TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2016. gada 10. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Autortiesības un blakustiesības – Aizsargājamo darbu nomas tiesības un patapinājuma tiesības – Direktīva 2006/115/EK – 1. panta 1. punkts – Darbu kopiju patapinājums – 2. panta 1. punkts – Objektu patapinājums – Grāmatas digitālas kopijas patapinājums – Publiskās bibliotēkas
Lieta C‑174/15
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 1. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 17. aprīlī, tiesvedībā
Vereniging Openbare Bibliotheken
pret
Stichting Leenrecht,
piedaloties –
Vereniging Nederlands Uitgeversverbond,
Stichting LIRA,
Stichting Pictoright.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši M. Vilars [M. Vilaras], J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents), M. Safjans [M. Safjan] un D. Švābi [D. Šváby],
ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 9. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Vereniging Openbare Bibliotheken vārdā – P. de Leeuwe un D. Visser, advocaten,
– Vereniging Nederlands Uitgeversverbond vārdā – C. Alberdingk Thijm un C. de Vries, advocaten,
– Stichting LIRA un Stichting Pictoright vārdā – J. Seignette, M. van Heezik, G. van der Wal un M. Kingma, advocaten,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – S. Šindelková, kā arī D. Hadroušek un M. Smolek, pārstāvji,
– Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, kā arī D. Kuon, pārstāvji,
– Grieķijas valdības vārdā – G. Alexaki, pārstāve,
– Francijas valdības vārdā – D. Segoin, G. de Bergues un D. Colas, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino un A. Collabolletta, avvocati dello Stato,
– Latvijas valdības vārdā – I. Kalniņš un D. Pelše, pārstāvji,
– Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un T. Rendas, pārstāvji,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – J. Kraehling, pārstāve, kurai palīdz N. Saunders, barrister,
– Eiropas Komisijas vārdā – F. Wilman un T. Scharf, kā arī J. Samnadda, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 16. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 4. panta 2. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV 2006, L 376, 28. lpp.), 1. panta 1. punktu, 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 6. panta 1. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Vereniging Openbare Bibliotheken (Publisko bibliotēku apvienība, turpmāk tekstā – “VOB”) un Stichting Leenrecht (Patapinājuma tiesību fonds, turpmāk tekstā – “Stichting”) par iespējamu ekskluzīvo patapinājuma tiesību, kas paredzētas Direktīvas 2006/115 1. panta 1. punktā, pārkāpumu.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3 Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO) 1996. gada 20. decembrī Ženēvā pieņēma WIPO līgumu par autortiesībām (turpmāk tekstā – “WIPO līgums par autortiesībām”). Eiropas Kopienas vārdā šis līgums tika apstiprināts ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK (OV 2000, L 89, 6. lpp.).
4 Šā līguma 7. panta 1. punktā ir noteikts:
“Autoriem, kuri radījuši:
i) datorprogrammas;
ii) kinematogrāfiskus darbus;
iii) darbus, kas ietverti fonogrammās,
kā tas noteikts attiecīgās līgumslēdzējas valsts normatīvos aktos, ir ekskluzīvas tiesības dot atļauju komerciālos nolūkos iznomāt sabiedrības vajadzībām savu darbu oriģinālus vai kopijas.”
5 Diplomātiskā konference, kurā tika pieņemts WIPO līgums, citu dokumentu starpā pieņēma arī minētajam līgumam pievienoto “Kopīgo paziņojumu attiecībā uz 6. un 7. pantu” (turpmāk tekstā – “WIPO līgumam pievienotais kopīgais paziņojums”), un tas ir šāds:
“Šajos pantos lietotie termini “kopijas” un “oriģināls un kopijas”, ja tie apzīmē šajos pantos noteikto izplatīšanas tiesību un iznomāšanas tiesību objektus, attiecas vienīgi uz fiksētiem eksemplāriem, kurus var laist apgrozībā kā taustāmus priekšmetus.”
Savienības tiesības
Direktīva 2001/29
6 Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 preambulas 2. un 9. apsvērumu:
“(2) Eiropadomes 1994. gada 24. un 25. jūnija sanāksmē Korfu tika uzsvērta vajadzība izveidot vispārēju un elastīgu tiesisku regulējumu Kopienas līmenī, lai veicinātu informācijas sabiedrības attīstību Eiropā. Šim nolūkam inter alia vajadzīgs jaunu produktu un pakalpojumu iekšējais tirgus. Lai nodrošinātu minēto reglamentējošo noteikumu sistēmu, svarīgi Kopienas tiesību akti jau ir pieņemti vai arī notiek to pieņemšana. Šajā sakarā autortiesības un blakustiesības ieņem nozīmīgu vietu, jo tās aizsargā un stimulē jaunu produktu un pakalpojumu attīstību un tirdzniecību, kā arī to radošā satura tapšanu un izmantošanu.
[..]
