ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA
[JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2021. gada 11. februārī (1)
Lieta C‑648/20 PPU
Svishtov Regional Prosecutor’s Office
pret
PI
(Westminster Magistrates’ Court (Vestminsteras miertiesa, Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – Valsts apcietināšanas orderis un Eiropas apcietināšanas orderis, ko izsniegusi dalībvalsts prokuratūra – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Tiesas kontroles neesamība izsniegšanas dalībvalstī pirms pieprasītās personas nodošanas šai dalībvalstij – Tiesības uz brīvību – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. un 47. pants
I. Ievads
1. Procedūrās, kas saistītas ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, dažādās dalībvalstīs ir nozīmīgas atšķirības, it īpaši attiecībā uz iestādēm, kas norādītas kā “izsniegšanas tiesu iestāde” un “izpildes tiesu iestāde” Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (2), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (3), 6. panta 1. un 2. punkta izpratnē. Atšķirības pastāv arī saistībā ar tiesību aizsardzības līdzekļiem, ko dalībvalstis ir ieviesušas, lai ļautu personām, attiecībā uz kurām ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, tiesā apstrīdēt šā apcietināšanas ordera, kā arī valsts lēmuma, uz kuru tas ir balstīts, izdošanas apstākļus.
2. Saskārusies ar šo procesuālo sistēmu dažādību, Tiesa ir centusies attīstīt judikatūru, kurā ir uzsvērts, ka izsniegšanas iestādēm un izpildes iestādēm, kas ir aicinātas sadarboties uz Pamatlēmumu 2002/584 balstītajā nodošanas procedūrā, ir jābūt tiesu iestādēm (4).
3. Attīstot interpretāciju, saskaņā ar kuru šīs tiesu iestādes nav vienīgi tiesneši vai tiesas, bet arī plašākā nozīmē iestādes, kuras, kā, piemēram, prokurori, piedalās tiesvedības īstenošanā krimināllietās izsniegšanas vai izpildes dalībvalstī, Tiesa ir atzinusi, ka ar šo pamatlēmumu dalībvalstīm ir ļauts ieviest dažādas procedūras Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanai un izpildei.
4. Tomēr no Tiesas judikatūras izriet arī, ka dalībvalstīm šādi piešķirtā rīcības brīvība ir jāīsteno, ievērojot efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības saistībā ar personām, attiecībā uz kurām ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ciktāl ar to var būt apdraudētas tiesības uz brīvību, kuras garantētas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (5) 6. pantu.
5. Katrā izskatāmajā lietā Tiesai līdz ar to ir jāpārbauda, vai aplūkotajā procesuālajā sistēmā darbojas labs līdzsvars starp personu, attiecībā uz kurām ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviestās nodošanas sistēmas efektivitāti.
6. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā izvirza jautājumu par to, vai ar šo pamatlēmumu ir saderīga procesuālā sistēma, saskaņā ar kuru tad, ja gan Eiropas apcietināšanas orderi ir izsniedzis, gan valsts tiesas nolēmumu, uz kuru ir balstīts šis orderis, ir pieņēmis prokurors kriminālprocesa pirmstiesas stadijā, vienīgā tiesas kontrole attiecībā uz šiem nolēmumiem, kas var tikt veikta izsniegšanas dalībvalstī, var notikt tikai pēc pieprasītās personas nodošanas šai dalībvalstij.
7. Šajos secinājumos es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ šāda procesuālā sistēma, manuprāt, neatbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Pamatlēmums 2002/584
8. Pamatlēmuma 2002/584 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2. Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3. Šis pamatlēmums [ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”
9. Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:
“1. Izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.
[..]
3. Katra dalībvalsts informē Padomes ģenerālsekretariātu par kompetento iestādi saskaņā ar tās tiesību aktiem.”
10. Šī pamatlēmuma 8. panta “Eiropas apcietināšanas ordera saturs un forma” 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:
“Eiropas apcietināšanas orderis ietver šādu informāciju, kas izkārtota formā, kas norādīta pielikumā:
[..]
c) pierādījums tam, ka pastāv izpildāms spriedums, lēmums par apcietinājuma piemērošanu [apcietināšanas orderis] vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku, kas ietilpst 1. un 2. panta piemērošanas jomā.”
11. Minētā pamatlēmuma pielikumā ir paredzēta īpaša veidlapa, kas izsniegšanas tiesu iestādēm ir jāaizpilda, norādot konkrēti pieprasīto informāciju (6). Šīs veidlapas b) punkta, kurš attiecas uz “lēmum[u], kas ir apcietināšanas ordera pamatā”, 1. apakšpunktā ir atsauce uz “apcietināšanas order[i] vai tiesas nolēmum[u] ar tādu pašu spēku”.
B. Bulgārijas tiesības
12. Pamatlēmums 2002/584 Bulgārijas tiesībās tika transponēts ar zakon za ekstraditsiata i evropeiskata zapoved za arest (Likums par izdošanu un Eiropas apcietināšanas orderi; turpmāk tekstā – “ZEEZA”) (7), kura 37. pantā ir ietverti noteikumi saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, kuru formulējums ir gandrīz identisks šī pamatlēmuma 8. panta formulējumam.
13. Saskaņā ar ZEEZA 56. panta 1. punkta 1. apakšpunktu kriminālprocesa pirmstiesas stadijā prokurors ir kompetents izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz personu, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana. Šajā kriminālprocesa stadijā Bulgārijas tiesību aktos nav paredzēta iespēja tiesai piedalīties Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanā vai veikt šī apcietināšanas ordera spēkā esamības kontroli ne pirms, ne pēc tā izdošanas (8).
14. Saskaņā ar nakazatelno protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss; turpmāk tekstā – “NPK”) 200. pantu, to lasot kopā ar ZEEZA 66. pantu, Eiropas apcietināšanas orderis var tikt pārsūdzēts tikai augstākas instances prokuratūrā.
15. Pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu personai, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, kriminālprocesa pirmstiesas stadijā reglamentē NPK 64. pants.
16. Saskaņā ar NPK 64. panta 1. punktu “lēmumu par apcietinājuma piemērošanu pirmstiesas procesa laikā pieņem pirmās instances tiesa, kas ir kompetenta lemt pēc prokurora lūguma”.
17. Atbilstoši NPK 64. panta 2. punktam prokurors var piemērot līdzekli, ar kuru personai, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, tiek noteikts apcietinājums uz laiku, kas nepārsniedz 72 stundas, lai dotu iespēju šo personu nogādāt tiesā, kuras kompetencē attiecīgā gadījumā ir lēmuma pieņemšana par [pirmstiesas] apcietinājuma piemērošanu. Šis līdzeklis, kuru prokurors piemērojis saskaņā ar šo tiesību normu, ir pamatā Eiropas apcietināšanas orderim, kuru arī izsniedz tas pats prokurors kriminālprocesa pirmstiesas stadijā.
III. Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
18. Tiesvedība Westminster Magistrates’ Court (Vestminsteras miertiesa, Apvienotā Karaliste) attiecas uz Eiropas apcietināšanas orderi, kuru 2020. gada 28. janvārī izsniedza rayonna prokuratura Svichtov (Svištovas apgabala prokuratūras prokurors, Bulgārija), lai nodotu Bulgārijas valstspiederīgo PI Bulgārijas Republikai kriminālvajāšanas uzsākšanai par zādzību, ko šī persona, iespējams, izdarījusi 2019. gada 8. decembrī. PI tika aizturēts 2020. gada 11. martā Apvienotajā Karalistē, pamatojoties uz šo Eiropas apcietināšanas orderi, un tika ievietots apcietinājumā līdz nodošanai.
19. Pamatlietas tiesvedībā PI iebilst pret attiecībā uz viņu izsniegtā Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu, apgalvojot, ka Bulgārijas tiesiskais regulējums nenodrošina divu līmeņu aizsardzību, kāda ir jāgarantē personām, attiecībā uz kurām ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis. Šajā ziņā PI pamatojas uz Tiesas judikatūru, kas izriet no 2019. gada 27. maija sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (9) un 2019. gada 27. maija sprieduma PF (Lietuvas ģenerālprokurors) (10), pēc kuriem pasludināts 2019. gada 12. decembra spriedums Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori) (11) un 2019. gada 12. decembra spriedums Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra) (12).
20. Atbilstoši Bulgārijas tiesību normām prokurors, pamatojoties uz NPK 64. panta 2. punktu, var piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli uz laiku līdz 72 stundām; šis lēmums var būt pamatā šā paša prokurora izdotam Eiropas apcietināšanas orderim. PI ieskatā ne vienā, ne otrā gadījumā pieprasītās personas pamattiesības un procesuālās tiesības netiek aizsargātas, veicot tiesas kontroli, tostarp attiecībā uz pasākuma samērīgumu. Tā kā ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis ir valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu, uz to neattiecoties nekāda tiesas kontrole izsniegšanas dalībvalstī, pirms pieprasītā persona eventuāli tiek nodota šai dalībvalstij. Turklāt uz Eiropas apcietināšanas orderi neattiecoties nekāda tiesas kontrole nedz pirms, nedz pēc nodošanas.
21. Turpretī Svištovas apgabala prokuratūras prokurors iesniedzējtiesā apgalvoja, ka attiecīgās personas intereses aizvien tiekot aizsargātas, pieaicinot tādu advokātu, kurš rīkojas tās labā. Lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu pamatā esot ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis atbilstoši NPK 64. panta 2. punktam, kas noteic, ka pēc nodošanas pieprasītā persona ir jānogādā tiesā izsniegšanas dalībvalstī, lai apstiprinātu vai aizstātu aizturēšanas un apcietināšanas pasākumus. Pēc nodošanas pieprasītajai personai vai tās likumīgajam pārstāvim esot tiesības šajā tiesā izteikt iebildumus par šīs personas paturēšanu apcietinājumā. Tādējādi Bulgārijas sistēma atbilstot Pamatlēmumam 2002/584 un Tiesas judikatūrai, jo tā nodrošinot tajā prasīto divu līmeņu aizsardzību.
22. Ņemot vērā abas iesniedzējtiesā izvirzītās tēzes, tā jautā, vai pieprasītās personas tiesību divu līmeņu aizsardzība, kas paredzēta Tiesas judikatūrā, ir nodrošināta, ja Eiropas apcietināšanas orderi izsniedz un valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, uz kuru tas ir balstīts, pieņem prokurors un ja pirms pieprasītās personas nodošanas izsniegšanas dalībvalstij nav nekādas tiesas kontroles iespējas attiecībā uz šiem lēmumiem. Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, ka saskaņā ar Bulgārijas tiesisko regulējumu nedz valsts līmeņa ar brīvības atņemšanu saistītais drošības līdzeklis, nedz Eiropas apcietināšanas orderis nav balstīts uz tiesas nolēmumu un ka ne viens, ne otrs nav pārsūdzams tiesā izsniegšanas dalībvalstī pirms pieprasītās personas nodošanas šai dalībvalstij.
23. Iesniedzējtiesas ieskatā situācija Bulgārijā no situācijas pārējās lietās, kuras Tiesa izskatījusi iepriekš, atšķiroties ar to, ka pirms nodošanas tiesai neesot nekādas iesaistīšanās iespējas attiecībā uz valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu vai Eiropas apcietināšanas orderi un ar to, ka tiesai neesot nekādas iespējas veikt prokurora lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu kontroli.
24. Šajos apstākļos Westminster Magistrates’ Court (Vestminsteras miertiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai situācijā, kad pieprasītās personas nodošana tiek lūgta, lai šo personu nodotu kriminālvajāšanai, un prokurors ir pieņēmis gan valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, gan uz to balstīto lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, tiesai nekādā veidā neiesaistoties pirms [pieprasītās personas] nodošanas, var uzskatīt, ka pieprasītā persona saņem divu līmeņu aizsardzību, kā to Tiesa ir paredzējusi 2016. gada 1. jūnija spriedumā Bob‑Dogi (C‑241/15, EU:C:2016:385), ja:
a) valsts lēmumā par apcietinājuma piemērošanu ir paredzēta vienīgi personas apcietināšana uz laiku, kas nepārsniedz 72 stundas, lai nodotu viņu tiesai; un
b) pie nodošanas vienīgi tiesa lemj par [pieprasītās personas] atbrīvošanu vai apcietinājuma turpināšanu, ņemot vērā visus lietas apstākļus?”
25. Tiesa piekrita apmierināt iesniedzējtiesas lūgumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.
IV. Analīze
26. Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu nospriest, vai Pamatlēmums 2002/584 ir interpretējams tādējādi, ka prasības, kuras raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, kas garantētas personai, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas uzsākšanai, ir izpildītas, ja saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesisko regulējumu gan Eiropas apcietināšanas orderi, gan valsts tiesas nolēmumu, uz kuru balstīts šis orderis, izsniedz iestāde, kas, lai arī ir iesaistīta tiesvedības īstenošanā krimināllietās šajā dalībvalstī, pati nav tiesa, un ja tiesā minētajā dalībvalstī nevar veikt to kontroli pirms attiecīgās personas nodošanas.
27. Turpretī iesniedzējtiesa neapšauba Bulgārijas prokurora kā “izsniegšanas tiesu iestādes” kvalifikāciju Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē, ņemot vērā Tiesas identificētos elementus šīs kvalifikācijas piemērošanas iespējai, proti, pirmkārt, tā piedalīšanos tiesvedības īstenošanā krimināllietās (13) un, otrkārt, tā neatkarību, īstenojot ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu saistītās funkcijas (14).
