Prasība, kas celta 2007. gada 29. novembrī - Ryanair/Komisija

(lieta T-441/07)

Tiesvedības valoda - angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Ryanair Ltd, Dublina (Īrija) (pārstāvis - E. Vahida, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

saskaņā ar EKL 232. pantu atzīt, ka Komisija, nepieņemot lēmumu par prasītāja sūdzību, kas tika iesniegta Komisijā 2005. gada 3. novembrī, kam 2007. gada 2. augustā sekoja brīdinājuma vēstule, nav izpildījusi savus EK līgumā noteiktos pienākumus;

piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, to skaitā tiesāšanās izdevumus, kas radušies prasītājam tiesvedības laikā, pat, ja Komisija pēc prasības celšanas būs veikusi darbības, pēc kurām saskaņā ar Pirmās instances tiesas viedokli vairs nebūs nepieciešams pieņemt nolēmumu, vai ja Pirmās instances tiesa noraidīs prasību kā nepieņemamu; un

veikt citus pasākumus, kurus Pirmās instances tiesa uzskatītu par nepieciešamiem.

Pamati un galvenie argumenti

Kā galvenais pamats tiek norādīts, ka Komisija nav veikusi rūpīgu un objektīvu vērtējumu par prasītāja iesniegto sūdzību par Itālijas nelikumīgi sniegto atbalstu Volare, kas izpaudās kā priekšrocības, norakstot Volare parādsaistības Itālijas lidostām aptuveni 20 miljonu euro apmērā un piešķirot lidostu nodevu un degvielas cenu atlaides. Pakārtoti, kā papildu pamatu prasītājs norāda, ka Komisija nav pieņēmusi lēmumu par prasītāja sūdzību par konkurenci ierobežojošu diskrimināciju un tādējādi - EKL 82. panta pārkāpumu.

Prasītājs norāda, ka pasākumi, kas ir prasības pamatā, ir uzskatāmi par valsts atbalstu, jo tie atbilst visiem EKL 87. panta 1. punkta nosacījumiem. Turklāt prasītājs uzskata, ka gadījumā, ja Pirmās instances tiesa nolemtu, ka dažu Volare gūto priekšrocību sniegšanā nevar vainot valsti, jo Itālijas lidostas, iespējams, nodevas noteica autonomi, prasītājs norāda, ka šādas priekšrocības ir jāuzskata par konkurenci ierobežojošu diskrimināciju, kuru nevar attaisnot ar objektīviem iemesliem un kas tādējādi pārkāpj EKL 82. pantu.

Prasītājs turklāt uzskata, ka Komisijai saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1/2003 ¹ un Komisijas Regulu (EK) Nr. 773/2004 ² bija pienākums rūpīgi izvērtēt faktiskos un tiesiskos pierādījumus, kurus tai bija iesniedzis prasītājs, lai tā samērīgā laikposmā vai nu uzsāktu procedūru par pārkāpumu, vai noraidītu sūdzību. Komisija pēc sūdzības saņemšanas nepieņēma lēmumu, nedz apstiprinot pārkāpumu vai noraidot sūdzību, vispirms informējot prasītāju saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 773/2004 7. pantu, nedz, visbeidzot, pieņemot motivētu lēmumu neizskatīt sūdzību, jo tā neskar Kopienas intereses.

Tā rezultātā prasītājs uzskata, ka pastāvēja prima facie konkurences noteikumu pārkāpums un Komisijai šādu secinājumu izdarīšanai un, attiecīgi, procedūras uzsākšanai bija nepieciešams mazāk par 21 mēnesi. Tādējādi Komisijas bezdarbība pārsniedza samērīgu laikposmu.

____________

¹ - Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (dokuments attiecas uz EEZ) (OV L 1, 1. lpp.)

² - Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regula Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EK Līguma 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (dokuments attiecas uz EEZ) (OV L 123, 18. lpp.)