TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2016. gada 7. septembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Negodīga komercprakse – Direktīva 2005/29/EK – 5. un 7. pants – Saistītais piedāvājums – Datora, kurš ir aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, pārdošana – Būtiska informācija saistībā ar cenu – Maldinoša noklusēšana – Neiespējamība patērētājam iegūt to pašu datora, kas nav aprīkots ar programmām, modeli
Lieta C‑310/15
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Cour de cassation (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 17. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 25. jūnijā, tiesvedībā
Vincent Deroo-Blanquart
pret
Sony Europe Limited, kas ir Sony France SA tiesību pārņēmēja.
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs D. Švābi [D. Šváby], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský] un M. Safjans [M. Safjan] (referents),
ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Deroo-Blanquart vārdā – P. Rémy-Corlay, advokāts,
– Sony Europe Limited, kas ir Sony France SA tiesību pārņēmēja, vārdā – P. Spinosi, advokāts,
– Francijas valdības vārdā – D. Colas un J. Traband, kā arī S. Ghiandoni, pārstāvji,
– Beļģijas valdības vārdā – J.‑C. Halleux un J. Van Holm, pārstāvji,
– Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī S. Šindelková, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Roussanov un M. Van Hoof, kā arī K. Herbout-Borczak, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (Negodīgas komercprakses direktīva) (OV 2005, L 149, 22. lpp.), 5. un 7. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Vincent Deroo-Blanquart, kura dzīvesvieta ir Francijā, un Sony Europe Limited (turpmāk tekstā – “Sony”), kas ir Sony France SA tiesību pārņēmēja un ir reģistrēta Francijā, par komercpraksi, kas izpaužas kā datora, kurš ir aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, pārdošana.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Atbilstoši Direktīvas 2005/29 preambulas 13., 14., 17. un 18. apsvērumam:
“(13) [..] ar šo direktīvu nosaka vienotu kopēju, vispārēju aizliegumu, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kas kropļo patērētāju saimniecisko rīcību. [..] Vispārēju aizliegumu īsteno, izstrādājot noteikumus par diviem vispierastākajiem komercprakses paveidiem, proti, maldinošu komercpraksi un agresīvu komercpraksi.
(14) Vēlams, lai maldinoša komercprakse ietvertu tādu praksi, arī maldinošu reklāmu, kas, maldinot patērētājus, viņiem liedz iespēju izdarīt pamatotu un tādējādi arī efektīvu izvēli. Atbilstīgi dalībvalstu tiesību aktiem un praksei, kas attiecas uz maldinošu reklāmu, šī direktīva klasificē maldinošu praksi maldinošās darbībās un maldinošos noklusējumos. Attiecībā uz noklusējumiem šajā direktīvā ir noteikts ierobežots apjoms būtiskas informācijas, kas vajadzīga patērētājam, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu. [..]
[..]
(17) Vēlams precizēt, kāda komercprakse ir negodīga visos apstākļos, lai nodrošinātu lielāku juridisku noteiktību. Tādēļ I pielikumā ietverts pilns visu šādas prakses paveidu saraksts. Šie ir vienīgie komercprakses piemēri, ko var uzskatīt par negodīgiem, neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību 5. līdz 9. pantam. [..]
(18) [..] Saskaņā ar proporcionalitātes [samērīguma] principu un lai dotu iespēju efektīvi piemērot aizsargpasākumus, kas paredzēti šajā direktīvā, tajā par atsauces lielumu izmantots pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs vidusmēra patērētājs, ņemot vērā sociālos, kultūras un valodas faktorus, kā to interpretējusi Tiesa. [..]”
4 Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:
“Šajā direktīvā:
[..]
c) “produkts” ir jebkura prece vai pakalpojums [..];
d) “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” (turpmāk arī – “komercprakse”) ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem;
e) “būtiski kropļot patērētāju saimniecisko rīcību” nozīmē izmantot komercpraksi, lai būtiski mazinātu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, tādējādi liekot patērētājam pieņemt tādus lēmumus par darījuma veikšanu, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis;
[..]
