VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

2023. gada 18. oktobrī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Modafinila tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta pārkāpums – Strīdos patentu jomā noslēgts mierizlīguma nolīgums – Konkurences ierobežojums mērķa dēļ – Kvalifikācija – Konkurences ierobežojums seku dēļ – Nosacījumi atbrīvošanai no LESD 101. panta 3. punkta – Naudas sodi

Lietā T‑74/21

Teva Pharmaceutical Industries Ltd, Petahtikva [Petah Tikva] (Izraēla),

Cephalon Inc., Vestčestera [West Chester], Pensilvānija (Amerikas Savienotās Valstis),

ko pārstāv D. Tayar, S. Ortoli un A. Richard, advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Conte, T. Franchoo un C. Sjödin, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs F. Šalīns [F. Schalin] (referents), tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger], P. Škvaržilova‑Pelcla [P. Škvařilová‑Pelzl], I. Nemms [I. Nõmm] un D. Kukovecs [D. Kukovec],

sekretāre: M. Zvozdzjaka‑Karbona [M. Zwozdziak‑Carbonne], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

pēc 2022. gada 14. decembra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas Teva Pharmaceutical Industries Ltd (turpmāk tekstā – “Teva”) un Cephalon Inc. lūdz atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu C(2020) 8153 final (2020. gada 26. novembris) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39686‑CEPHALON) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) un – pakārtoti – atcelt vai samazināt naudas sodu apmēru.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        Cephalon ir Amerikas Savienotajās Valstīs dibināta biofarmaceitiska sabiedrība, kas visā pasaulē piegādā gan oriģinālos, gan ģenēriskos farmaceitiskos produktus. Cephalon galvenās darbības ietver zāļu izpēti un izstrādi, kā arī zāļu laišanu tirgū, īpašu uzmanību pievēršot centrālās nervu sistēmas traucējumiem, tostarp miega traucējumiem, sāpēm, onkoloģijai, iekaisīgām slimībām un reģeneratīvajai medicīnai.

3        Teva ir daudznacionāls farmācijas uzņēmums, kas nodarbojas ar ģenērisko zāļu, kā arī inovatīvu un specializētu farmaceitisko produktu, aktīvo farmaceitisko sastāvdaļu un brīvā tirdzniecībā esošu produktu izstrādi, ražošanu un tirdzniecību.

4        2011. gada oktobrī – pēc tam, kad Komisija ar 2011. gada 13. oktobra Lēmumu C(2011) 7435, galīgā redakcija (Lieta COMP/M. 6258 – Teva/Cephalon), apstiprināja paziņoto koncentrāciju, pamatojoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula) (OV 2004, L 24, 1. lpp.) 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, – Teva iegādājās Cephalon.

A.      Attiecīgais produkts un ar to saistītie patenti

5        Produkts, uz ko attiecas šī lieta, atbilst zālēm, kuru sastāvā ir aktīvā farmaceitiskā viela (turpmāk tekstā – “AFV”), saukta par modafinilu. Modafinils ir ilgstošas darbības stimulējošs līdzeklis, ko izmanto noteiktu miega traucējumu ārstēšanā.

6        Modafinilu 1976. gadā atklāja laboratorija Lafon, Francijas farmācijas uzņēmums. Lafon savu produktu “modafinil” ar preču zīmi “Modiodal” vispirms reģistrēja Francijā 1992. gada 24. jūnijā, pēc tam ar preču zīmēm “Provigil”, “Vigil” vai “Modasomil” – citās valstīs.

7        1993. gadā Cephalon no Lafon ieguva ekskluzīvas tiesības uz modafinilu, un 2001. gadā tā visbeidzot iegādājās visu sabiedrību Lafon. 1997. gadā Cephalon Apvienotajā Karalistē sāka pārdot modafinilu ar preču zīmi “Provigil”. 2005. gadā tā pārdeva modafinilu vairākās Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstīs.

8        EEZ dažādie Cephalon molekulas valsts patenti attiecībā uz modafinila AFV beidzās vēlākais 2003. gadā, savukārt datu aizsardzības termiņš šai AFV beidzās vēlākais 2005. gadā.

9        Lai gan modafinila molekulas patentu termiņš bija beidzies, Cephalon joprojām piederēja sekundārie patenti par daļiņu izmēru un citi patenti saistībā ar modafinilu, kuru termiņš EEZ beidzās 2015. gadā.

10      Zāles “Provigil” pārdevumu ziņā bija vissvarīgākais Cephalon portfeļa produkts. Ņemot vērā ģenērisko produktu nonākšanu tirgū tuvākajā nākotnē un lai aizsargātu savu darbību konkrētajā jomā, Cephalon strādāja ar otrās paaudzes produktu ar nosaukumu “Nuvigil”, kura pamatā ir modafinila AFV un kuru tā plānoja laist tirgū, lai no 2006. gada pakāpeniski aizstātu “Provigil” – vispirms Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam EEZ. Turklāt Cephalon bija paredzējusi laist tirgū citas zāles uz modafinila bāzes ar nosaukumu “Sparlon”. Galu galā Cephalon EEZ nelaida klajā ne “Nuvigil”, ne “Sparlon”. Bez tam “Sparlon” Amerikas Savienotajās Valstīs netika saņemta atļauja.

11      2002. gada beigās, kad četras ģenērisko zāļu nozares sabiedrības, tostarp Teva, lūdza tirdzniecības atļauju savu modafinila ģenērisko produktu tirdzniecībai Amerikas Savienotajās Valstīs, Cephalon Amerikas Savienotajās Valstīs sāka patenta pārkāpuma procedūru.

12      2005. gada jūnijā Teva laida tirdzniecībā Apvienotajā Karalistē savu modafinila ģenērisko produktu.

13      Pēc vēstuļu apmaiņas Cephalon 2005. gada 6. jūlijā High Court of Justice (England & Wales) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Apvienotā Karaliste) sāka tiesvedību pret Teva par patentiem un lūdza izdot pagaidu rīkojumu, lai liegtu Teva pārdot savu modafinila ģenērisko produktu Apvienotajā Karalistē. Pēc tam Teva iesniedza pretprasību par spēkā neesamības atzīšanu.

14      Pirms tiesas sēdes par lūgumu izdot pagaidu rīkojumu, kas bija paredzēta 2005. gada 11. jūlijā, Teva piekrita pārtraukt pārdot ģenēriskos modafinila produktus Apvienotajā Karalistē. Savukārt Cephalon piekrita iesniegt garantiju 2,1 miljona sterliņu mārciņu (GBP) (proti, aptuveni 3,07 miljonu EUR) apmērā gadījumā, ja Teva tiesvedības laikā panāktu labvēlīgu iznākumu un tai būtu tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību par neiegūto peļņu.

15      Sarunas par izlīgumu sākās 2005. gada novembra beigās.

B.      Strīdīgais nolīgums

16      2005. gada 8. decembrī Cephalon un Teva noslēdza mierizlīguma nolīgumu (turpmāk tekstā – “izlīguma nolīgums”). Izlīguma nolīgums tika noslēgts arī attiecībā uz to dalībniekiem, un tas stājās spēkā 2005. gada 4. decembrī.

17      Saskaņā ar izlīguma nolīguma noteikumiem citastarp ir paredzēts, ka atbilstoši 2. pantam Teva apņemas neatkarīgā veidā neiesaistīties un nekonkurēt ar Cephalon modafinila tirgū (turpmāk tekstā – “nekonkurēšanas klauzula”) un neapstrīdēt Cephalon modafinila patentus (turpmāk tekstā – “neapstrīdēšanas klauzula”) (turpmāk kopā – “ierobežojošās klauzulas”).

Izlīguma nolīguma 2.2.–2.6. pantā ir ietverti vairāki darījumi, kas attiecas uz :

–        Teva licenci Cephalon par Teva intelektuālā īpašuma tiesībām;

–        Cephalon licenci Teva izmantot datus ar nosaukumu CEP1347, ko Cephalon kopīgi izstrādāja saistībā ar pētījumiem par Parkinsona slimības ārstēšanu;

–        Teva veiktajām modafinila AFV piegādēm Cephalon;

–        Cephalon maksājumiem Teva par novērstajām tiesvedības izmaksām;

–        Cephalon produktu izplatīšanu Apvienotajā Karalistē, ko veikusi Teva.

18      Tāpat arī izlīguma nolīguma 3. pantā ir paredzētas Teva ģenēriskās tiesības. Saskaņā ar šo pantu Cephalon piešķir Teva neekskluzīvu licenci sava ģenēriskā modafinila produkta laišanai tirgū, tostarp EEZ, no 2012. gada (vai agrāk, ja kāds cits subjekts tirgū laistu ģenērisku modafinila produktu).

19      Atbilstoši izlīguma nolīguma 4. pantam Teva un Cephalon apņēmās nekavējoties izbeigt tiesvedību par modafinilu Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē.

20      Izlīguma nolīgums ietver arī summas vai honorārus, kas saistīti ar dažādiem darījumiem, kuri minēti šā sprieduma 17. un 18. punktā.

C.      Apstrīdētais lēmums

21      2020. gada 26. novembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

22      Komisija uzskatīja, ka prasītājas ir pārkāpušas LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, piedaloties izlīguma nolīgumā farmācijas nozarē par apgrieztu maksājumu. Pārkāpums attiecās uz Vāciju, Austriju, Beļģiju, Bulgāriju, Kipru, Dāniju, Spāniju, Somiju, Franciju, Grieķiju, Ungāriju, Īriju, Islandi, Itāliju, Latviju, Lihtenšteinu, Lietuvu, Luksemburgu, Norvēģiju, Nīderlandi, Poliju, Portugāli, Rumāniju, Apvienoto Karalisti, Slovākiju un Zviedriju, un tas ilga no 2005. gada 4. decembra līdz 2011. gada 12. oktobrim, izņemot attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju, kur pārkāpums sākās 2007. gada 1. janvārī, kā arī Ungāriju, kur pārkāpums beidzās 2011. gada 14. jūnijā (apstrīdētā lēmuma 1. pants).

23      Par iepriekš minēto pārkāpumu Komisija uzlika Cephalon un Teva naudas sodus attiecīgi 30 480 000 EUR un 30 000 000 EUR (apstrīdētā lēmuma 2. pants).

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

24      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti – atcelt tām uzliktos naudas sodus;

–        vēl pakārtotāk – Teva gadījumā būtiski samazināt tai uzlikto naudas sodu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par prasījumiem, ar kuriem tiek prasīts atcelt vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu

26      Prasītājas izvirza četrus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un faktu kļūdu, ciktāl tā esot kvalificējusi izlīgumu nolīgumu kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Otrais pamats attiecas uz tiesību kļūdu un faktu kļūdu, jo Komisija esot kvalificējusi izlīguma nolīgumu kā konkurences ierobežojumu seku dēļ. Trešais pakārtoti izvirzītais pamats ir par nepareizu LESD 101. panta 3. punkta piemērošanu. Visbeidzot, ar ceturto pamatu, kas arī ir izvirzīts pakārtoti, prasītājas vēlas panākt, lai tiktu atcelti tām uzliktie naudas sodi vai vismaz būtiski daļējā apmērā tiktu atcelts Teva uzliktais naudas sods.

1.      Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvota tiesību kļūda un faktu kļūda, jo Komisija esot kvalificējusi izlīguma nolīgumu kā konkurences ierobežojumu seku dēļ

27      Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu un faktu kļūdu, raksturojot attiecīgo izlīguma nolīgumu kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

28      Prasītājas apgalvo, ka Komisija esot sagrozījusi divus kumulatīvos kritērijus, kas precizēti spriedumā, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52). No minētā sprieduma izrietot, ka izlīguma nolīgums, kurā ir paredzēti līdzekļu pārskaitījumi, var tikt kvalificēts kā ierobežojums mērķa dēļ tikai tad, ja, pirmkārt, līdzekļu pārskaitījumi “ir izskaidrojami tikai ar patenta īpašnieka un pārkāpuma izdarītāja komercinteresēm neīstenot konkurenci atbilstoši spējām” un, otrkārt, ja nolīgumam nav “konkurenci veicinošas ietekmes, kas var likt saprātīgi šaubīties par pietiekamu kaitīgumu konkurencei”.

29      Šis pamats sastāv no četrām daļām. Pirmajā daļā prasītājas apgalvo, ka šā sprieduma 28. punktā minētais pirmais kritērijs esot jāsaprot kā atsauce uz to, “ka katram komerciālajam darījumam ir cits ticams izskaidrojums, kas nav tirgus sadale”. Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā šo kritēriju ir aizstājusi ar hipotētisku kritēriju, nosakot, vai prasītājas būtu noslēgušas vienus un tos pašus darījumus ar tādiem pašiem nosacījumiem gadījumā, ja izlīgumu nolīgums nebūtu ticis noslēgts. Otrajā daļā prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav izpildījusi šo kritēriju, jo tā nav atspēkojusi pierādījumus, ko tās bija iesniegušas administratīvā procesa laikā, pierādot, ka katrs darījums ir izskaidrojams ar citiem faktoriem, nevis ar pušu interesi neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē. Turklāt trešajā daļā, kas attiecas uz šā sprieduma 28. punktā minēto otro kritēriju, prasītājas apgalvo, ka izlīguma nolīgumam bija “pierādīta konkurenci veicinoša ietekme”, paredzot Teva agrīnu ienākšanu tirgū. Visbeidzot, ceturtajā daļā prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi kļūdas izlīguma nolīguma konteksta un noteikumu vērtējumā.

a)      Par pirmā pamata pirmo daļu, ar kuru tiek apgalvota adekvāta juridiskā kritērija nepiemērošanu

30      Prasītājas apgalvo, ka Komisija esot sagrozījusi kritēriju, kurš paredzēts spriedumā, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), kas apstiprināts ar spriedumu, 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija (C‑591/16 P, EU:C:2021:243), divos aspektos, proti, pirmkārt, atkāpjoties no sprieduma, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), paustās atziņas, saskaņā ar kuru saprātīga atlīdzība, ko oriģinālo zāļu ražotājs maksā ģenērisko zāļu ražotājam par sniegtajiem pakalpojumiem vai precēm, izslēdza pārkāpuma mērķa dēļ konstatēšanu un, otrkārt, pieņemot un piemērojot hipotētisku kritēriju, kurš izriet no analīzes seku dēļ.

31      Prasītājas uzskata, ka, tādējādi atsaucoties uz to argumentāciju, kas izvirzīta šī pamata otrajā daļā, katrs komercdarījums, uz kuru attiecas izlīguma nolīgums, bija pamatots neatkarīgi no ierobežojošajām klauzulām un tam esot “ticams” skaidrojums, kas nebūtu “vienīgais” pretizpildījums par Teva novēloto ienākšanu modafinila tirgū.

32      Turklāt hipotētiskas analīzes piemērošana, izvērtējot apgalvoto konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, neatbilstot judikatūrai. Hipotētiskais scenārijs esot sarežģīts uzdevums, kurā būtu jāņem vērā ne tikai nolīguma juridiskais un ekonomiskais konteksts tā noslēgšanas brīdī, bet arī jebkāds turpmāks novērtējums. Hipotētiska analīze esot arī saistīta ar nolīgumu kā konkurences ierobežojumu seku dēļ vērtējumu. Tiesa neesot piemērojusi hipotētiska scenārija kritēriju, kas paredzēts spriedumā, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), bet esot piemērojusi vienkāršu faktiskuma kritēriju, kurā esot prasīts ticams izskaidrojums par faktiski noslēgtajiem tirdzniecības nolīgumiem.

33      Komisija esot arī pieļāvusi kļūdu, izlīguma nolīgumā ietvertos komercdarījumus novērtējot kā “kopumu”, “neatkarīgi no katra darījuma precīzas summas un faktiskā ieguldījuma kopējā līdzekļu pārskaitījumā”. Prasītājas apgalvo, ka Komisija neesot ņēmusi vērā sprieduma, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), ieguldījumu, saskaņā ar kuru katrs iespējamais līdzekļu pārskaitījums esot jāizvērtē, lai rastu citu ticamu skaidrojumu, nevis tikai pretizpildījumu par ierobežojošajām klauzulām.

34      Replikas rakstā prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdēto lēmumu balstot vienīgi uz subjektīviem pierādījumiem, lai gan no judikatūras izrietot, ka pārkāpumu mērķa dēļ var konstatēt, tikai pamatojoties uz objektīviem faktoriem. Komisija neesot ņēmusi vērā atlīdzības objektīvi saprātīgo raksturu, komerciālo mērķi un kontekstu, kādā notika sarunas par tirdzniecības nolīgumiem.

35      Visbeidzot, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, pieprasot pusēm sniegt subjektīvus pierādījumus, ka tās attiecīgos darījumus esot veikušas hipotētiskajā scenārijā par izlīgumu nolīguma neesamību un prasības celšanu tiesā. Taču pierādīšanas pienākums esot Komisijai. Turklāt tālaika pierādījumi par faktiem un Komisijai iesniegtie ekspertu ziņojumi sniedzot ticamu komerciālo nolīgumu izskaidrojumu, ko Komisija nevar noraidīt, ja nav būtiskas pretējas pieredzes.

36      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

37      No judikatūras izriet, ka jēdziens “konkurences ierobežojums mērķa dēļ” var tikt piemērots tikai dažām uzņēmumu saskaņotām darbībām, kam pašām par sevi ir pietiekami kaitīga ietekme līmenis uz normālu konkurenci, lai varētu uzskatīt, ka to seku pārbaude nav vajadzīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Konkrētāk – runājot par līdzīgiem izlīguma nolīgumiem strīdos, kuri attiecas uz tādas AFV ražošanas paņēmiena patentu, kas kļuvusi vispārpieejama, un kuri ir noslēgti starp oriģinālo zāļu ražotāju un vairākiem ģenērisko zāļu ražotājiem, un kuru sekas ir ģenērisko zāļu ieiešanas tirgū atlikšana, pretī par to no oriģinālo zāļu ražotāja saņemot monetāru vai nemonetāru līdzekļu pārskaitījumu, Tiesa ir atzinusi, ka šādus nolīgumus visos gadījumos nevar uzskatīt par “ierobežojumu mērķa dēļ” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 84. un 85. punkts).

39      Tomēr kvalifikācija par “ierobežojumu mērķa dēļ” ir jāveic, ja no attiecīgā izlīguma nolīguma analīzes izriet, ka tajā paredzētie līdzekļu pārskaitījumi ir izskaidrojami tikai ar attiecīgā patenta īpašnieka un pārkāpuma izdarītāja komercinteresēm neīstenot konkurenci atbilstoši spējām, jo nolīgumi, ar kuriem konkurenti ar konkurenci saistīto risku apzināti aizstāj ar savstarpēju praktisku sadarbību, acīmredzami ir kvalificējami kā “ierobežojums mērķa dēļ” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 83. un 87. punkts).

40      Šīs pārbaudes veikšanas dēļ katrā atsevišķā gadījumā ir jāvērtē, vai oriģinālo zāļu ražotāja līdzekļu pārskaitījumu ģenērisko zāļu ražotājam pozitīvā neto bilance bija pietiekami liela, lai faktiski mudinātu ģenērisko zāļu ražotāju atteikties ieiet attiecīgajā tirgū un tādējādi nekonkurēt atbilstoši spējām ar oriģinālo zāļu ražotāju, un nav prasīts, lai šī pozitīvā neto bilance noteikti būtu lielāka nekā peļņa, ko šis ģenērisko zāļu ražotājs būtu guvis, ja tas būtu uzvarējis tiesvedībā par patentu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 93. un 94. punkts).

41      No tā izriet, ka, lai tādus nolīgumus kā izlīguma nolīgums kvalificētu par “ierobežojumu mērķa dēļ”, jāizvērtē to raksturīgās iezīmes, no kurām jāizdara secinājums par jebkādu konkrētu kaitējumu konkurencei, vajadzības gadījumā pēc šo nolīgumu, to mērķu un ekonomiskā un tiesiskā konteksta, kurā īpaši svarīgs ir vērtības nodošanas apjoms, detalizētas analīzes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 89. punkts).

