VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2018. gada 13. septembrī (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā – Prasītājas nosaukuma iekļaušana un vēlāk saglabāšana to vienību sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi – Kļūda vērtējumā – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Tiesības uz īpašumu – Tiesības veikt saimniecisku darbību
Lieta T‑732/14
Sberbank of Russia OAO, Maskava (Krievija), ko pārstāv D. Rose, M. Lester, QC, J.‑A. Fearns un P. Crowther, solicitors,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv S. Boelaert un J.‑P. Hix, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Gauci, L. Havas un T. Scharf, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt, pirmkārt, Padomes Lēmumu 2014/512/KĀDP (2014. gada 31. jūlijs) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā (OV 2014, L 229, 13. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Lēmumu 2014/659/KĀDP (2014. gada 8. septembris) (OV 2014, L 271, 54. lpp.), Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/971 (2015. gada 22. jūnijs) (OV 2015, L 157, 50. lpp.), Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/2431 (2015. gada 21. decembris), (OV 2015, L 334, 22. lpp.), Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/1071 (2016. gada 1. jūlijs) (OV 2016, L 178, 21. lpp.), Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/2315 (2016. gada 19. decembris) (OV 2016, L 345, 65. lpp.), un ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/1148 (2017. gada 28. jūnijs) (OV 2017, L 166, 35. lpp.), un, otrkārt, Padomes Regulu (ES) Nr. 833/2014 (2014. gada 31. jūlijs) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā (OV 2014, L 229, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (ES) Nr. 960/2014 (2014. gada 8. septembris) (OV 2014, L 271, 3. lpp.), ciktāl šie tiesību akti skar prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [G. Berardis] (referents), tiesneši D. Špīlmans [D. Spielmann] un Z. Čehi [Z. Csehi]
sekretāre: K. Hērena [C. Heeren], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2017. gada 8. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Sberbank of Russia OAO ir Krievijas mazumtirdzniecības banka ar juridisko adresi Maskavā (Krievija), kas sniedz banku pakalpojumus valsts un starptautiskajiem klientiem.
2 2014. gada 20. februārī Eiropas Savienības Padome stingri nosodīja vardarbības lietošanu Ukrainā. Tā aicināja nekavējoties izbeigt vardarbību un pilnībā ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības Ukrainā. Padome arī paredzēja ieviest ierobežojošus pasākumus pret personām, kuras ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, vardarbību un pārmērīga spēka lietošanu.
3 Ārkārtas sanāksmē 2014. gada 3. martā Padome nosodīja Krievijas bruņoto spēku agresijas aktus, kas bija nepārprotams Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes pārkāpumus, kā arī Soviet Federatsii Federal’nogo Sobrania Rossiskoï Federatsii (Krievijas Federācijas Federālās sapulces Federācijas padome) 2014. gada 1. martā doto atļauju izmantot bruņotos spēkus Ukrainas teritorijā. Eiropas Savienība aicināja Krievijas Federāciju nekavējoties atsaukt savus bruņotos spēkus uz to pastāvīgajām dislokācijas vietām saskaņā ar tās starptautiskajām saistībām.
4 Padome 2014. gada 5. martā pieņēma ierobežojošus pasākumus, kas vērsti uz līdzekļu iesaldēšanu un nelikumīgi piesavināto Ukrainas valsts līdzekļu atgūšanu.
5 2014. gada 6. martā Savienības dalībvalstu vai to valdību vadītāji apstiprināja Padomes 2014. gada 3. martā pieņemtos secinājumus. Tie stingri nosodīja to, ka Krievijas Federācija bez iemesla ir pārkāpusi Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti, un aicināja Krievijas Federāciju nekavējoties atsaukt savus bruņotos spēkus uz to pastāvīgajām dislokācijas vietām saskaņā ar piemērojamajiem nolīgumiem. Savienības dalībvalstu vai to valdību vadītāji norādīja, ka jebkuri Krievijas Federācijas veikti turpmāki soļi stāvokļa destabilizēšanai Ukrainā radītu papildu un tālejošas sekas attiecībām starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Krievijas Federāciju, no otras puses, daudzās ekonomikas jomās. Tie aicināja Krievijas Federāciju piešķirt starptautiskajiem novērotājiem tūlītēju piekļuvi, uzsverot, ka risinājumam saistībā ar Ukrainas krīzi jābūt balstītam uz valsts teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību, kā arī starptautisko normu stingru ievērošanu.
6 2014. gada 16. martā Krimas Autonomās Republikas parlaments un Sevastopoles pilsētas pašvaldība, abi būdami Ukrainas apakšvienības, sarīkoja referendumu par Krimas statusu. Šajā referendumā Krimas iedzīvotājiem tika jautāts, vai viņi vēlas, lai Krima tiktu pievienota Krievijas Federācijai kā subjekts, vai arī viņi vēlas, lai tiktu atjaunota 1992. gada Konstitūcija un Krimas statuss kā daļai no Ukrainas. Krimas Autonomajā Republikā paziņotie rezultāti liecināja, ka 96,77 % balsu bija atdotas par reģiona pievienošanu Krievijas Federācijai, piedaloties 83,1 % vēlētāju.
7 Padome 2014. gada 17. martā pieņēma jaunus secinājumus attiecībā uz Ukrainu. Padome stingri nosodīja referenduma rīkošanu Krimā 2014. gada 16. martā par pievienošanos Krievijas Federācijai, kas, pēc tās domām, bija sarīkots, nepārprotami pārkāpjot Ukrainas Konstitūciju. Padome nekavējoties aicināja Krievijas Federāciju veikt pasākumus, lai mazinātu krīzi, nekavējoties atsaukt savus spēkus uz pirmskrīzes garnizoniem un samazināt to skaitu līdz pirmskrīzes skaitam atbilstīgi tās starptautiskajām saistībām, sākt tiešas diskusijas ar Ukrainas valdību un izmantot visus attiecīgos starptautiskos mehānismus, lai sarunu ceļā rastu mierīgu risinājumu, pilnībā respektējot divpusējās un daudzpusējās saistības nodrošināt Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti. Šajā ziņā Padome pauda nožēlu, ka Apvienoto Nāciju Drošības padomei neizdevās pieņemt rezolūciju, jo Krievijas Federācija izmantoja savas veto tiesības. Turklāt Padome mudināja Krievijas Federāciju neveikt pasākumus Krimas pievienošanai, kas būtu pretrunā starptautiskajām tiesībām.
8 Tajā pašā dienā Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 16. lpp.), kā arī pamatojoties uz LESD 215. pantu, Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 6. lpp.), ar kuriem tā noteica ceļošanas ierobežojumus, kā arī aktīvu iesaldēšanu, kuri attiecās uz personām, kas atbildīgas par darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, kā arī uz personām un vienībām, kas ar tām bija saistītas.
9 Krievijas Federācija 2014. gada 17. martā oficiāli atzina 2014. gada 16. martā Krimā sarīkotā referenduma rezultātus. Pēc šī referenduma Krimas Augstākā padome un Sevastopoles pilsētas dome pasludināja Krimas neatkarību no Ukrainas un lūdza to pievienot Krievijas Federācijai. Tajā pašā dienā Krievijas prezidents parakstīja dekrētu par Krimas Republikas kā suverēnas un neatkarīgas valsts atzīšanu.
10 Eiropadome 2014. gada 21. martā atgādināja Savienības dalībvalstu vai to valdību vadītāju 2014. gada 6. marta paziņojumu un lūdza Eiropas Komisiju un dalībvalstis sagatavot iespējamus mērķtiecīgus pasākumus.
11 Padome 2014. gada 23. jūnijā nolēma, ka ir jāaizliedz Krimas vai Sevastopoles izcelsmes preču imports Savienībā, izņemot to Krimas vai Sevastopoles izcelsmes preču importu, attiecībā uz kurām Ukrainas valdība ir izsniegusi izcelsmes sertifikātu.
12 Pēc negadījuma, kas notika 2014. gada 17. jūlijā un kas izraisīja Malaysia Airlines reisa MH17 lidmašīnas notriekšanu Doņeckā (Ukraina), Padome lūdza Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) pabeigt iespējamu mērķtiecīgu pasākumu sagatavošanas darbus un vēlākais līdz 24. jūlijam iesniegt priekšlikumus pasākumiem, tostarp attiecībā uz piekļuvi kapitāla tirgiem, aizsardzību, divējāda lietojuma precēm un sensitīvām tehnoloģijām, tostarp enerģētikas nozarē.
13 Ņemot vērā smago situāciju Ukrainā, lai gan 2014. gada martā bija noteikti ceļošanas ierobežojumi un iesaldēti aktīvi attiecībā uz atsevišķām fiziskajām un juridiskajām personām, Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, 2014. gada 31. jūlijā pieņēma Lēmumu 2014/512/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā (OV 2014, L 229, 13. lpp.), lai ieviestu mērķtiecīgus ierobežojošus pasākumus attiecībā uz piekļuvi kapitāla tirgiem, aizsardzību, divējāda lietojuma precēm un sensitīvām tehnoloģijām, tostarp enerģētikas nozarē.
14 Uzskatot, ka šie pēdējie minētie pasākumi ietilpa LESD piemērošanas jomā un ka to īstenošanai ir nepieciešama reglamentējoša darbība Savienības mērogā, Padome, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, tajā pašā datumā pieņēma Regulu (ES) Nr. 833/2014 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā (OV 2014, L 229, 1. lpp.), kurā ir ietvertas sīkākas normas Lēmumā 2014/512 paredzēto prasību piemērošanai gan Savienības līmenī, gan dalībvalstīs.
15 Paziņotais šo ierobežojošo pasākumu mērķis bija likt Krievijas Federācijai vēl dārgāk maksāt par darbībām, ar kurām tiek grauta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, un sekmēt krīzes noregulējumu mierīgā ceļā. Šajā nolūkā Lēmumā 2014/512 it īpaši tika noteikti atsevišķu Krievijas naftas nozarei paredzētu preču un sensitīvu tehnoloģiju eksporta aizliegumi, kā arī piekļuves Savienības kapitāla tirgiem ierobežojumi atsevišķiem šīs nozares uzņēmējiem.
