VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2013. gada 16. septembrī (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Beļģijas, Vācijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes un Austrijas vannas istabu aprīkojuma tirgi – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Cenas paaugstinājumu saskaņošana un konfidenciālas komercinformācijas apmaiņa – Tiesības uz aizstāvību – 2002. gada paziņojums par sadarbību – Iebilde par prettiesiskumu – Aizliegtas vienošanās jēdziens – Naudas soda apmēra noteikšana – 2006. gada pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai – Smagums – Papildu summas koeficients
Lieta T‑376/10
Mamoli Robinetteria SpA, Milāna (Itālija), ko pārstāv F. Capelli un M. Valcada, advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Castillo de la Torre, A. Antoniadis un L. Malferrari, pārstāvji, kam sākotnēji palīdzēja F. Ruggeri Laderchi un A. De Matteis, vēlāk – F. Ruggeri Laderchi, advokāti,
atbildētāja,
galvenokārt par prasību atcelt Komisijas 2010. gada 23. jūnija Lēmumu C(2010) 4185, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39092 – Vannas istabu aprīkojums [un armatūra]), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un pakārtoti par prasību atcelt vai samazināt prasītājam uzlikto naudas sodu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente) un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 11. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
[..]
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
22 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 7. septembrī, prasītājs cēla šo prasību.
23 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus. Lietas dalībnieki atbildēja uz šiem jautājumiem noteiktajā termiņā.
24 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2012. gada 11. septembra tiesas sēdē.
25 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt, atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;
– pakārtoti, atcelt tam uzlikto naudas sodu vai samazināt to līdz summai, kas atbilst 0,3 % no prasītāja apgrozījuma, vai katrā ziņā līdz summai, ko Vispārējā tiesa uzskatīs par piemērotu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.
26 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
[..]
Par galvenajiem prasījumiem daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu
[..]
Par otro prasības pamatu saistībā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību prettiesiskumu
45 Prasītājs norāda, ka apstrīdētais lēmums ir pilnībā balstīts uz informāciju, kas iegūta, pamatojoties uz Masco atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību iesniegto pieteikumu. Taču šis paziņojums esot prettiesisks, jo neviens juridiskais pamats EK līgumā vai Regulā Nr. 1/2003 neļaujot Komisijai saskaņā ar netipisku aktu piešķirt pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu no naudas sodiem uzņēmumam, kas piedalījies pārkāpumā, par kuru citi uzņēmumi ir tikuši sodīti sakarā ar pirmā minētā uzņēmuma veikto ziņošanu. Turklāt šāda atbrīvojuma no naudas soda iegūšana tādēļ, ka tas ziņojis par citu uzņēmumu rīcību, esot vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums. Turklāt prasītāja ieskatā, tā kā tikai pats Savienības likumdevējs – kā tas esot Savienības dalībvalstīs – varot lemt pieņemt programmu, kuras mērķis ir atlīdzināt uzņēmumiem par to sadarbību, Komisija, pieņemot 2002. paziņojumu par sadarbību, esot pārkāpusi varas dalījuma principu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (OV 2010, C 83, 389. lpp.) paredzētos pārskatāmības un labas pārvaldības principus.
46 Komisija iebilst pret šo prasības pamatu.
47 Vispirms ir jākonstatē, ka, lai gan prasītājs formāli neizvirza iebildi par 2002. gada paziņojuma par iebildumiem prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē, tomēr pēc savas būtības tā prasības pamats ir vērsts uz to, lai apstrīdētais lēmums tiktu atcelts tādēļ, ka tas balstīts uz minēto paziņojumu, kas esot prettiesisks. Šajos apstākļos pirmām kārtām ir jāpārbauda prasītāja celtās iebildes par prettiesiskumu pieņemamība un, ja tā ir pieņemama, otrām kārtām jānoskaidro, vai minētā iebilde ir pamatota.