28. Ir jāatgādina, ka, Tiesas ieskatā, “tas, ka pastāv tiesas kontroles iespēja attiecībā uz lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, ko ir pieņēmusi cita iestāde, nevis tiesa, nav nosacījums tam, lai šo iestādi varētu uzskatīt par izsniegšanas tiesu iestādi Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē. Šāda prasība neizriet no minētās iestādes normatīvajiem un organizatoriskajiem noteikumiem, bet gan attiecas uz šāda ordera izsniegšanas procedūru, kurai ir jāatbilst prasībai par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā” (15).
29. Tā kā “izsniegšanas tiesu iestādes” statuss Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē nav atkarīgs no tiesas kontroles esamības attiecībā uz lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu un valsts lēmumu, uz kuru šis orderis ir balstīts, Tiesa ir aicināta izteikties vienīgi par jautājumu, vai Bulgārijas procedūra attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām.
30. Tiesa nesen vērtēja šo Bulgārijas procedūru, tomēr atšķirīgos apstākļos un no atšķirīga skatpunkta.
31. Tādējādi lietā, kurā tika pieņemts spriedums MM, Tiesa saskārās ar situāciju, kurā izsniegšanas dalībvalsts tiesa, kam bija iesniegts pieteikums, apstrīdot pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas pasākuma saskaņā ar NPK 270. pantu tiesiskumu, vēlējās noskaidrot, kādas sekas tai ir jāizsecina no konstatējuma, saskaņā ar kuru Eiropas apcietināšanas orderis nav balstīts uz “[valsts] lēmum[u] par apcietinājuma piemērošanu vai [..] jebkur[u] cit[u] izpildām[u] tiesas nolēmum[u] ar tādu pašu spēku” Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē un tādējādi ir spēkā neesošs. Šajā ziņā šī tiesa norādīja, ka tai nav iespējas šādā instancē pakārtoti pārbaudīt valsts lēmuma par apcietinājuma piemērošanu vai Eiropas apcietināšanas ordera spēkā esamību, ciktāl tā apgalvoja, ka tās kompetencē nav lemt par prokurora lēmumu par šāda ordera izsniegšanu, jo tas ir pārsūdzams vienīgi augstākas instances prokuratūrā.
32. Spriedumā MM Tiesa nosprieda, ka “tad, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos nav tiesību normu, kas paredz iespēju vērsties tiesā, lai pārbaudītu nosacījumus, saskaņā ar kuriem Eiropas apcietināšanas orderi ir izsniegusi kompetentā iestāde, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, pati par sevi nav tiesa, Pamatlēmums 2002/584, aplūkots Hartas 47. panta garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj valsts tiesai tiesvedībā – kurā apstrīdēta pirmstiesas apcietinājuma piemērošana personai, kuras nodošana ir veikta saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts, balstoties uz valsts aktu, kurš nevar tikt kvalificēts kā “[valsts] lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku” šī pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, un kurā ir izvirzīts pamats saistībā ar šī Eiropas apcietināšanas ordera spēkā neesamību, ņemot vērā Savienības tiesības, – atzīt savu kompetenci, lai veiktu šādu spēkā esamības pārbaudi” (16). Šajā pašā spriedumā Tiesa arī vērtēja, kādas sekas Bulgārijas tiesas var secināt no Eiropas apcietināšanas ordera spēkā neesamības, ja tas ir ticis izpildīts.
33. Šajā spriedumā Tiesa turpretī nav skaidri izteikusies par to, vai Bulgārijas procedūra attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, ko veic prokurors kriminālprocesa pirmstiesas stadijā, atbilst prasībām, kuras raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā.
34. Proti, kad Tiesa nosprieda, ka Pamatlēmums 2002/584, aplūkots Hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā gaismā, piešķir izsniegšanas dalībvalsts tiesai tiesības pakārtoti pārbaudīt Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumus, ja šajā tiesā ir apstrīdēta šī ordera spēkā esamība, Tiesa vienīgi precizēja, ka Savienības tiesības piešķir šai tiesai šādu kompetenci, nepastāvot atsevišķam tiesību aizsardzības līdzeklim šīs dalībvalsts tiesībās. No tā nevar secināt, ka saistībā ar kompetenci, ko Hartas 47. pants piešķir izsniegšanas dalībvalsts tiesai, valsts procedūra attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu tādējādi būtu jāuzskata par atbilstošu prasībām, kuras raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā. Tiesas pieņemtā risinājuma sekas tādējādi nevar būt tādas, ka tiktu atcelts izsniegšanas dalībvalstij saistošais pienākums juridiski skaidri un noteikti ieviest savās valsts procesuālajās tiesībās tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ļauj personām, attiecībā uz kurām prokurors pieņēmis lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, uz kuru ir balstīts vēlāk izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ko arī ir izdevis prokurors, panākt tiesas kontroli attiecībā uz šo lēmumu.
35. Es arī norādu, ka atšķirībā no lietas, kurā taisīts spriedums MM, šajā lietā prejudiciālo jautājumu uzdod izpildes tiesu iestāde, nevis izsniegšanas dalībvalsts tiesa. Turklāt pamatlietā netiek apstrīdēts, ka pastāv “[valsts] lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku” Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
36. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka valsts akts, uz kuru ir jābalstās Eiropas apcietināšanas orderim saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir tiesas nolēmums. Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt šī pamatlēmuma dažādu tiesību normu interpretāciju saskaņotību, interpretācijai, saskaņā ar kuru “tiesu iestādes” jēdziens tā 6. panta 1. punkta izpratnē ir saprotams kā tāds, kas apzīmē iestādes, kuras piedalās tiesvedību īstenošanā krimināllietās dalībvalstīs, principā, šķiet, ir jābūt attiecināmai uz minētā pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Tāpēc šī pēdējā tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “tiesas nolēmums” apzīmē tādu iestāžu lēmumus, kuras piedalās tiesvedību īstenošanā krimināllietās dalībvalstīs (17).
37. Līdz ar to, ciktāl no Bulgārijas valdības Tiesai sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka prokurors ir iestāde, kas piedalās tiesvedību īstenošanā krimināllietās Bulgārijā, lēmums, ko tas pieņem, piemērojot NPK 64. panta 2. punktu, ir jāuzskata par “tiesas nolēmumu” Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē (18).
38. Es turklāt uzskatu, ka, ņemot vērā “[valsts] lēmum[a] par apcietinājuma piemērošanu vai jebkur[a] cit[a] izpildām[a] tiesas nolēmum[a] ar tādu pašu spēku” šī pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē definīciju, kuru Tiesa formulējusi spriedumā MM (19), šajā jēdzienā ietilpst prokurora pieņemts drošības līdzeklis, pamatojoties uz NPK 64. panta 2. punktu, ar ko apsūdzētajai personai tiek noteikta pirmstiesas apcietinājuma piemērošana uz laiku, kas nepārsniedz 72 stundas, lai dotu iespēju šo personu nogādāt tiesā, kuras kompetencē attiecīgā gadījumā ir lēmuma pieņemšana par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu.