16 Pēc tam 2014. gada 8. septembrī Padome pieņēma Lēmumu 2014/659/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2014/512 (OV 2014, L 271, 54. lpp.), un Regulu (ES) Nr. 960/2014, ar ko groza Regulu Nr. 833/2014 (OV 2014, L 271, 3. lpp.), lai paplašinātu aizliegumu attiecībā uz dažiem finanšu instrumentiem, par kuriem tika nolemts 2014. gada 31. jūlijā, un noteiktu papildu ierobežojumus piekļuvei kapitāla tirgum.
17 Lēmuma 2014/512, kurš grozīts ar Lēmumu 2014/659, 1. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“1. Ir aizliegts tieši vai netieši pirkt vai pārdot obligācijas, kapitāla vērtspapīrus vai līdzīgus finanšu instrumentus, tieši vai netieši sniegt ar tiem saistītus ieguldījumu pakalpojumus vai palīdzēt tos emitēt vai veikt jebkādus citus darījumus ar tiem, kuru termiņš pārsniedz 90 dienas un kurus emitē pēc 2014. gada 1. augusta līdz 2014. gada 12. septembrim vai kuru termiņš pārsniedz 30 dienas un kurus pēc 2014. gada 12. septembra emitē:
a) lielas kredītiestādes vai attīstības finansēšanas iestādes, kas veic uzņēmējdarbību Krievijā, kurām 2014. gada 1. augustā vairāk nekā 50 % daļu bija valsts īpašumā vai kontrolē, kā uzskaitīts I pielikumā;
b) jebkura juridiska persona, vienība vai struktūra, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības un kurai vairāk nekā 50 % daļu ir I pielikumā minētas vienības īpašumā; vai
c) jebkura juridiska persona, vienība vai struktūra, kas rīkojas tādas vienības vārdā vai uzdevumā, kas pieder šā punkta [b) apakšpunktā] minētajai kategorijai vai ir uzskaitīta I pielikumā.”
18 Prasītājas nosaukums ir minēts Lēmuma 2014/512, kas grozīts ar Lēmumu 2014/659, I pielikuma 1. punktā.
19 Regulas Nr. 833/2014, kas grozīta ar Regulu Nr. 960/2014 (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”) 5. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. Ir aizliegts tieši vai netieši pirkt, pārdot, sniegt ieguldījumu pakalpojumus vai pakalpojumus saistībā ar emisiju un veikt citus darījumus ar pārvedamiem vērtspapīriem vai naudas tirgu instrumentiem, kuru termiņš pārsniedz 90 dienas un kurus emitē pēc 2014. gada 1. augusta līdz 2014. gada 12. septembrim vai kuru termiņš pārsniedz 30 dienas un kurus pēc 2014. gada 12. septembra emitē:
a) liela kredītiestāde vai cita liela iestāde, kurai ir skaidri noteiktas pilnvaras veicināt Krievijas ekonomikas konkurētspēju, tās diversifikāciju un ieguldījumu veicināšanu, kura veic uzņēmējdarbību Krievijā un kurai 2014. gada 1. augustā vairāk nekā 50 % daļu ir valsts īpašumā vai kontrolē, kā uzskaitīts III pielikumā; vai
b) juridiska persona, vienība vai struktūra, kura veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības un kurai vairāk nekā 50 % īpašuma daļu tieši vai netieši ir III pielikumā uzskaitītas vienības īpašumā; vai
c) juridiska persona, vienība vai struktūra, kas darbojas kādas šā punkta [b) apakšpunktā] minētas vai III pielikumā uzskaitītas vienības vārdā vai pēc tās rīkojuma.”
20 Prasītājas nosaukums ir norādīts apstrīdētās regulas III pielikumā.
21 Ar 2014. gada 22. oktobra vēstuli prasītāja lūdza piekļuvi tiem dokumentiem un pierādījumiem no Padomes lietas materiāliem, kas uz to attiecas.
22 Ar 2014. gada 9. decembra vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas lūgumu un nosūtīja tās rīcībā esošos pierādījumus un dokumentus, kas attiecas uz lēmumu par prasītājas nosaukuma iekļaušanu to vienību sarakstā, uz kurām attiecas attiecīgie ierobežojošie pasākumi.
23 Lēmuma 2014/512 spēkā esamība tika pagarināta līdz 2016. gada 31. janvārim ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/971 (2015. gada 22. jūnijs), ar ko groza Lēmumu 2014/512 (OV 2015, L 157, 50. lpp.), pēc tam līdz 2016. gada 31. jūlijam ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/2431 (2015. gada 21. decembris), ar ko groza Lēmumu 2014/512/KĀDP (OV 2015, L 334, 22. lpp.), līdz 2017. gada 31. janvārim ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/1071 (2016. gada 1. jūlijs), ar ko groza Lēmumu 2014/512 (OV 2016, L 178, 21. lpp.), līdz 2017. gada 31. jūlijam ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/2315 (2016. gada 19. decembris), ar ko groza Lēmumu 2014/512 (OV 2016, L 345, 65. lpp.), un visbeidzot līdz 2018. gada 31. janvārim ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/1148 (2017. gada 28. jūnijs), ar ko groza Lēmumu 2014/512 (OV 2017, L 166, 35. lpp.).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
24 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 23. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.
Iestāšanās lietā
25 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 23. februārī, Komisija lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Padomes prasījumu atbalstam.
26 Prasītāja savus apsvērumus par šo lūgumu iesniedza 2015. gada 12. martā.
27 Ar 2015. gada 26. maija rīkojumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja.
28 2015. gada 2. jūlijā Komisija iesniedza iestāšanās rakstu.
29 Prasītāja un Padome iesniedza savus apsvērumus par šo iestāšanās rakstu noteiktajā termiņā.
Tiesvedības apturēšana
30 Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs 2015. gada 12. martā nolēma uzklausīt lietas dalībniekus par iespējamu lietas apturēšanu, kamēr nav pieņemts galīgs Tiesas nolēmums lietā C‑72/15 Rosneft. Šajā nolūkā ar 2015. gada 23. marta vēstuli Vispārējās tiesas kanceleja noteica lietas dalībniekiem termiņu.
31 Padome un prasītāja iesniedza apsvērumus par šo iespējamo apturēšanu, Vispārējās tiesas kancelejā iesniedzot dokumentus attiecīgi 2015. gada 1. un 8. aprīlī.
32 Ar 2015. gada 29. oktobra lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta a) punktu, Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs nolēma apturēt tiesvedību, jo pastāvēja vismaz daļēja sakritība starp noteikumiem, kuru piemērojamību un spēkā esamību Tiesai tika lūgts izvērtēt lietā C‑72/15 Rosneft, un tiem, kuri bija nozīmīgi šajā lietā.
33 Pēc 2017. gada 28. marta sprieduma Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236) pasludināšanas tiesvedības apturēšana tika pārtraukta saskaņā ar Reglamenta 71. panta 3. punktu.
34 Puses šajā kontekstā tika aicinātas iesniegt apsvērumus par secinājumiem, kas būtu jāizdara no 2017. gada 28. marta sprieduma Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236) saistībā ar šajā tiesvedībā izvirzītajiem pamatiem un argumentiem. Uz šo lūgumu lietas dalībnieki atbildēja noteiktajā termiņā.
Prasības pieteikuma grozīšana
35 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 26. jūnijā, prasītāja grozīja prasības pieteikumu, lai ietvertu arī prasību atcelt Lēmumu 2015/971, ciktāl ar to līdz 2016. gada 31. janvārim tiek pagarināta piemērojamība Lēmumā 2014/512 paredzētajiem ierobežojošajiem pasākumiem, tostarp prasītājas nosaukuma iekļaušana to vienību sarakstā, uz kurām attiecas šie pasākumi.
36 Padome iesniedza apsvērumus par šo procesuālo rakstu ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 20. augustā.
37 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 5. janvārī, prasītāja grozīja prasības pieteikumu, lai ietvertu arī prasību atcelt Lēmumu 2015/2431, ciktāl ar to līdz 2016. gada 31. jūlijam tiek pagarināta piemērojamība Lēmumā 2014/512 paredzētajiem ierobežojošajiem pasākumiem, tostarp prasītājas nosaukuma iekļaušana to vienību sarakstā, uz kurām attiecas šie pasākumi.
38 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 19. aprīlī, prasītāja grozīja prasības pieteikumu, lai ietvertu arī prasību atcelt Lēmumu 2016/1071 un Lēmumu 2016/2315, ciktāl ar tiem attiecīgi līdz 2017. gada 31. janvārim un 2017. gada 31. jūlijam tiek pagarināta piemērojamība Lēmumā 2014/512 paredzētajiem ierobežojošajiem pasākumiem, tostarp prasītājas nosaukuma iekļaušana to vienību sarakstā, uz kurām attiecas šie pasākumi.
39 Padome iesniedza apsvērumus par šiem procesuālajiem rakstiem ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 15. maijā.
40 Ar procesuālo rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 27. jūlijā, prasītāja grozīja prasības pieteikumu, lai ietvertu arī prasību atcelt Lēmumu 2017/1148, ciktāl ar to līdz 2018. gada 31. janvārim tiek pagarināta piemērojamība Lēmumā 2014/512 paredzētajiem ierobežojošajiem pasākumiem, tostarp prasītājas nosaukuma iekļaušana to vienību sarakstā, uz kurām attiecas šie pasākumi.
41 Padome iesniedza apsvērumus par šo procesuālo rakstu ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 17. augustā.
Izmaiņas palātu sastāvā
42 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas sestajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta saskaņā ar Reglamenta 27. panta 5. punktu.
