai valsts atzītas labdarības iestādes, lai nodrošinātu atbalstu tiem, kam pastāvīgi vai īslaicīgi tas īpaši vajadzīgs nepietiekamu ģimenes ienākumu vai pilnīgas vai daļējas atkarības dēļ, un tiem, kas varētu tikt atstumti. Šie pakalpojumi ir būtiski, lai garantētu pamattiesības uz cilvēka cieņu un integritāti, un tie ir sociālās kohēzijas principa un solidaritātes principa izpausme, un šī direktīva nedrīkstētu tos iespaidot.”
14 Šīs direktīvas 2. pantā ir paredzēts:
“1. Šo direktīvu piemēro pakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī.
2. Šo direktīvu nepiemēro šādām darbībām:
a) vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kas nav saimnieciski pakalpojumi;
[..]
f) veselības aprūpes pakalpojumiem, neatkarīgi no tā, vai tos sniedz ar veselības aprūpes iestāžu starpniecību, no veida, kā tie organizēti vai finansēti valsts līmenī, un no tā, vai tie ir publiski vai privāti;
[..]
i) darbībām, kas saistītas ar valsts varas īstenošanu, kā noteikts Līguma 45. pantā.
j) sociālajiem pakalpojumiem, ko valsts, valsts pilnvaroti pakalpojumu sniedzēji vai valsts atzītas labdarības iestādes sniedz saistībā ar sociālajām mājām, bērnu aprūpi un atbalstu tādām ģimenēm un personām, kam pastāvīgi vai īslaicīgi vajadzīga palīdzība;
[..].”
Spānijas tiesības
Konstitutīvais likums 5/1982
15 Saskaņā ar 1982. gada 1. jūlija Ley Orgánica 5/1982 de Estatuto de Autonomía de la Comunidad Valenciana (Konstitutīvais likums 5/1982 par Valensijas kopienas autonomijas statusu; 1982. gada 10. jūlija BOE Nr. 164) pamatlietas faktiem piemērojamās redakcijas 49. panta 1. punkta 24. apakšpunktu Valensijas kopienai ir ekskluzīva kompetence sociālo pakalpojumu jomā un attiecībā uz valsts iestādēm, kuru uzdevums ir aizsargāt un atbalstīt nepilngadīgos, jauniešus, migrantus, vecāka gadagājuma cilvēkus, invalīdus un citas grupas un sektorus, kuriem ir nepieciešama palīdzība.
Likums 5/1997
16 Ar Konstitutīvo likumu 5/1982 Valensijas kopienai piešķirtā kompetence ir īstenota ar 1997. gada 26. jūnija Ley 5/1997 de la Generalitat Valenciana por la cual se regula el Sistema de Servicios Sociales en el ambito de la Comunidad Valenciana (Valensijas kopienas valdības Likums 5/1997, ar ko reglamentē sociālo pakalpojumu sistēmu Valensijas autonomajā kopienā; 1997. gada 12. augusta BOE Nr. 192, 24405. lpp.).
17 Šis likums grozīts ar 2016. gada 29. decembra Ley 13/2016, de medidas fiscales, de gestión administrativa y financiera, y de organización de la Generalitat (Valensijas kopienas Likums 13/2016 par nodokļu pasākumiem, administratīvo un finanšu vadību un autonomās kopienas pārvaldes organizāciju; 2017. gada 9. februāra BOE Nr. 34, 8694. lpp.); vēlāk tas tika atcelts ar 2019. gada 18. februāra Ley 3/2019 de servicios sociales inclusivos de la Comunitat Valenciana (Likums Nr. 3/2019 par iekļaujošajiem sociālajiem pakalpojumiem Valensijas autonomajā kopienā; 2019. gada 12. marta BOE Nr. 61, 23249. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums 3/2019”).
18 Likuma 5/1997 redakcijā, kas grozīta ar Likumu 13/2016 (turpmāk tekstā – “Likums 5/1997”), 44.bis panta “Sociālo pakalpojumu valsts sistēmā ietilpstošo pakalpojumu sniegšanas kārtība” ir noteikts:
“1. Valsts iestādes, kas ietilpst sociālo pakalpojumu publiskajā sistēmā, sniedz personām likumā vai sociālo pakalpojumu katalogā paredzētos pakalpojumus šādā veidā:
a) Tieša pārvaldība vai pašu līdzekļu izmantošana – šim pakalpojumu sniegšanas veidam ir dodama priekšroka.
b) Netieša pārvaldība saskaņā ar kādu no publiskā iepirkuma tiesiskajā regulējumā paredzētajām formulām.
c) Saskaņotas rīcības nolīgumi, kas noslēgti ar privātiem sociālās iniciatīvas subjektiem.
2. Sociālie pakalpojumi, kurus sniedz citas administrācijas, nevis kompetentās administrācijas centri vai dienesti, tiek sniegti saskaņā ar jebkuru likumā paredzētu valsts pārvaldes iestāžu kopdarba un sadarbības formu.”
19 Šā likuma 53. pantā “Par saskaņotu rīcību ar privātajiem sociālās iniciatīvas subjektiem” ir paredzēts:
“1. Sociālo pakalpojumu jomā kompetentās valsts iestādes var uzticēt sociālo pakalpojumu katalogā paredzēto pakalpojumu sniegšanu privātiem sociālās iniciatīvas subjektiem, noslēdzot saskaņotas rīcības nolīgumus, ar nosacījumu, ka šiem subjektiem ir atbilstoša administratīva akreditācija un tie kā tādi ir ierakstīti attiecīgajā sociālo organizāciju, centru un dienestu reģistrā.
2. Katras nozares tiesiskais regulējums atbilstoši likuma normām tiek izstrādāts ar normatīvo aktu, kurā tiek paredzēti privāto centru – kuri ir noslēguši saskaņotas rīcības nolīgumus un kuri piedalās publiskajā atbildībā esošajā sociālo pakalpojumu sistēmā – darbības noteikumi un piekļuves nosacījumi, pakalpojumu sniegšanas nosacījumi, atlases procedūras, nolīguma maksimālais ilgums un nolīguma izbeigšanas iemesli, kā arī pušu pienākumi.
3. Starp administrāciju un privātu subjektu noslēgtajā nolīgumā ir noteiktas katras puses tiesības un pienākumi attiecībā uz tās ekonomisko režīmu, ilgumu, pagarināšanu un izbeigšanu, kā arī – attiecīgā gadījumā – to subjektu skaitu un veidu, ar kuriem noslēgti saskaņotas rīcības nolīgumi, un citi juridiski nosacījumi.
4. Piekļuve vietām, par kurām ir noslēgts nolīgums ar privātiem sociālās iniciatīvas subjektiem, vienmēr notiek ar tās iestādes starpniecību, kura ir atļāvusi noslēgt saskaņotas rīcības nolīgumu.
5. Par sociālās iniciatīvas subjektiem ir uzskatāmi nodibinājumi, apvienības, brīvprātīgo organizācijas un citas bezpeļņas organizācijas, kuras veic darbību sociālajā jomā. Par sociālās iniciatīvas subjektiem it īpaši tiek uzskatītas kooperatīvās sabiedrības, kas ir kvalificētas kā bezpeļņas organizācijas atbilstoši tām piemērojamajam īpašajam tiesiskajam regulējumam.”
20 Minētā likuma 56. panta “Par nolīgumiem” 1. un 2. punktā ir noteikts:
1. Generalitat [Valensijas kopienas valdība] finansiāli palīdz attīstīt un uzlabot vietējo iestāžu kompetenci, kā arī atbalstīt sociāla satura programmas, ko īsteno bezpeļņas organizācijas.
2. Tāpat Generalitat katru gadu attiecīgajos budžetos paredz nepieciešamos līdzekļus, kas vajadzīgi, lai finansētu saskaņotas rīcības nolīgumus ar privātiem sociālās iniciatīvas subjektiem.”
21 Šā paša likuma VI sadaļā “Par saskaņotu rīcību” ir iekļauts tā 62.–66. pants.
22 Likuma 5/1997 62. pantā “Saskaņotas rīcības jēdziens, vispārējā sistēma un principi” ir noteikts:
“1. Saskaņotas rīcības nolīgumi ir ārpuslīgumiski organizatoriski instrumenti, ar kuriem kompetentās iestādes var organizēt personai sniegtus sociālos pakalpojumus, kuru finansējums, pieejamība un kontrole ietilpst to kompetencē saskaņā ar šajā likumā un piemērojamajā nozares tiesiskajā regulējumā paredzētajām procedūrām un prasībām.
