Lieta T‑383/21
La Banque postale
pret
Vienoto noregulējuma valdi
Vispārējās tiesas (astotā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 20. decembra spriedums
Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums par 2021. gada ex ante iemaksu aprēķinu – Pienākums norādīt pamatojumu – Labas pārvaldības princips – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips – Iebilde par prettiesiskumu – Sprieduma iedarbības laikā ierobežojums
1. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību (“iestāžu”) vienotais noregulējuma mehānisms – Ex ante iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Priekšmets – Apdrošināšanā balstīta loģika – Finanšu nozares sniegts pietiekams finansējums – Stimuls “iestādēm” izmantot mazāk riskantus darbības veidus
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 41. apsvērums; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59 105.–107. apsvērums)
(skat. 42. punktu)
2. Pamattiesības – Pamattiesību harta – Vienlīdzīga attieksme – Savienības tiesiskais regulējums konkrētā darbības jomā – Atšķirīgas sekas dažādiem saimnieciskās darbības subjektiem atkarībā no to individuālās situācijas vai attiecīgās valsts noteikumiem – Diskriminācijas aizlieguma princips – Neievērošana – Neesamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pants)
(skat. 60. punktu)
3. Eiropas Savienības iestādes – Kompetences īstenošana – Komisijai piešķirtās pilnvaras pieņemt deleģētos aktus – Apjoms – Sarežģīti vērtējumi un novērtējumi – Plaša novērtēšanas brīvība – Direktīva 2014/59, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu – “Ex ante” iemaksu pielāgošanas kritēriju noteikšana – Pārbaude tiesā – Ierobežojumi
(LESD 290. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59 103. panta 7. punkts; Komisijas Regulas 2015/63 6. un 7. pants un I pielikums)
(skat. 151.–153. un 155. punktu)
4. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskā drošība – Savienības tiesiskais regulējums – Skaidrības un precizitātes prasības – Ierobežojumi
(skat. 189.–192. punktu)
5. Savienības iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums, ar ko nosaka “ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Nepieciešamības šajā lēmumā norādīt visus elementus, kas dod iespēju pārliecināties par iemaksu aprēķina pareizību, neesamība – Pienākuma norādīt pamatojumu līdzsvarošana ar vispārējo attiecīgo “iestāžu” komercnoslēpuma aizsardzības principu – Regulas 2015/63 normu par “ex ante” iemaksu VNF aprēķināšanas metodi tiesiskums
(LESD 296. panta otrā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 806/2014; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59; Komisijas Regula 2015/63)
(skat. 195.–198., 214., 216. un 217. punktu)
6. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Apjoms – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums, ar ko nosaka “ex ante” iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Sacīkstes princips – Izņēmumi – Vispārējais komercnoslēpuma aizsardzības princips – Līdzsvarošana – Pieļaujamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 806/2014; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59; Komisijas Regulas 2015/63 4.–7. un 9. pants un I pielikums)
(skat. 246.–251., 254.–258. punktu)
7. Savienības iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Tiesvedībā Savienības tiesā sniegti autora paskaidrojumi par akta pamatojumu – Nosacījumi – Pretrunu neesamība un pienākums saskaņot šos paskaidrojumus ar minēto pamatojumu
(LESD 296. panta otrā daļa)
(skat. 293.–296. punktu)
Rezumējums
La Banque postale (turpmāk tekstā – “prasītāja”) ir Francijā reģistrēta kredītiestāde.
2021. gada 14. aprīlī Vienotā noregulējuma valde (VNV) pieņēma lēmumu, ar kuru tā noteica (1) kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību, tostarp prasītājas, ex ante iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (turpmāk tekstā – “VNF”) par 2021. gadu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) (2).
Vispārējā tiesa, izskatot atcelšanas prasību par apstrīdēto lēmumu, kuru tā apmierina, noraidījusi vairākas iebildes par Regulas Nr. 806/2014, Deleģētās regulas 2015/63 (3) un Īstenošanas regulas 2015/81 (4) prettiesiskumu, sniedz svarīgus paskaidrojumus, pirmkārt, par VNV pienākuma norādīt pamatojumu apjomu un, otrkārt, par tā saistību ar labas pārvaldības principa un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa ievērošanu.