39. Pēc šo precizējumu veikšanas ir jāpārbauda, vai Bulgārijas procesuālā sistēma, kurā prokurors ir iestāde, kas ir kompetenta kriminālprocesa pirmstiesas stadijā izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz valsts lēmumu, kuru tas pieņem atbilstoši NPK 64. panta 2. punktam, un nedz viens, nedz otrs no šiem lēmumiem nav pakļauts tiesas kontrolei izsniegšanas dalībvalstī pirms pieprasītās personas nodošanas šai dalībvalstij, tiek ievērota personas, par kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, tiesību divu līmeņu aizsardzība, ko prasījusi Tiesa.
40. Citiem vārdiem sakot, šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izvirzītais jautājums ir par to, vai tad, ja gan valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu pieņem, gan Eiropas apcietināšanas orderi izdod prokurors un tie tādējādi ir tiesas nolēmumi, pieprasītajai personai garantējamā tiesību divu līmeņu aizsardzība nozīmē arī to, ka šie lēmumi var tikt pakļauti tiesas kontrolei izsniegšanas dalībvalstī pirms šīs personas nodošanas šai dalībvalstij.
41. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina Tiesas judikatūra par tiesību divu līmeņu aizsardzību, kas izsniegšanas dalībvalstī jāsniedz personai, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis.
42. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka atbilstoši tam, ko Tiesa jau ir nospriedusi, “attiecībā uz procedūru saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi, atbildība par personas, kuras nodošana tiek pieprasīta, tiesību ievērošanas nodrošināšanu vispirms gulstas uz izsniegšanas dalībvalsti, attiecībā uz kuru ir jāpieņem, ka tā ievēro Savienības tiesības, it īpaši tās atzītās pamattiesības” (20).
43. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “Eiropas apcietināšanas ordera sistēma ietver divu līmeņu aizsardzību attiecībā uz pieprasītās personas procesuālajām tiesībām un pamattiesībām, jo pirmajā līmenī – tāda valsts tiesas nolēmuma kā valsts lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pieņemšanas brīdī – paredzētajai aizsardzībai tiek pievienota aizsardzība, kas ir jānodrošina otrajā līmenī, izsniedzot Eiropas apcietināšanas orderi, un tas attiecīgā gadījumā var notikt ļoti drīz pēc minētā valsts tiesas lēmuma pieņemšanas” (21).
44. Tādējādi Tiesas ieskatā, “runājot par tādu pasākumu kā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana, kas var apdraudēt attiecīgās personas tiesības uz brīvību, šī aizsardzība nozīmē, ka lēmums, kas atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām, ir jāpieņem vismaz vienā no diviem minētajiem aizsardzības līmeņiem” (22).
45. No tā izriet, ka, “ja izsniegšanas dalībvalsts tiesībās kompetence izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir paredzēta iestādei, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, tomēr nav tiesnesis vai tiesa, tādam valsts tiesas nolēmumam kā valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu, uz kuru ir balstīts Eiropas apcietināšanas orderis, savukārt ir jāatbilst minētajām prasībām” (23).
46. Tiesa uzskata, ka “šo prasību izpilde tādējādi ļauj garantēt izpildes tiesu iestādei, ka lēmums izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi kriminālvajāšanas veikšanas nolūkā ir balstīts uz valsts procedūru, kas ir pakļauta tiesas kontrolei, un ka personai, attiecībā uz kuru ir ticis pieņemts minētais valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu, ir bijušas visas garantijas saistībā ar šāda veida lēmumu pieņemšanu, tostarp garantijas, kas izriet no Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktā minētajām pamattiesībām un tiesību pamatprincipiem” (24).
47. No šīs judikatūras tādējādi izriet, ka procesuālajā sistēmā, kurā prokuroram piešķirta kompetence izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pirmais aizsardzības līmenis prasa tāda iepriekšēja valsts tiesas lēmuma pieņemšanu kā, piemēram, valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu, kuram ir jābūt pakļautam tiesas kontrolei.
48. Turklāt “otrais attiecīgās personas tiesību aizsardzības līmenis nozīmē, ka izsniegšanas tiesu iestāde pārbauda, vai ir ievēroti nepieciešamie Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumi, un objektīvi – ņemot vērā visus apsūdzošos un attaisnojošos elementus un bez iespējas tikt pakļautai ārēju norādījumu, tostarp no izpildvaras puses, riskam – izvērtē, vai šī izsniegšana ir samērīga” (25).
49. Turklāt ir jāatgādina, ka tad, “ja izsniegšanas dalībvalsts tiesību normās kompetence izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir paredzēta iestādei, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, tomēr pati nav tiesa, minētajā dalībvalstī ir jāpastāv iespējai pārsūdzēt tiesā šādu lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, tostarp šāda lēmuma samērīgumu, pilnībā ievērojot efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības” (26).
50. Tiesa uzskata, ka “šāds tiesību aizsardzības līdzeklis, apstrīdot lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu kriminālvajāšanas veikšanai, ko pieņēmusi iestāde, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā un ir pienācīgi neatkarīga no izpildvaras, tomēr pati nav tiesa, ir paredzēts, lai nodrošinātu, ka tiesas kontrole attiecībā uz šā lēmuma un šā ordera izsniegšanas nosacījumiem, tostarp tā samērīgumu, tiek veikta, ievērojot efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības” (27).
51. Līdz ar to dalībvalstīm ir “jānodrošina, lai to tiesību sistēmās efektīvi būtu garantēts Pamatlēmumā 2002/584 paredzētais tiesību aizsardzības tiesā līmenis atbilstoši tam, kā šī aizsardzība ir interpretēta Tiesas judikatūrā, izmantojot tiesību aizsardzības līdzekļus, ar kuriem tās to īsteno un kuri var atšķirties vienā vai citā sistēmā” (28).
52. Šajā kontekstā “atsevišķu pārsūdzības tiesību noteikšana attiecībā uz lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, ko pieņēmusi tiesu iestāde, kas nav tiesa, šajā ziņā ir tikai iespēja” (29).
53. Turklāt Tiesa atzina – “tas, ka valsts tiesību sistēmā eksistē procesuālo tiesību normas, saskaņā ar kurām Eiropas apcietināšanas ordera izdošanas nosacījumi un tostarp tā samērīgums var tikt pakļauti tiesas kontrolei izdošanas [izsniegšanas] dalībvalstī ne vien pirms tā izdošanas vai vienlaikus ar to, bet arī vēlāk, atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībai” (30).