h) “profesionālā rūpība” ir īpašas prasmes un rūpības līmenis, kādu var pamatoti sagaidīt tirgotāju izrādām pret patērētājiem un kurš ir samērīgs ar godīgu tirgus praksi un/vai vispārēju labas ticības principu tirgotāja darbības jomā;
i) “uzaicinājums veikt pirkumu” ir komerciālās saziņas forma, kas norāda produkta īpašības un cenu izmantotajai komerciālās saziņas formai piemērotā veidā un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu;
[..]
k) “lēmums veikt darījumu” ir jebkurš patērētāja pieņemts lēmums par to, vai, kā un pēc kādiem noteikumiem veikt pirkumu, vai veikt pilnus vai daļējus maksājumus, paturēt produktu vai no tā atbrīvoties, vai attiecībā uz to izmantot līgumtiesības, neatkarīgi no tā, vai patērētājs nolemj rīkoties vai no rīcības atturēties;
[..].”
5 Minētās direktīvas 3. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.”
6 Šīs pašas direktīvas 4. pantā “Iekšējais tirgus” ir paredzēts:
“Dalībvalstis neierobežo nedz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nedz brīvu preču apriti tādu iemeslu dēļ, kas ir šīs direktīvas tuvinātajā jomā.”
7 Minētās direktīvas 5. pants “Negodīgas komercprakses aizliegums” ir formulēts šādi:
“1. Negodīga komercprakse ir aizliegta.
2. Komercprakse ir negodīga, ja:
a) tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām
un
b) tā attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts, vai vidusmēra grupas pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz produktu, ja komercprakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu.
[..]
4. Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:
a) tā maldina, kā izklāstīts 6. un 7. pantā,
vai
b) tā ir agresīva, kā izklāstīts 8. un 9. pantā.
5. Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. [..]”
8 Šīs direktīvas 6. panta “Maldinošas darbības” 1. punktā ir paredzēts:
“Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tajā sniedz nepareizu informāciju un tādēļ tā ir nepatiesa vai ja tā jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju, pat ja informācija ir faktiski pareiza, attiecībā uz vienu vai vairākiem šeit turpmāk uzskaitītajiem elementiem un jebkādā gadījumā liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis;
[..].”
9 Minētās direktīvas 7. pantā “Maldinoša noklusēšana” ir noteikts:
“1. Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.
2. Par maldinošu noklusēšanu arī uzskata gadījumus, ja tirgotājs, ņemot vērā 1. punktā aprakstīto, tajā minēto būtisko informāciju slēpj vai sniedz neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā vai nenorāda uz komercprakses komercnolūku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs, un ja tas jebkurā no minētajiem gadījumiem liek vai var likt vidusmēra patērētājam pieņemt tādu lēmumu par darījuma veikšanu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.
[..]
4. Ja īsteno uzaicinājumu veikt pirkumu, šādu informāciju uzskata par būtisku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs:
a) produkta galvenās īpašības, ciktāl tas ir piemērots saistībā ar izmantoto saziņas līdzekli un pašu produktu;
[..]
c) cena, tostarp visi nodokļi, vai, ja produkta iedabas dēļ cenu nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, cenas aprēķināšanas veids, kā arī vajadzības gadījumā visi papildu kravas, piegādes vai pasta maksājumi, vai, ja tādus maksājumus nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, fakts, ka šādi papildu maksājumi var būt iekasējami;
[..].”
10 Direktīvas 2005/29 I pielikuma, kurā ir ietverts saraksts ar komercprakses veidiem, kas visos apstākļos ir uzskatāmi par negodīgiem, 29. punktā starp citām agresīvām komercpraksēm ir minēta šāda prakse:
“pras[īt] tūlītēju vai atliktu maksājumu par tirgotāja piegādātiem produktiem, ko patērētājs nav pasūtījis [..] (nepasūtītu preču pārdošana).”
Francijas tiesības
11 Code de la consommation [Patērētāju kodeksa] L. 111–1. pantā, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, ir noteikts:
“Tirgotājam, kas ir preču pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs, pirms līguma noslēgšanas ir jādod iespēja patērētājam iepazīties ar preces vai pakalpojuma galvenajām īpašībām.”
12 Šī kodeksa L. 113–3. pantā, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, ir noteikts:
“Visiem izstrādājumu pārdevējiem vai visiem pakalpojumu sniedzējiem ar marķējumiem, etiķetēm, norādēm un jebkurām citām piemērotām metodēm patērētājs ir jāinformē par cenām, iespējamiem līgumiskās atbildības ierobežojumiem un īpašiem pārdošanas nosacījumiem saskaņā ar [..] valdības noteikumos paredzētajām prasībām.”
