VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2010. gada 20. maijā
Lieta T‑261/09 P
Eiropas Komisija
pret
Antonello Violetti u.c.
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – OLAF lēmums nosūtīt Itālijas tiesu iestādēm informāciju par fiziskām personām – Akts, kas nav nelabvēlīgs
Priekšmets Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2009. gada 28. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās F‑5/05 un F‑7/05 Violetti u.c./Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1-83. un II‑A‑1-473. lpp.), ar ko tiek lūgts šo spriedumu atcelt
Nolēmums Atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas 2009. gada 28. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās F‑5/05 un F‑7/05 Violetti u.c./Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1-83. un II‑A‑1-473. lpp.) tiktāl, ciktāl tajā par pieņemamām ir atzītas prasības atcelt 2003. gada 5. augusta paziņojumu, ar kuru Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai nosūtīja Itālijas tiesu iestādēm informāciju par Antonello Violetti, Nadine Schmit un divpadsmit citiem Eiropas Komisijas ierēdņiem, kuru uzvārdi ir norādīti pārsūdzētā sprieduma pielikumā. Noraidīt A. Violetti, N. Schmit un divpadsmit citu Komisijas ierēdņu, kuru uzvārdi ir norādīti sprieduma pielikumā, Civildienesta tiesā celtās prasības atcelt tiesību aktu. A. Violetti, N. Schmit un divpadsmit citi Komisijas ierēdņi, kuru uzvārdi ir norādīti sprieduma pielikumā, sedz divas trešdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem Civildienesta tiesā, kā arī savus tiesāšanās izdevumus šajā instancē. Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus Civildienesta tiesā un apelācijas tiesvedībā, kā arī atlīdzina vienu trešdaļu no prasītāju tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē. Eiropas Savienības Padome – persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē Komisijas prasījumu atbalstam – sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Pārsūdzība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) lēmums nosūtīt informāciju valsts tiesu iestādēm – Izslēgšana
(Civildienesta noteikumu 90. un 90.a pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkts)
2. Ierēdņi – Pārsūdzība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) lēmums nosūtīt informāciju valsts tiesu iestādēm – Izslēgšana
(Civildienesta noteikumu 90. un 90.a pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1073/1999 8. panta 2. punkta otrā daļa; Komisijas Lēmuma 1999/396 4. panta 2. punkts)
3. Ierēdņi – Pārsūdzība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) lēmums nosūtīt informāciju valsts tiesu iestādēm – Izslēgšana – Disciplinārās komitejas atzinums – Ietveršana
(Civildienesta noteikumu 90. pants)
1. Nelabvēlīgi akti, par kuriem var celt prasību tos atcelt, var būt tikai pasākumi ar juridiski saistošu iedarbību, kas var tieši un tūlītēji ietekmēt ierēdņa intereses, ievērojami mainot tā juridisko stāvokli.
Precīzāk – Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) lēmums nosūtīt informāciju par attiecīgo ierēdni valsts tiesu iestādēm nav uzskatāms par nelabvēlīgu aktu, jo ar to netiek ievērojami mainīts ieinteresētās personas juridiskais stāvoklis, un minētās iestādes atbilstoši Regulas Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic OLAF, 10. panta 2. punktam savu pilnvaru ietvaros var brīvi izvērtēt šīs informācijas saturu un apmēru un izlemt, kāda veida darbības tālāk veicamas.
Tas, ka informācija tiek nosūtīta, pārkāpjot noteikumus, kuri aizsargā ar šo informāciju skartā ierēdņa tiesības uz aizstāvību, neietekmē to, vai lēmumu par informācijas nosūtīšanu klasificē kā nelabvēlīgu aktu.
Šī secinājuma rezultātā nevar rasties situācija, ka ierēdnim, kuru šis pārkāpums ir skāris, nav iespēju to apstrīdēt. Par jebkuru OLAF izdarīto pārkāpumu, kas neattiecas uz nelabvēlīgu aktu, var piemērot sodu, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību.
Turklāt valsts iestādes gadījumā, ja tās nolemj uzsākt izmeklēšanu, izvērtēs secinājumus, kādi ir jāizdara no šāda pārkāpuma, un šo novērtējumu var apstrīdēt, ievērojot visas valsts tiesībās paredzētās garantijas, ieskaitot arī tās, kas izriet no pamattiesībām, un izmantojot valsts tiesību aizsardzības līdzekļus.
(skat. 46., 47., 58. un 59. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2005. gada 19. aprīlis, C‑521/04 P(R) Tillack/Komisija, Krājums, 3103. lpp., 32. un 34. punkts.