54. Šī judikatūra liecina par zināmu Tiesas elastību, kas respektē dalībvalstu procesuālo autonomiju (31) attiecībā uz izsniegšanas dalībvalstī veicamās tiesas kontroles kārtību un brīdi, kurā šāda kontrole var tikt veikta.
55. Turklāt no šīs judikatūras izriet, ka tam, lai tiktu nodrošināta personas, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, tiesību divu līmeņu aizsardzība, nepietiek ar to, ka “visai Pamatlēmumā [2002/584] paredzētajai nodošanas procedūrai starp dalībvalstīm jātiek veiktai tiesas uzraudzībā” (32). Proti, ja Eiropas apcietināšanas orderi izdod iestāde, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā izsniegšanas dalībvalstī, pati nav tiesa, ir jābūt iespējai valsts procedūru, kuras rezultātā izdod šādu orderi, pakļaut tiesas kontrolei.
56. Šī lieta aicina Tiesu precizēt, kurā brīdī ir jāveic šī tiesas kontrole, lai tiesību aizsardzība tiesā varētu tikt uzskatīta par efektīvu.
57. Es norādu, ka Bulgārijas tiesībās ne valsts lēmumu, ko pieņēmis prokurors, pamatojoties uz NPK 64. panta 2. punktu, ne šī paša prokurora lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izdošanu nevar pārsūdzēt tiesā. Turklāt no lietas, kurā tika taisīts spriedums MM, izriet neskaidrība attiecībā uz to, vai saskaņā ar Bulgārijas tiesībām tiesai, kurā ir nogādāta persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, pat pastāv iespēja pakārtoti pārbaudīt šī apcietināšanas ordera izdošanas nosacījumus pēc tam, kad šīs personas nodošana ir notikusi.
58. Tomēr, pieņemot, ka Bulgārijas tiesībās pastāv šādas pakārtotas tiesas kontroles iespēja, Bulgārijas valdība un Eiropas Komisija, tostarp pamatojoties uz informāciju, kas izriet no spriedumiem Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori), kā arī Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra), apgalvo, ka valsts procedūra, kuras rezultātā tiek izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, atbilst pieprasītās personas tiesību divu līmeņu aizsardzībai, kā to prasa Tiesa, tāpēc, ka tiklīdz ir veikta šīs personas nodošana, tā īsā termiņā ir jānogādā tiesā, kura izsniegšanas dalībvalstī ir kompetenta lemt par šīs personas pirmstiesas apcietinājuma izbeigšanu vai, gluži pretēji, tā pagarināšanu. Līdz ar to Bulgārijas valdības un Komisijas ieskatā Bulgārijas tiesiskajā sistēmā paredzētā tiesas iespēja pārbaudīt Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumus pēc pieprasītās personas nodošanas ir pietiekama, lai uzskatītu, ka procedūra attiecībā uz prokurora veiktu Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu kriminālprocesa pirmstiesas stadijā atbilst prasībām, kuras raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā.
59. Es tomēr uzskatu, tāpat kā būtībā apgalvo PI, ka tiesas kontroles esamība izsniegšanas dalībvalstī attiecībā uz tādu valsts procedūru, kuras rezultātā tiek izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, kas var tikt veikta vienīgi pēc attiecīgās personas nodošanas šai dalībvalstij, neatbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām, kā tās definējusi Tiesa un kā tās izriet no Pamatlēmuma 2002/584 interpretācijas, ņemot vērā Hartas 6. un 47. pantu.
60. Manā ieskatā elastībai, ko Tiesa līdz šim izrādījusi, pārbaudot to, vai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības ir izpildītas procesuālajās sistēmās, kuras Tiesai bija jāvērtē, nebūtu jāsniedzas tik tālu, lai atzītu, ka šīm prasībām atbilst sistēma, kurā vienīgā izsniegšanas dalībvalstī pastāvošā tiesību aizsardzība tiesā, ko var saņemt persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, var tikt nodrošināta tikai pēc šīs personas nodošanas šai valstij.
61. Tā kā par personas, kuras nodošana tiek pieprasīta, tiesību ievērošanas nodrošināšanu, kā es to iepriekš norādīju, vispirms atbildīga ir izsniegšanas dalībvalsts, es uzskatu, ka tam, lai personas, attiecībā uz kuru izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, tiesību aizsardzība tiesā būtu pilnībā efektīva, šai personai ir jābūt iespējai saņemt šādu aizsardzību pirms tās nodošanas šai dalībvalstij vismaz vienā no abiem Tiesas judikatūras prasītajiem aizsardzības līmeņiem.
62. Pretēji tam, ko apgalvo Bulgārijas valdība un Komisija, es neuzskatu, ka no spriedumiem Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori), kā arī Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra) ir iespējams secināt, ka tādā valsts procedūrā kā pamatlietā aplūkojamā ir ievērotas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības.
63. Proti, katrā no šīm lietām Tiesa veica visaptverošu attiecīgo valsts tiesību aktu vērtējumu – un tas tika veikts attiecībā uz abiem aizsardzības līmeņiem, kas jāsniedz personai, attiecībā kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, – lai pārbaudītu, vai šajos aplūkojamajos valsts tiesību aktos ir ievērotas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības.
64. Tā, spriedumā Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori) Tiesa norādīja, ka “Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana kriminālvajāšanas veikšanai Francijas tiesību sistēmā noteikti izriet no valsts lēmuma par apcietinājuma piemērošanu, ko pieņem tiesu iestāde, parasti izmeklētājtiesnesis” (33). Turklāt Tiesa ņēma vērā to, ka “tad, ja prokuratūra izdod Eiropas apcietināšanas orderi kriminālvajāšanas veikšanai, tiesu iestāde, kas pieņēmusi valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, uz kuru ir balstīts Eiropas apcietināšanas orderis, lūdz prokuratūru vienlaikus izdot Eiropas apcietināšanas orderi un izvērtē šāda Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumus, tostarp tā samērīgumu” (34).
65. Turklāt Tiesa ņēma vērā, ka Francijas tiesību sistēmā pastāv iespēja, pamatojoties uz Kriminālprocesa kodeksa 170. pantu, iesniegt pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu attiecībā uz prokuratūras lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, un tas tā ir pēc pieprasītās personas nodošanas un pēc tās ierašanās pie izmeklētājtiesneša, ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts attiecībā uz personu, kas vēl nav lietas dalībnieks (35).
66. No šiem elementiem Tiesa secināja, ka “šādu procesuālo noteikumu esamība Francijas tiesību sistēmā tātad liecina, ka prokuratūras lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu samērīgums var iepriekš (vai pat gandrīz kopā ar tā izsniegšanu) tikt pārbaudīts tiesā, un katrā ziņā to var izdarīt pēc Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas, attiecīgā gadījumā to veicot pirms vai pēc pieprasītās personas faktiskās nodošanas” (36).