13 Saskaņā ar code de la consommation L. 120–1. pantu, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā:
“Negodīga komercprakse ir aizliegta. Komercprakse ir negodīga, ja tā ir pretrunā prasībām, kādas uzliek profesionālā rūpība, un tā attiecībā uz produktu vai pakalpojumu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot pietiekami labi informēta, kā arī pietiekami vērīga un piesardzīga vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību.
[..]
II. – Negodīgu komercpraksi veido it īpaši maldinoša komercprakse, kas ir definēta L. 121‑1. un L. 121‑1‑1. pantā, un agresīva komercprakse, kas ir definēta L. 122‑11. un L. 122‑11‑1. pantā.”
14 Šī kodeksa L. 121‑1. pants, tā redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, ir formulēts šādi:
“I. – Komercprakse ir maldinoša, ja to īsteno šādos apstākļos:
[..]
2) ja tā balstās uz nepareizām vai maldinošām norādēm, apgalvojumiem vai attēlojumiem [..]
[..]
II. – Komercprakse ir maldinoša arī tad, ja, ņemot vērā izmantotajam saziņas līdzeklim piemītošās nepilnības un tam raksturīgos apstākļus, ar to izlaiž vai noklusē, vai nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā sniedz būtisku informāciju vai ja ar to nav norādīts uz patieso komercnolūku, ja tas jau neizriet no konteksta.
[..]
Jebkurā komerciālajā saziņā, kas ir kvalificējama kā uzaicinājums veikt pirkumu un ir domāta patērētājam un kurā ir norādīta cena un piedāvātās preces vai pakalpojuma raksturīgās īpašības, par būtisku uzskata turpmāk minēto informāciju:
1) preču vai pakalpojumu galvenās īpašības;
[..]
3) cenu, ieskaitot visus nodokļus un izmaksas par piegādi, kas jāuzņemas patērētājam, vai to aprēķināšanas veidu, ja to nevar aprēķināt iepriekš;
[..]
III. I ir piemērojams praksēm, kuras attiecas uz tirgotājiem.”
15 Code de la consommation L. 122‑1. panta pirmajā daļā, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, ir noteikts:
“Ir aizliegts atteikties pārdot patērētājam preci, izņemot, ja pastāv leģitīms iemesls, un pakļaut preces pārdošanu nosacījumam, ka tā ir jāpērk noteiktā daudzumā vai ka tā ir jāpērk vienlaikus ar citu preci vai pakalpojumu, kā arī nedrīkst pakalpojuma sniegšanu pakļaut nosacījumam, ka ir jāpērk cits pakalpojums vai prece.”
16 Šī kodeksa L. 122‑1. panta pirmajā daļā, redakcijā, kas bija spēkā no 2011. gada 19. maija līdz 2016. gada 30. jūnijam, ir noteikts:
“Ir aizliegts atteikties pārdot patērētājam preci, izņemot, ja pastāv leģitīms iemesls, un pakļaut preces pārdošanu nosacījumam, ka tā ir jāpērk noteiktā daudzumā vai ka tā ir jāpērk vienlaikus ar citu preci vai pakalpojumu, kā arī nedrīkst pakalpojuma sniegšanu pakļaut nosacījumam, ka ir jāpērk cits pakalpojums vai prece, tiklīdz šī pakļaušana nosacījumiem ir kvalificējama par negodīgu komercpraksi L. 120‑1. panta izpratnē.”
17 Minētā kodeksa L. 122‑3. pantā, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, ir noteikts šādi:
“Ir aizliegta tādu preču un pakalpojumu piegāde patērētājam, ko viņš iepriekš nav pasūtījis, ja šāda piegāde ietver maksājuma pieprasījumu. Patērētājam, kas pretrunā šim aizliegumam saņem preci vai pakalpojumu, nevar tikt uzliktas nekādas saistības.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
18 No pamatlietas materiāliem izriet, ka 2008. gada 27. decembrī V. Deroo-Blanquart iegādājās Francijā Sony preču zīmes VAIO VGN‑NR38E modeļa portatīvo datoru, kas bija aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, tādām kā, pirmkārt, Home Premium sērijas operētājsistēma Microsoft Windows Vista un, otrkārt, daudzas lietojumprogrammas.
