Pagaidu versija
VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2024. gada 8. maijā (*)
Civildienests – Pagaidu darbinieki – Uz nenoteiktu laiku noslēgts līgums – Līguma izbeigšana – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. panta c) punkta i) apakšpunkts – Uzticības saiknes zudums – Faktu konstatēšanas trūkums
Lietā T‑24/23
UF, ar dzīvesvietu Voluvē Sentetjēnā [Woluwe‑Saint‑Étienne] (Beļģija), ko pārstāv S. Orlandi, advokāts,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv I. Melo Sampaio, pārstāve,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos] (referents), tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] un T. Pinne [T. Pynnä],
sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2023. gada 30. novembra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, prasītājs UF lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas 2022. gada 8. aprīļa lēmumu, ar ko tā izbeidza viņa pagaidu darbinieka līgumu, kurš noslēgts uz nenoteiktu laiku (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājam nodarīts tā rezultātā.
Tiesvedības rašanās fakti
2 2016. gada 16. jūlijā prasītājs tika pieņemts darbā Eiropas Komisijā kā pagaidu darbinieks Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 2. panta c) punkta nozīmē, noslēdzot līgumu uz nenoteiktu laiku.
3 Prasītājs veica Komisijas locekļu, tostarp priekšsēdētāja vietnieka A un vēlāk arī priekšsēdētāja vietnieka B (turpmāk tekstā – “priekšsēdētāja vietnieks”) personiskās apsardzes darbinieka pienākumus. Pienākumu veikšanai prasītājam bija jānēsā ierocis.
4 Lai pildītu savus pienākumus, prasītājam regulāri vajadzēja veikt polimerāzes ķēdes reakcijas – tā sauktās “PCR” – virusoloģiskos testus, lai noskaidrotu, vai viņam nav Covid‑19 pandēmiju izraisošā vīrusa.
5 2021. gada 22. oktobrī prasītājs veica PCR testu (turpmāk tekstā – “2021. gada 22. oktobra PCR tests”) pirms komandējuma uz Ruandu.
6 2021. gada 25. oktobrī prasītāja priekšnieks viņam nosūtīja no kāda Komisijas medicīnas dienesta (turpmāk tekstā – “medicīnas dienests”) ārsta saņemtu paziņojumu, kurā tas lūdza prasītāja priekšniecību sniegt informāciju par apstākļiem, kas norisinājās 2021. gada 22. oktobra PCR testa laikā. Saskaņā ar medbrāļa, kas veica šo testu, teikto prasītājs uzvedās neadekvāti, konkrēti, “kliedz[ot], ka “pietiek” un “sit[ot] [viņam] pa roku”, un pēc tam bez paskaidrojuma aizgājis prom, nepabeidzot minēto testu.
7 2021. gada 26. oktobrī prasītājs priekšniecībai nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli, kurā viņš pauda sašutumu par šī sprieduma 6. punktā minēto apgalvojumu. Viņš paskaidroja, ka šis PCR tests esot bijis ilgāks un invazīvāks nekā pierasts, taču medbrāli viņš neesot sitis. Prasītājs tomēr atvainojās medbrālim gadījumā, ja viņš to aizskāris vai viņa uzvedība radījusi sliktu priekšstatu. Prasītājs turklāt piebilda, ka priekšsēdētāja vietnieks bija klāt 2021. gada 22. oktobra PCR testa laikā un varēja noteikti apliecināt šos apstākļus.
8 2021. gada 28. oktobrī notika sanāksme, kurā piedalījās prasītājs, medbrālis, kas veica 2021. gada 22. oktobra PCR testu, un viņu attiecīgie priekšnieki.
9 2022. gada 4. martā prasītājs veica vēl vienu PCR testu (turpmāk tekstā – “2022. gada 4. marta PCR tests”) pirms komandējuma uz Franciju.
10 2022. gada 5. martā prasītājs nosūtīja medicīnas dienestam elektroniskā pasta vēstuli, kurā viņš paskaidroja, ka, tāpat kā 2021. gada 22. oktobra PCR tests, arī 2022. gada 4. marta PCR tests bija ilgāks un invazīvāks nekā pierasts, pēc šī testa viņš visu dienu jutis sāpes un kairinājumu un pat devies uz slimnīcu.
11 2022. gada 14. martā Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta Drošības direktorāta (turpmāk tekstā – “Drošības direktorāts”) darbinieki konfiscēja prasītāja ieroci un tajā pašā dienā novietoja to ieroču noliktavā Komisijas Berlaymont ēkā.
12 2022. gada 23. martā Drošības direktorāta iekšējās izmeklēšanas komanda ievāca medbrāļa un medmāsas, kas veica 2021. gada 22. oktobra un 2022. gada 4. marta PCR testus, rakstveida liecības.
