Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2024. gada 19. janvārī iesniegusi Curtea de Apel București (Rumānija) – DADA Music SRL, Uniunea Producătorilor de Fonograme din România (UPFR)/Asociația Radiourilor Locale și Regionale (ARLR)

(Lieta C-37/24, DADA Music un UPFR)

Tiesvedības valoda – rumāņu

Iesniedzējtiesa

Curtea de Apel București

Pamatlietas puses

Prasītāja pirmajā instancē un apelācijas sūdzības iesniedzēja: DADA Music SRL

Atbildētāja pirmajā instancē un apelācijas sūdzības iesniedzēja: Uniunea Producătorilor de Fonograme din România (UPFR)

Persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un atbildētāja apelācijas instancē: Asociația Radiourilor Locale și Regionale (ARLR)

Prejudiciālie jautājumi

Vai Direktīvas 2006/115/EK ¹ 8. panta 2. punkts, kā arī Direktīvas 2014/26/ES ² 16. panta 2. punkts, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. un 52. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tie:

nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru netiek garantēta taisnīga minimālā (paušāla) atlīdzība tiesību subjektiem (fonogrammu producentiem), kurus pārstāv kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, neatkarīgi no raidorganizāciju ieņēmumiem vai izmaksām?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, [vai minētie panti] nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ar tūlītēju iedarbību atceļ minimālās (paušalās) atlīdzības, kas bija noteiktas, izmantojot metodoloģiju, par ko iepriekš bija vienojušies kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un izmantotāji, nemainot atlīdzības aprēķināšanas kritērijus un neparedzot maksimālo termiņu sarunām par jaunu vienošanos (metodoloģiju), lai noteiktu taisnīgu atlīdzību apmēru?

Ja atbilde uz pirmajiem diviem jautājumiem ir noraidoša, vai valsts tiesa ir tiesīga un, vai tai, iespējams, ir pienākums pārbaudīt, vai procentuālās atlīdzības, kas aprēķinātas, ņemot vērā faktiskos ieņēmumus, ko deklarējušas raidorganizācijas, ir taisnīgas un samērīgas attiecīgi tiesību subjektiem, no vienas puses, un izmantotājiem, no otras puses, vai arī, tieši pretēji, tās ir acīmredzami niecīgas vai, attiecīgajā gadījumā – acīmredzami pārmērīgas, un kādi ir kritēriji, kurus var izmantot šādai novērtēšanai?

Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, vai gadījumā, ja valsts tiesa konstatē, ka maksājamā atlīdzība, kas noteikta saskaņā ar metodoloģiju, kura grozīta ar jaunajiem valsts tiesību aktiem, ir niecīga, šī tiesa ir tiesīga un/vai tai ir pienākums piemērot citus kritērijus, kas atšķiras no deklarēto ieņēmumu kritērija – kā piemēram, atlīdzības noteikšana pamatojoties uz izmaksām, kas radušās raidorganizācijām saistībā ar radio un televīzijas apraides darbību, uz atlīdzību, ko maksā līdzīgas raidorganizācijas, vai uz citiem līdzīgiem kritērijiem – lai nodrošinātu, ka tiesību subjekti saņem pienācīgu atlīdzību, neskarot izmantotāju likumīgās intereses, t.i., tā, lai šī atlīdzība nebūtu niecīga, bet nebūtu arī pārmērīgi apgrūtinoša raidorganizācijām?

____________

¹ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/115/EK (2006. gada 12. decembris) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (kodificēta versija) (OV 2006, L 376, 28. lpp., Īpašais izdevums Nr. 17/3. sējums, 14. lpp.).

¹ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/26/ES ( 2014. gada 26. februāris ) par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiesību lietošanai tiešsaistē daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgū (OV 2014, L 84, 72. lpp.).