2. Valsts pārvaldes iestādes nodrošina, ka to rīcība, kas saskaņota ar trešām personām, lai personai sniegtu sociālos pakalpojumus, atbilst šādiem principiem:
a) Subsidiaritātes principam, atbilstoši kuram ar privāto tiesību bezpeļņas organizācijām saskaņota rīcība, vispirms ir pakārtota pašu resursu optimālai izmantošanai.
b) Solidaritātes principam, atbilstoši kuram tiek veicināta sociālo pakalpojumu terciārā sektora subjektu iesaiste personai paredzētu sociālo pakalpojumu sniegšanā.
c) Vienlīdzības principam, kas garantē, ka saskaņota rīcība nodrošina lietotājiem tādu pašu aprūpi, kādu saņem pārvaldes tieši sniegto pakalpojumu lietotāji.
d) Publicitātes principam, kas paredz, ka uzaicinājumus iesniegt pieteikumus saskaņotajām darbībām publicē Valensijas Generalitat Oficiālajā vēstnesī.
e) Pārredzamības principam, kas nozīmē, ka pārredzamības portālā tiek darīti pieejami jebkurā brīdī spēkā esošie saskaņotas rīcības nolīgumi.
f) Nediskriminācijas principam, kas nozīmē, ka tiek paredzēti noteikumi par piekļuvi saskaņotai rīcībai, ar kuriem tiek garantēta vienlīdzība starp subjektiem, kas izvēlas tajā iesaistīties.
g) Budžeta efektivitātes principam, kas nozīmē, ka ekonomiskajam pretizpildījumam, kuru saskaņotajā rīcībā iesaistītie subjekti var saņemt atbilstoši maksimālajiem tarifiem vai spēkā esošajiem moduļiem, tiek noteikti griesti atbilstoši mainīgajām, fiksētajām un pastāvīgajām pakalpojumu sniegšanas izmaksām, kurās netiek iekļauta komerciāla peļņa.”
23 Šā likuma 63. pantā “Saskaņotas rīcības materiālā piemērošanas joma un priekšnosacījumi” ir paredzēts:
“1. Sociālo pakalpojumu jomā individuālie pakalpojumi, kuri var ietilpt saskaņotās rīcības tvērumā, tiek paredzēti noteikumos, tos izvēloties no pakalpojumu katalogā iekļautajiem pakalpojumiem.
2. Saskaņotas rīcības priekšmets var būt:
a) Vietu rezervēšana un aizņemšana sabiedrisko sociālo pakalpojumu sistēmas lietotājiem, ja piekļuvi tiem atļauj kompetentās valsts pārvaldes iestādes saskaņā ar šajā likumā noteiktajiem kritērijiem.
b) Pakalpojumu, dienestu vai centru integrāla pārvaldība saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti tiesiskajā regulējumā.
3. Ja pakalpojuma sniegšana ir saistīta ar procesiem, kas prasa dažāda veida darbības dažādos centros vai dienestos, kompetentā pārvaldes institūcija var noslēgt vienu vienīgu saskaņotas rīcības nolīgumu ar vairākiem subjektiem, nosakot obligātus koordinācijas un sadarbības mehānismus.
4. Saskaņotas rīcības sistēmā var iesaistīties privāti sociālās iniciatīvas subjekti, kuri sniedz sociālos pakalpojumus un kuriem ir administratīva akreditācija un kuri ir reģistrēti attiecīgajā sociālo subjektu, centru un pakalpojumu reģistrā.
5. Saskaņotas rīcības sistēma nav saderīga ar ekonomisku subsīdiju piešķiršanu, lai finansētu darbības vai pakalpojumus, uz kuriem attiecas saskaņotas rīcības nolīgums.”
24 Minētā likuma 64. pantā “Saskaņotas rīcības procedūra un prioritātes kritēriji” ir noteikts:
“1. Nozares regulējumā tiek paredzētas procedūras tā, lai subjekti, kas atbilst noteiktajiem kritērijiem, varētu pievienoties saskaņotas rīcības shēmai atbilstoši šā likuma 62. pantā noteiktajiem vispārīgajiem principiem.
2. Attiecībā uz saskaņotas rīcības nolīgumu noslēgšanu nozaru tiesiskajā regulējumā ir noteikti kritēriji subjektu atlasei, ja šāda atlase ir nepieciešama, pamatojoties uz budžeta ierobežojumiem vai to pakalpojumu skaitu un raksturojumu, par kuriem var tikt noslēgti nolīgumi.
3. Subjektu atlasi var veikt, pamatojoties uz šādiem kritērijiem:
a) iedibinājums pakalpojumu sniegšanas vietā;
[..]”
25 Šā paša likuma 65. pantā “Saskaņotas rīcības noformēšana un sekas” ir paredzēts:
“1. Saskaņotas rīcības nolīgumi tiek oficiāli noformēti saskaņotas rīcības administratīvajos dokumentos, kuru saturs ir noteikts piemērojamajos nozares noteikumos.
2. Saskaņotas rīcības nolīgumos tiek uzlikts pienākums sniegt personām sociālos pakalpojumus saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti piemērojamajā nozaru tiesiskajā regulējumā un atbilstoši tam noslēgtajā saskaņotas rīcības nolīgumā.
3. Izņemot paredzētās maksas, no lietotājiem par nolīgtajiem pakalpojumiem nedrīkst iekasēt nekādas summas.
4. Jebkuras maksas iekasēšanu no lietotājiem par papildu pakalpojumu sniegšanu, kā arī tās apmēru iepriekš apstiprina administrācija, kas noslēgusi saskaņotas rīcības nolīgumu.”
26 Likuma 5/1997 66. pantā “Saskaņotās rīcības finansēšana” ir noteikts:
“1. Katrā uzaicinājumā iesniegt pieteikumus tiek noteikta ekonomisko moduļu summa, kura atbilst katram pakalpojumam, kas var būt saskaņotas rīcības priekšmets.
2. Maksimālie tarifi vai ekonomiskie moduļi iespējami pilnā apmērā kompensē pakalpojumu mainīgās, fiksētās un pastāvīgās izmaksas, garantējot pakalpojumu sniedzējam ekonomisko neitralitāti un neiekļaujot komerciālu peļņu.
3. Summas, kas izriet no saskaņotās rīcības, – pēc tam, kad līgumslēdzējs ir iesniedzis attiecīgu rēķinu, – tiek samaksātas, atskaitot tās no budžeta posteņa, kas paredzēts administrācijas kārtējo izdevumu finansēšanai.”
27 Šā likuma 67. pantā “Saskaņotas rīcības nolīgumu darbības termiņš” ir noteikts:
“Saskaņotas rīcības nolīguma darbības termiņš nedrīkst pārsniegt četrus gadus. Ja tas ir skaidri paredzēts līgumā, jebkurš pagarinājums var paildzināt kopējo līguma darbības laiku līdz desmit gadiem. Šā perioda beigās kompetentā pārvaldes institūcija var noslēgt jaunu nolīgumu.”
Dekrēts 181/2017
28 Dekrēta 181/2017, kas izdots Likuma 5/1997 īstenošanai, mērķis saskaņā ar tā 1. pantu ir reglamentēt prasības, atlases procedūras, saturu un pamatnosacījumus saskaņotas rīcības nolīgumu ieviešanai, izpildei un izstrādei; saskaņotas rīcības nolīgumi ir tādu sociālo pakalpojumu pārvaldības forma, kurus sniedz privāti sociālās iniciatīvas subjekti, lai nodrošinātu iedzīvotājiem likumā un sociālo pakalpojumu katalogā vai to īstenošanas aktos noteiktos sociālos pakalpojumus.
29 Šā dekrēta 3. panta e) punktā privāto sociālās iniciatīvas subjektu statuss tiek atzīts “fondiem, asociācijām, brīvprātīgo organizācijām un citām bezpeļņas struktūrām, kas veic sociālo pakalpojumu darbības”, kā arī kooperatīvajām sabiedrībām, kas saskaņā ar to īpašajiem noteikumiem kvalificētas kā bezpeļņas organizācijas.