13 Attiecībā uz 2021. gada 22. oktobra PCR testu medbrālis liecībā būtībā norādīja, ka brīdī, kad viņš grasījās ievietot uztriepes kociņu prasītāja degunā, prasītājs sāka kustināt un kratīt galvu, kālab veikt testu bija gandrīz neiespējami. Tikko kā medbrālis bija ievadījis vates kociņu prasītāja degunā, prasītājs sita viņam pa roku un teica, ka “pietiek”. Prasītājs esot redzējis, ka priekšsēdētāja vietnieks jau bija pabeidzis savu testu, un gribēja doties prom ar viņu. Par 2022. gada 4. marta PCR testu medmāsa būtībā norādīja, ka viņa bija kopā ar medbrāli, kas veica 2021. gada 22. oktobra PCR testu. Medbrālis esot atpazinis prasītāju un teicis medmāsai, ka viņš veiks priekšsēdētāja vietnieka testu. Medmāsai bija jāveic divi testi – PCR tests un antigēna tests. Kad medmāsa mēģināja veikt pirmo testu, prasītājs saskaņā ar viņas teikto nepārstāja kustināt galvu. Viņai izdevies ievietot uztriepes kociņu prasītāja degunā vien virspusīgi. Pēc šī pirmā testa medmāsa teikusi prasītājam, ka viņa veiks otro testu. Prasītājs piecēlies un stingri teicis: “Jūs neredzat, ka es jūsu dēļ raudu?” Medmāsa mēģinājusi veikt otro testu, taču tas neesot bijis iespējams, jo prasītājs kustinājis galvu. Pēc tam viņš esot piecēlies un pievienojies priekšsēdētāja vietniekam, kurš tikmēr bija pabeidzis savus testus.
14 2022. gada 24. martā prasītājs Komisijas iekšējās komunikācijas informācijas sistēmā ARES saņēma paziņojumu par lēmumu, kas attiecās uz tiesību iekļūt Komisijas ēkās un viņa caurlaides atņemšanu.
15 2022. gada 24. martā prasītājs tika aicināts uz tikšanos ar Drošības direktorāta direktoru; tās laikā viņš tika informēts, pirmkārt, ka no medicīnas dienesta ir saņemtas sūdzības par viņa uzvedību 2021. gada 22. oktobra un 2022. gada 4. marta PCR testa laikā un, otrkārt, par Drošības direktorāta nodomu izbeigt viņa līgumu ar institūciju, kura pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”), uzticības saiknes zuduma dēļ.
16 2022. gada 30. martā Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta Specifisko objektu un funkciju cilvēkresursu jautājumu direktorāta direktore iecēlējinstitūcijas statusā nosūtīja prasītājam vēstuli, kura datēta ar 2022. gada 25. martu un ar kuru tā paziņoja par nodomu izbeigt viņa līgumu saistībā ar uzticības saiknes zudumu, pamatojoties uz PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, piezīmju dēļ, kas viņam izteiktas šī sprieduma 15. punktā minētās tikšanās laikā. Viņa aicināja prasītāju piecu dienu laikā viņai iesniegt iespējamos apsvērumus.
17 Joprojām 2022. gada 30. martā prasītājs nosūtīja iecēlējinstitūcijai elektroniskā pasta vēstuli, kurā viņš, pirmām kārtām, lūdza pagarināt šī sprieduma 16. punktā minēto termiņu, lai viņš spētu iesniegt apsvērumus par līguma izbeigšanu, un, otrām kārtām, iesniedza savu notikumu versiju par 2022. gada 4. marta PCR testu.
18 Prasītāja pārstāvis 2022. gada 1. aprīlī nosūtīja iecēlējinstitūcijai vēstuli, lūdzot informēt prasītāju par faktiem, par kuriem viņam bija jāsniedz komentāri, lai prasītāju varētu pienācīgi uzklausīt. Viņš arī apstrīdēja apgalvojumus, kas 2022. gada 30. marta vēstulē tika vērsti pret prasītāju.
19 Iecēlējinstitūcija, piemērojot PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, ar apstrīdēto lēmumu izbeidza prasītāja pagaidu darbinieka līgumu, par to paziņojot piecus mēnešus pirms līguma izbeigšanas.
20 2022. gada 24. jūnijā prasītājs, pamatojoties uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu.
21 Ar 2022. gada 20. oktobra lēmumu R/303/22 iecēlējinstitūcija noraidīja prasītāja sūdzību.
Lietas dalībnieku prasījumi
22 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai samaksāt summu, kas noteikta ex æquo et bono, par viņam nodarīto morālo kaitējumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par atcelšanas prasījumiem
24 Atcelšanas prasījumu pamatošanai prasītājs izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais ir, pirmkārt, par apstrīdētā lēmuma pamatā esošo faktu saturisko nepareizību un, otrkārt, par acīmredzamām kļūdām vērtējumā un pilnvaru nepareizu izmantošanu, otrais – par nepietiekamu pamatojumu, rūpības pienākuma neievērošanu, samērīguma principa un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un trešais – par PDNK 2. panta c) punkta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
25 Pamatojot pirmo prasības pamatu, prasītājs būtībā norāda, ka apstrīdētais lēmums nav balstīts uz saturiski pamatotiem faktiem, tajā ir vairākas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kā arī nepareizi izmantotas pilnvaras.
26 Pirmām kārtām, attiecībā uz faktu saturu prasītājs apstrīd iecēlējinstitūcijas izteiktos pārmetumus, kā arī medbrāļa, kas veica 2021. gada 22. oktobra PCR testu, faktu izklāsta versiju.
27 Pirmkārt, prasītājs apstrīd faktu, ka viņš pametis medicīnas dienesta telpas pirms minētā testa pabeigšanas. Viņš norāda, ka tādā gadījumā medbrālis nebūtu varējis lūgt laboratorijas darbiniekiem veikt iegūtā parauga analīzi, prasītājs nebūtu ieguvis sava PCR testa rezultātus un tādējādi pēc minētā PCR testa viņš nebūtu varējis doties komandējumā uz ārzemēm.
28 Otrkārt, prasītājs norāda, ka tad, ja viņš tiešām būtu kliedzis, ka “pietiek”, kā to apgalvo medbrālis (skat. šī sprieduma 6. punktu), priekšsēdētāja vietnieks, kurš bija klāt testa laikā, to noteikti būtu dzirdējis. Taču priekšsēdētāja vietnieks parakstīja pašdeklarāciju, kurā apgalvoja, ka, viņaprāt, prasītājs neuzvedās nepiedienīgi.
