VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2019. gada 7. maijā (*)
ELGF un ELFLA – No finansējuma izslēgti izdevumi – Vācijas izdevumi – Vienotas likmes finanšu korekcija, kas ir piemērota nepietiekami biežu galveno pārbaužu dēļ – Pienākums ikgadēji aprēķināt un iegrāmatot procentus – Regulas (EK) Nr. 1290/2005 31. un 32. pants – Regulas (EK) Nr. 885/2006 6. panta h) punkts – Pienākums norādīt pamatojumu – Samērīgums
Lietā T‑239/17
Vācijas Federatīvā Republika, ko sākotnēji pārstāvēja D. Klebs un T. Henze, vēlāk – M. Klebs, pārstāvji,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv D. Triantafyllou un M. Zalewski, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir celta atbilstoši LESD 263. pantam un ar kuru tiek lūgts daļēji atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2017/264 (2017. gada 14. februāris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2017, L 39, 12. lpp.), ciktāl tas attiecas uz Vācijas Federatīvo Republiku,
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] (referente) un G. De Bāre [G. De Baere],
sekretāre: N. Šalla [N. Schall], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 13. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
[..]
Juridiskais pamatojums
[..]
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz procentu nepareizas aprēķināšanas un uzrādīšanas neesamību
29 Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu tiekot pārkāpts Regulas Nr. 1290/2005 31. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar tās 32. panta 5. punktu, kā arī Regulas Nr. 885/2006 6. panta h) punkts un III pielikums. Šajā ziņā tā norāda, ka nedz Regulas Nr. 1290/2005 32. pantā, nedz Tiesas judikatūrā, nedz nozaru tiesību aktu attiecībā uz eksporta kompensācijām noteikumos, nedz darba dokumentā AGRI‑2007‑62817‑03‑00, nedz arī Norādījumu dokumentā Nr. 1 par Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā un IIIA pielikumā esošo tabulu iesniegšanu Komisijai līdz 2009. gada 1. februārim (turpmāk tekstā – “Norādījumu dokuments Nr. 1”) neesot noteikts pienākums attiecībā uz procentu ikgadējo aprēķināšanu un iegrāmatošanu, lai ņemtu tos vērā saskaņā ar 50/50 noteikumu. Tādējādi, tā kā Vācijas iestādes neesot pārkāpušas Savienības tiesību normas attiecībā uz procentu aprēķināšanu un uzrādīšanu, Komisijas piemērotā 5 % finanšu korekcija apstrīdētajā lēmumā neesot pamatota.
30 It īpaši Vācijas Federatīvā Republika norāda, galvenokārt, ka Regulas Nr. 1290/2005 32. pantā esot tikai vispārēji noteikts zaudējumu sadalījums atbilstoši 50/50 noteikumam, no kā izrietot, ka arī procenti un sankcijas tiek sadalīti uz pusēm starp Savienību un dalībvalstīm un ka tie nav uzskatāmi par pēdējo minēto samaksātiem tikai tāpēc, ka galvenais prasījums ir sadalīts. Tātad tā uzskata, ka Savienības likumdevēja vienīgā prasība esot atsevišķi norādīt dažādas summas, kas ir jāatgūst, lai attiecīgā gadījumā ļautu veikt vēl neatgūtu individuālu summu atsevišķu sadalījumu.
31 Pakārtoti Vācijas Federatīvā Republika norāda, no vienas puses, ka procentu ikgadēja iegrāmatošana juridiski saistoši esot paredzēta tikai kopš Regulas Nr. 1306/2013, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 spēkā stāšanās, kuras šajā lietā neesot piemērojamas. No otras puses, tā norāda, ka Komisija, prasīdama veikt procentu aktualizēšanu katra finanšu gada beigās, neesot ievērojusi Norādījumu dokumentu Nr. 1.
