VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (septītā palāta)
2012. gada 4. jūnijā (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Vide – Direktīva 2003/87/EK – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu bezmaksas sadale no 2013. gada – Komisijas lēmums noteikt produkta līmeņatzīmes, kuras piemēro emisiju kvotu aprēķināšanā – LESD 263. panta ceturtā daļa – Individuālas skaršanas neesamība – Reglamentējošs akts, kas saistīts ar īstenošanas pasākumiem – Nepieņemamība
Lieta T‑381/11
Europäischer Wirtschaftsverband der Eisen- und Stahlindustrie (Eurofer) ASBL, Luksemburga (Luksemburga), ko pārstāv S. Altenschmidt un C. Dittrich, avocats,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Wilms, K. Herrmann un K. Mifsud‑Bonnici, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 27. aprīļa Lēmumu 2011/278/ES, ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK (OV L 130, 1. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Ditrihs [A. Dittrich] (referents), tiesneši I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska‑Białecka] un M. Preks [M. Prek],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Europäischer Wirtschaftsverband der Eisen- und Stahlindustrie (Eurofer) ASBL ir profesionāla asociācija, kas saskaņā ar tās statūtiem pārstāv Eiropas tērauda rūpniecības nozares intereses. Eurofer locekļi izmanto domnas un tēraudlietuves čuguna un tērauda ražošanā. Šī ražošana rada kurināmo dūmgāzu emisiju.
2 2003. gada 13. oktobrī Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 32. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai (OV L 140, 63. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/87”). Minētā sistēma siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai tika izveidota, lai samazinātu šādu emisiju daudzumu Eiropas Savienībā. Tā kā saskaņā ar Direktīvas 2003/87 2. panta 1. punktu un I un II pielikumu Eurofer locekļu iekārtas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, tiem ir jāpiedalās emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā.
3 Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a pantu Eiropas Komisija pieņem Savienības mērogā pilnībā saskaņotus īstenošanas pasākumus par saskaņotu bezmaksas emisijas kvotu sadali. Šajā ziņā Komisija nosaka līmeņatzīmes katrai nozarei un par sākuma punktu pieņem nozares vai apakšnozares 10 % efektīvāko iekārtu darbības vidējo rādītāju Kopienā 2007. un 2008. gadā. Pamatojoties uz šīm līmeņatzīmēm, aprēķina to emisijas kvotu skaitu, ko piešķir bez maksas visām attiecīgajām iekārtām no 2013. gada.
4 Atbilstoši Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta piektajai daļai un 10.a panta 2. punkta pirmajai daļai, lai noteiktu principus ex ante līmeņatzīmes izstrādei atsevišķās nozarēs un apakšnozarēs un lai pieņemtu sākuma punktu principu noteikšanai ex ante līmeņatzīmes izstrādei atsevišķās nozarēs un apakšnozarēs, Komisija apspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp attiecīgo nozaru un apakšnozaru pārstāvjiem. Eurofer piedalījās šajās konsultācijās.
5 2011. gada 27. aprīlī Komisija pieņēma Lēmumu 2011/278/ES, ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Direktīvā 2003/87 (OV L 130, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Atbilstoši apstrīdētā lēmuma 2. pantam šis lēmums attiecas uz emisiju kvotu bezmaksas sadali stacionārajām iekārtām, kas minētas Direktīvas 2003/87 III nodaļā, tirdzniecības periodos no 2013. gada, izņemot emisiju kvotu bezmaksas pagaidu sadali elektroenerģijas ražošanas modernizācijai atbilstīgi šīs direktīvas 10.c pantam. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma pirmo apsvērumu kvotu sadali nosaka pirms tirdzniecības perioda, lai nodrošinātu netraucētu tirgus darbību. Apstrīdētā lēmuma I pielikumā Komisija ir noteikusi produktu līmeņatzīmes. Tādējādi produkta līmeņatzīmei “šķidrais čuguns” tā noteica vērtību 1,328 kvotas par tonnu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
6 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 21. jūlijā, Eurofer cēla šo prasību.
7 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts tajā pašā dienā, Eurofer iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tā būtībā lūdza Vispārējo tiesu apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi.