30 Kaut arī Likums 5/1997 ir atcelts ar Likumu 3/2019, saskaņā ar pēdējā minētā likuma vienīgo atceļošo noteikumu Dekrēts 181/2017 paliek spēkā.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
31 ASADE cēla prasību Tribunal Superior de Justicia de la Comunidad Valenciana (Valensijas kopienas Augstā tiesa, Spānija), kurā tā lūdz atcelt Dekrētu 181/2017; šīs prasības pamatojumā tā apgalvo, ka Likuma 5/1997 – ar ko tiek īstenots minētais dekrēts – 44.bis panta 1. punkta c) apakšpunkts, 53. pants, 56. panta 2. punkts un VI sadaļa ir pretrunā Savienības tiesībām, jo subjektiem, kuru mērķis ir peļņas gūšana, ir izslēgta iespēja saskaņotas rīcības ietvaros sniegt noteiktus personai paredzētus sociālā atbalsta pakalpojumus, vienlaikus ļaujot visiem bezpeļņas subjektiem, nevis tikai brīvprātīgo organizācijām, sniegt šos pakalpojumus par atlīdzību, bez pienākuma piemērot pārredzamu uz konkurenci balstītu procedūru, kas nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret attiecīgajiem ekonomikas dalībniekiem.
32 Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Likumā 5/1997 reglamentētā saskaņotas rīcības nolīgumu izmantošana atbilst LESD 49. un 56. pantam, Direktīvas 2014/24 76. un 77. pantam un Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punktam. Tā uzsver, ka šo Savienības tiesību normu interpretācija joprojām ir nepieciešama, kaut arī Likums 5/1997 ir atcelts ar Likumu 3/2019, jo ar pēdējo minēto likumu netika mainīta saskaņotas rīcības sistēma sociālo pakalpojumu sniegšanai. Turklāt, lai novērtētu šā dekrēta likumību, esot jāpārbauda, vai Likums 5/1997, kura īstenošana ar minēto dekrētu tiek nodrošināta, ir saderīgs ar Savienības tiesībām.
33 Šādos apstākļos Tribunal Superior de Justicia de la Comunidad Valenciana (Valensijas autonomās kopienas Augstā tiesa, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai LESD 49. pants un [Direktīvas 2014/24] 76. un 77. pants (saistībā ar [tās] 74. pantu un XIV pielikumu) ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas ļauj līgumslēdzējām iestādēm vienoties ar privāto tiesību bezpeļņas organizācijām – ne tikai brīvprātīgo apvienībām – par visu veidu sociālo pakalpojumu sniegšanu personām apmaiņā pret izdevumu atlīdzināšanu, neizmantojot [Direktīvā 2014/24] paredzētās procedūras un neatkarīgi no paredzētās vērtības, minētos mehānismus vienkārši iepriekš kvalificējot kā nelīgumiskus?
2) Ja atbilde [uz pirmo jautājumu] ir noliedzoša un ja tātad šāda rīcība būtu iespējama, vai LESD 49. pants un [Direktīvas 2014/24] 76. un 77. pants (saistībā ar [tās] 74. pantu un XIV pielikumu) ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumslēdzējas iestādes var vienoties ar privāto tiesību bezpeļņas organizācijām (ne tikai brīvprātīgo apvienībām) par visu veidu sociālo pakalpojumu sniegšanu personām apmaiņā pret izdevumu atlīdzināšanu, neizmantojot direktīvā paredzētās procedūras un neatkarīgi no paredzētās vērtības, minētos mehānismus vienkārši iepriekš kvalificējot kā nelīgumiskus, ja minētais valsts tiesiskais regulējums turklāt skaidri nepārņem direktīvas 77. pantā norādītās prasības, bet vienīgi atsaucas uz turpmāku īstenošanu ar reglamentējošiem noteikumiem, vadlīnijās, kas būs jāievēro šajos reglamentējošajos noteikumos, skaidri neparedzot, ka tajos būtu skaidri jāpārņem minētās direktīvas 77. pantā noteiktās prasības?
3) Ja arī šī atbilde būtu noliedzoša un šāda rīcība līdz ar to būtu iespējama, vai LESD 49. un 56. pants, [Direktīvas 2014/24] 76. un 77. pants (saistībā ar [tās] 74. pantu un XIV pielikumu) un [Direktīvas 2006/123] 15. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumslēdzējas iestādes, izvēloties privāto tiesību bezpeļņas organizācijas (ne tikai brīvprātīgo apvienības), ar kurām būtu jāvienojas par visu veidu sociālo pakalpojumu sniegšanu personām, papildus [Direktīvas 2006/123] 2. panta 2. punkta j) apakšpunktā minētajiem kritērijiem kā vienu no izvēles kritērijiem var paredzēt to, ka attiecīgā organizācija ir iedibināta pakalpojuma sniegšanas vietā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pieņemamību
34 Iesākumā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgu judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma prezumpcija. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedumi, 1995. gada 15. decembris, Bosman, C‑415/93, EU:C:1995:463, 59. un 61. punkts, kā arī 2021. gada 25. novembris, État luxembourgeois (Informācija par nodokļu maksātāju grupu), C‑437/19, EU:C:2021:953, 81. punkts).
35 Lai varētu tikt sniegta valsts tiesai noderīga Savienības tiesību interpretācija, ir nepieciešams, lai minētā tiesa definētu faktiskos apstākļus un tiesisko regulējumu, kas veido tās uzdoto jautājumu kontekstu, vai vismaz paskaidrotu faktiskos pieņēmumus, uz kuriem šie jautājumi ir balstīti. Turklāt iesniedzējtiesas lēmumā ir jābūt norādītiem precīziem iemesliem, kas valsts tiesai ir likuši šaubīties par Savienības tiesību interpretāciju un uzskatīt par nepieciešamu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu (spriedums, 2022. gada 10. marts, Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs (Visaptveroša slimības apdrošināšana), C‑247/20, EU:C:2022:177, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Prejudiciālo jautājumu pieņemamība ir jāizvērtē, ņemot vērā šos ievadapsvērumus.
Par Likuma 5/1997 atcelšanu
37 Atbildētāja pamatlietā norāda, ka prejudiciālie jautājumi nav pieņemami, jo Likums 5/1997, kura saderība ar Savienības tiesībām pakārtoti ir apstrīdēta pamatlietā, tika atcelts ar Likumu 3/2019.
38 Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka iesniedzējtiesai ir jālemj par Dekrēta 181/2017 likumību tā pieņemšanas dienā. Nav strīda par to, ka šajā datumā vēl bija spēkā Likums 5/1997, kura izpilde ir nodrošināta ar šo dekrētu. Turklāt netiek apstrīdēts, ka ar minēto likumu, pirmkārt, subjektiem, kuru saimnieciskā darbība ir vērsta uz peļņas gūšanu, tika liegta iespēja noslēgt saskaņotas rīcības nolīgumu un, otrkārt, saistībā ar šāda nolīguma noslēgšanu tika atļauts izmantot vietēja iedibinājuma kritēriju.
39 Šādos apstākļos prejudiciālajiem jautājumiem vēl joprojām ir saikne ar pamatlietas priekšmetu.
Par Direktīvu 2014/24
40 Spānijas, Itālijas un Nīderlandes valdības pauž šaubas par Direktīvas 2014/24 piemērojamību saskaņotas rīcības nolīgumiem, kas paredzēti pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā.
41 Šajā ziņā ir jāatgādina – ja, kā tas ir šajā lietā, nav acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, iebildums attiecībā uz šīs tiesību normas nepiemērojamību pamatlietā nav saistīts ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, bet attiecas uz uzdoto jautājumu būtību (spriedumi, 2019. gada 12. decembris, Slovenské elektrárne, C‑376/18, EU:C:2019:1068 29. punkts, un 2021. gada 28. oktobris, Komisia za protivodeystvie na koruptsiyata i za otnemane na nezakonno pridobitoto imushtestvo, C‑319/19, EU:C:2021:883, 25. punkts).
Par Direktīvu 2006/123
42 Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta j) apakšpunktu šo direktīvu nepiemēro sociālajiem pakalpojumiem, ko tostarp valsts pilnvaroti pakalpojumu sniedzēji vai valsts atzītas labdarības iestādes sniedz saistībā ar sociālajām mājām, bērnu aprūpi un atbalstu tādām ģimenēm un personām, kurām pastāvīgi vai īslaicīgi vajadzīga palīdzība.
