VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2016. gada 18. februārī (*)
Šķīrējklauzula – Programma lauksaimniecības produktu piegādei uz Krieviju – Liellopu gaļas piegāde – Līguma neizpilde no intervences aģentūras puses – Piemērojamās tiesības – Noilgums – Novēlota atsevišķu piegādes nodrošinājumu atmaksāšana – Piegādes rēķina daļēja samaksa – Nepietiekama samaksa ārvalstu valūtā par atsevišķiem rēķiniem – Nokavējuma procenti
Lieta T‑164/14
Calberson GE, Vilnēva-Garenna [Villeneuve-Garenne] (Francija), ko pārstāv T. Gallois un E. Dereviankine, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv D. Bianchi un I. Galindo Martín, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Francijas Republika, ko pārstāv D. Colas un C. Candat, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību saskaņā ar LESD 272. pantu, lai panāktu, ka Komisijai tiktu piespriests atlīdzināt zaudējumus, kuri esot nodarīti prasītājai intervences aģentūras apgalvoti izdarīto pārkāpumu dēļ saistībā ar publiskā iepirkuma līguma izpildi par liellopu gaļas piegādi Krievijai saskaņā ar Komisijas 1999. gada 18. janvāra Regulu (EK) Nr. 111/1999, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 2802/98 par programmu lauksaimniecības produktu piegādei uz Krievijas Federāciju (OV L 14, 3. lpp.), un Komisijas 1999. gada 16. augusta Regulu (EK) Nr. 1799/1999 par liellopu gaļas piegādi Krievijai (OV L 217, 20. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude], tiesneši I. Višņevska-Bjalecka [I. Wiszniewska-Białecka] un I. Uljoa Rubio [I. Ulloa Rubio] (referents),
sekretāre S. Bukšeka Tomaca [S. Bukšek Tomac], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 16. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Saskaņā ar Padomes 1998. gada 17. decembra Regulas (EK) Nr. 2802/98 par programmu lauksaimniecības produktu piegādei uz Krievijas Federāciju (OV L 349, 12. lpp.) 1. panta 1. punktu saskaņā ar šīs regulas noteikumiem tika veikta atsevišķu lauksaimniecības produktu brīva piegāde uz Krieviju, un Eiropas Kopienu Komisija bija atbildīga par šī pasākuma veikšanu saskaņā ar minētās regulas 4. panta 1. punktu, un piegādes izmaksas, ieskaitot transportu uz ostām vai robežposteņiem, izņemot izkraušanu, un attiecīgā gadījumā pārstrādi Kopienā, tika noteiktas ar konkursa procedūru atbilstoši šīs regulas 2. panta 3. punktam.
2 Konkursa procedūrā, kas uzsākta ar Komisijas 1999. gada 16. augusta Regulu (EK) Nr. 1799/1999 par liellopu gaļas piegādi Krievijai (OV L 217, 20. lpp.), prasītāja, sabiedrība Calberson GE, 1999. gada 14. septembrī iesniedza Office national interprofessionnel des viandes, de l’élevage et de l’aviculture (Ofival) [Valsts mājlopu un mājputnu gaļas starpnozaru birojam], šobrīd Établissement national des produits de l’agriculture et de la mer (FranceAgriMer) [Valsts zemkopības un jūras produktu birojam] (turpmāk tekstā – “intervences aģentūra”), piedāvājumu, lai noteiktu 5000 tonnu liellopu gaļas liemeņa svara piegādes izmaksas, kas bija minētās regulas II pielikumā izklāstītajā 8. daļā.
3 Ar 1999. gada 24. septembra lēmumu Komisija tostarp piešķīra prasītājai tiesības veikt Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstītās 8. daļas piegādi.
4 Saskaņā ar Komisijas 1999. gada 18. janvāra Regulu (EK) Nr. 111/1999, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kā piemērot Regulu Nr. 2802/98 (OV L 14, 13. lpp.), un Regulu Nr. 1799/1999 Komisijai uzlikto pienākumu īstenošana praksē šī iepirkuma ietvaros tika uzticēta intervences aģentūrai. Konkrēti intervences aģentūrai bija jānodrošina līgumsaistību attiecībā uz finansiālā nodrošinājuma samaksu un tā atmaksu izpilde.
5 Pēc liellopu gaļas liemeņu piegādes veikšanas, kā paredzēts Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstītajā 8. daļā, prasītāja prasīja intervences aģentūrai atmaksāt piegādes nodrošinājumu, kas tai bija jāiemaksā atbilstoši minētajai regulai, un samaksāt transporta izmaksas.
6 Tā kā šīs prasības netika pilnībā apmierinātas, prasītāja 2000. gada 10. jūlijā cēla prasību tribunal de grande instance de Paris [Parīzes apgabaltiesā] (Francija) par to zaudējumu atlīdzību, kas tai esot radušies intervences aģentūras nokavējuma apmierināt tās prasības dēļ. It īpaši tā minētajai aģentūrai pārmeta, pirmkārt, ka tā novēloti ir apmaksājusi dažus rēķinus un atcēlusi dažus nodrošinājumus un, otrkārt, ka tā ir veikusi samaksu Francijas frankos (FRF) par rēķiniem, kuri bija jāsamaksā Amerikas Savienoto Valstu dolāros (USD), pamatojoties uz nepiemērojamu maiņas kursu. Ar 2001. gada 19. decembra nolēmumu minētā tiesa atzina, ka tai nav piekritība izskatīt šo lietu administratīvo tiesu vietā. Tribunal administratif de Paris [Parīzes Administratīvā tiesa] (Francija), kurā 2002. gada 22. janvārī tika celta prasība, ar 2007. gada 30. jūlija spriedumu noraidīja prasītājas šiem pašiem mērķiem celto prasību. Cour administrative d’appel de Paris [Parīzes Administratīvā apgabaltiesa] (Francija), kurā 2007. gada 28. septembrī tika iesniegta apelācijas sūdzība, ar 2010. gada 6. aprīļa spriedumu noraidīja prasītājas šiem pašiem mērķiem iesniegto apelācijas sūdzību.
7 Tā kā prasītāja iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État [Valsts Padomē] (Francija), šī tiesa vērsās Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par Regulas Nr. 111/1999 16. panta interpretāciju. Ar savu jautājumu tā būtībā jautā, vai šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to Tiesai ir piešķirta kompetence izskatīt visus strīdus par tādu konkursu kā pamatlietā, un tostarp par prasībām atlīdzināt zaudējumus, kas radušies intervences aģentūras vainas, izmaksājot izvēlētajam pretendentam pienākošos maksājumu un atmaksājot piegādes nodrošinājumu, kuru izvēlētais pretendents iemaksā šai iestādei, dēļ.