42      Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 5. iedaļas un it īpaši no 544.–580. apsvēruma izriet, ka Komisija, pamatojoties uz pastāvošo judikatūru, tostarp šā sprieduma 37. un nākamajos punktos minēto judikatūru, ir paskaidrojusi, kāda analīze tai ir bijusi jāveic. Apstrīdētā lēmuma 6. iedaļā tā saskaņā ar judikatūru un 5. iedaļā minētajiem principiem pārbaudīja, vai izlīguma nolīgumā paredzētie darījumi un ar tiem saistītā līdzekļu nepārskaitīšana bija pamudinājums Teva pieņemt ierobežojošās klauzulas.

43      Tādējādi no šā sprieduma 37. un nākamajos punktos minētās judikatūras izriet, ka ir jāveic visaptverošs vērtējums, kas ietver attiecīgo pušu intereses un pamudinājumus, lai pārbaudītu, vai tādiem izlīguma nolīgumā ietvertajiem komercdarījumiem kā šā sprieduma 17. punktā minētie varēja būt citi izskaidrojumi, nevis patenta īpašnieka un apgalvotā patenttiesību pārkāpēja komerciālās intereses neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē.

44      Šajā ziņā jānorāda, un prasītājas turklāt to neapstrīd, ka līdzekļu pārskaitīšana ģenērisko zāļu ražotājam var izpausties dažādās formās, piemēram, tiešā vai netiešā maksājuma formās, kas ir integrētas komercdarījumos starp oriģinālo zāļu ražotāju un ģenērisko zāļu ražotāju. Šāds komercdarījums tātad var sniegt ģenērisko zāļu ražotājam priekšrocības, ko tas negūtu parastos tirgus apstākļos vai nu tāpēc, ka šāds darījums parastos tirgus apstākļos nebūtu veikts, vai arī tāpēc, ka šis darījums būtu veikts izdevīgākos apstākļos nekā parasti tirgus apstākļi. Ir arī jānorāda, ka parastos tirgus apstākļos nav ierasti, ka pretizpildījums par darījumu sastāv no nekonkurēšanas un neapstrīdēšanas saistībām.

45      Līdz ar to Komisijai bija jāpārbauda, vai komercdarījumus, uz kuriem attiecas izlīguma nolīgums, varēja noslēgt ar tikpat labvēlīgiem nosacījumiem, ja nebūtu ierobežojošo klauzulu. Lai gan Komisija var konstatēt, ka attiecīgie darījumi nebūtu noslēgti vai nebūtu noslēgti ar tikpat labvēlīgiem nosacījumiem, ja nebūtu minēto klauzulu, no tā var secināt, ka minētajiem darījumiem nevar būt cits izskaidrojums kā vien attiecīgā patenta īpašnieka un apgalvotā patenttiesību pārkāpēja komerciālās intereses neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē.

46      Lai noteiktu, vai katra komercdarījuma vienīgais ticamais izskaidrojums bija mērķis mudināt Teva pieņemt ierobežojošas klauzulas un tādējādi atteikties konkurēt ar Cephalon, pamatojoties uz savu sniegumu, vai arī šie darījumi katrā ziņā būtu noslēgti parastos tirgus apstākļos, Komisijai bija jāsalīdzina tas, kas faktiski notika, ar to, kas būtu noticis ierobežojošo klauzulu neesamības gadījumā. No tā izriet, ka arguments, ka Komisija esot piemērojusi nepareizu hipotētisko analīzi, ir jānoraida kā nepamatots.

47      Tāpat pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisijas piemērotais juridiskais kritērijs nav līdzvērtīgs hipotētiskai analīzei, kas attiecas uz nolīgumu kā ierobežojuma seku dēļ vērtējumu.

48      Komisija vienīgi pārbaudīja, vai aplūkojamie komercdarījumi būtu noslēgti bez ierobežojošajām klauzulām, lai pārbaudītu, vai tie bija pamudinājums Teva atteikties konkurēt ar Cephalon, pamatojoties uz savu sniegumu.

49      Kā izriet no šā sprieduma 37. un nākamajos punktos minētās judikatūras, tāda vērtējuma mērķis, kas jāveic, lai noteiktu, vai nolīgums ir kvalificējams kā “ierobežojums mērķa dēļ”, nav ne identificēt, ne kvantificēt darbības pretkonkurences ietekmi, bet vienīgi noteikt tās objektīvo smagumu, kas var tieši pamatot to, ka nav jānovērtē tās ietekme (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 25. marts, Arrow Group un Arrow Generics/Komisija, C‑601/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:244, 86. punkts).

50      Tas, ka šis vērtējums vajadzības gadījumā ir jāveic pēc detalizētas attiecīgā nolīguma analīzes un it īpaši tajā paredzētās līdzekļu pārskatīšanas stimulējošās ietekmes, kā arī tā mērķu un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kurā tas iekļaujas, analīzes, arī nenozīmē, ka ir jāizvērtē šī nolīguma pretkonkurences ietekme uz tirgu. Tas nozīmē tikai vispārīga un rūpīga pašu sarežģīto nolīgumu vērtējuma veikšanu, lai ne tikai izslēgtu kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ”, ja rodas šaubas par to pietiekamo kaitīgumu konkurencei, bet arī lai novērstu, ka nolīgumi var nesaņemt šādu kvalifikāciju tikai to sarežģītā rakstura dēļ un neraugoties uz to, ka to analīze liecina, ka objektīvi tie ir pietiekami kaitīgi konkurencei (spriedums, 2021. gada 25. marts, Arrow Group un Arrow Generics/Komisija, C‑601/16 P, nav publicēts, EU:C:2021:244, 87. punkts).

51      Attiecībā uz prasītāju argumentu, ka apstrīdētajā lēmumā Komisijas piemērotais ierobežojuma mērķa dēļ kritērijs ir pretrunā spriedumam, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), jo katram akcesoriskajam darījumam esot saprātīga atlīdzība, ko oriģinālo zāļu ražotājs maksā ģenērisko zāļu ražotājam par sniegtajiem pakalpojumiem vai precēm, ir jāatgādina, ka minētajā spriedumā Tiesa faktiski nav izslēgusi, ka dažos gadījumos vienošanās par norēķinu, kas saistīta ar naudas vai nemonetāru līdzekļu pārskaitījumu, nav kvalificējama kā “ierobežojums mērķa dēļ”. Tā tas būtu gadījumā, ja minētie līdzekļu pārskaitījumi varētu izrādīties pamatoti, proti, atbilstoši un absolūti nepieciešami, ņemot vērā nolīguma pušu leģitīmos mērķus. Tomēr jākonstatē, ka šis jautājums ir jāizvērtē saistībā ar šī pamata otro daļu, ar kuru prasītājas apgalvo, ka ārpus izlīguma nolīguma noslēgtiem darījumiem bija cits ticams izskaidrojums, nevis tas, ka tie kalpoja tikai kā pretizpildījums par ierobežojošajām klauzulām.

52      Par apgalvojumu, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā veiktajā vērtējumā esot pamatojusies vienīgi uz pušu subjektīvo nodomu, ir jāatgādina, ka, lai novērtētu, vai vienošanās ietver ierobežojumu “mērķa dēļ”, ir jāņem vērā tā noteikumu saturs, ar to sasniedzamie mērķi, kā arī ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā tas ietilpst. No judikatūras arī izriet, ka, lai gan pušu nodoms nav nepieciešamais nolīguma ierobežojošā rakstura noteikšanas elements, nekas neliedz konkurences iestādēm vai valsts un Savienības tiesām to ņemt vērā (skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Budapest Bank u.c., C‑228/18, EU:C:2020:265, 53. punkts un tajā minētā judikatūra). Jautājums par to, vai Komisija savā vērtējumā ir balstījusies tikai uz subjektīviem faktoriem, tiks izvērtēts šī pamata otrajā daļā.

53      Attiecībā uz pierādīšanas pienākumu Komisijai ir jāpierāda, ka atbilstošajā kontekstā konkurences aizlieguma un neapstrīdēšanas klauzulas, kas noslēgtas saistībā ar attiecīgo izlīguma nolīgumu, ir radījušas konkurenci ierobežojošu nolīgumu mērķa dēļ, un tātad ir jāpierāda, ka no šī nolīguma vērtējuma izriet, ka tajā paredzētā līdzekļu pārskaitīšana ir izskaidrojama vienīgi ar aplūkojamā patenta īpašnieka un apgalvotā patenttiesību pārkāpēja komerciālajām interesēm neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē (skat. šā sprieduma 39. punktā minēto judikatūru).

54      Tomēr pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisija var pamatoties tikai uz juridiskiem un ekonomiskiem apstākļiem, ko tās ir ņēmušas vērā sarunās, kuru noslēgumā tiek noslēgts izlīguma nolīgums, tostarp komercdarījumiem. Elementi, kas radušies pēc izlīguma nolīguma noslēgšanas, nevar būt daļa no attiecīgā tiesiskā regulējuma, jo puses nebūtu varējušas tos ņemt vērā, kad tās nolēma noslēgt šo nolīgumu.

55      Ciktāl prasītājas apgalvo, ka Savienības tiesībās apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī nebija pieredzes, lai aplūkojamo nolīgumu kvalificētu par “ierobežojumu mērķa dēļ”, pietiek atsaukties uz spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), un spriedumu, 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija (C‑591/16 P, EU:C:2021:243). Proti, pirmajā spriedumā Tiesa norādīja, kādos apstākļos izlīguma nolīgums ir jākvalificē kā “ierobežojums mērķa dēļ”. Otrajā spriedumā Tiesa 130. punktā ir precizējusi, ka nekādā ziņā nav vajadzīgs, lai Komisija jau iepriekš būtu nosodījusi šāda veida nolīgumus, lai tos varētu uzskatīt par tādiem, kas ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, lai gan tie ir noslēgti īpašā kontekstā, piemēram, saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām. Tomēr šim argumentam nevar piekrist.

56      Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Komisija komerciālos darījumus esot novērtējusi “kā kopumu”, šajā stadijā pietiek norādīt, pirmkārt, ka izlīguma nolīgumā ietvertie komercdarījumi tika noslēgti kā tādi, kas ietilpst kopumā. Fakts, ka izlīguma nolīgums un darījumi, kas tajā ir ietverti, ir noslēgti vienā un tajā pašā dienā vai ka pastāv līgumiska saikne starp tiem, īpaši norāda uz faktu, ka šie nolīgumi iekļaujas vienā un tajā pašā līgumiskajā kopumā. Šādā gadījumā līdz ar to pastāv risks, ka tirdzniecības nolīguma sasaiste ar izlīguma nolīgumu, kurā ir iekļauti netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, kas paši pēc sava rakstura ir konkurenci ierobežojoši, patiesībā ir vērsti uz to, lai tāda komercdarījuma piesegā, kuram attiecīgā gadījumā ir sarežģītas līgumiskas konstrukcijas forma, pamudinātu ģenērisko zāļu ražošanas sabiedrību – izmantojot akcesoriskajā nolīgumā paredzēto līdzekļu nodošanu – pakļauties šīm klauzulām. Šajā kontekstā, kā jau norādīts šā sprieduma 45. punktā, jautājums par to, vai šāds darījums būtu noslēgts arī parastos tirgus apstākļos, ir daļa no Komisijas veicamā novērtējuma. Otrkārt, ir jānorāda, ka pēc šāda novērtējuma, kā izriet no šā sprieduma 40. punktā minētās judikatūras, nozīme ir līdzekļu pārskaitījumu, kas veikti saistībā ar visiem darījumiem, pozitīvajam neto atlikumam.

57      No iepriekš minētā izriet, ka, neskarot atsevišķus argumentus, kas ir jāizvērtē šī pamata otrajā daļā, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

b)      Par pirmā pamata otro daļu

58      Pirmā pamata otrajā daļā prasītājas apgalvo, ka darījumiem, kas noslēgti papildus izlīguma nolīgumam, bija ticams izskaidrojums un tie nav tikai pretizpildījums par ierobežojošām klauzulām.

59      Visu šo darījumu pamatā nebija sarunu attīstība par Teva modafinila ienākšanu ģenērisko zāļu tirgū, bet gan abu pušu leģitīmas, labi dokumentētas un iepriekš pastāvošas komerciālas vajadzības. Katram darījumam Teva vai Cephalon būtu bijusi vai nu vienīgā puse, ar ko būtu bijis iespējams veikt darījumus (kā Teva intelektuālā īpašuma tiesību saistībā ar modafinilu un Cephalon klīnisko datu gadījumā), vai arī potenciālais partneris, kuram ir unikāla un piemērota pieredze (kā Teva modafinila AFV ražošanas jaudas gadījumā vai Teva izplatīšanas platformas Apvienotajā Karalistē gadījumā).

60      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

61      Ņemot vērā prasītāju izteiktos iebildumus, vispirms jāpārbauda, vai attiecībā uz visiem komercdarījumiem, kas paredzēti izlīguma nolīgumā, Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, secinot, ka minētā darījuma mērķis bija Cephalon līdzekļu pārskaitīšana Teva apmaiņā pret Teva apņemšanos neatkarīgi neienākt ģenērisko zāļu tirgos un nekonkurēt ar Cephalon saistībā ar modafinilu.

1)      Par “Teva” intelektuālā īpašuma tiesību licenci saistībā ar modafinilu

62      Saskaņā ar izlīguma nolīguma 2.2. pantu Cephalon piekrita iegādāties no Teva (neekskluzīvu) intelektuālā īpašuma tiesību (turpmāk tekstā – “IĪT”) licenci par kopējo summu 125 miljonu ASV dolāru (USD) jeb aptuveni 92,9 miljonu EUR apmērā.

63      Apstrīdētā lēmuma 864. apsvērumā Komisija ir secinājusi, ka Teva bija ieguvusi būtisku vērtību, piešķirot Cephalon licenci savām IĪT. Par Cephalon Komisija precizēja, ka tā nebija ieinteresēta Teva IĪT iegūšanā, tai nebija nekādas reālas vajadzības tās iegādāties pirms izlīguma nolīguma un nekādas intereses maksāt ievērojamas summas par IĪT licenci, kurai Cephalon nebija vērtības vai bija tikai ierobežota vērtība. Komisija uzskata, ka fakti tātad lielā mērā liecina, ka Cephalon vispār nebūtu noslēgusi šo darījumu vai katrā ziņā nebūtu to izdarījusi ar tādiem pašiem nosacījumiem, ja nebūtu izlīguma nolīguma, un ka darījuma mērķis bija kalpot par līdzekļu pārskaitīšanu no Cephalon pie Teva apmaiņā pret pēdējās minētās apņemšanos neatkarīgi neienākt modafinila tirgū un nekonkurēt ar Cephalon, pamatojoties uz savu sniegumu. Komisija arī uzskatīja, ka citi pušu sniegtie paskaidrojumi par darījumu nav ticami. Tādējādi Teva licence attiecībā uz IĪT esot nozīmējusi nepamatotu līdzekļu pārskaitīšanu Teva, ko pēdējā minētā nebūtu varējusi saņemt, ja nebūtu izlīguma nolīguma.

64      Prasītājas apstrīd Komisijas vērtējumu apstrīdētajā lēmumā, saskaņā ar kuru laikā, kad tika noslēgts izlīguma nolīgums, Cephalon neuzskatīja Teva IĪT par nopietniem draudiem un nekad iepriekš nebija izrādījusi nekādu interesi par to iegādi.

65      Prasītājas uzskata – zinātniskie pierādījumi liecina, ka Cephalon modafinila produktus varēja uzskatīt par tādiem, kas ir pretrunā Teva amerikāņu patenta pieteikumam par “III formas” modafinilu (kristāliskā modafinila forma, kura tika iesniegta 2000. gadā un publicēta 2002. gadā).

66      Cephalon viceprezidents M., kurš ir arī atbildīgs par ķīmisko izpēti un attīstību pasaules līmenī, esot nekavējoties interesējies par Teva pieteikumiem attiecībā uz modafinila polimorfiem pēc tam, kad bija iepazinies ar minētajiem pieteikumiem. Vēlāk Cephalon esot Crystallics BV pasūtījusi 2003. gada martā pabeigtu pētījumu, saņēmusi pētījuma, ko 2004. gadā veica Ruānas Universitātes profesors C., rezultātus un sākotnējos rezultātus pētījumam, kuru 2006. gada janvārī veica Solid State Chemical Information, Inc. (SSCI).

67      Ar minētajiem pētījumiem Cephalon esot gribējusi noskaidrot, vai tās procesi rada Teva pieprasītos polimorfus un uzzināt, vai III formas polimorfi varētu pastāvēt komerciālā ražošanas procesā.

68      Prasītājas uzskata, ka zinātniskie pierādījumi, kurus Cephalon bija apkopojusi no 1995. līdz 2005. gadam, sniedza progresīvas atziņas, kas atklāja pārkāpuma risku.

69      Turklāt prasītājas norāda, ka Cephalon atsaucās arī uz profesora M., Massachusetts Institute of Technology (MIT) ekspertīzi, kurš bija secinājis, ka pastāv risks, ka III forma, kas ir Teva patenta pieteikumu priekšmets, tiks atklāta tās galaproduktā. Prasītājas it īpaši apgalvo:

–        Teva bija lielas izredzes uzvarēt jebkurā tiesvedībā vai “iejaukšanās” tiesvedībā United States Patent and Trademark Office (Amerikas Savienoto Valstu Patentu un preču zīmju birojs), kas apšaubīja tās patenta tiesības uz III formu, līdz ar to, lai novērstu šo risku, Komisijai neesot bijis jāapšauba Cephalon komerciālais vērtējums;

–        tas, ka Cephalon bija sākusi “Provigil” ražošanu Amerikas Savienotajās Valstīs pirms Teva patenta pieteikuma prioritātes datuma, nemazināja Cephalon radīto risku, kā to kļūdaini apgalvo Komisija;

–        Komisijas apgalvojums, ka pārkāpuma riska nebija, jo Cephalon 2005. gada decembrī savā galaproduktā faktiski neatklāja III formu, neņem vērā zinātnes atziņas;

–        attiecībā uz dokumentu trūkumu Amerikas Savienotajās Valstīs parasti netiek dokumentētas bažas par viltošanu, baidoties, ka šie dokumenti tiesas procesā tiks izmantoti ne tikai lai konstatētu pārkāpumu, bet arī tīšu pārkāpumu, kas varētu trīskāršot kompensācijas izmaksu;

–        maksājumi, kas Cephalon jāmaksā saskaņā ar Teva IĪT licences nolīgumu, bija saprātīgi, un Komisija nepierādīja pretējo.

70      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

71      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija, pamatojot savu secinājumu, saskaņā ar ko Teva IĪT licence nozīmēja nepamatotu līdzekļu nodošanu pēdējai minētajai (skat. šā sprieduma 63. punktu), it īpaši balstījās, pirmkārt, uz tā laika pierādījumiem, kuri pastāvēja tad, kad tika noslēgts izlīguma nolīgums, un kuri liecina, ka Cephalon patiesībā nejutās Teva IĪT apdraudēta un nekad iepriekš nebija izrādījusi interesi par to iegādi, un, otrkārt, uz to, ka Cephalon nebija rīkojusies ar pienācīgu rūpību.

72      Kā izriet no lietas materiāliem, Cephalon kopš 2002. gada zināja, ka Teva bija iesniegusi patenta pieteikumu III formai, ka attiecīgajā gadījumā Cephalon galaproduktā varēja tikt atklāti noteikti formu atlikušie daudzumi, ka III forma varētu apvienot divus I formas kristālus (t.i., jautājums ir par modafinila I un III formas “apvienošanos”) un ka III forma ir patentējams priekšmets. Tomēr nav nevienas nopietnas norādes par to, ka faktu norises laikā Cephalon būtu patiesi nobažījusies par Teva patenta pieteikuma iespējamām sekām attiecībā uz III formu.

73      Kopš 1999. gada Cephalon zināja, ka ražošanas procesā tika radīts III formas modafinils, bet ka pēc tam tas minētā procesa laikā pārtapis I formas modafinilā (saskaņā ar Lafon pētījumiem).