29 Treškārt, prasītājs piebilst, ka medbrāļa rakstveida deklarācija, kas iesniegta piecus mēnešus pēc faktu norises, ir pretrunā medbrāļa priekšnieka deklarācijai. Proti, medbrāļa priekšnieks apgalvo, ka medbrālis esot teicis, ka prasītājs nevis “sita [viņam] pa roku”, bet gan “pagrūda [viņa] roku”. Turklāt priekšnieks šajā deklarācijā norāda, ka medbrālis pēc šī atgadījuma neesot bijis “ļoti dusmīgs”, taču viņš uzskatījis, ka par to jāziņo “atgadījuma fiziskā aspekta” dēļ. Prasītājs uzskata, ka šis apgalvojums ir pretrunīgs, jo, ja medbrālis tiešām būtu ticis verbāli un fiziski aizskarts, kā viņš to apgalvo, viņam nebūtu šāda attieksme pret atgadījumu. Tādēļ prasītājs uzskata, ka Komisijas izvirzītais faktu izklāsts nav ne konsekvents, ne ticams, ne uzticams.
30 Ceturtkārt, prasītājs norāda, ka iecēlējinstitūcijas arguments, saskaņā ar kuru medbrāļa un medmāsas “priekšniecība viņiem uzticas”, nenozīmē, ka viņu faktu versijas ir automātiski pamatotas un prasītāja iesniegtā versija būtu jānoraida. Prasītājs uzskata, ka iecēlējinstitūcijai, saskaroties ar pretrunām faktos, kā tas ir šajā lietā, bija jāveic papildu izmeklēšana, lai pārbaudītu attiecīgos apgalvojumus.
31 Piektkārt, attiecībā uz pierādījumiem par izskatāmo atgadījumu prasītājs pretēji Komisijas argumentam apgalvo, ka faktus nebija iespējams konstatēt objektīvi un neatkarīgi, pamatojoties uz medicīnas dienesta medbrāļa un medmāsas liecībām. Proti, Komisija nevarēja konstatēt faktus “objektīvi un neatkarīgi”, jo, atskaitot minētā medbrāļa un medmāsas liecības un viņu priekšnieka, kurš nebija klāt strīdīgā atgadījuma brīdī, deklarāciju, nebija citu pierādījumu, ko iecēlējinstitūcijai ņemt vērā. Prasītājs uzskata, ka iecēlējinstitūcija, balstoties vienīgi uz medbrāļa un medmāsas sūdzībām, konstatēja, pēc viņa domām, saturiski nepareizus faktus, ar kuriem pamatots apstrīdētais lēmums.
32 Otrām kārtām, prasītājs apgalvo, ka iecēlējinstitūcija pieļāva vairākas acīmredzamas kļūdas vērtējumā un nepareizi izmantoja pilnvaras.
33 Pirmkārt, prasītājs norāda, ka pretēji Komisijas apgalvotajam viņš sadarbojās 2021. gada 22. oktobra un 2022. gada 4. marta PCR testu laikā. Proti, viņš veica minētos testus un negāja prom, kamēr tie nebija pabeigti.
34 No vienas puses, Komisija uzskatījusi, ka apstāklis, ka prasītājs ziņoja par sāpēm un kairinājumu (skat. šī sprieduma 10. punktu), bija uzskatāms par viņa atteikumu sadarboties. Prasītājs norāda, ka šis apgalvojums ir arī acīmredzama kļūda vērtējumā. Šajā ziņā prasītājs apgalvo, ka kairinājumu, par kuru viņš ziņoja, pēc 2022. gada 4. marta PCR testa konstatēja viens no ārstiem neatliekamās palīdzības konsultācijas laikā slimnīcā. Viņš piebilst, ka saskaņā ar priekšsēdētāja vietniekam nosūtītu neoficiālu informāciju apstrīdētais lēmums tika pieņemts tādēļ, ka prasītājs informēja medicīnas dienestu par izjusto kairinājumu pēc 2022. gada 4. marta PCR testa. Šī informācija esot tikusi uzskatīta par nepieņemamu apsūdzību attiecībā uz medmāsu, un tādēļ tā ir apstrīdētā lēmuma pamatā. Iecēlējinstitūcija, neatklājot patieso šī lēmuma pamatojumu, nepareizi izmantojusi pilnvaras.
35 Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka Komisija, neņemot vērā prasītāja izjustās sāpes un kairinājumu, neievēroja rūpības pienākumu.
36 Treškārt, prasītājs apstrīd, ka viņš būtu “zaudējis savaldīšanos” abu PCR testu laikā. Lai gan prasītājs sūdzējās par veidu, kādā minētie testi tika veikti, tas vien, ka, ņemot vērā daudzus citus prasītāja iepriekš veiktus testus, viņš tos uztvēra kā nepamatoti invazīvus, nepamato prasītāja atbrīvošanu no amata, kas katrā ziņā ir pilnīgi nesamērīga. Prasītājs turklāt norāda, ka tad, ja iecēlējinstitūcijas mērķis bija apšaubīt viņa darba spējas un savaldību, tai vajadzēja iztaujāt priekšsēdētāja vietnieku A un priekšsēdētāja vietnieku, kuru uzdevumā viņš dažādu komandējumu laikā risināja saspringtas un bīstamas situācijas.
