EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2013. gada 26. jūnijā

Lieta F‑78/11

BM

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB)

Civildienests – ECB darbinieki – Pārbaudes laika pagarināšana ar atpakaļejošu spēku – Lēmums izbeigt darba līgumu pārbaudes laikā – Disciplinārlieta

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LES un LESD pievienotā Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem 36.2. pantu un ar kuru BM, Eiropas Centrālās bankas (ECB) darbinieks, lūdz atcelt 2011. gada 20. maija lēmumu, ar ko ir izbeigts viņa darba līgums, un lūdz kompensāciju par mantisko kaitējumu un par morālo kaitējumu, kas novērtēts EUR 10 000 apmērā

Nolēmums      Atcelt Eiropas Centrālās bankas valdes 2011. gada 20. maija lēmumu izbeigt BM darba līgumu 2011. gada 31. oktobrī. Prasību pārējā daļā norādīt. Eiropas Centrālā banka sedz savus un atlīdzina BM tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Eiropas Centrālās bankas darbinieki – Īpaša prasība – Neiesniegšana pirms prasības celšanas par lēmumu neapstiprināt darbā darbinieku, kuram ir pārbaudes laiks – Pieņemamība

(Eiropas Centrālās bankas personāla nodarbināšanas kārtības 41. pants; Eiropas Centrālās bankas darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.1.6. pants)

2.      Ierēdņu celta prasība – Eiropas Centrālās bankas darbinieki – Prasība, kas celta bez iepriekš iesniegtas īpašas prasības saskaņā ar Bankas darbiniekiem piemērojamajiem noteikumiem – Cilvēkresursu ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora vietnieka sniegta informācija par iekšējās procedūras neesamību – Pieņemamība – Atvainojama maldība

(Eiropas Centrālās bankas darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.1.6. pants)

3.      Ierēdņu celta prasība – Eiropas Centrālās bankas darbinieki – Interese celt prasību – Prasība par lēmumu izbeigt darba līgumu – Pieņemamība

4.      Ierēdņu celta prasība – Eiropas Centrālās bankas darbinieki – Pieņemšana darbā – Pārbaudes laiks – Norises novērtējums – Administrācijas norāžu neesamība pirms minētā perioda beigām par iespējamu tā pagarināšanu – Sekas – Pārbaudes laika apstiprināšana – Vēlāk pieņemts lēmums, ar kuru pārbaudes laiks ir pagarināts ar atpakaļejošu spēku – Nepieļaujamība – Tiesiskās noteiktības principa pārkāpums

(Eiropas Centrālās bankas darbiniekiem piemērojamo noteikumu 2.1.1.–2.1.3. pants)

1.      Gadījumā, kad Eiropas Centrālās bankas darbinieks ir cēlis prasību par lēmumu neapstiprināt viņu darbā pēc pārbaudes laika, apstāklis, ka prasība ir celta bez iepriekš iesniegtas īpašas prasības minētajiem darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.1.6. panta izpratnē, nevar padarīt prasību par nepieņemamu.

Faktiski no Eiropas Centrālās bankas personāla nodarbināšanas kārtības, kas ir piemērojama no 2009. gada 1. janvāra, 41. panta nepārprotami neizriet, ka uz lēmumiem neapstiprināt darbā darbinieku, kuram ir pārbaudes laiks, attiektos īpašās prasības procedūra. Labas pārvaldības un efektīvas tiesiskās aizsardzības interesēs noteikumiem, kas reglamentē iestādes prasību iekšējās procedūras, ir jābūt skaidriem, precīziem un neapstrīdamiem.

(sal. ar 37., 40. un 42. punktu)

2.      Eiropas Centrālās bankas darbiniekam ir pamats atsaukties uz atvainojamu maldību, pamatojot prasības celšanu, ja iepriekš nav iesniegta īpaša prasība minētajiem darbiniekiem piemērojamo noteikumu 8.1.6. panta izpratnē, ja Cilvēkresursu, budžeta un organizācijas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora vietnieks viņu ir informējis, ka nav sākta iekšējā procedūra par lēmumu neapstiprināt darbā minēto darbinieku, kuram ir pārbaudes laiks, un ka tādējādi viņam ir tieši jāvēršas Savienības tiesā.

