Apvienotās lietas T‑515/13 RENV un T‑719/13 RENV
Spānijas Karaliste u.c.
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (astotā palāta paplašinātā sastāvā) 2020. gada 23. septembra spriedums
Valsts atbalsts – Spānijas iestāžu piešķirts atbalsts dažām ekonomisko interešu grupām (EIG) un to ieguldītājiem – Atsevišķiem kuģu iegādei paredzētiem finanšu līzinga līgumiem piemērojamais nodokļu režīms (Spānijas finanšu līzinga sistēma) – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par daļēji nesaderīgu ar iekšējo tirgu un uzdots to daļēji atgūt – Selektīvs raksturs – Pienākums norādīt pamatojumu – Atbalsta atgūšana – Vienlīdzīga attieksme – Tiesiskā paļāvība – Tiesiskā drošība
1. Tiesvedība – Iestāšanās lietā – Personas, kas ir iestājusies lietā tikai apelācijas tiesvedībā, iestāšanās lietas atpakaļnodošanas tiesvedībā – Pieļaujamība
(Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punkts)
(skat. 64. un 65. punktu)
2. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Nodokļu pasākumi par labu dažām ekonomisko interešu grupām un to ieguldītājiem – Atsevišķiem kuģu iegādei paredzētiem finanšu līzinga līgumiem piemērojamais nodokļu režīms – Sistēma, kas ir balstīta uz iepriekšējas atļaujas saņemšanu, pamatojoties uz neskaidriem kritērijiem, kuri prasa nodokļu administrācijas interpretāciju – Neskaidri kritēriji, ko nevar uzskatīt par objektīviem – Tiesiskā regulējuma diskrecionārais raksturs “de jure” – Iekļaušana
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 81.–102. punktu)
3. Valsts atbalsts – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums – Vērtējuma kritēriji – Nodokļu pasākumi par labu dažām ekonomisko interešu grupām un to ieguldītājiem – Atsevišķiem kuģu iegādei paredzētiem finanšu līzinga līgumiem piemērojamais nodokļu režīms – Tirgus, kas ir atvērts tirdzniecībai starp dalībvalstīm – Cenas samazinājums, kas var izkropļot konkurenci jūras kuģu iegādes un pārdošanas tirgū
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 103.–107. punktu)
4. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Komisijas lēmums valsts atbalsta jomā – Pārbaude tiesā
(LESD 296. panta 2. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkts)
(skat. 118.–132. punktu)
5. Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Nodokļu pasākumi par labu dažām ekonomisko interešu grupām un to ieguldītājiem – Pasākumi, kas ir līdzīgi citam režīmam, attiecībā uz kuru ir izdots rīkojums par atbalsta atgūšanu – Atšķirīga attieksme – Objektīvs pamatojums
(LESD 108. pants)
(skat. 139.–146. punktu)
6. Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Atbalsts, kas piešķirts, pārkāpjot LESD 108. panta procesuālos noteikumus – Saņēmēju iespējamā tiesiskā paļāvība – Aizsardzība – Nosacījumi un ierobežojumi – Ārkārtas apstākļi – Neesamība
(LESD 108. pants)
(skat. 155.–176. punktu)
7. Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Tiesiskās drošības princips – Nosacījumi un ierobežojumi – Ārkārtas apstākļi – Neesamība
(LESD 108. pants)
(skat. 193.–206. punktu)
8. Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Atbalsta saņēmēja noteikšana – Kritērijs – Faktiska izmantošana
(LESD 108. panta 2. punkts)
(skat. 217.–220. punktu)
Rezumējums
Spānijas nodokļu režīms, kas ir piemērojams noteiktiem kuģu būvētavu noslēgtiem finanšu līzinga līgumiem, ir atbalsta režīms
Šādā veidā piešķirts prettiesisks valsts atbalsts ir jāatgūst no tā saņēmējiem
2006. gadā Eiropas Komisijā tika iesniegtas vairākas sūdzības par “Spānijas nodokļu līzinga sistēmas” (turpmāk tekstā – “SNLS”) piemērošanu dažiem finanšu līzinga līgumiem, ciktāl ar to kuģniecības sabiedrībām tika ļauts saņemt cenas samazinājumu 20–30 % apmērā Spānijas kuģu būvētavu būvētu kuģu iegādei. Komisija uzskata, ka SNLS mērķis bija piešķirt nodokļu priekšrocības ekonomisko interešu grupām (turpmāk tekstā – “EIG”) un tajās iesaistītajiem ieguldītājiem, kas pēc tam daļu no šīm priekšrocībām nodeva kuģniecības sabiedrībām, kuras bija iegādājušās jaunu kuģi.