37 Ceturtkārt, prasītājs apgalvo, ka 2022. gada 4. marta PCR testa laikā klāt bija četras personas, proti, pats prasītājs, priekšsēdētāja vietnieks, medmāsa, kas veica šo testu, un medbrālis, kas veica 2021. gada 22. oktobra PCR testu. Tādējādi, tā kā prasītājs apstrīd medbrāļa un medmāsas faktu versiju attiecībā uz abiem atgadījumiem, viņš uzskata, ka ir derīga vienīgi priekšsēdētāja vietnieka faktu versija.
38 Pēc prasītāja domām, priekšsēdētāja vietnieks varēja pilnībā dzirdēt un redzēt viņa, medbrāļa un medmāsas uzvedību attiecīgā PCR testa laikā. Proti, tā kā testi tika veikti telpās, kuras bija nodalītas vienīgi ar aizkaru uz ritenīšiem, un priekšsēdētāja vietnieks jau bija pabeidzis savu testu, viņš varēja redzēt, kas notika tā testa laikā, kuru veica prasītājs.
39 Tādējādi iecēlējinstitūcijas atteikums ņemt vērā priekšsēdētāja vietnieka liecību ir ne tikai acīmredzama kļūda vērtējumā, bet arī papildu norāde uz pilnvaru nepareizu izmantošanu. Prasītājs norāda, ka, pat ja pieņemtu, ka priekšsēdētāja vietnieks, kā to apgalvo Komisija, nav tiešs liecinieks, iecēlējinstitūcijai, lai par to pārliecinātos, tik un tā bija viņš jāuzklausa, jo viņš bija skaidri norādījis, ka prasītāja uzvedība attiecīgā PCR testa laikā nebija nepiedienīga.
40 Piektkārt, prasītājs norāda, ka arī iecēlējinstitūcijas apgalvojums, saskaņā ar kuru viņa darbību kopums 2021. gada 22. oktobra un 2022. gada 4. marta PCR testu laikā kaitē dienesta tēlam, ir acīmredzama kļūda vērtējumā. Prasītājs uzskata, ka šis apgalvojums ir patvaļīgs un norāda uz rūpības pienākuma neievērošanu.
41 Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka attiecībā uz faktu saturu iecēlējinstitūcijai nav rīcības brīvības un tā nevar apgalvot, ka detalizēta informācija par viņa uzvedību nebija izšķiroša apstrīdētā lēmuma pieņemšanā. Iecēlējinstitūcija balstījās vienīgi uz prasītāja, medbrāļa un medmāsas, un viņu priekšnieka uzklausīšanas protokoliem un nemeklēja citus pierādījumus faktu konstatēšanai, it īpaši priekšsēdētāja vietnieka kā liecinieka uzklausīšanas protokolu. Tādēļ prasītājs uzskata, ka uzticības saiknes zudumu izraisīja vienīgi 2021. gada 22. oktobra un 2022. gada 4. marta PCR testu fakti, kas nav pienācīgi konstatēti. Viņš turklāt piebilst, ka priekšsēdētāja vietnieks apliecinājis, ka prasītājs nav zaudējis viņa uzticību. Tādējādi apstrīdētais lēmums ir prettiesisks, jo Komisija nevarēja atsaukties tikai uz uzticības saiknes zudumu, iepriekš nekonstatējot faktus, kas pamato minēto lēmumu.
42 Komisija apstrīd prasītāja izvirzītos argumentus. Pirmām kārtām, attiecībā uz prasītāja apgalvotajām acīmredzamām kļūdām vērtējumā (skat. šī sprieduma 32.–40. punktu) Komisija norāda, ka līgums tika izbeigts pēc uzticības saiknes zuduma starp Komisiju un prasītāju. Šis saiknes zudums izrietot no prasītāja nepiedienīgās uzvedības, ko viņš pieļāva divas reizes, veicot 2021. gada 22. oktobra un 2022. gada 4. marta PCR testus, kuru laikā viņš esot izturējies verbāli vai fiziski agresīvi pret medicīnas dienesta medbrāli un medmāsu, kas veica minētos testus.
43 Komisija apgalvo, ka prasītāja nepiedienīgā uzvedība tika konstatēta objektīvi un neatkarīgi, pamatojoties uz medbrāļa un medmāsas liecību saturu. Saskaņā ar Komisijas teikto, detalizētai informācijai par prasītāja uzvedību nebija izšķirošas nozīmes, konstatējot uzticības saiknes zudumu. Būtiskākais ir apstāklis, ka prasītājs divos gadījumos esot izturējies agresīvi pret medicīnas dienesta medbrāli un medmāsu. Tas esot nevis subjektīvs notikumu vērtējums, bet gan izrietot no Drošības direktorāta pienākuma nodrošināt tā locekļu un personu, kas atrodas Komisijas telpās, drošību. Tādējādi iecēlējinstitūcija neesot pieļāvusi nevienu acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā.
44 Komisija uzskata, ka prasītāja uzvedībai bija jābūt nevainojamai un, strādājot par personīgās apsardzes darbinieku, viņam bija jāspēj saglabāt savaldību jebkādos apstākļos, jo īpaši tāpēc, ka viņš nēsāja ieroci Komisijas ēkās. Tā piebilst, ka prasītājam, lai tas varētu veikt savus pienākumus, ir vienlaikus jābauda gan tā Komisijas locekļa, ko viņš aizsargā, uzticība, gan visas institūcijas uzticība. Pretēji prasītāja norādītajam (skat. šī sprieduma 41. punktu), nepietiek ar to Komisijas locekļu uzticību, pie kuriem viņš pilda savus pienākumus. Tāpēc Drošības direktorātam jābūt pārliecībai, ka prasītājs nerada pat mazāko risku Komisijas locekļu un personu, kas atrodas Komisijas telpās, drošībai. Tādējādi Komisija uzskata, ka Drošības direktorāts pamatoti lūdza izbeigt prasītāja līgumu.
