VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2017. gada 14. septembrī (*)
Civildienests – EIB personāls – Atalgojums – Pamatalgu skalas ikgadējā korekcija – Aprēķina metode – Ekonomiskā un finanšu krīze
Apvienotās lietas T‑504/16 un T‑505/16
Jean-Pierre Bodson, Eiropas Investīciju bankas darbinieks, ar dzīvesvietu Luksemburgā (Luksemburga), un citi Eiropas Investīciju bankas darbinieki, kuru vārdi norādīti pielikumā (1), kurus pārstāv L. Levi, advokāte,
prasītāji lietā T‑504/16,
Esther Badiola, Eiropas Investīciju bankas darbiniece, ar dzīvesvietu Luksemburgā, un citi Eiropas Investīciju bankas darbinieki, kuru vārdi norādīti pielikumā 1, kurus pārstāv L. Levi, advokāte,
prasītāji lietā T‑505/16,
pret
Eiropas Investīciju banku (EIB), ko sākotnēji pārstāvēja T. Gilliams un G. Nuvoli, vēlāk – G. Faedo un T. Gilliams, pārstāvji, kuriem palīdz A. Dal Ferro, advokāts,
atbildētāja,
par prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, pirmkārt, atcelt lēmumus, kas ierakstīti algas paziņojumos par 2013. gada februāri un nākamajiem mēnešiem, ar kuriem prasītājiem piemērots EIB Direktoru padomes 2012. gada 18. decembra lēmums un EIB Vadības komitejas 2013. gada 29. janvāra lēmums, kā arī 2013. gada 5. februārī tiešsaistē ievietoto rakstu un 2013. gada 15. februāra informatīvo paziņojumu, ar kuru personāls informēts par abu šo lēmumu pieņemšanu, un, otrkārt, piespriest EIB samaksāt prasītājiem naudas summu, kas atbilst starpībai starp darba samaksas apmēru, kāds bija jāizmaksā atbilstoši no EIB Direktoru padomes 2009. gada 22. septembra lēmuma izrietošajam tiesiskajam regulējumam, un to, kāds izmaksāts saskaņā ar iepriekš minētajiem lēmumiem, kā arī kaitējuma atlīdzību, lai atlīdzinātu kaitējumu, ko prasītāji iespējami esot cietuši viņu pirktspējas samazinājuma un ar viņu darba samaksas dinamiku saistīto neskaidrību dēļ.
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos] un K. Kovalika-Baņčika [K. Kowalik-Bańczyk] (referente),
sekretāre Dž. Predoncāni [G. Predonzani], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2017. gada 4. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāji, Jean-Pierre Bodson un citas fiziskās personas, kuru vārdi ir norādīti pielikumā lietā T‑504/16, no vienas puses, un Esther Badiola un citas fiziskās personas, kuru vārdi ir norādīti pielikumā lietā T‑505/16, no otras puses, ir Eiropas Investīciju bankas (EIB) darbinieki.
2 EIB darbinieku atalgojuma sistēma paredz pamatalgas, prēmiju un dažādu kompensāciju un pabalstu izmaksu, kā arī pamatalgu skalas regulāru atjaunošanu.
Pamatalgu skalas ikgadējās korekcijas metodes ieviešana
3 2009. gada 29. jūnijā EIB Personāla vadības departaments iesniedza EIB Vadības komitejai (turpmāk tekstā – “vadības komiteja”) priekšlikumu tostarp no 2010. gada ieviest jaunu pamatalgu skalas ikgadējās korekcijas metodi, kas balstīta uz inflāciju. Atbilstoši šim priekšlikumam pamatalgu skalas korekcijai konkrētā gadā bija jāatbilst vidējai vērtībai no prognozētā inflācijas rādītāja Luksemburgā konkrētajā gadā un divos iepriekšējos gados konstatētā inflācijas rādītāja.
4 2009. gada 30. jūnijā vadības komiteja apstiprināja šo priekšlikumu un nodeva to EIB Direktoru padomei (turpmāk tekstā – “direktoru padome”), kā arī par atalgojuma jautājumiem atbildīgajai direktoru padomes apakškomitejai (turpmāk tekstā – “par atalgojuma jautājumiem atbildīgā apakškomiteja”).