(9) Autortiesību un blakustiesību saskaņošanas pamatā jābūt augstam aizsardzības līmenim, jo šīm tiesībām ir izšķiroša nozīme intelektuālajā jaunradē. To aizsardzība palīdz nodrošināt jaunrades uzturēšanu un attīstību autoru, izpildītāju, producentu, patērētāju, kultūras, rūpniecības un visas sabiedrības interesēs. Tāpēc intelektuālais īpašums ir atzīts par īpašuma neatņemamu sastāvdaļu.”
7 Minētās direktīvas 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:
“Izņemot 11. pantā minētos gadījumus, šī direktīva neskar un nekādi neietekmē esošos Kopienas noteikumus, kas attiecas uz:
[..]
b) nomas tiesībām, patapinājuma tiesībām un atsevišķām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā;
[..].”
8 Minētās direktīvas 4. pantā “Izplatīšanas tiesības” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.
2. Izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām [Savienībā] neizbeidzas, izņemot gadījumus, kad [Savienībā] tiesību subjekts attiecīgo tiesību objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz šo objektu citai personai, vai to dara ar šā subjekta piekrišanu.”
Direktīva 2006/115
9 Ar Direktīvu 2006/115 ir kodificēta un atcelta Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīva 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV 1992, L 346, 61. lpp.).
10 Direktīvas 2006/115 preambulas 2.–5., 7., 8. un 14. apsvēruma redakcija ir šāda:
“(2) Ar autortiesībām aizsargātu darbu un blakustiesību aizsargātu objektu noma un patapināšana kļūst arvien nozīmīgāka, jo īpaši attiecībā uz autoriem, izpildītājiem un filmu un fonogrammu producentiem. Pirātisma draudi vēršas plašumā.
(3) Ar autortiesībām aizsargātu darbu un ar blakustiesībām aizsargātu objektu pienācīga aizsardzība ar nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, kā arī ar blakustiesībām aizsargāto objektu aizsardzība ar fiksācijas tiesībām, izplatīšanas tiesībām, raidīšanas tiesībām un publiskošanas tiesībām attiecīgi uzskatāmas par būtiski svarīgām [Savienības] ekonomikas un kultūras attīstībai.
(4) Autortiesību un blakustiesību aizsardzībai jāpiemērojas jauniem pavērsieniem ekonomikā, piemēram, ekspluatācijai jaunās formās.
(5) Autoru un izpildītāju mākslinieciskā jaunrade prasa atbilstīgus ienākumus kā pamatu turpmākai mākslinieciskai jaunradei, un ieguldījumi, izgatavojot fonogrammas un uzņemot filmas, ir īpaši lieli un riskanti. Efektīvi nodrošināt šos ienākumus un atlīdzināt šos ieguldījumus var vienīgi ar attiecīgo tiesību subjektu piemērotu juridisku aizsardzību.
[..]
(7) Dalībvalstu tiesību akti būtu jātuvina tādā veidā, lai neradītu pretrunas ar starptautiskām konvencijām, uz kurām balstās daudzu dalībvalstu autortiesību un blakustiesību tiesību akti.
(8) [Savienības] tiesību aktu bāze attiecībā uz nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām var aprobežoties ar to, ka dalībvalstis nosaka, kādas tiesības tās piešķir konkrētām tiesību subjektu grupām attiecībā uz nomu un patapināšanu, un pēc tam konkrētām tiesību subjektu grupām blakustiesību aizsardzības jomā nodibina tiesības fiksēt, izplatīt, raidīt un publiskot.
[..]
(14) Jāparedz īpaša kārtība, kas vismaz aizsargātu autoru tiesības attiecībā uz publisku patapināšanu. Tomēr jebkuram pasākumam, kas veikts, atkāpjoties no ekskluzīvām publiskā patapinājuma tiesībām, būtu jāatbilst jo īpaši Līguma 12. pantam.”
11 Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:
“1. Saskaņā ar šīs nodaļas noteikumiem dalībvalstis, ievērojot 6. pantu, paredz tiesības atļaut vai aizliegt nomāt un patapināt ar autortiesībām aizsargātu darbu oriģinālus un kopijas, kā arī citus objektus, kas minēti 3. panta 1. punktā.
2. Šā panta 1. punktā minētās tiesības neierobežo ar autortiesībām aizsargātu darbu un citu 3. panta 1. punktā minēto tiesību objektu oriģinālu un kopiju pārdošana vai citāda izplatīšana.”
12 Minētās direktīvas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
a) “noma” nozīmē padarīt pieejamu izmantošanai uz ierobežotu laiku un ar mērķi gūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu;
b) “patapinājums” nozīmē padarīt pieejamu izmantošanai uz ierobežotu laiku bez mērķa gūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu, ja to dara ar publikai pieejamu iestāžu starpniecību;
[..].”
13 Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis var atkāpties no 1. pantā paredzētajām ekskluzīvām tiesībām attiecībā uz publisku patapinājumu, ar nosacījumu, ka vismaz autori gūst atlīdzību par šādu patapinājumu. Dalībvalstis drīkst noteikt šo atlīdzību, ņemot vērā ar kultūras veicināšanu saistītus mērķus.”