32 Komisija apstrīd visus šos argumentus, norādot, ka pirmais pamats esot balstīts uz Regulas Nr. 1290/2005 31. panta 1. punkta un 32. panta 5. punkta, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 885/2006 6. panta h) punktu, kļūdainu interpretāciju. Būtībā tā norāda, ka, lai gan nevienā Savienības tiesību normā neesot regulēts pienākums īpaši iegrāmatot procentus, tomēr Regulas Nr. 885/2006 III pielikuma tabulā esot skaidri ietverta atsauce uz minētās regulas 6. panta h) punkta prasībām, saskaņā ar kurām informācija par šajā tabulā norādītajām summām katru gadu ir jāpaziņo Komisijai. Pēdējā minētā norāda, ka no šīs tiesību normas, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 1290/2005 32. pantu, izrietot, ka pastāv pienākums ikgadēji iegrāmatot summas, kas ir norādītas Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā iekļautajā tabulā.
33 Vispirms ir jānorāda, ka ar savu pirmo pamatu Vācijas Federatīvā Republika vēlas pierādīt, ka, pamatojoties uz tās pirmo prasījumu, apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ, jo Komisija, piemērojot finanšu korekciju tādas galveno pārbaužu nepilnības dēļ, kura izriet no Vācijas Federatīvajai Republikai uzliktā procentu ikgadējas iegrāmatošanas un aprēķināšanas pienākuma neizpildes, esot pārkāpusi Regulas Nr. 1290/2005 31. pantu un 32. panta 5. punktu, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 885/2006 6. panta h) punktu un III pielikumu.
34 Līdz ar to, izvērtējot pirmo pamatu, lai varētu konstatēt iespējamu Savienības tiesību aktu pārkāpumu, ir jānosaka, vai pastāv Vācijas Federatīvajai Republikai uzliktais procentu ikgadējas aprēķināšanas un uzrādīšanas pienākums. Kas attiecas uz jautājumu, vai, pirmkārt, finanšu korekcijas piemērošana šajā lietā ir bijusi pamatota un, otrkārt, vai šāda korekcija ir bijusi samērīga, tas tiks izskatīts saistībā ar piekto pamatu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu.
35 Turklāt ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā iekļautā tabula ir instruments, lai aprēķinātu summas, kas ir uzliktas dalībvalstīm, piemērojot 50/50 noteikumu. No tā izriet, ka pienākums ikgadēji aprēķināt procentus noteikti nozīmē, ka iepriekš ir jābūt veiktai darbības rezultātu iegrāmatošanai atbilstoši Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā paredzētajam paraugam, no kā savukārt izriet, ka pienākums ikgadēji aprēķināt un iegrāmatot procentus loģiski veido vienu un to pašu pienākumu.
36 Turklāt Regulas Nr. 1290/2005 32. panta, kas attiecas uz dalībvalstu pienākumiem saistībā ar naudas summu atgūšanu no saņēmējiem, kuri ir izdarījuši pārkāpumus vai pieļāvuši nolaidību, 5. punktā ir paredzētas īpašas situācijas, kurās dalībvalsts nav atguvusi summas vai nu četru gadu laikā pēc pirmās administratīvās vai tiesas konstatācijas, vai astoņu gadu laikā, ja atgūšanai notiek tiesvedība attiecīgās valsts tiesā. Šādās situācijās ir precizēts, ka “attiecīgā dalībvalsts 3. punkta pirmajā daļā minētajā kopsavilkuma ziņojumā atsevišķi norāda summas, kas nav atgūtas šā punkta pirmajā daļā norādītajā termiņā”.
37 Saskaņā ar judikatūru finansiālās atbildības sadalīšana starp attiecīgo dalībvalsti un Savienības budžetu vienādās daļās, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktā, attiecas uz visu veidu finansiāla rakstura sekām, kuras ir saistītas ar nepamatoti izmaksāto summu neatgūšanu un pie kurām ir pieskaitāmas gan pamatsummas, gan ar tām saistītie procenti, kas jāmaksā saskaņā ar šīs pašas regulas 32. panta 1. punktu (spriedums, 2015. gada 24. novembris, Nīderlande/Komisija, T‑126/14, EU:T:2015:875, 76. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2010. gada 22. aprīlis, Itālija/Komisija, T‑274/08 un T‑275/08, EU:T:2010:154, 39., 41. un 44. punkts).