67. Tiesa no tā secināja, ka šāda sistēma līdz ar to atbilst prasībām, kas ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā (37).
68. Kā izriet no pieejas, kuru aizstāv Bulgārijas valdība un Komisija, var uzskatīt, ka šis spriedums nozīmē – lai valsts procedūra, kurā paredzēta prokurora veikta Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana, atbilstu efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām, pietiktu ar to, ka pēc pieprasītās personas nodošanas izsniegšanas dalībvalstī varētu tikt veikta tiesas kontrole attiecībā uz šāda ordera izsniegšanas nosacījumiem.
69. Es nepiekrītu šādai sprieduma Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori) interpretācijai. Proti, manā ieskatā Tiesa veica visaptverošu vērtējumu par Francijas tiesību aktos piedāvātajiem abiem aizsardzības līmeņiem un ņēma vērā to, ka attiecībā uz prokuratūras veiktās Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumiem bija iespējams veikt tiesas kontroli pirms nodošanas un sākot ar pirmo aizsardzības līmeni, jo saskaņā ar šiem tiesību aktiem Eiropas apcietināšanas orderis ir balstīts uz valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, ko pieņem tiesnesis, kurš turklāt izvērtē Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumus un tostarp tā samērīgumu.
70. Tādējādi es neesmu pārliecināts, ka, lai izdarītu secinājumu, saskaņā ar kuru Francijas procesuālā sistēma atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām, Tiesa būtu ņēmusi vērā tikai Francijas tiesībās pastāvošo pārsūdzības iespēju, kuru, kamēr pieprasītā persona vēl nav lietas dalībnieks, var īstenot vienīgi pēc šīs personas nodošanas. Proti, noteicošais, manuprāt, bija konstatējums, saskaņā ar kuru valsts procedūra, kuras rezultātā tiek pieņemts valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu, uz kuru ir balstīta Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana, katrā ziņā ir pakļauta tiesas kontrolei izsniegšanas dalībvalstī pirms [pieprasītās personas] nodošanas (38).
71. Manuprāt, šo viedokli apstiprina spriedums Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra), kurā Tiesa atbildēja uz jautājumu, vai Pamatlēmums 2002/584 ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana kriminālvajāšanas veikšanai ir tādas iestādes kompetencē, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, tomēr pati nav tiesu iestāde, efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības ir izpildītas, ja, pirms šī iestāde faktiski pieņem lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, tiesa izvērtē šī ordera izsniegšanas nosacījumus un tostarp tā samērīgumu.
72. Lai sniegtu apstiprinošu atbildi uz šo jautājumu, Tiesa arī šajā lietā veica visaptverošu vērtējumu par Zviedrijas tiesiskajā regulējumā nodrošinātajiem abiem aizsardzības līmeņiem, lai pārbaudītu, vai šis regulējums atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām.
73. Tādējādi Tiesa norādīja, ka “Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana kriminālvajāšanas veikšanai Zviedrijas tiesību sistēmā noteikti izriet no lēmuma, ar ko konkrētajai personai tiek piemērots pirmstiesas apcietinājums un ko izdod tiesu iestāde” (39), precizējot, ka, “lai pierādītu vajadzību pieņemt lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, [..] kompetentajai tiesai ir jāizvērtē arī citu iespējamo pasākumu samērīgums, tādu kā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana” (40). No informācijas, kas bija Tiesas rīcībā, tā secināja, ka “samērīguma novērtējums, kas šai tiesai būs jāveic, izvērtējot, vai ir jāpieņem lēmums par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu personai, attieksies arī uz Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu” (41).
74. Turklāt Tiesa ņēma vērā to, ka “persona, kas tiek pieprasīta, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, neierobežotu laiku ir tiesīga pārsūdzēt lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu tai, pat pēc Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas un pēc tās aizturēšanas izpildes dalībvalstī. Ja lēmums par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu personai tiek atcelts, automātiski zaudē spēku Eiropas apcietināšanas orderis, jo tas ir izdots, pamatojoties uz šā lēmuma pastāvēšanu” (42).
75. No visiem šiem faktiem Tiesa secināja – “tas, ka Zviedrijas tiesību sistēmā pastāv šādi procesuāli noteikumi, ļauj konstatēt, ka, pat ja nav iespējas atsevišķi pārsūdzēt prokurora lēmumu izdot Eiropas apcietināšanas orderi, tā izdošanas nosacījumus un tostarp tā samērīgumu var pārbaudīt tiesā izsniegšanas dalībvalstī pirms tā izdošanas vai vienlaicīgi ar to, kā arī pēc tās” (43). Līdz ar to, Tiesas ieskatā, “šāda sistēma [..] atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībai” (44).
76. Ir jāuzsver, ka procesuālajās sistēmās, kuras Tiesa vērtēja spriedumos Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori), kā arī Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra), prokurora izsniegtā Eiropas apcietināšanas ordera pamatā bija valsts tiesas nolēmums, kas atbilda efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām. Proti, šo valsts tiesas nolēmumu katrā no aplūkotajām sistēmām pieņēma tiesnesis vai tiesa.
77. Turklāt katrā gadījumā Tiesa uzsvēra, ka tiesnesis vai tiesa, kas pieņēma valsts nolēmumu, uz kuru bija balstīts Eiropas apcietināšanas orderis, vērtēja šī ordera izsniegšanas nosacījumus, tostarp tā samērīgumu.
78. Līdz ar to, manuprāt, no spriedumiem Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori), kā arī Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra) izriet, ka, lai arī Tiesa pieņēma, ka efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības var uzskatīt par izpildītām, ja nav iespējas atsevišķi pārsūdzēt prokurora lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu vai arī ja prokuratūras lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu var pārsūdzēt tiesā tikai pēc pieprasītās personas nodošanas, tas tā bija ar nosacījumu, ka izsniegšanas dalībvalsts procesuālajā sistēmā ir ieviesta tāda valsts procedūra attiecībā uz Eiropas apcietināšanas orderu izsniegšanu, kas katrā ziņā ir pakļauta tiesas kontrolei pirms pieprasītās personas nodošanas vismaz pirmajā aizsardzības līmenī, kas prasīts Tiesas judikatūrā. Manuprāt, Tiesas izmantotais formulējums, saskaņā ar kuru tiesību divu līmeņu aizsardzība attiecībā uz procesuālajām tiesībām un pamattiesībām, kas pienākas pieprasītajai personai, “nozīmē, ka lēmums, kas atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām, ir jāpieņem vismaz vienā no diviem minētajiem aizsardzības līmeņiem” (45), ir jāsaprot, pienācīgi ņemot vērā to, ka minētā tiesas kontrole noteikti notiek pirms [pieprasītās personas] nodošanas.