Nīderlandes tiesības
14 1912. gada 23. septembra Auteurswet (Likums par autortiesībām, turpmāk tekstā – “Aw”) 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka:
“Par literāriem, zinātnes vai mākslas darbiem šī likuma izpratnē tiek uzskatītas:
1. grāmatas, brošūras, avīzes, laikraksti un visi citi rakstu darbi;
[..]
un vispārīgi jebkādi literāri, zinātniski vai mākslas darbi, neatkarīgi no to veida un formas.”
15 Aw 12. pantā ir paredzēts:
“1. Literāra, zinātniska vai mākslas darba publiskošana ir tostarp:
[..]
3. Darba visas kopijas vai tās daļas noma vai patapinājums, izņemot arhitektūras un lietišķās mākslas darbus vai to reprodukcijas, ko apgrozībā laiduši to autori vai kas darīts ar viņu piekrišanu.
[..]
3. “Patapinājums” pirmā punkta 3. apakšpunkta izpratnē nozīmē padarīt pieejamu izmantošanai uz ierobežotu laiku bez mērķa gūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu, ja to dara ar publikai pieejamu iestāžu starpniecību.
[..]”
16 Saskaņā ar Aw 15.c panta 1. punktu:
“Par autortiesību uz literāru, zinātnisku vai mākslas darbu pārkāpumu nav uzskatāms 12. panta 1. punkta 3. apakšpunktā minētais darba visas kopijas vai tās daļas, vai reprodukcijas patapinājums, ja to apgrozībā laidis darba autors vai tas noticis ar viņa piekrišanu, ar nosacījumu, ka persona, kas vai kuras vārdā veic patapinājumu, izmaksā autoram atbilstošu atlīdzību. [..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
17 VOB Nīderlandē pārstāv visas publiskās bibliotēkas.
18 Šīs bibliotēkas patapina grāmatas papīra formātā un kā pretizpildījumu maksā fiksētu summu Sichting, Tieslietu ministrijas (Nīderlande) pārraudzībā esošam fondam, kas ir atbildīgs par atlīdzībām saistībā ar patapinājumu.
19 Sichting saņemtās atlīdzības autortiesību īpašniekiem, pamatojoties uz sadales noteikumiem, sadala ar tādu kolektīvās pārvaldes organizāciju starpniecību kā Stichting LIRA, kura pārvalda tiesības uz literāriem, dramaturģijas un dramaturģiski muzikāliem darbiem, un Stichting Pictoright, kas pārvalda tiesības uz tādiem vizuāliem darbiem kā tēlotājmākslinieku, fotogrāfu, ilustratoru, dizaineru un arhitektu darbi.
20 Saskaņā ar Nīderlandes tiesisko regulējumu par patapinājumu maksājamās atlīdzības apmēru nosaka Stichting Onderhandelingen Leenvergoedingen (turpmāk tekstā – “StOL”), fonds, ko šim nolūkam izveidojis tieslietu ministrs.
21 Jautājums par to, vai elektronisks digitālas grāmatas patapinājums ietilpst Aw 15.c pantā noteiktajā izņēmumā, StOL ir apspriests kopš 2004. gada, un StOL valde 2010. gada 24. marta sanāksmē beidzot nolēma uz šo jautājumu atbildēt noliedzoši.
22 Turklāt pēc izglītības, kultūras un zinātnes ministra (Nīderlande) pieprasījuma Instituut voor Informatierecht van de Universiteit van Amsterdam (Amsterdamas Universitātes Informātikas tiesību institūts) un SEO pētījumu birojs izstrādāja ziņojumu, kurā arī bija secināts, ka digitālu grāmatu elektronisks patapinājums, ko veic bibliotēkas, neietilpst minētā izņēmuma tvērumā.
23 Pamatojoties uz šo ziņojumu, Nīderlandes valdība izstrādāja Likuma par bibliotēkām projektu, kurā attiecībā uz digitālu grāmatu elektronisku, attālinātu patapināšanu bija paredzēta nacionālās digitālās bibliotēkas izveide. Šī projekta pamatā ir pieņēmums, ka digitālu grāmatu elektroniska patapināšana neietilpst šī izņēmuma tvērumā.
24 Pašlaik publiskās bibliotēkas digitālas grāmatas padara pieejamas internetā, pamatojoties uz licences līgumiem ar tiesību īpašniekiem.
25 VOB šo likumprojektu apstrīd un tādējādi vērsās iesniedzējtiesā ar atzīšanas prasību, kuras mērķis būtībā ir atzīt, ka pašreizējais Likums par autortiesībām jau attiecas uz elektroniskiem patapinājumiem.