Lietas dalībnieku prasījumi
43 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt Lēmumu 2014/512, kas atjaunināts vai grozīts ar Lēmumu 2014/659, Lēmumu 2015/971, Lēmumu 2015/2431, Lēmumu 2016/1071, Lēmumu 2016/2315 un Lēmumu 2017/1148 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), no vienas puses, un apstrīdēto regulu, no otras puses (turpmāk tekstā visi kopā – “apstrīdētie tiesību akti”), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
44 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā daļēji Vispārējās tiesas kompetencē neesošu un kopumā kā nepieņemamu vai katrā ziņā kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Rakstveida atbildē uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu pēc 2017. gada 28. marta sprieduma lietā Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236) pasludināšanas Padome precizēja, ka tā vairs neapšauba Vispārējās tiesas kompetenci pārbaudīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, ciktāl tas ietver ierobežojošus pasākumus saskaņā ar LESD 275. panta otro daļu, kas tika apstiprināts tiesas sēdē.
45 Komisija lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību kopumā.
Juridiskais pamatojums
46 Lai pamatotu savu prasību atcelt tiesību aktu, prasītāja izvirza četrus pamatus, kas ir balstīti uz, pirmkārt, to, ka Padome esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un rīkojusies ultra vires, iekļaujot prasītājas nosaukumu apstrīdēto tiesību aktu pielikumos, otrkārt, LESD 296. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, treškārt, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu pārbaudi tiesā pārkāpumu un, ceturtkārt, pamattiesību, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 16. un 17. pantā ietverto tiesību uz īpašuma aizsardzību, tiesību veikt saimniecisko darbību un tiesību uz reputācijas ievērošanu, pārkāpumu. Turklāt prasītāja, pamatojoties uz LESD 277. pantu, izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 1. pantu un apstrīdētās regulas 5. pantu.
47 Vispirms ir jāizvērtē prasības pieņemamība.
Par pieņemamību
48 Padome apstrīd prasītājas tiesības celt prasību atcelt apstrīdētos tiesību aktus.
49 Padome apgalvo, ka prasība atcelt pasākumus, ar kuriem prasītājas nosaukums tika iekļauts apstrīdēto tiesību aktu sarakstos, neatbilst LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem pieņemamības nosacījumiem. Tādējādi prasītājai neesot locus standi nevienā no trim LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem gadījumiem.
50 Padome vispirms norāda, ka prasītāja nav apstrīdējusi ne to, ka tā nav privileģēta prasītāja, ne arī to, ka tā nav adresāte ar apstrīdēto regulu ieviestajiem pasākumiem. Tāpēc LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētais pirmais gadījums nav piemērojams.
51 Turpinājumā attiecībā uz LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto otro un trešo gadījumu Padome uzskata, pirmkārt, ka prasītāja nav “skarta tieši” šī noteikuma izpratnē.
52 Šajā ziņā Padome apgalvo, ka prasītājas nosaukuma iekļaušana apstrīdētās regulas pielikuma sarakstā nenozīmē, ka šajā regulā paredzētie apstrīdētie pasākumi to skar tieši, pamatojoties uz šajā tekstā aizliegtās darbības raksturu. Apstrīdētās regulas 5. panta 1. punktā ir aizliegta attiecīgajām vienībām nevis finanšu instrumentu emisija, bet gan aizliegts pirkt vai pārdot ieguldījumu pakalpojumus vai sniegt atbalstu attiecīgo finanšu instrumentu emisijai, ko veic fiziskas vai juridiskas personas, kas ietilpst Savienības kompetencē. Prasītāja ir vienība, kas var emitēt finanšu instrumentus, bet tā nav pierādījusi, ka darbojās kādā no aizliegto pakalpojumu jomām saistībā ar attiecīgo finanšu instrumentu emisiju. Tādēļ apstrīdētie tiesību akti to neskar tieši. Ar to, ka ir ticis minēts prasītājas nosaukums, nav pietiekami, lai prasība būtu pieņemama, jo apstrīdētie tiesību akti tās tiesisko stāvokli neietekmē “tieši”.
53 Otrkārt, attiecībā uz attiecīgo pasākumu klasifikāciju Padome apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma noteikumi prasa papildu īstenošanas pasākumus, kas turklāt ir ieviesti ar apstrīdēto regulu. Savukārt apstrīdētā regula ir reglamentējošs akts, kam nav nepieciešami papildu īstenošanas pasākumi.
54 Treškārt, Padome apgalvo, ka prasītāja ar apstrīdētajiem tiesību aktiem netiek “skarta individuāli”. Prasītāja nav pierādījusi un nevar pierādīt, ka tā atrodas īpašā situācijā, kas to atšķir no citām [finanšu] iestādēm, kuru piekļuve Savienības kapitāla un aizdevumu tirgum ir tikusi ierobežota ar apstrīdētajiem tiesību aktiem. Padome šajā ziņā norāda, ka apstrīdētie tiesību akti var ietekmēt komercdarbību lielam skaitam uzņēmēju, neradot tiesības prasīt atcelt ar šiem tiesību aktiem paredzētos ierobežojošos pasākumus. Turklāt attiecīgo pasākumu ekonomiskā ietekme neaprobežojas tikai ar finanšu iestādēm, bet tā ietekmē daudzus profesionāļus vai uzņēmumus, kas nav tikai tie, kuri veic uzņēmējdarbību trešajā galamērķa valstī.
55 Prasītāja apstrīd šos argumentus.
56 Jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona, ievērojot pirmajā un otrajā daļā minētos nosacījumus, var celt prasību par tiesību aktiem, kas adresēti šai personai vai kas to skar tieši un individuāli, un par reglamentējošiem aktiem, kas to skar tieši, bet nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem. LESD 263. panta ceturtās daļas otrajā daļā ir precizēts – ja fiziska vai juridiska persona, kas ceļ prasību atcelt tiesību aktu, nav apstrīdētā tiesību akta adresāte, prasības pieņemamība ir atkarīga no nosacījuma, ka tas ir šo personu skāris tieši un individuāli. Turklāt ar Lisabonas līgumu LESD 263. panta ceturtajai daļai tika pievienota trešā daļa, ar kuru tika mīkstināti fizisko un juridisko personu celto prasību atcelt tiesību aktus pieņemamības nosacījumi. Ar šo daļu, uz fizisko un juridisko personu celto prasību atcelt tiesību aktus pieņemamību neattiecinot nosacījumu par individuālu skaršanu, tika paredzēta šāda iespēja celt prasību par “reglamentējošiem aktiem”, kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem un kas tieši skar prasītāju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 56. un 57. punkts).
57 Pirmkārt, attiecībā uz nosacījumu par prasītājas tiešu skaršanu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, atbilstoši kuram fiziskai vai juridiskai personai ir jābūt tieši skartai, kā tas noteikts LESD 263. panta ceturtajā daļā, prasa, lai apstrīdētais Savienības pasākums tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un nepieļautu nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, jo tā ir pilnīgi automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 13. marts, Komisija/Infront WM, C‑125/06 P, EU:C:2008:159, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā un šī lēmuma I pielikumā, no vienas puses, un apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā un tās III pielikumā, no otras puses (turpmāk tekstā visi kopā – “attiecīgie apstrīdēto tiesību aktu noteikumi”), ir aizliegts visiem Savienības saimnieciskās darbības veicējiem veikt noteiktus finanšu darījumu veidus ar Krievijā reģistrētām kredītiestādēm, kas atbilst minētajos pantos izklāstītajiem nosacījumiem un kuru nosaukumi ir minēti šajos pielikumos.
59 Tāpēc ir jākonstatē, ka prasītāja ar attiecīgajiem apstrīdēto tiesību aktu noteikumiem tiek skarta tieši. Attiecīgie ierobežojošie pasākumi prasītājai ir piemērojami tieši kā tūlītējas sekas tam, ka tā ir vienība, uz kuru attiecas šie noteikumi, lasot tos kopā ar attiecīgajiem pielikumiem, un to adresātiem, kas ir atbildīgi par šo noteikumu īstenošanu, neatstājot nekādu rīcības brīvību. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka šie noteikumi neliedz prasītājai veikt attiecīgos darījumus ārpus Eiropas Savienības. Nav strīda par to, ka attiecīgajos apstrīdēto tiesību aktu noteikumos prasītājai ir noteikti ierobežojumi piekļuvei Savienības kapitāla tirgum.
60 Tāpat ir jānoraida Padomes arguments, ka prasītājas tiesiskais stāvoklis nav tieši ietekmēts, jo ar apstrīdētajiem tiesību aktiem ieviestie pasākumi ir piemērojami vienīgi Savienībā reģistrētām struktūrām. Lai gan apstrīdētajos tiesību aktos ir noteikti aizliegumi, kas galvenokārt attiecas uz Savienībā dibinātām kredītiestādēm un citām finanšu iestādēm, šie aizliegumi ir tieši vērsti un tieši ietekmē tādas vienības kā prasītāja, kuru saimnieciskā darbība tiek ierobežota tādēļ, ka attiecībā uz tām tiek noteikti šie pasākumi. Pats par sevi saprotams, ka Savienībā dibinātām struktūrām ir jāpiemēro šie pasākumi, jo Savienības iestāžu pieņemtie tiesību akti principā nav paredzēti piemērošanai ārpus Savienības teritorijas. Tas tomēr nenozīmē, ka ierobežojošie pasākumi, kas piemēroti vienībām, uz kurām attiecas apstrīdētie pasākumi, tās neskar tieši. Aizliegums Savienības uzņēmējiem veikt noteikta veida darījumus ar ārpus Savienības dibinātām vienībām būtu līdzvērtīgs aizliegumam šīm vienībām veikt attiecīgos darījumus ar Savienības uzņēmējiem. Turklāt pieņemt Padomes tēzi šajā ziņā nozīmētu uzskatīt, ka pat personīgo līdzekļu iesaldēšanas gadījumā sarakstā iekļautās personas, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, šādi pasākumi neskar tieši, jo vispirms tos ir pienākums piemērot Savienības dalībvalstīm un fiziskām vai juridiskām personām, kuras ietilpst to kompetencē.