19 Pirmajā šī datora izmantošanas reizē V. Deroo-Blanquart atteicās parakstīties uz operētājsistēmas “galalietotāja licences līgumu” (GLLL), kas tika rādīta uz minētā datora ekrāna, un 2008. gada 30. decembrī viņš lūdza Sony atmaksāt daļu no šī paša datora cenas, kura atbilda izmaksām par iepriekš instalētajām programmām.
20 Ar 2009. gada 8. janvāra vēstuli Sony atteicās veikt šo atmaksu, apgalvojot, ka VAIO datori kopā ar iepriekš instalētajām programmām ir vienots un nedalāms piedāvājums. Pēc pārrunām Sony 2009. gada 15. aprīlī piedāvāja V. Deroo-Blanquart atcelt pirkumu un atmaksāt visu pirkuma samaksu, proti, EUR 549, pretī saņemot nopirktā aprīkojuma atdošanu atpakaļ.
21 V. Deroo-Blanquart šo piedāvājumu noraidīja un ar 2011. gada 17. februāra aktu iesniedza prasības pieteikumu tribunal d'instance d’Asnières [Anjēras pirmās instances tiesa] (Francija) ar prasījumu samaksāt tostarp vienreizēju summu EUR 450 apmērā par instalētajām programmām, kā arī EUR 2500 par kaitējumu, kāds ir nodarīts negodīgās komercprakses dēļ.
22 Ar 2012. gada 13. septembra nolēmumu tribunal d'instance d’Asnières pilnībā noraidīja V. Deroo-Blanquart prasību.
23 V. Deroo-Blanquart iesniedza apelācijas sūdzību par šo nolēmumu cour d’appel de Versailles [Versaļas Apelācijas tiesā] (Francija).
24 Ar 2013. gada 5. novembra nolēmumu šī tiesa paturēja spēkā pārsūdzēto spriedumu, konstatējot, ka attiecīgā pārdošana nav kvalificējama ne kā negodīga komercprakse, kas izpaužas kā piespiedu pārdošana, kura ir aizliegta jebkuros apstākļos, ne arī kā negodīga komercprakse, kas izpaužas kā negodīga saistītās pārdošanas komercprakse, ne arī kā maldinoša vai agresīva komercprakse.
25 V. Deroo-Blanquart par cour d'appel de Versailles nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija).
26 Pēc tam, kad Cour de cassation bija konstatējusi, ka piemērojamās valsts tiesību normas ietilpst Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2005/29 5. un 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka par negodīgu, maldinošu komercpraksi ir uzskatāms saistītais piedāvājums, kas izpaužas kā datora, kurš ir aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, pārdošana, ja datora ražotājs ar tālākpārdevēja starpniecību ir sniedzis informāciju par katru no iepriekš instalētajām programmām, tomēr nav sniedzis informāciju par katra no šiem elementiem cenām?
2) Vai Direktīvas 2005/29 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka par negodīgu komercpraksi ir uzskatāms saistītais piedāvājums, kas izpaužas kā datora, kurš ir aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, pārdošana, ja ražotājs neatstāj patērētājam nekādu citu izvēli kā piekrist šo programmu izmantošanai vai arī atcelt pirkumu?
3) Vai Direktīvas 2005/29 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka par negodīgu komercpraksi ir uzskatāms saistītais piedāvājums, kas izpaužas kā datora, kurš ir aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, pārdošana, ja patērētājam nav iespējams no šī paša ražotāja iegūt datoru, kas nav aprīkots ar programmām?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par otro un trešo jautājumu
27 Ar savu otro un trešo jautājumu, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai komercprakse, kas izpaužas kā datora ar iepriekš instalētām programmām pārdošana bez iespējas patērētājam iegūt to pašu datora modeli, kas nav aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, ir kvalificējama par negodīgu komercpraksi Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punkta izpratnē.
28 Šajā ziņā iesākumā ir jāatgādina, ka saistītie piedāvājumi, kuri balstās uz vismaz divu atsevišķu izstrādājumu vai pakalpojumu savienojumu vienā vienīgā piedāvājumā, ir komerciālas darbības, kuras skaidri ietilpst uzņēmēja komercstratēģijā un tieši attiecas uz tā pārdošanas veicināšanu un noietu. Tātad tie ir kvalificējami kā komercprakse Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē un līdz ar to ietilpst tās piemērošanas jomā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2009. gada 23. aprīlis, VTB‑VAB un Galatea, C‑261/07 un C‑299/07, EU:C:2009:244, 50. punkts).
