Prasība, kas celta 2016. gada 5. decembrī – Le Pen/Parlaments

(lieta T-863/16)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Jean-Marie Le Pen (Saint-Cloud, Francija) (pārstāvji – M. Ceccaldi un J. -P. Le Moigne, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasījumi

Prasītāja prasījumi Vispārējā tiesai ir šādi:

atcelt Eiropas Parlamenta kvestoru 2016. gada 4. oktobra lēmumu, ciktāl ar to ir apstiprināts tikai lēmums piedzīt no Jean-Marie Le Pen EUR 320 026,23;

atcelt Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra 2016. gada 29. janvāra lēmumu;

atcelt 2016. gada 4. februāra paziņojumu par parādu Nr. 2016-195;

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus šajā instancē;

piespriest Eiropas Parlamentam samaksāt Jean-Marie Le Pen EUR 50 000,00 kā atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu atmaksāšanas maksājumu.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatošanai prasītājs izvirza divus pamatus.

Pirmais pamats ir par trūkumiem, kas iespaido apstrīdēto aktu ārējo tiesiskumu. Šis pamats ir iedalīts trīs daļās.

Pirmajā daļā tiek apgalvots, ka saistībā ar politiskajām partijām un līdz ar to deputātiem lēmumi finanšu jomā ietilpstot Eiropas Parlamenta Prezidija, nevis ģenerālsekretāra vai kvestoru kompetences jomā.

Otrajā daļā tiek apgalvots, ka Eiropas Parlamenta Prezidijs pats nevarot grozīt savas kompetences veidu un apjomu. Ģenerālsekretārs neesot norādījis nekādu pamatojumu attiecībā uz Parlamenta Prezidija priekšsēdētāja likumīgu deleģējumu, kas tam dotu tiesības pieņemt un paziņot 2016. gada 29. janvāra lēmumu par finanšu jautājumiem attiecībā uz deputātu. Arī kvestoriem neesot kompetences pieņemt 2016. gada 4. oktobra lēmumu, jo tie ir saņēmuši “lēmumu”, ko pieņēmusi administratīva struktūra, kurai pašai nav kompetences, proti, Eiropas Parlamenta ģenerālsekretārs.

Trešajā daļā tiek apgalvots, ka Eiropas Parlamenta kvestoru lēmums nav pamatots.

Otrais pamats ir par trūkumiem, kas iespaido apstrīdēto aktu iekšējo tiesiskumu. Šis pamats ir iedalīts astoņās daļās.

Pirmajā daļā tiek apgalvots, ka kvestoru lēmums neattiecas uz samaksāto summu iespējami nepamatotā rakstura pierādīšanu. No tā izrietot, ka šis lēmums ir tikai daļējs, ciktāl tas attiecas tikai uz piedziņu. Šajā stadijā vairs nepastāvot lēmuma par prasītājam samaksāto summu nepamatotības konstatējumu un tāpēc ģenerālsekretāra akts esot uzskatāms par atsauktu, tāpat kā lēmums, kurā ir noteikta šo strīdīgo summu piedziņa.

Otrajā daļā tiek apgalvots, ka apstrīdētajos aktos ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

Trešajā daļā tiek apgalvots samērīguma principa pārkāpums.

Ceturtajā daļā tiek apgalvots, ka prasītājam neesot pienākuma pierādīt, ka attiecīgais palīgs faktiski strādājis viņa labā un ka viņa veiktie darbi bijuši nepieciešami un tieši saistīti ar prasītāja parlamentāro pilnvaru īstenošanu.

Piektajā daļā tiek apgalvots, ka apstrīdētie akti radot vietējo palīgu politisko tiesību aizskārumu.

Sestajā daļā tiek apgalvots, ka apstrīdētajos aktos ir pieļauta pilnvaru un procedūras nepareiza izmantošana.

Septītajā daļā tiek apgalvots, ka apstrīdētie akti esot diskriminējoši. Apstrīdēto lēmumu vienīgais mērķis turklāt esot traucēt prasītāja politiskajai darbībai.

Astotajā daļā tiek apgalvots prasītāja kā Eiropas deputāta neatkarības aizskārums.

____________