38 Šajā ziņā ir jānorāda, ka “neatgūtie līdzekļi” Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 3. un 5. punkta izpratnē ietver pamatsummu, procentus un sankcijas.
39 Turklāt Regulas Nr. 885/2006 6. pantā ir paredzēts, ka gada pārskatos, kas ir minēti Regulas Nr. 1290/2005 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta iii) punktā un kas ir jāpaziņo Komisijai, tostarp, izmantojot paraugu Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā, ir jāietver tabula ar nepamatotiem maksājumiem, kas ir jāatgūst finanšu gada beigās un kas izriet no pārkāpumiem Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (1995. gada 18. decembris) par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV 1995, L 312, 1. lpp.) 1. panta 2. punkta izpratnē, ieskaitot “sankcijas un procentu maksājumus par tām”.
40 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un ar tiesību aktu, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (skat. spriedumus, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 41. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2005. gada 6. oktobris, Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, T‑22/02 un T‑23/02, EU:T:2005:349, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Ņemot vērā šos principus, ir jāpārbauda, vai Regulas Nr. 885/2006 6. panta h) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir uzlikts pienākums minētās regulas III pielikumā paredzētajā tabulā ikgadēji aprēķināt un iegrāmatot “atgūstamās summas”.
42 Vispirms ir jānorāda, ka Regulas Nr. 885/2006 6. pants ir iekļauts 2. nodaļā ar nosaukumu “Grāmatojumu noskaidrošana”, tāpat kā Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkts, kas ir ietverts tās IV sadaļā “Grāmatojumu noskaidrošana un Komisijas uzraudzība”.
43 Pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka atbilde uz jautājumu par procentu ikgadēju aprēķināšanu un iegrāmatošanu var tikt secināta no Regulas Nr. 885/2006 6. panta h) punkta gramatiskās interpretācijas. Proti, pirmkārt, ir jānorāda, ka frāze “līdz finanšu gada beigām atgūstamas [nepamatotas] summas” nozīmē, ka saistībā ar gada pārskatu nodošanu Komisijai tai ir jāpaziņo visas summas, kas vēl nav atgūtas līdz finanšu gada beigām, tas ir, līdz gada beigām. Otrkārt, no vārdiem “sankcijas un procentu maksājumi par tām” skaidri izriet, ka minētās summas ietver ne vien nepamatotus maksājumus, bet arī procentus. Treškārt, tā kā minētās summas ir iekļautas gada pārskatos, tās obligāti ir iegrāmatojamas ikgadēji.
44 Otrām kārtām, šī gramatiskā interpretācija saskan ar grāmatojumu noskaidrošanas procedūras, kura, kā Komisija ir uzsvērusi savos procesuālajos rakstos, ir ikgadēja darbība, vispārējo sistēmu. Proti, Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkts un Regulas Nr. 885/2006 6. panta h) punkts ir jālasa, ņemot vērā Regulas Nr. 1290/2005 23. apsvērumu, saskaņā ar kuru “Komisijai būtu katru gadu jāveic [akreditēto maksātāju] grāmatojumu noskaidrošana” un “lēmumam par grāmatojumu noskaidrošanu būtu jāattiecas uz iesniegto rēķinu pilnīgumu, precizitāti un ticamību”. No tā izriet, ka Komisijai, veicot grāmatojumu noskaidrošanas procedūru, būtu jānodrošina, lai visas gada pārskatos norādītās summas tiktu iekļautas grāmatojumu noskaidrošanā. Šajā nolūkā informācija par parādu un summu atgūšanas situāciju dalībvalstīs, kas tiek sniegta Regulas Nr. 885/2006 III pielikuma tabulās un tiek pievienota maksājumu aģentūru gada pārskatiem, lai nodrošinātu, ka finanšu gada beigās minēto aģentūru grāmatvedība ir precīza un aktuāla grāmatojumu noskaidrošanai, obligāti ir ikgadēji jāatjaunina.