29 Turklāt, kā tas ir tieši precizēts Direktīvas 2005/29 preambulas 17. apsvērumā, tikai tās komercprakses, kas ir uzskaitītas šīs direktīvas I pielikumā ietvertajā izsmeļošajā sarakstā, ir uzskatāmas par negodīgām visos apstākļos, neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību minētās direktīvas 5.–9. pantam (spriedums, 2013. gada 19. septembris, CHS Tour Services, C‑435/11, EU:C:2013:574, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Tiesa šajā ziņā ir lēmusi, ka saistītie piedāvājumi neietilpst starp Direktīvas 2005/29 I pielikumā uzskaitītajām praksēm un ka šai direktīvai nav pretrunā vispārējs un preventīvs saistīto piedāvājumu aizliegums neatkarīgi no pārbaudes par to negodīgo raksturu atbilstoši minētās direktīvas 5.–9. pantā paredzētajiem kritērijiem (spriedums, 2009. gada 23. aprīlis, VTB‑VAB un Galatea, C‑261/07 un C‑299/07, EU:C:2009:244, 57. un 62. punkts).
31 Līdz ar to tādu komercprakšu kā pamatlietā iespējami negodīgais raksturs ir jāpārbauda šīs pašas direktīvas 5.–9. panta satura un vispārējās sistēmas gaismā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, VTB‑VAB un Galatea, C‑261/07 un C‑299/07, EU:C:2009:244, 58. punkts).
32 Šajā ziņā komercprakse var tikt uzskatīta par negodīgu Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punkta izpratnē tikai tad, ja ir izpildīts dubults nosacījums, pirmkārt, tai ir jābūt pretrunā profesionālās rūpības prasībām un, otrkārt, attiecībā uz produktu būtiski jākropļo vai jāvar būtiski kropļot vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību (skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Trento Sviluppo un Centrale Adriatica, C‑281/12, EU:C:2013:859, 28. punkts). Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar šīs direktīvas preambulas 18. apsvērumu novērtējuma kritērijs ir pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs vidusmēra patērētājs, ievērojot sociālos, kultūras un valodas faktorus.
33 Tādējādi iesākumā rodas jautājums, vai tirgotājs, kas tādos apstākļos kā pamatlietā piedāvā pārdošanai tikai datorus, kas ir aprīkoti ar iepriekš instalētām programmām, pārkāpj profesionālās rūpības prasības, kas ir definētas Direktīvas 2005/29 2. panta h) punktā kā īpašas prasmes un rūpības līmenis, kādu var pamatoti sagaidīt tirgotāju izrādām pret patērētājiem un kurš ir samērīgs ar godīgu tirgus praksi un/vai vispārēju labas ticības principu tirgotāja darbības jomā.
34 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai tirgotāja rīcībā nav godīgas tirgus prakses vai vispārējā labas ticības principa viņa darbības jomā iespējamu pārkāpumu, šajā gadījumā – informātikas preču piedāvāšana plašai sabiedrībai atbilstoši tam, ko leģitīmi var sagaidīt vidusmēra patērētājs.
35 Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tostarp izriet, ka Sony veiktā datoru pārdošana ar instalētām programmām, kā tas izriet no attiecīgā tirgus analīzes, atbilst sagaidāmajam, pirmkārt, vairums patērētāju dod priekšroku iegūt šādi aprīkotu datoru un tūlīt to izmantot pēc iegādes, nevis iegādāties atsevišķi datoru un programmas. Turklāt atbilstoši šim nolēmumam pirms attiecīgā datora pirkšanas pamatlietā V. Deroo-Blanquart savā patērētāja statusā ar Sony tālākpārdevēja starpniecību tika pienācīgi informēts, ka šajā datorā ir iepriekš instalētas programmas, kā arī par katras no šīm programmām precīzajām īpašībām. Visbeidzot, pēc pirkuma un pirmās minētā datora izmantošanas laikā Sony piedāvāja iespēju V. Deroo-Blanquart vai nu parakstīt “Galalietotāja Licences Līgumu”, lai izmantotu minētās programmas, vai arī saņemt pirkuma atcelšanu.