26 Šajos apstākļos Rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2006/115 1. panta 1. punkts, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka ar tajos minēto jēdzienu “patapinājums” ir saprotama ar autortiesībām aizsargātu romānu, stāstu krājumu, biogrāfiju, ceļojumu aprakstu, bērnu grāmatu un jauniešu literatūras padarīšana par pieejamu izmantošanai bez mērķa gūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu, ja to dara ar publikai pieejamu iestāžu starpniecību,
– ar digitālu kopiju (reprodukcija A) izvietošanu iestādes serverī un sniedzot iespēju lietotājam ar lejuplādes palīdzību to reproducēt uz sava personīgā datora (reprodukcija B),
– ja kopija, kuru lietotājs rada lejuplādes rezultātā (reprodukcija B), pēc noteikta laika vairs nav lietojama un
– ja citi lietotāji šī laikposma ietvaros kopiju (reprodukciju A) uz sava datora nevar lejupielādēt?
2) Ja uz pirmo jautājumu atbilde ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2006/115 6. pantam un/vai kādai citai Eiropas Savienības tiesību normai nav pretrunā, ja dalībvalstis Direktīvas 2006/115 6. pantā ietvertā patapināšanas tiesību ierobežojuma piemērošanai izvirza nosacījumu, ka ir nepieciešams, lai tiesību subjekts darbu, kura kopiju iestāde padara pieejamu (reprodukcija A), būtu pirmo reizi pārdevis vai citādi nodevis īpašumtiesības uz šo kopiju citai personai Savienībā vai arī lai tas būtu izdarīts ar šā subjekta piekrišanu Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkta izpratnē?
3) Ja uz otro jautājumu atbilde ir noliedzoša, ir jānoskaidro, vai Direktīvas 2006/115 6. pantā ir izvirzītas vēl citas prasības darba, kura kopiju iestāde padara pieejamu (reprodukcija A), izcelsmei, piemēram, ka kopija ir iegūta no likumīga avota?
4) Ja uz otro jautājumu atbilde ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka ar tajā minēto pirmo pārdošanu vai citādu īpašumtiesību nodošanu ir saprotama ar autortiesībām aizsargātu romānu, stāstu krājumu, biogrāfiju, ceļojumu aprakstu, bērnu grāmatu un jauniešu literatūras digitālo kopiju padarīšana par pieejamām attālinātai lejuplādei izmantošanai uz nenoteiktu laiku?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
27 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2006/115 1. panta 1. punkts, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka jēdziens “patapinājums” šo normu izpratnē ietver grāmatas digitālas kopijas patapinājumu, ja šis patapinājums tiek veikts, kopiju izvietojot publiskas bibliotēkas serverī un ļaujot attiecīgajam lietotājam piekļūt minētajai kopijai, to lejuplādējot savā datorā, ievērojot, ka patapinājuma periodā var tikt lejupielādēta tikai viena kopija un pēc šī perioda beigām lietotājs šo lejupielādēto kopiju vairs nevar izmantot.
28 Ir jānorāda, ka, pirmkārt, Direktīvas 2006/115 1. panta 1. punktā, atbilstoši kuram “dalībvalstis [..] paredz tiesības atļaut vai aizliegt [..] patapināt ar autortiesībām aizsargātu darbu oriģinālus un kopijas, kā arī citus objektus”, nav precizēts, vai jēdziens “darbu kopijas” šīs normas izpratnē ietver arī tādas kopijas, kas nav fiksētas fiziskā formātā, kā tas ir digitālu kopiju gadījumā.
29 Otrkārt, šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā “objektu patapināšana” nozīmē padarīt tos pieejamus uz ierobežotu laiku bez mērķa gūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu, ja tas tiek darīts ar publikai pieejamu iestāžu starpniecību. Katrā ziņā no šīs normas neizriet, ka šīs direktīvas 1. panta 1. punktā minētie objekti ietver arī nemateriālus, piemēram, digitālus, objektus.
30 Šādos apstākļos vispirms ir jāpārbauda, vai pastāv iemesli, kas katrā ziņā pamatotu digitālu kopiju un nemateriālā formā nostiprinātu objektu izslēgšanu no Direktīvas 2006/115 piemērošanas jomas.
31 Šajā ziņā vispirms no Direktīvas 2006/115 preambulas 7. apsvēruma izriet, ka tā ir pieņemta, lai tostarp “dalībvalstu tiesību akti [tiktu tuvināti] tādā veidā, lai neradītu pretrunas ar starptautiskām konvencijām, uz kurām balstās daudzu dalībvalstu autortiesību un blakustiesību tiesību akti”.
32 Konvenciju, kuras ar minēto direktīvu ir jāievēro, starpā īpaši ir jāatzīmē WIPO līgums, kura līgumslēdzēja ir Savienība, kā arī visas tās dalībvalstis.
33 Līdz ar to Direktīvā 2006/115 minētie jēdzieni “objekts” un “kopijas” ir jāinterpretē, ņemot vērā WIPO līgumā izmantotos analoģiskos jēdzienus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, SCF, C‑135/10, EU:C:2012:140, 55. punkts).