43 Taču, pirmkārt, – kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 145.–150. punktā – Tiesas rīcībā esošie lietas materiāli neļauj pārliecināties, ka personai sniegtie sociālā atbalsta pakalpojumi, uz kuriem attiecas pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, neietilpst to pakalpojumu skaitā, kuri ir izslēgti no Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomas saskaņā ar tās 2. panta 2. punkta j) apakšpunktu, kā Tiesa to ir interpretējusi 2013. gada 11. jūlija sprieduma Femarbel (C‑57/12, EU:C:2013:574) 42.–49. punktā.
44 Otrkārt, tas – ka iesniedzējtiesas nolēmumā šajā ziņā nav nekādu precizējumu – arī neļauj Tiesai noteikt, vai – pieņemot, ka uz noteiktiem personai sniegtiem sociālā atbalsta pakalpojumiem, kuriem piemērojams pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, neattiecas šīs direktīvas 2. panta 2. punkta j) apakšpunktā paredzētais izņēmums – šie pakalpojumi neietilpst kāda cita no šajā 2. panta 2. punktā, it īpaši tā f) un i) apakšpunktā paredzētajiem izņēmumiem piemērošanas jomā.
45 Šādos apstākļos, tā kā iesniedzējtiesa nav devusi Tiesai iespēju pārliecināties, ka faktiskais pieņēmums, uz kuru balstīts trešais prejudiciālais jautājums, tiešām ietilpst Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomā, šis jautājums ir nepieņemams, ciktāl tas attiecas uz tās 15. panta 2. punkta interpretāciju.
Par LESD 49. un 56. pantu
46 Visbeidzot ir jānorāda, ka – lai gan visi pamatlietas apstākļi attiecas tikai uz vienas dalībvalsts teritoriju – prejudiciālie jautājumi ir arī par LESD 49. un 56. panta interpretāciju.
47 Šāda kontekstā iesniedzējtiesai – atbilstoši tam, kas prasīts Tiesas Reglamenta 94. pantā, – ir jānorāda Tiesai, kāpēc tajā izskatāmajai lietai, neraugoties uz tās pilnīgi iekšējo raksturu, ir saikne ar Savienības tiesību normām par pamatbrīvībām, kura prasīto prejudiciālo interpretāciju padara vajadzīgu strīdus atrisināšanai (spriedums, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 55. punkts un rīkojums, 2021. gada 6. maijs, Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca u.c., C‑571/20, nav publicēts, EU:C:2021:364, 23. punkts).
48 Taču iesniedzējtiesa nepaskaidro, kāpēc, neraugoties uz tajā izskatāmās lietas pilnīgi iekšējo raksturu, ir nepieciešama LESD 49. un 56. panta interpretācija. Konkrētāk, iesniedzējtiesa nav nepārprotami izklāstījusi, ka tās situācija atbilst kādam no 2016. gada 15. novembra sprieduma Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874) 50.–53. punktā minētajiem gadījumiem.
49 Turklāt – lai gan saskaņā ar Tiesas pastāvīgu judikatūru uz tādu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, kuri, ņemot vērā to vērtību, neietilpst publiskā iepirkuma direktīvu piemērošanas jomā, tomēr attiecas LESD pamatnoteikumi un vispārējie principi, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ princips, kā arī no tiem izrietošais pienākums nodrošināt pārredzamību, ciktāl attiecībā uz šiem līgumiem ir zināma pārrobežu interese, – iesniedzējtiesa nevar aprobežoties ar to vien, ka tā Tiesai iesniedz informācija, kas neļauj izslēgt šādas intereses esamību, bet gluži pretēji – tai ir jāiesniedz informācija, kas pierāda tās pastāvēšanu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 12. novembris, Novart Engineering, C‑170/20, nav publicēts, EU:C:2020:908, 33. un 35. punkts). Taču iesniedzējtiesa šajā lietā Tiesai šādu informāciju nav iesniegusi.
50 Tātad prejudiciālie jautājumi nav pieņemami, ciktāl tie attiecas uz LESD 49. un 56. panta interpretāciju.
51 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prejudiciālie jautājumi ir pieņemami, ciktāl tie neattiecas uz LESD 49. un 56. panta, kā arī Direktīvas 2006/123 15. panta 2. punkta interpretāciju.
Par pirmo un otro jautājumu
52 Ar pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2014/24 76. un 77. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā vienīgi privāto tiesību bezpeļņas organizācijām ir paredzēta iespēja noslēgt nolīgumus, saskaņā ar kuriem šīs organizācijas personai sniedz sociālā atbalsta pakalpojumus, pretī saņemot tām radušos izdevumu atlīdzinājumu neatkarīgi no šo pakalpojumu paredzētās vērtības, un šajā tiesiskajā regulējumā nav prasīts, lai minētās organizācijas ievērotu šajā 77. pantā noteiktās prasības.
Par Direktīvas 2014/24 piemērojamību
53 Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms jānoskaidro, vai tādi nolīgumi kā pamatlietā aplūkotie ir publiski līgumi, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/24.
54 Šajā ziņā, kā noteikts Direktīvas 2014/24 1. pantā, tajā ir paredzēti noteikumi, kuri piemērojami līgumslēdzēju iestāžu rīkotām iepirkuma procedūrām attiecībā uz publiskiem līgumiem, kā arī uz konkursiem, kuru paredzamā vērtība sasniedz vai pārsniedz šīs direktīvas 4. pantā noteiktās robežvērtības. Minētās direktīvas 2. panta 1. punkta 5) apakšpunktā jēdziens “publiski līgumi” ir definēts kā līgumi par atlīdzību, kuri rakstiski noslēgti starp vienu vai vairākiem ekonomikas dalībniekiem un vienu vai vairākām līgumslēdzējām iestādēm un kuru mērķis ir būvdarbu izpilde, produktu piegāde vai pakalpojumu sniegšana.
55 Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda – tā kā jēdziens “publisks līgums” ir Savienības tiesību jēdziens, nav nozīmes tam, kā saskaņotas rīcības nolīgumi tiek kvalificēti Spānijas tiesībās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 20. oktobris, Komisija/Francija, C‑264/03, EU:C:2005:620, 36. punkts, un 2021. gada 22. aprīlis, Komisija/Austrija (Vēl neuzbūvētas ēkas iznomāšana), C‑537/19, EU:C:2021:319, 43. punkts).
56 Tātad ar Likuma 5/1997 62. panta 1. punktā ietverto norādi, ka šādi līgumi ir “ārpuslīgumiski organizatoriski instrumenti”, nepietiek, lai tos izslēgtu no Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomas.
57 Turklāt – pretēji tam, ko apgalvo Nīderlandes valdība, – no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka šie saskaņotas rīcības nolīgumi faktiski būtu pielīdzināmi vienpusējiem administratīviem aktiem, kas ar vienkāršu līgumslēdzēju iestāžu gribu tiktu padarīti saistoši privāto tiesību bezpeļņas organizācijām, ar kurām tās slēdz līgumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 19. aprīlis, Asemfo, C‑295/05, EU:C:2007:227, 52.–55. punkts, kā arī 2007. gada 18. decembris, Asociación Profesional de Empresas de Reparto y Manipulado de Correspondencia, C‑220/06, EU:C:2007:815, 51.–55. punkts).
58 Otrām kārtām, lai ietilptu Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomā, pamatlietā aplūkotajiem saskaņotas rīcības nolīgumiem ir jābūt uzskatāmiem par publiskiem pakalpojumu līgumiem šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 9) apakšpunkta izpratnē.
59 Šajā ziņā, pirmkārt, jēdziens “pakalpojumi” šīs tiesību normas izpratnē ir jāinterpretē, ņemot vērā LESD 56. pantā nostiprināto pakalpojumu sniegšanas brīvību, kuras piemērošanas joma attiecas tikai uz saimnieciska rakstura darbību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 29. aprīlis, Komisija/Vācija, C‑160/08, EU:C:2010:230, 73. un 74. punkts, kā arī 2016. gada 23. februāris, Komisija/Ungārija, C‑179/14, EU:C:2016:108, 154. punkts).