8 Ar 2013. gada 17. janvāra spriedumu Geodis Calberson GE (C‑623/11, Krājums, EU:C:2013:22) Tiesa nosprieda, ka Regulas Nr. 111/1999, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 1999. gada 28. maija Regulu (EK) Nr. 1125/1999, 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to Tiesai ir piešķirta kompetence izskatīt strīdus par apstākļiem, kādos intervences aģentūra, kura ir izvēlēta, lai saņemtu piedāvājumus paziņojumam par pakalpojumu sniegšanu saistībā ar lauksaimniecības produktu bezmaksas piegādi uz Krievijas Federāciju, veic maksājumu, kas pienākas izvēlētajam pretendentam, un atmaksā piegādes nodrošinājumu, kuru izvēlētais pretendents iemaksā šai iestādei, un tostarp par prasībām par zaudējumu atlīdzību, kas radušies šo darbību izpildē intervences aģentūras vainas dēļ.
9 Ar 2013. gada 11. marta spriedumu Conseil d’État atcēla tribunal administratif de Paris 2007. gada 30. jūlija nolēmumu un cour administrative d’appel de Paris 2010. gada 6. aprīļa spriedumu un konstatēja, ka šīm tiesām nav piekritības lemt par prasītājas celto prasību atlīdzināt zaudējumus.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 7. martā, prasītāja cēla šo prasību.
11 2014. gada 9. jūnijā Komisija iesniedza iebildumu rakstu.
12 Replikas raksts un atbildes raksts uz repliku tika iesniegti attiecīgi 2014. gada 22. septembrī un 17. decembrī.
13 Ar 2014. gada 11. jūlijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto dokumentu Francijas Republika lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas atbalstam.
14 Ar 2014. gada 2. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā. Francijas Republika savu iestāšanās rakstu iesniedza 2014. gada 15. oktobrī. Prasītāja un Komisija noteiktajos termiņos iesniedza par to savus apsvērumus.
15 Ar 2015. gada 11. jūnija vēstuli Vispārējā tiesa atbilstoši 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantam lūdza lietas dalībniekus procesa organizatorisko pasākumu ietvaros atbildēt uz vienu jautājumu. Lietas dalībnieces šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
16 Tika uzklausīti prasītājas, Komisijas un Francijas Republikas mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2015. gada 16. jūlija tiesas sēdē.
17 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– piespriest Komisijai samaksāt tai finansiālos izdevumus EUR 7691,60 apmērā, ieskaitot nodokļus, kas radušies novēlotās finanšu nodrošinājuma par piegādi atmaksas dēļ;
– piespriest Komisijai samaksāt tai nokavējuma procentus, kas radušies laikā starp piegāžu rēķinu termiņa beigām un to faktisko apmaksu: EUR 81 817,25, bez nodokļiem, un USD 6344,17;
– piespriest Komisijai samaksāt tai “nokavējuma procentus par nokavējuma procentiem”: 2 % apmērā par iepriekš minēto nokavējumu procentu samaksas nokavējumu (no EUR 81 817,25, bez nodokļiem, un USD 6344,17);
– piespriest Komisijai samaksāt tai atlikumu no piegādes rēķina: EUR 17 400, ieskaitot nodokļus;
– piespriest Komisijai samaksāt tai starpību par maiņas kursu: 30 580,41, ieskaitot nodokļus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Francijas Republikas prasījums Vispārējai tiesai ir noraidīt prasību kā nepamatotu.
Juridiskais pamatojums
Piemērojamās tiesību normas
20 Prasītāja norāda, ka, tā kā lietas dalībnieki nav tieši norādījuši līgumam piemērojamās tiesības, šīs tiesības ir jānosaka saskaņā ar 2008. gada 17. jūnija Regulas Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas I regula”). Pamatojoties uz šajā regulā iekļautajiem principiem, minētajam līgumam piemērojamās tiesības ir Francijas tiesības.
21 Komisija neapstrīd, ka atbilstoši Romas I regulai minētajam līgumam piemērojamās tiesības ir Francijas tiesības. Tomēr Komisija uzsver, ka 2002. gada 9. oktobra spriedumā Hans Fuchs/Komisija (T‑134/01, Krājums, EU:T:2002:246), kā arī 2004. gada 10. februāra spriedumā Calberson GE/Komisija (T‑215/01, T‑220/01 un T‑221/01, Krājums, EU:T:2004:38), kuri abi bija par piegādes līgumiem, kas noslēgti, pamatojoties uz Regulu Nr. 111/1999, Vispārējā tiesa nebija uzskatījusi par nepieciešamu noteikt piemērojamās tiesības un interpretēja šo regulu, neatsaucoties uz valsts tiesībām. Lai arī Vispārējā tiesa šajās lietās secināja, ka starp Komisiju un katru izraudzīto pretendentu pastāvēja līgumattiecības, tā arī bija ņēmusi vērā to, ka noteikumi, kuri veidoja “līguma” priekšmetu, bija iekļauti Eiropas Savienības regulās, kuras visās dalībvalstīs ir jāinterpretē vienveidīgi.
22 Francijas Republika norāda, ka lieta vispirms ir jāizskata, pamatojoties uz līguma noteikumiem, kuri būtībā ir paredzēti Regulās Nr. 111/1999 un Nr. 1799/1999, un ka minētās regulas ir jāinterpretē to kontekstā, lai aizpildītu iespējamos robus. Pretējā gadījumā tā uzskata, ka, ja minētajam līgumam ir jānosaka piemērojamās tiesības, tad tās būšot Francijas tiesības.
23 Saskaņā ar LESD 340. pantu “Savienības līgumisko atbildību reglamentē tiesību akti, ko piemēro attiecīgiem līgumiem”. Līgumam piemērojamie tiesību akti ir tie, kuri ir tieši paredzēti līgumā, jo ar līguma noteikumiem tiek izteikta kopīga pušu griba, kurai ir jābūt prioritārai pār jebkuru citu kritēriju, kurš izmantojams vienīgi tad, ja līgums klusē (spriedums, 1985. gada 26. novembris, Komisija/CO.DE.MI., 318/81, Krājums, EU:C:1985:467, 20.–22. punkts).