8 Ar atsevišķu dokumentu, kas arī tika iesniegts 2011. gada 21. jūlijā, Eurofer lūdza Vispārējo tiesu šo prasību izskatīt paātrinātā procesā saskaņā ar tās Reglamenta 76.a pantu. 2011. gada 8. augustā Komisija iesniedza savus apsvērumus par šo lūgumu.
9 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 7. septembrī, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam iesniedza iebildi par nepieņemamību.
10 Ar 2011. gada 14. septembra lēmumu Vispārējā tiesa (septītā palāta) noraidīja lūgumu par paātrinātā procesa piemērošanu.
11 Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 15. septembra rīkojumu lietā T‑381/11 R Eurofer/Komisija (Krājumā nav publicēts) pieteikums par pagaidu noregulējumu tika noraidīts un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana atlikta.
12 2011. gada 30. septembrī Eurofer iesniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību.
13 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2011. gada 28. oktobrī, Euroalliages (Eiropas Dzelzs kausējumu ražošanas asociācija) iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā Eurofer atbalstam.
14 Eurofer prasības pieteikumā iekļautie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 Komisijas iebildē par nepieņemamību iekļautie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest Eurofer atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Eurofer apsvērumos par iebildi par nepieņemamību iekļautie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt iebildi par nepieņemamību;
– pakārtoti, izskatīt iebildi par nepieņemamību kopā ar lietu pēc būtības.
Juridiskais pamatojums
17 Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. un 4. punktu pēc viena no lietas dalībniekiem lūguma Vispārējā tiesa var lemt par iebildi par nepieņemamību, neizskatot lietu pēc būtības. Saskaņā ar šā paša panta 3. punktu pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi. Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli tai ir pietekami skaidri un ka nav vajadzības uzsākt mutvārdu procesu.
18 Tā kā Eurofer ir asociācija, kas pārstāv Eiropas tērauda rūpniecības nozares uzņēmumu intereses, saskaņā ar judikatūru tai principā ir tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu tikai tad, ja to var darīt arī viens vai vairāki attiecīgie uzņēmumi individuālā kārtā vai ja tā ir personīgi ieinteresēta lietas iztiesāšanā (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑182/03 un C‑217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija, Krājums, I‑5479. lpp., 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Attiecībā uz prasības pieņemamību, pamatojoties uz ietekmi uz Eurofer personīgajām interesēm, Eurofer norāda, ka tā piedalījās Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta piektajā daļā un 10.a panta 2. punkta pirmajā daļā noteiktajā konsultāciju procedūrā.
20 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta piekto daļu, nosakot principus ex ante līmeņatzīmes izstrādei atsevišķās nozarēs un apakšnozarēs, Komisija apspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, ieskaitot attiecīgo nozaru un apakšnozaru pārstāvjus. Turklāt atbilstoši šīs direktīvas 10.a panta 2. punkta pirmajai daļai Komisija apspriežas ar ieinteresētajām personām, tostarp attiecīgo nozaru un apakšnozaru pārstāvjiem, lai nozares vai apakšnozares 10 % efektīvāko iekārtu darbības vidējo rādītāju Kopienā 2007. un 2008. gadā pieņemtu par sākuma punktu, nosakot principus ex ante līmeņatzīmes izstrādei atsevišķās nozarēs un apakšnozarēs. No tā izriet, ka šo tiesību normu izpratnē ieinteresētās personas bija tādi attiecīgo iekārtu operatori, kurus ietekmēja minēto līmeņatzīmju noteikšana, kā Eurofer locekļi. Tā kā Komisija apstrīdētā lēmuma I pielikumā ir noteikusi produktu līmeņatzīmes, tai pirms minētā lēmuma pieņemšanas par iepriekš minētajiem principiem bija jāapspriežas ar Eurofer locekļiem. Tādējādi Eurofer bija tiesības piedalīties konsultācijās, vienīgi lai pārstāvētu tās locekļu intereses.
21 Otrkārt, ir jāatgādina, ka Eurofer apstiprināja, ka tā minētajās konsultācijās piedalījās savu locekļu interesēs kā ieinteresētā persona, kas pārstāv tēraudrūpniecības uzņēmumu intereses. Šīs konsultēšanās procedūras laikā Eurofer iesniedza to nostāju un viedokli, jo tā uzskata, ka produkta līmeņatzīmes noteikšana šķidrajam čugunam būtiski ietekmē minētos locekļus. Atsaucoties uz savu līdzdalību konsultēšanās procedūrā, tādējādi Eurofer būtībā nepārstāv savas personīgās intereses, bet gan tās locekļu intereses.
