Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 25. februārī Eiropas Komisija iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2020. gada 16. decembra spriedumu lietā T-315/19, BT/Komisija

(lieta C-117/21 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji: B. Schima, B. Mongin un G. Gattinara)

Pārējie lietas dalībnieki: BT, Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome, Association internationale des anciens de l’Union européenne (AIACE Internationale)

Prasījumi

atcelt 2020. gada 16. decembra spriedumu BT/Komisija (T-315/19);

noraidīt pirmajā instancē celto prasību;

piespriest atbildētājam apelācijas instancē atlīdzināt pirmajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus;

piespriest atbildētājam apelācijas instancē atlīdzināt apelācijas instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar pirmo pamatu tiek apgalvota tiesību kļūda saistībā ar kritērijiem, pamatojoties uz kuriem ir novērtējams likumdevēja izdarītās izvēles tiesiskums, un pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde (pārsūdzētā sprieduma 42., 49. un 57. punkts). Komisija uzskata, ka:

- Vispārējā tiesa ir atkāpusies no principa, saskaņā ar kuru Savienības tiesību akta tiesiskuma novērtējums saistībā ar pamattiesībām katrā ziņā nevar būt balstīts uz apgalvojumiem, kas izriet no šī akta sekām konkrētā gadījumā;

- Civildienesta noteikumu normas prettiesiskumu nevar pamatot ar likumdevēja izvēles “nesaprātīgo” raksturu;

- Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā visus aspektus, kas raksturo divas salīdzināmas situācijas, pārkāpjot spriedumā HK/Komisija (C-460/18 P) noteiktos principus.

Ar otro pamatu tiek apgalvota tiesību kļūda nediskriminācijas principa interpretācijā, jo Vispārējā tiesa ir atzinusi par salīdzināmām Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 18. un 20. pantā paredzētās situācijas (pārsūdzētā sprieduma 51.–63. punkts). Komisija norāda:

- laulību noslēgšanas datums nav vienīgais kritērijs, kas nošķir Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 18. un 20. pantu. Nošķiršana izriet no vairākiem aspektiem, kurus Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā;

- Vispārējai tiesai esot bijis jāaplūko laulību minimālā ilguma mērķis abās attiecīgajās tiesību normās, kas parādītu to atšķirības;

- diskriminācija vecuma dēļ nav tikusi pierādīta.

Ar trešo pamatu tiek apgalvota tiesību kļūda Pamattiesību hartas 52. panta pirmās daļas interpretācijā un vairāki pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumi (pārsūdzētā sprieduma 66.–93. punkts):

pamata pirmajā daļā tiek apgalvota tiesību kļūda Pamattiesību hartas 52. panta pirmās daļas interpretācijā, jo nav nošķirtas sekas, ko ierēdņa nāve rada pārdzīvojušajam laulātajam atkarībā no tā, vai laulība tika noslēgta pirms vai pēc dienesta attiecību izbeigšanas (pārsūdzētā sprieduma 87.–88. punkts);

pamata otrajā daļā tiek apgalvota tiesību kļūda krāpšanas novēršanas mērķa interpretācijā un pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde (pārsūdzētā sprieduma 66.–84. punkts);

pamata trešajā daļā tiek apgalvota tiesību kļūda Savienības pensiju sistēmas finanšu līdzsvara saglabāšanas mērķa interpretācijā (pārsūdzētā sprieduma 85.–93. punkts).

____________