5 Pēc vairākām sanāksmēm, no kurām pēdējā norisinājās 2009. gada 21. septembrī, par atalgojuma jautājumiem atbildīgā apakškomiteja pieņēma šādas metodes ieviešanu atbalstošu ieteikumu. Šis ieteikums ir formulēts šādi:
“[Par atalgojuma jautājumiem atbildīgā apakškomiteja] atbalsta jaunas pieejas ieviešanu attiecībā uz [pamatalgu skalas] ikgadējo korekciju, kas pamatota ar inflāciju Luksemburgā trīs secīgu gadu laikā. Šī pieeja būtu jāsaglabā septiņus gadus. Pēc tam būtu jāizlemj, vai tā ir jāsaglabā vai jāmaina. Papildus tam tiks izpētīts, vai trīs secīgu gadu inflācijā balstītais mehānisms atspoguļo reālo inflācijas rādītāju. Ja tas tā nebūs, [pamatalgu skalas] korekcijas vērtība tiks pieskaņota inflācijas rādītājam pieaugošā vai samazinošā virzienā. Pirmais izvērtējums un tam sekojošā pieskaņošana tiks veikta 2012. gadā, lai koriģētu 2013. gada [pamatalgu skalu]. Sākot no šā brīža, pieskaņošana tiks veikta katru gadu.”
6 2009. gada 22. septembrī direktoru padome pieņēma lēmumu (turpmāk tekstā – 2009. gada 22. septembra lēmums), ar kuru tā apstiprināja par atalgojuma jautājumiem atbildīgās apakškomitejas ieteikumu. Tādējādi ar šo lēmumu EIB ieviesa tās personāla pamatalgu skalas ikgadējās korekcijas metodi, kas pamatota ar inflāciju (turpmāk tekstā – “2009. gada metode”), uz 7 gadu laikposmu.
7 Ar 2009. gada 25. septembra paziņojumu personāla locekļiem EIB prezidents informēja tos par 2009. gada 22. septembra lēmuma pieņemšanu. Šajā paziņojumā ir paskaidrots, ka šā lēmuma mērķis ir izveidot “vienkāršāku un pārskatāmāku [pamatalgu skalas korekcijas] metodi”, ņemot vērā divus konjunktūras elementus, kas ir saistīti ar “no [EIB] un tās darbiniekiem sagaidāmajām pūlēm, atbildot uz ekonomisko krīzi ar ievērojamu [tās] darba pieaugumu,” no vienas puses, un ar “valdību un sabiedriskās domas pievērsto uzmanību banku darbinieku darba samaksai un prēmijām”, no otras puses.
Pamatalgu skalas ikgadējā korekcija 2012. gadā
8 2011. gada 13. decembrī direktoru padome apstiprināja personāla izdevumu budžetu 2012. gadam, saskaņā ar 2009. gada metodi atļaujot palielināt pamatalgu skalu par 2,8 % vairumam darbinieku, proti, C līdz K funkciju veicējiem, bet tikai par 1,8 % citiem darbiniekiem, proti, vadībai.
Pamatalgu skalas ikgadējā korekcija 2013. gadā
9 2012. gada rudenī vadības komiteja iesniedza EIB Personāla atalgojuma komitejai (turpmāk tekstā – “atalgojuma komiteja”), kura 2010. gadā bija aizstājusi par atalgojuma jautājumiem atbildīgo apakškomiteju, atzinuma sniegšanai priekšlikumu 2013. gadā palielināt personāla izdevumu budžetu dienestā esošajam personālam par 5,1 %. Šā palielinājuma mērķis bija finansēt, pirmkārt, 1,5 % apmērā izdevumus, kas saistīti ar paaugstināšanām nopelnu dēļ, paaugstināšanām amatā un pārklasificēšanu, un, otrkārt, pamatalgu skalas pieaugumu par 3,6 %, piemērojot 2009. gada metodi, kurā attiecībā uz 2013. gadu tika ņemta vērā 0,9 % palielinoša pieskaņošana, lai ņemtu vērā iepriekšējos gados faktiski konstatēto inflācijas rādītāju.
10 Atzinumā, kas tika pieņemts pēc 2012. gada 22. oktobrī, 19. novembrī un 17. decembrī notikušajām sanāksmēm (turpmāk tekstā – “2012. gada decembra atzinums”), atalgojuma komiteja, ņemot vērā ekonomiskos un sociālos apstākļus, kā arī dalībvalstīs prevalējošo politisko realitāti, secināja, ka tā nevar apstiprināt vadības komitejas ierosināto personāla izdevumu budžeta palielinājumu dienestā esošajam personālam par 5,1 %. Tā rezultātā atalgojuma komiteja, pirmkārt, ieteica direktoru padomei ierobežot šo palielinājumu līdz 2,3 % un, otrkārt, aicināja vadības komiteju lemt par šā palielinājuma sadalīšanu, kā arī par iekšējo resursu daudzumu, kādi attiecīgā gadījumā būtu vajadzīgi, lai izpildītu minēto budžetu. Šajā pašā atzinumā tā arī ierosināja grozīt 2009. gada metodi, tajā iekļaujot noteikumus, kas pieļautu lielāku elastīgumu ekonomiskās krīzes laikā.
