Lieta C‑51/17

OTP Bank Nyrt.
un
OTP Faktoring Követeléskezelő Zrt.

pret

Teréz Ilyés
un
Emil Kiss

(Fővárosi Ítélőtábla lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Negodīgi noteikumi – Direktīva 93/13/EEK – Piemērošanas joma – 1. panta 2. punkts – Obligātas valsts tiesību normas – 3. panta 1. punkts – Jēdziens “līguma noteikums, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās” – Noteikums, kas iekļauts līgumā pēc tā noslēgšanas, iejaucoties valsts likumdevējam – 4. panta 2. punkts – Noteikuma formulējuma skaidrība un saprotamība – 6. panta 1. punkts – Valsts tiesas pēc savas ierosmes veikta līguma noteikuma negodīguma pārbaude – Starp tirgotāju un patērētāju noslēgts aizdevuma līgums, kas izteikts ārvalstu valūtā

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2018. gada 20. septembra spriedums

1.        Patērētāju aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Negodīgs noteikums 3. panta izpratnē – Noteikums, par kuru nav bijusi atsevišķa apspriešanās – Jēdziens – Noteikums, kas grozīts ar valsts tiesību normu, kas pieņemta pēc līguma noslēgšanas un kuras mērķis ir aizstāt spēkā neesošu noteikumu šajā līgumā – Iekļaušana

(Padomes Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts)

2.        Patērētāju aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Piemērošanas joma – Izņēmums, kas paredzēts attiecībā uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas – Noteikums par maiņas kursu, kurš līgumā ietverts pēc līguma noslēgšanas un kura mērķis ir aizstāt spēkā neesošu noteikumu šajā līgumā – Direktīvas nepiemērojamība – Noteikums saistībā ar maiņas kursa risku, uz kuru neattiecas likumi vai noteikumi – Direktīvas piemērojamība

(Padomes Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts)

3.        Patērētāju aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Piemērošanas joma – Noteikumi, kuros ir definēts līguma galvenais priekšmets vai kas attiecas uz cenu vai atlīdzību un pakalpojumiem vai precēm, kas par to jāsniedz vai jāpiegādā – Ārvalsts valūtas aizdevuma līgumā ietverts noteikums par maiņas kursa risku – Iekļaušana – Nosacījumi – Pienākums nodrošināt atbilstību saprotamības un pārskatāmības prasībām – Obligātais informēšanas līmenis – Piemērošanas joma

(Padomes Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts)

4.        Patērētāju aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Piemērošanas joma – Noteikumi, kuros ir definēts līguma galvenais priekšmets vai kas attiecas uz cenu vai atlīdzību un pakalpojumiem vai precēm, kas par to jāsniedz vai jāpiegādā – Ārvalsts valūtas aizdevuma līgumā ietverts noteikums par maiņas kursa risku – Iekļaušana – Nosacījumi – Pienākums nodrošināt atbilstību saprotamības un pārskatāmības prasībām – Brīdis, kas jāņem vērā šī pienākuma izpildes izvērtējumā – Līguma noslēgšana – Ietekme, kāda ir faktam, ka likumdevējs atsevišķus līguma noteikumus vēlāk ir atcēlis – Neesamība

(Padomes Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts)

5.        Patērētāju aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Valsts tiesas pienākums pēc savas iniciatīvas veikt tās vērtējumam iesniegta nolīguma noteikuma negodīguma pārbaudi – Piemērošanas joma

(Padomes Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts)

1.      Jēdziens “noteikums, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās”, kas ir ietverts Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 3. panta 1. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tostarp uz līguma noteikumu, kas grozīts ar obligātu valsts tiesību normu, kas pieņemta pēc līguma noslēgšanas ar patērētāju un kuras mērķis ir aizstāt spēkā neesošu noteikumu šajā līgumā.

Šajā gadījumā tādēļ, ka pamatlietā aplūkotos noteikumus ir noteicis valsts likumdevējs, ir acīmredzams, ka līgumpuses nav par tiem apspriedušās atsevišķi.

(skat. 48. un 49. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.      Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas piemērošanas joma neattiecas uz noteikumiem, kas atspoguļo obligātas valsts tiesību normas un kas iekļauti pēc aizdevuma līguma noslēgšanas ar patērētāju un kuru mērķis ir aizstāt spēkā neesošu līguma noteikumu, nosakot Nacionālās bankas fiksētu maiņas kursu. Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva nav piemērojama starp tirgotāju un patērētāju noslēgtā līgumā esošiem nosacījumiem, kuri ir noteikti valsts tiesiskajā regulējumā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 7. decembris, Woonhaven Antwerpen, C‑446/17, nav publicēts, EU:C:2017:954, 31. punkts).