Vispārējās tiesas vērtējums
Pirmām kārtām, pamatā, ar ko tiek apgalvots par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, prasītāja norādīja, ka apstrīdētajā lēmumā trūkst pamatojuma attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu.
Vispārējā tiesa vispirms atgādina, ka saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem tad, kad beidzies astoņus gadus ilgais sākotnējais laikposms, ko skaita no 2016. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “sākotnējais laikposms”), VNF pieejamie finansiālie līdzekļi sasniedz galīgo mērķapjomu, tas ir, vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās kredītiestādēs, kurām darbības atļauja piešķirta dalībvalstīs, kas iesaistītas VNM. Sākotnējā laikposmā veicamās ex ante iemaksas pēc iespējas vienādi sadala laikā, līdz ir sasniegts mērķapjoms. Turklāt ik gadu iemaksu, kas jāveic “iestādēm”, kurām darbības atļauja piešķirta dalībvalstīs, kas iesaistītas VNM, kopsumma nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma. Attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķināšanas metodi var piebilst, ka VNV minēto iemaksu apmēru nosaka, balstoties uz gada mērķapjomu, ņemot vērā galīgo mērķapjomu un balstoties uz segto noguldījumu vidējo apjomu iepriekšējā gadā, ko aprēķina pa ceturkšņiem visām “iestādēm”, kurām darbības atļauja piešķirta to dalībvalstu teritorijā, kas iesaistītas VNM. Visbeidzot VNV aprēķina ex ante iemaksu katrai “iestādei”, balstoties uz gada mērķapjomu, ko nosaka, ņemot vērā galīgo mērķapjomu un izmantojot Deleģētajā regulā 2015/63 izklāstīto metodi.
Šajā gadījumā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma, VNV gada mērķapjomu par 2021. gada iemaksu periodu noteica 11 287 677 212,56 EUR apmērā. Minētajā lēmumā tā būtībā paskaidroja, ka gada mērķapjoms ir jānosaka, balstoties uz vērtējumu par segto noguldījumu kopapjoma izmaiņām iepriekšējos gados, vērtējumu par nozīmīgām izmaiņām ekonomikā, kā arī tādu rādītāju izvērtējumu, kas saistīti ar to darbības cikla stadiju un prociklisku iemaksu varbūtējo ietekmi uz “iestāžu” finansiālo stāvokli. VNV pauda uzskatu, ka, lai sasniegtu gada mērķapjomu, ir lietderīgi noteikt koeficientu, kas būtu balstīts uz šo izvērtējumu un VNF pieejamajiem finansiālajiem līdzekļiem (turpmāk tekstā – “koeficients”), un piemēroja šo koeficientu vienai astotdaļai no segto noguldījumu vidējās kopsummas 2020. gadā. Turpinot tā izklāstīja koeficienta noteikšanai izmantoto pieeju. Ņemot vērā šos apsvērumus, VNV šo koeficientu noteica 1,35 % apmērā. Pēc tam tā aprēķināja gada mērķapjomu, segto noguldījumu vidējo kopsummu 2020. gadā reizinot ar šo koeficientu un šajā aprēķinā iegūto rezultātu dalot ar astoņi.
Šajā ziņā, ja VNV apstrīdētajā lēmumā izskaidro “iestādēm” gada mērķapjoma noteikšanas metodi, šim skaidrojumam ir jābūt saderīgam ar paskaidrojumiem par faktiski izmantoto metodi, kurus VNV sniedz tiesvedībā. Taču šajā gadījumā tas tā nav.
Proti, VNV tiesas sēdē norādīja, ka gada mērķapjomu 2021. gada iemaksu periodam tā bija noteikusi, vienu metodi izmantojot četros posmos, tomēr pēdējos divos no šiem posmiem tā vispirms no galīgā mērķapjoma bija atskaitījusi VNF pieejamos finansiālos līdzekļus, lai aprēķinātu līdz sākotnējā laikposma beigām vēl iekasējamo summu, un pēc tam šo iegūto summu bija izdalījusi ar trīs.
Tomēr Vispārējā tiesa norāda: matemātiskajā formulā, kas apstrīdētajā lēmumā izklāstīta gada mērķapjoma noteikšanas vajadzībām, pēdējie divi šā aprēķina posmi nav atspoguļoti.