24 Šajā lietā, kā Tiesa ir norādījusi spriedumā Geodis Calberson GE, minēts 8. punktā (EU:C:2013:22, 26.–28. punkts), starp Komisiju kā līgumslēdzēju iestādi un prasītāju pastāv līgumiskas attiecības. Izņemot cenu, par kuru ir vienojušās puses, pušu savstarpējās tiesības un pienākumi ir noteikti Regulu Nr. 111/1999 un Nr. 1799/1999 normās. Tomēr nevienā no šīm abām regulām attiecībā uz jebkuru jautājumu, kurš minētajās regulās nav reglamentēts, nav noteikti minētajam līgumam piemērojamie tiesību akti.
25 Ja līgums klusē, Savienības tiesai ir jānosaka piemērojamie tiesību akti, ņemot vērā dalībvalstīs vispārīgi atzītos principus un izmantojot starptautisko privāttiesību normas, it īpaši 1980. gada 19. jūnija Romas konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kas aizstāta ar Romas I regulu, normas (šajā ziņā skat. spriedumus, 2001. gada 11. oktobris, Komisija/Oder-Plan Architektur u.c., C‑77/99, Krājums, EU:C:2001:531, 28. punkts, un 2005. gada 17. marts, Komisija/AMI Semiconductor Belgium u.c., C‑294/02, Krājums, EU:C:2005:172, 60. punkts).
26 Saskaņā ar Romas I regulas 3. un 5. pantu “līgumu reglamentē tie tiesību akti, kurus izvēlas puses”, un, “ciktāl attiecībā uz preču pārvadājuma līgumu saskaņā ar 3. pantu nav izdarīta izvēle attiecībā uz piemērojamajiem tiesību aktiem, piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā pārvadātājam ir pastāvīgā mītnesvieta, ja saņemšanas vieta vai piegādes vieta, vai preču nosūtītāja pastāvīgā mītnesvieta arī ir šajā valstī”. Ja šīs prasības nav ievērotas, piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā atrodas piegādes vieta, kā par to vienojušās puses.
27 Šajā lietā nav strīda par to, ka pārvadātāja mītnesvieta ir Francijā un ka no Regulas Nr. 1799/1999 II pielikuma izriet, ka Krievijai nosūtītās liellopu gaļas saņemšana notika Francijā.
28 Tādējādi šis strīds ir jāizskata, pamatojoties uz tā līguma noteikumiem, proti, ņemot vērā Regulu Nr. 111/1999 un Nr. 1799/1999 normas, un attiecībā uz jebkuru šajās regulās nereglamentētu jautājumu – ņemot vērā Francijas tiesības.
Par pieņemamību
Par noilgumu
29 Komisija norāda, ka, lai izvērtētu prasības pieņemamību, ir jāņem vērā tas, ka jautājumu par Savienības tiesu kompetenci lemt par strīdiem saistībā ar atklātiem konkursiem pārtikas palīdzības Krievijas Federācijai ietvaros Vispārējā tiesa izskatīja spriedumā Hans Fusch/Komisija, minēts 21. punktā (EU:T:2002:246), un šī atbilde vēlāk tika apstiprināta spriedumā Calberson GE/Komisija, minēts 21. punktā (EU:T:2004:38), kurā prasītāja bija lietas dalībnieks. Taču šo prasību prasītāja esot cēlusi vienīgi 2014. gada martā, proti, attiecīgi desmit un divpadsmit gadus pēc šiem spriedumiem un četrpadsmit gadus pēc faktu norises laika. Tādēļ prasība esot noilgusi un tā esot atzīstama par nepieņemamu.
30 Prasītāja norāda, ka ar Komisiju noslēgtais līgums ir publisko tiesību līgums, ciktāl tas tiek īstenots, sniedzot pārtikas palīdzības organizēšanas pakalpojumu, un ka tai uzticēto uzdevumu dēļ tā palīdz īstenot sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu. Prasītāja atgādina, ka Francijas tiesībās noilgumu publisko personu līgumiskās atbildības jomā reglamentē 1968. gada 31. decembra Likums Nr. 68‑1250 par noilgumu attiecībā uz prasījumiem no valsts, departamentiem, pašvaldībām un publiskām iestādēm (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 68‑1250”). Taču saskaņā ar šo likumu tās tiesības uz atmaksu neesot noilgušas.
31 Jānorāda, ka, pirmkārt, ne Regulā Nr. 111/1999, ne Regulā Nr. 1799/1999 nav precizēts, kuras ir minētajam līgumam piemērojamās normas noilguma jomā. Tādējādi, kā tika konstatēts iepriekš 28. punktā, ir piemērojamas Francijas tiesības. Otrkārt, Francijas tiesībās code civil [turpmāk tekstā – “Civilkodekss”] normas ir piemērojamas lex specialis neesamības gadījumā.
32 Vispārējie noilguma noteikumi ir paredzēti Francijas Civilkodeksā. Šie noteikumi tika grozīti ar 2008. gada 17. jūnija Likumu Nr. 2008‑561 par noilguma reformu civillietās (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 2008‑561”), kas stājās spēkā 2008. gada 19. jūnijā. Pirms šīs reformas vispārējais noilguma termiņš civillietās bija 30 gadi atbilstoši bijušajam Civilkodeksa 2262. pantam. Pēc reformas saskaņā ar minētā kodeksa 2224. pantu personiskās prasības vai īpašuma prasības noilgst piecos gados no brīža, kad tiesību turētājs ir uzzinājis vai tam bija jāuzzina fakti, kuri ļauj šīs tiesības īstenot. Civilkodeksa 2241. pantā ir paredzēts, ka prasība tiesā, pat pieteikums par pagaidu noregulējumu, pārtrauc noilguma termiņu, kā arī prasības celšanas termiņu un ka tas ir arī tad, ja šī prasība ir celta tiesā, kurai nav piekritības, vai ja pieteikums par vēršanos tiesā ir atcelts procesuālu trūkumu dēļ. Atbilstoši šī kodeksa 2242. pantam ar prasību tiesā radītais pārtraukums ir spēkā līdz tiesvedības izbeigšanai. Visbeidzot minētā kodeksa 2231. pantā ir noteikts, ka ar pārtraukumu tiek dzēsts iestājušais noilguma termiņš un sākas jauns termiņš ar tādu pašu ilgumu kā iepriekšējais. Likuma Nr. 68‑1250, uz kura piemērošanu atsaucas prasītāja kā uz lex specialis, 1. un 2. pantā ir paredzēts četrus gadus ilgs noilguma termiņš, kuru sāk skaitīt no pirmās tā gada dienas, kurš seko gadam, kurā tika iegūtas tiesības. Šo termiņu pārtrauc jebkura tiesā celta prasība, pat ja prasība ir celta tiesā, kurai nav piekritības to izskatīt. Šādā gadījumā jaunu termiņu sāk skaitīt no pirmās tā gada dienas, kurš seko gadam, kurā nolēmums stājies likumīgā spēkā.