Tomēr tāds noteikums par maiņas kursa risku, par kādu ir pamatlieta, atbilstoši šim noteikumam nav izslēgts no šīs piemērošanas jomas. Proti, kā tika atgādināts šā sprieduma 54. punktā, Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir interpretējams šauri. Fakts, ka atsevišķi noteikumi, kas atspoguļo tiesību normas, neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, nenozīmē, ka pārējo šajā pašā līgumā esošo un tiesību normu neskarto noteikumu spēkā esamība nevarētu tikt novērtēta valsts tiesā, ņemot vērā šo direktīvu.

Kas attiecas uz līguma noteikumiem, kuros aplūkots maiņas kursa risks un uz kuriem neattiecas šie normatīvie grozījumi, no Tiesas judikatūras izriet, ka uz šādiem noteikumiem attiecas Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts, bet netiek vērtēts to negodīgais raksturs, ciktāl pēc katra gadījuma atsevišķas izskatīšanas kompetentā valsts tiesa uzskata, ka tirgotājs tos ir izteicis skaidri uin saprotami (spriedums, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 43. punkts).

Turklāt fakts, ka nosacījumi par maiņas kursa atšķirībām tādējādi ir izslēgti no Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas atbilstoši tās 1. panta 2. punktam, nerada šķērsli tam, lai prasības, kas izriet no šīs direktīvas 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta, kā arī no Tiesas judikatūras, kāda tā atgādināta tostarp 32.–34. punktā 2018. gada 31. maija spriedumā Sziber (C‑483/16, EU:C:2018:367), vēl arvien būtu piemērojamas visiem pārējiem šajā direktīvā aplūkotajiem jautājumiem, tostarp procesuālajām normām, kas ļauj nodrošināt to tiesību ievērošanu, kuras skartās personas rod šajā direktīvā.

(skat. 63., 66., 68.–70. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3.      Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība, lai līguma noteikums būtu izteikts skaidri un saprotami, liek finanšu iestādēm sniegt aizņēmējiem pietiekamu informāciju, lai tie varētu pieņemt lēmumus, būdami piesardzīgi un labi informēti. Šajā ziņā šī prasība nozīmē, ka noteikums par maiņas risku patērētājam ir jāsaprot ne vien no formālā un gramatiskā viedokļa, bet arī attiecībā uz tā konkrēto nozīmi tādējādi, ka vidusmēra patērētājam, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, ir jāspēj ne vien apzināties valsts valūtas vērtības samazinājuma iespējamība attiecībā pret ārvalstu valūtu, kurā līgums ir noslēgts, bet arī novērtēt šāda noteikuma iespējami nozīmīgās ekonomiskās sekas attiecībā uz viņa finansiālajām saistībām.

(skat. 78. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

4.      Direktīvas 93/13 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir noteikts, ka līguma noteikumu skaidrība un saprotamība ir jānovērtē, atsaucoties uz visiem līguma slēgšanas brīdī esošajiem apstākļiem, kā arī uz citiem līguma noteikumiem, neraugoties uz to, ka atsevišķi no šiem noteikumiem ir atzīti vai tiek uzskatīti par negodīgiem un tādēļ valsts likumdevējs tos vēlāk ir atcēlis.

No Direktīvas 93/13 4. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka, lai situācijā, kad attiecīgais noteikums skar līguma galvenā priekšmeta definīciju, novērtētu, vai šis noteikums ir izteikts skaidri un saprotami šīs pašas direktīvas 4. panta 2. punkta nozīmē, ir jāņem vērā tostarp visi līgumā tā noslēgšanas brīdī esošie noteikumi, ja tieši tajā brīdī patērētājs nolemj, ka vēlas sevi līgumiski saistīt ar tirgotāju, piekrītot tā iepriekš sagatavotiem nosacījumiem.

(skat. 80. un 83. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)

5.      Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes patērētāja kā prasītāja vietā ir jānorāda līguma noteikuma iespējamais negodīgais raksturs, ja tās rīcībā ir šim nolūkam nepieciešamie juridiskie un faktiskie elementi.

Šis valsts tiesas pienākums tika uzskatīts par vajadzīgu, lai nodrošinātu efektīvu patērētāja aizsardzību, īpaši ņemot vērā ievērojamo risku, ka viņš var nezināt savas tiesības vai to īstenošanā var sastapties ar grūtībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. maijs, Karel de Grote – Hogeschool Katholieke Hogeschool Antwerpen, C‑147/16, EU:C:2018:320, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

(skat. 88. un 91. punktu un rezolutīvās daļas 5) punktu)