22 Treškārt, ir jākonstatē, ka šī lieta atšķiras no tā lietām, kurās Savienības tiesa saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu atzina, ka ir tikušas ietekmētas asociācijas, kas pārstāv uzņēmumus un organizācijas, personīgās intereses. Atšķirībā no lietām, kas bija pamatā Tiesas 1988. gada 2. februāra spriedumam apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 Kwekerij van der Kooy u.c./Komisija (Recueil, 219. lpp., 20.–24. punkts) un 1993. gada 24. marta spriedumam lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija (Recueil, I‑1125. lpp., 29. un 30. punkts), Eurofer šajā lietā nav pierādījusi, ka tā būtu aktīvi piedalījusies sarunu procesā ar Komisiju, kura beigās tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Turklāt atšķirībā no lietas, kas bija pamatā Tiesas 2009. gada 5. maija rīkojumam lietā C‑355/08 P WWF‑UK/Padome (Krājumā nav publicēts), šajā lietā Eurofer netika konkrēti norādīta iepriekš 19. punktā minētajās tiesību normās.
23 Tādējādi, atsaucoties uz iepriekš 19. punktā minētajiem noteikumiem, Eurofer nevar pārstāvēt savas personīgās intereses, bet vienīgi tās locekļu intereses, kuras turklāt tā izteica konsultēšanās procedūras laikā.
24 No tā izriet, ka, tā kā nav ietekmētas personīgās intereses, Eurofer ir tiesības celt šo prasību vienīgi tad, ja visiem vai dažiem tās locekļiem ir tiesības individuāli celt prasību.
25 Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona atbilstoši pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas to skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas to skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
26 Šajā lietā ir skaidrs, ka apstrīdētais lēmums, kā tas ir noteikts šā lēmuma 25. pantā, ir adresēts dalībvalstīm. Tādējādi nedz Eurofer, nedz tās locekļi nav šā lēmuma adresāti. Šādos apstākļos atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai Eurofer var celt prasību atcelt minēto tiesību aktu tikai tad, ja tas tieši un individuāli skar tās locekļus, vai tad, ja apstrīdētais lēmums ir reglamentējošs akts, kurš tos skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
27 Prasījumu pamatošanai Komisija izvirza trīs iebildes par nepieņemamību, kas izriet no tā, ka, pirmkārt, Eurofer nav tiesību celt prasību, jo tās locekļi nav skarti tieši un individuāli, otrkārt, apstrīdētais lēmums nav reglamentējošs akts, kas tieši skar Eurofer locekļus un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kā arī, treškārt, Eurofer nav intereses celt prasību, jo apstrīdētā lēmuma atcelšana visticamāk tai neradītu priekšrocības.
Par pirmo iebildi par nepieņemamību – ka Eurofer nav tiesību celt prasību, jo nav tiešas un individuālas ietekmes uz tās locekļiem
28 Komisija būtībā norāda, ka Eurofer nav tiesību celt prasību, jo apstrīdētais lēmums tās locekļus neskar nedz tieši, nedz individuāli.
29 Par to, vai apstrīdētais lēmums skar Eurofer locekļus individuāli, vispirms ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir vispārpiemērojams akts, jo tas ir piemērojams objektīvi noteiktām situācijām un rada tiesiskas sekas vispārīgā un abstraktā veidā noteiktai personu kategorijai. Faktiski atbilstoši apstrīdētā lēmuma 2. pantam šis lēmums attiecas uz emisiju kvotu bezmaksas sadali stacionārajām iekārtām, kas minētas Direktīvas 2003/87 III nodaļā, tirdzniecības periodos no 2013. gada, izņemot emisiju kvotu bezmaksas pagaidu sadali elektroenerģijas ražošanas modernizācijai atbilstoši minētās direktīvas 10.c pantam. Apstrīdētais lēmums tātad skar visus minēto iekārtu operatorus, kuriem Eurofer locekļu statusā saskaņā ar apstrīdētā lēmuma un minētās direktīvas noteikumiem ir vispārēji un abstrakti jāpiedalās emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā atbilstoši Direktīvas 2003/87 2. panta 1. punktam un I un II pielikumam.