36 Šajā ziņā Tiesa jau ir precizējusi, ka tostarp ar pareizas informācijas sniegšanu patērētājam dažādu preču vai pakalpojumu saistītais piedāvājums var atbilst Direktīvā 2005/29 noteiktajām godīguma prasībām (skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, VTB‑VAB un Galatea, C‑261/07 un C‑299/07, EU:C:2009:244, 66. punkts).
37 Šādā kontekstā ir svarīgi norādīt, ka šī sprieduma 35. punktā minētie apstākļi, proti, tostarp patērētājam sniegta pareiza informācija, saistītā piedāvājuma atbilstība tam, ko sagaida liela daļa patērētāju, kā arī patērētājam piedāvātā iespēja pieņemt visus šī piedāvājuma elementus vai arī saņemt pārdevuma atcelšanu, ir tādi, kas atbilst godīgas tirgus prakses prasībām vai vispārējam labas ticības principam informātikas preču piedāvāšanas plašai sabiedrībai jomā, tirgotājam šādi apliecinot savu rūpību attiecībā pret patērētāju. Līdz ar to valsts tiesai saistībā ar vispārējo pamatlietas apstākļu novērtējumu ir jāņem vērā visi pamatlietas apstākļi atbilstoši tam, vai ir ievērota profesionālā rūpība.
38 Otrkārt, ir jāpārbauda, vai komercprakse, kas izpaužas kā datora ar iepriekš instalētām programmām pārdošana bez iespējas patērētājam iegūt to pašu datora, kas nav aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, modeli, rada vai var radīt būtisku patērētāja saimnieciskās rīcības izkropļojumu attiecībā uz preci, proti, saskaņā ar Direktīvas 2005/29 2. panta e) punktu būtiski apdraudēt tā spēju pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu un līdz ar to likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.
39 Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, kā tas tika norādīts šī sprieduma 35 punktā, ka patērētājs pirms pirkuma izdarīšanas tika pienācīgi informēts, ka datora modelis, uz ko attiecas pamatlieta, netiek pārdots bez iepriekš instalētām programmām.
40 Attiecībā uz patērētājiem sniegtajiem paskaidrojumiem ir jāuzsver, ka informācija pirms līguma noslēgšanas par līgumiskajiem nosacījumiem un šī līguma noslēgšanas sekām patērētājam ir būtiski svarīga. Tieši it īpaši uz šādas informācijas pamata patērētājs izlemj, vai viņš vēlas uzņemties līgumiskas saistības ar tirgotāju, piekrītot tā jau iepriekš formulētajiem nosacījumiem (spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 70. punkts).
41 Tādējādi saistībā ar otrā nosacījuma, kas ir paredzēts Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punktā, pārbaudi valsts tiesa ir tā, kam ir jānosaka, vai tādos apstākļos kā pamatlietā, proti, kad patērētājs pirms pirkuma izdarīšanas ir ticis pienācīgi informēts par to, ka pārdošanā esošais datora modelis netiek tirgots bez iepriekš instalētām programmām, un viņš šī fakta dēļ principā ir varējis brīvi izvēlēties cita modeļa vai citas preču zīmes datoru ar līdzīgām tehniskām īpašībām, kuru pārdod bez programmām vai kurš ir saistīts ar citām programmām, patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu komerciālu lēmumu nav bijušas ievērojami apdraudētas.
42 Ņemot vērā iepriekšējos apsvērumus, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka komercprakse, kas izpaužas kā datora, kas ir aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, pārdošana bez iespējas patērētājam iegūt tādu pašu datora, kas nebūtu aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, modeli, pati par sevi nav negodīga komercprakse Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punkta izpratnē, ja vien šāda prakse nav pretrunā profesionālās rūpības prasībām un būtiski nekropļo vai nevar būtiski kropļot vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību attiecībā pret šo preci, un tas ir jānovērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā pamatlietas īpašos apstākļus.
Par pirmo jautājumu
43 Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai saistītā piedāvājuma gadījumā, kas izpaužas kā datora, kas ir aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, pārdošana, cenas nenorādīšana katrai no programmām ir kvalificējama kā maldinoša komercprakse Direktīvas 2005/29 5. panta 4. punkta a) apakšpunkta un 7. panta izpratnē.