45 Trešām kārtām, no Regulas Nr. 1290/2005 preambulas, it īpaši no tās 25. un 26. apsvēruma, izriet, ka minētās regulas 32. panta 5. punktā paredzētās finansiālās līdzatbildības sistēmas mērķis ir aizsargāt Savienības budžeta finanšu intereses, attiecinot uz attiecīgo dalībvalsti daļu no pārkāpumu rezultātā maksājamajām summām, kuras nav atgūtas saprātīgā termiņā. Kā pamatoti uzsver Komisija, tā kā Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā iekļautajā tabulā, kas ir paredzēta uz dalībvalstīm atbilstoši 50/50 noteikumam attiecināmo summu aprēķinam, nebija ikgadēji aprēķināti un aktualizēti nokavējuma procenti, nebija iespējams noskaidrot uz Vācijas Federatīvo Republiku attiecināmo nokavējuma procentu precīzo summu. Tātad saistībā ar Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā paredzēto tabulu paziņoto datu neprecizitāte ir nesaderīga ar Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību, jo pēdējai minētajai rodas risks saistībā ar tādu nokavējuma procentu segšanu, kas būtu bijuši attiecināmi uz dalībvalsti saskaņā ar 50/50 noteikumu.
46 Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan, kā to apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā norādītajā tabulas paraugā prima facie nav tieši noteikts pienākums iegrāmatot procentus ailē, kas ir paredzēta galvenā parāda korekcijām, no judikatūras izriet, ka, ja finanšu gada beigās saskaņā ar Savienības nozaru noteikumiem saistībā ar galveno parādu ir maksājami procenti, šādi procentu parādi ir uzskatāmi par tādiem, kas izriet no tā paša pārkāpuma Regulas Nr. 2988/95 1. panta 1. punkta izpratnē, kurš ir radījis tādu nepamatoti saņemtu summu atgūšanu, kuras veido galveno parādu (spriedums, 2017. gada 2. marts, Glencore Céréales France, C‑584/15, EU:C:2017:160, 42. punkts). Tā kā sākotnējā parāda summa katru gadu ir jāpielāgo atkarībā no procentu, kas ir maksājami saistībā ar minēto parādu, pilnīgas vai daļējas atgūšanas, katra finanšu gada beigās ir jāatjaunina procenti koriģētas summas formā un šī iemesla dēļ tie līdz ar galveno parādu ir jāiekļauj tabulā attiecībā uz pārkāpumiem. No tā obligāti izriet, ka procenti ir jāiegrāmato Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā paredzētās tabulas ailē, kas ir paredzēta galvenā parāda korekcijām.