30 Tomēr nav izslēgts, ka zināmos apstākļos vispārpiemērojama akta noteikumi var individuāli skart atsevišķas fiziskas un juridiskas personas, attiecībā pret kurām tam piemīt lēmuma raksturs. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai fiziska vai juridiska persona, kurai akts nav adresēts, var apgalvot, ka akts to skar individuāli EKL 263. panta ceturtās daļas nozīmē tikai tad, ja minētais akts to skar konkrētu īpašību dēļ, kas piemīt tikai šai personai, vai faktisko apstākļu dēļ, kas to raksturo salīdzinājumā ar jebkuru citu personu, un šādu apstākļu dēļ to izceļ individuāli tādā pašā veidā kā akta adresātu (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp.; 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 36. punkts, un 2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā C‑263/02 P Komisija/Jégo‑Quéré, Recueil, I‑3425. lpp., 45. punkts).
31 Tas, ka Eurofer locekļi ir Direktīvas 2003/87 III nodaļā minēto stacionāro iekārtu operatori, tos individuāli neizceļ, jo, ievērojot iepriekš 29. punktā minētās apstrīdētā lēmuma tiesību normas, minētais lēmums tos ietekmē tikai to objektīvajā statusā kā minēto iekārtu operatorus, tāpat kā visus citus tirgus dalībniekus, kas faktiski vai potenciāli atrodas identiskā situācijā.
32 Eurofer apstiprina, ka apstrīdētais lēmums tieši skar tās locekļus procesuālo garantiju dēļ, kas minētas Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta piektajā daļā un 10.a panta 2. punkta pirmajā daļā. Saskaņā ar šīm tiesību normām Komisijai ir pienākums apspriesties ar ieinteresētajām personām, lai noteiktu principus ex ante līmeņatzīmes izstrādei atsevišķās nozarēs un apakšnozarēs. Bez šīm konsultācijām Komisijai nebūtu vajadzīgie dati un nebūtu ievērots samērīguma princips. Saskaņā ar šīm tiesību normām Komisijai bija jāuzklausa un jāņem vērā uzklausīto ieinteresēto personu viedokļi. Katrā ziņā šo konsultāciju dēļ Eurofer locekļi esot izcelti attiecībā pret jebkuru citu personu.
33 Tādēļ ir jāpārbauda, vai saskaņā ar iepriekš 32. punktā minētajām procesuālo tiesību normām apstrīdētais lēmums ietekmē Eurofer locekļus individuāli.
34 Saskaņā ar judikatūru, ja persona ir iesaistīta Savienības akta pieņemšanas procesā, tā tiek individualizēta saistībā ar konkrēto aktu tikai tad, ja Savienības tiesiskajā regulējumā šai personai ir paredzētas zināmas procesuālas garantijas. Turklāt, ja Savienības tiesību aktos ir noteikts pienākums lēmuma pieņemšanas procesā ievērot procedūru, kurā fiziska vai juridiska persona var pieprasīt tai piešķirt kādas tiesības, tostarp tiesības tikt uzklausītai, īpašais juridiskais statuss, ko tā iegūst, to individualizē LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē (skat. Tiesas 2005. gada 16. septembra rīkojumu lietā C‑342/04 P Schmoldt u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 39. un 40. punkts un tajos minētā judikatūra).
35 Tomēr ir jākonstatē, ka personai vai uzņēmumam ar šādām procesuālajām tiesībām, ja pastāv jebkādas procesuālās garantijas, principā nevar tikt atzītas tiesības celt prasību par Savienības aktu, lai apstrīdētu tā likumību pēc būtības. Indivīda tiesību iesniegt prasību par Savienības aktu precīza piemērojamība ir atkarīga no tiesiskās situācijas, ko tā labā nosaka Savienības tiesības, kuru mērķis ir aizsargāt šādi atzītas likumīgās intereses (skat. iepriekš 22. punktā minēto rīkojumu lietā WWF‑UK/Padome, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Kā jau ir konstatēts iepriekš 20. punktā, no Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punkta piektās daļas un 10.a panta 2. punkta pirmās daļas izriet, ka Eurofer locekļiem kā ieinteresētajām personām šo tiesību normu nozīmē ir tiesības prasīt, lai Komisija tos uzklausa, un tādējādi Komisijai pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir ar tiem jāapspriežas par iepriekš minētajiem principiem.