60 Konkrētāk – ir jānorāda, ka pakalpojumi, kas parasti tiek sniegti par atlīdzību, ir uzskatāmi par saimnieciska rakstura darbību, ņemot vērā, ka atlīdzības galvenā pazīme ir tāda, ka tā ir saimnieciska rakstura pretizpildījums par attiecīgo pakalpojumu, taču tā nav obligāti jāmaksā tiem, kas izmanto attiecīgo pakalpojumu (spriedums, 2016. gada 23. februāris, Komisija/Ungārija, C‑179/14, EU:C:2009:108, 153.–155. punkts). Turklāt no LESD 62. panta, lasot to kopsakarā ar LESD 51. pantu, izriet, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība neattiecas uz darbībām, kas kaut vai netieši ir saistītas ar valsts varas īstenošanu.
61 Kā apstiprināts Direktīvas 2014/24 6. apsvērumā, tikai saimnieciska rakstura darbības iepriekšējā punkta izpratnē var būt pakalpojumu publiskā līguma priekšmets šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 9) apakšpunkta izpratnē. Šādu interpretāciju apstiprina arī minētās direktīvas 2. panta 1. punkta 10) apakšpunkts, saskaņā ar kuru ekonomikas dalībniekam šīs direktīvas izpratnē ir raksturīgs tas, ka tas tirgū piedāvā būvdarbu izpildi un/vai būves realizāciju, produktu piegādi vai pakalpojumu sniegšanu.
62 Tomēr apstāklis, ka līgums ir noslēgts ar subjektu, kura mērķis nav peļņas gūšana, neizslēdz, ka šis subjekts var veikt saimniecisku darbību Direktīvas 2014/24 izpratnē, līdz ar to šim apstāklim nav nozīmes, piemērojot Savienības tiesību normas publiskā iepirkuma jomā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 19. jūnijs, Centro Hospitalar de Setúbal un SUCH, C‑574/12, EU:C:2014:2004, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 28. janvāris, CASTA u.c., C‑50/14, EU:C:2016:56, 52. punkts).
63 Turklāt par saimniecisku darbību var tikt uzskatīti pakalpojumi, kas sniegti par atlīdzību, kas – lai gan nav saistīti ar valsts varas īstenošanu – tiek nodrošināti sabiedrības interesēs un bez mērķa gūt peļņu, un kas konkurē ar tādu tirgus dalībnieku piedāvātiem pakalpojumiem, kuru mērķis ir peļņas gūšana (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 6. septembris, Scattolon, C‑108/10, EU:C:2011:542, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Otrkārt – runājot konkrētāk par tādu pakalpojumu sniegšanu, kuriem, kā šajā gadījumā, ir sociāls mērķis – ir taisnība, ka Direktīvas 2014/24 1. panta 5. punktā ir precizēts, ka šī direktīva neietekmē to, kā dalībvalstis organizē savas sociālā nodrošinājuma sistēmas. Turklāt saskaņā ar Tiesas pastāvīgu judikatūru sociālā nodrošinājuma sistēmu pārvaldošo struktūru darbība principā nav uzskatāma par saimniecisku darbību, ja tās pamatā ir solidaritātes princips un ja šī darbība ir pakļauta valsts kontrolei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. jūnijs, Komisija un Slovākijas Republika/Dôvera zdravotná poist’ovňa, C‑262/18 P un C‑271/18 P, EU:C:2014:450, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
65 Tomēr tas ne vienmēr attiecas uz konkrētiem sociālajiem pakalpojumiem, kurus sniedz privāti subjekti un kuru izmaksas sedz vai nu pati valsts, vai arī sociālā nodrošinājuma iestādes. No Tiesas judikatūras arī izriet, ka sociālo mērķu sasniegšana vai solidaritātes principa ņemšana vērā pakalpojumu sniegšanas ietvaros pati par sevi neliedz šo pakalpojumu uzskatīt par saimniecisku darbību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 29. novembris, Komisija/Itālija, C‑119/06, nav publicēts, EU:C:2007:729, 36.–41. punkts, un 2000. gada 12. septembris, Pavlov u.c., no C‑180/98 līdz C‑184/98, EU:C:2000:428, 118. punkts).
66 Šajā gadījumā – kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 55.–61. punktā – šķiet, ka vismaz daži personai paredzētie sociālā atbalsta pakalpojumi, uz kuriem attiecas pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, tiek sniegti par atlīdzību un ar tiem netiek īstenota valsts vara – līdz ar to šādas darbības var tikt uzskatītas par saimnieciska rakstura darbībām, un tātad par pakalpojumiem Direktīvas 2014/24 izpratnē.
67 Treškārt, publiskā līguma saistošais raksturs nozīmē, ka katra no līgumslēdzējām pusēm apņemas veikt izpildījumu apmaiņā pret citu izpildījumu, tomēr neizslēdzot iespēju, ka līgumslēdzējas iestādes izpildījums sastāv tikai no to izmaksu atlīdzināšanas, kuras radušās, sniedzot nolīgto pakalpojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 10. septembris, Tax‑Fin‑Lex, C‑367/19, EU:C:2020:685, 25. un 26. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Tādējādi līgums nevar tikt izslēgts no “publiska pakalpojumu līguma” jēdziena tikai tādēļ, ka tajā paredzētā atlīdzība sedz vienīgi izdevumus, kas radušies nolīgtā pakalpojuma sniegšanā (spriedums, 2016. gada 28. janvāris, CASTA u.c., C‑50/14, EU:C:2016:56, 52. punkts).
68 Ceturtkārt, kā apstiprināts Direktīvas 2014/24 4. apsvērumā un 114. apsvēruma pēdējā daļā, procedūras – ar kurām līgumslēdzēja iestāde atsakās salīdzināt un ierindot pieņemamos piedāvājumus un izraudzīties vienu vai vairākus ekonomikas dalībniekus, kuriem tiek piešķirtas ekskluzīvas līguma slēgšanas tiesības, – neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 2. jūnijs, Falk Pharma, C‑410/14, EU:C:2016:399, 37.–42. punkts, un 2018. gada 1. marts, Tirkkonen, C‑9/17, EU:C:2018:142, 29.–35. punkts).
69 Šādā situācijā no ASADE, Spānijas valdības un atbildētājas pamatlietā sniegtajām atbildēm uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem izriet, ka pirms saskaņotas rīcības nolīguma noslēgšanas praksē tiek veikta to privāto tiesību bezpeļņas organizāciju atlase, kuras izteikušas interesi sniegt personai paredzētus sociālā atbalsta pakalpojumus, kas ir šā līguma priekšmets – tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
70 Piektkārt, no pirmā prejudiciālā jautājuma skaidri izriet, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir piemērojams visiem saskaņotas rīcības nolīgumiem neatkarīgi no to paredzamās vērtības. No tā izriet, ka nevar izslēgt, ka šis tiesiskais regulējums, kura saderīgumu ar Savienības tiesībām ir jāpārbauda tiesai, var attiekties uz saskaņotas rīcības nolīgumiem, kuru paredzamā vērtība ir vienāda vai lielāka par Direktīvas 2014/24 4. pantā noteiktajām robežvērtībām.
71 Ņemot vērā iepriekš minēto, pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums šķiet tāds, kas vismaz daļēji reglamentē tādu publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/24.
72 Visbeidzot, ir svarīgi piebilst, ka, lai cik žēl tas arī nebūtu, tas, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav uzskaitītas precīzas personai paredzētu sociālā atbalsta pakalpojumu kategorijas, uz kurām attiecas pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, neliedz Tiesai – pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo Itālijas valdība, – pārliecināties par to, ka Direktīvas 2014/24 interpretācija nav pilnībā nesaistīta ar pamatlietas priekšmetu.
73 Proti, pirmām kārtām, no Tiesā izskatāmās lietas materiāliem izriet, ka vismaz daži no personai sniegtiem sociālā atbalsta pakalpojumiem, uz kuriem var attiekties saskaņotas rīcības nolīgums, atbilst Direktīvas 2014/24 XIV pielikumā uzskaitītajiem pakalpojumiem, un, otrām kārtām, prejudiciālie jautājumi attiecas nevis uz to šīs direktīvas normu interpretāciju, kuras ir vispārēji piemērojamas publiskā iepirkuma procedūrām, bet gan tikai uz minētās direktīvas 74.–77. pantu, ar kuriem konkrēti ir paredzēts vienkāršots režīms publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai attiecībā uz pakalpojumiem, kuri ir ietverti minētajā pielikumā.
