EIROPAS SAVIENĪBAS
CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2015. gada 16. decembrī

Lieta F‑34/15

Stéphane De Loecker

pret

Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD)

Civildienests – EĀDD personāls – Pagaidu darbinieks – Psiholoģiska vardarbība – Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pants – Lūgums sniegt palīdzību – Atteikums – Pieteikums par administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu – Tiesības tikt uzklausītam – Pārkāpums

Priekšmets      Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru S. De Loecker lūdz atcelt Eiropas Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2014. gada 14. aprīļa lēmumu noraidīt viņa lūgumu sniegt palīdzību, kurš tika iesniegts atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 12.a un 24. pantam, kurš iekļauts dokumentā ar nosaukumu “sūdzība”, kuru viņš ir nodevis Augstajam pārstāvim 2013. gada 9. decembra vēstulē, saistībā ar morālās vardarbības faktiem

Nolēmums      Noraidīt 2014. gada 14. aprīļa lēmumu, ar kuru Eiropas Ārējās darbības dienests ir noraidījis S. De Loecker lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pantam. Eiropas Ārējās darbības dienests sedz savus un atlīdzina S. De Loecker tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Piemērojamība

(Civildienesta noteikumu 24. pants)

2.      Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Iekšēja izmeklēšana saistībā ar apgalvotu psiholoģisku vardarbību – Sūdzības iesniedzēja tiesības tikt uzklausītam

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkts; Civildienesta noteikumu 12.a pants)

1.      Saskaņā ar pienākumu sniegt palīdzību, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 24. pantā, tad, ja notiek ar dienesta kārtību un vienmērīgu dienesta gaitu nesaderīgs starpgadījums, administrācijai ir jāiejaucas tik aktīvi, cik nepieciešams, un jāreaģē ātri un uzmanīgi atbilstoši konkrētā gadījuma apstākļiem, lai noskaidrotu faktus un attiecīgi, pilnībā pārzinot lietu, izdarītu atbilstošus secinājumus. Šim nolūkam pietiek ar to, ka ierēdnis, kurš lūdz viņu aizsargāt no savas iestādes, sniedz sākotnējus pierādījumus par to, ka patiešām ir notikuši uzbrukumi, no kuriem tas esot cietis. Pastāvot šiem pierādījumiem, attiecīgajai iestādei ir jāveic atbilstoši pasākumi, it īpaši veicot administratīvo izmeklēšanu, lai sadarbībā ar sūdzības iesniedzēju noskaidrotu sūdzības pamatā esošos faktus.

Tomēr, pirmkārt, ja darbinieks iesniedz lūgumu sniegt palīdzību, viņam ir jāiesniedz sākotnējie pierādījumi par to, ka patiešām ir notikuši uzbrukumi, no kuriem tas esot cietis, paturot prātā, ka, tā kā administrācijai ir jāizvērtē tai šajā lūgumā iesniegtie pierādījumi, lai izlemtu, vai ir jāuzsāk procedūra, lūgumam sniegt palīdzību ir jābūt iespējami precīzam un pilnam. Otrkārt, lūguma sniegt palīdzību iesniegšana rada attiecīgajai iestādei pienākumu veikt atbilstošus pasākumus, tostarp izvērtējot iespēju sadarbībā ar sūdzības iesniedzēju veikt administratīvo izmeklēšanu.

(skat. 41. un 48. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: spriedumi, 2012. gada 16. maijs, AF/Komisija, F‑61/10, EU:F:2012:65, 71. punkts, un 2013. gada 11. jūlijs, Tzirani/Komisija, F‑46/11, EU:F:2013:115, 108. punkts un tajā minētā judikatūra.

2.      Sūdzības iesniedzēja situācija saistībā ar sūdzību par morālo vardarbību nevar tikt pielīdzināta tās personas situācijai, par kuru ir iesniegta sūdzība, un procesuālās tiesības, kas ir jāatzīst personai, kas tiek apsūdzēta par vardarbību, atšķiras no tām, kas ir ierobežotākas un administratīvajā procesā pienākas no vardarbības iespējami cietušajai personai. Atbilstoši labas pārvaldības principam pēdējais minētais tomēr var atsaukties uz tiesībām tikt uzklausītam par faktiem, kas attiecas uz viņu, ciktāl lēmums, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību sakarā ar apgalvoto psiholoģisko vardarbību, var radīt smagas sekas, jo psiholoģiskai vardarbībai var būt ļoti kaitējoša ietekme uz cietušās personas veselības stāvokli, un tas, ka administrācija eventuāli atzīst psiholoģiskas vardarbības esamību, pats par sevi var labvēlīgi ietekmēt cietušās personas atveseļošanās terapeitisko procesu.

(skat. 43. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: spriedums, 2015. gada 23. septembris, Cerafogli/ECB, T‑114/13 P, EU:T:2015:678, 40. punkts.

Civildienesta tiesa: spriedumi, 2012. gada 16. maijs, Skareby/Komisija, F‑42/10, EU:F:2012:64, 46.–48. punkts, un 2013. gada 23. oktobris, BQ/Revīzijas palāta, F‑39/12, EU:F:2013:158, 72. punkts.