Prasība, kas celta 2010. gada 28. janvārī - GEA Group/Komisija

(lieta T-45/10)

Tiesvedības valoda - vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: GEA Group AG (Bochum, Vācija) (pārstāvji - A. Kallmayer, I. du Mont un G. Schiffers, Rechtsanwälte)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt lēmuma 1. panta 2. punktu tiktāl, ciktāl tajā tiek atzīts, ka prasītāja ir pārkāpusi LESD 101. panta 1. punktu (agrāk - EKL 81. panta 1. punkts) un EEZ līguma 53. panta 1. punktu;

atcelt lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tajā prasītājai tiek uzlikts naudas sods;

pakārtoti, samazināt lēmuma 1. panta 2. punktā konstatēto prasītājas iespējami prettiesiskās rīcības ilgumu un lēmuma 2. pantā prasītājai uzlikto naudas sodu;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja vēršas pret Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmumu C(2009) 8682, galīgā redakcija, lietā COMP/38.589 - Siltuma stabilizatori. Apstrīdētājā lēmumā prasītājai un citiem uzņēmumiem tika uzlikti naudas sodi par EKL 81. panta un - kopš 1994. gada 1. janvāra - par EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem. Prasītāja, kā uzskata Komisija, ir bijusi vairāku aizliegtu vienošanos dalībniece un/vai piedalījusies saskaņotās darbībās ESBO/esteru nozarē EEZ, kas izpaudušās kā cenu noteikšana, tirgus sadale atbilstoši piešķirtajām piegādes kvotām, klientu sadale un piešķiršana, kā arī konfidenciālas komercinformācijas apmaiņa it īpaši par klientiem, ražošanas un piegādes apjomu. Prasītājai ir noteikta solidāra atbildība ar diviem citiem uzņēmumiem, kas esot tādu uzņēmumu tiesību un pienākumu pārņēmēji, kuri esot piedalījušies konkurencei pretējās vienošanās.

Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza trīs pamatus.

Pirmajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Komisija esot nepamatoti atzinusi prasītājas priekšteces zināmu ietekmi attiecībā uz minētajiem uzņēmumiem. Prasītāja šajā sakarā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot pamatots ar neatbilstošiem faktu konstatējumiem un tiesību normās paredzēto nosacījumu par atbildības attiecināšanu, it īpaši nosacījumu par zināmas ietekmes atzīšanu, nepareizu piemērošanu.

Otrajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodu, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 1/2003 ¹ 25. panta 1. un 5. punktu, esot noilgušas. Tā šajā sakarā norāda, ka Komisija neesot pierādījusi attiecīgo uzņēmumu pārkāpumu laikā pēc 1996./1997. gada un katrā ziņā attiecībā uz 1999. un 2000. gadu. Prasītāja arī apgalvo - fakts, ka Komisija bija apturējusi procedūru saistībā ar tiesvedību apvienotajās lietās T-125/03 un T-253/03 Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija, neizraisīja noilguma termiņa pārtraukšanu attiecībā uz prasītāju.

Visbeidzot trešā pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka ir pārkāptas viņas tiesības uz aizstāvību. Šajā sakarā prasītāja norāda, ka Komisija bez jebkāda iemesla vairāk nekā četrus gadus bija pārtraukusi izmeklēšanu, kā rezultātā izmeklēšana noritēja aptuveni piecus gadus, iekams par to tika informēta prasītāja, un aptuveni sešus gadus, iekams prasītājai tika nosūtīts paziņojums par iebildumiem. Turklāt Komisija neesot veikusi izmeklēšanu attiecībā uz pārkāpumā iesaistītajām personām un attiecīgajām uzņēmumu vienībām, lai vispusīgi noskaidrotu lietas faktiskos apstākļus. Prasītāja uzskata, ka šo Komisijas kļūdu dēļ tai ir liegta iespēja iegūt attaisnojošus pierādījumus un pienācīgi aizstāvēties.

____________

¹ - Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.).