33 Šajā lietā prasītājas prasības tribunal de grande instance de Paris un tribunal administratif de Paris pret intervences aģentūru tika celtas attiecīgi 2000. gada 10. jūlijā un 2002. gada 22. janvārī (skat. iepriekš 6. punktu), ievērojot iepriekš 32. punktā minētos noilguma termiņus. Tas pats sakāms par šo prasību, kas celta 2014. gada 7. martā, proti, mazāk kā gadu pēc Conseil d’État [Valsts Padomes] sprieduma, ar kuru tika izbeigta tiesvedība Francijas administratīvajās tiesās (skat. iepriekš 9. punktu).
34 No tā izriet, ka prasītājas tiesības uz atmaksu nav noilgušas, ne pamatojoties uz Francijas Civilkodeksu, ne arī prasītājas paredzētajā gadījumā, kad tiktu piemērotas Likuma Nr. 68‑1250 normas noilguma jomā.
35 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasība ir jāatzīst par pieņemamu un nav jānosaka, vai, kā uzskata prasītāja, minētais līgums ir jāatzīst par publisko tiesību līgumu un vai Likums Nr. 68‑1250 ir piemērojams kā lex specialis.
Par apgalvoto strīda priekšmeta paplašināšanu replikas rakstā
36 Komisija, kuru atbalsta Francijas Republika, norāda, ka prasītāja replikas rakstā ir nepamatoti paplašinājusi prasības pieteikumā noteikto strīda priekšmetu. Tā šajā ziņā norāda, ka prasības pieteikumā nepārprotami ir minēts “līgums” par “liellopu gaļas” pārvadāšanu saistībā ar Regulu Nr. 111/1999 un Regulu Nr. 1799/1999 un ka prasītāja prasības pieteikumā vienīgi ir minējusi un pielikumā ir pievienojusi savu 1999. gada 14. septembra piedāvājumu (skat. iepriekš 2. punktu), kurš attiecas uz Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstīto 8. daļu. Savukārt replikas rakstā prasītāja esot apgalvojusi, ka minētais līgums ir līgums “par visām daļām kopā” attiecībā uz Regulā Nr. 111/1999 paredzēto “lauksaimniecības produktu” pārvadāšanu, un tajā vairs nebija minēta atsauce uz Regulu Nr. 1799/1999, kura ir būtiska tikai attiecībā uz 8. daļu. Komisija uzskata, ka tikai tas, ka prasības pieteikumā ir minēti daži rēķini attiecībā uz citām daļām, nav pietiekami, ņemot vērā 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, lai uzskatītu, ka strīda priekšmets aptver arī šīs daļas.
37 Francijas Republika piebilst, ka prasītāja ar Kopienu ir noslēgusi tik daudz līgumu, cik tā bija iesniegusi piedāvājumus, kurus bija pieņēmusi Komisija. Šajos apstākļos prasītāja, prasības pieteikumā lūdzot piemērot līgumu, kurš to vieno ar Kopienu attiecībā tikai uz Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstīto 8. daļu, ir aprobežojusi strīda priekšmetu ar vienu vienīgu līgumu. Francijas Republika arī norāda, ka saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 5.a punktu prasības pieteikumam ir jāpievieno līgums, kurā iekļauta šķīrējklauzula. Ja prasības pieteikumā būtu minētas citas daļas, prasītājai būtu jāiesniedz līgumi, kuri noslēgti saistībā ar šīm daļām.
38 Prasītāja apstrīd visus šos apgalvojumus un uzskata, ka tās prasība “attiecas uz visu līgumu, kas noslēgts saskaņā ar Regulu Nr. 111/1999, attiecībā uz visām apstrīdētajām daļām”. No prasības pieteikumā minētajiem samaksas pieprasījumiem un to pamatošanai iesniegtajiem pierādījumu piedāvājumiem, proti, rēķiniem, kuru apmaksa tiek lūgta un kuri attiecas uz dažādām daļām saistībā ar dažādām regulām, ar kurām tiek piemērota minētā regula, nepārprotami izriet, ka strīda priekšmets nebija ierobežots ar Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstīto 8. daļu. Attiecībā uz šo konkrēto daļu izraudzītā piedāvājuma minēšana esot tikusi veikta tikai piemēra veidā.
39 Atbilstoši 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam prasītājam pieteikumā par lietas ierosināšanu ir pienākums norādīt strīda priekšmetu un minēt izvirzītos prasījumus.
40 Šajā lietā ir jānorāda, kā pamatoti ir uzskatījusi Komisija un Francijas Republika, ka prasītāja prasības pieteikuma sākumā nepārprotami norāda, ka tai tika piešķirtas tiesības slēgt “līgumu ar Komisiju [..] par liellopu gaļas pārvadāšanu no Francijas teritorijas līdz [Krievijai] saistībā ar piegāžu programmu šai valstij, kas bija paredzēta ar Regulu (EK) Nr. 111/1999 [..] un Regulu Nr. 1799/1999”, un ka “atbilstoši šīm regulām” to pienākumu īstenošana praksē, kuri bija noteikti Komisijai “saskaņā ar šo līgumu”, tika uzticēta intervences aģentūrai. Prasītāja turklāt precizē, ka “līguma izpildes gaitā” tā bija saskārusies ar vairākām grūtībām, kuras bija saistītas ar apgalvotajām intervences aģentūras pieļautajām kļūdām.
41 Tas, ka prasības pieteikumā ir minēti tikai daži rēķini, kuri būtībā attiecas uz citām daļām, nevis 8. daļu, nav pietiekami, ņemot vērā 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, lai uzskatītu, kā norādīts replikas rakstā, ka strīda priekšmets attiecās arī uz līgumiem par iepirkumiem, kuru ietvaros līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas prasītājai, pamatojoties uz Komisijas 1999. gada 12. marta Regulu (EK) Nr. 556/1999 par liellopu gaļas piegādi uz Krieviju (OV L 68, 19. lpp.) (1., 2. un 3. daļa), Komisijas 1999. gada 31. marta Regulu (EK) Nr. 712/1999 par cūkgaļas piegādi uz Krieviju (OV L 89, 54. lpp.) (6. daļa) un Komisijas 1999. gada 28. maija Regulu (EK) Nr. 1133/1999 par liellopu gaļas piegādi uz Krieviju (OV L 135, 64. lpp.) (1. un 2. daļa).