74 Līdz ar to šie jautājumi ir jāizvērtē tikai no Direktīvas 2014/24 74.–77. panta viedokļa.
Par Direktīvas 2014/24 piemērojamību
75 Lai pārbaudītu, vai Direktīvas 2014/24 74.–77. pants nepieļauj tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, ir jānorāda, pirmkārt, ka šajos pantos paredzētais vienkāršotais publiskā iepirkuma tiesiskais regulējums – kā tas norādīts Direktīvas 2014/24 114. apsvērumā – ir attaisnots ar minētās direktīvas XIV pielikumā minēto pakalpojumu ierobežoto pārrobežu dimensiju, kā arī ar to, ka minētos pakalpojumus sniedz konkrētā kontekstā, kas būtiski atšķiras dažādās dalībvalstīs atšķirīgu kultūras tradīciju dēļ.
76 Otrkārt, Direktīvas 2014/24 77. pantā ir paredzēts, ka attiecībā uz dažiem minētās direktīvas XIV pielikumā uzskaitītajiem pakalpojumiem dalībvalstis var atļaut līgumslēdzējām iestādēm vienīgi “organizācijām” – kā tās definētas minētā panta 2. punktā – rezervēt tiesības piedalīties tādu publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, kuru priekšmets ir šādu pakalpojumu sniegšana.
77 Direktīvas 2014/24 77. panta 2. punktā ir precizēti stingri nosacījumi, ar kādiem ekonomikas dalībnieks var tikt uzskatīts par “organizāciju” šā panta izpratnē. Šajā ziņā tiek prasīts, lai šā ekonomikas dalībnieka mērķis būtu īstenot kādu publiskā pakalpojumu uzdevumu, kas saistīts ar minētajā pantā minēto sociālo vai īpašo pakalpojumu sniegšanu, lai šā ekonomikas dalībnieka peļņa tiktu atkalieguldīta šā mērķa sasniegšanā un lai gadījumā, ja šī peļņa tiek sadalīta vai pārdalīta, šāda darbība būtu balstīta uz līdzdalības apsvērumiem. Turklāt viena un tā paša ekonomikas dalībnieka pārvaldības vai īpašumtiesību struktūrām jābūt balstītām uz darbinieku īpašumtiesību vai līdzdalības principiem, vai arī tajās aktīvi jāpiedalās darbiniekiem, lietotājiem vai ieinteresētajām personām.
78 Papildus tam no Direktīvas 2014/24 77. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 3. punkta izriet, ka līgumslēdzēja iestāde publisku līgumu ar “organizāciju” – pamatojoties uz šajā pantā paredzēto procedūru – var noslēgt tikai uz laikposmu, kas nepārsniedz trīs gadus, un tikai ar nosacījumu, ka šī līgumslēdzēja iestāde iepriekšējo trīs gadu laikā nav piešķīrusi šai “organizācijai” attiecīgajā pantā minētā pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības.
79 Šajā lietā, kā to apstiprina pirmā prejudiciālā jautājuma formulējums, pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzēts, ka tiesības piedalīties saskaņotas rīcības nolīgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās ir rezervētas vienīgi privāto tiesību bezpeļņas organizācijām, neprasot, lai šīs organizācijas atbilstu visiem Direktīvas 2014/24 77. pantā paredzētajiem nosacījumiem.
80 Tomēr no šā apstākļa nevar secināt, ka šāds tiesiskais regulējums noteikti ir nesaderīgs ar vienkāršoto režīmu, kas paredzēts Direktīvas 2014/24 74.–77. pantā.
81 Proti, šīs direktīvas 77. pantam ir ļoti specifiska darbības joma, jo tajā ir skaidri garantēts, ka attiecībā uz dažiem pakalpojumiem, uz kuriem attiecas šis vienkāršotais režīms, dalībvalstis var atļaut līgumslēdzējām iestādēm ipso iure rezervēt tiesības piedalīties ar šādiem pakalpojumiem saistītas publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās tikai tiem ekonomikas dalībniekiem, kuri atbilst visiem minētajā pantā izvirzītajiem nosacījumiem.
82 Tādējādi, ņemot vērā ar to izveidotā tiesiskā regulējuma īpatnības un Direktīvas 2014/24 74.–77. panta sistemātiku, tās 77. pants nevar tikt uzskatīts par tādu, kurā izsmeļoši reglamentēti gadījumi, kad publiskā iepirkuma līgumi, kuru priekšmets ir minētās direktīvas XIV pielikumā minētā pakalpojuma sniegšana, var tikt rezervēti noteiktām ekonomikas dalībnieku kategorijām.
83 Treškārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 2014/24 76. pantā ir paredzēti noteikumi, kuri veido atkāpes no vispārējām tiesībām un ir piemērojami visu tādu publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai, kuri attiecas uz sociālajiem pakalpojumiem un citiem īpašiem pakalpojumiem, kas uzskaitīti tās XIV pielikumā.
84 Saskaņā ar šo 76. pantu dalībvalstīm, pirmām kārtām, ir pienākums izstrādāt iepirkuma noteikumus, kas līgumslēdzējām iestādēm prasa ievērot pārredzamības un vienlīdzīgas attieksmes pret ekonomikas dalībniekiem principus, un, otrām kārtām, nodrošināt, ka šie noteikumi ļauj līgumslēdzējām iestādēm ņemt vērā to pakalpojumu īpatnības, uz kuriem attiecas šādas iepirkuma procedūras. Attiecībā uz pēdējo minēto dalībvalstīm ir jāļauj līgumslēdzējām iestādēm ņemt vērā nepieciešamību nodrošināt pakalpojumu kvalitāti, nepārtrauktību, piekļūstamību, pieejamību cenu ziņā un vispusību, dažādu kategoriju lietotāju īpašās vajadzības, lietotāju iesaistīšanos un to statusa stiprināšanu, ka arī inovācijas.
85 Tādējādi, kā apstiprināts Direktīvas 2014/24 114. apsvērumā, šīs direktīvas 76. pantā noteiktajam tiesiskajam režīmam ir raksturīga plaša dalībvalstu rīcības brīvība organizēt šīs direktīvas XIV pielikumā uzskaitīto pakalpojumu sniedzēju izvēli tā, kā tās uzskata par vispiemērotāko. No šā apsvēruma arī izriet, ka dalībvalstīm jāņem vērā Protokols Nr. 26, kurā citastarp ir nostiprināta plaša valsts iestāžu rīcības brīvība, lai nodrošinātu, ka pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi tiek sniegti tā, ka tie pēc iespējas labāk atbilst lietotāju vajadzībām.
86 Tādēļ ir jāpārbauda, vai vienlīdzīgas attieksmes un pārredzamības principi, kas minēti Direktīvas 2014/24 76. pantā, nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, ar kuru privāto tiesību bezpeļņas organizācijām – pat tad, ja tās neatbilst šīs direktīvas 77. pantā paredzētajiem nosacījumiem,– tiek rezervētas tiesības piedalīties publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, kuru priekšmets ir personai sniegti sociālā atbalsta pakalpojumi, uz kuriem attiecas šīs direktīvas XIV pielikums.
87 Pirmkārt, attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes pret ekonomikas dalībniekiem principu, tas, ka privāto tiesību subjektiem, kuru mērķis ir peļņas gūšana, tiek liegta iespēja piedalīties šādās publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, ir uzskatāms par atšķirīgu attieksmi pret ekonomikas dalībniekiem, kas ir pretrunā šim principam, ja vien šī atšķirīgā attieksme nav pamatota ar objektīviem apsvērumiem (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2014. gada 11. decembris, Azienda sanitaria locale n. 5 “Spezzino” u.c., C‑113/13, EU:C:2014:2440, 52. punkts, kā arī 2016. gada 28. janvāris, CASTA u.c., C‑50/14, EU:C:2016:56, 56. punkts).
88 Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka dalībvalsts, saglabājot kompetenci organizēt savu sociālā nodrošinājuma sistēmu, var paredzēt, ka sociālās palīdzības sistēma, lai sasniegtu tās mērķus, prasa, lai privāto tiesību subjektu kā sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzēju iesaistīšanās šajā sistēmā būtu pakļauta nosacījumam, ka tie nedrīkst darboties peļņas gūšanas nolūkā (spriedumi, 1997. gada 17. jūnijs, Sodemare u.c., C‑70/95, EU:C:1997:301, 32. punkts, kā arī 2014. gada 11. decembris, Azienda sanitaria locale n. 5 “Spezzino” u.c., C‑113/13, EU:C:2014:2440, 58. punkts).