34 Saskaņā ar WIPO līgumam pievienoto Kopīgo paziņojumu šī līguma 7. pantā, kurš attiecas uz iznomāšanas tiesībām, ietvertie jēdzieni “oriģināls” un “kopijas” attiecas “vienīgi uz fiksētiem eksemplāriem, kurus var laist apgrozībā kā taustāmus priekšmetus”. No tā izriet, ka no minētajā līgumā paredzēto iznomāšanas tiesību piemērošanas jomas ir izslēgti priekšmeti, kas nav taustāmi, kā arī nefiksētas kopijas, kā tas ir digitālu kopiju gadījumā.
35 Līdz ar to Direktīvas 2006/115 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā lietotais jēdziens “noma” ir saprotams tādējādi, ka tas attiecas tikai uz materiāliem priekšmetiem, un šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ietvertais “kopiju” jēdziens saistībā ar nomu ietver vienīgi fiziskā formātā nostiprinātas kopijas.
36 Neskarot minēto, lai arī Direktīvas 2006/115 nosaukumā dažās valodu redakcijās “nomas tiesības un patapinājuma tiesības” [droit] ir minētas vienskaitlī [droit de location et de prêt] un tajā dažādi šādu tiesību aspekti vispārīgi un kopīgi ir reglamentēti kā nomas un patapinājuma režīms, no tā tomēr neizriet, ka Savienības likumdevējs būtu noteikti vēlējies piešķirt tādu pašu nozīmi jēdzieniem “objekti” un “kopijas”, neatkarīgi no tā, vai runa ir par nomas vai patapinājuma režīmu, tostarp publisku patapinājumu šīs direktīvas 6. panta izpratnē.
37 Tādējādi, pirmkārt, minētās direktīvas preambulas 3. un 8. apsvērumā dažās valodu redakcijās ir atsauce nevis uz “nomas un patapinājuma tiesībām” [droit] vienskaitlī, bet gan uz nomas un patapinājuma “tiesībām” [droits] daudzskaitlī.
38 Otrkārt, kā izriet arī no Direktīvas 2006/115 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta, Savienības likumdevējs ir atsevišķi definējis objektu “nomas” un “patapinājuma” jēdzienus. Tādējādi iznomātie objekti ne vienmēr ir identiski patapinātajiem objektiem.
39 No iepriekš izklāstītā, kā arī no šī sprieduma 35. punkta izriet, ka, lai arī nemateriāli objekti un tādas nefiksētas kopijas kā digitālās kopijas, lai netiktu pārkāpts WIPO līgumam pievienotais Kopīgais paziņojums, no Direktīvā 2006/115 reglamentētā nomas tiesību tvēruma ir izslēdzami, nedz šim līgumam, nedz šim kopīgajam paziņojumam nav pretrunā, ka objektu “patapinājuma” jēdziens direktīvas izpratnē attiecīgā gadījumā tiktu interpretēts tādējādi, ka tas ietver arī noteiktus digitāli veiktus patapinājumus.
40 Turpinot ir jāatgādina, kā minēts šī sprieduma 9. punktā, ka Direktīvā 2006/115 būtībā identiskā tekstā ir kodificētas un pārņemtas Direktīvas 92/100 normas. No Direktīvas 92/100 sagatavošanas darbiem nav iespējams secināt, ka digitāls patapinājums katrā ziņā būtu izslēdzams no tās piemērošanas jomas.
41 Tiesa, paskaidrojumu rakstā priekšlikumam Padomes direktīvai par nomas un patapinājuma tiesībām un dažām blakustiesībām (COM(90) 586, galīgā redakcija) ir minēta Eiropas Komisijas vēlme no Direktīvas 92/100 piemērošanas jomas izslēgt datu padarīšanu par pieejamiem digitālā formā.
42 Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka nav skaidri zināms, ka Komisija šādu izslēgšanu būtu vēlējusies attiecināt arī uz digitālām grāmatu kopijām. No vienas puses, šajā paskaidrojumu rakstā minētie piemēri ir saistīti vienīgi ar filmu elektronisku nodošanu. No otras puses, minētā paskaidrojumu raksta izstrādes brīdī elektroniska formāta grāmatu lietošana nebija tik izplatīta, lai pamatoti varētu uzskatīt, ka Komisija to būtu netieši ņēmusi vērā.
43 Otrkārt, jāatzīst, ka Komisijas minētajā paskaidrojumu rakstā paustā vēlme nekādi nav tieši ietverta pašā priekšlikuma tekstā, kas ir pamatā Direktīvas 92/100 pieņemšanai, vai arī šajā direktīvā.
44 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka nav izšķiroša iemesla katrā ziņā no Direktīvas 2006/115 piemērošanas jomas izslēgt digitālu kopiju un nemateriālu objektu patapinājumu.