Apstrīdētajā lēmumā (1), kas ir pieņemts 2013. gada jūlijā, Komisija uzskatīja, ka SNLS ir valsts atbalsts (2) selektīvas nodokļu priekšrocības formā, kas ir daļēji nesaderīgs ar iekšējo tirgu. Tā kā šis atbalsta režīms bija īstenots kopš 2002. gada 1. janvāra, pārkāpjot paziņošanas pienākumu (3), tā valsts iestādēm deva rīkojumu atgūt šo atbalstu no ieguldītājiem, proti, EIG biedriem.
2013. gada septembrī Spānijas Karaliste, Lico Leasing, SA un Pequeños y Medianos Astilleros Sociedad de Reconversión, SA (turpmāk tekstā – “prasītāji”) cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Vispārējā tiesa 2015. gada 17. decembra spriedumā Spānija u.c./Komisija (4) (T‑515/13 un T‑719/13, EU:T:2015:1004) nosprieda, ka EIG ieguldītāju saņemtā priekšrocība nav selektīva un ka pamatojums saistībā ar konkurences izkropļošanas un tirdzniecības ietekmēšanas kritērijiem nav pietiekams. Tādēļ apstrīdētais lēmums tika atcelts, nelemjot par citiem prasītāju izvirzītajiem pamatiem un argumentiem. Tiesa, kurā Komisija bija iesniegusi apelācijas sūdzību, ar 2018. gada 25. jūlija spriedumu Komisija/Spānija u.c. (5) (C‑128/16 P, EU:C:2018:591) atcēla Vispārējās tiesas spriedumu. Faktiski Tiesa uzskatīja, ka Vispārējā tiesa, analizējot nodokļu pasākumu selektīvo raksturu, nepareizi ir piemērojusi Līguma noteikumus par valsts atbalstu un ka pretēji tam, ko tā secināja, Komisijas lēmumā neesot norādīts pamatojums. Norādījusi, ka Vispārējā tiesa nav lēmusi par visiem tajā izvirzītajiem pamatiem, Tiesa uzskatīja, ka tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu lietā un tādēļ nodeva lietas atpakaļ Vispārējai tiesai.
Ar 2020. gada 23. septembra spriedumu par atpakaļ nodoto lietu Spānija u.c./Komisija (T‑515/13 RENV un T‑719/13 RENV) Vispārējā tiesa prasītāju celtās prasības noraidīja.
Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārbaudīja nodokļu pasākumu kā valsts atbalsta kvalifikāciju. Šajā saistībā tā vispirms pārbaudīja, vai Komisija varēja secināt, ka priekšrocības, kas ir piešķirtas saskaņā ar SNLS sistēmu, aplūkojot to kopumā, ir selektīvas. Atsaukusies uz judikatūru par selektivitāti, kas izriet no valsts administrāciju diskrecionārās varas, kad tās īsteno savas nodokļu iekasēšanas pilnvaras (6), Vispārējā tiesa norādīja, ka attiecīgo nodokļu režīmu atbilstoši iepriekšēju atļauju saņemšanas sistēmai nodokļu administrācija bija noteikusi, pamatojoties uz neskaidriem kritērijiem, kam ir nepieciešama interpretācija, kuras veikšanai nav nekādu pamatnostādņu. Tādējādi nodokļu administrācija norakstīšanas sākuma datumu varēja noteikt atkarībā no apstākļiem, kuri ir noteikti tādā veidā, kas administrācijai piešķir plašu diskrecionāro varu. Vispārējā tiesa uzskata, ka šo diskrecionāro aspektu esamība bija labvēlīgāka atbalsta saņēmējiem salīdzinājumā ar citiem nodokļa maksātājiem, kas atrodas faktiski un juridiski līdzīgā situācijā. It īpaši citas EIG varēja arī nesaņemt priekšlaicīgu norakstīšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem. Turklāt, lai noraidītu argumentu, ka atļauja faktiski tika piešķirta visām EIG, kas darbojās attiecīgajā nozarē, Vispārējā tiesa uzsvēra, ka, ņemot vērā tiesiskā regulējuma de jure diskrecionāro raksturu, nav svarīgi, vai tā piemērošana ir vai nav diskrecionāra de facto. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka, tā kā viens no pasākumiem, kas ļauj izmantot SNLS, proti, priekšlaicīgas norakstīšanas atļauja, kopumā bija selektīvs, Komisija, nepieļaujot kļūdu, uzskatīja, ka sistēma ir selektīva kopumā. Pēc tam Vispārējā tiesa uzsvēra, ka jūras kuģu iegādes un pārdošanas tirgus bija atvērts tirdzniecībai starp dalībvalstīm un ka kuģa cenas samazinājums par 20–30 % draudēja izkropļot konkurenci šajā tirgū, kurā darbojās EIG. Tādējādi nosacījumi, kas attiecas uz konkurences izkropļošanas un dalībvalstu tirdzniecības ietekmēšanas risku, bija izpildīti. Līdz ar to Vispārējā tiesa noraidīja pamatu par pasākuma kvalifikācijas par valsts atbalstu neievērošanu.
Otrkārt, Vispārējā tiesa pārbaudīja nelikumīgā atbalsta atgūšanu un noraidīja dažādus pamatus, ko prasītāji bija izvirzījuši šajā ziņā. Tā it īpaši noraidīja apgalvojumu, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. Prasītājiem nebija izdevies pierādīt, ka tie no Komisijas bija saņēmuši konkrētus, beznosacījumu un saskaņotus solījumus, no kuriem izrietētu, ka attiecīgais režīms neietilpst valsts atbalsta jēdzienā. Turklāt Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pienācīgi ņēmusi vērā tiesiskās drošības prasību, kas tai lika nelikumīgā atbalsta atgūšanu ierobežot laikā. Atbalsta atgūšana tika attiecināta tikai uz atbalstu, kas bija piešķirts pēc tam, kad tika publicēts Lēmums par Francijas nodokļu EIG, kurš likvidēja tiesisko nenoteiktību, kas izrietēja no lēmuma Brittany Ferries (7). Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka šī lēmuma publicēšana izbeidza jebkādu tiesisko nenoteiktību, jo šajā lēmumā SNLS līdzīgs režīms bija kvalificēts kā valsts atbalsts. Turklāt Vispārējā tiesa uzsvēra, ka šī konstatējuma spēkā esamību neatspēkoja vēlāki apstākļi, piemēram, iespējama Komisijas bezdarbība saistībā ar attiecīgo režīmu.
Visbeidzot, Vispārējā tiesa noraidīja arī pamatu par atbalsta atgūšanai piemērojamo principu pārkāpumu. Prasītāji kritizē apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā ir uzdots visu atbalstu atgūt no ieguldītājiem (EIG biedriem), lai gan daļa no nodokļu priekšrocības tika nodota kuģniecības sabiedrībām. Komisija nolēma, ka kuģniecības sabiedrības nav atbalsta saņēmējas, līdz ar to rīkojums par atbalsta atgūšanu attiecās tikai un pilnībā uz ieguldītājiem, kuri bija vienīgie visa atbalsta saņēmēji EIG pārskatāmības dēļ. Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija, nepieļaujot kļūdu, izdeva rīkojumu visu atbalstu atgūt no ieguldītājiem, lai gan daļu no priekšrocības tie bija nodevuši citiem uzņēmumiem, jo tie netika uzskatīti par atbalsta saņēmējiem. Ieguldītāji faktiski guva labumu no atbalsta, jo piemērojamajā tiesiskajā regulējumā tiem nebija noteikts pienākums daļu no atbalsta nodot trešajām personām.