79. Kopumā tas, ka izsniegšanas dalībvalsts procesuālajā sistēmā tiesību aizsardzība tiesā ir iespējama pēc pieprasītās personas nodošanas šai dalībvalstij, neatbrīvo šo dalībvalsti no pienākuma paredzēt tādu tiesas kontroli – atkarībā no gadījuma – attiecībā uz Eiropas apcietināšanas orderi vai valsts lēmumu, uz kuru tas ir balstīts, kas var notikt pirms šīs [pieprasītās personas] nodošanas.
80. Kā noteic Tiesas judikatūra, izpildes tiesu iestādei tādējādi ir garantija, ka “lēmuma izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi kriminālvajāšanas veikšanas nolūkā pamatā ir bijusi valsts procedūra, kas ir pakļauta tiesas kontrolei, un ka personai, attiecībā uz kuru ir ticis pieņemts minētais valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu, ir bijušas visas garantijas saistībā ar šāda veida lēmumu pieņemšanu, tostarp garantijas, kas izriet no Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktā minētajām pamattiesībām un tiesību pamatprincipiem” (46).
81. Ņemot vērā Bulgārijas procedūras raksturiezīmes, tiesu iestādei, kurai ir jāizpilda Eiropas apcietināšanas orderis, ko izsniedzis Bulgārijas prokurors, nav šādas pašas garantijas, jo nedz attiecībā uz valsts tiesas nolēmumu, uz kuru ir balstīts šis Eiropas apcietināšanas orderis, nedz attiecībā uz šo orderi nevar veikt tiesas kontroli izsniegšanas dalībvalstī pirms attiecīgās personas nodošanas šai dalībvalstij.
82. Lai arī nav izslēgts, ka procesuālajā sistēmā, kurā apsūdzētā persona ir īsā termiņā jānogādā tiesā, kas ir kompetenta lemt par iespējamo pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu šai personai, pakārtota kontrole attiecībā uz prokurora izsniegto Eiropas apcietināšanas orderi, ko šī tiesa varētu veikt pēc [pieprasītās personas] nodošanas, var atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām, tas tā tomēr būtu ar nosacījumu, ka valsts procedūra, kuras rezultātā tika izsniegts šāds orderis, var tikt pakļauta tiesas kontrolei pirms attiecīgās personas nodošanas.
83. Līdz ar to, pēc manām domām, no Tiesas judikatūras nevar secināt, ka procesuālajā sistēmā, kurā gan Eiropas apcietināšanas orderi, gan valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, uz kuru tas ir balstīts, izsniedz iestāde, kas nav tiesnesis vai tiesa, pietiek ar to, ka attiecībā uz šādiem lēmumiem var pakārtoti veikt tiesas kontroli izsniegšanas dalībvalstī pēc attiecīgās personas nodošanas šai dalībvalstij, lai uzskatītu, ka šāda sistēma atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām.
84. Manuprāt, to apstiprina Pamatlēmuma 2002/584 interpretācija, ņemot vērā Hartas 6. un 47. pantu.
85. Proti, ņemot vērā to, kāda ietekme valsts lēmuma par apcietinājumu piemērošanu pieņemšanai un pēc tam Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanai var būt uz pieprasītās personas tiesībām uz brīvību, kas garantētas ar Hartas 6. pantu, man šķiet būtiski, lai valsts procedūra, kuras rezultātā tiek pieņemti šie pasākumi, var tikt pakļauta tiesas kontrolei pirms šīs personas nodošanas vismaz pirmajā tiesību aizsardzības līmenī, proti, attiecībā uz valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, uz kuru ir balstīta Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana.
86. Ir jāatgādina, ka savstarpējās atzīšanas princips, uz kuru ir balstīta Eiropas apcietināšanas ordera sistēma, pats balstās uz dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos tam, ka to attiecīgās valsts tiesību sistēmas var nodrošināt tādu līdzvērtīgu un efektīvu pamattiesību aizsardzību, kādas atzītas Savienības līmenī, tostarp Hartā (47).
87. Ir arī jāatgādina, ka Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktā ir skaidri paredzēts, ka tas nevar grozīt pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie nostiprināti LES 6. pantā un atspoguļoti Hartā, un tas ir pienākums, kurš turklāt attiecas uz visām dalībvalstīm, tostarp izsniegšanas dalībvalsti un izpildes dalībvalsti (48).
88. Tādējādi Pamatlēmums 2002/584 ir interpretējams saskaņā ar Hartas 6. pantu, kurā ir paredzēts, ka ikvienam ir tiesības uz personas brīvību un drošību (49).
89. Turklāt ir jānorāda, ka atbilstoši tam, ko Tiesa ir norādījusi 2013. gada 30. maija spriedumā F (50), tāpat kā izdošanas procedūrās, arī ar pamatlēmumu ieviestajā nodošanas procedūrā ECPAK 13. pantā un Hartas 47. pantā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību ir īpaša nozīme (51).
90. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras saistībā ar ECPAK 5. panta 1. punkta f) apakšpunktu, kas attiecas uz izdošanas procedūrām, turklāt izriet, ka tikai šādas procedūras norise attaisno brīvības atņemšanu, pamatojoties uz šo pantu (52). Turklāt ECPAK 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta [1. punkta c) apakšpunktu], ir nekavējoties nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota veikt tiesu varas funkcijas” (53). Visbeidzot, atbilstoši ECPAK 5. panta 4. punktam jebkurai aizturētai vai apcietinātai personai ir tiesības uz to, ka tiesa pārbauda procesuālo prasību un pamatprasību ievērošanu, kas nosaka, ka tās brīvības atņemšana ir “likumīga” ECPAK 5. panta 1. punkta izpratnē (54).
91. Saskaņā ar Komisijas aizstāvēto nostāju esot jāuzskata, ka šajā gadījumā šīs garantijas ir izpildītas, jo saskaņā ar Bulgārijas tiesībām persona, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ir īsā termiņā jānogādā izsniegšanas dalībvalsts tiesā pēc šīs personas nodošanas šai dalībvalstij.
92. Ir taisnība, ka tad, ja situāciju analizē tikai no valsts skatpunkta, persona, attiecībā uz kuru prokurors ir pieņēmis lēmumu, pamatojoties uz NPK 64. panta 2. punktu, ir īsā termiņā jānogādā tiesā, kas lems par tās paturēšanu vai nepaturēšanu apcietinājumā līdz tiesai.
93. Tomēr, ja šis valsts lēmums tiek pieņemts kopā ar Eiropas apcietināšanas orderi, situācija ir atšķirīga. Proti, šādā situācijā tiesas kontrole izsniegšanas dalībvalstī, kurai ir jāaptver šādi prokurora pieņemti lēmumi, ciktāl ar tiem var tikt apdraudētas ar Hartas 6. pantu garantētās tiesības uz brīvību, noteikti tiek atlikta uz posmu pēc attiecīgās personas nodošanas šai dalībvalstij.