45 Šādu secinājumu turklāt apstiprina Direktīvas 2006/115 mērķis. Tās preambulas 4. apsvērumā cita starpā ir noteikts, ka autortiesībām ir jāpiemērojas jauniem pavērsieniem ekonomikā, piemēram, izmantošanai jaunās formās. Patapinājums digitālā formā, neapšaubāmi, ir jauna izmantošanas forma un līdz ar to rada nepieciešamību pielāgot autortiesības jaunajiem tirgus apstākļiem.
46 Turklāt, ja digitāls patapinājums pilnībā tiktu izslēgts no Direktīvas 2006/115 piemērošanas jomas, tas būtu pretrunā vispārīgajam principam nodrošināt augstu autortiesību aizsardzības līmeni.
47 Lai arī šis vispārīgais princips tikai netieši pavīd Direktīvas 2006/115 preambulas 5. apsvērumā, tas tomēr ir uzsvērts Direktīvā 2001/29, kuras preambulas 9. apsvērumā ir noteikts, ka autortiesību un blakustiesību saskaņošanas pamatā ir jābūt “augstam aizsardzības līmenim”.
48 Tādējādi šāds vispārīgais princips ir jāņem vērā, interpretējot direktīvas, kuru mērķis, gluži kā Direktīvai 2006/115, ir saskaņot dažādus autortiesību aspektus, lai arī to priekšmets ir šaurāks par Direktīvas 2001/29 priekšmetu.
49 Ņemot vērā šī sprieduma 44. punktā ietverto secinājumu, turpinājumā ir jāpārbauda, vai digitālas grāmatas publiskam patapinājumam, kas veikts tādos apstākļos, kā norādīts uzdotajā jautājumā, ir piemērojams Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkts.
50 Šajā ziņā ir jāatzīst, ka, lai arī Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkts tādēļ, ka tas veido izņēmumu no šīs direktīvas 1. pantā noteiktajām ekskluzīvajām patapinājuma tiesībām, atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai ir jāinterpretē šauri, tomēr jānorāda, ka iegūtajai interpretācijai ir arī jāļauj saglabāt nodibinātā izņēmuma jēgu un ņemt vērā tā mērķi (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c., C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631, 162. un 163. punkts, kā arī 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 133. punkts).
51 Ņemot vērā digitālu grāmatu patapinājuma nozīmību un nolūkā saglabāt gan Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktā minētā izņēmuma saistībā ar publisku patapinājumu (turpmāk tekstā – “publiskā patapinājuma izņēmums”) lietderību, gan šī izņēmuma ieguldījumu kultūras veicināšanā, Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkta piemērojamība nebūtu izslēdzama gadījumos, kad šim patapinājumam, ko veic publiski pieejama bibliotēka, īpaši ņemot vērā šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā norādītos nosacījumus, ir īpašības, kas būtībā pielīdzināmas drukātu darbu patapinājumam.
52 Šajā gadījumā, kā izriet no uzdotā jautājuma teksta, pamatlietā runa ir par tādas digitāla formāta grāmatas kopijas patapinājumu, kas radīta, to izvietojot publiski pieejamas bibliotēkas serverī, un lietotājs šai kopijai var piekļūt, lejuplādējot to savā datorā, ievērojot, ka patapinājuma periodā var tikt lejupielādēta tikai viena kopija un pēc šī perioda beigām lietotājs šo lejupielādēto kopiju vairs nevar izmantot.
53 Jāatzīst, ka šādai darbībai, īpaši ņemot vērā minētās Direktīvas 2006/115 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertos nosacījumus, piemīt īpašības, kas būtībā ir pielīdzināmas drukātu darbu patapinājumam, jo, pirmkārt, ierobežojums, ka vienlaicīgi var lejuplādēt tikai vienu kopiju, nozīmē, ka attiecīgās bibliotēkas veiktā patapinājuma apmērs nepārsniedz apmēru, kāds tas būtu drukāta darba gadījumā, un, otrkārt, šis patapinājums ir spēkā tikai ierobežotu laiku.
54 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/115 1. panta 1. punkts, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka jēdziens “patapinājums” šo normu izpratnē ietver digitālas grāmatas kopijas patapinājumu, ja šis patapinājums tiek veikts, šo kopiju izvietojot publiskas bibliotēkas serverī un ļaujot lietotājam piekļūt minētajai kopijai, to lejuplādējot savā datorā, ievērojot, ka patapinājuma periodā var tikt lejupielādēta tikai viena kopija un pēc šī perioda beigām lietotājs šo lejupielādēto kopiju vairs nevar izmantot.
Pat otro jautājumu
55 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/115 6. pants un/vai kāda cita Savienības tiesību norma ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā, ka dalībvalsts Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkta piemērošanai izvirza nosacījumu, ka digitālās grāmatas, kuru padara pieejamu publiskā bibliotēka, izplatīšanas tiesību īpašniekam pirmo reizi tā ir jāpārdod vai citādi jānodod īpašumtiesības uz šo kopiju citai personai Savienībā vai arī tas ir jāizdara ar šā subjekta piekrišanu Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkta izpratnē.