61 Turklāt Padome šajā ziņā veltīgi balstās uz lietu, kurā tika izdots 2011. gada 6. septembra rīkojums Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (T‑18/10, EU:T:2011:419). Šajā lietā Vispārējā tiesa nosprieda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1007/2009 (2009. gada 16. septembris) par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem (OV 2009, L 286, 36. lpp.) ietekmēja tikai to prasītāju tiesisko stāvokli, kuri nodarbojās ar izstrādājumu no roņiem laišanu Savienības tirgū un kurus skāra vispārējais aizliegums laist šos izstrādājumus tirgū, atšķirībā no prasītājiem, kuri nenodarbojās ar šo izstrādājumu laišanu tirgū, vai prasītājiem, uz kuriem attiecās Regulā Nr. 1007/2009 paredzētais izņēmums, jo principā izstrādājumu no roņiem, kuri ir iegūti medībās, ko tradicionāli veic inuītu vai citas iezemiešu kopienas, lai nodrošinātu iztiku, laišana Savienības tirgū ir atļauta (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2011. gada 6. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, T‑18/10, EU:T:2011:419, 79. punkts). Turpretī šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāja darbojas to finanšu pakalpojumu tirgū, uz ko attiecas apstrīdēto tiesību aktu attiecīgie noteikumi, nevis kaut kādā šo pakalpojumu iepriekšēja vai vēlāka posma tirgū, kā to apgalvo Padome. Apstrīdēto tiesību aktu dēļ prasītāja nevar veikt noteiktus aizliegtos finanšu darījumus ar Savienībā dibinātām struktūrām, lai gan šādu tiesību aktu neesamības gadījumā tā būtu bijusi tiesīga veikt šādus darījumus.
62 Tādēļ jāsecina, ka apstrīdēto tiesību aktu attiecīgie noteikumi, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, skar to tieši.
63 Otrkārt, nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt, vai attiecīgie apstrīdēto tiesību aktu noteikumi ir saistīti ar īstenošanas pasākumiem, ir jānorāda, ka nosacījums par individuālu skaršanu, kas paredzēts LESD 263. panta ceturtajā daļā minētajā otrajā gadījumā, šajā lietā arī ir izpildīts.
64 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, uz kuru ir atsauce LESD 275. panta otrajā daļā, jebkāda iekļaušana to personu vai vienību sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, dod šādai personai vai vienībai – jo šī iekļaušana attiecībā uz to ir pielīdzināma individuālam lēmumam – tiesības vērsties Savienības tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 50. punkts; 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome, C‑440/14 P, EU:C:2016:128, 44. punkts, un 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).
65 Tā kā šajā gadījumā prasītājas nosaukums ir minēts apstrīdētā lēmuma I pielikumā un apstrīdētās regulas III pielikumā to vienību vidū, uz kurām attiecas attiecīgajos apstrīdēto tiesību aktu noteikumos paredzētie ierobežojošie pasākumi, ir jāuzskata, ka šie pasākumi prasītāju skar individuāli.
66 Jebkura cita pieeja pārkāptu LESD 263. panta un 275. panta otrās daļas noteikumus un līdz ar to būtu pretrunā tiesību aizsardzības tiesā sistēmai, kas ieviesta ar LESD, kā arī tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas noteiktas Hartas 47. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. jūlijs, National Iranian Oil Company/Padome, T‑578/12, nav publicēts, EU:T:2014:678, 36. punkts).
67 Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītājai ir tiesības lūgt atcelt ierobežojošos pasākumus, kas noteikti attiecīgajos apstrīdēto tiesību aktu noteikumos, ciktāl tie attiecas uz prasītāju.
Par lietas būtību
Par pirmo pamatu, kurš būtībā ir balstīts uz kļūdu vērtējumā, ko esot pieļāvusi Padome, iekļaujot prasītājas nosaukumu apstrīdēto tiesību aktu pielikumos
68 Pirmajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi divas būtiskas kļūdas faktos un acīmredzamu kļūdu vērtējumā un ir rīkojusies ultra vires, uzskatot, ka prasītāja atbilst apstrīdētās regulas 5. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem, kas ļauj iekļaut tās nosaukumu apstrīdēto tiesību aktu pielikumos.
69 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka tā nav nedz Krievijas valdības īpašumā, nedz kontrolē un ka tā darbojas tikai komerciālos nolūkos. Tā apgalvo, ka fakts, ka tās lielākajam akcionāram, Krievijas Federācijas Centrālai bankai, pieder vairāk nekā 50 % balsstiesīgo akciju, šo situāciju nemaina. Krievijas Federācijas Centrālā banka darbojas neatkarīgi no valsts varas, un tās neatkarīgais statuss it īpaši ir noteikts Krievijas Konstitūcijas 75. pantā.
70 Turklāt prasītāja apgalvo, ka esamība “valsts īpašumā vai kontrolē” ir jāinterpretē kā atsauce uz esamību Krievijas valdības īpašumā vai kontrolē. Jebkāda plašāka interpretācija būtu pretrunā it īpaši ierobežojošu pasākumu šauras interpretācijas principam, ņemot vērā šo pasākumu sekas un no tiem izrietošo iejaukšanos attiecīgo vienību pamattiesībās.
71 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka no tās statūtiem skaidri izriet, ka tai nav skaidri noteiktas pilnvaras veicināt Krievijas ekonomikas konkurētspēju, tās diversifikāciju un ieguldījumu veicināšanu. Ņemot vērā, ka apstrīdētās regulas 5. panta 1. punktā minētie nosacījumi ir kumulatīvi un ka Padome nav pierādījusi, ka prasītājai bija norādītās pilnvaras, Padome acīmredzami esot kļūdījusies savā vērtējumā, saskaņā ar kuru prasītāja esot atbildusi minētajiem kritērijiem. Prasītāja uzsver, ka apstrīdētās regulas 5. panta 1. punktā paredzētie divi nosacījumi ir kumulatīvi. Tā uzskata, ka, ja rodas šaubas par apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta interpretāciju, tad Vispārējai tiesai noteikumi attiecībā uz prasītāju būtu jāinterpretē šauri, kliedējot jebkādas neskaidrības par labu prasītājai. Turklāt tiesas sēdē prasītāja iesniedza tabulu, kas sastāvēja no apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta dažādu valodu versiju apkopojuma, kas parāda, ka vairākās šajās valodu versijās prasība par skaidri noteiktajām pilnvarām ir papildu nosacījums, kas ir piemērojams visām lielajām kredītiestādēm, kurām 2014. gada 1. augustā vairāk nekā 50 % daļu bija valsts īpašumā vai kontrolē.
72 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šos argumentus.
73 Vispirms ir jāsecina, ka prasītājas argumenti ir jāsaprot tādējādi, ka tie attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu vērtējumā, nevis uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
74 Hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte tostarp nozīmē, ka Savienības tiesai ir jānodrošina, lai lēmums, ar kuru ir pieņemti vai saglabāti ierobežojošie pasākumi un kam attiecībā uz konkrēto personu vai vienību ir individuāla piemērojamība, būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai ir pamatoti šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šī lēmuma pamatojumam (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 119. punkts).
75 Pirmkārt, jānorāda, ka apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz noteiktiem uzņēmumu veidiem, kuri atrodas Krievijas “valsts”, nevis “valdības” īpašumā vai kontrolē vairāk nekā 50 % apmērā, kā to apgalvo prasītāja. Prasītājas piedāvātā šaurā interpretācija būtu līdzvērtīga apstrīdētās regulas piemērošanas jomas ierobežošanai un apstrīdētajā lēmumā paredzēto pamatkritēriju pārrakstīšanai, tāpēc to nevar atbalstīt.
76 Tāpat prasītāja neapstrīd, ka vairāk nekā 50 % tās daļu ir Krievijas Federācijas Centrālās bankas īpašumā. Turklāt no 2002. gada 10. jūlija Federālā likuma Nr. 86‑FZ par Krievijas Federācijas Centrālo banku izriet, ka tā ir valsts pārvaldībā esoša federāla struktūra (1. panta otrā daļa), kuras prezidentu un valdi ieceļ Gosudarstvennaya Duma Federal’nogo Sobrania Rossiskoï Federatsii (Krievijas Federācijas Federālās sapulces Valsts padome) pēc Krievijas Federācijas prezidenta priekšlikuma vai ar viņa piekrišanu (5. pants), ka tā piedalās Krievijas Federācijas valdības ekonomikas politikas izstrādē (21. pants), ka tā pārstāv Krievijas Federācijas intereses jo īpaši starptautiskās monetārās un finanšu struktūrās (51. pants) un ka tā pārskaita federālajā valsts budžetā 50 % (75 % no 2016. gada 1. janvāra) no tās kopējās gada peļņas.
77 Otrkārt, ir jāpārbauda, vai nosacījums par “skaidri noteiktām pilnvarām”, kas ietverts apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir alternatīvs nosacījums, kā to apgalvo Padome un Komisija, vai kumulatīvs nosacījums, kā to apgalvo prasītāja, attiecībā uz jēdzienu “liela kredītiestāde”.
78 Šajā ziņā jāatgādina, ka apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējums, kas ir nedaudz precīzāks un detalizētāks nekā apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējums, paredz, ka “ir aizliegts tieši vai netieši pirkt, pārdot, sniegt ieguldījumu pakalpojumus vai pakalpojumus saistībā ar emisiju un veikt citus darījumus ar pārvedamiem vērtspapīriem vai naudas tirgu instrumentiem, kuru termiņš pārsniedz 90 dienas un kurus emitē pēc 2014. gada 1. augusta līdz 2014. gada 12. septembrim vai kuru termiņš pārsniedz 30 dienas un kurus pēc 2014. gada 12. septembra emitē [..] liela kredītiestāde vai cita liela iestāde, kurai ir skaidri noteiktas pilnvaras veicināt Krievijas ekonomikas konkurētspēju, tās diversifikāciju un ieguldījumu veicināšanu, kura veic uzņēmējdarbību Krievijā un kurai 2014. gada 1. augustā vairāk nekā 50 % daļu bija valsts īpašumā vai kontrolē, kā uzskaitīts III pielikumā”.