11 2012. gada 18. decembrī direktoru padome apstiprināja EIB rīcības plānu 2013.–2015. gadam, kurā 2013. gadā tika paredzēts dienestā esošā personāla izdevumu budžeta palielinājums par 2,3 % (turpmāk tekstā – “2012. gada 18. decembra lēmums”).
12 Iekšējā paziņojumā par EIB rīcības plānu 2013.–2015. gadam ir precizēts:
“Ņemot vērā pašreizējo ekonomisko un politisko stāvokli un daudzās dalībvalstīs ieviestos taupības pasākumus, mūsu akcionāriem ir [..] jārada priekšstats par valsts un Eiropas lietu taisnīgu risināšanu. Tātad, izstrādājot EIB budžetu, tiek ņemti vērā nacionālo budžetu samazinājumi, 2013. gadā paredzot [dienestā esošā personāla] izdevumu budžeta palielinājumu par 2,3 % [..].”
13 Tomēr savas 2012. gada 18. decembra sanāksmes laikā direktoru padome neiebilda pret to, ka dienestā esošā personāla izdevumu budžets tiek palielināts papildu 1 % robežās, izmantojot iekšējos resursus, kas bija kļuvuši pieejami “ūdensrata efekta” rezultātā, ko lietas dalībnieki definē kā ekonomiju, kas rodas sakarā ar atsevišķu darbinieku došanos pensijā, kam seko vai nu viņu aizstāšana ar jaunākiem darbiniekiem ar zemāku atalgojumu, vai arī viņu neaizstāšana, tādējādi rodot iespēju dažādu formu atalgojuma kopējam pieaugumam par 3,3 %.
14 2013. gada 23. janvārī EIB Personāla ģenerāldirektorāts nosūtīja vadības komitejai paziņojumu, lūdzot tai apstiprināt 2012. gada 18. decembra lēmuma īstenošanas pasākumus. Šajā paziņojumā cita starpā bija precizēts, ka dienestā esošo personu atalgojuma izdevumu palielinājums par 3,3 % neļauj palielināt pamatalgu skalu par 3,6 % atbilstoši 2009. gada metodei. Tā kā civildienestā nodarbināto personāla izdevumu budžeta pieauguma rezultātā papildu 1,5 % apmērā bija jāfinansē arī paaugstināšanas nopelnu dēļ, paaugstināšanas amatā un pārklasificēšana, Personāla ģenerāldirektorāts ierosināja paaugstināt pamatalgu skalu tikai par 1,8 %, tas ir, minēto skalu paaugstināt tikai par mazāk kā pusi no vērtības, kāda būtu jāpiemēro atbilstoši 2009. gada metodei.
15 2013. gada 29. janvārī vadības komiteja apstiprināja Personāla ģenerāldirektorāta ierosinātos 2012. gada 18. decembra lēmuma īstenošanas pasākumus (turpmāk tekstā – “2013. gada 29. janvāra lēmums”).
16 2013. gada 5. februārī ar EIB intranetā ievietotu rakstu (turpmāk tekstā – “2013. gada 5. februāra raksts”) personāls tika informēts, ka 2013. gada 29. janvārī vadības komiteja ir apstiprinājusi personāla izdevumu budžetu un, konkrēti, pamatalgu skalas palielinājumu 2013. gadam tā ir noteikusi 1,8 % apmērā.
17 2013. gada 15. februārī arī EIB Personāla ģenerāldirektorāts nosūtīja EIB darbiniekiem paziņojumu, informējot tos par pamatalgu skalas ikgadējo korekciju 2013. gadā (turpmāk tekstā – “2013. gada 15. februāra informatīvais paziņojums”).
18 No 2012. gada 18. decembra un 2013. gada 29. janvāra lēmumiem izrietošā pamatalgu skalas ikgadējā korekcija 2013. gadā pirmo reizi tika piemērota prasītāju algas paziņojumos par 2013. gada februāri.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
19 Ar prasības pieteikumiem, kas Eiropas Savienības Civildienesta tiesas kancelejā saņemti 2013. gada 8. maijā, prasītāji, kā arī divi citi EIB darbinieki iesniedza izskatāmās prasības, kuras tika reģistrētas attiecīgi ar numuriem F‑41/13 un F‑43/13.
20 Ar vēstuli, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemta 2013. gada 13. novembrī, prasītāju lietā F‑41/13 pārstāvis informēja Civildienesta tiesu, ka iepriekš 19. punktā minētie divi citi EIB darbinieki atsauc savas prasības.