Vispārējā tiesa: 1993. gada 15. jūlijs, T‑17/90, T‑28/91 un T‑17/92 Camara Alloisio u.c./Komisija, Recueil, II‑841. lpp., 39. punkts; 1995. gada 19. oktobris, T‑562/93 Obst/Komisija, Recueil FP, I‑A‑ 247. un II‑737. lpp., 23. punkts; 2004. gada 13. jūlijs, T‑29/03 Comunidad Antónoma de Andalucía/Komisija, Krājums, II‑2923. lpp., 29. punkts; 2004. gada 15. oktobris, T‑193/04 R Tillack/Komisija, Krājums, II‑3575. lpp., 43. un 44. punkts; 2006. gada 4. oktobris, T‑193/04 Tillack/Komisija, Krājums, II‑3995. lpp., 70. punkts.
2. OLAF lēmumam nosūtīt informāciju valsts tiesu iestādēm nav juridiski saistošas iedarbības nedz attiecībā uz ierēdņa, uz kuru attiecas minētā informācija, karjeru, nedz uz tā materiālo situāciju.
Pirmkārt, jākonstatē, ka Regulas Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic OLAF, 8. panta 2. punkta otrajā daļā ir tikai paredzēts, ka informāciju par iekšējo izmeklēšanu tostarp nedrīkst nosūtīt tām personām, kuru pienākumos neietilpst to zināt, kā arī to nedrīkst izmantot mērķiem, kas nav saistīti ar krāpšanas, korupcijas un cita veida pretlikumīgu darbību apkarošanu. Gan starpiestāžu 1999. gada 25. maija vienošanās starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju pielikumā esošais lēmuma paraugs, gan attiecībā uz Komisijas ierēdņiem – Lēmums 1999/396 attiecas uz iekšējās izmeklēšanas nosacījumiem un kārtību krāpšanas, korupcijas un jebkuras nelikumīgas rīcības, kas kaitē Kopienas interesēm, apkarošanas jomā, un to 4. panta 2. punktā ir tikai noteikts, ka iestādes ģenerālsekretāram ir jāsniedz sava piekrišana tam, ka izmeklēšanas vajadzībām netiek izpildīts pienākums uzklausīt ieinteresēto personu. No tā izriet, ka piemērojamās normās nav paredzēts, ka priekšnieki, kuru tiešajos pienākumos ietilpst attiecīgā ierēdņa novērtēšana, tiktu informēti par lēmumu nosūtīt informāciju. Otrkārt, tas, ka, iespējams, šīs novērtēšanas laikā tika ņemts vērā tas, ka konkrēta informācija ir nosūtīta valsts iestādēm, būtu tāda veida pārkāpums, kurš varētu attaisnot karjeras attīstības ziņojuma atcelšanu, un tam nav juridiski saistošas iedarbības, kas izrietētu no lēmuma nosūtīt informāciju.
Šajos apstākļos iespējamība, ka ziņas par informācijas nosūtīšanu valsts iestādēm varētu nepamatoti tikt nododas priekšniekiem, kuru pienākumos ietilpst attiecīgā ierēdņa novērtēšana, un tie to prettiesiski varētu ņemt vērā minētajā novērtēšanā, nav uzskatāma par lēmuma nosūtīt informāciju sekām, kuru dēļ šo lēmumu varētu kvalificēt kā nelabvēlīgu aktu.
(skat. 62.–64. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2007. gada 8. marts, C‑237/06 P Strack/Komisija, Krājumā nav publicēts, 66. punkts.
Vispārējā tiesa: 2006. gada 22. marts, T‑4/05 Strack/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑83. un II‑A‑2‑361. lpp., 49. punkts.
3. Analoģija starp OLAF lēmumu nodot informāciju par attiecīgo ierēdni valsts tiesu iestādēm un disciplinārās komitejas atzinumu, kurš ir nelabvēlīgs akts, ir jānoraida. Lai gan pēdējā dokumentā tiek lemts par iespējamo attiecīgā ierēdņa pieļauto pienākumu neizpildi, it īpaši attiecībā uz pienākumiem, kas izriet no Civildienesta noteikumiem un vispārīgāk – no Savienības tiesībām, atzinuma mērķis ir panākt iestādes, kurai pieder šis ierēdnis, lēmuma pieņemšanu – vienalga, vai šis lēmums ir ierēdnim pozitīvs vai negatīvs, turpretim lēmuma par informācijas nosūtīšanu gadījumā situācija ir pilnībā citāda, jo OLAF tikai nosūta informāciju valsts tiesību iestādēm un šo informāciju no krimināltiesību viedokļa izvērtē tikai minētās iestādes.
(skat. 70. punktu)
Atsauce
Tiesa: 1985. gada 29. janvāris, 228/83 F./Komisija, Recueil, 275. lpp.