79 Ir skaidrs, ka apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta teksta vairāku valodu versiju gramatiska interpretācija var likt domāt, ka alternatīva ir starp “lielu kredītiestādi”, no vienas puses, un “citu lielu iestādi”, no otras puses, un ka abiem šo iestāžu veidiem katrā ziņā ir jābūt skaidri noteiktām pilnvarām, lai veicinātu Krievijas ekonomikas konkurētspēju, tās diversifikāciju un ieguldījumu veicināšanu, kā to apgalvo prasītāja.
80 Turklāt apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta dažādu valodu versiju interpretācija pati par sevi neatbalsta Padomes argumentu, saskaņā ar kuru pastāv faktiska alternatīva starp “lielu kredītiestādi”, no vienas puses, un “citu lielu iestādi, kurai ir skaidri noteiktas pilnvaras veicināt Krievijas ekonomikas konkurētspēju, tās diversifikāciju un ieguldījumu veicināšanu”, no otras puses. Turklāt, kā tiesas sēdē atzina Padome, noteiktas valodu versijas ir neskaidras, un tās varētu interpretēt tādā nozīmē, kā to ir norādījusi prasītāja, tas ir, prasot, lai pat lielai kredītiestādei ir “skaidri noteiktas pilnvaras”.
81 Tomēr ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Eiropas Savienības valodu versijas. Gadījumā, ja Savienības tiesību normas teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās struktūras un mērķa, kurā šī norma ietilpst (skat. spriedumu, 2005. gada 8. decembris, Jyske Finans, C‑280/04, EU:C:2005:753, 31. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1974. gada 21. novembris, Moulijn/Komisija, 6/74, EU:C:1974:129, 10. un 11. punkts).
82 Šajā lietā, tā kā apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta mērķis saskaņā ar LESD 215. pantu ir veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu, šīs pirmās tiesību normas noteikumi ir jāinterpretē, cik vien iespējams, ņemot vērā šo pēdējo tiesību normu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 141. punkts).
83 Apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir atsauce uz “liel[ām] kredītiestād[ēm] vai attīstības finansēšanas iestād[ēm], kas veic uzņēmējdarbību Krievijā, kurām 2014. gada 1. augustā vairāk nekā 50 % daļu bija valsts īpašumā vai kontrolē, kā uzskaitīts I pielikumā” (iepriekš 17. punkts). Tādējādi starp “lielām kredītiestādēm” un “attīstības finansēšanas iestādēm” patiešām pastāv alternatīva, un apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā pēdējās minētās ir precīzāk definētas kā “cita liela iestāde, kurai ir skaidri noteiktas pilnvaras veicināt Krievijas ekonomikas konkurētspēju, tās diversifikāciju un ieguldījumu veicināšanu”.
84 Līdz ar to prasītāja kļūdaini apgalvo, ka, lai varētu iekļaut minētās regulas III pielikuma sarakstā, “visām lielajām kredītiestādēm” papildus citu apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto nosacījumu izpildei vajadzēja būt arī “skaidri noteikt[ām] pilnvar[ām] veicināt Krievijas ekonomikas konkurētspēju, tās diversifikāciju un ieguldījumu veicināšanu”.
85 Tāpēc Padome nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka prasītāja bija “liela kredītiestāde [..], kura veic uzņēmējdarbību Krievijā un kurai 2014. gada 1. augustā vairāk nekā 50 % daļu bija valsts īpašumā vai kontrolē”, tādējādi izpildot apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētos nosacījumus tās iekļaušanai šīs regulas III pielikumā.
86 Tādējādi prasītājas pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu, kurš būtībā ir balstīts uz LESD 296. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
87 Otrajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Padome nav norādījusi atbilstošu vai pietiekamu pamatojumu, lai to iekļautu apstrīdēto tiesību aktu pielikumos, pārkāpjot LESD 296. panta otro daļu.
88 Prasītāja vispirms apgalvo, ka tā nav saņēmusi nevienu Padomes vēstuli vai paziņojumu ar informāciju par tās iekļaušanu apstrīdēto tiesību aktu pielikumu sarakstos, nemaz nerunājot par iemeslu, kuru dēļ Padome vēlējās iekļaut prasītāju šajos sarakstos, norādīšanu kopā ar apstiprinošiem pierādījumiem. Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka nav nozīmes tam, ka apstrīdēto tiesību aktu attiecīgos noteikumus nevar kvalificēt kā līdzekļu iesaldēšanas pasākumus, jo šie noteikumi ir ierobežojoši pasākumi, kas nelabvēlīgi ietekmē konkrēti paredzētas fiziskas vai juridiskas personas. Tāpēc Padomei bija jānorāda prasītājai iemesli, kas pamato tās iekļaušanu apstrīdēto tiesību aktu pielikumu sarakstos, un nepietiek ar attiecīgo pasākumu publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
89 Otrkārt, prasītāja uzskata, ka no apstrīdētajiem tiesību aktiem nav iespējams izsecināt, uz kāda pamata Padome uzskatīja, ka prasītāja atbilda kritērijiem iekļaušanai [sarakstos], un uz kādiem faktiem Padome šajā ziņā balstījās, jo tās nosaukums ir iekļauts apstrīdēto tiesību aktu pielikumos bez jebkāda paskaidrojuma. Turklāt arguments, saskaņā ar kuru paši noteikumi ir pietiekams pamats prasītājas iekļaušanai apstrīdēto tiesību aktu pielikumu sarakstos, ir Padomes riņķveida argumentācija.
90 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šos argumentus.
91 Saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu “tiesību aktos ir sniegts to pieņemšanas pamatojums”. Atbilstoši Hartas, kurai ar LES 6. panta 1. punktu ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 41. panta 2. punkta c) apakšpunktam tiesības uz labu pārvaldību tostarp ietver “pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus”.
92 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumam, kas prasīts LESD 296. pantā un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā, ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Tam skaidri un neapšaubāmi jāparāda tās iestādes argumentācija, kas ir pieņēmusi attiecīgo aktu, tādā veidā, kas ieinteresētajām personām sniegtu iespēju iepazīties ar veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai – veikt pārbaudi. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus (skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).
93 Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktu un tiesību apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. pantā un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteiktajām prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu, kas regulē attiecīgo jomu, kopumu. Tādējādi, pirmkārt, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru. Otrkārt, akta pamatojuma precizitātes pakāpei ir jābūt samērīgai ar materiālajām iespējām un tehniskajiem nosacījumiem vai termiņu, kurā tas jāsniedz (skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑200/14, nav publicēts, EU:T:2016:216, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).
94 Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētie tiesību akti bija jāpaziņo individuāli, ir jānorāda, ka šāds iebildums vairāk attiecas uz pamatu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un tādēļ tiks izskatīts trešajā pamatā.
95 Otrkārt, attiecībā uz Padomes pienākuma norādīt pamatojumu apmēru šajā lietā ir jāatgādina, ka prasītāja lūdz atcelt apstrīdētos tiesību aktus tikai, ciktāl tie uz to attiecas un paredz, ka tās nosaukums ir iekļaujams šo tiesību aktu pielikumu sarakstos.
96 Šajā ziņā ir jānorāda, ka ierobežojošo pasākumu mērķis, kāds izriet no apstrīdēto tiesību aktu attiecīgajiem noteikumiem, ir definēts, atsaucoties uz konkrētām vienībām, jo šie tiesību akti tostarp aizliedz dažādu finanšu darījumu izpildi attiecībā uz vienībām, kuras ir iekļautas apstrīdētā lēmuma I pielikumā un apstrīdētās regulas III pielikumā, starp kurām ir arī prasītāja. Tādēļ prasītājas gadījumā ir runa par individuāliem ierobežojošiem pasākumiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 100. un 119. punkts).
97 Judikatūrā ir precizēts, ka Padomes tiesību aktā, ar ko ir noteikts ierobežojošs pasākums, ir jānorāda ne tikai šī pasākuma juridiskais pamats, bet arī īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ Padome, īstenojot savu diskrecionāro novērtējuma varu, uzskata, ka attiecīgajai personai ir jāpiemēro šāds pasākums (skat. spriedumu, 2014. gada 3. jūlijs, National Iranian Tanker Company/Padome, T‑565/12, EU:T:2014:608, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
98 Līdz ar to ir jānoraida Padomes arguments, saskaņā ar kuru judikatūras kritēriji attiecībā uz pienākumu norādīt tiesību aktu, ar ko tiek noteikti individuāli ierobežojoši pasākumi, pamatojumu šajā gadījumā neesot piemērojami.
99 Tomēr atbilstoši iepriekš 93. punktā minētajai judikatūrai ir jāņem vērā konteksts, kādā ierobežojošie pasākumi tika pieņemti, kā arī visas tiesību normas, kas reglamentē attiecīgo jomu.
100 Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka visi šie pasākumi ietilpst prasītājai zināmā starptautiskā saspīlējuma kontekstā, kāds bija pirms apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas un kas ir atgādināts iepriekš 2.–12. punktā. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 1.–8. apsvēruma un apstrīdētās regulas 2. apsvēruma izriet, ka apstrīdēto tiesību aktu deklarētais mērķis ir likt Krievijas Federācijai vēl dārgāk maksāt par darbībām, ar kurām tiek grauta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, un sekmēt krīzes noregulējumu mierīgā ceļā. Tādējādi apstrīdētajos aktos ir norādīta vispārējā situācija, kuras dēļ tie ir pieņemti, un vispārējie mērķi, kādus ar tiem paredzēts sasniegt (spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 123. punkts).
101 Otrkārt, ir jāatgādina, ka apstrīdēto tiesību aktu attiecīgajos noteikumos ir paredzēts, ka Savienības uzņēmējiem ir aizliegts tieši vai netieši pirkt, pārdot vai sniegt ieguldījumu pakalpojumus vai atbalsta pakalpojumus saistībā ar emisiju vai jebkādus citus darījumus saistībā ar obligācijām, akcijām vai līdzīgiem finanšu instrumentiem ar termiņu, kas pārsniedz 90 dienas, ja tie ir tikuši emitēti pēc 2014. gada 1. augusta un līdz 2014. gada 12. septembrim, vai kuru termiņš ir ilgāks par 30 dienām, ja tos pēc 2014. gada 12. septembra emitēja juridiskas personas, kas atbilst šajos noteikumos paredzētajiem nosacījumiem, tostarp nosacījumam par vairāk nekā 50 % daļu atrašanos Krievijas valsts īpašumā vai kontrolē, un kuru nosaukums ir iekļauts apstrīdētā lēmuma I pielikumā un apstrīdētās regulas III pielikumā (skat. iepriekš 17. un 19. punktu). Savukārt šie pielikumi nesatur īpašu pamatojumu attiecībā uz katru sarakstā minēto vienību.