45 Otrām kārtām, attiecībā uz faktu nepareizību, uz ko norāda prasītājs, Komisija, pirmkārt, apgalvo, ka medbrālim un medmāsai nebija neviena iemesla ziņot nepareizus faktus par prasītāju un viņi bauda pilnu sava dienesta uzticību. Atbilstoši Komisijas teiktajam, attiecīgie notikumi ir vienīgie, par kuriem tika ziņots pandēmijas laikā, un informācija par tiem tika nekavējoties nosūtīta medbrāļa un medmāsas priekšniekam (skat. šī sprieduma 6. punktu), lai gan formāla deklarācija par pirmo atgadījumu tika iesniegta vēlāk.
46 Otrkārt, Komisija apgalvo, ka medbrāļa, medmāsas un viņu priekšnieka deklarācijās nav savstarpēju pretrunu, ciktāl no tām nav izslēgts, ka tika sista vai grūsta roka. Tā papildus norāda, ka iecēlējinstitūcija nav balstījusies vienīgi uz prasītāja, medbrāļa, medmāsas un viņu priekšnieka uzklausīšanas protokoliem, bet ir ņēmusi vērā uzticības saiknes zudumu, kas Drošības direktorātam radās attiecībā uz prasītāju.
47 Komisija piebilst, ka medbrālis, kurš veica 2021. gada 22. oktobra PCR testu, apliecināja, ka viņš neesot bijis “ļoti dusmīgs”, tādēļ, ka viņš ir speciālists, kas spēj izpildīt savus uzdevumus pat sarežģītos apstākļos. Tas arī apliecinot to, ka medbrālim personīgi nav nekā pret prasītāju un viņam nebija neviena iemesla ziņot par neesošiem faktiem.
48 Treškārt, attiecībā uz prasītāja argumentu par patiesajiem iemesliem saistībā ar medbrāļa un medmāsas sūdzībām (skat. šī sprieduma 34. punktu) Komisija atkārtoti norāda, ka viņi ziņoja par atgadījumiem uzreiz pēc tam, kad tie notika. Komisija turklāt norāda, ka prasītājs devās uz slimnīcu tikai pēc otrā PCR testa un iesniegtie dokumenti katrā ziņā apliecina vien to, ka viņš sūdzējās par sāpēm sejā, taču nebija precizējis šo sāpju cēloni.
49 Ceturtkārt, Komisija apgalvo, ka nebija lietderīgi uzklausīt priekšsēdētāja vietnieka liecību, jo administrācija varēja pietiekami skaidri pārliecināties par strīdīgajiem notikumiem. Komisija norāda, ka nav konstatēta konkrēta vieta, kur priekšsēdētāja vietnieks atradās 2021. gada 22. oktobra un 2022. gada 4. marta PCR testu laikā, precīzāk, vai viņš atradās citā kabīnē nevis tajā, kurā prasītājs veica strīdīgos testus, vai zonā ap minētajām kabīnēm. Komisija uzsver, ka šīs kabīnes katrā ziņā bija nodalītas un nodrošināja procedūras privātumu tādējādi, ka priekšsēdētāja vietnieks nevarēja būt tiešs strīdīgo faktu liecinieks. Tādēļ viņa liecībai neesot nozīmes.
50 Piektkārt, attiecībā uz 2021. gada 22. oktobra PCR testu Komisija apgalvo, ka, lai gan prasītājs saņēma testa rezultātus, tas nenozīmē, ka šis tests tika veikts pareizi. Proti, medbrālim, lai veiktu testu pirms prasītāja aiziešanas, izdevās ievietot uztriepes kociņu viņa degunā vien virspusīgi, un tāpēc medbrālis nevarēja pabeigt testu. Viņš tomēr nosūtīja iegūto uztriepi analīžu veikšanai.
51 Sestkārt, Komisija apstrīd faktu, ka 2022. gada 4. marta PCR testa laikā klāt bija četras personas, kā to apgalvo prasītājs (skat. šī sprieduma 37. punktu). Tā norāda, ka PCR testi tika veikti nodalītās kabīnēs, kas nodrošināja procedūras privātumu. Tādējādi klātesoši bija vienīgi prasītājs un medmāsa, kas veica testu, tāpēc priekšsēdētāja vietnieka liecībai neesot nozīmes.
52 Trešām kārtām, attiecībā uz prasītāja argumentiem par pilnvaru nepareizu izmantošanu (skat. šī sprieduma 34. un 39. punktu) Komisija apgalvo, ka viņš nav paskaidrojis, kā izpaužas šī nepareizā izmantošana. Saskaņā ar Komisijas teikto prasītājs nav sniedzis nevienu pierādījumu par pilnvaru nepareizu izmantošanu, jo īpaši par citiem apstrīdētā lēmuma mērķiem, kas nebija noteikti šajā lēmumā. Tādēļ Komisija uzskata, ka apgalvojumi par pilnvaru nepareizu izmantošanu jānoraida kā nepierādīti.