37 Tomēr šīs tiesības tikt uzklausītiem neuzliek Komisijai pienākumu īstenot priekšlikumus, kas ietverti apsvērumos, ko Eurofer iesniedza savu locekļu vārdā. Faktiski pienākumu konsultēties ar Eurofer locekļiem nevar pielīdzināt pienākumam ievērot to sniegtos apsvērumus. Turklāt no atbilstošajām tiesību normām neizriet, ka Eurofer locekļiem būtu tiesības apstrīdēt apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības (šajā ziņā skat. iepriekš 22. punktā minēto rīkojumu lietā WWF‑UK/Padome, 45. un 46. punkts).
38 Tādējādi tikai atsaukšanās Savienības tiesā uz šīm procesuālajām garantijām nevar ietekmēt prasības pieņemamību, ja tā ir balstīta uz pamatiem, kas saistīti ar materiālo tiesību pārkāpumu (šajā ziņā skat. iepriekš 22. punktā minēto rīkojumu lietā WWF‑UK/Padome, 47. punkts; skat. pēc analoģijas Vispārējās tiesas 2012. gada 11. janvāra rīkojumu lietā T‑58/10 Phoenix‑Reisen un DRV/Komisija, Krājumā nav publicēts, 33. punkts). Eurofer prasības atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumā norādītie pamati neattiecas uz iespējamu pienākuma konsultēties pārkāpumu. Šie pamati savukārt ir par Direktīvas 2003/87 10.a panta pārkāpumu, jo Komisija neesot pareizi noteikusi produkta līmeņatzīmi attiecībā uz šķidro čugunu, pienākuma norādīt pamatojumu apstrīdētajā lēmumā pārkāpumu, kā arī samērīguma principa pārkāpumu. Turklāt Eurofer neapstrīd to, ka Komisija ir izpildījusi savu pienākumu konsultēties. Eurofer norāda, ka konsultēšanās procedūrā, ieinteresētās personas statusā pārstāvot tās locekļu intereses, tā ir iesniegusi to nostāju un viedokli minētās procedūras laikā.
39 Ņemot vērā iepriekš minēto un to, ka Eurofer šajā lietā nevis cenšas aizsargāt tās locekļu procesuālās tiesības, bet gan apstrīdēt apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības, Eurofer locekļi nav individuāli skarti LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē (šajā ziņā skat. iepriekš 22. punktā minēto rīkojumu lietā WWF‑UK/Padome, 48. un 49. punkts).
40 Tā kā nosacījums par individuālo ietekmi uz Eurofer locekļiem nav izpildīts, nepārbaudot, vai apstrīdētais lēmums šos locekļus skar tieši, ir jāuzskata, ka Eurofer nav tiesību celt prasību, atsaucoties uz to, ka tās locekļi ir tieši un individuāli skarti saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu.
Par otro iebildi par nepieņemamību – ka Eurofer nav tiesību celt prasību, jo nepastāv reglamentējošs akts, kas tieši skar Eurofer locekļus un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem
41 Komisija būtībā norāda, ka Eurofer nav tiesību celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, jo apstrīdētais lēmums nav reglamentējošs akts, kas tieši skar Eurofer locekļus, un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
42 Pirmkārt, par to, vai apstrīdētais lēmums ir reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, ir jānorāda, ka atbilstoši judikatūrai “reglamentējoša akta” jēdziens saskaņā ar šo tiesību normu jāsaprot kā jebkurš vispārpiemērojams akts, izņemot leģislatīvus aktus.
43 Šajā lietā apstrīdētais lēmums ir vispārpiemērojams, jo tas piemērojams objektīvi noteiktām situācijām un rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārēji un abstrakti definētām personu kategorijām (skat. iepriekš 29. punktu).
44 Turklāt apstrīdētais lēmums nav leģislatīvs akts, jo tas nav pieņemts nedz saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, nedz saskaņā ar īpašo likumdošanas procedūru atbilstoši LESD 289. panta 1.–3. punktam. Apstrīdētais lēmums faktiski ir Komisijas akts, kas pieņemts, pamatojoties uz Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punktu.
45 Tāpēc apstrīdētais lēmums ir reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
46 Otrkārt, par to, vai apstrīdētais lēmums ir vai nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, jāatgādina, ka saskaņā ar šā paša lēmuma 1. pantu tas visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei no 2013. gada atbilstoši Direktīvai 2003/87.