42 Tas, ka visas iepriekš 41. punktā minētās regulas, kuras pirmo reizi tika minētas replikas rakstā, ir regulas, ar kurām tiek piemērota Regula Nr. 111/1999, nav būtiski, jo katrā regulā, ar kuru tiek piemērota minētā regula, ir paredzēts jauns iepirkums, lai tiktu piešķirtas jaunas līguma slēgšanas tiesības. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 111/1999 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu piedāvājumu pieņem tikai tad, ja tas attiecas uz vienu daļu. Tādējādi prasītājai nebija iespējams ne iesniegt piedāvājumu uz vairākām daļām, ne paredzēt, ka ar tās iesniegto piedāvājumu attiecībā uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu par šo daļu Komisija pieņems pārējos piedāvājumus attiecībā uz citām daļām saskaņā ar minēto regulu vai citām regulām.
43 Protams, Regulā Nr. 111/1999 ir paredzēti sīki izstrādāti noteikumi attiecībā uz programmas lauksaimniecības produktu piegādei uz Krievijas Federāciju piemērošanu un šie sīki izstrādātie noteikumi ir kopīgi un ir piemērojami dažādām regulām, kuras prasītāja minēja replikas posmā. Tomēr Regulas Nr. 111/1999 1. un 2. pantā ir paredzēts, ka konkursa procedūras uzsākšana īpašu piegādes līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai notiek saskaņā ar īpašām regulām, kā, piemēram, Regulām Nr. 1799/1999, Nr. 556/1999, Nr. 712/1999 un Nr. 1133/1999. Tādējādi nevar tikt uzskatīts, ka saskaņā ar šīm konkrētajām regulām veiktā īpašo piegādes līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana nozīmē viena līguma, kurš ir saistīts ar iepirkumu, kurā ir septiņas dažādas daļas, izpildi.
44 Turklāt Regulas Nr. 111/1999 5. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā nepārprotami ir noteikts, ka intervences aģentūrai iesniegtajos piedāvājumos tiek iekļauta atsauce uz regulu, ar kuru ir izsludināts attiecīgais uzaicinājums uz konkursu, un ka katrs piedāvājums attiecas uz vienu daļu pilnā apjomā. Prasības pieteikumam pievienotais piedāvājums attiecas uz Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstīto 8. daļu, un tas nekādā gadījumā neparāda to pienākumu apjomu, kurus prasītāja ir apņēmusies izpildīt programmā lauksaimniecības produktu piegādei uz Krievijas Federāciju, jo katrs piedāvājums ir citāds un ir ticis iesniegts citā konkursa procedūrā.
45 Tādējādi atsaukšanās replikas rakstā uz citām daļām, nevis Regulā Nr. 1799/1999 paredzēto 8. daļu ir strīda priekšmeta paplašināšana un tā ir jānoraida kā nepieņemama.
Par lietas būtību
46 Prasības pamatojumam prasītāja būtībā izvirza četrus prasījumus. Pirmais prasījums ir par novēlotu dažu piegādes nodrošinājumu atmaksu. Otrais prasījums attiecas uz atsevišķu pārvadāšanas rēķinu novēlotu samaksu. Trešais prasījums ir par viena pārvadāšanas rēķina daļēju samaksu. Ceturtais prasījums attiecas uz dažu rēķinu nepietiekamu atmaksu līgumā neparedzētā valūtā.
47 Vispārējā tiesa uzskata, ka pirms otrā prasījuma ir lietderīgi analizēt pirmo, trešo un ceturto prasījumu.
Par pirmo prasījumu – novēlotu dažu piegādes nodrošinājumu atmaksu
48 Prasītāja uzskata, ka trīs tās sniegtie piegādes nodrošinājumi tika atmaksāti novēloti, intervences aģentūrai nenorādot pamatojumu, kas varētu pamatot šo novēloto atmaksu, un tā prasa atlīdzināt izdevumus, kuru radījusi šī novēlošanās. Tā norāda, ka nepamatots atteikums atmaksāt nodrošinājumus ir kļūda, kas var radīt iestādes atbildību, un atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 111/1999 12. panta 2. punktu piegādes nodrošinājums tiek atmaksāts, ja izraudzītais pretendents iesniedz pierādījumu par piegādes izpildi.
49 Komisija norāda, ka, tā kā prasības pieteikumā nav ietverta būtiska informācija, kā, piemēram, minētas konkrētas piegādes darbības, prasījums esot jāatzīst par nepieņemamu, pamatojoties uz 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Katrā ziņā tā uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tai ir bijuši izdevumi, kurus bija radījusi minētā novēlošanās, un atgādina, ka izmaksas par bankas nodrošinājumu bija iekļautas cenā, kura bija minēta tās iesniegtajā piedāvājumā. Turklāt Komisija uzskata, ka, lai arī Regulā Nr. 111/1999 nav paredzēts termiņš nodrošinājumu atmaksai, tas nenozīmē, ka atmaksai ir jānotiek tajā pašā dienā, kad intervences aģentūra ir saņēmusi pierādījumus. Tā uzsver, ka intervences aģentūrai ir jāizvērtē pierādījumi pirms nodrošinājuma atmaksas un jāveic samaksa, pretējā gadījumā tai ir jāvēršas pie izraudzītā pretendenta, ja pēc pārbaudes izrādās, ka nav tikuši izpildīti piegādes nosacījumi. Šajā lietā prasītājas minētā kavēšanās, proti, 18 un 30 dienas, nekādi nevarot tikt uzskatīta par nesamērīgu.
50 Francijas Republika uzskata, ka prasītājas iesniegtie rēķini sava prasījuma atbalstam tika sagatavoti pirms līguma par Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstīto 8. daļu noslēgšanas un ka tādējādi tos nevarot sasaistīt ar minēto līgumu.
51 Jānorāda, kā ir minējusi Francijas Republika, ka rēķini ar numuriem BRU 9132021 un BRU 9132022, kurus prasītāja iesniedza sava iebilduma atbalstam, tika sagatavoti 1999. gada 3. un 9. augustā, proti, pirms prasītājas piedāvājuma iesniegšanas intervences aģentūrai 1999. gada 14. septembrī un pirms Komisijas lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu prasītājai 1999. gada 24. septembrī attiecībā uz Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstīto 8. daļu. Tādējādi minētos rēķinus nevar sasaistīt ar līgumu par šo daļu.