53 Iesākumā jāatgādina, ka attiecībā uz procedūru, kas ļauj izbeigt pagaidu darbinieka uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu, no PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunkta izriet, ka darba tiesiskās attiecības beidzas šajā līgumā paredzētā uzteikuma termiņa beigās. Papildus PDNK 49. panta 1. punktā paredzēts, ka pēc tam, kad veikta Civildienesta noteikumu IX pielikumā paredzētā disciplinārā procedūra, ko piemēro pēc analoģijas, smaga pārkāpuma gadījumā, kad pagaidu darbinieks tīši vai aiz neuzmanības nav pildījis savus pienākumus, darba līgumu var izbeigt bez iepriekšējas paziņošanas disciplināru iemeslu dēļ.
54 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru un ņemot vērā iecēlējinstitūcijas plašo novērtējuma brīvību tāda pārkāpuma gadījumā, kas var pamatot pagaidu darbinieka atlaišanu, nekas tai neuzliek pienākumu sākt disciplinārlietu pret šo darbinieku tā vietā, lai drīzāk izmantotu PDNK 47. panta c) punktā paredzēto iespēju vienpusēji izbeigt darba līgumu, un tikai tad, ja iecēlējinstitūcija plāno atlaist pagaidu darbinieku bez uzteikuma smaga amatpārkāpuma gadījumā, ja pēdējais minētais nav pildījis savus pienākumus, saskaņā ar PDNK 49. panta 1. punktu ir jāsāk disciplinārlieta, kas Civildienesta noteikumu IX pielikumā ir paredzēta ierēdņiem un kas pēc analoģijas ir piemērojama pagaidu darbiniekiem (skat. spriedumu, 2021. gada 16. jūnijs, CE/Reģionu komiteja, T‑355/19, EU:T:2021:369, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
55 No tā izriet, ka principā iecēlējinstitūcija, pamatojoties uz PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, bija pilnvarota izbeigt prasītāja darba līgumu pirms tā termiņa beigām, paziņojot par to mēnesi iepriekš par katru nostrādāto gadu un ievērojot trīs mēnešus kā minimālo termiņu un desmit mēnešus – kā maksimālo termiņu, bez pienākuma sākt disciplinārlietu.
56 Šajā lietā jākonstatē, ka prasītāja līguma izbeigšana, par kuru tika paziņots, tika pamatota ar uzticības saiknes zudumu starp Komisiju un prasītāju viņam piedēvētās uzvedības dēļ 2021. gada 22. oktobra un 2022. gada 4. marta PCR testu laikā. Proti, iecēlējinstitūcija izvēlējās izbeigt līgumu, piemērojot PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, nevis PDNK 49. panta 1. punktu.
57 Šajā ziņā, pat ja iecēlējinstitūcijai nav pienākuma aizstāt prasītāja priekšnieka vērtējumu ar savu vērtējumu par uzticības saiknes zuduma patiesumu, iecēlējinstitūcijai tomēr ir pienākums vispirms pārbaudīt, vai uzticības saiknes neesamība vai zudums tik tiešām ir ticis norādīts, un pēc tam pārbaudīt faktu saturisko pareizību un – visbeidzot – pārliecināties, ka, ņemot vērā izvirzīto pamatojumu, ar prasību pārtraukt līgumu netiek pārkāptas pamattiesības vai nepareizi izmantotas pilnvaras. Šajā kontekstā iecēlējinstitūcija var, piemēram, uzskatīt, ņemot vērā ieinteresētās personas paskaidrojumus, ka īpaši apstākļi pamato citu līdzekļu piemērošanu, kas nebūtu atlaišana, piemēram, ieinteresētās personas norīkošanu darbam citā amatā Komisijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. janvāris, RY/Komisija, T‑160/17, EU:T:2009:1, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Papildus jānorāda, ka tad, ja iestāde, kas nolemj izbeigt pagaidu darbinieka līgumu, atsaucas it īpaši uz konkrētiem apstākļiem, kas ir atlaišanas uzticības zaudēšanas dēļ pamatā, tiesai jāpārbauda šo apstākļu patiesums. Konkrēti, ja iestāde paskaidro iemeslus, kas ir uzticības zaudēšanas pamatā, atsaucoties uz konkrētiem apstākļiem, tiesai jāpārbauda, vai šis pamatojums balstās uz pareiziem faktiem. Šādi rīkojoties, tiesa ar savu vērtējumu neaizstāj tādas kompetentās iestādes vērtējumu, pēc kuras domām uzticības zaudēšana ir neapstrīdama, bet tikai pārbauda, vai iestādes izskaidrotie apstākļi, kas ir tās pieņemtā lēmuma pamatā, ir precīzi pēc būtības (spriedums, 2013. gada 11. septembris, L/Parlaments, T‑317/10 P, EU:T:2013:413, 70. punkts).
59 Šajā lietā iecēlējinstitūcija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka prasītāja līguma izbeigšana tika pamatota ar uzticības saiknes zudumu starp prasītāju un iecēlējinstitūciju “vairāku nopietnu atgadījumu” dēļ, prasītājam pildot savus pienākumus, proti, viņa uzvedību 2021. gada 22. oktobra un 2022. gada 4. marta PCR testu laikā, par ko viņš tika informēts.
60 Ievērojot šī sprieduma 57. un 58. punktā minēto judikatūru, jāizvērtē pušu iesniegtie pierādījumi, lai noteiktu, vai tie atsevišķi un pēc tam kopā apstiprina vai, gluži pretēji, noliedz līguma izbeigšanas iemeslu, ko izvirza Drošības direktorāts un apstiprina iecēlējinstitūcija.