47 Lai izvērtētu šo jautājumu, vispirms jāizvērtē Komisijas un dalībvalstu attiecīgā loma un pilnvaras regulējumā, ko iedibina Direktīva 2003/87 un apstrīdētais lēmums attiecībā uz bezmaksas emisijas kvotu sadali tirdzniecības periodiem no 2013. gada.
48 Vispirms ir jāatgādina, ka no Direktīvas 2003/87 1. panta pirmās daļas izriet, ka tās galvenais mērķis ir izveidot sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Savienībā, lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablos un ekonomiski efektīvos apstākļos. Saskaņā ar šā paša panta otro daļu minētajā direktīvā ir paredzēts, ka vēl vairāk jāsamazina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, lai sekmētu emisiju samazināšanu tādā mērā, kā no zinātnes viedokļa ir vajadzīgs, lai novērstu bīstamas klimata pārmaiņas.
49 Šajā nolūkā Direktīvas 2003/87 9. panta pirmajā daļā noteikts, ka no 2013. gada ik gadu piešķirto visas Savienības kvotu kopapjoms lineāri samazinās, sākot no 2008.–2012. gada perioda vidus. Saskaņā ar šā paša panta otro daļu Komisija līdz 2010. gada 30. jūnijam publisko visas Savienības kvotu kopapjomu 2013. gadam. Šo kopapjomu sadala atbilstoši Direktīvas 2003/87 10., 10.a un 10.c panta noteikumiem. Tādējādi vienu daļu no kvotām piešķir bez maksas, pamatojoties uz šīs direktīvas 10.a pantu un apstrīdēto lēmumu. Pārējo kvotu daļu piešķir bez maksas elektroenerģijas ražošanas modernizācijai atbilstoši minētās direktīvas 10.c pantam. Atbilstoši šīs direktīvas 10. pantam no 2013. gada dalībvalstis izsola visas tās kvotas, kas nav piešķirtas bez maksas saskaņā ar minēto 10.a un 10.c pantu.
50 Īpaši saistībā ar bezmaksas sadales procedūru saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a pantu un apstrīdēto lēmumu katra dalībvalsts saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 5. panta 1. punktu nosaka visas iekārtas savā teritorijā, uz kurām attiecas kvotu bezmaksas piešķiršana atbilstoši šīs direktīvas 10.a pantam. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 6. panta 1. punktu dalībvalstis katru iekārtu, kas atbilst minētajiem nosacījumiem, pēc vajadzības sadala vienā vai vairākās šādās apakšiekārtās, kas minētas šajā tiesību normā. Viena no tajā minētajām apakšiekārtu kategorijām ir produkta līmeņatzīmes apakšiekārta. Dalībvalstis no operatora savāc bāzes datus par katru apakšiekārtu atbilstoši apstrīdētā lēmuma 7. pantam. Atbilstoši apstrīdētā lēmuma 9. panta 1. punktam esošām iekārtām dalībvalstis katrai iekārtai nosaka vēsturiskos darbības līmeņus atskaites periodam no 2005. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 31. decembrim vai, ja tie ir augstāki, atskaites periodam no 2009. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim, pamatojoties uz saskaņā ar 7. pantu savāktajiem datiem. Apstrīdētā lēmuma 9. panta 2. punktā ir noteikts, ka ar produktu saistītais vēsturiskais darbības līmenis katram produktam, kuram, kā norādīts šī lēmuma I pielikumā, ir noteikta produkta līmeņatzīme, attiecas uz vidējo ikgadējo vēsturisko šā produkta ražošanu attiecīgajā iekārtā atskaites periodā.
51 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 10. panta 1. punktu, pamatojoties uz saskaņā ar 7. pantu savāktajiem datiem, dalībvalstis katram gadam aprēķina bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu katrai esošai iekārtai to teritorijā no 2013. gada saskaņā ar 10. panta 2.–8. punktu. Apstrīdētā lēmuma 10. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka, lai veiktu šādu aprēķinu, dalībvalstis vispirms šādā veidā atsevišķi nosaka katrai produkta līmeņatzīmes apakšiekārtai provizorisko ikgadējo bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu konkrētajam gadam, kas atbilst šā produkta līmeņatzīmes vērtībai, kas norādīta apstrīdētā lēmuma I pielikumā, reizinot to ar attiecīgo ar produktu saistīto vēsturiskās darbības līmeni.