74      Protams, ir taisnība, ka Cephalon pēc iepazīšanās ar Teva patenta pieteikumu saistībā ar III formas modafinilu un pirms izlīguma nolīguma noslēgšanas pasūtīja pētījumus.

75      Pirmām kārtām, runa bija par lūgumu Crystallics veikt pētījumu, kura mērķis bija labāk izprast dažādu polimorfu apstākļu ietekmi un procesa kontroli. Šī pētījuma, kas pabeigts 2003. gadā, rezultāts parādīja, ka lielākajā daļā kristalizācijas nosacījumu iegūtais modafinils ir I un III formas maisījums.

76      Otrām kārtām, 2004. gadā Cephalon saņēma profesora C. pētījumu no Ruānas Universitātes, kuru Cephalon tomēr nebija lūgusi. No šī pētījuma izrietēja, ka modafinils I un III forma ir ļoti līdzīga un ka abām polimorfiskajām formām ir tendence augt kā dvīņu kristāliem.

77      Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka šie pētījumi vai to rezultāti Cephalon neradīja īpašas bažas.

78      Proti, no 2003. gada iekšējās prezentācijas, kurā minēti Teva lūgumi par modafinila kristāliskajām formām, izriet, ka Cephalon pieņēma, ka, iespējams, starp to un Teva notiks “iejaukšanās procedūra”, bet ka tai bija agrākās tiesības, līdz ar to nebija pamata uztraukties.

79      Tāpat 2005. gada augusta iekšējā elektroniskā pasta vēstulē Dr. H, Cephalon galvenais patentu padomdevējs, paziņoja, ka viņš jau ilgu laiku labi pārzina “patentu ainu” Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropā saistībā ar modafinilu un ka nav nekāda iemesla bažām par “potenciālajām pārkāpuma problēmām”.

80      Trešām kārtām, attiecībā uz SSCI veikto pētījumu, ko Cephalon lūdza pirms izlīguma nolīguma noslēgšanas, ir jākonstatē, ka sākotnējos rezultātus Cephalon saņēma tikai pēc minētā nolīguma noslēgšanas, proti, 2006. gada 6. janvārī. Līdz ar to šos rezultātus Cephalon nevarēja ņemt vērā, lai novērtētu pārkāpuma risku, noslēdzot izlīguma nolīgumu, un tie neļauj noteikt, vai Cephalon bija ieinteresēta Teva IĪT.

81      Ceturtām kārtām, tāds pats secinājums ir jāizdara attiecībā uz M. ziņojumu (t.i., MIT profesora atzinumu), ko prasītājas lūdza administratīvajā procesā, kurš datēts ar 2018. gadu.

82      Prasītāju arguments, ka runa esot par “pakāpenisku mācīšanos”, nav pārliecinošs tāpat kā arguments, ka Cephalon bija ļoti nobažījusies “2005. gada beigās”. Šajā ziņā jākonstatē, ka Cephalon laikposmā no 2003. līdz 2005. gadam attiecībā uz Teva neveica nekādus pasākumus, lai gan tai bija vajadzīgās zināšanas, lai to darītu. Tādēļ ASV Patentu un preču zīmju biroja 2005. gada septembrī pieņemtajā lēmumā par patentspēju nav izskaidrotas apgalvotās pēkšņās bažas, zinot, ka 2003. gadā Cephalon pati centās patentēt III formas modafinilu, un tas apstiprina, ka tā vismaz 2003. gadā zināja (skat. šā sprieduma 72. punktu), ka runa ir par patentējamu priekšmetu. Turklāt brīdī, kad tika panākts izlīguma nolīgums, Cephalon nebija atklājusi nekādas III formas polimorfēta modafinila pēdas ne savā modafinila AFV, ne galaproduktā “Provigil”.

83      Turklāt par iespējamām Cephalon bažām nav nekādu dokumentāru pierādījumu. Prasītāju arguments, ka tālaika pierādījumu par faktiem neesamība ir izskaidrojama ar ASV procesuālajām tiesībām, ir jānoraida.

84      Šajā ziņā, pirmkārt, tā kā uz dokumentu attiecas legal privilege noteikums, tas esot aizsargāts un to nevarot izpaust ASV tiesās.

85      Otrkārt, gluži pretēji – no lietas materiāliem izriet, ka daži tālaika pierādījumi par faktiem apstiprina to, ka Cephalon uzskatīja, ka ar tās produktiem netiek pārkāptas Teva IĪT. Turklāt, tāpat kā to dara Komisija, ir jāuzskata, ka tad, ja Cephalon patiešām būtu uztvērusi radītā kaitējuma risku IĪT no Teva puses, tā būtu rīkojusies, lai novērstu šo risku, un tā to nav izdarījusi. Pat brīdī, kad Teva 2005. gada jūlijā sazinājās ar Cephalon, lai apspriestu tās IĪT licenci, Cephalon neizrādīja interesi par šādu licenci ārpus izlīguma nolīguma ietvariem.

86      Visbeidzot, Cephalon saprātīgas rūpības trūkums šajā ziņā ir izskaidrojams, ja tiek uzskatīts, ka Teva licences uz IĪT piešķiršana Cephalon galvenokārt bija paredzēta, lai mudinātu Teva pieņemt ierobežojošās klauzulas. It īpaši no iepriekš minētā izriet, ka Cephalon nebija izrādījusi faktisku interesi saņemt licenci ārpus izlīguma nolīguma. Turklāt Cephalon apgalvojums, ka tā labi apzinājās patentu jomā pastāvošos apstākļus attiecībā uz modafinilu, nav pārliecinošs. Proti, tā neļauj paskaidrot, kāpēc Cephalon piekrita iegādāties Teva licenci uz IĪT, neizvērtējot maksājamo maksājumu summu, un kāpēc Cephalon nekavējoties samaksāja būtisku šo maksājumu daļu bez nosacījumiem, nebūdama pārliecināta, ka Teva patenta pieteikums tik tiešām tiks piešķirts. Visbeidzot, ir jānorāda, ka standarta noteikumi, kas aizsargā Cephalon intereses, licences līgumā pat nav bijuši paredzēti.

87      Līdz ar to jākonstatē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti secināja, ka Teva licencē par IĪT veiktās līdzekļu pārskaitīšanas līmeni varēja izskaidrot vienīgi ar to, ka tas bija pretizpildījums par Teva piekrišanu ierobežojošajām klauzulām.

2)      Par modafinil AFV piegādes nolīgumu

88      Atbilstoši izlīguma nolīguma 2.4. pantam Teva un Cephalon apņēmās noslēgt piegādes nolīgumu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, Teva laikposmā no 2007. līdz 2011. gadam piegādātu Cephalon vismaz 10 000 kg modafinila AFV gadā (t.i., kopā vismaz 50 000 kg) un, otrkārt, Cephalon maksātu Teva fiksētu minimālo cenu, kas bija skaidri paredzēta, lai atspoguļotu Teva aptuvenās ražošanas izmaksas, pieskaitot 30 %, par kopējo summu 28 miljoni USD laikposmā no 2007. līdz 2011. gadam. Līdz ar to 2006. gada 7. novembrī Teva ar sava meitasuzņēmuma Plantex starpniecību un Cephalon noslēdza līgumu par izlīguma nolīguma 2.4. pantā paredzēto nosacījumu īstenošanu (turpmāk tekstā – “modafinila AFV piegādes nolīgums”).

89      Apstrīdētā lēmuma 781. apsvērumā Komisija secināja, ka Teva nolīguma par modafinila AFV piegādi noteikumiem bija stabila garantētu ieņēmumu plūsma uz pieciem gadiem, ko tā nebūtu varējusi iegūt, ja neakceptētu nekonkurēšanas un neapstrīdēšanas saistības, kas ietvertas izlīguma nolīgumā. Attiecībā uz Cephalon Komisija apstrīdētajā lēmumā secināja, ka tā nebūtu piekritusi noslēgt nolīgumu par modafinila AFV piegādi, ja nebūtu šo saistību, jo tas nebūtu bijis racionāls no ekonomiskā viedokļa, ņemot vērā tā piegādes un pieprasījuma situāciju tajā laikā un šī nolīguma noteikumus.

90      Prasītājas apstrīd Komisijas secinājumu attiecībā uz Cephalon. Pēdējā minētā esot saskārusies ar risku, ka modafinila AFV varētu tikt piegādāta nepietiekamā apjomā, kā izrietot arī no tālaika dokumentiem – tādiem kā 2005. gada 29. decembra e‑pasta vēstule. Turklāt prasītājas pārmet Komisijai, ka tā savu lēmumu ir balstījusi uz selektīvu un nelīdzsvarotu lietas materiālu pārbaudi par Cephalon piegādes jaudu un cenu nosacījumiem, par kuriem bija panākta vienošanās ar Teva.

91      Šajā kontekstā prasītājas paskaidro, ka 2005. gada novembra beigās pēc tam, kad Food and Drug Administration (FDA) (Pārtikas un zāļu aģentūra, Amerikas Savienotās Valstis) paziņoja, ka “Sparlon” varētu tikt apstiprināts, Cephalon palielināja savus iekšējos aprēķinus par modafinila AFV vajadzībām tās zāļu “Provigil”, “Nuvigil” un “Sparlon” ražošanai, ņemot vērā, ka divu pēdējo zāļu laišana tirgū gaidāma tuvākajā nākotnē, pieaugot no 96 000 kg līdz 138 500 vai 148 000 kg, kad piegādes jauda būtu atstājusi nelielu rezervi, lai tiktu galā ar pieprasījuma pieaugumu vai negaidītu ražošanas samazinājumu. Šajā ziņā prasītājas norāda, ka, runājot par divām Cephalon rūpnīcām, kas atradās Mitrimori [Mitry‑Mory] (Francija), viena no tām (proti, C‑1 rūpnīca) bija sena, bet otrai (proti, C‑2 rūpnīca), lai gan tā bija jauna, vēl nebija vajadzīgās administratīvās atļaujas, un ka tāpat bija apšaubāms, ka tās ārējais piegādātājs Helsinn varētu palielināt ražošanu.

92      Tādējādi vispiesardzīgākais un drošākais veids, kā nosegt nepietiekamas piegādes risku, būtu bijis noslēgt līgumu ar Teva. Cephalon uzskata, ka Teva bija loģisks partneris, jo tai bija liela modafinila ražošanas jauda tās centienu laist tirdzniecībā modafinila produktus dēļ. Turklāt kopējā summa, kas jāmaksā saskaņā ar šo nolīgumu, veidotu tikai nelielu daļu no zaudējumiem, kuri Cephalon būtu radušies, ja AFV piegāde būtu bijusi nepietiekama.

93      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

94      Pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītājas neapstrīd Teva interesi un ka to kritika attiecas tikai uz Cephalon interesi noslēgt piegādes nolīgumu.

95      Otrkārt, apgalvojums, ka Komisija esot apšaubījusi Cephalon komerciālo vērtējumu vai esot veikusi selektīvu un nelīdzsvarotu lietas materiālu pārbaudi, nevar tikt atbalstīts. Šajā ziņā jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija savu secinājumu ir balstījusi uz tālaika dokumentiem, kuri lielākoties nāk no Cephalon. Pēc tam Komisija vienīgi pārbaudīja prasītāju apgalvojumu ticamību, ņemot vērā faktus, kas izriet no pierādījumiem.

96      No attiecīgajiem pierādījumiem faktiski izriet, ka paredzamā Cephalon piegādes jauda no 2007. gada bija pietiekama, lai apmierinātu tajā paredzēto pieprasījumu.

97      Šajā ziņā šķiet (skat. šā sprieduma 91. punktu), ka Cephalon piegādes ķēdi veidoja rūpnīcas Mitrimori, proti, esošā rūpnīca C‑1 un jaunā rūpnīca C‑2, kā arī ārējais piegādātājs Helsinn.

98      No faktu rašanās laikā sagatavotajiem Cephalon dokumentiem izriet, ka pēdējā minētā 2005. gada beigās aplēsa tās pieprasījumu par modafinila AFV:

–        2006. gadā apjomā no 115 000 kg līdz 148 000 kg, lai gan tai varēja būt piekļuve kopumā aptuveni 146 000 kg (t.i., 37 000 kg no rūpnīcas C‑1, 29 400 kg no rūpnīcasC‑2 un 80 000 kg no tās piegādātāja Helsinn);

–        2007. gadā apjomā no 117 000 kg līdz 146 000 kg, lai gan tai varēja būt piekļuve kopumā aptuveni 230 000 kg (t.i., 37 000 kg no rūpnīcas C‑1, 74 000 kg no rūpnīcas C‑2 un 120 000 kg no Helsinn);

–        2008. gadā apjomā no 137 000 kg līdz 160 000 kg, lai gan tai varēja būt piekļuve kopumā aptuveni 230 000 kg (t.i., 37 000 kg no rūpnīcas C‑1, 74 000 kg no rūpnīcas C‑2 un 120 000 kg no Helsinn).

99      No šiem skaitļiem attiecībā uz 2007. un 2008. gadu var secināt, ka Cephalon prognozētā piegādes jauda pārsniedza prognozēto pieprasījumu un ka līdz ar to nerodas jautājums par nepietiekamu piegādi ilgtermiņā. Tāpēc Komisija varēja pamatoti secināt, ka bažas par nepietiekamu piegādi nav ticams izskaidrojums tam, ka Cephalon noslēdza nolīgumu.

100    Turklāt lietas materiālos nekas neliecina par Cephalon bažām par iespējamo ilgtermiņa modafinila AFV nepietiekamo piegādi.

101    Protams, no 2005. gada 29. decembra e‑pasta vēstules, uz kuru atsaucas prasītājas, izriet, ka pastāvēja bažas piegādes jomā. Tomēr minētās bažas attiecās tikai uz 2006. gada sākumu, nevis uz nākamo laikposmu. Šī iemesla dēļ nolīgums par modafinila AFV piegādi, kas noslēgts ar Teva, nevarēja to novērst 2006. gadā, jo tas attiecās uz piegādēm laikposmā no 2007. līdz 2011. gadam. Turklāt no šīs e‑pasta vēstules ir secināms, ka bija pieejams iekšējs risinājums, lai risinātu saistībā ar 2006. gada pirmo pusgadu norādīto problēmu, proti, uz diviem līdz trim mēnešiem palēnināt vai apturēt R‑modafinila (proti, “Nuvigil” AFV) ražošanu, lai izveidotu noteiktu modafinila krājumu un risinātu iespējamo pieprasījuma pieaugumu attiecībā uz “Provigil” un iespējamo “Sparlon” pārdošanas prognožu pieaugumu pēc tās laišanas tirgū.

102    Turklāt 2005. gada 29. decembra e‑pasta vēstule tika nosūtīta pēc izlīguma nolīguma parakstīšanas. Ja būtu pastāvējušas reālas bažas par iespējamu ilgtermiņa zema apjoma piegādes problēmu, tā būtu minēta šajā e‑pasta vēstulē – tāpat kā Teva izvēle par jaunu piegādes avotu.

103    Attiecībā uz prasītāju kritiku par cenu noteikšanas analīzi, par kuru vienojās Cephalon un Teva (apstrīdētā lēmuma 404.–407., 749., 750. un 765. apsvērums), pietiek norādīt, ka no iepriekš minētā izriet – tas, ka Cephalon noslēdza nolīgumu par modafinila AFV piegādi, nebija pamatots ar patiesām bažām par ilgtermiņa nepietiekamo modafinila AFV piegādi. Ņemot vērā, ka argumenti par cenām ir balstīti uz pieņēmumu, ka Cephalon pamatoti esot meklējis papildu piegādes avotu, lai pasargātu sevi no deficīta riska, tos var noraidīt kā neefektīvus.

104    Katrā ziņā no analīzes, ko Komisija veikusi apstrīdētajā lēmumā un kas balstīta uz pierādījumiem lietas materiālos, izriet, ka modafinila AFV cenas, kādas noteiktas modafinila piegādes nolīgumā, bija 100–300 % augstākas nekā Helsinn maksātās cenas vai iekšējās cenas, ko Cephalon būtu maksājis, izmantojot savas Mitrimori ražotnes. Tāpat Teva cenas bija vēl augstākas nekā cenas, ko Helsinn piedāvāja alternatīvajos priekšlikumos par iespējamu jaunu nolīgumu par modafinila AFV piegādi vai citiem alternatīviem piegādātājiem. Turklāt noslēgtais līgums par AFV modafinila piegādi Cephalon nozīmēja neelastīgas take or pay saistības, ar kurām tā apņēmās iegādāties fiksētus modafinila AFV apjomus brīdī, kad tās nākotnes pieprasījums pēc zālēm, kas pretendē būt uz modafinila bāzes (proti, “Nuvigil” un “Sparlon”), bija neskaidrs, jo tai vēl nebija tiesību aktos paredzētu apstiprinājumu.

105    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija, nepieļaujot kļūdu, varēja uzskatīt, ka iemesli, uz kuriem atsaucās Cephalon, lai pamatotu nolīguma noslēgšanu par modafinila AFV piegādi, neatbilst ne vispiesardzīgākajam, ne visdrošākajam ceļam, lai nosegtu nepietiekamas piegādes risku.

106    No iepriekš minētā arī izriet, ka Komisija varēja pamatoti secināt, ka nolīgums par modafinila AFV piegādi bija veicinājis Teva pamudinājumu pieņemt ierobežojošās klauzulas.

3)      Par CEP‑1347 nolīgumu

107    Saskaņā ar izlīguma nolīguma 2.3. pantu Cephalon piešķīra Teva licenci par klīniskajiem un drošības datiem, kurus Cephalon bija izstrādājusi saistībā ar pētījumiem par Parkinsona slimības ārstēšanu (turpmāk tekstā – “dati par CEP‑1347”), kas Teva bija vajadzīgi, lai laistu tirdzniecībā savas zāles “Azilect” (kurai nebija saistības ar modafinilu), apmaiņā pret 1 miljonu USD.

108    Apstrīdētā lēmuma 810. apsvērumā Komisija konstatēja, ka piekļuve datiem par Cephalon CEP‑1347 Teva bija ļoti vērtīga, jo tā varēja paātrināt savu zāļu “Azilect” laišanu tirdzniecībā un varēja cerēt uz ievērojamu papildu pārdošanas apjomu un peļņu. Attiecībā uz Cephalon Komisija konstatēja, ka tā nav neatkarīgi novērtējusi vai apspriedusi piekļuves datiem, kas attiecas uz CEP‑1347, piegādes cenu un ka tā ir izmantojusi šos datus kā sviru sarunās par izlīguma nolīgumu, atsakoties piešķirt licenci līdz minētā nolīguma pabeigšanai. Līdz ar to Komisija apstrīdētā lēmuma 811. apsvērumā secināja, ka nav ticams, ka Cephalon 2005. gada decembrī būtu sniegusi piekļuvi datiem par CEP‑1347 bez konkurences aizlieguma un neapstrīdēšanas saistībām, kas ietvertas izlīguma nolīgumā, vai katrā ziņā ar tādiem pašiem nosacījumiem. Šī iemesla dēļ Komisija secināja, ka CEP‑1347 nolīgums bija nepamatota līdzekļu pārskaitīšana, kas veicināja Teva pamudinājumu noslēgt šīs saistības plašākā izlīguma nolīguma kontekstā.

109    Prasītājas apgalvo, ka CEP‑1347 nolīgums nav veicinājis nepamatotu līdzekļu pārskaitīšanu vai pat nav kalpojis par prettiesisku apgriezto maksājumu, ņemot vērā, ka Cephalon datus saistībā ar CEP‑1347 pārsūtīja par tirgus cenu.