61 Lai apstrīdētu uzvedību, kas prasītājam tiek pārmesta medbrāļa un medmāsas, kas veica abus strīdīgos PCR testus, rakstveida liecībās (skat. šī sprieduma 13. punktu), prasītājs papildus savai attiecīgo faktu versijai iesniedz priekšsēdētāja vietnieka, kurš bija kopā ar prasītāju 2021. gada 22. oktobra un 2022. gada 4. marta PCR testu laikā un kurš tādējādi atradās medicīnas dienesta telpā, kur norisinājās strīdīgie fakti, rakstveida deklarāciju.
62 Šajā ziņā, pirmkārt, jākonstatē, ka prasītājs pirmstiesas procedūrā un šajā prasībā apstrīd medbrāļa un medmāsas, kas veica 2021. gada 22. oktobra un 2022. gada 4. marta PCR testus, faktu versiju, ko iecēlējinstitūcija iekļāva apstrīdētajā lēmumā. Proti, prasītājs apstrīd, ka viņš būtu bijis agresīvs un nepiedienīgi izturējies pret medbrāli un medmāsu. Attiecībā uz 2021. gada 22. oktobra PCR testu prasītājs apstrīd apstākli, ka viņš būtu sitis medbrālim pa roku un kliedzis, ka “pietiek” (skat. šī sprieduma 7. un 29. punktu). Saistībā ar 2022. gada 4. marta PCR testu viņš apstrīd, ka būtu uzvedies nepiedienīgi. Šī iemesla dēļ, ņemot vērā pretrunas starp, pirmām kārtām, medbrāļa un medmāsas un, otrām kārtām, prasītāja iesniegto faktu versiju, prasītājs vairākkārt lūdza uzklausīt priekšsēdētāja vietnieku kā liecinieku (skat. šī sprieduma 7. un 39. punktu).
63 Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 49. un 51. punkta, iecēlējinstitūcija uzskatīja, ka tā bija pietiekami informēta par faktiem un nebija nepieciešams uzklausīt priekšsēdētāja vietnieku. Proti, Komisija būtībā apgalvo, ka, pirmām kārtām, detalizētai informācijai par prasītāja uzvedību nav izšķirošas nozīmes un, otrām kārtām, šī uzvedība tika konstatēta objektīvi un neatkarīgi, pamatojoties uz konkrēto medbrāļa un medmāsas liecību saturu (skat. šī sprieduma 43. punktu). Savukārt, kā minēts šī sprieduma 49. punktā, Komisija apgalvo, ka nav konstatēta konkrēta vieta, kur priekšsēdētāja vietnieks atradies, proti, vai viņš bija citā kabīnē, nevis tajā, kurā prasītājs veica katru no strīdīgajiem testiem, vai zonā ap minētajām kabīnēm. Komisija secina, ka priekšsēdētāja vietnieks tātad nevarēja būt tiešs faktu liecinieks.
64 Šajā ziņā, pirmkārt, jākonstatē, ka Komisija neprecizē, kādus citus pierādījumus – izņemot medicīnas dienesta medbrāļa un medmāsas liecības – tā izmantoja, lai konstatētu strīdīgos faktus. Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka vienīgie iecēlējinstitūcijas rīcībā esošie pierādījumi, ar kuriem varētu pamatot prasītāja līguma izbeigšanu, bija medbrāļa, medmāsas un viņu priekšnieka rakstveida liecības, kas minētas šī sprieduma 12. un 13. punktā. Turklāt no lēmuma par sūdzības noraidīšanu izriet, ka pēc iecēlējinstitūcijas domām minētajām liecībām bija izšķirošs pierādījuma spēks.
65 Tomēr Komisija nav paskaidrojusi, kā bija iespējams “objektīvi un neatkarīgi, pamatojoties uz konkrēto” šo liecību “saturu” konstatēt prasītāja uzvedību, kā tā to apgalvo (skat. šī sprieduma 43. punktu). Proti, tā nav izvirzījusi citus pierādījumus, kuri varētu apstiprināt šādu apgalvojumu, kaut gan vienīgais pieejamais pierādījums, ko prasītājs pievienoja sūdzībai par apstrīdēto lēmumu, ir priekšsēdētāja vietnieka rakstveida pašdeklarācija, kurā viņš apgalvo, ka, pēc viņa domām, prasītājs strīdīgo testu laikā neuzvedās nepiedienīgi (skat. šī sprieduma 28. punktu).
66 Šajā ziņā, pirmām kārtām, jākonstatē, ka Komisija, neraugoties uz pretrunām starp, pirmkārt, medbrāļa un medmāsas un, otrkārt, prasītāja iesniegto faktu versiju, atteicās veikt papildu darbības, lai konstatētu faktus, tostarp, kā to vairākkārt lūdza prasītājs, uzklausīt priekšsēdētāja vietnieku kā liecinieku. Šajā ziņā Komisija neapstrīd, ka priekšsēdētāja vietnieks atradās medicīnas dienesta telpā, kurā bija ierīkotas atsevišķas kabīnes, kurās tika veikti 2021. gada 22. oktobra un 2022. gada 4. marta PCR testi. Komisija vienīgi pauž šaubas par to, kur konkrēti minētajā telpā strīdīgo faktu laikā atradās priekšsēdētāja vietnieks.
67 Otrām kārtām, jākonstatē, ka Komisija nonāk pretrunā pati ar sevi attiecībā uz priekšsēdētāja vietnieka liecības nozīmību.