52 Atbilstoši Direktīvas 2003/87 11. panta 1. punktam un apstrīdētā lēmuma 15. panta 1. punktam dalībvalstis Komisijai vēlākais līdz 2011. gada 30. septembrim iesniedz to iekārtu sarakstu, uz kurām to teritorijā attiecas minētā direktīva, ieskaitot iekārtas, kas noteiktas saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 5. pantu. Minētā lēmuma 15. panta 2. punkta e) apakšpunktā šajā ziņā ir precizēts, ka šā panta 1. punktā minētajā sarakstā par katru apakšiekārtu norāda provizorisko ikgadējo bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, kas noteikts atbilstoši apstrīdētā lēmuma 10. panta 2. punktam. Saskaņā ar šī lēmuma 15. panta 3. punkta pirmo daļu Komisija novērtē katras iekārtas iekļaušanu sarakstā un saistītos provizoriskos ikgadējos bez maksas piešķiramos emisiju kvotu apjomus.
53 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 15. panta 3. punkta otro daļu Komisija nosaka vienoto starpsektoru korekcijas koeficientu, kuru piemēro vajadzības gadījumā, jo saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punktu maksimālais ikgadējais bez maksas piešķiramo kvotu apjoms ir ierobežots.
54 Atbilstoši apstrīdētā lēmuma 15. panta 4. punktam, ja Komisija nenoraida iekārtas iekļaušanu sarakstā, tostarp atbilstošos šai iekārtai bez maksas sadalāmos provizoriskos kopējo ikgadējo emisiju kvotu daudzumus, attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 10. panta 9. punktu nosaka galīgo ikgadējo bez maksas piešķiramo emisiju kvotu apjomu katram gadam laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam. Saskaņā ar šā lēmuma 9. punkta pirmo daļu galīgais kopējais ikgadējais bez maksas piešķiramo emisiju kvotu apjoms katrai esošai iekārtai ir provizoriskais kopējais ikgadējais bez maksas iedalīto emisiju kvotu apjoms, ko piešķir katrai iekārtai, reizināts ar starpsektoru korekcijas koeficientu.
55 Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 15. panta 5. punktā ir noteikts, ka pēc galīgā ikgadējā daudzuma noteikšanas visām savā teritorijā esošajām iekārtām dalībvalstis iesniedz Komisijai sarakstu ar galīgajiem ikgadējiem emisiju kvotu daudzumiem, kas bez maksas piešķirtas laikā no 2013. līdz 2020. gadam, kā noteikts saskaņā ar šī lēmuma 10. panta 9. punktu.
56 Ņemot vērā iepriekš 47.–55. punktā izklāstīto Komisijas un dalībvalstu nozīmi un attiecīgās pilnvaras un dažādos posmus lēmumu pieņemšanas procesā, kas noteikts ar Direktīvā 2003/87 un apstrīdētajā lēmumā izveidoto regulējumu, ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ietver īstenošanas pasākumus LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
57 Faktiski apstrīdētā lēmuma 15. pants ietver īstenošanas pasākumus, kurus dalībvalstis un Komisija pieņem, pamatojoties uz minēto lēmumu. Tādējādi, pirmkārt, dalībvalstis atbilstoši Direktīvas 2003/87 11. panta 1. punktam un apstrīdētā lēmuma 15. panta 1. punktam iesniedz Komisijai to iekārtu sarakstu, uz kurām to teritorijā attiecas minētā direktīva, kurā saskaņā ar minētā lēmuma 15. panta 2. punkta e) apakšpunktu par katru apakšiekārtu norāda provizorisko ikgadējo bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, kas noteikts atbilstoši apstrīdētā lēmuma 10. panta 2. punktam. Otrkārt, saskaņā ar šā lēmuma 15. panta 3. punkta otro daļu Komisija nosaka vienoto starpsektoru korekcijas koeficientu. Treškārt, atbilstoši apstrīdētā lēmuma 15. panta 4. punktam Komisijai ir tiesības noraidīt iekārtas iekļaušanu šajā sarakstā, tostarp atbilstošos šai iekārtai bez maksas sadalāmos provizoriskos kopējo ikgadējo emisiju kvotu daudzumus. Ceturtkārt, dalībvalstis nosaka galīgos ikgadējos emisiju kvotu daudzumus, kas bez maksas piešķirtas laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 10. panta 9. punktu.