52 Līdz ar to pirmais prasījums katrā ziņā ir jānoraida un nav jālemj par Komisijas celto iebildi par nepieņemamību, pamatojoties uz 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
Par trešo prasījumu – viena pārvadāšanas rēķina daļēju samaksu
53 Prasītāja uzskata, ka, lai arī tā sniedza visus līgumā paredzētos pārvadāšanas pakalpojumus un to pierādīja, intervences aģentūrai iesniedzot attiecīgos dokumentus, intervences aģentūra bez jebkāda pamatojuma pilnībā nav apmaksājusi rēķinu ar numuru BRU 9131606. Tādējādi prasītāja prasa, lai Komisijai tiktu piespriests samaksāt summu EUR 17 400 apmērā, kas atbilst atlikumam, kurš ir jāsamaksā saistībā ar šo rēķinu.
54 Komisija uzskata, ka šis prasījums neatbilst 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam, jo prasītāja ir vienīgi apgalvojusi, ka summa EUR 17 400 apmērā nav tikusi samaksāta, nepaskaidrojot ne to, uz ko attiecas minētā summa, ne informāciju, kas nosūtīta intervences aģentūrai šī maksājuma pieprasījuma atbalstam, un to, kāpēc šī summa bija jāapmaksā. Katrā ziņā Komisija norāda, ka iekraušana ir jāveic izraudzītajam pretendentam, kā tika noteikts spriedumā Calberson GE/Komisija, minēts 21. punktā (EU:T:2004:38, 147.–149. punkts), un ka prasītājas piedāvājumā patiešām bija norādīti izdevumi par iekraušanas un izkraušanas darbiem. Līdz ar to tā uzskata, ka tā nevar būt atbildīga par kavējumiem, kurus prasītāja it kā esot cietusi preces izkraušanas brīdī.
55 Francijas Republika uzskata, ka prasītājas iesniegtais rēķins sava prasījuma atbalstam tika sagatavots pirms līguma par Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstīto 8. daļu noslēgšanas.
56 Jākonstatē, tāpat kā to ir izdarījusi Francijas Republika, ka prasītājas iesniegtais 1999. gada 6. jūlija rēķins sava prasījuma atbalstam tika sagatavots pirms līguma par Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstīto 8. daļu noslēgšanas, proti, 1999. gada 24. septembrī. Tādējādi minēto rēķinu nevar sasaistīt ar šo līgumu.
57 Līdz ar to trešais prasījums katrā ziņā ir jānoraida un nav jālemj par Komisijas celto iebildi par nepieņemamību, pamatojoties uz 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
Par ceturto prasījumu – dažu rēķinu nepietiekamu atmaksu līgumā neparedzētā valūtā
58 Prasītāja prasības pieteikumā norāda, ka Francijas tiesībās parāds, kurš izteikts ārvalstu valūtā, var tikt apmaksāts valsts valūtā ar nosacījumu, ka konvertācija notiek samaksas dienā. Šajā lietā “viena no daļām”, kuras līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas prasītājai un kura tiktu samaksāta Amerikas Savienoto Valstu dolāros, tika samaksāta Francijas frankos. Tādējādi tā uzskata, ka apstrīdētie “četri” rēķini kopā par summu USD 402 281 tika samaksāti, “pārskaitot summu frankos, kas atbilst EUR 390 334,62”, lai arī, ja piemērotais maiņas kurss būtu bijis samaksas dienā spēkā esošais maiņas kurss (“1,0463/0,9557”), pārskaitījumam būtu bijis jāatbilst EUR 420 915,03. Līdz ar to prasītāja pieprasa, lai Komisijai tiktu piespriests samaksāt prasītājai starpību EUR 30 580,41 apmērā.
59 Komisija norāda, ka prasījums dažu pretrunu un neskaidrības dēļ neizpilda 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētās prasības. Katrā ziņā cour administrative d’appel de Paris savā 2000. gada 6. aprīļa spriedumā jau ir konstatējusi, ka prasītājas rēķini tika izteikti gan Amerikas Savienoto Valstu dolāros, gan Francijas frankos.
60 Francijas Republika norāda, ka prasītāja nav identificējusi līgumnoteikumu, kurā ir ietverts apgalvotais samaksas pienākums Amerikas Savienoto Valstu dolāros, uz ko tā norāda. Tieši pretēji, Regulas Nr. 111/1999 5. panta d) punktā ir noteikts, ka, lai piedāvājums tiktu pieņemts, dažādās summas ir jāizsaka eiro. Prasītājas piedāvājums attiecībā uz Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstītās 8. daļas piegādi esot ticis izteikts euro, nevis Amerikas Savienoto Valstu dolāros. Katrā ziņā atbilstoši prasītājas minētajam Francijas tiesību principam būtu jāparedz starpība EUR 6705,45 apmērā.
61 Jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu, kas procesam Vispārējā tiesā ir piemērojami saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu, 21. panta pirmajai daļai un 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam pieteikumā par prasības ierosināšanu ietver kopsavilkumu par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa lemt par prasību attiecīgā gadījumā bez citas informācijas tās pamatojumam. Tādēļ prasības pieteikumā ir skaidri jānorāda pamati, ar kuriem ir pamatota prasība, jo tajā esošs abstrakts izteikums vien neatbilst Eiropas Savienības Tiesas statūtu un minētā Reglamenta prasībām (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1995. gada 12. janvāris, Viho/Komisija, T‑102/92, Krājums, EU:T:1995:3, 68. punkts, un 1997. gada 27. novembris, Tremblay u.c./Komisija, T‑224/95, Krājums, EU:T:1997:187, 79. punkts). Tāpat Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumiem ir vienīgi pierādījumu un tehniska funkcija (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 2. februāris, Grieķija/Komisija, T‑469/09, EU:C:2012:50, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
62 Šajā lietā attiecībā uz šajā prasījumā apgalvoto parādu ir jānorāda, tāpat kā to ir izdarījusi Komisija, ka prasītāja prasības pieteikumā ir norādījusi, ka “viena no daļām“, kuras līguma slēgšanas tiesības tai tika piešķirtas, tika izteikta Amerikas Savienoto Valstu dolāros, nenorādot tieši, kura daļa. Prasītāja pēc tam min “četrus rēķinus “par kopējo summu USD 402 281 apmērā, kas attiecoties uz šo daļu, tomēr pielikumā tos neiesniedzot, kā arī nesniedzot citu ar šiem rēķiniem saistītu informāciju.