– Par iebildes par prettiesiskumu pieņemamību
48 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 277. pantā ir īstenots vispārējs princips, ar kuru ikvienam lietas dalībniekam tiek nodrošinātas tiesības – lai panāktu tiesību akta, kas tam ir adresēts vai kas to skar tieši un individuāli, atcelšanu – apstrīdēt tādu iestāžu iepriekš pieņemtu tiesību aktu spēkā esamību, kas – kaut arī tie nav pieņemti regulas formā – ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats, ja šim lietas dalībniekam nav bijis tiesību, pamatojoties uz LESD 263. pantu, celt tiešu prasību par šādiem aktiem, ar kuriem tas tādējādi ir ticis ietekmēts, nebūdams spējīgs prasīt to atcelšanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1979. gada 6. marta spriedumu lietā 92/78 Simmenthal/Komisija, Recueil, 777. lpp., 39. un 40. punkts, un Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 272. punkts).
49 Ņemot vērā, ka LESD 277. panta mērķis nav atļaut lietas dalībniekam apstrīdēt ikviena vispārpiemērojama akta piemērojamību, lai pamatotu jebkuru prasību, vispārpiemērojamajam aktam, kura prettiesiskums tiek apgalvots, tieši vai netieši jābūt piemērojamam lietā, kas ir prasības priekšmets, un jāpastāv tiešai juridiskai saiknei starp apstrīdēto individuālo lēmumu un attiecīgo vispārpiemērojamo aktu (Tiesas 1966. gada 13. jūlija spriedums lietā 32/65 Itālija/Padome un Komisija, Recueil, 563., 594. lpp.; Vispārējās tiesas 1993. gada 26. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑6/92 un T‑52/92 Reinarz/Komisija, Recueil, II‑1047. lpp., 57. punkts, un 2005. gada 29. novembra spriedums lietā T‑64/02 Heubach/Komisija, Krājums, II‑5137. lpp., 35. punkts).
50 Turpinājumā, runājot par 2002. gada paziņojumu par sadarbību, pirmkārt, ir jānorāda, ka Komisija, no vienas puses, tajā vispārīgi un abstrakti ir paredzējusi nosacījumus, kas jāizpilda uzņēmumiem, lai tie iegūtu naudas sodu pilnīgu vai daļēju samazinājumu saistībā ar LESD 101. panta pārkāpumiem (minētā paziņojuma 8.–27. punkts), un, no otras puses, noteikusi, ka minētais paziņojums rada uzņēmumiem tiesisku paļāvību (skat. minētā paziņojuma 29. punktu).
51 Otrkārt, lai gan ir taisnība, ka Komisija nav pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz 2002. gada paziņojumu par sadarbību, jo minētais lēmums ir balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 7. pantu, tomēr nav strīda par to, ka, no vienas puses, pamatojoties uz Masco atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību iesniegto pieteikumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 128. apsvērums), Komisija ir saņēmusi informāciju, kas tai ļāvusi veikt pārbaudes [uz vietas], un, no otras puses, pamatojoties uz citu uzņēmumu – tādu kā Grohe un Ideal Standard – iesniegtajiem pieteikumiem par tiem uzlikto naudas sodu samazināšanu, Komisijai ir izdevies, vismaz daļā, savākt informāciju un pierādījumus, kā rezultātā tā pieņēmusi apstrīdēto lēmumu.
52 Tātad aplūkojamajā lietā pastāv tieša juridiska saikne starp apstrīdēto lēmumu un vispārpiemērojamo aktu, kas ir 2002. gada paziņojums par sadarbību. Ņemot vērā, ka prasītājs nevarēja prasīt atcelt 2002. gada paziņojumu par sadarbību kā vispārpiemērojamo aktu, par to var tikt celta iebilde par prettiesiskumu.
53 Līdz ar to prasītāja celtā iebilde par 2002. gada paziņojuma par sadarbību prettiesiskumu ir pieņemama.
– Par lietas būtību
54 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās regulas par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 15. panta 2. punktu, kas kļuvis par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, “Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem [..] soda naudas [naudas sodus] [..], ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ pārkāpj [LESD 101.] vai [102.] pantu]”.