68 Proti, pirmkārt, Komisija norāda, ka nav konstatēta konkrēta vieta, kur strīdīgo PCR testu laikā atradās priekšsēdētāja vietnieks (skat. šī sprieduma 49. punktu), un tātad viņa liecība nav derīga. Otrkārt, tā apstiprina, ka tādi PCR testi kā šajā lietā aplūkotie tiek veikti nodalītās kabīnēs un līdz ar to priekšsēdētāja vietnieks nevarēja būt tiešs faktu liecinieks (skat. šī sprieduma 51. punktu). Taču, ja vieta, kur strīdīgo PCR testu laikā konkrēti atradās priekšsēdētāja vietnieks, nav konstatēta, ir pretrunīgi apgalvot, kā to dara Komisija, ka viņš katrā ziņā nevarēja būt tiešs liecinieks faktiem, kas norisinājās šo testu laikā.
69 No tā izriet, ka, ņemot vērā pierādījumus, kuri darīti zināmi Vispārējai tiesai, iecēlējinstitūcijas darbības neļāva konstatēt prasītājam pārmesto uzvedību, kas ir apstrīdētā lēmuma par uzticības saiknes zudumu starp Komisiju un prasītāju pamatā.
70 Ievērojot šos apsvērumus, jāsecina, ka iecēlējinstitūcija pieņēma prettiesisku lēmumu, uzskatīdama, ka medbrāļa un medmāsas liecības tai sniedza pietiekamu informāciju, un atteikdamās pārbaudīt apstrīdētā lēmuma pamatā esošos faktus, ņemt vērā citus pierādījumus, lai gan tie bija pieejami, vai pat rīkot administratīvo izmeklēšanu.
71 Tādējādi prasītāja argumenti, kas izvirzīti pirmā pamata pamatošanai attiecībā uz to, ka fakti, ar kuriem pamatots apstrīdētais lēmums, nav konstatēti, ir jāapmierina.
72 Tātad apstrīdētais lēmums jāatceļ, neizskatot pārējos prasītāja izvirzītos pamatus un argumentus, kā arī viņa lūgtos pierādījumu savākšanas pasākumus un 2023. gada 10. novembra replikas rakstā ietverto dokumentu pieņemamību.
Par prasījumiem attiecībā uz atlīdzības izmaksu
73 Prasītājs apgalvo, ka atbrīvošanas no amata dēļ viņš cieta būtisku morālo kaitējumu, jo tika aizskartas viņa pamattiesības, konkrēti, tiesības uz aizstāvību, administrācija pieļāva acīmredzamas kļūdas vērtējumā un netika ievērots rūpības pienākums. Ar apstrīdēto lēmumu esot aizskarts prasītāja gods un radīts būtisks morālais kaitējums, jo Komisija atteicās, tostarp sniegt prasītājam piekļuvi rakstveida sūdzībām, veikt pasākumus, lai pārbaudītu faktus, un uzklausīt priekšsēdētāja vietnieku kā liecinieku.
74 Līdz ar to prasītājs lūdz Vispārējo tiesu ex æquo et bono piespriest Komisijai atlīdzināt šo morālo kaitējumu.
75 Komisija apstrīd prasītāja argumentus. Tā apgalvo, ka prasītājs nav sniedzis nevienu pierādījumu par apgalvoto morālo kaitējumu un uz sava goda aizskārumu viņš norāda vien vispārīgi.
76 Šajā ziņā attiecībā uz apgalvoto morālo kaitējumu jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt atbilstošs un principā pietiekams atlīdzinājums par visu morālo kaitējumu, kas varēja tikt radīts ar šo aktu, ja vien prasītājs nepierāda, ka tas ir cietis morālo kaitējumu, ko nevar pilnībā atlīdzināt, atceļot šo aktu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 3. septembris, FV/Padome, C‑188/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:690, 4. punkts (ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] viedoklis, 26. punkts), un spriedumu, 2021. gada 28. aprīlis, Correia/EESK, T‑843/19, EU:T:2021:221, 86. punkts).
77 Apgalvotā kaitējuma morālais raksturs nevar apvērst prasītāja pierādīšanas pienākumu attiecībā uz kaitējuma esamību un tā apjomu. Proti, Eiropas Savienības atbildība iestājas vien tad, kad prasītājs ir pierādījis sava kaitējuma esamību (skat. spriedumu, 2021. gada 16. jūnijs, CE/Reģionu komiteja, T‑355/19, nav publicēts, EU:T:2021:369, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).
78 Šajā lietā prasītājs nav pamatojis tāda morālā kaitējuma esamību, ko nevarētu pilnībā atlīdzināt, atceļot šo lēmumu. Proti, prasības pieteikumā viņš ir vienīgi norādījis, ka ar apstrīdēto lēmumu ir aizskarts viņa gods un nodarīts morālais kaitējums, sīkāk nepaskaidrojot ne šī kaitējuma saturu, ne apjomu, kā arī nav apgalvojis, ka viņš būtu cietis tādu morālo kaitējumu, ko nevarētu pilnībā atlīdzināt, atceļot šo lēmumu.
79 No tā izriet, ka prasītājs saskaņā ar šī sprieduma 76. un 77. punktā minēto judikatūru nav izpildījis pienākumu pierādīt, ka apgalvoto morālo kaitējumu nevar pilnībā atlīdzināt, atceļot apstrīdēto lēmumu, un ka tas līdz ar to būtu atlīdzināms.
80 Šajos apstākļos prasība par kaitējuma atlīdzību jānoraida kā nepamatota.
Par tiesāšanās izdevumiem
81 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
82 Tā kā šajā lietā Komisijai spriedums ir būtībā nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Komisijas 2022. gada 8. aprīļa lēmumu, ar kuru izbeigts UF pagaidu darbinieka darba līgums, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku.
2) Pārējā daļā prasību noraidīt.
3) Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
da Silva Passos | Gervasoni | Pynnä |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 8. maijā.
[Paraksti]