110    Prasītājas apstrīd arī Komisijas veikto aprēķinu apstrīdētā lēmuma 789. apsvērumā, saskaņā ar kuru viena gada kavēšanās zāļu “Azilect” tirdzniecībā esot radījusi Teva 200 miljonu USD ienākumu zudumu. Replikas rakstā prasītājas par šo tēmu apgalvo, ka šī aplēse ir pārvērtēta, jo Komisija balstās uz kļūdainu tiesiskā regulējuma procesa interpretāciju Amerikas Savienotajās Valstīs. Komisija kļūdaini balstījās uz principu, ka FDA kavēšanās ar “Azilect” apstiprināšanu vienu gadu esot liegusi Teva ekskluzivitāti attiecībā uz “Azilect” un ka tāpēc tas esot izraisījis viena gada ieņēmumu zaudējumu.

111    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

112    Nav strīda par to, ka Teva sazinājās ar Cephalon, lai iegūtu tiesības izmantot datus par CEP‑1347. Šajā ziņā netiek apstrīdēts, ka Teva minētie dati bija nepieciešami, lai 2006. gadā iegūtu tiesiskā regulējuma apstiprinājumus Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā un Austrālijā savām novatoriskajām zālēm “Rasagiline”, kas ir “Azilect” ekvivalents. Faktiski 2005. gadā norisinājās galīgā apstiprināšanas procedūra “Azilect” laišanai tirgū, ko Teva ierosināja FDA. Šajā apstiprināšanas procedūrā FDA uzdeva jautājumus par “Azilect” blakusparādību profilu un lūdza veikt citus dermatoloģiskos testus. Šajā ziņā bija paredzēta FDA un Teva sanāksme 2005. gada 7. decembrī. Ņemot vērā, ka Teva nevarēja veikt minētos testus pirms šī datuma un ka tā bija uzzinājusi, ka Cephalon rīcībā bija dati, kas tai varētu būt nozīmīgi, tā vairākkārt sazinājās ar Cephalon.

113    Turklāt no pierādījumiem izriet, ka Cephalon bija informēta par Teva vajadzību un ka Teva uzskatīja – dati par Cephalon CEP‑1347 bija “ļoti noderīgi” un “būtiski” gan saistībā ar paredzēto sanāksmi ar FDA, gan “Azilect” apstiprināšanu Austrālijā.

114    Tāpat nav strīda par to, ka Cephalon atteicās sniegt Teva minētos datus, ņemot vērā notiekošos strīdus par patentiem, kuros tās bija iesaistītas.

115    Šajā ziņā Teva norādīja, ka “Cephalon acīmredzami neatsaucami bija nolēmusi [tai] nesniegt nekādus datus, gatavojoties sanāksmei ar FDA, kamēr [Teva] un [Cephalon] nebūs pilnībā un galīgi atrisinājušas visus pastāvošos strīdus, kā arī citus jautājumus saistībā ar modafinilu”.

116    Kā Komisija pamatoti ir minējusi apstrīdētajā lēmumā, tas norāda, ka Cephalon datu par CEP‑1347 paziņošanu Teva bija pakļāvusi nosacījumam par notiekošo strīdu saistībā ar patentiem, attiecībā uz kuru nekonkurēšanas un neapstrīdēšanas saistības bija būtiskas.

117    Attiecībā uz aprēķinu, ko Komisija veikusi apstrīdētā lēmuma 789. apsvērumā, ir jākonstatē, ka tas ir balstīts uz Teva tālaika iekšējo dokumentu, kurā ietvertas “Azilect” pārdošanas prognozes par 2006.–2009. gadu. Pamatojoties uz šīm aplēsēm, peļņas zudumu “Azilect” novēlotas laišanas tirgū gadījumā var viegli aprēķināt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma un Komisijas sniegtajiem papildu paskaidrojumiem tās procesuālajos rakstos. No tā var secināt, ka šāda kavēšanās būtu izraisījusi 200 miljonu USD ienākumu zudumu un ka pat vienas nedēļas nokavējumam būtu bijušas ievērojamas sekas. Tas norāda, ka Teva bija svarīgi pēc iespējas ātrāk piekļūt datiem par CEP‑1347.

118    Arguments, kas pirmo reizi izvirzīts replikā, saskaņā ar kuru Komisija esot nepareizi sapratusi ASV tiesisko regulējumu, ir jānoraida kā nepamatots, nepārbaudot tā pieņemamību, ņemot vērā Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta 1. punktu.

119    Proti, papildus tam, ka nekas neliecina, ka Komisija nebūtu sapratusi ASV tiesisko regulējumu, no šī regulējuma skaidri izriet, ka patenta spēkā esamības termiņš ir ierobežots un ka atjaunošanu var piešķirt tikai vienu reizi. Šajā gadījumā ir jāņem vērā Teva uztvere faktu norises laikā. Tā kā 1994. gadā tā jau bija lūgusi patentu “Rasagiline” (“Azilect” AFV), tā apzinājās, ka ekskluzivitāte ir uz laiku un ka zāļu “Azilect” apstiprināšanai nepieciešamo procedūru ilgums var saīsināt šīs aizsardzības ilgumu. Tādējādi, pēc tās domām, lai saņemtu FDA atļauju, bija ļoti svarīgi, lai vajadzīgie dati tās rīcībā būtu pēc iespējas ātrāk.

120    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija varēja pamatoti secināt, ka izlīgums CEP‑1347 veicināja Teva pieņemt ierobežojošās klauzulas.

4)      Par izplatīšanas līgumu Apvienotajā Karalistē

121    Saskaņā ar izlīguma nolīguma 2.6. pantu Cephalon apņēmās, pirmkārt, iecelt Teva Apvienotās Karalistes meitasuzņēmumu par visu savu modafinila produktu ekskluzīvo izplatītāju Apvienotajā Karalistē uz pieciem gadiem ar izplatīšanas rezervi 20 % un, otrkārt, veikt vienreizēju 2,5 miljonu EUR maksājumu Teva brīdī, kad tā laida tirdzniecībā produktus uz Cephalon modafinila bāzes.

122    Apstrīdētā lēmuma 946. apsvērumā Komisija secināja, ka izplatīšanas nolīgums Teva bija vērtīgs, jo pēdējā minētā nolīguma ietvaros cerēja gūt vismaz 10,5 miljonu EUR peļņu saistībā ar tās iecelšanu par ekskluzīvo izplatītāju Apvienotajā Karalistē (proti, vienreizējs 2,5 miljonu EUR maksājums un 8 miljoni EUR peļņa kā izplatītājai), – peļņu, ko tā nebūtu varējusi gūt parastos tirgus apstākļos, vismaz ne par kopējo summu, ja nebūtu izlīguma nolīguma. Komisijas ieskatā, fakti arī skaidri norāda, ka no Cephalon viedokļa darījumam nav cita ticama izskaidrojuma, kā vien mudināt Teva noslēgt izlīguma nolīgumu. Tādējādi darījums pats par sevi esot veicinājis nepamatotu līdzekļu pārskaitīšanu, kas bija pretizpildījums Teva, lai tā noslēgtu saistības plašākā izlīguma nolīguma kontekstā.

123    Prasītājas apstrīd Komisijas šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā paustos secinājumus.

124    Atgādinājusi, ka Cephalon un Novartis 2005. gada beigās nolēma neatjaunot to izplatīšanas līgumus, un tāpēc Cephalon bija vajadzīgs jauns izplatīšanas partneris tās modafinila bāzes produktiem Apvienotajā Karalistē, prasītājas apgalvo, ka Teva, kas jau bija sākusi izplatīt savu ģenērisko modafinila produktu Apvienotajā Karalistē, bija acīmredzama izvēle. Prasītājas apstrīd Komisijas iebildumu, saskaņā ar ko runa bija par konkurentu, ar kuru tika noslēgts izplatīšanas līgums, jo, tiklīdz puses bija nolēmušas noslēgt izlīgumu, tās vairs nebija konkurējošas.

125    Attiecībā uz izplatīšanas līguma komerciālajiem nosacījumiem Apvienotajā Karalistē prasītājas apgalvo, ka tie bija saprātīgi. Šajā ziņā tās pārmet Komisijai, ka tā ir koncentrējusies uz 2,5 miljoniem EUR kā sākotnējo komisijas maksu un ka tā ir uzstājusi, ka lietas dalībnieki pēc desmit gadiem nevarēja sniegt detalizētu grāmatvedības informāciju. Turklāt Komisijas apgalvojums, ka Cephalon neesot saņēmusi nekādu vērtību apmaiņā pret vienreizējo maksājumu, neesot patiess. Ja Cephalon būtu piekritusi, piemēram, iekļaut 2,5 miljonus EUR kārtējā komisijas maksā, tādējādi palielinot Teva komisijas maksu no 20 % līdz 25 %, nekas lietas materiālos neļautu Komisijai apgalvot, ka kompensācija būtu bijusi neracionāla. Prasītājas uzskata, ka Cephalon piekrita sākotnējam maksājumam, kā izriet no vienošanās par norēķinu, “atzīstot ar šo Teva sagatavoto darbības sākšanu saistītās izmaksas un izdevumus”.

126    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

127    Par šī pamata pirmās daļas pārbaudi (skat. šā sprieduma 45. punktu) Vispārējā tiesa norādīja, ka, lai noteiktu, vai viens no darījumiem, kas noslēgti starp pusēm saistībā ar izlīguma nolīgumu, faktiski bija pretizpildījums par Teva piekrišanu ierobežojošajiem noteikumiem vai arī minētais darījums varēja tikt izskaidrots citādi, Komisijai bija jānoskaidro, vai puses būtu noslēgušas šo darījumu vai būtu to noslēgušas ar tādiem pašiem nosacījumiem, ja nebūtu minēto klauzulu.

128    Šajā gadījumā, kā apstrīdētajā lēmumā pamatoti apgalvo Komisija, faktu rašanās laikā Teva jau bija laidusi Apvienotās Karalistes tirgū savu modafinila ģenērisko produktu un tādējādi bija Cephalon tieša konkurente šajā tirgū, un tā tāda būtu palikusi bez izlīguma nolīguma un tajā ietvertā izplatīšanas līguma Apvienotajā Karalistē. Prasītājas šo konstatējumu nav apstrīdējušas.

129    Šādos apstākļos Komisija apstrīdētā lēmuma 930. apsvērumā varēja secināt, ka “[Cephalon] modafinila produktu izplatīšanas ārpakalpojumi tirgū radīja interešu konfliktu” un ka, “tā kā Teva nebija konkurences aizlieguma un neapstrīdēšanas klauzulu, kas faktiski pārtrauca Teva neatkarīgās darbības modafinila jomā visā pasaulē (tostarp Apvienotajā Karalistē), Cephalon ekonomiski racionāli [nebūtu] piešķirt [savu] modafinila [..] produktu izplatīšanu Teva, kas ir konkurente un vistuvākā sāncense modafinila tirgū Apvienotajā Karalistē.”

130    Šajā ziņā prasītāju arguments, saskaņā ar kuru tās vairs nebija konkurentes, tiklīdz tās bija nolēmušas noslēgt izlīguma nolīgumu, un ka tāpēc to intereses bija saskaņotas, nevar tikt atbalstīts. Izplatīšanas nolīgums ir daļa no izlīguma nolīguma un tika noslēgts tā kontekstā. Ja piekristu prasītāju argumentācijai, tas nozīmētu, ka Komisija nevarētu izvērtēt, vai tāds komercdarījums kā izplatīšanas nolīgums ir vismaz daļējs pretizpildījums par piekrišanu nekonkurēšanas saistībām, kas ietvertas izlīguma nolīgumā, ja minētais darījums būtu minētā nolīguma sastāvdaļa. Šī argumentācija arī ir pretrunā spriedumam, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52). Minētā sprieduma 90. un 91. punktā Tiesa nosprieda, ka ir svarīgi ņemt vērā visus naudas vai nemonetāros līdzekļu pārskaitījumus starp pusēm, un tas varētu nozīmēt, ka ir jāņem vērā, piemēram, netiešie pārskaitījumi, kas izriet, piemēram, no peļņas, kura ģenērisko zāļu ražotājam ir jāgūst no izplatīšanas līguma, kas noslēgts ar oriģinālo zāļu ražotāju un kas ļauj tam pārdot, iespējams, ierobežotu oriģinālražotāja ražoto ģenērisko zāļu daudzumu.

131    Līdz ar to, kā pamatoti apgalvo Komisija, tai bija jāpārbauda, vai puses būtu noslēgušas izplatīšanas nolīgumu Apvienotajā Karalistē bez nekonkurēšanas un neapstrīdēšanas saistībām.

132    Ņemot vērā faktu, ka prasītājas neapstrīd konstatējumu, saskaņā ar kuru šādu saistību neesamības gadījumā Teva būtu palikusi vistuvākā Cephalon konkurente modafinila tirgū Apvienotajā Karalistē, ir jākonstatē, tāpat kā to dara Komisija, ka ir ļoti mazticams, ka Cephalon būtu izvēlējusies savu tuvāko konkurentu Teva kā savu ekskluzīvo izplatītāju Apvienotajā Karalistē bez izlīguma nolīguma.

133    Citiem vārdiem, ja Teva varēja noslēgt ar Cephalon aplūkoto izplatīšanas līgumu, kuram vajadzēja tai sniegt vismaz 8 miljonu EUR komisijas maksu gadā, tas tā bija tikai tādēļ, ka tā bija piekritusi ierobežojošajām klauzulām.

134    Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka izplatīšanas nolīgums ir veicinājis kopumā ar izlīguma nolīgumu veiktās līdzekļu pārskaitīšanas līmeņa paaugstināšanos, lai sniegtu Teva pietiekamu pretizpildījumu, kas to mudinātu parakstīt ierobežojošās klauzulas.

135    Šo secinājumu apstiprina arī Cephalon iekšējie dokumenti par izlīguma nolīgumu, kuri minēti apstrīdētā lēmuma 944. apsvērumā un kuros norādīts, ka “pretizpildījumā Apvienotajā Karalistē ietilpst izplatīšanas un piegādes nolīgums [..]” (2005. gada 8. decembra iekšējais dokuments) un ka “Apvienotajā Karalistē Teva izplatīs “Provigil” un pretī līdz 2012. gadam neizlaidīs ģenērisko modafinilu” (2006. gada vidus iekšējais dokuments).

136    Turpinājumā, runājot par vienreizējo 2,5 miljonu EUR maksājumu saskaņā ar izplatīšanas līgumu, ir jākonstatē, ka atbilstoši izlīguma nolīguma 2.6. panta a) punkta i) apakšpunktam šis maksājums bija paredzēts, lai atzītu izdevumus un izmaksas, kas saistītas ar Teva sagatavošanos Cephalon produkta, kura pamatā ir modafinils, komerciālai laišanai tirgū Apvienotajā Karalistē un lai atzītu licenci uz IĪT.

137    Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neapšauba Teva paredzēto komisijas maksu 20 % apmērā no tādu produktu pārdošanas cenas Apvienotajā Karalistē, kas ražoti uz modafinila bāzes, bet gan vienreizējo maksājumu. Komisija uzskata, ka Cephalon nav saņēmusi nekādu vērtību vai komerciālu priekšrocību apmaiņā pret vienreizējo maksājumu.

138    Pirmkārt, ir jānorāda, ka nav strīda par to, ka vienreizējais maksājums attiecas tikai uz apgalvotajām Teva izmaksām un izdevumiem. Administratīvajā procesā prasītājas atzina, ka maksājums netika veikts kā atlīdzība par IĪT licenci, lai gan izlīguma 2.6. panta a) punkta i) apakšpunktā tas ir norādīts kā viens no vienreizējā maksājuma iemesliem.

139    Otrkārt, ir jākonstatē, ka nekas tālaika pierādījumos nenorāda, kā puses noteica “Teva izmaksas un izdevumus, kas saistīti ar Cephalon modafinila produkta sagatavošanu vai laišanu tirdzniecībā” un kas būtu bijis jākompensē Cephalon, kā arī precīzu šo izmaksu summu vai Cephalon pakalpojumus, kurus būtu varēts gaidīt no Teva.

140    Proti, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka administratīvā procesa laikā Komisija vairākkārt ir lūgusi prasītājām izskaidrot vienotā maksājuma iemeslu. Prasītājas nekad nav ne varējušas identificēt pakalpojumus, kurus Cephalon būtu saņēmusi kā pretizpildījumu par vienreizējo maksājumu, ne izskaidrot, kā tika aprēķināta šī maksājuma summa, ne arī pierādīt, ka Cephalon bija pieprasījusi precizējumus par izmaksām, kas Teva radušās sarunās par izlīguma nolīgumu.

141    Kā apgalvo Komisija, Teva izplatīšanas modelis Apvienotajā Karalistē apstiprina, ka tā nesniedza pakalpojumus Cephalon saistībā ar tās modafinila produktu laišanu tirdzniecībā un ka tā arī nesedza šīs laišanas tirgū izmaksas. Teva kā izplatītājas uzdevumi saskaņā ar izplatīšanas nolīgumu aprobežojās ar pasūtījumu pieņemšanu no klientiem, pasūtījumu iesniegšanu Cephalon, pēdējās minētās produktu saņemšanu, glabāšanu un uzglabāšanu un to transportēšanas nodrošināšanu klientiem. Visus pārējos uzdevumus, piemēram, produktu transportēšanu uz Teva noliktavu, produktu iepakošanu, tirgvedības, reklāmas un veicināšanas darbības, veica Cephalon.

142    Līdz ar to Komisija varēja pamatoti konstatēt, ka attiecīgā vienošanās ir veicinājusi nepamatotu līdzekļu pārskaitīšanu.

5)      Par maksājumiem, kas paredzēti, lai izvairītos no tiesvedības izdevumiem

143    Izlīguma nolīguma 2.5. pantā Cephalon ir paredzēts pienākums veikt divus maksājumus Teva, atzīstot Cephalon ietaupījumus (izvairīšanās no izmaksām, laika un resursu zudumiem utt.) pēc Apvienotajā Karalistē notiekošo strīdu izbeigšanas un iespējamu strīdu novēršanas starp abām pusēm par modafinilu citos tirgos, proti:

–        2,1 miljona GBP maksājumu (aptuveni 3,07 miljoni EUR), lai izbeigtu strīdu Apvienotajā Karalistē (izlīguma nolīguma 2. panta 5. punkta b) apakšpunkts);

–        2,5 miljonu EUR maksājumu, lai novērstu iespējamus turpmākus patentus vai citus strīdus Eiropas tirgos un citos tirgos ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm vai Apvienotās Karalistes (izlīguma 2. panta 5. punkta c) apakšpunkts).

144    Saskaņā ar izlīguma nolīguma 2. panta 5. punkta b) apakšpunktu, atbrīvojot no attiecīgajām saistībām, tika ņemta vērā nepieciešamība izvairīties no izmaksām nākotnē, kuras Cephalon rastos un kuras tā tādējādi varētu ietaupīt, proti, “izmaksas, laika un resursu izdevumi, traucējumi un izmaksas, kas saistītas ar šādu strīdu turpināšanos Apvienotajā Karalistē”.

145    Atbilstoši izlīguma nolīguma 4.2. pantam Cephalon un Teva savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar Apvienotās Karalistes strīda atrisināšanu sedza pašas.

146    Šī iemesla dēļ Komisija apstrīdētajā lēmumā secināja, ka izlīguma nolīgumā nebija paredzēta Teva kompensācija par faktiskajiem tiesāšanās izdevumiem. Maksājumi 5,57 miljonu EUR apmērā esot izmantoti, lai izbeigtu strīdu Apvienotajā Karalistē un atturētos no jebkādām turpmākām domstarpībām starp pusēm citos tirgos ārpus Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienotajām Valstīm. Līdz ar to Komisija apstrīdētā lēmuma 898. un 899. apsvērumā uzskatīja, ka šie divi maksājumi veicināja nepamatotu līdzekļu pārskaitīšanu Teva.

147    Prasītājas apgalvo, ka spriedumā, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52) Tiesa nav norādījusi, ka nav pieļaujami faktiski maksājumi, lai izvairītos no tiesāšanās izdevumiem.

148    Turklāt tās atsaucas uz Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu tiesām, kas esot piekritušas tiesvedības izmaksām, no kurām ir notikusi izvairīšanās.