55 Saskaņā ar judikatūru Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā nav izsmeļoši uzskaitīti kritēriji, kurus Komisija var ņemt vērā, lai noteiktu naudas soda apmēru. Tādēļ uzņēmuma rīcība administratīvā procesa gaitā var būt viens no elementiem, kas jāņem vērā, nosakot naudas soda apmēru (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑298/98 P Finnboard/Komisija, Recueil, I‑10157. lpp., 56. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā ir jāuzsver, ka pilnīgā vai daļējā naudas soda samazinājuma, kas tiek piedāvāts uzņēmumiem saistībā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību, mērķis ir atvieglot Komisijai aizliegto vienošanos atklāšanu un tajās piedalījušos uzņēmumu sodīšanu. Šajos apstākļos atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktam Komisija, lai nodrošinātu pārskatāmību un vienlīdzīgu attieksmi, varēja definēt apstākļus, kādos visi uzņēmumi, kas ar to sadarbojas, var iegūt pilnīgu vai daļēju naudas sodu samazinājumu.
56 Ņemot vērā iepriekš minēto konstatējumu, vispirms ir jānoraida kā nepamatots prasītāja arguments, saskaņā ar kuru būtībā Komisijai nebija nekāda juridiska pamata, lai pieņemtu 2002. gada paziņojumu par sadarbību.
57 Tālāk, ciktāl prasītājs apgalvo arī to, ka ar 2002. gada paziņojumu par iebildumiem esot pārkāpts varas dalījuma princips, šāds arguments ir jānoraida kā nepamatots. Proti, kā konstatēts šā sprieduma 55. punktā, Komisijai, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, bija tiesības pieņemt paziņojumu, kurā būtu paredzēti nosacījumi, kas varētu tikt ņemti vērā naudas sodu, kurus tā var uzlikt, apmēra noteikšanā. Šajā ziņā prasītāja arguments, ka vairākās Savienības dalībvalstīs spēkā esošās līdzīga rakstura programmas esot pieņēmis likumdevējs, ir jānoraida kā neiedarbīgs. Proti, pat ja tas tā būtu, tas neietekmētu konstatējumu, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts ir derīgs juridisks pamats, kas deva Komisijai tiesības pieņemt 2002. gada paziņojumu par iebildumiem.
58 Turklāt prasītāja argumenti, ka ar 2002. paziņojumu par sadarbību esot pārkāpti pārskatāmības un labas pārvaldības principi, ir jānoraida kā nepamatoti. Proti, pirmkārt, tā kā 2002. paziņojums par sadarbību ir akts, kurš publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un ar kuru noteikti apstākļi, kādos Komisija apņemas piešķirt uzņēmumiem pilnīgu vai daļēju naudas sodu samazinājumu, tas nevis pārkāpj, bet – gluži pretēji – sekmē Komisijas lēmumpieņemšanas prakses šajā jomā pārskatāmību. Otrkārt, tā kā tajā ir noteikta shēma to uzņēmumu sadarbības Komisijas izmeklēšanā atlīdzināšanai, kuri ir vai ir bijuši aizliegto vienošanos, kas ietekmē Savienību, dalībnieki, šis paziņojums tātad ne tikai atbilst labas pārvaldības principam, bet arī to īsteno.
59 Visbeidzot, runājot par prasītāja argumentu, kura saturu tas precizējis savos rakstveida apsvērumos, atbildot uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, un savās tiesas sēdē sniegtajās mutvārdu atbildēs uz Vispārējās tiesas jautājumiem un saskaņā ar kuru ar 2002. paziņojumu par sadarbību esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo tas dodot priekšroku lieliem uzņēmumiem, tas ir jānoraida kā nepamatots. Proti, pietiek konstatēt, ka iespēja iegūt minētajā paziņojumā paredzētās priekšrocības apmaiņā pret tajā noteiktajiem pienākumiem ir pieejama ikvienam uzņēmumam, kas vēlas sadarboties ar Komisiju, bez diskriminācijas uzņēmumu, kas vēlas tajā piedalīties, lieluma dēļ. Šajā ziņā prasītājs nemaz nav pierādījis, ka pret uzņēmumiem, kas ir vienā un tādā pašā situācijā, tiktu izrādīta nevienlīdzīga attieksme vai, otrādi, pret uzņēmumiem, kuru situācijas atšķiras, nepamatoti tiktu izrādīta identiska attieksme.
60 Līdz ar to otrais prasības pamats ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji neiedarbīgs.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Mamoli Robinetteria SpA sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 16. septembrī.
[Paraksti]