63 Tomēr no prasības pieteikuma nepārprotami neizriet, vai prasītāja apstrīd to, ka attiecīgie rēķini tika samaksāti Francijas frankos, nevis Amerikas Savienoto Valstu dolāros, vai arī tā, tieši pretēji, tikai apstrīd piemēroto maiņas kursu. Prasītāja norāda, ka “Francijas tiesībās ir princips, ka parāds, kurš izteikts ārvalstu valūtā, var tikt samaksāts ar valsts valūtu ar nosacījumu, ka konvertācija notiek samaksas dienā”, kas liek domāt, ka tā vienīgi apstrīd maiņas kursu starp Francijas frankiem un Amerikas Savienoto Valstu dolāriem. Turklāt tā vietā, lai norādītu, kāds bija šis maiņas kurss, prasītāja atsaucas uz maiņas kursu starp Amerikas Savienoto Valstu dolāriem un euro, prasības pieteikumā nekādi neprecizējot konkrēto dienu, kuru tā izmanto kā atsauces dienu.
64 Šajos apstākļos šis prasījums neatbilst 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam un ir jānoraida kā nepieņemams.
65 Katrā ziņā ir jānorāda, ka to četru rēķinu vidū, kuri tika pievienoti replikas rakstam, tikai rēķinā ar numuru BRU 0135699 ir minēta Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstītās 8. daļas piegāde un līdz ar to tas var tikt sasaistīts ar līgumu par minēto daļu.
66 Jākonstatē, pirmkārt, ka šis rēķins tika izteikts gan Amerikas Savienoto Valstu dolāros (USD 108 173,76), gan Francijas frankos (FRF 717 289,39) un ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumu par to, ka šim rēķinam bija jābūt samaksātam Amerikas Savienoto Valstu dolāros. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī Regulas Nr. 111/1999 5. pantā ir prasīts, ka, lai piedāvājums tiktu pieņemts, tam ir jābūt izteiktam euro, minētā regula klusē attiecībā uz rēķinu samaksas kārtību. Regulas Nr. 111/1999 normās nav paredzēts, ka samaksai par piegādēm ir jānotiek kādā konkrētā valūtā. Turklāt ir jāatgādina, ka līguma noslēgšanas brīdī, proti, 1999. gada 24. septembrī, spēkā esošā valūta bija Francijas franks.
67 Otrkārt, jākonstatē, ka prasītāja neapgalvo, ka intervences aģentūra ir samaksājusi Francijas frankos citu summu, nevis rēķinā norādīto summu FRF 717 289,39 apmērā.
68 Balstoties uz šo pamatojumu, ceturtais prasījums, kā to ir sapratusi Vispārējā tiesa, katrā ziņā ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro prasījumu – nokavējuma procentu nesamaksāšanu
69 Prasītāja uzsver, ka, lai arī tā ir sniegusi visus pārvadāšanas pakalpojumus, kuri bija paredzēti līgumā par Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstīto 8. daļu, un intervences aģentūrai ir iesniegusi apliecinošus dokumentus, intervences aģentūra bez jebkāda pamatojuma ir kavējusies ar strīdīgo rēķinu apmaksu. Prasītāja tādējādi prasa, lai Komisijai tiktu piespriests samaksāt tai nokavējuma procentus, kā arī nokavējuma procentus par šiem procentiem. Tā arī norāda, ka Regulā Nr. 111/1999 nav ietverta neviena norma par pārvadāšanas pakalpojumu apmaksas termiņiem un piemērojamajām nokavējuma procentu likmēm. Tādējādi tā uzskata, ka ir jāatsaucas uz Francijas administratīvo tiesību principiem, kuri reglamentē šos jautājumus. Prasītāja norāda, ka saskaņā ar šiem principiem samaksai bija jābūt veiktai, uzrādot rēķinu preces izņemšanas vai piegādes brīdī vai saņemot rēķinu, ja samaksa nav veikta preces izņemšanas vai piegādes brīdī, un ka samaksas kavēšanās sāk skaitīt nokavējuma procentus automātiski un bez jebkādām citām formalitātēm.
70 Komisija, kuru atbalsta Francijas Republika, būtībā uzskata, ka šis prasījums ir jānoraida attiecībā uz visiem rēķiniem, vai nu tādēļ, ka tie nebija jāapmaksā, vai arī tādēļ, ka intervences aģentūra tos ir apmaksājusi pirms prasītājas tai nosūtītās brīdinājuma vēstules, vai arī tādēļ, ka tie nav sasaistīti ar strīda priekšmetu, vai arī tādēļ, ka nav tikuši iesniegti vajadzīgie pierādījumi par rēķinu apmaksu. Turklāt, tā kā Regulās Nr. 111/1999 un Nr. 1799/1999 nav noteikts termiņš attiecībā uz galīgo apmaksu, nevarot tikt uzskatīts, ka šie rēķini ir jāapmaksā skaidrā naudā. Esot jāpiešķir saprātīgs termiņš maksātājiestādei, lai pārbaudītu tai iesniegtos pieteikumus. Francijas Republika piebilst, ka Francijas Civilkodeksā arī ir paredzēts, ka nokavējuma procenti nesāk skaitīties automātiski, bet vienīgi pēc parādnieka brīdināšanas par samaksas pienākumu.
71 Pirmkārt, tāpat kā uzskata Komisija un Francijas Republika, ir jānoraida prasījums par nokavējuma procentu samaksu attiecībā uz rēķiniem, kuru izrakstīšanas datums ir pirms līguma par Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstīto 8. daļu noslēgšanas datuma, proti, 1999. gada 24. septembra, jo šie rēķini nevar tikt sasaistīti ar prasības pieteikumā noteikto strīda priekšmetu. Tādējādi ir jānoraida šis prasījums attiecībā uz rēķiniem ar numuriem BRU 9131230, BRU 9131356, BRU 9131823, BRU 9131824, BRU 9132738, BRU 9132739, BRU 9132764, BRU 9132021, BRU 9132022, BRU 9131606, BRU 9132744 un BRU 9132743.
72 Otrkārt, prasītāja neapstrīd, ka rēķini ar numuriem BRU 9132954, BRU 9133012, BRU 9133148, BRU 9133149, BRU 9133152, BRU 9133153, BRU 9133286, BRU 9134237, BRU 9133287, BRU 9133917, BRU 0135094, BRU 0135699 un BRU 0136077 tika apmaksāti pirms brīdinājumiem, kurus tā bija nosūtījusi intervences aģentūrai 2000. gada 3. aprīlī. Tā tomēr norāda, ka saskaņā ar Francijas administratīvajās tiesībām šāds brīdinājums nav nepieciešams, lai sāktu skaitīties nokavējuma procenti.
73 Šajā ziņā, kā tika atgādināts iepriekš 28. punktā, Francijas tiesības ir piemērojamas līgumam par Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstīto 8. daļu tikai tad, ja Regulās Nr. 111/1999 un Nr. 1799/1999, kā tās ir tikušas interpretētas judikatūrā, nav nevienas norādes par līgumnoteikumu konkrētu piemērošanu.