58 No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ir paredzēts, ka dalībvalstis un Komisija veic vairākus īstenošanas pasākumus, kuru rezultātā dalībvalstis nosaka maksimālo ikgadējo bez maksas piešķiramo kvotu apjomu katrai attiecīgajai iekārtai, kuras iekļaušanu minētajā sarakstā Komisija nav noraidījusi. Līdz ar to apstrīdētais lēmums nav reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
59 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nav nozīmes tam, vai apstrīdētais lēmums atstāj par īstenošanas pasākumiem atbildīgajām iestādēm rīcības brīvību. Rīcības brīvības neesamība tiešām ir kritērijs, kas jāpārbauda, lai konstatētu, vai ir izpildīts nosacījums par tiešu ietekmi uz prasītāju (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 23. septembra rīkojumu lietā T‑195/07 Lafarge Cement/Komisija, Krājumā nav publicēts, 22. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr prasība pēc akta, kas nav saistīts ar LESD 263. panta ceturtajā daļā minētajiem īstenošanas pasākumiem, atšķiras no nosacījuma par tiešo ietekmi. Eurofer argumenti, ka apstrīdētais lēmums nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, jo ir iespējama rīcības brīvības neesamība, tāpēc ir jānoraida.
60 Pretēji Eurofer apgalvotajam pamatojumu, ka apstrīdētais lēmums nav akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, nevar apšaubīt ar šīs tiesību normas mērķi. Šīs tiesību normas mērķis tiešām ir ļaut fiziskai un juridiskai personai celt prasību par vispārpiemērojamiem aktiem, kuri nav leģislatīvi akti, kas to skar tieši un nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem, tādējādi izvairoties no situācijas, kad šādai personai būtu jāpārkāpj tiesības, lai tā varētu vērsties tiesā. Tomēr Eurofer locekļu situācija neatbilst šādai situācijai, uz kuru attiecas minētais mērķis. Šajā gadījumā Eurofer locekļi var principā apstrīdēt apstrīdētā lēmuma valsts izpildes pasākumus un šajā ziņā atsaukties uz minētā lēmuma prettiesiskumu valsts tiesās, kuras, lai vispirms nepārkāptu apstrīdēto lēmumu, pirms izlemšanas var pamatoties uz LESD 267. panta noteikumiem.
61 Visbeidzot, par Eurofer argumentiem, ka iespējama prasība tikai par dalībvalstu noteikto maksimālo ikgadējo bez maksas piešķiramo kvotu apjomu katrai attiecīgajai iekārtai radītu neskaidras sekas, jo izbeigtos kvotu kopapjoms, ko bez maksas piešķir attiecīgajā laikposmā, un tādējādi tiktu apdraudēts efektīvas tiesas aizsardzības princips, ir jānorāda, pirmkārt, ka šāda izbeigšanās nav konstatēta un, otrkārt, ka šādi apstākļi nevar mainīt LESD ietvertās prasības atcelt tiesību aktu pieņemamības nosacījumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 17. februāra rīkojumu lietā C‑483/07 P Galileo Lebensmittel/Komisija, Krājums, I‑959. lpp., 59. punkts).
62 Tāpēc, tā kā apstrīdētais lēmums ir reglamentējošs akts, kas ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, jautājums par iespējamu tiešu ietekmi uz Eurofer locekļiem nav jāizskata.
63 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Eurofer nav tiesību celt prasību LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Tādējādi prasība ir jānoraida kā nepieņemama, nelemjot par trešās iebildes par nepieņemamību – ka Eurofer nav intereses celt prasību – pamatotību.
64 Šajos apstākļos nav pamata izskatīt Euroalliages pieteikumu par iestāšanos lietā.
Par tiesāšanās izdevumiem
65 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Eurofer spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot izdevumus par pagaidu noregulējuma procesu, saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) Euroalliages pieteikumu par iestāšanos lietā atstāt bez izskatīšanas;
3) Europäischer Wirtschaftsverband der Eisen- und Stahlindustrie (Eurofer) ASBL atlīdzina tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.
Izdots Luksemburgā 2012. gada 4. jūnijā.