149    Komisija apstrīd prasītāju argumentāciju.

150    Sprieduma, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52) 86. punktā Tiesa ir uzskatījusi, ka mierizlīguma nolīguma ietvaros summu pārskaitīšana var būt pamatota, ja tā faktiski atbilst izdevumu vai grūtību kompensācijai saistībā ar strīdu starp lietas dalībniekiem. Tomēr Tiesa šajā pašā spriedumā nav nospriedusi, ka šis pamatojums varētu attiekties arī uz visām izmaksām, kas saistītas ar iespējamām turpmākām tiesvedībām.

151    Šajā gadījumā nav strīda par to, ka Teva no Cephalon saņēma 5,57 miljonu EUR maksājumu bez jebkāda pretizpildījuma.

152    Turklāt attiecīgās summas maksājumi nav saistīti ne ar kādām Teva izmaksām.

153    Šajā ziņā nav strīda par to, ka prasītājas ir vienojušās, ka katra no tām sedz savus tiesāšanās izdevumus pati (skat. šā sprieduma 145. punktu).

154    Tāpat, ja Cephalon un Teva būtu turpinājušas tiesvedību Apvienotajā Karalistē vai ja tās būtu sākušas jaunu tiesvedību citās tiesās, tām abām būtu radušies papildu tiesāšanās izdevumi.

155    Tomēr papildus tam tika panākta vienošanās, ka Cephalon maksās Teva papildu summas (skat. šā sprieduma 143. punktu).

156    Kā savos procesuālajos rakstos apgalvoja Komisija un kā tā norādīja apstrīdētajā lēmumā, nebija nekādas loģikas, lai Teva papildus tam, ka tā izvairās no tiesvedības izdevumiem nākotnē, tāpat kā Cephalon saņem arī divus maksājumus skaidrā naudā, kas, kā tiek apgalvots, atbilst tiesāšanās izdevumiem, kurus Cephalon ir novērsusi.

157    Līdz ar to minētie maksājumi skaidrā naudā nevar būt “faktiski kompensācija par izdevumiem vai neērtībām saistībā ar strīdu”, kā prasīts šā sprieduma 150. punktā minētajā judikatūrā.

158    Tāpat jānorāda, kā to dara Komisija – prasītājas neapstrīd faktu, ka lietas materiālos nav neviena elementa, kas pierādītu, ka šīs summas tika noteiktas, pamatojoties uz to, ka lietas dalībnieki aprēķināja izmaksas, kuras Cephalon ir novērsusi. No lietas materiāliem izriet, ka maksājumi tika nodalīti no jebkādiem faktiskiem vai iespējamiem strīdiem. It īpaši prasītājas neapstrīd, ka maksājums par novērstajiem tiesvedības izdevumiem atbilda summai, kas aprēķināta, pamatojoties uz modafinila pārdošanas Apvienotajā Karalistē prognozēm, kuras Teva bija noteikusi tiesvedības laikā (skat. šā sprieduma 143. punkta pirmo ievilkumu), un ka šī summa nebija saistīta ar iespējamiem tiesvedības izdevumiem, ko varētu novērst. Tās neapstrīd arī to, ka tad, ja maksājamā summa par tiesvedības izdevumiem, kas novērsti citās tiesās (skat. šā sprieduma 143. punkta otro ievilkumu), tika palielināta, vienreizējais maksājums par izplatīšanas līgumu Apvienotajā Karalistē tika attiecīgi samazināts, un tāpēc attiecīgās summas tika pārdalītas divos šķietami neatkarīgos maksājumos.

159    Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru citās tiesās, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu tiesās, maksājumi, kas atbilst ietaupītajām izmaksām, ir akceptēti, ir jāatgādina, ka atbilstoši šā sprieduma 150. punktā minētajai judikatūrai principā tikai kompensācijas, kuras oriģinālo zāļu ražotājs ir piešķīris par reāliem strīdiem vai citiem izdevumiem, kas radušies ģenērisko zāļu ražotājam, var tikt uzskatītas par pamatotām un pašas par sevi nav apgriezti maksājumi.

160    Pat pieņemot, ka maksājumi, kuri paredzēti, lai izvairītos no tiesāšanās izdevumiem nākotnē, noteiktos gadījumos varētu tikt uzskatīti par pamatotiem, tomēr lietas dalībnieki nav iesnieguši pierādījumus par novērsto izdevumu aprēķinu vai aplēsi, kas varētu būt attaisnojums.

161    Līdz ar to Komisijai bija taisnība, secinot, ka Teva saņemtajiem maksājumiem par tiesāšanās izdevumiem, kurus Cephalon novērsa, nebija cita ticama izskaidrojuma, kā vien palielināt kopējo līdzekļu līmeni, kas Teva tika pārskaitīts ar izlīguma nolīgumu, lai Teva saņemtu pietiekamu atlīdzību, kas pamudinātu to noslēgt ierobežojošās klauzulas.

162    No iepriekš minētajiem vērtējumiem izriet, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija piemēroja atbilstošu juridisko kritēriju, nosakot, ka katram no izlīguma nolīgumā paredzētajiem komercdarījumiem nebija cita mērķa kā vien palielināt ar izlīguma nolīguma palīdzību par labu Teva veiktās līdzekļu pārskaitīšanas kopējo līmeni, lai to mudinātu pieņemt ierobežojošas klauzulas. Šajā ziņā Komisija attiecībā uz katru komercdarījumu it īpaši pārbaudīja prasītāju izvirzīto alternatīvo izskaidrojumu jēgu un gan Cephalon, gan Teva interesi veikt ar to saistīto līdzekļu pārskaitīšanu. Turklāt tā pamatoti varēja konstatēt, ka darījumu kopums bija pietiekams, lai mudinātu Teva piekrist nekonkurēšanas un neapstrīdēšanas saistībām.

163    Netiek apstrīdēts, ka minētie darījumi tika veikti vienlaikus un savstarpēji atkarīgā veidā. Tāpat jākonstatē, ka izlīguma nolīgums tika noslēgts kā vienots juridiski saistošs nolīgums, kas ir visu prasītāju noslēgto aktu pamatā. Turklāt no sarunu gaitas, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā analizēja, pamatojoties uz pierādījumiem, izriet, ka gan Cephalon, gan Teva mēģināja atrast darījumu kombināciju, kurai būtu noteikta kopēja vērtība, kas pēdējai minētajai būtu pietiekami labvēlīga, lai tā piekristu ierobežojošām klauzulām.

164    Šajā kontekstā jāatgādina, kā izriet no šā sprieduma 40. punktā minētās judikatūras, ka, lai izvērtētu, vai kvalifikāciju par “ierobežojumu mērķa dēļ” var izmantot attiecībā uz izlīguma nolīgumu, kas noslēgts starp oriģinālo zāļu ražotājiem un ģenērisko zāļu ražotājiem, tas ir līdzekļu pārskaitījumu, kuri veikti visu to starpā notikušo darījumu ietvaros, pozitīvais neto atlikums.

165    Līdz ar to ir jānoraida arguments, ar kuru prasītājas pārmet Komisijai, ka tā izlīguma nolīgumā ietvertos tirdzniecības nolīgumus ir novērtējusi kā “kopumu” “neatkarīgi no katra darījuma precīzas un faktiskā ieguldījuma kopējā līdzekļu pārskaitījumā”, ir jānoraida.

166    No visa iepriekš minētā izriet, ka gan pirmā, gan otrā daļa ir jānoraida pilnībā.

c)      Par pirmā pamata trešo daļu

167    Pirmā prasības pamata trešā daļa attiecas uz otro kritēriju, kas noteikts spriedumā, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), saskaņā ar kuru konkurenci veicinošas ietekmes esamība, kas ir pierādīta, atbilstoša, attiecīgajam nolīgumam raksturīga un pietiekami nozīmīga, tādējādi ļauj saprātīgi šaubīties par minētā nolīguma pietiekami kaitīgo raksturu attiecībā uz konkurenci, nepieļauj konstatēt konkurences ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 107. un 111. punkts).

168    Apstrīdētā lēmuma 6.9. iedaļā, kas atbilst minētā lēmuma 974.–1012. apsvērumam, Komisija pārbaudīja sprieduma, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52) otro kritēriju, lai secinātu, ka izlīguma nolīgums nevar radīt konkurenci veicinošas sekas, kas ir pierādītas, atbilstošas, pietiekami būtiskas un nav neskaidras un kas varētu radīt pamatotas šaubas par minētā nolīguma pretkonkurences mērķi.

169    Konkrētāk, apstrīdētajā lēmumā Komisija noraidīja apgalvoto Cephalon Teva piešķirto ģenērisko tiesību konkurenci veicinošo ietekmi, pamatojoties uz to, ka runa bija par novēlotu un kontrolētu ienākšanu modafinila tirgos (apstrīdētā lēmuma 977.–981. apsvērums), ka šīs tiesības padarīja mazāk iespējamu citu ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanu minētajos tirgos (apstrīdētā lēmuma 982.–992. apsvērums), ka Cephalon stratēģija attiecībā uz “Nuvigil” bija apdraudējusi apgalvotās konkurenci veicinošās sekas (apstrīdētā lēmuma 993.–995. apsvērums) un ka Teva piešķirtās ģenēriskās tiesības nebija izlīguma nolīguma galvenais priekšmets (apstrīdētā lēmuma 996.–1001. apsvērums).

170    Prasītājas apgalvo, ka izlīguma nolīgumam ir konkurenci veicinoša iedarbība, kas izslēdz, ka tas ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Minētās sekas izrietot no Teva piešķirtajām ģenēriskajām tiesībām, un tās tai esot ļāvušas panākt neatkarīgu un agrīnu ienākšanu modafinila tirgos vismaz trīs gadus pirms patenta uz Cephalon daļiņu izmēru termiņa beigām (ņemot vērā tādu gadījumu, kad Teva nebūtu uzvarējusi tiesvedībā pret Cephalon). Konkurenci veicinošā ietekme, kas izsecināma no šīs agrās ienākšanas modafinila tirgos, esot atbilstoša, droša un pietiekami nozīmīga, kā izrietot arī no lēmuma, ar kuru tiek atļauta koncentrācija starp Teva un Cephalon (skat. šā sprieduma 4. punktu). Šajā ziņā prasītājas uzsver, ka minētajā lēmumā esot konstatēts, ka no 2012. gada oktobra “Teva [varēja] brīvi sākt modafinila tirdzniecību EEZ bez tiesvedības no Cephalon puses” (minētā lēmuma 95. apsvērums), un ka, ņemot vērā tās ģenēriskās tiesības, “Teva [..] bija vienīgā konkurente, kurai bija tiesības ienākt EEZ tirgos laikposmā no 2012. gada oktobra līdz 2015. gada oktobrim” (minētā lēmuma 126. apsvērums), un tas, pēc Komisijas domām, padarītu Teva par “visiespējamāko konkurences ierobežojumu, kas īstenots attiecībā uz Cephalon, vismaz laikposmā no 2012. gada oktobra līdz 2015. gada oktobrim”. No tā arī izsecināms, ka konkurenci veicinošā ietekme esot raksturīga izlīguma nolīgumam.

171    Prasītājas uzskata, ka Komisijas nostāja, kura izklāstīta apstrīdētajā lēmumā un saskaņā ar kuru tās secinājumiem lēmumā, ar ko atļauta koncentrācija, nav nozīmes šajā lietā, nav ticama. Lēmumā, ar kuru atļauta koncentrācija, esot skaidri analizēta konkurenci veicinošā ietekme, kas saistīta ar pārliecību par Teva agrīnu ienākšanu modafinila tirgos, kā tāda, kas tieši izriet no izlīguma nolīguma, ciktāl tajā bez prasības celšanas tiesā esot pārbaudīta tās iespēja ienākt modafinila tirgū, savukārt citi ģenērisko zāļu ražotāji vienmēr esot saskārušies ar šādas rīcības draudiem.

172    Turklāt prasītājas uzskata, ka tad, ja izlīguma nolīgumam nebūtu šāda konkurenci veicinoša potenciāla, Komisija nebūtu pieprasījusi Teva, lai tā nodotu trešajai pusei savas ar modafinilu saistītās tiesības kā nosacījumu, lai tā varētu iegādāties Cephalon.

173    Prasītājas apstrīd arī citus Komisijas konstatējumus, saskaņā ar kuriem Teva ģenēriskās tiesības esot novedušas pie novēlotas un kontrolētas ienākšanas tirgū, esot padarījušas mazāk iespējamu citu ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanu tirgū, esot apdraudējušas Cephalon stratēģija attiecībā uz “Nuvigil” un neesot nolīguma galvenais priekšmets.

174    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

175    Kā izriet no šā sprieduma 18. punkta, Teva ģenēriskās tiesības ir daļa no izlīguma nolīguma. Atbilstoši vienošanās par norēķiniem 3. pantam Cephalon apņēmās piešķirt Teva neekskluzīvas tiesības saskaņā ar “uzskaitītajiem patentiem” ražot, izmantot, tirgot un pārdot savu modafinila ģenērisko produktu Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī citos tirgos (tostarp EEZ tirgū) un darīt to pašu attiecībā uz AFV piegādi gataviem farmaceitiskajiem produktiem, kuriem bija tāds modafinils kā AFV, no 2011. gada – Amerikas Savienotajās Valstīs un no 2012. gada – citos tirgos, tostarp EEZ tirgū. Izlīguma nolīguma 3.1.1. pantā ir noteikts, ka Teva ģenēriskās tiesības citos tirgiem, tostarp EEZ tirgū, ir piemērojamas ne agrāk kā 2012. gada 6. oktobrī vai datumā, kas atbilst trīs kalendārajiem gadiem pirms ekskluzivitātes patentu termiņa beigām. Saskaņā ar šo pašu tiesību normu Teva ir jāmaksā Cephalon maksa, kas vienāda ar 10 % no visas tīrās peļņas, kas gūta no Teva vai tās meitasuzņēmumu veiktās ģenērisko modafinila produktu pārdošanas Amerikas Savienotajās Valstīs un citos tirgos šo ģenērisko tiesību spēkā stāšanās datumā.

176    Izlīguma nolīguma 3.1.2. un 3.1.3. pants it īpaši attiecas uz mehānismiem, ko izraisa iespējama trešo personu priekšlaicīga ienākšana modafinila tirgos. Šie noteikumi ļāva Teva laist tirdzniecībā savu modafinila ģenērisko versiju, sākot no brīža, kad tirgū ienāk jebkura cita sabiedrība, kas ražo ģenēriskās zāles, neatkarīgi no tā, vai Cephalon ir vai nav atļāvusi šo ienākšanu tirgū. Ja Teva saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem laistu savu ģenērisko produktu modafinila tirgū pirms faktiskās šo maksājumu spēkā stāšanās dienas, tai attiecīgajā laikposmā būtu jāmaksā 15 % (ja Cephalon atļautu ienākšanu) vai 20 % (ja runa būtu par ienākšanu riskējot – bez Cephalon atļaujas) augstāki maksājumi. Noteikumā paredzētie scenāriji ietver to, ka Cephalon pieprasa pagaidu aizliegumu vai citus korektīvus pasākumus. Šādos gadījumos Teva ģenēriskās tiesības tiktu apturētas (izlīguma nolīguma 3. panta 1.3.3. punkta a) apakšpunkts) un Cephalon pārpirktu krājumus no Teva par cenām, par kurām panākta vienošanās (izlīguma nolīguma 3. panta 1.3.3. punkta b) apakšpunkts).

177    Pirmām kārtām, jākonstatē, kā to dara Komisija, ka prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru ar izlīguma nolīgumu tiktu paātrināta Teva neatkarīga ienākšana tirgū gadījumā, kad tā nebūtu guvusi panākumus tiesvedībā pret Cephalon, ir jānoraida. No judikatūras izriet, ka, lai noteiktu, vai konkurenci veicinoša ietekme liedz konstatēt ierobežojumu mērķa dēļ, nav jāizvērtē citi scenāriji, piemēram, tādi, atbilstoši kuriem viena vai otra puse būtu uzvarējusi tiesvedībā patentu jomā. Pietiek ar to, ka Komisija, lai nolīgumu kvalificētu par ierobežojumu mērķa dēļ, konstatē, ka tas pietiekami kaitē konkurencei, ņemot vērā tā noteikumu saturu, tā mērķus, kā arī ekonomisko un juridisko kontekstu, kurā tas ietilpst (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija, C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 140. un 141. punkts).

178    Otrām kārtām, nav strīda par to, ka pirms izlīguma nolīguma noslēgšanas Teva bija visattīstītākā Cephalon potenciālā konkurente modafinila tirgū. Teva bija konkrētas iespējas ienākt minētajā tirgū labu laiku pirms 2012. gada (precīzāk, 2005. gadā) kā neatkarīgai ienācējai. Ar vienošanos par izlīgumu šī iespēja tika novērsta.

179    Protams, Teva izlīguma nolīgumā un ar to saistītajās ģenēriskajās tiesībās tās ienākšana modafinila tirgū bija paredzēta tikai 2012. gadā. Šī ienākšana nenotiek brīvas konkurences apstākļos, bet gan saskaņošanas starp pusēm dēļ. Līdz ar to runa nav par agrīnu ienākšanu tirgū ar konkurenci veicinošu ietekmi, kā to apgalvo prasītājas. Runa ir tikai par līgumā paredzētu ienākšanu, ko izlīguma nolīgums aizkavēja septiņus gadus un sniedza Cephalon garantiju, ka šajā laikposmā tā nepiedzīvos nekādu konkurenci no Teva puses.

180    Turklāt Teva ienākšanu modafinila tirgū no 2012. gada nevar pielīdzināt neatkarīga tirgus dalībnieka, kas iesaistās tiešā konkurencē ar Cephalon, ienākšanai minētajā tirgū. Pirmkārt, Teva plānotā ienākšana modafinila tirgū bija balstīta uz Cephalon izsniegtu licenci un, otrkārt, uz to attiecās lieli maksājumi, kuri veidoja 10–20 % no neto peļņas, kas gūta no visu Teva modafinila ģenērisko produktu pārdošanas. Tādēļ bija maz ticams, ka starp Teva un Cephalon būtu spēcīga cenu konkurence.

181    Trešām kārtām, prasītāju argumenti par lēmumu, ar kuru tika atļauta koncentrācija starp Teva un Cephalon, ir jānoraida.

182    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka lēmuma, ar ko atļauta koncentrācija, atsauces sistēma atšķiras no tās, uz kuru balstīta izlīguma nolīguma analīze, ņemot vērā LESD 101. panta 1. punktu. Lai gan apstrīdētajā lēmumā Komisija novērtēja ar izlīguma nolīgumu radīto konkurences ierobežojumu un salīdzināja tā ietekmi ar hipotētisko scenāriju, kurā izlīguma nolīgums nebūtu noslēgts, lēmumā par Teva un Cephalon apvienošanos izlīgums tiek uzskatīts par pašsaprotamu un tiek novērtēta pušu apvienošanās iespējamā ietekme uz konkurenci paredzamā nākotnē saskaņā ar Savienības apvienošanās kontroles noteikumiem, sākot ar 2011. gadu.

183    Otrkārt, šajā kontekstā nav pārsteidzoši, ka Komisija ir ņēmusi vērā Teva izlīguma nolīguma un ģenērisko tiesību esamību un secinājusi, ka pēdējai minētajai bija dažas “priekšrocības”, kas izriet no izlīguma nolīguma, piemēram, tādu ģenērisko produktu laišana tirdzniecībā EEZ, pret kuriem netika sākta tiesvedība no Cephalon puses, lai gan pārējiem ģenērisko zāļu ražotājiem nebija šādu priekšrocību un pret tiem tika celtas prasības patentu jomā, kas arī ietvēra rīkojumus. Tas izskaidro, kāpēc Komisija lēmuma par koncentrācijas atļaušanu 98. apsvērumā apšaubīja faktu, ka citi ģenērisko zāļu ražotāji, kas nav Teva, laikā no 2012. gada oktobra līdz 2015. gada oktobrim varēja izdarīt būtisku konkurences spiedienu uz Cephalon modafinila ģenēriskajiem produktiem. Tāpēc tas, ka Komisija lēmumā, ar kuru tika atļauta koncentrācija, uzskatīja, ka pēc un neraugoties uz izlīguma nolīguma noslēgšanu, Teva joprojām bija visticamākā Cephalon konkurente, nenozīmē, ka tā būtu uzskatījusi, ka Teva ģenēriskajām tiesībām bija konkurenci veicinoša ietekme.