102 Tomēr ir jāuzskata, ka “īpašie un konkrētie iemesli”, kuru dēļ Padome, īstenojot savu diskrecionāro novērtējuma varu, uzskatīja, ka attiecībā uz prasītāju ir jānosaka attiecīgie pasākumi šī sprieduma 97. punktā minētās judikatūras izpratnē, šajā gadījumā atbilst apstrīdēto tiesību aktu attiecīgajos noteikumos ietvertajiem kritērijiem.
103 Prasītāja tika [iekļauta sarakstā] vienīgi tāpēc, ka tā atbilda īpašajiem un konkrētajiem nosacījumiem, kas paredzēti apstrīdēto tiesību aktu attiecīgajos noteikumos.
104 Šajā ziņā ir jānorāda, ka tas, ka ir izmantoti vieni un tie paši apsvērumi, lai noteiktu ierobežojošus pasākumus attiecībā uz vairākām personām, neizslēdz, ka minētie apsvērumi ir pietiekami īpašs pamatojums attiecībā uz katru attiecīgo personu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 115. punkts).
105 Turklāt no lietas materiālos esošās informācijas izriet, ka, atbildot uz prasītājas 2014. gada 22. oktobra vēstuli, Padome ar 2014. gada 9. decembra vēstuli precizēja, ka prasītājas nosaukums ir iekļauts apstrīdēto tiesību aktu pielikumu sarakstos tieši tāpēc, ka tā ir Krievijā reģistrēta liela kredītiestāde, kurai vairāk nekā 50 % daļu pieder Krievijas Federācijas Centrālajai bankai.
106 Šādu papildu argumentāciju nevar uzskatīt par novēlotu, jo tā tikai papildina jau sniegto pamatojumu un ir balstīta uz faktiem, kuri prasītājai bija zināmi apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas brīdī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. aprīlis, Tomana u.c./Padome un Komisija, T‑190/12, EU:T:2015:222, 152. punkts). Šādos apstākļos, pilnībā pieņemot, ka labāk būtu bijis sniegt detalizētāku pamatojumu, ir jāsecina, ka sniegtais pamatojums prasītājai ir ļāvis pietiekami precīzi uzzināt pret to noteikto ierobežojošo pasākumu attaisnojumu un to apstrīdēt. Tāpat minētais pamatojums ļauj Vispārējai tiesai veikt apstrīdēto tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 8. septembris, Ministry of Energy of Iran/Padome, T‑564/12, EU:T:2015:599, 45. un 46. punkts).
107 Ņemot vērā šos apsvērumus, otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par trešo pamatu, kas būtībā ir balstīts uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
108 Trešajā pamatā prasītāja atsaucas uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, ņemot vērā to, ka, pirmkārt, tā nav saņēmusi vēstuli ar informāciju par tās nosaukuma iekļaušanu apstrīdēto tiesību aktu sarakstos un, otrkārt, Padome nav sniegusi nekādus pierādījumus, lai pamatotu tās rīcībā esošos iemeslus prasītājas iekļaušanai sarakstos. Tādējādi Padome ir iesniegusi tādus dokumentus saistībā ar lēmumu iekļaut prasītājas nosaukumu [sarakstos], kuros nav ietverti nekādi fakti, kas pamatotu šo lēmumu.
109 Padome apstrīd šos argumentus un uzskata, ka, tā kā apstrīdētie tiesību akti nav uzskatāmi par “mērķtiecīgiem” ierobežojošiem pasākumiem un neskar prasītāju tieši un individuāli, tai nebija pienākuma individuāli informēt prasītāju. Turklāt prasītāja nav pierādījusi, kā individuāla paziņojuma neesamība šajā gadījumā varēja negatīvi ietekmēt tās tiesības uz aizstāvību. Turklāt Padome arī apgalvo, ka tai nav pienākuma ex officio un spontāni piešķirt sarakstā iekļautajai vienībai piekļuvi tās lietas materiālos esošajiem dokumentiem. Tomēr tā atbildēja uz prasītājas lūgumu 2014. gada 9. decembrī un nosūtīja tai lietas materiālos ietvertos pierādījumus un dokumentus, kas attiecas uz apstrīdēto lēmumu.
110 Jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošana ir pamattiesības, kas ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa, un, ņemot tās vērā, Savienības tiesām ir jānodrošina principā pilnīga visu Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaude (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 24. maijs, Good Luck Shipping/Padome, T‑423/13 un T‑64/14, EU:T:2016:308, 47. un 48. punkts un tajos minētā judikatūra).
111 Tiesību uz aizstāvību ievērošana, kas ir skaidri paredzēta Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, procedūrā pirms ierobežojošu pasākumu noteikšanas ietver tiesības tikt uzklausītam un tiesības piekļūt lietas materiāliem, ievērojot likumīgās konfidencialitātes intereses (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 28. novembris, Padome/Fulmen un Mahmoudian, C‑280/12 P, EU:C:2013:775, 60. punkts, un 2017. gada 15. jūnijs, Kiselev/Padome, T‑262/15, EU:T:2017:392, 139. punkts un tajā minētā judikatūra).
112 Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir apstiprinātas Hartas 47. pantā, prasa, lai ieinteresētajai personai būtu tiesības uzzināt attiecībā uz to pieņemtā lēmuma pamatojumu vai nu no paša lēmuma, vai pēc šīs personas pieprasījuma sniegtā paziņojuma, neskarot kompetentās tiesas tiesības lūgt attiecīgajai iestādei iesniegt tai šo informāciju, lai persona pēc iespējas labākos apstākļos varētu aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi vērsties kompetentajā tiesā, kā arī lai šī tiesa pilnībā varētu īstenot attiecīgā lēmuma tiesiskuma pārbaudi (skat. spriedumu, 2016. gada 24. maijs, Good Luck Shipping/Padome, T‑423/13 un T‑64/14, EU:T:2016:308, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
113 Šajā paziņojumā kompetentajai Savienības iestādei šai personai ir jāļauj lietderīgi paust savus apsvērumus par pamatojumu, kas pret viņu ir vērsts (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 112. punkts).
114 Prasītājas argumenti ir jāpārbauda, ņemot vērā šos principus.
115 Vispirms ir jānoraida Padomes arguments, saskaņā ar kuru judikatūra par individuāliem ierobežojošiem pasākumiem šajā gadījumā nav piemērojama, jo pasākumi ir vispārpiemērojami un nav mērķtiecīgi ierobežojoši pasākumi. Vispārējās tiesas jurisdikcija attiecībā uz apstrīdēto lēmumu izriet tieši no tā, ka prasība šajā lietā attiecas uz ierobežojošu pasākumu pret fiziskām vai juridiskām personām likumības pārbaudi LESD 275. panta otrās daļas izpratnē, kā to Tiesa nosprieda lietā, kurā tika taisīts 2017. gada 28. marta spriedums Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236).
116 Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Padomei bija atsevišķi jāpaziņo tai par apstrīdētajiem aktiem, jo šie akti paredz pret to vērstus ierobežojošus pasākumus, ir jāatzīmē, ka apstrīdēto tiesību aktu individuāla nepaziņošana, lai gan tā ietekmē to brīdi, kad sākas termiņš prasības celšanai, pati par sevi nepamato attiecīgo tiesību aktu atcelšanu. Prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka šajā gadījumā šo tiesību aktu individuāla nepaziņošana negatīvi ietekmēja tās tiesības, kas pamatotu šo tiesību aktu atcelšanu, ciktāl tie skar prasītāju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 122. punkts un tajā minētā judikatūra).
117 Otrkārt, attiecībā uz to, ka Padome neesot paziņojusi pierādījumus, kas pamato prasītājas nosaukuma iekļaušanu apstrīdēto tiesību aktu sarakstos, ir atsevišķi jāizskata sākotnējie tiesību akti, ar kuriem prasītājas nosaukums tika iekļauts to vienību sarakstos, attiecībā uz kurām pirmo reizi tiek piemēroti ierobežojoši pasākumi (turpmāk tekstā – “sākotnējie tiesību akti”), un turpmākie tiesību akti, kas apstiprina šo iekļaušanu [sarakstos] un ar kuriem prasītājas nosaukums tiek saglabāts šajos sarakstos.
118 Pirmkārt, attiecībā uz sākotnējiem tiesību aktiem ir jāatgādina, ka judikatūrā ir atzīts, ka sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu gadījumā Padomei nebija pienākuma iepriekš informēt attiecīgo personu vai vienību par iemesliem, kuru dēļ šī iestāde ir nolēmusi iekļaut šīs personas vārdu vai šīs vienības nosaukumu attiecīgajā sarakstā. Šādam pasākumam, lai netiktu apdraudēta tā efektivitāte, pēc savas būtības ir jābūt tādam, lai radītu pārsteiguma efektu un lai to varētu piemērot nekavējoties. Šādā gadījumā principā pietiek, ka iestāde paziņo iemeslus attiecīgajai personai vai vienībai un nodrošina tiesības tikt uzklausītai lēmuma pieņemšanas laikā vai uzreiz pēc tā pieņemšanas (spriedums, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 61. punkts).
119 Iztaujāta par šo jautājumu tiesas sēdē, Padome apgalvoja, ka šī sprieduma 118. punktā minētā judikatūra šajā gadījumā nav piemērojama, jo attiecīgie ierobežojošie pasākumi attiecās uz vispārpiemērojamiem piekļuves Savienības kapitāla tirgum ierobežojumiem, nevis uz individuāliem līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem šaurā nozīmē. Pakārtoti Padome uzskata, ka pat tad, ja šī judikatūra šajā lietā būtu piemērojama, tai neesot bijis pienākums uzklausīt prasītāju pirms sākotnējo tiesību aktu pieņemšanas vai tai paziņot šajā posmā attiecībā pret to pastāvošos pierādījumus.