56 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka, lai arī no Direktīvas 2001/29 4. panta 1. un 2. punkta teksta izriet, ka dalībvalstīm ir jāparedz autoriem ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādi publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi, un ka šīs izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām Savienībā izbeidzas tikai tad, kad tiesību subjekts attiecīgo tiesību objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības Savienībā uz šo objektu citai personai vai tas tiek darīts ar šā subjekta piekrišanu, no šīs direktīvas 1. panta 2. punkta b) apakšpunkta tomēr izriet, ka tas nekādi neskar Savienības tiesību normas par patapinājumu.
57 No tā izriet, ka Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkts nav atbilstošs, lai interpretētu Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktu.
58 Turpinot, Direktīvas 2006/115 1. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šīs direktīvas 1. panta 1. punktā paredzētās ekskluzīvās patapinājuma tiesības nav izsmeltas ar darbu oriģinālu un kopiju, kas ir aizsargāti ar autortiesībām, pārdošanu vai citādu izplatīšanu.
59 Tiesa jau ir nospriedusi, ka tādas aizsargāta darba izmantošanas darbības kā publisks patapinājums atšķiras no pārdošanas vai citām likumīgām publiskošanas darbībām, jo patapinājuma tiesības saglabājas kā autora prerogatīvas, neraugoties uz materiālo formu, kāda darbam piešķirta. Līdz ar to patapinājuma tiesības netiek izsmeltas ar pārdošanu vai kādu citu izplatīšanas darbību, turpretim tiesības uz izplatīšanu var tikt izsmeltas, bet tikai un vienīgi pēc tam, kad Savienības teritorijā pirmoreiz pārdošanu ir veicis pats tiesību turētājs vai tā ir veikta ar viņa piekrišanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 6. jūlijs, Komisija/Portugāle, C‑53/05, EU:C:2006:448, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Visbeidzot, ir jānorāda, ka ar Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktu ir paredzēts nodrošināt līdzsvaru starp autoru interesēm, no vienas puses, un kultūras veicināšanu, kas ir publiskā patapinājuma pamatā esošais vispārējo interešu mērķis, kurš pamato dalībvalstu iespēju atbilstoši šai normai atkāpties no šīs direktīvas 1. pantā paredzētajām ekskluzīvajām publiskā patapinājuma tiesībām, no otras puses. Šajā kontekstā autoriem katrā ziņā ir jāsaņem atlīdzība par šo patapinājumu.
61 Ir jāuzskata, ka Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktā, lasot to kopā ar šīs direktīvas preambulas 14. apsvērumu, kurā ir norādīts, ka ir jāaizsargā autoru tiesības saistībā ar publisku patapināšanu, kā arī ņemot vērā prasības, kas izriet no šī sprieduma 47. un 48. punktā atgādinātā vispārējā principa par augstu autortiesību aizsardzības līmeni, ir ietverts minimālais autoru aizsardzības līmenis, piemērojot publiskā patapinājuma izņēmumu. No tā izriet, ka dalībvalstīm nevar liegt attiecīgā gadījumā noteikt tādus papildu nosacījumus, lai uzlabotu autortiesību aizsardzību, kuri pārsniedz šajā direktīvā skaidri noteikto.
62 Šajā lietā valsts tiesiskajā regulējumā ir ietverts papildu nosacījums Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktā ietvertā publiskā patapinājuma izņēmuma piemērošanai. Atbilstoši šim nosacījumam, lai publiski pieejama bibliotēka varētu darīt pieejamu digitāla formāta grāmatu, ir nepieciešams, lai to pirmo reizi būtu pārdevis vai citādi nodevis īpašumtiesības uz šo kopiju citai personai Savienībā tās izplatīšanas tiesību īpašnieks vai arī lai tas būtu izdarīts ar šā subjekta piekrišanu Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkta izpratnē.
63 Kā savu secinājumu 85. punktā pareizi ir norādījis ģenerāladvokāts, ka, atšķirībā no patapinājuma tiesību iegūšanas, kas notiek ar autora piekrišanu, gadījumos, kad publisks patapinājums izriet no Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktā ietvertā izņēmuma, kurš attiecas uz šo piekrišanu, tā piemērošana noteiktiem darbiem varētu apdraudēt autoru likumīgās intereses.
64 Līdz ar to tāds nosacījums kā pamatlietā, atbilstoši kuram publiskā patapinājuma izņēmuma ietvaros dalībvalstis drīkst prasīt, lai grāmatu, kuras digitāla kopija ir šī patapinājuma priekšmets, tiesību īpašnieks būtu iepriekš laidis apgrozībā vai arī lai tas būtu noticis ar viņa piekrišanu, var samazināt iepriekšējā punktā norādītos riskus un tādējādi uzlabot autortiesību aizsardzību, īstenojot šo izņēmumu. Līdz ar to šāds papildu nosacījums ir uzskatāms par atbilstošu Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktam.