184    Tāpat tas, ka Komisija piekrita Teva saistībām koncentrāciju kontroles procedūrā, arī nenozīmē, ka Komisija būtu izdarījusi secinājumus par Teva izlīguma nolīgumu un ar to saistīto ģenērisko tiesību konkurenci veicinošajām sekām. Gluži pretēji – šādu saistību mērķis, kā to pamatoti norādīja Komisija, ir atjaunot konkurences spiedienu uz Cephalon, kas koncentrācijas rezultātā zuda modafinila tirgū.

185    Ciktāl prasītājas pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav ņēmusi vērā 2018. gada 12. decembra spriedumu Krka/Komisija (T‑684/14, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2018:918), jo tā esot uzskatījusi, ka licences ienākšana bija līdzvērtīga kontrolētai ienākšanai tirgū, minēto pārmetumu nevar atbalstīt. Lieta, kurā tika pasludināts minētais spriedums, atšķiras no šīs lietas. Lai gan minētajā lietā ģenērisko zāļu ražotājam bija atļauts nekavējoties ienākt konkrētajos tirgos, šajā gadījumā kaitīgums konkurencei izriet no tā, ka izlīguma nolīgumā bija paredzēts gandrīz septiņus gadus aizkavēt Teva ienākšanu tirgū.

186    Visbeidzot ir jānoraida prasītāju argumentācija, ar ko tās apstrīd apstrīdētajā lēmumā ietvertos secinājumus, saskaņā ar kuriem vispirms Teva ģenēriskās tiesības esot padarījušas mazāk iespējamu citu ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanu tirgū, pēc tam Cephalon stratēģija attiecībā uz “Nuvigil” esot apdraudējusi šo Teva ģenērisko zāļu tiesību apgalvotās konkurenci veicinošās sekas un, visbeidzot, minētās tiesības neesot bijis galvenais izlīguma nolīguma priekšmets.

187    Šajā ziņā jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisija neprasīja Teva turpināt prasības tiesā. Komisija arī neapgalvoja, ka tas, ka Teva būtu uzvarējusi tiesvedībā par patentiem, būtu ļāvis citiem ģenērisko zāļu ražotājiem nekavējoties ienākt modafinila tirgū. Tomēr Cephalon patentu atzīšana par spēkā neesošiem būtu novērsusi šķērsli ienākšanai minētajā tirgū, kas bija šķērslis gan Teva, gan citiem ražotājiem, un gadījumā, ja Teva būtu uzvarējusi, arī citi ražotāji būtu varējuši no tā gūt labumu.

188    Tāpat prasītājas nevar noliegt, ka Teva ģenēriskās tiesības ļāva pēdējai minētajai pirmajai ienākt modafinila ģenērisko zāļu tirgū pirms Cephalon patentu termiņa beigām, neriskējot, ka pret to varētu tikt celta prasība tiesā. Šāda pozīcija kā pirmajam jaunpienācējam ģenēriskā modafinila tirgū varēja dot Teva iespēju nostiprināt savu pozīciju, un tas pēc tam tai būtu ļāvis apgrūtināt jebkura konkurenta ienākšanu šajā tirgū, piemēram, ar agresīvas cenu stratēģijas palīdzību, turklāt jaunais tirgus dalībnieks varētu saskarties ar tiesvedību ar Cephalon vai pat citiem šķēršļiem.

189    Attiecībā uz Cephalon stratēģiju pārorientēt pacientus, kas lieto “Provigil” uz modafinila bāzes, uz otrās paaudzes produktu “Nuvigil”, kura pamatā ir armodafinils (stratēģija, kuras mērķis ir kompensēt patentu, kas saistīti ar ģenērisko zāļu konkurenci, termiņa izbeigšanos), Komisija pamatoti to ņēma vērā, paturot prātā, ka, raugoties no ex ante perspektīvas, Teva ģenērisko zāļu tiesības būtu ļāvušas Teva ar licenci līdz 2012. gadam iekļūt atlikušajā modafinila pacientu tirgus daļā. Tādējādi Komisija varēja pieņemt, ka, pat ja Teva piešķirtajām ģenēriskajām tiesībām bija konkurenci veicinoša ietekme, šī ietekme bija ļoti ierobežota un nepietiekama, lai apšaubītu nolīguma kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

190    Komisija apstrīdētā lēmuma 996.–1001. apsvērumā arī pamatoti noraidīja prasītāju apgalvojumu, atbilstoši kuram Teva ģenēriskās tiesības bija galvenais izlīguma nolīguma priekšmets un bija konkurenci veicinošas, lai gan ierobežojošie noteikumi bija tikai minētā nolīguma papildinājums. Šajā ziņā arguments, ka izlīguma nolīgumam galvenokārt ir konkurenci veicinošs raksturs, ir jānoraida, ņemot vērā iepriekš minētos vērtējumus, ciktāl Teva ienākšana modafinila tirgos ir jākvalificē kā aizkavēta, kontrolēta un ierobežota ienākšana minētajos tirgos, nevis kā agrīna ienākšana tirgū, kā to apgalvo prasītājas (skat. šā sprieduma 178.–180. punktu). Tas pats attiecas uz argumentu, kas balstīts uz ierobežojošo klauzulu iespējami pakārtoto raksturu, jo no judikatūras izriet, ka secinājumu, saskaņā ar kuru nolīgums ir jākvalificē kā “ierobežojums mērķa dēļ”, nevar noraidīt, pamatojoties uz to, ka uzņēmumi, kas noslēguši šo vienošanos, atsaucas uz to, ka no tās izrietošajiem ierobežojumiem ir tikai papildinošs raksturs (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 96. punkts).

191    Tātad pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

d)      Par pirmā pamata ceturto daļu

192    Ceturtajā daļā, kas ietver divus iebildumus, prasītājas uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi faktu kļūdu un tiesību kļūdu, izvērtējot izlīguma nolīguma ekonomisko un juridisko kontekstu, pirmkārt, sagrozot to, kā lietas dalībnieki uztver strīdu, un, otrkārt, uzskatot, ka izlīguma nolīgumā ietvertās ierobežojošās klauzulas bija “izslēgtas no piemērošanas jomas”.

193    Attiecībā uz pirmo iebildumu prasītājas būtībā pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā, pamatojoties uz nelielu skaitu pierādījumu, ir izdarījusi pārāk daudz pieņēmumu par to, ka Teva bija pārliecināta, ka Cephalon patenti par daļiņu izmēru ir spēkā neesoši un ka tās produkts tos nepārkāpj, un tāpēc secinājusi, ka Cephalon patenti par daļiņu izmēru ir spēkā neesoši, līdz ar to izdarot secinājumu, ka Teva būtu piekritusi ierobežojošām klauzulām nevis tāpēc, ka tā būtu uzskatījusi, ka Cephalon patents ir spēcīgs, vai vispārīgāk – tāpēc, ka tā būtu guvusi panākumus, bet gan tāpēc, ka komercdarījumi būtu tai izdevīgi.

194    Par otro iebildumu prasītājas apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 667.–678. apsvērumā izklāstītais secinājums, saskaņā ar kuru Teva nekonkurēšanas saistību apjoms pārsniedz Cephalon patentu tvērumu, ir kļūdains un neloģisks. Šajā ziņā prasītājas norāda, kā izriet no pētījumiem, ka, lai iegūtu būtisku līdzību ar “Provigil”, bija jāizmanto modafinila daļiņas, kas ietilpst Cephalon patentos norādītajā izmēru klāstā. Šī iemesla dēļ nekonkurēšanas nolīgumi neesot pārsnieguši patentu potenciālo tvērumu.

195    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

196    Attiecībā uz pirmo iebildumu no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir pamatojusies uz vairākiem elementiem, lai secinātu, ka Teva bija šaubas par Cephalon nostāju patentu jomā.

197    Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā ir minēts, ka:

–        Teva sāka izstrādāt savu ģenērisko versiju modafinilam, ko tā 2005. gadā piedāvāja Apvienotajā Karalistē riskējot (apstrīdētā lēmuma 152., 158. un 610. apsvērums);

–        Teva vairākkārt ir paziņojusi, ka Cephalon patenti attiecībā uz daļiņu izmēru nav derīgi vai ka tās modafinila ģenēriskais produkts nepārkāpj minētos patentus (apstrīdētā lēmuma 153.–155. apsvērums);

–        2003. gada aprīlī Teva zinātniskais eksperts paziņoja, ka “Teva [bija] pierādījusi bioekvivalenci [ar Cephalon modafinilu], formulējot materiālu, kas [nebija] saistīts ar Cephalon patenta piemērošanas jomu” (apstrīdētā lēmuma 157. un 611. apsvērums);

–        Cephalon izvēlētās Amerikas Savienoto Valstu laboratorijas izmēģinājumi ar Teva modafinila paraugiem patentu procedūras laikā Apvienotajā Karalistē liecina, ka Teva modafinils nepārkāpa patentus attiecībā uz Cephalon daļiņu izmēru (apstrīdētā lēmuma 159. un 611. apsvērums).

198    Līdz ar to prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija nav pamatojusi savus apgalvojumus apstrīdētajā lēmumā ar pierādījumiem par Teva iekšējo nostāju, nav pamatots. Turklāt Teva uztvere attiecībā uz Cephalon pozīciju patentu jomā arī ir norāde, ka izlīguma nolīguma noslēgšanā nozīme bija nevis Cephalon patentu stabilitātei vai neskaidrībai par strīda iznākumu, bet finansiālajiem stimuliem.

199    Attiecībā uz otro iebildumu jāatgādina, ka saskaņā ar konkurences aizlieguma klauzulas noteikumiem Teva apņēmās neražot, netirgot un neimportēt gatavas zāles, kas satur modafinilu kā AFV.

200    Apņemšanās neiesaistīties konkurencē nodrošināja, ka Teva pārtrauks jebkādu modafinila produktu ražošanu un tirdzniecību neatkarīgi no tā, vai ražošanas un tirdzniecības process ir vai nav balstīts uz tehnoloģiju, kas pārkāpj esošos Cephalon patentus.

201    Prasītājas neapstrīd, ka nekonkurēšanas saistības attiecas uz visām precēm uz modafinil bāzes.

202    Ņemot vērā, ka runa ir par saistībām, kas attiecas uz “visām gatavajām zālēm”, nevis uz visiem galaproduktiem, kuri varētu pārkāpt Cephalon piederošos patentus saistībā ar modafinilu, Komisija varēja pamatoti konstatēt, ka Teva saistības bija nolīgums attiecībā uz tās rīcību tirgū, nevis tikai apņemšanās nepārkāpt Cephalon patentus, vēl jo vairāk tāpēc, ka ir iespējams izstrādāt modafinila ģenērisku produktu, kas neietilpst Cephalon patentu piemērošanas jomā. Kā pamatoti norāda Komisija, Cephalon nekad nebūtu varējusi likumīgi panākt tik plašas nekonkurēšanas saistības, veiksmīgi piemērojot patentus par daļiņu izmēru. Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka šīs saistības ir izslēgtas no patentu piemērošanas jomas.

203    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisijai nebija jāpierāda, ka Teva būtu varējusi izstrādāt vai būtu izstrādājusi nepārkāpjošu versiju. Proti, pietiek pierādīt, ka Teva bija reālas un konkrētas iespējas ienākt modafinila tirgos un tātad tā bija potenciāla konkurente. Kā jau norādīts šā sprieduma 197. punktā, Teva uzskatīja, ka tai bija izdevies “pierādīt bioekvivalenci [ar Cephalon modafinilu], formulējot materiālu, kas neietilpst Cephalon patenta piemērošanas jomā”. Bez tam testi Teva paraugā, kas datēti ar 2005. gadu, nepierādīja Cephalon patentu pārkāpumu.

204    Visbeidzot, pat ja izlīguma nolīgumā nebija ietvertas saistības, par kurām tika apgalvots, ka tās ietilpst Cephalon patentu uz modafinilu “piemērošanas jomā”, tas neizslēdz konstatējumu par ierobežojumu mērķa dēļ. Šajā gadījumā izlīguma nolīguma mērķis bija atstāt Teva ārpus modafinila tirgiem, veicot līdzekļu pārskaitījumus vispārējā līmenī, kas bija pietiekami augsts, lai to mudinātu atlikt savas neatkarīgās pūles ienākt šajos tirgos. Taču šāda nolīguma, kas nosaka potenciālo konkurentu rīcību tirgū nākotnē, mērķis ir ierobežot konkurenci neatkarīgi no tā, vai Cephalon saskaņā ar patentu tiesībām būtu vai nebūtu varējusi panākt tādu pašu izslēgšanu ar tiesas nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, EU:T:2016:449, 491.–499. punkts).

205    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmā pamata ceturtā daļa un līdz ar to pirmais pamats kopumā arī ir jānoraida.

2.      Par otro pamatu, ar kuru tiek apgalvota tiesību kļūda un faktu kļūda, jo Komisija esot kvalificējusi izlīguma nolīgumu kā konkurences ierobežojumu seku dēļ

206    Ar otro pamatu, kas iedalāms divās daļās, prasītājas apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka izlīguma nolīgums ir konkurences ierobežojums seku dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Lai gan prasītāju pirmā pamata, ar kuru tās apstrīdēja izlīguma nolīguma kvalifikāciju par tādu, kas veido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, noraidīšana a priori padara par nelietderīgu to otrā pamata pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 28.–30. punkts un tajos minētā judikatūra), Vispārējā tiesa uzskata, ka šajos lietas apstākļos to ir lietderīgi izvērtēt.

207    Pirmajā daļā prasītājas apgalvo, ka, atsaucoties uz spriedumu, 2018. gada 12. decembris, Krka/Komisija (T‑684/14, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2018:918), Komisija ir piemērojusi kļūdainu juridisku kritēriju, pamatodamās uz iespējamajām izlīguma nolīguma sekām, nemēģinot pierādīt tā faktiskās sekas.

208    Konkrētāk, prasītājas apstrīd Komisijas pieeju apstrīdētā lēmuma 1030. apsvērumā, saskaņā ar kuru, “lai pierādītu ierobežojošas ietekmes uz konkurenci esamību, pietiek noteikt nolīguma potenciālās sekas uz konkurenci”. Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka, izvērtējot nolīgumus, kas nav tikuši īstenoti, faktiski ir jāņem vērā potenciālās sekas, kādas šiem nolīgumiem “var būt”, lai gan jau īstenoto nolīgumu vērtējumā ir jāņem vērā sekas, kādas šie nolīgumi “faktiski” ir radījuši konkurencei. Tā kā izlīguma nolīgums jau bija īstenots, Komisijai, kā izrietot no šā sprieduma 207. punktā minētās judikatūras, esot bijis jāanalizē izlīguma nolīguma faktiskā ietekme uz konkurenci.

209    Otrajā daļā prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi pietiekami būtisku ietekmi uz konkurences parametriem attiecīgajos tirgos. Pirmkārt, tās konkrētāk apstrīd Komisijas piemēroto hipotētisko scenāriju. Otrkārt, tās apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija neesot pierādījusi izlīguma nolīguma negatīvo ietekmi.

210    Attiecībā uz hipotētisko scenāriju, lai gan Komisija apstrīdētā lēmuma 1215. apsvērumā kā hipotētisku scenāriju izmantoja tiesvedības turpināšanu Apvienotajā Karalistē starp Teva un Cephalon, tā neesot noteikusi, kura puse būtu uzvarējusi lietā vai kurā brīdī strīds būtu beidzies. Tā arī neesot konstatējusi, ka būtu noslēgts mazāk ierobežojošs mierizlīgums.

211    Tāpat Komisijai būtu jāpierāda atšķirība starp modafinila cenām, ražošanu, inovācijām, dažādību vai kvalitāti tirgū atkarībā no tā, vai puses būtu turpinājušas tiesvedību, vai arī tiktu noslēgts izlīguma nolīgums. Komisija neesot pierādījusi, ka brīdī, kad tirgū tika laisti ģenēriskie modafinila produkti, būtu pastāvējusi cenu atšķirība. Tā arī neesot pierādījusi atšķirības attiecībā uz citiem konkurences parametriem starp scenārijiem ar vai bez izlīguma nolīgumu.

212    Attiecībā uz negatīvo ietekmi prasītājas apgalvo, ka Komisija nav identificējusi tikai vienu negatīvu ietekmi uz konkurences parametriem pēc izlīguma nolīguma noslēgšanas salīdzinājumā ar hipotētisko scenāriju strīda turpināšanai starp pusēm.

213    Šajā kontekstā prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisija ir identificējusi datumus, kuros Teva saņēma tirdzniecības atļaujas modafinilam piecās valstīs, bet ka tā nav konstatējusi, ka Teva faktiski būtu iekļuvusi šajās valstīs, pirms tā būtu atļauta ar izlīguma nolīgumu. Tāpat Komisija neesot sniegusi pierādījumus, kas pierādītu, ka cits ģenērisko zāļu piegādātājs būtu “ar saprātīgu iespējamību” sācis pārdot modafinilu, un tā arī neesot pierādījusi, ka vienošanās par izlīgumu būtu ietekmējusi kādu citu ģenērisko zāļu ražotāju. Attiecībā uz tirgus stāvokli “tiesvedības turpināšanas” laikā, proti, situācijā, kas atbilst Komisijas hipotētiskajam scenārijam, prasītājas norāda, ka Teva vienkārši nebūtu varējusi ienākt šajā tirgū, jo strīdā Apvienotajā Karalistē tā bija piekritusi sākotnējam rīkojumam nepārdot modafinilu šajā valstī, gaidot tiesvedību Apvienotās Karalistes patentu tiesā, kā atzinusi Komisija. Tādējādi vienošanās par noregulēšanu pati par sevi nekādi neietekmēja konkurences parametrus modafinila tirgos. Taču bez ģenērisko produktu faktiskās ienākšanas tirgū modafinila cenas un visi citi konkurences rādītāji saskaņā ar pašas Komisijas analīzi paliktu tādi paši abos izlīguma nolīguma un strīda starp pusēm turpināšanas scenārijos.

214    Komisija norāda, ka abas šī pamata daļas nav pamatotas un ir jānoraida.

215    Ar otro pamatu, kura abas daļas ir jāizskata kopā, prasītājas apstrīd Komisijas konstatējumu apstrīdētajā lēmumā, saskaņā ar ko izlīguma nolīgums arī ir konkurences ierobežojums seku dēļ.

216    Vispirms jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 7. iedaļā Komisija ir atgādinājusi vispārīgos principus, kas reglamentē veicamo analīzi, lai noteiktu, vai nolīgums, konkrētāk – izlīguma nolīgums patentu jomā, ir konkurences ierobežojums seku dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē un ka šī paša lēmuma 8. iedaļā tā tos ir piemērojusi šajā lietā. Pēdējā minētajā iedaļā tā vispirms definēja produktu tirgu, kā arī tā ģeogrāfisko dimensiju (minētā lēmuma 8.1. iedaļa) un identificēja Cephalon, Teva un citu potenciālo konkurentu tirgus struktūru un stāvokli šajā tirgū. No tā izrietot, ka Cephalon kā vienīgajai modafinila ražotājai bija tirgus vara un ka Teva bija visattīstītākā konkurente (minētā lēmuma 8.2. iedaļa). Pēc tam Komisija iepazīstināja ar konkurences aizlieguma un neapstrīdēšanas ierobežojošo klauzulu analīzi, kā arī veidu, kādā tās izpaudās un ietekmēja Teva rīcību tirgū. No tā izrietot, ka minētās klauzulas ierobežoja Teva neatkarību, tādējādi traucējot tai ienākt modafinila tirgū ar ģenēriskajiem produktiem un ierobežojot tās spēju turpināt apstrīdēt Cephalon patentus (minētā lēmuma 8.3. iedaļa). Šī paša lēmuma 8.4. iedaļā Komisija norāda uz konkurences situāciju, kāda tā būtu bijusi bez izlīguma nolīguma, lai šī paša lēmuma 8.5. iedaļā nonāktu pie secinājuma, ka izlīguma nolīgums ir ierobežojis konkurenci.

