Lieta C‑165/14

Alfredo Rendón Marín

pret

Administración del Estado

(Tribunal Supremo lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības pilsonība – LESD 20. un 21. pants – Direktīva 2004/38/EK – Trešās valsts valstspiederīgā, kam ir iepriekšēja kriminālsodāmība, tiesības uzturēties dalībvalstī – Vecāks, kam ir atsevišķa aizgādība pār diviem nepilngadīgiem bērniem, kuri ir Savienības pilsoņi – Pirmais bērns, kuram ir dzīvesvietas dalībvalsts pilsonība – Otrs bērns, kuram ir citas dalībvalsts pilsonība – Valsts tiesību akti, kuros ir izslēgta uzturēšanās atļaujas piešķiršana šim augšupējam viņa iepriekšējās kriminālsodāmības dēļ – Uzturēšanās atteikums, kas var radīt pienākumu bērniem atstāt Savienības teritoriju

Saturs – Tiesas (virspalāta) 2016. gada 13. septembra spriedums

1.        Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Eiropas Kopienu Tiesā – Vajadzība, lai iesniedzējtiesā būtu izskatāma lieta – Prasībā pamatlietā formulēti prasījumi, kas nav pilnā mērā apmierināti – Tiesas atbilde, kas ir lietderīga strīda atrisināšanai

(LESD 267. pants)

2.        Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Atbilstošo Savienības tiesību aspektu identificēšana – Jautājumu pārformulēšana

(LESD 267. pants)

3.        Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Saņēmēji – Nepilngadīgs Savienības pilsonis, kas nekad nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un ir vienmēr uzturējies savas pilsonības dalībvalstī – Izslēgšana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts)

4.        Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Ieceļošanas un uzturēšanās tiesību ierobežošana sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ – Valsts tiesiskais regulējums, kurā vienīgi kriminālsodāmības dēļ automātiski tiek izslēgta uzturēšanās atļaujas piešķiršana trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir tāda nepilngadīga bērna, Eiropas Savienības pilsoņa, vecāks, kurš ir viņa apgādībā un dzīvo kopā ar viņu uzņemošajā dalībvalstī – Nepieļaujamība

(LESD 21. pants, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants un 24. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 28. panta 1. punkts)

5.        Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Ieceļošanas un uzturēšanās tiesību ierobežošana sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ – Valsts tiesiskais regulējums, kurā vienīgi kriminālsodāmības dēļ automātiski tiek izslēgta uzturēšanās atļaujas piešķiršana trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir tādu nepilngadīgu bērnu, Eiropas Savienības pilsoņu, vecāks, kuri ir viņa atsevišķā apgādībā – Uzturēšanās atteikums, kas var radīt pienākumu viņa bērniem atstāt Savienības teritoriju – Nepieļaujamība

(LESD 20. pants, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants un 24. panta 2. punkts)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 24.–32. punktu)

2.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 33. un 34. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 40. punktu)

4.      LESD 21. pants un Direktīva 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram automātiski ir jāatsakās piešķirt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir tāda nepilngadīga bērna vecāks, kurš ir Savienības pilsonis, kurš ir valstiski piederīgs citai dalībvalstij, kas nav uzņēmēja dalībvalsts, atrodas viņa apgādībā un kopā ar viņu dzīvo uzņēmējā dalībvalstī, tikai tādēļ, ka viņam ir iepriekšēja kriminālsodāmība.

Savienības tiesības liedz tādu uzturēšanās tiesību ierobežojumu, kas pamatots ar vispārējo prevenciju un izlemts ar mērķi atturēt citus ārzemniekus, it īpaši ja šis pasākums ir pasludināts automātiski pēc kriminālsoda piespriešanas, neņemot vērā ne noziedzīgā nodarījuma izdarītāja personisko uzvedību, ne to, kā viņš apdraud sabiedrisko kārtību. Tādējādi, lai izvērtētu, vai izraidīšanas pasākums ir samērīgs ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, šajā gadījumā – sabiedriskās kārtības vai valsts drošības aizsardzību, ir jāņem vērā Direktīvas 2004/38 28. panta 1. punktā paredzētie kritēriji, proti, tas, cik ilgi ieinteresētā persona ir uzturējusies uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, viņas vecums, veselības stāvoklis, ģimenes un ekonomiskais stāvoklis, sociālā un kulturālā integrācija uzņēmējā dalībvalstī, un tas, cik stipra saikne viņu vieno ar izcelsmes valsti. Ir svarīgi, ka samērīguma principa ietvaros tiek ņemta vērā arī pārkāpuma smaguma pakāpe. Šajā ziņā attiecīgās personas uzvedībai ir jārada patiesi, reāli un pietiekami nopietni draudi sabiedrības pamatinteresēm un nosacījumam par patiesa apdraudējuma pastāvēšanu būtībā ir jābūt izpildītam brīdī, kad tiek veikts aplūkotais pasākums.