65 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības, tostarp Direktīvas 2006/115 6. pants, ir interpretējamas tādējādi, ka tām nav pretrunā, ka dalībvalsts Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkta piemērošanai izvirza nosacījumu, ka digitālā grāmata, kuru padara pieejamu publiskā bibliotēka, tās izplatīšanas tiesību īpašniekam pirmo reizi jāpārdod vai citādi jānodod īpašumtiesības uz šo kopiju citai personai Savienībā vai arī tas ir jāizdara ar šā subjekta piekrišanu Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkta izpratnē.
Par trešo jautājumu
66 Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā, ka tajā paredzēto publiskā patapinājuma izņēmumu piemēro gadījumā, kad publiska bibliotēka padara pieejamu grāmatas digitālu kopiju, ja šī kopija ir iegūta no nelikumīga avota.
67 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka, lai gan Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punktā nav konkrētu prasību par kopijas, ko pieejamu padara publiska bibliotēka, izcelsmes likumību, tomēr, kā izriet no tās preambulas 2. apsvēruma, viens no šīs direktīvas mērķiem ir pirātisma apkarošana.
68 Pieļaut, ka publiskas bibliotēkas patapināta kopija varētu tikt iegūta no nelikumīga avota, nozīmētu iecietīgi izturēties pret viltotu vai pirātisku darbu apriti un pat veicināt to un tādējādi būtu acīmredzami pretrunā šim mērķim.
69 Turpinot, Tiesa attiecībā uz izņēmumu saistībā ar izņēmumu par kopiju personiskai lietošanai, kas paredzēts Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā, jau ir nospriedusi, ka šis izņēmums neattiecas uz kopijām, kas iegūtas no nelikumīga avota (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, ACI Adam u.c., C‑435/12, EU:C:2014:254, 41. punkts).
70 Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka autortiesību īpašniekiem nevar tikt uzlikts pienākums neiebilst pret viņu tiesību pārkāpumiem, ko var izraisīt kopiju personiskai lietošanai iegūšana. Ja dalībvalstīm būtu iespēja izvēlēties pieņemt tiesību aktus, kuros reproducēšanu personiskai lietošanai būtu ļauts veikt, izmantojot arī nelikumīgus avotus, tas acīmredzami apdraudētu pareizu iekšējā tirgus darbību. Šādu valsts tiesību aktu piemērošana varētu nepamatoti kaitēt autortiesību īpašniekiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 10. aprīlis, ACI Adam u.c., C‑435/12, EU:C:2014:254, 31., 35. un 40. punkts).
71 Visi šie argumenti saistībā ar izņēmumu par kopiju personiskai lietošanai šķiet atbilstoši publiskā patapinājuma izņēmuma piemērošanai, un tādējādi tie pēc analoģijas var tikt attiecināti uz Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkta kontekstu.
72 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā, ka tajā paredzēto publiskā patapinājuma izņēmumu piemēro gadījumā, kad publiska bibliotēka padara pieejamu grāmatas digitālu kopiju, ja šī kopija ir iegūta no nelikumīga avota.
Par ceturto jautājumu
73 Ņemot vērā atbildi uz otro jautājumu, uz ceturto jautājumu nav jāatbild, jo pēdējais minētais ir uzdots tikai gadījumā, ja atbilde uz otro jautājumu būtu apstiprinoša.
Par tiesāšanās izdevumiem
74 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā, 1. panta 1. punkts, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 6. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka jēdziens “patapinājums” šo normu izpratnē ietver digitālas grāmatas kopijas patapinājumu, ja šis patapinājums tiek veikts, šo kopiju izvietojot publiskas bibliotēkas serverī un ļaujot lietotājam piekļūt minētajai kopijai, to lejuplādējot savā datorā, ievērojot, ka patapinājuma periodā var tikt lejupielādēta tikai viena kopija un pēc šī perioda beigām lietotājs šo lejupielādēto kopiju vairs nevar izmantot;
2) Savienības tiesības, tostarp Direktīvas 2006/115 6. pants, ir interpretējamas tādējādi, ka tām nav pretrunā, ka dalībvalsts Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkta piemērošanai izvirza nosacījumu, ka digitālā grāmata, kuru padara pieejamu publiskā bibliotēka, tās izplatīšanas tiesību īpašniekam pirmo reizi ir jāpārdod vai citādi jānodod īpašumtiesības uz šo kopiju citai personai Eiropas Savienībā vai arī tas ir jāizdara ar šā subjekta piekrišanu Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 4. panta 2. punkta izpratnē;
3) Direktīvas 2006/115 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā, ka tajā paredzēto atkāpi saistībā ar publisku patapinājumu piemēro gadījumā, kad publiska bibliotēka padara pieejamu grāmatas digitālu kopiju, ja šī kopija ir iegūta no nelikumīga avota.
[Paraksti]