217    Prasītājas neapstrīd tirgus definīciju, tirgus struktūru vai Teva vai Cephalon stāvokli minētajā tirgū.

218    Līdz ar to prasītājas neapstrīd, ka Teva bija Cephalon potenciāla konkurente.

219    Šī iemesla dēļ otrais pamats attiecas tikai uz jautājumu, vai, pirmkārt, ar to, ka tiek pierādīta iespējamā izlīguma nolīguma ietekme uz konkurenci modafinila tirgos, pietiek, lai Komisija apstrīdētajā lēmumā konstatētu konkurences ierobežojumu seku dēļ (pirmā daļa), un, otrkārt, vai hipotētiskais scenārijs, ko Komisija piemērojusi šajā pašā lēmumā, bija atbilstošs un ļāva tai pierādīt negatīvo ietekmi uz konkurenci modafinila tirgos, un tas izriet no izlīguma nolīguma (otrā daļa).

220    Ir jāatgādina, ka ar LESD 101. pantu ir aizliegti nolīgumi un saskaņotas darbības, kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.

221    Kā Komisija ir atgādinājusi apstrīdētā lēmuma 1020. apsvērumā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai novērtētu, vai nolīguma izraisīto konkurences izkropļojumu dēļ tas ir uzskatāms par aizliegtu, konkurence ir jāpārbauda faktiskā situācijā, kurā tā rastos bez minētā nolīguma ietekmes (skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 161. punkts un tajā minētā judikatūra).

222    Šajā nolūkā jāņem vērā konkrētais konteksts, kādā aplūkojamā prakse iekļaujas, it īpaši ekonomiskais un tiesiskais konteksts, kurā darbojas attiecīgie uzņēmumi, attiecīgo preču pakalpojumu raksturs, kā arī attiecīgā tirgus vai tirgu faktiskie darbības un struktūras nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 165. punkts un tajā minētā judikatūra).

223    Scenārijam, kas ņemts vērā, balstoties uz pieņēmumu, ka attiecīgais nolīgums nepastāv, ir jābūt reālistiskam. Raugoties no šāda skatupunkta, attiecīgajā gadījumā ir likumīgi ņemt vērā varbūtējos notikumus, kas rastos tirgū šī nolīguma neesamības gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 166. punkts).

224    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru konkurenci ierobežojošās sekas var būt gan reālas, gan potenciālas, bet katrā ziņā tām ir jābūt pietiekami ievērojamām (skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 117. punkts un tajā minētā judikatūra).

225    Šajā lietā prasītājas pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir piemērojusi kļūdainu juridisku kritēriju, jo tā esot balstījusies vienīgi uz izlīguma nolīguma potenciālajām sekām.

226    Ņemot vērā šā sprieduma 224. punktā minēto judikatūru, šim argumentam nevar piekrist.

227    No šīs judikatūras izriet, ka ir iespējams balstīties uz potenciālo konkurenci, ko rada potenciālais jaunienācējs un kas ir likvidēta ar attiecīgo nolīgumu, un uz konkrētā tirgus struktūru.

228    Kā konstatēts šā sprieduma 218. punktā, prasītājas neapstrīd, ka izlīguma nolīguma noslēgšanas brīdī Teva bija Cephalon potenciālā konkurente modafinila tirgos. Līdz ar to, kā Komisija norādīja apstrīdētā lēmuma 1027.–1032. un 1244.–1257. apsvērumā, izlīguma nolīguma īstenošanas rezultātā tika likvidēta starp Teva un Cephalon pastāvošā potenciālā konkurence.

229    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka LESD 101. panta mērķis ir ne tikai aizsargāt faktisko konkurenci, bet arī potenciālo konkurenci (spriedums, 2011. gada 14. aprīlis, Visa Europe un Visa International Service/Komisija, T‑461/07, EU:T:2011:181, 68. punkts).

230    Turklāt no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir ņēmusi vērā veidu, kādā izlīguma nolīgums tika faktiski īstenots, un veidu, kādā tirgus pēc tam attīstījās (skat. šā sprieduma 247. punktu).

231    Turpinājumā prasītāju arguments, saskaņā ar ko Komisija savā hipotētiskajā scenārijā neesot noteikusi, kura puse būtu uzvarējusi strīdā starp Teva un Cephalon un Apvienoto Karalisti vai kurā brīdī šis strīds būtu beidzies, arī ir jānoraida. Tas pats attiecas uz prasītāju pārmetumu, atbilstoši kuram Komisija neesot konstatējusi, ka starp pusēm būtu varēts noslēgt konkurenci mazāk ierobežojošu mierizlīgumu nekā izlīguma nolīgums.

232    Apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā prasītājas darbojās, un it īpaši to viedokli, kāds tām bija faktu rašanās laikā par to attiecīgo situāciju patentu jomā, kā arī reālos modafinila tirgu darbības un struktūras apstākļus, tostarp Teva pozīciju kā vislielāko konkurences draudu Cephalon, Komisija uzskatīja, ka iespējamais hipotētiskais scenārijs, ja netiktu noslēgts izlīguma nolīgums, būtu patentu strīda turpināšanās starp prasītājām.

233    Tādējādi Komisija ir balstījusies uz pieņēmumu par iespējamās konkurences saglabāšanu starp Teva un Cephalon un Teva reālajām un konkrētajām iespējām ienākt modafinila tirgos. Tāpēc tā ir salīdzinājusi konkurences situāciju, kas izriet no izlīguma nolīguma, ar konkurences scenāriju, kas, iespējams, rastos, ja nebūtu izlīguma nolīguma.

234    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka tādā situācijā kā šajā lietā hipotētiskā scenārija izveidošana nenozīmē nekādu galīgu konstatējumu par ģenērisko zāļu ražotāja iespējām uzvarēt patenta procedūrā vai par mazāk ierobežojoša nolīguma noslēgšanas iespējamību (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 119. punkts).

235    Hipotētiska scenārija vienīgais mērķis ir konstatēt šī ģenērisko zāļu ražotāja reālas rīcības iespējas attiecīgā nolīguma neesamības gadījumā. Tādējādi, lai gan minētais scenārijs nevar būt nesvarīgs attiecībā uz šī ražotāja iespējām uzvarēt tiesvedībā par patentu vai arī uz mazāk ierobežojoša nolīguma noslēgšanas iespējamību nekā nolīgums, kas faktiski noslēgts starp šo ražotāju un oriģinālo zāļu ražotāju, šie elementi tomēr ir tikai vieni no tiem, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu iespējamos tirgus apstākļus, kā arī tā struktūru attiecīgā nolīguma nenoslēgšanas gadījumā (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 120. punkts).

236    Līdz ar to, lai pierādītu, ka tādi izlīguma nolīgumi kā šajā lietā aplūkotais rada potenciālas vai reālas sekas uz konkurenci, Komisijai nav jākonstatē ne tas, ka ģenērisko zāļu ražotājs, kurš ir minēto nolīgumu puse, iespējams, būtu uzvarējis tiesvedībā par patentu, ne ka minēto nolīgumu puses, iespējams, būtu noslēgušas mazāk ierobežojošu izlīguma nolīgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 121. punkts).

237    Visbeidzot, ir jānoraida prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot identificējusi, kādas sekas izlīguma nolīgumam būtu bijušas negatīvas attiecībā uz konkurenci modafinila tirgos.

238    Kā jau konstatēts šā sprieduma 223. un 235. punktā, Komisijai bija reālistiski jānosaka, kāda būtu bijusi konkurences situācija modafinila tirgū izlīguma nolīguma neesamības gadījumā.

239    Šajā ziņā, kā to pamatoti norādījusi Komisija, būtiska potenciālas konkurences avota likvidēšana izlīguma nolīguma dēļ un no tā izrietošā kavēšanās ienākt tirgū pati par sevi var negatīvi ietekmēt konkurences parametrus, it īpaši cenas.

240    Izlīguma nolīguma negatīvās ietekmes uz konkurenci moduļa tirgos ilustrācija ir izklāstīta apstrīdētā lēmuma 1213.–1253. apsvērumā.

241    Šajā ziņā Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka Teva bija Cephalon potenciālā visattīstītākā konkurente modafinila tirgos un tai bija reālas un konkrētas iespējas ienākt šajos tirgos (apstrīdētā lēmuma 8.2.2. un 8.4. iedaļa un konkrētāk – 1216. un nākamie apsvērumi). Kā izriet no lietas materiāliem, laikā, kad tika noslēgts izlīguma nolīgums, Teva, kas bija paredzējusi ienākt modafinila tirgos vairākās valstīs (piemēram, Vācijā, Spānijā, Francijā, Nīderlandē un Zviedrijā), ar šādu nolūku bija lūgusi atļaut laist tirgū savu modafinila ģenērisko produktu šajās valstīs, saņēmusi atļaujas laikposmā no 2005. līdz 2009. gadam un riskējot jau bija laidusi minēto produktu Apvienotajā Karalistē, tiklīdz tā 2005. gada 6. jūnijā bija saņēmusi tirdzniecības atļauju šajā valstī.

242    Tomēr jāatgādina, ka ar ierobežojošajām klauzulām tika izbeigta šī Teva ienākšana modafinila tirgos. Nekonkurēšanas klauzula tai liedza veikt jebkādu komercdarbību saistībā ar ģenērisko modafinilu, savukārt ar neapstrīdēšanas klauzulu tā tika izslēgta kā konkurences drauds (apstrīdētā lēmuma 1200.–1212. apsvērums).

243    Turklāt minētās saistības tika pieņemtas situācijā, kad Teva uzskatīja, ka tās ģenēriskais produkts nepārkāpj Cephalon patentus un ka tās patenti nebija spēkā, un tas nozīmē, ka izlīguma nolīgumā ietvertās ierobežojošās klauzulas nebija patiesa vērtējuma, kas balstīts uz patenta spēka uztveri, rezultāts, bet gan izrietēja no nozīmīgu līdzekļu pārskaitīšanas, kura ietverta minētā nolīguma 2. pantā norādītajos darījumos (apstrīdētā lēmuma 691.–694., 1208. un 1209. apsvērums).

244    Šajā ziņā jāatgādina, ka patenta spēkā esamības un piemērošanas jomas apstrīdēšana ir daļa no normālas konkurences farmācijas nozarē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 81. punkts).

245    Līdz ar to Komisija apstrīdētā lēmuma 1226. apsvērumā varēja pamatoti uzskatīt, ka tad, ja nebūtu izlīguma nolīguma, Teva, iespējams, būtu turpinājusi aizstāvēt savu nostāju saistībā ar strīdu patentu jomā, kurā abas puses bija iesaistītas Apvienotajā Karalistē un turpinātu centienus ienākt modafinila tirgos, un tas arī būtu ietekmējis iespējamību, ka citi potenciālie modafinila ģenērisko produktu piegādātāji ienāks minētajos tirgos.

246    Šajā ziņā, kā Komisija pamatoti norādījusi apstrīdētā lēmuma 1245. apsvērumā, likvidējot galveno Cephalon konkurences spiedienu, iespējams, tā ar izlīguma nolīgumu tika aizsargāta no konkurences, izmantojot konkurējošo ģenērisko zāļu ražotāju cenas. Ja Teva ienāktu tirgū, tā atbilstoši ģenērisko produktu ražotāju ierastajam tirdzniecības modelim būtu varējusi konkurēt ar cenām ar tādu oriģinālo zāļu ražotājiem kā Cephalon.

247    Apstrīdētā lēmuma 8.4.3. iedaļā (minētā lēmuma 1244.–1253. apsvērums) Komisija ilustrē šo cenu konkurenci, norādot uz cenu atšķirībām pirms un pēc ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanas zāļu tirgos attiecīgajās valstīs.

248    Šajā ziņā Komisija apstrīdētajā lēmumā konstatēja, ka Teva bija ne tikai Cephalon potenciālā konkurente modafinila tirgos, bet arī visattīstītākais konkurences drauds pēdējai minētajai šajos pašos tirgos. Tādējādi tā pamatoti secināja, ka ar izlīguma nolīgumu tika novērsts risks Teva konkurēt un ienākt modafinila tirgos, un tam bija negatīva ietekme uz konkurenci šajos tirgos. Šādas ienākšanas rezultātā, iespējams, samazinātos modafinila cenas. Analīze par izmaiņām modafinila tirgos pēc citu ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanas dažus gadus vēlāk apstiprina šīs analīzes pareizību.

249    Apstrīdētajā lēmumā ietvertās tabulas, it īpaši 21. tabula, faktiski parāda, ka nolīguma īstenošanas laikposma beigās, kad ģenērisko zāļu ražotāji ienāca tirgū, modafinila vidējās cenas ievērojami samazinājās. Tādējādi ir ļoti iespējams, ka tāda pati ietekme rastos, ja Teva nebūtu parakstījusi izlīguma nolīgumu un būtu ātrāk ienākusi modafinila tirgos ar savu ģenērisko produktu.

250    Kā norāda Komisija, ietekmi uz cenām var novērot tikai pēc faktiskās ienākšanas tirgū, kad konkurence tiek faktiski īstenota, zinot, ka potenciālā konkurence nesamazina cenas.

251    Līdz ar to Komisijai nebija iespējams novērot izlīguma nolīguma faktisko ietekmi uz konkurenci modafinila tirgos, salīdzinot potenciālās konkurences situāciju, kāda pastāvēja minētajos tirgos pirms šī nolīguma noslēgšanas, ar potenciālas konkurences neesamības situāciju, kas dominēja šajā pašā tirgū pēc minētās noslēgšanas.

252    Šajā kontekstā prasītāju arguments, saskaņā ar kuru Teva katrā ziņā neesot varējusi ienākt modafinila tirgū, jo tā bija piekritusi pakļauties sākotnējam rīkojumam saistībā ar strīdu patentu jomā, kas tolaik tika izskatīts Apvienotajā Karalistē, nevar tikt atbalstīts. Jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka Teva piekrišana šim rīkojumam attiecās vienīgi uz aplūkojamā strīda ilgumu un ka Komisijas izvēlētais hipotētiskais scenārijs nebija balstīts uz faktu, ka strīds būtu turpinājies bezgalīgi, bet gan uz to, ka bez izlīguma nolīguma starp Teva un Cephalon pastāvošā potenciālā konkurence tiktu saglabāta, turpinot celt prasību tiesā un izmantojot reālu un konkrētu iespēju Teva ienākt modafinila tirgū.

253    Tāpat nav nozīmes prasītāju argumentam, saskaņā ar ko Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot pierādījusi, ka Teva faktiski iekļuva to valstu tirgos, kurās tā bija saņēmusi tirdzniecības atļaujas. Tas, ka Teva bija saņēmusi minētās atļaujas, ir piemērs tam, ka tā bija Cephalon potenciālā konkurente modafinila tirgos, un norāde uz to, ka tā būtu ienākusi šajos tirgos, ja tā nebūtu noslēgusi izlīguma nolīgumu ar pēdējo minēto.

254    Attiecībā uz prasītāju argumentiem par citiem modafinila ģenērisko produktu ražotājiem, protams, ir taisnība, kā izriet no Komisijas veiktās analīzes apstrīdētajā lēmumā, ka brīdī, kad tika noslēgts izlīguma nolīgums, tie vēl nebija gatavi ienākt modafinila tirgū. Tomēr netiek apstrīdēts, ka tie izstrādāja paši savus ģenēriskos modafinila produktus tā, lai galu galā varētu ienākt šajā tirgū. Turklāt izlīguma nolīguma galvenais rezultāts bija potenciālās konkurences, kas pastāvēja starp Cephalon un Teva un kas minētā izlīguma noslēgšanas brīdī bija galvenais konkurences drauds Cephalon modafinila tirgos, novēršana.

255    No iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

3.      Par trešo pamatu par LESD 101. panta 3. punkta pārkāpumu

256    Trešajā pamatā, kas izvirzīts pakārtoti, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir ietverts vērtējums, saskaņā ar kuru izlīguma nolīgums neatbilst LESD 101. panta 3. punktā paredzētajiem atbrīvojuma nosacījumiem, ir pieļauta kļūda vērtējumā.

257    Pirmkārt, prasītājas uzskata, ka izlīguma nolīgums ir veicinājis ģenērisko zāļu ražošanas vai izplatīšanas uzlabošanu. Pirmām kārtām, no ex ante viedokļa minētais nolīgums esot bijis paredzēts, lai paātrinātu Teva agrīnu ienākšanu ģenērisko zāļu tirgū reālajā gadījumā, ja patenti uz Cephalon daļiņu izmēru tiktu apstiprināti. Otrām kārtām, izlīguma nolīgums esot ļāvis veikt komercdarījumus ar pievienoto vērtību.

258    Otrkārt, izlīguma nolīgums un komercdarījumi esot labvēlīgi patērētājiem un sabiedrībai kopumā. Šajā ziņā izlīguma nolīgums ģenērisko zāļu konkurenci esot palielinājis agrāk. Turklāt komercdarījumi esot ļāvuši pacientiem, kuri cieš no Parkinsona slimības, ātrāk piekļūt “Azilect”, kā arī nodrošināt lielāku skaitu preču uz modafinila bāzes, papildu AFV kapacitātes dēļ, un tie arī esot ļāvuši izvairīties no trīs vērtīgu modafinila medikamentu viltošanas riska.

259    Treškārt, izlīguma nolīgums neesot noteicis nekādus ierobežojumus, kas nebija nepieciešami, lai gūtu iepriekš minēto efektivitātes pieaugumu un peļņu.

260    Ceturtkārt, izlīguma nolīgums neparedzēja iespēju novērst konkurenci attiecībā uz būtisku attiecīgo preču daļu. Gluži pretēji, minētā nolīguma mērķis esot bijis ļaut Teva ienākt tirgū. Turklāt šim nolīgumam neesot bijis nekādas ietekmes uz citu ģenērisko zāļu ražotāju centieniem konkurēt tirgū.

261    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

262    LESD 101. panta 3. punktā ir paredzēta atkāpe no LESD 101. panta 1. punkta, saskaņā ar kuru 1. punktā minētie nolīgumi, kas atbilst 3. punkta nosacījumiem, nav aizliegti.

263    LESD 101. panta 3. punkta piemērošana nozīmē, ka ir jābūt izpildītiem četriem kumulatīviem nosacījumiem. Pirmkārt, attiecīgajam nolīgumam ir jāuzlabo attiecīgo preču ražošana vai izplatīšana vai jāveicina tehniska vai ekonomiska attīstība, otrkārt, lietotājiem ir jāsaņem pienācīga daļa no iegūtajiem labumiem, treškārt, tajā uzņēmumiem dalībniekiem nav noteikti nevajadzīgi ierobežojumi un, ceturtkārt, tas nedod tiem iespēju likvidēt konkurenci attiecībā uz būtisku attiecīgo preču daļu.

264    Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 2. pantu “uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, kas vēlas izmantot [LESD 101. panta 3. punkta] priekšrocības, ir pienākums pierādīt, ka minētā punkta nosacījumi ir izpildīti”.

265    Tādējādi pierādīšanas pienākums ir uzņēmumam, kas lūdz piešķirt atbrīvojumu atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam. Tomēr minētā uzņēmuma izvirzītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, ko neizdarot, var secināt, ka pierādīšanas pienākums ir izpildīts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 6. oktobris, GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija, C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P, EU:C:2009:610, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

266    Šajā lietā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1269. un nākamajiem apsvērumiem, Komisija ir pārbaudījusi LESD 101. panta 3. punkta iespējamo piemērošanu šajā lietā.

267    Komisija pamatoti uzskatīja, ka prasītāju izvirzītie argumenti un pierādījumi neļauj pierādīt, ka izlīguma nolīgums, tostarp ar to saistītie komercdarījumi, nozīmē pietiekamu efektivitātes pieaugumu.