89 Šajā lietā no pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma un atbildēm uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem izriet, ka šajā tiesiskajā regulējumā paredzētajiem saskaņotas rīcības nolīgumiem citastarp ir jāatbilst solidaritātes un budžeta efektivitātes principiem. Konkrēti, pirmām kārtām, personai paredzētie sociālā atbalsta pakalpojumi, attiecībā uz kuriem var tikt noslēgti šādi nolīgumi, principā ir jāsniedz bez maksas, un iespējamās maksas apmērs, ko var papildus iekasēt no lietotājiem, ir atkarīgs no to finansiālajām iespējām. Otrām kārtām, privāto tiesību bezpeļņas organizācijām, uz kurām attiecas minētie nolīgumi, var tikt atlīdzinātas vienīgi mainīgās, fiksētās un pastāvīgās izmaksas, kas radušās, lai sniegtu personai paredzētu sociālā atbalsta pakalpojumus, uz kuriem attiecas šie paši nolīgumi, jo komerciālas peļņas gūšana ir tiešiem vārdiem izslēgta.
90 Tādējādi šādu sociālo pakalpojumu sniegšanas ekskluzīva uzticēšana privāto tiesību bezpeļņas organizācijām var tikt motivēta gan ar universāluma un solidaritātes principiem, kuri raksturīgi sociālās palīdzības sistēmai, gan ar ekonomiskās efektivitātes un lietderības apsvērumiem, ciktāl tas ļauj šos vispārējas nozīmes pakalpojumus sniegt budžeta ziņā ekonomiski līdzsvarotos apstākļos organizācijām, kuras izveidotas galvenokārt vispārēju interešu labā un kuru lēmumu pamatā – kā norāda Spānijas valdība – nav tīri komerciāli apsvērumi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, CASTA u.c., C‑50/14, EU:C:2016:56, 57. punkts).
91 Ja tā ir balstīta uz šādiem apsvērumiem, privāto tiesību subjektu, kuru mērķis ir gūt peļņu, izslēgšana no publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām, kuru priekšmets ir šādu sociālo pakalpojumu sniegšana, nav pretrunā vienlīdzības principam, ciktāl šī izslēgšana faktiski sekmē šīs sistēmas pamatā esošo sociālo mērķi, kā arī solidaritātes un budžeta efektivitātes mērķu sasniegšanu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2014. gada 11. decembris, Azienda sanitaria locale n. 5 “Spezzino” u.c., C‑113/13, EU:C:2014:2440, 60. punkts, un 2016. gada 28. janvāris, CASTA u.c., C‑50/14, EU:C:2016:56, 63. punkts).
92 Šajā ziņā, no vienas puses, Tiesai – attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumiem, kuriem Direktīva 2014/24 vēl nebija piemērojama,– ir bijusi iespēja norādīt, ka, lai izpildītu šīs prasības, privāto tiesību subjekti, kuriem saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem ir rezervēti šādi līgumi, nedrīkst īstenot nekādus citus mērķus, kā vien iepriekšējā punktā minētos, un tie no saviem pakalpojumiem nedrīkst gūt nekādu – pat netiešu – peļņu, neskaitot to sniegšanai nepieciešamo mainīgo, fiksēto un pastāvīgo izmaksu atlīdzināšanu. Tie arī nevar gūt peļņu saviem dalībniekiem. Turklāt šo noteikumu piemērošanu nevar paplašināt, lai tie aptvertu šo subjektu vai to dalībnieku ļaunprātīgu rīcību. Tādējādi minētie subjekti var izmantot darbiniekus tikai tādā apjomā, kas nepieciešams to pareizai darbībai un atbilst valsts tiesību aktos noteiktajām prasībām, un brīvprātīgajiem var atlīdzināt tikai tos izdevumus, kas faktiski radušies saistībā ar veikto darbību, ievērojot pašu privāto tiesību subjektu iepriekš noteiktos ierobežojumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 11. decembris, Azienda sanitaria locale n. 5 “Spezzino” u.c., C‑113/13, EU:C:2014:2440, 61. un 62. punkts, kā arī 2016. gada 28. janvāris, CASTA u.c., C‑50/14, EU:C:2016:56, 64. un 65. punkts).
93 No otras puses, no Tiesas judikatūras arī izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips, kas piemērojams saistībā ar LESD 49.–55. pantā nostiprināto brīvību veikt uzņēmējdarbību, neliedz dalībvalstij rezervēt sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzēju statusu privātiem bezpeļņas pakalpojumu sniedzējiem, tostarp tiem, kas nav strikti brīvprātīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 17. jūnijs, Sodemare u.c., C‑70/95, EU:C:1997:301, 32.–34. punkts).
94 Šī judikatūra joprojām ir nozīmīga, interpretējot Direktīvas 2014/24 76. pantu, kurā tagad skaidri noteikts, ka attiecībā uz sociālo iepirkumu pastāv vienkāršots līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas režīms.
95 No tā izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips pret ekonomikas dalībniekiem, kas tagad ir nostiprināts Direktīvas 2014/24 76. pantā, ļauj dalībvalstīm piedalīties publiskā iepirkuma procedūrā, kurā tiek piešķirtas tiesības slēgt publiskos līgumus par personai paredzētiem sociālā atbalsta pakalpojumiem, rezervēt privāto tiesību bezpeļņas organizācijām – tostarp tādām, kas nav stingri brīvprātīgas, – ar nosacījumu, ka, pirmām kārtām, peļņu, kas gūta, izpildot šos līgumus, šīs organizācijas atkaliegulda, lai sasniegtu to izvirzīto vispārējo interešu sociālo mērķi, un, otrām kārtām, ka ir izpildīti visi šā sprieduma 90. un 91. punktā minētie nosacījumi.
96 Vēl ir jāpiebilst, ka Direktīvas 2014/24 76. pants turpretī nepieļauj, ka šādu publisku līgumu slēgšanas tiesības var tikt tieši, bez konkurencē balstītas procedūras piešķirtas bezpeļņas organizācijai, kas nav brīvprātīgo organizācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, CASTA u.c., C‑50/14, EU:C:2020:56, 70. punkts). Gluži pretēji – šajā pantā ir noteikts, ka līgumslēdzējai iestādei pirms šāda līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas ir jāsalīdzina un jānovērtē dažādo bezpeļņas organizāciju, kuras ir izrādījušas interesi, piedāvājumi, it īpaši ņemot vērā šo piedāvājumu cenu, pat ja šo cenu, kā tas ir šajā gadījumā, veido kopējās izmaksas, kas būs jāsedz līgumslēdzējai iestādei.
97 Otrkārt, runājot par pārredzamības principu – tas prasa, lai līgumslēdzēja iestāde nodrošinātu atbilstošu publicitātes līmeni, kas, no vienas puses, ļauj līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru atvērt konkurencei un, no otras puses, kontrolēt tās objektivitāti, lai ikviens ieinteresētais ekonomikas dalībnieks varētu pieņemt lēmumu par piedāvājuma iesniegšanu, pamatojoties uz visu attiecīgo informāciju, un novērstu līgumslēdzējas iestādes favorītisma un patvaļas risku. Pārredzamības pienākums nozīmē, ka visiem piešķiršanas procedūras nosacījumiem un kārtībai ir jābūt formulētiem skaidri, precīzi un viennozīmīgi, tādā veidā, ka, pirmām kārtām, jebkuram saprātīgi informētam un parastu rūpību ievērojošam pretendentam tiek ļauts skaidri saprast to piemērojamību un tos interpretēt vienādi, un, otrām kārtām, noteikt robežas līgumslēdzējas iestādes rīcības brīvībai un ļaut tai efektīvi pārbaudīt, vai pretendentu piedāvājumi atbilst kritērijiem, kuri reglamentē attiecīgo procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 16. februāris, Costa un Cifone, C‑72/10 un C‑77/10, EU:C:2012:80, 73. punkts, un 2019. gada 4. aprīlis, Allianz Vorsorgekasse, C‑699/17, EU:C:2019:290, 61. un 62. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
98 Šajā lietā, pirmkārt, no Tiesas rīcībā esošajiem materiāliem neizriet, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums nesniegtu pietiekamas garantijas, lai pasargātu privāto tiesību bezpeļņas organizācijas no līgumslēdzējas iestādes favorītisma vai patvaļas līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā.