Turklāt attiecībā uz iespējamo attiecīgo trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu, pirmkārt, jāņem vērā pamattiesības, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, it īpaši tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas pasludinātas Eiropas tiesību pamattiesību hartas 7. pantā, un, otrkārt, jāievēro samērīguma princips. Šis hartas 7. pants ir jāinterpretē kopā ar pienākumu ņemt vērā bērna prioritārās intereses, kas ir atzītas Hartas 24. panta 2. punktā.

(sal. ar 61., 62., 65.–67. un 88. punktu un rezolutīvo daļu)

5.      LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram automātiski ir jāatsakās piešķirt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir tādu nepilngadīgu bērnu vecāks, kuri ir Savienības pilsoņi un kuri ir viņa atsevišķā aizgādībā, tikai tādēļ, ka viņam ir iepriekšēja kriminālsodāmība, ja minētā atteikuma sekas ir tādas, ka šiem bērniem ir jāatstāj Eiropas Savienības teritorija.

Kaut arī LESD 20. pants neietekmē dalībvalstu iespēju atsaukties uz izņēmumu saistībā it īpaši ar sabiedriskās kārtības un valsts drošības saglabāšanu, ciktāl attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā situācija ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, novērtējot viņas situāciju, ir jāņem vērā tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas ir paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā, interpretētā kopā ar pienākumu ņemt vērā bērna interešu prioritāti, kas ir atzīta hartas 24. panta 2. punktā. Turklāt kā atkāpes no Savienības pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu uzturēšanās tiesībām pamatojums sabiedriskās kārtības un valsts drošības jēdzieni ir jāsaprot šauri tādējādi, ka dalībvalstis nevar vienpusēji noteikt to piemērojamību bez Savienības iestāžu kontroles.

“Sabiedriskās kārtības” jēdziens katrā ziņā nozīmē, ka papildus sabiedriskiem traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv faktisks, attiecīgajā brīdī esošs un pietiekami nopietns apdraudējums, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm. “Valsts drošības” jēdziens ietver gan dalībvalsts iekšējo, gan ārējo drošību un tātad nopietns valsts iestāžu un dienestu darbības apdraudējums, kā arī iedzīvotāju izdzīvošana, tāpat kā ārējo attiecību vai tautu mierīgas līdszāspastāvēšanas būtiska traucējuma risks vai arī militāro interešu apdraudējums tādējādi var ietekmēt valsts drošību. Šādos apstākļos, tā kā uzturēšanās tiesību atteikums ir balstīts uz reāla un pietiekami nopietna apdraudējuma pastāvēšanu sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai, ņemot vērā trešās valsts valstspiederīgā, kam ir bērnu, kuri ir Savienības pilsoņi, atsevišķa aizgādība, izdarītos noziedzīgos nodarījumus, šāds atteikums varētu atbilst Savienības tiesībām.

Taču šāds secinājums nevar tikt izdarīts automātiski, pamatojoties tikai uz ieinteresētās personas iepriekšējo kriminālsodāmību. Tas var izrietēt attiecīgā gadījumā tikai no valsts tiesas izdarīta konkrēta visu aktuālo un atbilstošo lietas apstākļu vērtējuma, ievērojot samērīguma principu, bērna interešu prioritāti un pamattiesības, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa. Tādējādi, izdarot šo vērtējumu, it īpaši ir jāņem vērā attiecīgā indivīda personīgā uzvedība, ieinteresētās personas uzturēšanās attiecīgās dalībvalsts teritorijā ilgums un likumīgums, izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturs un smagums, ieinteresētās personas pašreizējās bīstamības sabiedrībai pakāpe, attiecīgo bērnu vecums un viņu veselības stāvoklis, kā arī viņu ģimenes un ekonomiskā situācija.

(sal. ar 81.–88. punktu un rezolutīvo daļu)