120 Šādai interpretācijai nevar piekrist.
121 Jāatgādina, ka pamattiesības uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu procedūrā pirms ierobežojoša pasākuma noteikšanas skaidri izriet no Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta (skat. iepriekš 111. punktu).
122 Tāpēc, tā kā prasītājai noteiktie ierobežojumi, pamatojoties uz apstrīdēto tiesību aktu attiecīgajiem noteikumiem, ir uzskatāmi par individuāliem ierobežojošiem pasākumiem pret to (skat. iepriekš 96. punktu) un tā kā nav pierādīta nepieciešamība radīt pārsteiguma efektu šiem pasākumiem, lai nodrošinātu to efektivitāti, Padomei pirms apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas bija jāpaziņo iemesli šo pasākumu piemērošanai attiecībā uz prasītāju.
123 Tomēr jāatgādina, ka šajā lietā pamatojums, kādu Padome izmantoja, lai attiecībā uz prasītāju noteiktu ierobežojošos pasākumus, kas ir ietverti pašos apstrīdēto tiesību aktu attiecīgajos noteikumos, ir tajā, ka prasītāja ir Krievijā reģistrēta liela kredītiestāde, kurai 2014. gada 1. augustā vairāk nekā 50 % daļu bija valsts īpašumā vai kontrolē.
124 Tomēr prasītāja nav paskaidrojusi, cik lielā mērā tas, ka Padome iepriekš nepaziņoja noteiktu lietas materiālos ietvertu informāciju saistībā ar šo pamatojumu, varēja ietekmēt prasītājas tiesības uz aizstāvību, izraisot sākotnējo tiesību aktu atcelšanu.
125 Jāatgādina, ka, lai tiesību uz aizstāvību pārkāpums izraisītu tiesību akta atcelšanu, ir jāpierāda, ka šī pārkāpuma neesamības gadījumā procedūras iznākums varētu būt bijis citāds (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 18. septembris, Georgias u.c./Padome un Komisija, T‑168/12, EU:T:2014:781, 106. punkts, un 2017. gada 15. jūnijs, Kiselev/Padome, T‑262/15, EU:T:2017:392, 153. punkts).
126 Šajā lietā prasītāja nav paskaidrojusi, uz kādiem argumentiem un informāciju tā būtu varējusi atsaukties, ja tā būtu saņēmusi attiecīgos dokumentus agrāk, kā arī nav pierādījusi, ka šie argumenti vai informācija varētu izraisīt citādu iznākumu šajā lietā. Prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka brīdī, kad tika pieņemti sākotnējie tiesību akti, tā nezināja, ka ir Krievijā reģistrēta kredītiestāde, kurā vairāk nekā 50 % daļu atrodas valsts īpašumā vai kontrolē. Turklāt, lai gan prasītāja pirmajā pamatā noliedza, ka tā atbilst apstrīdēto tiesību aktu attiecīgajos noteikumos paredzētajiem kritērijiem, tā nepaskaidroja, kā iepriekš minēto kritēriju nepaziņošana šajā lietā būtu varējusi ietekmēt tās tiesības uz aizstāvību. Tādējādi šis iebildums nevar izraisīt sākotnējo tiesību aktu atcelšanu.
127 Otrkārt, attiecībā uz secīgajiem tiesību aktiem, ar kuriem tika saglabāti ierobežojošie pasākumi attiecībā uz prasītāju, judikatūrā ir skaidri norādīts, ka, pieņemot lēmumu saglabāt personas vārdu vai vienības nosaukumu to personu vai vienību sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, Padomei bija jāievēro šīs personas vai vienības tiesības tikt informētām par tās apsūdzošajiem pierādījumiem un tiesības tikt uzklausītām pirms šī lēmuma pieņemšanas, ja Padome attiecībā pret tām ir konstatējusi jaunus apstākļus, proti, apstākļus, kuri nebija ietverti sākotnējā lēmumā par to vārda vai nosaukuma iekļaušanu šajā sarakstā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 63. punkts, un 2015. gada 18. jūnijs, Ipatau/Padome, C‑535/14 P, EU:C:2015:407, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
128 Šajā lietā kritēriji, uz kuru pamata prasītājas nosaukums tika saglabāts apstrīdēto tiesību aktu pielikumu sarakstos, jau no paša sākuma ir bijuši ietverti apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā un apstrīdētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Prasītāja tika iekļauta apstrīdētā lēmuma I pielikumā un apstrīdētās regulas III pielikumā tieši tāpēc, ka tā ir Krievijā reģistrēta liela kredītiestāde, kurai 2014. gada 1. augustā vairāk nekā 50 % daļu bija valsts īpašumā vai kontrolē. Šī informācija prasītājai bija labi zināma, un tādēļ to nevar uzskatīt par jauniem faktiem iepriekš minētās judikatūras izpratnē.
129 Visbeidzot, ir jāatgādina, ka, ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai personai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apsūdzošiem pierādījumiem, kurus pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz pienākumu šai iestādei pašai pēc savas iniciatīvas dot piekļuvi lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, Padomei ir pienākums dot piekļuvi tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (skat. spriedumu, 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).
130 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Padome izpildīja šo pienākumu un atbildēja uz prasītājas 2014. gada 22. oktobra lūgumu sniegt informāciju ar 2014. gada 9. decembra vēstuli. Šajā kontekstā Padome piešķīra piekļuvi tās rīcībā esošajiem dokumentiem saistībā ar tās lēmumu piemērot attiecībā pret prasītāju ierobežojošus pasākumus.
131 Tādējādi ir jāatzīst, ka šī informācija tika paziņota saprātīgā termiņā un bija pietiekama, lai ļautu prasītājai efektīvi īstenot savas tiesības un lai ievērotu tās tiesības uz aizstāvību.
132 Līdz ar to prasītājas otrais iebildums, tāpat kā trešais pamats kopumā, ir jānoraida.
Par ceturto pamatu, kurš būtībā ir balstīts uz prasītājas pamattiesību, jo īpaši tiesību uz īpašumu, tiesību veikt saimniecisko darbību un tiesību uz tās reputācijas aizsardzību, pārkāpumu
133 Ceturtajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Padomes lēmums noteikt attiecīgos ierobežojošos pasākumus nepamatoti un nesamērīgi pārkāpj tās pamattiesības, it īpaši tās tiesības uz īpašumu, tās tiesības veikt saimniecisko darbību un tiesības uz tās reputācijas aizsardzību, kādas izriet no Hartas 16. un 17. panta un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 1. panta.
134 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka tās nosaukuma iekļaušana apstrīdēto tiesību aktu sarakstos nav samērīga ar jebkuru likumīgu mērķi. Tās iekļaušana šo tiesību aktu sarakstos neatbilstot ierobežojošo pasākumu, kas veikti saistībā ar Krievijas Federācijas rīcību, kas destabilizē situāciju Ukrainā, likumīgajam mērķim. Turklāt nav ticis apgalvots, ka prasītāja ir finansējusi politikas veidošanas vai lēmumu pieņemšanas procesus saistībā ar šīm darbībām vai ka tai ir bijusi kāda loma tajos. Prasītāja pat apgalvo, ka tā atbalsta Ukrainas ekonomiku, nodrošinot Ukrainas klientiem papildu kapitālu un likviditāti. Apstrīdētie tiesību akti esot jāinterpretē tādējādi, ka tie ir paredzēti, lai izdarītu spiedienu uz Krievijas Federācijas rīcību, kas destabilizē situāciju Ukrainā, nevis lai izdarītu lielāku spiedienu uz uzņēmumiem vai pilsoņiem, kas nav saistīti ar situāciju Ukrainā. Tāpēc prasītāja uzskata, ka saiknei starp apstrīdētajos tiesību aktos minētajām personām vai vienībām un Krievijas valdības darbību Ukrainā ir jābūt izšķirošai attiecībā uz šo personu vai vienību iekļaušanu minētajos tiesību aktos.
135 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka tās nosaukuma iekļaušana apstrīdēto tiesību aktu sarakstos tai rada finansiālus un tālejošus zaudējumus. Reputācijas graušana kaitējot ne tikai tai, bet apdraudot arī uzticību un negatīvi ietekmējot visu prasītājas grupu un preču zīmi.
136 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šos argumentus.
137 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka atbilstoši Hartas 16. pantam “darījumdarbības brīvību atzīst saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi”.
138 Otrkārt, Hartas 17. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.”
139 Taisnība, ka tādi ierobežojoši pasākumi kā šajā lietā neapšaubāmi ierobežo tiesības, kuras prasītājai ir piešķirtas ar Hartas 16. un 17. pantu (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 22. septembris, NIOC u.c./Padome, C‑595/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:721, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
140 Tomēr prasītājas norādītās pamattiesības nav uzskatāmas par absolūtu prerogatīvu un tādēļ tās var ierobežot, ievērojot Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 121. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 195. punkts un tajā minētā judikatūra).
141 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu, pirmkārt, “visiem [..] Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība”, un, otrkārt, “ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”.
142 Tātad, lai attiecīgo pamattiesību izmantošanas ierobežojums būtu atbilstošs Savienības tiesībām, tam ir jāatbilst trīskāršam nosacījumam. Pirmkārt, ierobežojumam ir jābūt noteiktam tiesību aktos. Citiem vārdiem sakot, attiecīgajam pasākumam ir nepieciešams juridiskais pamats. Otrkārt, ierobežojumam ir jāatbilst vispārējas nozīmes mērķim, ko atzinusi Savienība. Treškārt, ierobežojums nedrīkst būt pārmērīgs. Pirmām kārtām tam ir jābūt nepieciešamam un samērīgam ar izvirzīto mērķi. Otrām kārtām nedrīkst tikt aizskarts attiecīgo tiesību vai brīvības “būtiskais saturs”, proti, būtība (skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Rotenberg/Padome, T‑720/14, EU:T:2016:689, 170. un 173. punkts un tajos minētā judikatūra).