99 Otrkārt, Direktīvas 2014/24 75. pantā attiecībā uz publiskā iepirkuma procedūrām, uz kurām attiecas šīs direktīvas 74.–77. pantā noteiktais vienkāršotais režīms, ir precizētas publicēšanas prasības, kuras izriet no pārskatāmības principa, kā tas atgādināts šā sprieduma 97. punktā.
100 Saskaņā ar 75. pantu līgumslēdzējām iestādēm, kuras vēlas piešķirt publiskā līguma slēgšanas tiesības attiecībā uz Direktīvas 2014/24 XIV pielikumā minētajiem pakalpojumiem, principā par savu nodomu ir jāinformē ar paziņojumu par līgumu vai iepriekšēju informatīvu paziņojumu, kuru saskaņā ar šīs direktīvas 51. pantu publicē Eiropas Savienības Publikāciju birojs vai – attiecīgā gadījumā – ar iepriekšēju informatīvu paziņojumu savos pircēju profilos.
101 Šajā gadījumā – kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 116. punktā – no pamatlietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem, šķiet, izriet, ka tajos minētie paziņojumi par līgumu tiek izsludināti, tos publicējot vienīgi Diari Oficial de la Generalitat Valenciana (Valensijas pašvaldības oficiālajā laikrakstā). Ja tas tā būtu – kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – šāda publicēšana nebūtu Direktīvas 2014/24 75. pantam atbilstošs publicitātes pasākums.
102 No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2014/24 76. un 77. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tikai privāto tiesību bezpeļņas organizācijām ir rezervēta iespēja – veicot to pieteikumu izvērtēšanu uz konkurenci balstītā kārtībā – noslēgt nolīgumus, saskaņā kuriem šīs organizācijas sniedz personai paredzētus sociālā atbalsta pakalpojumus, pretī saņemot atlīdzību par izmaksām, kuras tām rodas, neatkarīgi no šo pakalpojumu paredzamās vērtības, pat tad, ja šīs organizācijas neatbilst 77. pantā noteiktajām prasībām, ja vien, pirmkārt, likumiskais un līgumiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek veikta šo subjektu darbība, faktiski sekmē sociālo mērķi, kā arī solidaritātes un budžeta efektivitātes mērķu sasniegšanu, uz kuriem ir balstīts šis tiesiskais regulējums, un, otrkārt, ir ievērots pārredzamības princips, kā tas it īpaši konkretizēts minētās direktīvas 75. pantā.
Par trešo jautājumu
103 Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Likuma Nr. 5/1997 64. panta 3. punktu privāto tiesību bezpeļņas organizāciju iedibinājums pakalpojumu sniegšanas vietā ir viens no atlases kritērijiem, kurus līgumslēdzēja iestāde var izmantot saistībā ar saskaņotas rīcības nolīgumu noslēgšanu. Tādējādi – un neskarot iesniedzējtiesas veikto pārbaudi – šķiet, ka līgumslēdzēja iestāde, pamatojoties uz šādu kritēriju, var prasīt, lai pretendentiem no piedāvājumu iesniegšanas brīža būtu iedibinājums tās vietas teritorijā, uz kuru attiecas sniedzamais sociālais pakalpojums.
104 Tādējādi ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2014/24 76. un 77. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka, veicot iepirkumu par šīs direktīvas XIV pielikumā minētajiem sociālajiem pakalpojumiem, ekonomikas dalībnieka iedibinājums vietā, kurā pakalpojumi ir jāsniedz, tiek izmantots kā ekonomikas dalībnieku atlases kritērijs pirms to piedāvājumu izvērtēšanas.
105 Pirmkārt, ir jāatgādina – kā tas uzsvērts šā sprieduma 84. punktā –, ka minētās direktīvas 76. pantā ir prasīts, lai iedibinājuma kritērijs būtu saderīgs ar vienlīdzīgas attieksmes pret ekonomikas dalībniekiem principu
106 Proti, ar šādu kritēriju tiek noteikta atšķirīga attieksme starp ekonomikas dalībniekiem atkarībā no tā, vai tiem ir vai nav iedibinājums attiecīgā sociālā pakalpojuma sniegšanas vietā. Tā kā šo ekonomikas dalībnieku situācija ir salīdzināma ar publiskā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kura priekšmets ir šīs pašas direktīvas XIV pielikumā minētais pakalpojums, šāda atšķirīga attieksme ir saderīga ar vienlīdzības principu tikai tad, ja to var pamatot ar leģitīmu mērķi.
107 Otrkārt, no Tiesai iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem izriet, ka atlases kritērijs, kura pamatā ir ekonomikas dalībnieka iedibinājums vietā, kurā pakalpojumi ir jāsniedz, tostarp ir vērsts uz to, lai nodrošinātu saskaņotas rīcības nolīgumā paredzēto sociālo pakalpojumu tuvumu un pieejamību.
108 Ir taisnība, ka šis mērķis ir leģitīms no Savienības tiesību viedokļa un tas ir arī atzīts gan Protokola Nr. 26 1. pantā, gan Direktīvas 2014/24 76. pantā; pēdējā minētajā pantā dalībvalstīm – kā atgādināts šā sprieduma 84. punktā – ir noteikts pienākums nodrošināt, lai līgumslēdzējas iestādes varētu citastarp ņemt vērā nepieciešamību nodrošināt šīs direktīvas XIV pielikumā minēto pakalpojumu piekļūstamību un pieejamību.
109 Tomēr kritērijs, ar kuru – kā tas ir šajā gadījumā – tiek prasīts, lai pretendentiem no savu piedāvājumu iesniegšanas brīža būtu iedibinājums tās vietas teritorijā, uz kuru attiecas sniedzamie sociālie pakalpojumi, ir acīmredzami nesamērīgs šāda mērķa sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 27. oktobris, Contse u.c., C‑234/03, EU:C:2020:644, 43. punkts). Pat pieņemot, ka ekonomikas dalībnieka iedibinājums teritorijā, kurā tam ir jāsniedz attiecīgie sociālie pakalpojumi, ir nepieciešams, lai nodrošinātu šo pakalpojumu tuvumu un pieejamību, šāds mērķis katrā ziņā varētu tikt tikpat efektīvi sasniegts, liekot šim ekonomikas dalībniekam izpildīt šo nosacījumu tikai attiecīgā publiskā līguma izpildes stadijā.
110 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/24 76. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, veicot publisko iepirkumu par šīs direktīvas XIV pielikumā paredzētajiem sociālajiem pakalpojumiem, ekonomikas dalībnieka iedibinājums vietā, kurā pakalpojumi ir jāsniedz, tiek izmantots kā ekonomikas dalībnieku atlases kritērijs pirms to piedāvājumu izvērtēšanas.
Par tiesāšanās izdevumiem
111 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18 76. un 77. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tikai privāto tiesību bezpeļņas organizācijām ir rezervēta iespēja – veicot to pieteikumu izvērtēšanu uz konkurenci balstītā kārtībā – noslēgt nolīgumus, saskaņā kuriem šīs organizācijas sniedz personai paredzētus sociālā atbalsta pakalpojumus, pretī saņemot atlīdzību par izmaksām, kuras tām rodas, neatkarīgi no šo pakalpojumu paredzamās vērtības, pat tad, ja šīs organizācijas neatbilst 77. pantā noteiktajām prasībām, ja vien, pirmkārt, likumiskais un līgumiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek veikta šo subjektu darbība, faktiski sekmē sociālo mērķi, kā arī solidaritātes un budžeta efektivitātes mērķu sasniegšanu, uz kuriem ir balstīts šis tiesiskais regulējums, un, otrkārt, ir ievērots pārredzamības princips, kā tas it īpaši konkretizēts minētās direktīvas 75. pantā.
2) Direktīvas 2014/24 76. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, veicot publisko iepirkumu par šīs direktīvas XIV pielikumā paredzētajiem sociālajiem pakalpojumiem, ekonomikas dalībnieka iedibinājums vietā, kurā pakalpojumi ir jāsniedz, tiek izmantots kā ekonomikas dalībnieku atlases kritērijs pirms to piedāvājumu izvērtēšanas.
[Paraksti]