47 Visbeidzot, kas attiecas uz Vācijas Federatīvās Republikas izteikto argumentu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 885/2006 I pielikuma 2.E) punktā un Regulas (EK) Nr. 883/2006 (2006. gada 21. jūnijs), ar ko nosaka piemērošanas kārtību Padomes Regulai (EK) Nr. 1290/2005 attiecībā uz maksājumu aģentūru uzskaiti, izdevumu un ieņēmumu deklarācijām un izdevumu atmaksājumu nosacījumiem saistībā ar ELGF un ELFLA (OV 2006, L 171, 1. lpp.), 5. pantā, uz ko Komisija atsaucas 2015. gada paziņojumā, neesot ietvertas nekādas prasības attiecībā uz datu norādīšanu Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā, ir jāatzīmē, pirmkārt, ka minētajā punktā attiecībā uz parādu procedūru ir noteikts, ka “visus [2.]A) līdz [2.]D) punktā minētos kritērijus mutatis mutandis piemēro atskaitījumiem, konfiscētām garantijām, iemaksu atlīdzinājumiem, piešķirtajiem ieņēmumiem u.tml., kur[i] aģentūrai jāiekasē ELGF un ELFLA uzdevumā”. Regulas Nr. 885/2006 I pielikuma 2.C) punktā ir paredzēts, ka aģentūra īsteno procedūras, kuras ir izstrādātas tā, lai nodrošinātu, ka “ikmēneša, ceturkšņa (ELFLA) un gada deklarācijas ir pilnīgas, precīzas un savlaicīgas un ikviena kļūda vai izlaidums tiek atklāts un izlabots, īpaši ar regulāri veiktu pārbaužu un saskaņošanas palīdzību”. Tādējādi Regulas Nr. 885/2006 I pielikuma 2.E) punktā ir paredzēts, ka parādu procedūrām ir jābūt izstrādātām atbilstoši 2.C) punktā paredzētajām prasībām. Tātad ir jākonstatē, ka minētajā pielikumā ir ietverta prasība attiecībā uz datu norādīšanu saistībā ar ELGF grāmatojumu noskaidrošanu, lai gan tajā nav tiešas atsauces uz III pielikumu.
48 Otrkārt, tāpat kā to ir darījusi Vācijas Federatīvā Republika, ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 883/2006 5. pantā, kurā ir paredzēti vispārējie noteikumi par izdevumu un piešķirto ieņēmumu deklarāciju, patiešām nav iekļautas prasības attiecībā uz datu norādīšanu Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā. Tomēr, tā kā Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punktā, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 885/2006 6. panta h) punktu un III pielikumu, ir noteikts pienākums ikgadēji iegrāmatot un aprēķināt procentus, arguments, kas izriet no tā, ka Regulas Nr. 883/2006 5. pantā nav ietvertas nekādas prasības attiecībā uz datu norādīšanu III pielikuma tabulā, nav nozīmīgs.
49 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Vācijas Federatīvā Republika kļūdaini norāda, ka Komisija esot veikusi nepareizu Regulas Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkta, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 885/2006 6. panta h) punktu un III pielikumu, interpretāciju.
50 Iepriekš 49. punktā izdarīto secinājumu nevar atspēkot ar citiem Vācijas Federatīvās Republikas argumentiem.
51 Pirmkārt, kas attiecas uz argumentu par to, ka Komisija, prasot ikgadēji aprēķināt procentus, esot nepareizi izpratusi Norādījumu dokumentu Nr. 1, – tas ir balstīts uz nepareizu Vācijas Federatīvās Republikas veiktu minētā dokumenta interpretāciju. No Norādījumu dokumenta Nr. 1 izriet, ka Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā ietvertajā tabulā norādītajos datos tiek iekļautas visas summas, kas atbilst nepamatotiem maksājumiem, ieskaitot procentus un ar tām saistītas sankcijas, kuras ir jāaktualizē kārtējā gada beigās, lai noteiktu parāda summas nākamajam finanšu gadam.
52 Otrkārt, runājot par argumentu, saskaņā ar kuru procentu ikgadējas aprēķināšanas un iegrāmatošanas pienākuma tiešā ieviešana ar Regulu Nr. 1306/2013 un Īstenošanas regulu 908/2014 pierādot, ka pirms minēto regulu stāšanās spēkā Komisija nav uzskatījusi par nepieciešamu veikt procentu aprēķināšanu un uzrādīšanu uz ikgadēja pamata, tas tāpat ir jānoraida. Proti, ar Regulu Nr. 1306/2013 un Īstenošanas regulu Nr. 908/2014 tiesiskā situācija attiecībā uz vēl atgūstamu procentu paziņošanu nav tikusi būtiski grozīta, jo procentu ikgadējas aprēķināšanas un uzrādīšanas pienākums pastāvēja saskaņā ar Regulu Nr. 1290/2005 un Regulu Nr. 885/2006.