143 Jākonstatē, ka šajā gadījumā šie trīs nosacījumi ir ievēroti.
144 Pirmkārt, attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir “noteikti tiesību aktos”, jo tie ir izklāstīti tiesību aktos, kuri tostarp ir vispārpiemērojami, kuriem ir skaidrs juridiskais pamats Savienības tiesībās, kā arī pietiekams pamatojums (skat. iepriekš 91.–107. punktu).
145 Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 1.–8. apsvēruma un apstrīdētās regulas 2. apsvēruma izriet, ka šo aktu deklarētais mērķis ir likt Krievijas Federācijai vēl dārgāk maksāt par darbībām, ar kurām tiek grauta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, un sekmēt krīzes noregulējumu mierīgā ceļā. Tāds mērķis saskan ar mērķi saglabāt mieru un starptautisko drošību atbilstoši Savienības ārējās darbības mērķiem, kas noteikti LES 21. pantā (spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 115. punkts).
146 Treškārt, attiecībā uz samērīguma principu ir jāatgādina, ka tas kā vispārējs Savienības tiesību princips prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus. Ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītie apgrūtinājumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Rotenberg/Padome, T‑720/14, EU:T:2016:689, 178. punkts un tajā minētā judikatūra).
147 Šajā ziņā judikatūrā ir precizēts, ka saistībā ar samērīguma principa ievērošanas pārbaudi tiesā Savienības likumdevējam ir jāatzīst plaša novērtējuma brīvība jomās, kurās tam ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēle un kurās tam ir jāveic sarežģīti vērtējumi. Līdz ar to šajās jomās noteikta pasākuma tiesiskumu var ietekmēt tikai šī pasākuma acīmredzami nepiemērotais raksturs, ievērojot mērķi, ko vēlas sasniegt kompetentā iestāde (skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 146. punkts un tajā minētā judikatūra).
148 Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka ierobežojošie pasākumi, kas attiecībā uz to ir noteikti ar apstrīdētajiem tiesību aktiem, neļauj sasniegt šajos tiesību aktos izvirzīto mērķi, proti, izdarīt spiedienu uz Krievijas valdību, ierobežojot Padomes identificēto Krievijas valsts banku piekļuvi kapitāla tirgiem, jo prasītājai nav nekādas lomas Krievijas Federācijas darbībā, kas destabilizē situāciju Ukrainā.
149 Tomēr faktam, ka prasītājai nebija nekādas lomas Krievijas Federācijas darbībā, kas destabilizē situāciju Ukrainā, nav nozīmes, jo iemesls, kāpēc attiecībā uz prasītāju tika noteikti ierobežojošie pasākumi, bija nevis šis fakts, bet gan tas, ka tā ir liela Krievijā reģistrēta kredītiestāde, kurai 2014. gada 1. augustā vairāk nekā 50 % daļu bija valsts īpašumā vai kontrolē.
150 Turklāt taisnība, ka ierobežojošajiem pasākumiem pēc definīcijas ir sekas, kas skar tiesības uz īpašumu un tiesības brīvi veikt profesionālo darbību, tādējādi radot kaitējumu personām, kuras nekādi nav atbildīgas par situāciju, kas izraisījusi sankciju noteikšanu. Tāda a fortiori ir mērķtiecīgo ierobežojošo pasākumu iedarbība attiecībā uz tajos minētajām vienībām (spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 149. punkts un tajā minētā judikatūra).
151 Tomēr jānorāda, ka ar to, cik svarīgi ir apstrīdētajos aktos izvirzītie mērķi, proti, Ukrainas teritoriālās integritātes, suverenitātes un neatkarības aizsardzība, kā arī krīzes šajā valstī noregulējuma mierīgā ceļā sekmēšana, kas iekļaujas plašākā mērķī uzturēt mieru un starptautisko drošību saskaņā ar Savienības ārējās darbības mērķiem, kuri noteikti LES 21. pantā, ir attaisnojamas pat ievērojamās negatīvās sekas attiecībā uz atsevišķiem uzņēmējiem, kuri nekādi nav atbildīgi par situāciju, kuras dēļ tika noteiktas sankcijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 149. un 150. punkts un tajos minētā judikatūra).
152 Otrkārt, pretēji prasītājas apgalvojumiem, pastāv saprātīga saikne starp attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem un mērķi, kādu ir izvirzījusi Padome, tos pieņemot. Proti, ciktāl šis mērķis, konkrēti, ir likt Krievijas Federācijai vēl dārgāk maksāt par darbībām, ar kurām tiek grauta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, pieeja, kas paredz vērsties pret Krievijas valsts bankām saskanīgi atbilst minētajam mērķim un katrā ziņā nevar tikt uzskatīta par acīmredzami nepiemērotu saistībā ar izvirzīto mērķi (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 147. punkts).
153 Padome bija tiesīga uzskatīt, ka prasītājas piekļuves Savienības kapitāla tirgum ierobežošana varētu palīdzēt sasniegt apstrīdēto tiesību aktu mērķi likt Krievijas Federācijai vēl dārgāk maksāt par darbībām, ar kurām tiek grauta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, un sekmēt krīzes noregulējumu mierīgā ceļā (skat. iepriekš 15. punktu). Šajā ziņā, ciktāl prasītāja apgalvo, ka pēc attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšanas tā cieta un turpina ciest zaudējumus, tas pierāda, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi ļauj sasniegt to mērķi, jo finansiālu grūtību gadījumā prasītājai būtu jāpalīdz tās akcionāriem un visbeidzot Krievijas valstij.
154 Tāpēc Padome varēja pamatoti uzskatīt, ka šā mērķa sasniegšanai bija jāvēršas pret Krievijā reģistrētajām lielajām kredītiestādēm vai attīstības finansēšanas iestādēm, kurām 2014. gada 1. augustā vairāk nekā 50 % daļu bija valsts īpašumā vai kontrolē.
155 Treškārt, jānorāda, ka šajā lietā Padomes pieņemtie pasākumi sastāv no mērķtiecīgām ekonomiskām sankcijām, kuras nevar uzskatīt par pilnīgu ekonomikas un finanšu attiecību pārtraukšanu ar trešo valsti, lai gan Padomei saskaņā ar LESD 215. pantu ir šādas pilnvaras.
156 Šajos apstākļos un ņemot vērā, konkrēti, intensitātes pakāpenisko pieaugumu ierobežojošajiem pasākumiem, kurus Padome pieņēmusi, reaģējot uz krīzi Ukrainā, iejaukšanās prasītājas uzņēmējdarbības brīvībā un tiesībās uz īpašumu nevar tikt uzskatīta par nesamērīgu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 150. punkts).
157 Visbeidzot, attiecībā uz prasītājas norādītajām tiesībām uz reputācijas aizsardzību ir jānorāda, pirmkārt, ka kaitējums personas, uz kuru attiecas ierobežojoši pasākumi, reputācijai, kas izriet no šo pasākumu pamatojuma, pats par sevi nevar būt nesamērīgs šīs personas tiesību uz īpašumu un darījumdarbības brīvības pārkāpums. Tādējādi, tā kā nav precizējuma attiecībā uz saikni starp prasītājas apgalvoto kaitējumu tās reputācijai un iepriekš minēto pamattiesību pārkāpumiem, kas ir šī pamata priekšmets, šis arguments ir nederīgs. Otrkārt un jebkurā gadījumā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru, tāpat kā tiesības uz īpašumu un uzņēmējdarbības brīvība, tiesības uz savas reputācijas aizsardzību nav uzskatāmas par absolūtu prerogatīvu un to īstenošana var tikt ierobežota ar Savienības vispārējo interešu mērķiem. Tādējādi attiecīgo ierobežojošo pasākumu mērķu nozīmīgums ir tāds, lai attaisnotu negatīvas sekas, pat ja tās ir ievērojamas, attiecībā uz attiecīgo personu vai vienību reputāciju (skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 167. un 168. punkts un tajā minētā judikatūra).
158 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ceturtais pamats ir jānoraida.
Par iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 1. pantu un apstrīdētās regulas 5. pantu
159 Prasītāja lūdz Vispārējo tiesu, pamatojoties uz LESD 277. pantu, atzīt, ka apstrīdētā lēmuma 1. pants un apstrīdētās regulas 5. pants ir prettiesiski.
160 Prasītāja apgalvo, ka Padome var iekļaut tikai tādus ietveršanas sarakstā kritērijus, kas ir atbilstīgi un samērīgi ar attiecīgajiem pasākumiem. Prasītāja apgalvo, ka šajā lietā Padome nav pierādījusi, kā aizliegumu attiecībā uz pārvedamiem vērtspapīriem un naudas tirgus instrumentiem uzlikšana iestādēm, uz kurām attiecas apstrīdētie tiesību akti, ir pamatota ar šo tiesību aktu mērķi un katrā ziņā ir samērīga ar šo mērķu sasniegšanu.
161 Padome, kuru atbalsta Komisija, uzskata, ka iebilde par prettiesiskumu ir jāatzīst par nepieņemamu vai katrā ziņā nepamatotu.
162 Jānorāda, ka argumenti, kas izvirzīti, lai pamatotu šādu pamatu, un kas ir balstīti uz attiecīgo ierobežojošo pasākumu neatbilstošo un nesamērīgo raksturu, ir identiski vai lielā mērā pārklājas ar tiem, kas jau ir izskatīti iepriekš saistībā ar ceturto pamatu.
163 Tādēļ, nepārbaudot šī pamata pieņemamību, ir jāatsaucas uz apsvērumiem, kas izklāstīti šī sprieduma 146.–157. punktā, un šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida prasītājas izvirzītā iebilde par prettiesiskumu.
164 No minētā izriet, ka iebilde par prettiesiskumu ir jānoraida un prasība ir noraidāma kopumā, un nav vajadzības lemt par prasījumu grozīt prasības pieteikumu pieņemamību.
Par tiesāšanās izdevumiem
165 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.
166 Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādēļ Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Sberbank of Russia OAO sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.
3) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 13. septembrī.
[Paraksti]