44 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šīs direktīvas 5. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka maldinoša komercprakse var būt maldinošas darbības minētās direktīvas 6. panta izpratnē vai maldinoša noklusēšana tās 7. panta izpratnē.
45 Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2005/29 7. panta 1. punktu komercprakse ir uzskatāma par maldinošu, ja attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus, un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis. Šīs direktīvas 7. panta 4. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka par būtisku ir uzskatāma informācija par cenu, ieskaitot visus nodokļus.
46 Līdz ar to no šīs pašas tiesību normas teksta izriet, ka par būtisku informāciju ir uzskatāma cena produktam, kuru piedāvā tirdzniecībā, proti, cena par produktu kopumā, nevis katru no tā atsevišķajām sastāvdaļām. No tā izriet, ka šajā tiesību normā tirgotājam ir uzlikts pienākums norādīt patērētājam kopējo cenu par attiecīgo produktu.
47 Šajā lietā, kā tas izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, V. Deroo-Blanquart tika paziņota kopējā cena par kopumu, kas sastāv no datora, kurš ir aprīkots ar iepriekš instalētām programmām. Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai saistītā piedāvājuma īpašajā gadījumā, kas ir datora, kurš ir aprīkots ar vairākām iepriekš instalētām programmām, pārdošana, par būtisku informāciju var kvalificēt arī dažādo elementu, kuri veido šāda piedāvājuma priekšmetu, cenas.
48 Šajā ziņā – neatkarīgi no fakta, ka informācija par cenu veidojošajiem elementiem neietilpst informācijā, kura Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punktā ir uzskatīta par būtisku, – ir jāuzsver, ka saskaņā ar šīs direktīvas preambulas 14. apsvērumu būtisku informāciju veido pamatinformācija, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu.
49 Turklāt no minētās direktīvas 7. panta 1. punkta izriet, ka informācijas būtiskais raksturs ir jānovērtē atbilstoši kontekstam, kādā notiek komercprakse, un ievērojot visas tās raksturīpašības.
50 Tomēr šajā lietā, kā tas izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, dators pamatlietā pārdošanā katrā ziņā tika piedāvāts pārdošanai vienīgi aprīkots ar iepriekš instalētām programmām. Ņemot vērā uz otro un trešo jautājumu sniegto atbildi, šāda prakse pati par sevi nav kvalificējama kā negodīga komercprakse Direktīvas 2005/29 5. panta 2. punkta izpratnē.
51 Līdz ar to, ņemot vērā saistītā piedāvājuma kontekstu, kas izpaudās kā datora ar iepriekš instalētām programmām pārdošana, cenas par katru no šīm programmām norādes neesamība nav tāda, kas liedz patērētājam pieņemt uz informāciju balstītu komerciālu lēmumu, nedz arī liek pieņemt komerciālu lēmumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis. Tātad katras programmas cenas atsevišķi nav kvalificējamas par būtisku informāciju Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkta izpratnē.
52 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka saistītā piedāvājuma gadījumā, kas izpaužas kā datora, kas aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, pārdošana, cenas nenorādīšana katrai no programmām nav kvalificējama kā maldinoša komercprakse Direktīvas 2005/29 5. panta 4. punkta a) apakšpunkta un 7. panta izpratnē.
Par tiesāšanās izdevumiem
53 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:
1) komercprakse, kas izpaužas kā datora, kas ir aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, pārdošana bez iespējas patērētājam iegūt tādu pašu datora, kas nebūtu aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, modeli, pati par sevi nav negodīga komercprakse Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (Negodīgas komercprakses direktīva) 5. panta 2. punkta izpratnē, ja vien šāda prakse nav pretrunā profesionālās rūpības prasībām un būtiski nekropļo vai nevar būtiski kropļot vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību attiecībā pret šo preci, un tas ir jānovērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā pamatlietas īpašos apstākļus;
2) saistītā piedāvājuma gadījumā, kas izpaužas kā datora, kas ir aprīkots ar iepriekš instalētām programmām, pārdošana, cenas nenorādīšana katrai no programmām nav kvalificējama kā maldinoša komercprakse Direktīvas 2005/29 5. panta 4. punkta a) apakšpunkta un 7. panta izpratnē.
[Paraksti]