53 It īpaši ir jānorāda, ka ar Regulas Nr. 1306/2013 un Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 stāšanos spēkā Regulas Nr. 1290/2005 un Regulas Nr. 885/2006 nozīmīgās normas nav būtiski grozītas. Ar Regulas Nr. 885/2006 6. panta h) punktu un Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 29. panta f) punktu būtībā ir noteikts tas pats pienākums paziņot Komisijai par visām finanšu gada beigās neatgūtajām summām, izmantojot Regulas Nr. 885/2006 III pielikumu un Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 II pielikumu. Vienīgais pēdējā minētā pielikuma ailē “Z” veiktais papildinājums, kas ir paredzēts tam, lai ikgadēji ziņotu par procentu summu, kura vēl ir jāatgūst saistībā ar pārkāpumiem, kas ir konstatēti no 2014. gada 16. oktobra, neietekmē šo konstatējumu.
54 Turklāt – pretēji tam, ko norāda Vācijas Federatīvā Republika, – ar Norādījumu dokumentu Nr. 5 par Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 II pielikumā un III pielikumā paredzēto tabulu paziņošanu Komisijai attiecībā uz finanšu gadu N veiktā nošķiršana starp “vecajiem” pārkāpumu gadījumiem un “jaunajiem” gadījumiem Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 29. panta f) punktā paredzētajā paraugtabulā tāpat neļauj secināt par būtisku tiesiskās situācijas neatgūto procentu paziņošanas jomā grozījumu. Ir jānorāda, tāpat kā to ir darījusi Komisija, ka šī nošķiršana ir veikta, vienīgi piemērojot pārejas noteikumu, kas ir paredzēts Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 907/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu [..] Nr. 1306/2013 attiecībā uz maksājumu aģentūrām un citām iestādēm, finanšu pārvaldību, grāmatojumu noskaidrošanu, nodrošinājumu un euro izmantošanu (OV 2014, L 255, 18. lpp.), 41. panta 5. punktā, ievērojot, ka minētajā tiesību normā tiek nodalīti, no vienas puses, gadījumi, kuros pirmais administratīvas vai tiesas konstatējuma akts ir veikts pirms 2014. gada 16. oktobra, un, no otras puses, gadījumi, kuros šāds konstatējuma akts ir veikts pēc 2014. gada 16. oktobra, proti, jaunie gadījumi.
55 Turklāt Vācijas Federatīvā Republika nevar apgalvot, ka savā 2016. gada 29. novembra vēstulē, kurā ir iekļauta tās galīgā nostāja, Komisija būtu izteikusi pretrunīgu argumentāciju, ciktāl, lai gan prasība par procentu ikgadēju aprēķināšanu un iegrāmatošanu nav tieši paredzēta nedz Regulas Nr. 885/2006 6. panta h) punktā, nedz arī Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 29. panta f) punktā, tomēr šāda prasība izriet no Regulas Nr. 885/2006 6. panta h) punkta, lasot to kopsakarā ar grāmatojumu noskaidrošanas procedūras vispārējo sistēmu un ar mērķiem, kas sasniedzami ar šo regulējumu, formulējuma, kurā būtībā ir paredzēts tāds pats pienākums kā Īstenošanas regulas Nr. 908/2014 29. panta f) punktā.
56 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Komisija nav pārkāpusi Regulas Nr. 1290/2005 31. pantu un 32. panta 5. punktu, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 885/2006 6. panta h) punktu un III pielikumu, un ka tā tātad ir pamatoti uzskatījusi, ka pastāv pienākums procentus, kas ir saistīti ar summām, kuras kā pārkāpuma vai nolaidības rezultāts nav atgūtas, aprēķināt un iegrāmatot Regulas Nr. 885/2006 III pielikumā paredzētajā tabulā, lai piemērotu 50/50 noteikumu.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Vācijas Federatīvā Republika sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 7. maijā.
[Paraksti]