Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2022. gada 29. jūlijā Tirrenia di navigazione SpA iesniedza par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2022. gada 18. maija spriedumu lietā T-601/20 Tirrenia di navigazione SpA/Eiropas Komisija

(Lieta C-515/22 P)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Tirrenia di navigazione SpA (pārstāvji: B. Nascimbene, F. Rossi Dal Pozzo un A. Moriconi, advokāti)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt Vispārējās tiesas 2022. gada 18. maija spriedumu lietā T-601/20;

atzīt, ka Komisijas Lēmums (ES) 2020/1411 (2020. gada 2. marts), konkrēti tā 1. panta 3. punkts, kā arī tā 2. pants nav spēkā;

pakārtoti iepriekšējam: nosūtīt lietu izskatīšanai citai Vispārējās tiesas palātai;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārsūdz Vispārējās tiesas 2022. gada 18. maija spriedumu lietā T-601/20 Tirrenia di navigazione SpA/Komisija, ar ko ir noraidīta prasība atcelt Lēmumu (ES) 2020/1411 (2020. gada 2. marts), konkrēti tā 1. panta 3. punktu, kā arī 2. pantu, ar ko Komisija par “nesaderīgu ar iekšējo tirgu [atzina] atbalstu, kurš Adriatica piešķirts laikposmā no 1992. gada janvāra līdz 1994. gada jūlijam saistībā ar savienojumu Brindisi/Corfù/Igoumenitsa/Patrasso” un kurš “tika nelikumīgi īstenots, pārkāpjot [LESD] 108. panta 3. punktu”.

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz procesuālu pārkāpumu saistībā ar noilguma termiņu procentu piedzīšanai par atbalstu, kas ir atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa vairākkārt esot kļūdījusies: a) atzīdama, ka attiecībā uz konkrētu pārmetumu par procentu nepiedzīšanu attiecībā uz laikposmu no 2007. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 26. martam nav beidzies desmit gadu noilguma termiņš; b) apgalvodama, ka pārmetuma neizvirzīšanu par šādu pārkāpumu, kas izpaudās kā acīmredzams sacīkstes principa un tādējādi tiesību uz aizstāvību pārkāpums, apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar kritizēt, ciktāl runa ir par ieinteresēto dalībvalsti.

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz to, ka atbalsts kļūdaini kvalificēts par jaunu atbalstu, uz tā lēmuma prettiesiskumu, ar ko valsts atbalsts ir atzīts par jaunu un nesaderīgu, kā arī uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un samērīguma principa pārkāpumu.

Vispārējā tiesa neesot pierādījusi, kādā veidā Komisija ar Lēmumu (ES) 2020/1411 (2020. gada 2. marts) ir novērsusi trūkumu, kas ar Vispārējās tiesas 2009. gada 4. marta spriedumu apvienotajās lietās T-265/04, T-292/04 un T-504/04 ir konstatēts attiecībā uz 2004. gada Lēmumu (2005/163/EK).

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, atzīdama, ka Komisija ir novērsusi pamatojuma nenorādīšanu, kas konstatēta 2009. gadā, un ar Lēmumu (ES) 2020/1411 esot pierādījusi, ka dotācijas attiecībā uz SPS, kas piešķirtas Adriatica, ir jauns atbalsts.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu un tās nolēmumā neesot norādīts pamatojums, ciktāl tā norāda, ka dotācijas attiecībā uz SPS, kas piešķirtas Adriatica par laikposmu no 1992. gada janvāra līdz 1994. gada jūlijam saistībā ar savienojumu Brindisi/Corfù/Igoumenitsa/Patrasso, Komisija ir pareizi kvalificējusi kā nesaderīgas ar iekšējo tirgu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējai tiesai noteikti esot bijis jāpārbauda, vai Komisija Lēmumā (ES) 2020/1411 a) konkrēti ir definējusi situāciju tirgū; b) pareizi ir salīdzinājusi atbalsta pasākuma priekšmetu un vienošanās priekšmetu; c) pareizi ir paskaidrojusi, kādā veidā atbalsta pasākuma radītais konkurences izkropļojums ir ticis paplašināts vienlaicīgi ar šādu pasākumu (kas citādi ir atzīts par saderīgu) un dalību kartelī, un tādējādi d) ir pamatojusi cēloņsakarību un sekas saistībā ar attiecīgajiem šķēršļiem tirdzniecībai Kopienas iekšienē.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt norāda, ka Vispārējās tiesas izdarītie secinājumi esot pretrunā vispārējam samērīguma principam.

Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz tiesiskās noteiktības un labas pārvaldības principa pārkāpumu saistībā ar tiesvedības ilgumu, kā arī uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un samērīguma principa pārkāpumu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu un tās nolēmumā neesot norādīts pamatojums, ciktāl tā apgalvo, ka procedūra, kurā tika pieņemts Lēmums (ES) 2020/1411 (2020. gada 2. marts), kopumā nebija pārmērīgi ilga un ka tādējādi nav pārkāpts tiesiskās noteiktības, labas pārvaldības un samērīguma princips.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt saskaņā ar tiesiskās paļāvības principu un ievērojot Pamattiesību hartas 16. un 17. pantu apgalvo, ka ar Lēmumu (ES) 2020/1411 (2020. gada 2. marts) nevarēja noteikt atbalsta atgūšanu.

Tā kā Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka Komisija ir pārkāpusi iepriekš minētos vispārējos principus, kā arī Pamattiesību hartu, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa izmeklēšanas lietas materiālos nav iekļāvusi kādu pierādījumu elementu.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tā neesot varējusi lietas materiālos Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta izpratnē iekļaut Komisijas 2021. gada 30. septembra Lēmumu par pasākumiem SA.32014, SA.32015, SA.32016 (2011/C) (ex 2011/NN), ko Itālija un Sardīnijas reģions ir veikuši par labu Saremar (C(2021) 6990 final), kuru pēc pieteikuma piekļūt dokumentiem iesniegšanas apelācijas sūdzības iesniedzēja ir saņēmusi no Komisijas.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata – ņemot vērā lēmuma Saremar atbilstību, šāda pierādījuma elementa neiekļaušana lietas materiālos padara Vispārējās tiesas spriedumu kļūdainu gan tāpēc, ka ir pārkāpts Vispārējās tiesas Reglaments un pienākums norādīt pamatojumu, kas ir ikvienai ES iestādei, gan tāpēc, ka acīmredzami ir pārkāptas apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz aizstāvību.

____________