268    Attiecībā uz prasītāju argumentu par pirmo nosacījumu, kurš minēts šā sprieduma 263. punktā un saskaņā ar kuru izlīguma nolīgums par trim gadiem esot paātrinājis Teva ienākšanu tirgū un esot ļāvis veikt vērtīgus komercdarījumus, tas ir jānoraida.

269    Kā jau konstatēts, pārbaudot pirmo pamatu, vienošanās par izlīgumu un ģenēriskās tiesības, ko Cephalon saskaņā ar šo vienošanos piešķīra Teva, nepaātrināja, bet gluži pretēji – aizkavēja Teva ienākšanu modafinila tirgos un līdz ar to arī konkurenci šajos tirgos no ģenērisko zāļu ražotāju puses.

270    Piekrītot izlīguma nolīgumam, Teva atteicās no saviem mēģinājumiem ienākt modafinila tirgū kā neatkarīgs uzņēmējs, lai gan tā jau bija izstrādājusi modafinila ģenērisku produktu, kas, pēc tās domām, nebija pretrunā Cephalon patentiem, kurus tā pat bija laidusi tirgū un bija arī iesniegusi pieteikumus šī produkta tirdzniecības atļaujas saņemšanai vairākās valstīs. Tas, ka tiesvedības, kas attiecās uz Cephalon un Cephalon Apvienotajā Karalistē, iznākums nebija skaidrs, nekādi nemaina šo konstatējumu. Kā norādīts šā sprieduma 244. punktā, farmācijas nozarē konkurenci raksturo arī zāļu un to AFV patentu spēkā esamības apstrīdēšana.

271    Attiecībā uz komercdarījumiem, kas ietverti izlīguma nolīgumā, Komisija apstrīdētā lēmuma 1293.–1298. apsvērumā ir paskaidrojusi iemeslu, kādēļ tie nav palīdzējuši uzlabot modafinila ģenērisko produktu ražošanu vai izplatīšanu. Prasītājas neizvirza nevienu argumentu, kas izskaidrotu, kāpēc Komisijas norādītais iemesls esot bijis kļūdains.

272    Katrā ziņā, pat ja dažādajiem izlīguma nolīgumā ietvertajiem darījumiem attiecībā uz prasītājām bija komerciāla vērtība vai zināma loģika, tie ne vienmēr nozīmēja efektivitātes pieaugumu, kas varētu pamatot šī nolīguma atbrīvojumu saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu. Šajā ziņā, kā izriet no Pamatnostādņu par [LESD 101. panta 3. punkta] piemērošanu (OV 2004, C 101, 97. lpp.) 49. punkta, “efektivitātes pieaugums netiek vērtēts, ņemot vērā pušu subjektīvo viedokli”, un vērā var ņemt tikai objektīvas priekšrocības.

273    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka pirmais atbrīvojuma nosacījums atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam šajā lietā nav izpildīts. Tā kā LESD 101. panta 3. punktā paredzētie četri nosacījumi ir kumulatīvi, prasītāju argumenti attiecībā uz pārējiem trim nosacījumiem ir jānoraida kā neefektīvi.

274    Tātad trešais pamats ir jānoraida.

4.      Par ceturto pamatu, kas attiecas uz prasītājām uzliktajiem naudas sodiem

275    Ceturtajā pamatā, kas izvirzīts pakārtoti, prasītājas apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpusi tiesiskās drošības, atpakaļejoša spēka aizlieguma un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus, kā arī nullum crimen sine lege un nulla poena sine lege principu, tām uzlikdama būtiskus naudas sodus. Ar pirmo daļu tās lūdz pilnībā atcelt minētos naudas sodus. Ar otro daļu Teva lūdz būtiski atcelt tai uzliktā naudas soda apmēru.

a)      Par ceturtā pamata pirmo daļu

276    Prasītājas apgalvo, ka šā sprieduma 275. punktā minētie principi liek Komisijai atturēties no naudas soda uzlikšanas, ja attiecīgie uzņēmumi iespējamā pārkāpuma izdarīšanas brīdī nevarēja saprātīgi paredzēt, ka ar attiecīgo rīcību tiks pārkāptas Savienības konkurences tiesības.

277    Prasītājas uzskata, ka šajā lietā tas tā bija. Proti, brīdī, kad tika noslēgts izlīguma nolīgums, tās esot rīkojušās tiesiskajā vidē, kurā LESD 101. pants nekad neesot ticis piemērots šāda veida nolīgumiem. Turklāt, nepastāvot precedentiem Savienības konkurences tiesībās un Komisijas norādēm par izlīguma nolīgumu patentu jomā tiesiskumu no šo tiesību viedokļa, Teva būtu varējusi likumīgi balstīties uz Amerikas Savienotajās Valstīs pieejamajām pamatnostādnēm.

278    Prasītājas arī apgalvo, ka izlīguma nolīgums nebija nolīgums, kurā būtu paredzēta oriģinālo zāļu ražotāja samaksa skaidrā naudā ģenērisko zāļu ražotājam. Katrs no minētajā līgumā ietvertajiem darījumiem esot balstīts uz savu un neatkarīgu komerciālu pamatojumu, līdz ar to šis nolīgums neesot balstīts uz vienotu un vispārēju tirgu sadales mērķi. Visbeidzot, apstrīdētajā lēmumā Komisijas vērtējumi esot pretrunā tās secinājumiem, kas izklāstīti Septītajā ziņojumā par patentu regulu uzraudzību un piemērošanu, kurš tika sagatavots saistībā ar izmeklēšanu farmācijas nozarē, kas tika veikta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 17. pantu, ar mērķi, no vienas puses, identificēt iemeslus inovācijas samazinājumam šajā nozarē, ko mēra ar jaunu produktu skaitu, kuri ienāk zāļu tirgos, un, no otras puses, iemeslus, kādēļ dažas ģenēriskās zāles šajos tirgos ienāca novēloti. Proti, Komisija minētajā ziņojumā esot norādījusi, ka izlīguma nolīgumu, kas noslēgti starp oriģinālo zāļu ražotājiem un ģenērisko zāļu ražotājiem, vērtējums no konkurences tiesību viedokļa bija sarežģīts.

279    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

280    No judikatūras izriet, ka uzņēmums var tikt sodīts par rīcību, kas ietilpst LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja tas nevarēja nezināt par savas rīcības pretkonkurences raksturu, neatkarīgi no tā, vai tas zināja vai nezināja par Līguma konkurences tiesību normu pārkāpumu. Tātad pietiek ar to, ka minētais uzņēmums ir varējis noteikt, ka tā rīcībai ir bijis pretkonkurences raksturs, ņemot vērā LESD 101. panta 1. punktu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija, C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 156.–158. punkts).

281    No judikatūras arī izriet, ka, lai gan tiesiskās drošības un sodu likumības principi paredz, ka Savienības tiesību aktiem jābūt skaidriem un precīziem, lai attiecīgās personas varētu nepārprotami noteikt no tiem izrietošās tiesības un pienākumus un atbilstoši tiem veikt savus pasākumus, tos nevar interpretēt tādējādi, ka tie nepieļauj pakāpenisku kriminālatbildības noteikumu precizēšanu, interpretējot judikatūru, ja vien šāda interpretācija ir saprātīgi paredzama (spriedums, 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija, C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 166. punkts).

282    Izvērtējot pirmo pamatu, tika norādīts, ka nolīguma izlīguma mērķis bija vismaz uz laiku izslēgt Teva no modafinila tirgiem kā Cephalon konkurenti. Nolīgumi par izslēgšanu no tirgus ir tirgus sadales un ražošanas ierobežošanas galējā forma, kas ir skaidri aizliegta ar LESD 101. panta 1. punktu.

283    Līdz ar to prasītājas nevarēja nezināt, ka izlīguma nolīguma noslēgšana, ciktāl tajā bija ietvertas konkurences aizlieguma un neapstrīdēšanas klauzulas, bija problemātiska no Savienības konkurences tiesību viedokļa.

284    Ar pārējiem prasītāju argumentiem šo secinājumu nevar atspēkot.

285    It īpaši nav nozīmes prasītāju argumentam, ka izlīguma nolīguma noslēgšanas laikā vairākuma ASV tiesu juridiskā situācija bija tāda, ka ar izlīguma nolīgumiem patentu jomā netika pārkāptas aizliegto vienošanos noteikumi. Proti, attiecībā uz LESD 101. panta piemērošanu šajā lietā nozīme bija tikai Savienības konkurences tiesībām, tāpēc ASV tiesu iestāžu lēmumi nebija jāņem vērā. Turklāt, kā Komisija pamatoti norādīja apstrīdētā lēmuma 1364. apsvērumā, brīdī, kad tika noslēgts izlīguma nolīgums, ASV judikatūrā nebija vienprātības un Federal Trade Commission (Federālā tirdzniecības komisija, Amerikas Savienotās Valstis) no ASV aizliegto vienošanos tiesību viedokļa apstrīdēja izlīguma nolīgumus, kuri noslēgti par apgrieztu maksājumu, līdz ar to prasītājas katrā ziņā nevarēja atsaukties uz skaidrām pamatnostādnēm, kas izriet no ASV aizliegto vienošanos tiesībām.

286    Tāpat nevar piekrist prasītāju argumentam, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums esot pretrunā secinājumiem ziņojumā par nolīgumu patentu jomā uzraudzību un kontroli. Tas, ka Komisija minētajā ziņojumā bija konstatējusi, ka izlīguma nolīgumu, kas noslēgti starp oriģinālo zāļu ražotājiem un ģenērisko zāļu ražotājiem, vērtējums ir sarežģīts no konkurences tiesību viedokļa, nenozīmē, ka uz šiem nolīgumiem šīs tiesības neattiecas vai ka tie noteikti atbilst šīm tiesībām. Turklāt no šī ziņojuma skaidri izriet, ka Komisija uzskatīja, ka izlīguma nolīgumi, kuros a priori bija paredzēta ģenērisko zāļu agrīna ienākšana tirgū, patiesībā ir jāanalizē kā tādi, kas ierobežo minēto ienākšanu tirgū, ja pēdējā minētā nav tūlītēja un ja tās nosacījumi praksē atceļ visu tās pozitīvo ietekmi uz konkurenci. Tieši tā tas bija attiecībā uz izlīguma nolīgumu.

287    Turklāt nav nozīmes tam, ka laikā, kad tika noslēgts izlīguma nolīgums, Komisija vēl nebija uzlikusi naudas sodus par līdzīgiem pārkāpumiem. Proti, jau ir ticis nospriests, ka tādu naudas sodu uzlikšana, kas pārsniedz simbolisku līmeni, nav pretrunā tiesiskās drošības principam, lai gan izlīguma nolīgumos izvirzītie jautājumi ir nepieredzēti un sarežģīti un nav precedentu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija, C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 165. punkts).

288    Attiecībā uz prasītāju apgalvoto tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu attiecas uz katru privātpersonu, kas atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Savienības administrācija ir tai radījusi pamatotas cerības, precizējot, ka neviens nevar atsaukties uz šī principa pārkāpumu, ja nav precīzu, beznosacījuma un saskaņotu solījumu no oficiāliem un uzticamiem avotiem, ko administrācija tai būtu sniegusi (skat. spriedumu, 2010. gada 8. septembris, Deltafina/Komisija, T‑29/05, EU:T:2010:355, 427. punkts un tajā minētā judikatūra).

289    Šajā lietā pietiek konstatēt, ka prasītājas nav ne apgalvojušas, ne a fortiori pierādījušas, ka Komisija tām būtu sniegusi šādus solījumus.

290    Attiecībā uz prasītāju argumentu, ka esot pārkāpts atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, pietiek konstatēt, ka tas nav nekādi pamatots.

291    Visbeidzot, prasītāju argumentam, saskaņā ar kuru izlīguma nolīgums neietvēra Cephalon maksājumu skaidrā naudā Teva, nav nozīmes. Izvērtējot pirmo pamatu, jau ir konstatēts, ka maksājumu, kas paredzēti, izpildot komercdarījumus, kuri minēti izlīguma nolīgumā, vienīgais ticamais izskaidrojums bija mudināt Teva pieņemt minētā nolīguma ierobežojošās klauzulas un tādējādi atteikties konkurēt ar Cephalon, pamatojoties uz savu sniegumu, modafinila tirgos.

292    Tādējādi ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par ceturtā pamata otro daļu

293    Ar otro daļu Teva pārmet Komisijai, ka tā tai ir uzlikusi pilnīgi patvaļīgu un nepamatotu naudas sodu, pamatojoties uz to, ka naudas līdzekļu pārskaitīšana neesot sasniegusi pietiekami augstu līmeni, tādējādi pārkāpjot tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus.

294    Komisija apstrīd Teva argumentus.

295    Vispirms jāatgādina, ka Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai”), ir balstītas uz to, ka, nosakot uzliekamā naudas soda pamatsummu, tiek ņemts vērā attiecīgo preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu saistībā ar pārkāpumu, par kuru ir noteikts sods. Šo pamatnostādņu 6. un 13. punktā paredzēts, ka šo pārdošanas apjoma vērtību apvienojumā ar pārkāpuma ilgumu “uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars”.

296    Tomēr šī metode dažkārt var izrādīties nepiemērota kādas lietas konkrētajos apstākļos. Tā tas it īpaši ir gadījumā, kad uzņēmumam, kas atzīts par atbildīgu par LESD 101. panta pārkāpumu, nav nekāda apgrozījuma attiecīgajos tirgos. Šādā situācijā Komisija var pamatoti izmantot citu aprēķina metodi, nevis to, kas ir aprakstīta Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, un saskaņā ar to 37. punktu attiecīgajam uzņēmumam uzliktā naudas soda pamatsummu noteikt pēc vienotas likmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 65.–67. punkts).

297    Šajā gadījumā nav strīda par to, ka paša izlīguma nolīguma – kas ir nolīgums par izslēgšanu no aplūkojamā tirgus – mērķa dēļ Teva pārkāpuma laikposmā šajā tirgū nepiedalījās un tātad nebija veikusi pārdošanu šajā tirgū.

298    Līdz ar to Komisija nevarēja izmantot Teva pārdošanas apjoma vērtību konkrētajā tirgū pārkāpuma laikā, jo šis īpašais apstāklis tai ļāva, pamatojoties uz Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu, atkāpties no minētajās pamatnostādnēs izklāstītās metodoloģijas.

299    Protams, citās lietās, kas attiecās uz izlīguma nolīgumiem patentu jomā, ar kuriem tika pārkāpts LESD 101. pants un kurās ģenērisko zāļu nozares uzņēmumi nebija veikuši nekādu pārdošanu minēto zāļu tirgos, Komisija bija noteikusi naudas sodus, ņemot vērā vērtību, kuru oriģinālo zāļu ražotājs bija nodevis ģenērisko zāļu ražotājam kā pamudinājumu palikt ārpus konkrētajiem tirgiem, nenovērtējot ģenērisko zāļu ražotāja apgrozījumu.

300    Tomēr Komisijai nebija saistoša tās iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse, jo pēdējā minētā katrā ziņā nebija atbilstošās tiesību normas naudas sodu apmēra aprēķināšanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 25. oktobris, Danone/Komisija, T‑38/02, EU:T:2005:367, 153. punkts un tajā minētā judikatūra).

301    Turklāt apstrīdētā lēmuma 1386.–1391. apsvērumā Komisija izskaidroja iemeslu, kādēļ Teva uzliktais naudas sods nevarēja tikt balstīts uz līdzekļu pārskaitīšanu, ko tā bija saņēmusi saskaņā ar izlīguma nolīgumu un tajā ietvertajiem komercdarījumiem. Proti, līdzekļu pārskaitījums bija iekļauts minētajos darījumos. Papildus tam, ka bija grūti precīzi aplēst līdzekļus, kas pārskaitīt Teva, saistībā ar četriem no pieciem darījumiem, uz kuriem attiecas izlīguma nolīguma 2. pants, tas izrādījās neiespējami attiecībā uz CEP‑1347 datu paziņošanu. Faktu norises laikā šī datu paziņošana bija būtisks pamudinājums Teva pieņemt ierobežojošās klauzulas, un to Komisija nevarēja neņemt vērā Teva uzliktā naudas soda apmēra noteikšanas stadijā, jo pretējā gadījumā tiktu mazinātā šī naudas soda preventīvā iedarbība.

302    Ņemot vērā īpatnību, ka līdzekļu pārskaitīšana Teva nevarēja tikt novērtēta pietiekami precīzi un lai panāktu apmierinošu preventīvo līmeni, Komisija izvēlējās Teva uzliktā naudas soda fiksētu summu.

303    Tomēr prasītājas nevar apgalvot, ka runa tomēr ir par patvaļīgu summu.

304    Proti, Komisija kā atsauces punktu Teva uzliktā naudas soda apmēra noteikšanai pienācīgi izmantoja Cephalon uzliktā naudas soda apmēru, pirms tika piemērota maksimālā 10 % robeža no tās apgrozījuma. Šajā ziņā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1393.–1395. apsvēruma, Komisija uzskatīja, ka:

–        pārkāpuma smagums un ilgums Teva un Cephalon bija vienāds;

–        Teva uzliktajam naudas sodam nevajadzētu būt lielākam par Cephalon uzlikto naudas sodu, zinot, ka tās neiegūtā peļņa, iespējams, būtu mazāka par Cephalon faktisko peļņu;

–        bija jāņem vērā arī citi faktori, piemēram, fakts, ka Teva bija lielāks uzņēmums (2010. gadā, proti, pēdējā pilnajā pārkāpuma gadā un gadā, pirms Teva faktiski iegādājās Cephalon, Teva apgrozījums visā pasaulē bija 12,16 miljardi EUR, savukārt Cephalon – aptuveni 2,12 miljardi EUR) un tai bija spēcīga pozīcija sarunās.

305    Ciktāl prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, to arguments ir jānoraida. Kā izriet no šā sprieduma 300. punktā minētās judikatūras, Komisijai nav saistoša tās iepriekšējā prakse. Attiecībā uz prasītāju apgalvoto tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu pietiek konstatēt, ka tās saskaņā ar šā sprieduma 288. punktā minēto judikatūru pat neapgalvo, ka Komisija tām jebkādā veidā būtu devusi precīzus, beznosacījumu un saskaņotus solījumus par aprēķināšanas metodi, kuru tā izmantos Teva uzliktā naudas soda apmēra noteikšanai.

306    No iepriekš minētā izriet, ka ceturtā pamata otrā daļa un līdz ar to ceturtais pamats, ciktāl tas attiecas uz prasītājām uzlikto naudas sodu atcelšanu, ir jānoraida.

307    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasītāju prasījumi atcelt apstrīdēto lēmumu tātad ir jānoraida.

B.      Par prasījumiem grozīt prasītājām uzliktos naudas sodus

308    Ar otro un trešo prasījumu prasītājas lūdz Vispārējo tiesu atcelt vai samazināt naudas soda apmēru.

309    Šajā ziņā jāatgādina, ka saistībā ar to Komisijas lēmumu pārbaudi tiesā, ar kuriem ir uzlikts naudas sods par konkurences tiesību normu pārkāpumu, tiesiskuma pārbaudi papildina neierobežota kompetence, kas atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 31. pantam ir atzīta Savienības tiesai saskaņā ar LESD 261. pantu. Šī kompetence pilnvaro tiesu papildus sankcijas tiesiskuma pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu.

310    Tomēr Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka neviens no apstākļiem, uz kuriem prasītājas ir atsaukušās šajā lietā, ne arī kāds sabiedriskās kārtības apsvērums nepamato tās neierobežotās kompetences īstenošanu saskaņā ar LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, lai samazinātu Komisijas noteikto naudas sodu apmēru.

311    Tātad prasījumi atcelt vai samazināt prasītājām uzlikto naudas sodu apmēru ir jānoraida un līdz ar to ir jānoraida prasība kopumā.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

312    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Teva Pharmaceutical Industries Ltd un Cephalon Inc. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Schalin Jaeger Škvařilová‑Pelzl

Nõmm       Kukovec

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 18. oktobrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – angļu.