94. Es uzskatu, ka, ņemot vērā to, ka sakarā ar pašu sadarbības starp tiesu iestādēm mehānismu, kurš attiecas uz Eiropas apcietināšanas orderi un kurš nozīmē, ka ir vajadzīgs noteikts laikposms, lai pabeigtu procedūru šī ordera izpildei, pieprasīto personu nevar nogādāt izsniegšanas dalībvalsts tiesā īsā termiņā, un ņemot vērā to, ka Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procedūra atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 12. pantā paredzētajiem nosacījumiem var izraisīt šīs personas apcietināšanu izpildes dalībvalstī uz laikposmu, kas var būt garš, ir jāgarantē – un tā ir minimāla prasība –, lai valsts lēmums, ar ko tiek noteikta personas meklēšana un aizturēšana vai pat apcietināšana kā šajā gadījumā, un kas ir pamatā tam, lai prokurors izsniegtu Eiropas apcietināšanas orderi, tā pieņemšanas stadijā tiktu pakļauts tiesas kontrolei vai vismaz to būtu iespējams apstrīdēt ar prasību, ko šī persona varētu celt izsniegšanas dalībvalsts tiesā tūlīt pēc tās aizturēšanas izpildes dalībvalstī.
95. Ja valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu pieņem prokurors, kā tas ir Bulgārijas procesuālajā sistēmā kriminālprocesa pirmstiesas stadijā, pieprasītajai personai pēc tās aizturēšanas izpildes dalībvalstī tādējādi vajadzētu būt iespējai vērsties izsniegšanas dalībvalsts tiesā, lai tā varētu lemt par šīs personas aizturēšanas un apcietināšanas likumību, ņemot vērā šīs dalībvalsts tiesības, tāpat kā tas būtu noticis, ja šī persona būtu nogādāta tiesā vēlākais 72 stundu laikā, kā tas ir paredzēts tāda valsts lēmuma par apcietinājuma piemērošanu gadījumā, kuru pieņem prokurors atbilstoši NPK 64. panta 2. punktam. Ja tas tā nav, attiecīgās personas aizturēšanas un apcietināšanas tiesiskuma aspekts kopumā netiek pakļauts nekādai tiesas kontrolei pirms šīs personas nodošanas izsniegšanas dalībvalstij, jo izpildes tiesu iestāde nav kompetenta lemt par šo aspektu.
96. Katrā ziņā vienmēr vajadzētu būt iespējai valsts procedūru, kuras rezultātā tiek izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, pakļaut tiesas kontrolei vismaz vienā no abiem pieprasītās personas tiesību aizsardzības līmeņiem pirms šīs personas nodošanas izsniegšanas dalībvalstij, proti, pirms ir izsmelta Eiropas apcietināšanas ordera tiesisko seku lielākā daļa (55).
97. Piebildīšu, ka Savienības atvasinātajās tiesībās paredzēto procesuālo garantiju esamībai, manuprāt, vajadzētu iet rokrokā ar garantiju, saskaņā ar kuru katrā procesuālajā sistēmā vajadzētu paredzēt tiesas kontroli attiecībā uz valsts procedūru, kuras rezultātā tiek izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, un ir jābūt iespējai to veikt pirms attiecīgās personas nodošanas.
98. Šajā ziņā es norādu – Tiesa ir precizējusi, ka “Pamatlēmums 2002/584 ietilpst kopējā to garantiju attiecībā uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā sistēmā, kas paredzētas citos Savienības tiesību aktos, kuri pieņemti tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā un kuri palīdz atbilstoši Eiropas apcietināšanas orderim pieprasītajai personai īstenot savas tiesības pat vēl pirms tās nodošanas izsniegšanas dalībvalstij” (56).
99. It īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm (57), 10. pantā ir noteikts, ka kompetentā iestāde izpildes dalībvalstī bez nepamatotas kavēšanās pēc brīvības atņemšanas informē pieprasītās personas, ka tām ir tiesības izsniegšanas dalībvalstī izraudzīties advokātu (58).
100. Saskaņā ar Direktīvas 2013/48 10. panta 4. punktu “šāda izsniegšanas dalībvalstī izraudzīta advokāta loma ir palīdzēt advokātam izpildes dalībvalstī, sniedzot minētajam advokātam informāciju un padomu, lai varētu efektīvi īstenot pieprasīto personu tiesības saskaņā ar Pamatlēmumu [2002/584]”. Manā ieskatā, šādi definēta advokāta loma ietver informācijas sniegšanu par izsniegšanas dalībvalstī eventuāli pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, lai panāktu, ka šīs dalībvalsts tiesā tiek pārbaudīta Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumu ievērošana, kā arī valsts lēmuma, uz kuru balstīts šis apcietināšanas orderis, atbilstība valsts tiesību normām.
101. Tādējādi, lai nodrošinātu šo normu lietderīgo iedarbību, manuprāt, personai, kura ir aizturēta izpildes dalībvalstī, ir jābūt iespējai izsniegšanas dalībvalsts tiesā pirms šīs personas nodošanas šai dalībvalstij apstrīdēt vai nu Eiropas apcietināšanas orderi, vai nu valsts lēmumu, uz kuru tas balstīts, ja neviens no šiem lēmumiem to izsniegšanas laikā nav bijis pakļauts tiesas kontrolei. Tomēr ir jāprecizē, ka, lai ievērotu prasību par Eiropas apcietināšanas ordera ātru izskatīšanu, pieteikumam, kas iesniegts izsniegšanas dalībvalsts tiesā, nevajadzētu attiekties uz nosacījumiem un termiņiem, kuri noteikti Pamatlēmumā 2002/584 šāda apcietināšanas ordera izpildei.
102. No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka Bulgārijas procedūra attiecībā uz prokurora veiktu Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu kriminālprocesa pirmstiesas stadijā, manuprāt, neatbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām.
V. Secinājumi
103. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Westminster Magistrates’ Court (Vestminsteras miertiesa, Apvienotā Karaliste) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Padomes Pamatlēmums 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), ir interpretējams tādējādi, ka prasības, kuras raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, kas jāsaņem personai, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas uzsākšanai, nav izpildītas, ja saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesisko regulējumu gan Eiropas apcietināšanas orderi, gan valsts tiesas nolēmumu, uz kuru balstīts šis orderis, izsniedz iestāde, kas, lai arī ir iesaistīta tiesvedības īstenošanā krimināllietās šajā dalībvalstī, pati nav tiesa, un tos nevar pakļaut tiesas kontrolei minētajā dalībvalstī pirms attiecīgās personas nodošanas.