Turklāt šo konstatējumu nevar atspēkot VNV apgalvojums, ka 2021. gada maijā tā publicēja apraksta lapu, kurā norādīts varbūtējā galīgā mērķapjoma diapazons, un tās tīmekļvietnē bija iespējams noskaidrot VNF pieejamo finansiālo līdzekļu apmēru. Proti, neatkarīgi no tā, vai prasītājai šīs summas tik tiešām bija zināmas, tās pašas par sevi nebija pietiekamas, lai tā varētu saprast, ka īstenībā VNV izmantoja divus pēdējos aprēķina posmus, turklāt ir jāprecizē, ka matemātiskajā formulā tie pat nebija minēti.
Līdzīga nekonsekvence ietekmē arī to, kā tika noteikts 1,35 % koeficients, kuram šajā matemātiskajā formulā ir būtiska loma. Proti, no tiesas sēdē sniegtajiem VNV paskaidrojumiem izriet, ka šis koeficients tika noteikts tā, lai varētu pamatot gada mērķapjoma aprēķina rezultātu, proti, pēc tam, kad VNV šo summu bija ieguvusi, faktiski izmantoto metodi izmantojot četros posmos. Taču no apstrīdētā lēmuma tādas darbības nebūt neizriet.
Turklāt diapazons, kurā, kā teikts apraksta lapā, ietilpst aplēstā galīgā mērķapjoma summa, neatbilst apstrīdētajā lēmumā norādītajam segto noguldījumu kopsummas pieauguma likmes diapazonam, proti, no 4 % līdz 7 %. Tiesas sēdē VNV paskaidroja, ka, lai noteiktu gada mērķapjomu, tā bija ņēmusi vērā segto noguldījumu pieauguma likmi 4 % apmērā – kas ir otrā diapazona zemākā likme – un ka tādējādi tā bija ieguvusi aplēsto galīgo mērķapjomu 75 miljardu EUR apmērā, kas ir pirmā diapazona augstākais lielums. Tātad šie abi diapazoni ir savstarpēji nesaderīgi. Šādos apstākļos prasītājai nebija iespējams konstatēt, kā VNV šo noguldījumu apjoma izmaiņu likmju diapazonu bija izmantojusi, lai aprēķinātu aplēsto galīgo mērķapjomu.
Vispārējā tiesa uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā VNV aprakstītā gada mērķapjoma noteikšanas metode neatbilst faktiski izmantotajai un tiesas sēdē izklāstītajai metodei un ka nedz “iestādēm”, nedz Vispārējai tiesai nebija iespējams, balstoties uz apstrīdēto lēmumu, konstatēt šāda mērķapjoma noteikšanas patiesos iemeslus. Tātad apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas kļūdas pamatojumā attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu.
Otrām kārtām, pamatos, ar kuriem apgalvots, ka VNV nav ievērojusi labas pārvaldības principu un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, prasītājas argumentācija konkrēti attiecas uz to, ka apstrīdētajā lēmumā neesot sniegta informācija par to, kā tika noteikta “segto noguldījumu korekcijas likme”, tas ir, koeficients, ko izmanto gada mērķapjoma noteikšanai.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka VNV nav ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu.
No Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta un judikatūras izriet, ka Savienības institūcijas lēmuma pamatojums ir uzskatāms par vienu no šo divu principu – labas pārvaldības un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā – iedarbīguma nosacījumiem.
Vispārējā tiesa no tā izsecina, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā nav ievērots pienākums norādīt pamatojumu attiecībā uz gada mērķapjoma noteikšanu, nav ievērots arī labas pārvaldības princips un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips. Tādēļ tā piekrīt izvirzītajiem pamatiem.
Ņemot vērā apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, Vispārējā tiesa apstrīdēto lēmumu – ciktāl tas attiecas uz prasītāju – atceļ.
Tomēr šīs lietas apstākļos tā nolemj minētā lēmuma – ciktāl tas attiecas uz prasītāju – sekas atstāt spēkā, līdz saprātīgā termiņā, kas nepārsniedz sešus mēnešus no šā sprieduma pasludināšanas dienas, stāsies spēkā jauns VNV lēmums, ar ko tiks noteiktas prasītājas ex ante iemaksas VNF par 2021. gadu.