74 Šajā gadījumā, kā ir uzsvērusi Komisija, Vispārējā tiesa saistībā ar tāda pārvadāšanas līguma izpildi, kura slēgšanas tiesības Komisija arī bija piešķīrusi prasītājai, pamatojoties uz Regulu Nr. 111/1999, jau ir konstatējusi, ka samaksas kavēšanos var secināt tikai no parādnieka brīdināšanas brīža un ka piegādes līgumā nav paredzēts, ka brīdināšanas notiek automātiski, vienīgi beidzoties termiņam (šajā ziņā skat. spriedumu Calberson GE/Komisija, minēts 21. punktā, EU:T:2004:38, 144. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi Vispārējā tiesa nebija atsaukusies uz valsts tiesību normu, bet gan uz agrāko judikatūru, ar kuru tika interpretēta arī Regula Nr. 111/1999 (spriedums Hans Fusch/Komisija, minēts 21. punktā, EU:T:2002:246, 78. punkts). Ņemot vērā līguma par Regulas Nr. 1799/1999 II pielikumā izklāstīto 8. daļu īpašo raksturu un to, ka pušu savstarpējās tiesības un pienākumi ir noteikti Regulu Nr. 111/1999 un Nr. 1799/1999 normās, ir jānodrošina cik vien iespējams vienveidīga līgumu, kuru pamatā ir šis tiesiskais regulējums, interpretācija. No tā izriet, ka pretēji tam, ko norāda prasītāja, ar Francijas tiesībām, kuras līgumam ir piemērojamas vienīgi tad, ja [minētajās regulās] šajā ziņā nekas nav paredzēts, nevar tikt reglamentēts jautājums par nokavējuma procentiem.
75 Tādējādi, tā kā prasītāja nav izteikusi intervences aģentūrai brīdinājumu līdz 2000. gada 3. aprīlim – dienai, kad tika sniegts pirmais prasītājas brīdinājums, ir jānoraida tās prasījums par nokavējuma procentu samaksu par rēķiniem, kuru samaksa tika veikta pirms šī datuma, proti, rēķiniem ar numuriem BRU 9132954, BRU 9133012, BRU 9133148, BRU 9133149, BRU 9133152, BRU 9133153, BRU 9133286, BRU 9134237, BRU 9133287, BRU 9133917, BRU 0135094, BRU 0135699 un BRU 0136077.
76 Treškārt, attiecībā uz rēķinu ar numuru BRU 0137658, kurš datēts ar 2000. gada 18. maiju, no lietas materiāliem neizriet, ka par to ir bijis izteikts brīdinājums. Jānorāda, ka 2000. gada 29. maija brīdinājumā, kurš ietverts lietas materiālos, nav minēts šis rēķins, bet gan cits rēķins, kurš datēts ar 2000. gada 2. februāri. Tādējādi, ņemot vērā to, ka nav bijis brīdinājums, arī ir jānoraida prasītājas prasījums par rēķinu ar numuru BRU 0137658.
77 Ceturtkārt, attiecībā uz rēķinu ar numuru BRU 0135473 ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 111/1999 10. panta 2. punktā ir noteikts, ka maksājuma pieteikumam ir jāpievieno dažādi apliecinoši dokumenti (pārvadājuma dokumentu kopija, pārņemšanas sertifikāts, eksporta licences kopija utt.), kuru neesamības gadījumā nevar tikt veikta nekāda samaksa. Tādējādi rēķina izrakstīšana vien nedod tiesības uz samaksu.
78 Šajā lietā no prasības pieteikuma izriet, ka rēķins ar numuru BRU 0135473, kurš datēts ar 2000. gada 2. februāri, tika samaksāts divās daļās, proti, 2000. gada 23. maijā un 13. jūnijā. Kā ir uzsvērusi Komisija, no prasības pieteikuma pielikumiem tomēr izriet, ka samaksu nevarēja veikt iepriekš, jo intervences aģentūra nebija saņēmusi visus prasītos dokumentus. Šos dokumentus intervences aģentūra prasītājai pieprasīja ar 2000. gada 18. maija vēstuli. No prasības pieteikuma 14. pielikuma izriet, ka prasītāja ar 2000. gada 22. maija vēstuli nosūtīja dažus prasītos dokumentus, proti, pārvadājuma dokumentu (CMR), kas atbilst muitas veidlapai ar numuru EX1 294905. Tā kā nav pierādījumu, ka prasītāja pirms 2000. gada 13. jūnijam bija nosūtījusi visus vajadzīgos dokumentus, lai tiktu veikta samaksa, ir jānoraida tās prasījums par šo rēķinu. Tā kā nav nomaksājama parāda, nokavējuma procenti nevarētu sākt skaitīties.
79 Visbeidzot, runājot par rēķiniem ar numuriem BRU 0135095, BRU 0136486 un BRU 9133916, tie attiecas uz papildu izdevumiem par novietošanu Krievijā. No prasības pieteikuma pielikumiem izriet, ka intervences aģentūra saistībā ar minētajiem rēķiniem bija norādījusi, ka tie nevarēja tikt apmaksāti līdz Komisijas dienestu sniegtajam apstiprinājumam un prasītāja šajā ziņā ir devusi savu piekrišanu. Tādējādi prasītāja nevar norādīt, ka šiem rēķiniem bija jābūt apmaksātiem astoņas dienas pēc to nosūtīšanas intervences aģentūrai. Prasītāja arī nav pierādījusi, ka šo rēķinu apmaksa, kas notika 2000. gada 13. jūnijā, tika veikta novēloti salīdzinājumā ar datumu, kad Komisijas dienesti bija devuši savu piekrišanu šo rēķinu apmaksai. Līdz ar to ir jānoraida prasījums par nokavējuma procentiem, ciktāl tas attiecas uz tiem pašiem rēķiniem, jo prasītāja nav konstatējusi datumu, kurā šie rēķini bija jāapmaksā.
80 No tā izriet, ka otrais prasījums pilnībā ir jānoraida.
81 Ņemot vērā iepriekš minēto, visi prasītājas prasījumi, kā to ir sapratusi Vispārējā tiesa, ir jānoraida kā nepamatoti.
82 Tādējādi ir jānoraida visa prasība.
Par tiesāšanās izdevumiem
83 Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
84 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Calberson GE atlīdzina tiesāšanās izdevumus;
3) Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Van der Woude | Wiszniewska-Białecka | Ulloa Rubio |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 18. februārī.
[Paraksti]