(sal. ar 41. punktu)

3.      Eiropas Centrālās bankas darbiniekam nav zudusi interese celt prasību atcelt lēmumu izbeigt viņa darba līgumu, jo nav teikts, ka iespējamas šī lēmuma atcelšanas rezultātā viņa darba līgums tiktu pagarināts vai tiktu noslēgts jauns darba līgums.

(sal. ar 45. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2001. gada 23. februāris, T‑7/98, T‑208/98 un T‑109/99 De Nicola/EIB, 127. punkts.

4.      Eiropas Centrālās bankas darbiniekiem piemērojamo noteikumu 2.1.1. pantā paredzētā pārbaudes laika mērķis ir ļaut Bankai konkrēti spriest par kandidāta piemērotību atsevišķam amatam, par attieksmi, ar kādu viņš veic uzdevumus, un par viņa iemaņām darbā. Šajā saistībā pārbaudes laika pagarināšana var būt šim nolūkam atbilstošs pasākums. Tādējādi tas, ka pastāv šaubas, kas ir saistītas ar pieņemtā darbinieka piemērotību, var būt “izņēmuma gadījums” minēto noteikumu 2.1.2. panta izpratnē, kas tādējādi var pamatot pārbaudes laika pagarināšanu. No tā izriet, ka pārbaudes laika beigšanās būtiski maina attiecīgā darbinieka tiesisko stāvokli, jo no šī datuma minēto noteikumu 2.1.3. pants nevar tikt piemērots attiecībā uz darbinieka atbilstību amatam, kurā viņš ir ticis pieņemts darbā, un attiecīgo pienākumu veikšanu pēc pārbaudes laika beigām.

Šajos apstākļos, tā kā pirms pārbaudes laika beigām no administrācijas nav bijušas nekādas pretējas norādes, darbinieks, sākot no ziņojuma par viņa pārbaudes laiku datuma, var likumīgi gaidīt, ka Banka nepieņems lēmumu pagarināt viņa pārbaudes laiku. Faktiski, ja administrācijai tiešām ir plaša novērtējuma brīvība, novērtējot, vai kandidāts atbilst visām individuālajām un profesionālajām prasībām, lai ieņemtu amatu, kurā persona ir pieņemta darbā, un lai izpildītu šim amatam atbilstošos pienākumus, ikvienam individuālam aktam, kas ir pieņemts, īstenojot šo plašo brīvību, kas ir nelabvēlīgs darbiniekam un ietekmē viņa individuālo tiesisko stāvokli, ir jāatbilst tiesiskās noteiktības principam, kas personāla vadības jomā attiecas uz visām Savienības iestādes. It īpaši šis princips nepieļauj, ka individuāla akta piemērojamības laika sākums būtu noteikts pirms tā pieņemšanas datuma. Tomēr izņēmuma kārtā ir pieļaujami citādi gadījumi, ja to prasa sasniedzamais mērķis un tiek pienācīgi ievērota tiesību akta adresāta tiesiskā paļāvība.

Līdz ar to Bankas lēmums pagarināt pārbaudes laiku ar atpakaļejošu spēku ir nelikumīgs, jo ar to ir pārkāpts tiesiskās noteiktības princips.

(sal. ar 61.–64. un 66. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1979. gada 25. janvāris, 98/78 Racke, 20. punkts; 1990. gada 13. novembris, C‑331/88 Fedesa u.c., 45. punkts; 2001. gada 22. novembris, C‑110/97 Nīderlande/Padome, 151. punkts; 2005. gada 26. maijs, C‑301/02 P Tralli/ECB, 73. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1992. gada 1. aprīlis, T‑26/91 Kupka‑Floridi/ESK, 43. punkts.

Civildienesta tiesa: 2011. gada 26. maijs, F‑83/09 Kalmár/Europol, 92. punkts, par šo spriedumu ir iesniegta apelācijas sūdzība, ko izskata Vispārējā tiesa, lieta T‑455/11 P; 2012. gada 13. jūnijs, F‑31/10 Guittet/Komisija, 63. un 64. punkts un tajos minētā judikatūra.