21 Ar Civildienesta tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 9. decembra rīkojumu iepriekš 19. un 20. punktā minēto personu vārdi tika izslēgti no prasītāju saraksta.
22 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, kas tika veikti, pamatojoties uz Civildienesta tiesas Reglamenta 55. panta 2. punkta b) apakšpunktu, 2014. gada 13. februārī Civildienesta tiesa uzaicināja lietas dalībniekus lietās F‑41/13 un F‑43/13 iesniegt savus apsvērumus par secinājumiem, kādus iespējams izdarīt no 2014. gada 12. februāra sprieduma Bodson u.c./EIB (F‑83/12, EU:F:2014:15) un 2014. gada 12. februāra sprieduma Bodson u.c./EIB (F‑73/12, EU:F:2014:16). Lietas dalībnieki izpildīja šo lūgumu noteiktajā termiņā.
23 Ar 2014. gada 16. jūnija rīkojumiem Civildienesta tiesas trešās palātas priekšsēdētājs apturēja tiesvedību lietās F‑41/13 un F‑43/13 līdz galīgo spriedumu pieņemšanai lietās Bodson u.c./EIB (T‑240/14 P un T‑241/14 P), kas bija ierosinātas saistībā ar iesniegtajām apelācijas sūdzībām par 2014. gada 12. februāra spriedumu Bodson u.c./EIB (F‑83/12, EU:F:2014:15) un 2014. gada 12. februāra spriedumu Bodson u.c./EIB (F‑73/12, EU:F:2014:16), pamatojoties uz prasītāju divās pašlaik izskatāmajās lietās norādīto pamatu, ka ir noticis viņu darba līgumu būtisku nosacījumu pārkāpums, tāpat kā prasītāju lietās T‑240/14 P un T‑241/14 P gadījumā.
24 Pēc 2016. gada 26. februāra sprieduma Bodson u.c./EIB (T‑241/14 P, EU:T:2016:103) un 2016. gada 26. februāra sprieduma Bodson u.c./EIB (T‑240/14 P, EU:T:2016:104) pasludināšanas Civildienesta tiesa atjaunoja tiesvedību un ar procesa organizatoriskiem pasākumiem, kas tika veikti, pamatojoties uz tās Reglamenta 55. panta 2. punkta b) apakšpunktu, uzaicināja lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus par iespējamajiem secinājumiem, kādus iespējams izdarīt no šiem spriedumiem. Lietas dalībnieki izpildīja šo lūgumu noteiktajā termiņā.
25 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 6. jūlija Regulas (ES, Euratom) 2016/1192 par to, lai Vispārējai tiesai nodotu kompetenci pirmajā instancē izskatīt domstarpības starp Eiropas Savienību un tās darbiniekiem (OV 2016, L 200, 137. lpp.), 3. pantu lietas F‑41/13 un F‑43/13 tika nodotas Vispārējai tiesai tādā stadijā, kādā tās bija 2016. gada 31. augustā. Tās tika reģistrētas attiecīgi ar numuriem T‑504/16 un T‑505/16.
26 Ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kas tika veikti, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 89. panta 3. punkta d) apakšpunktu, 2017. gada 3. februārī Vispārējā tiesa uzaicināja EIB iesniegt vairākus Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī nepublicētus dokumentus, kas ir izskatāmo lietu atbilstošo tiesību normu skaitā, tostarp direktoru padomes 2009. gada 22. septembra sanāksmes protokola PV/09/09 3. pielikumu, kurā ir materializēts 2009. gada 22. septembra lēmums. EIB šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
27 Ar 2017. gada 7. marta lēmumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas nolēma apvienot lietas T‑504/16 un T‑505/16 mutvārdu procesam un sprieduma lietās taisīšanai saskaņā ar Reglamenta 68. pantu.
28 Prasītāju prasījumi Civildienesta tiesai, ciktāl tie attiecas uz katru no viņiem, ir šādi:
– atcelt:
– viņu algas paziņojumos par 2013. gada februāri ietvertos lēmumus, ar kuriem piemēroti 2012. gada 18. decembra un 2013. gada 29. janvāra lēmumi;
– visus lēmumus, kas ietverti nākamajos algas paziņojumos, ar kuriem piemēroti tie paši lēmumi,
– un, ciktāl nepieciešams, 2013. gada 5. februāra rakstu un 2013. gada 15. februāra informatīvo paziņojumu;
– piespriest EIB atlīdzināt:
– zaudējumus provizoriski EUR 30 000 apmērā katram prasītājam, ko veido, pirmkārt, starpība, kas rodas no iepriekš minēto lēmumu īstenošanas un no regulējuma, kas izriet no 2009. gada metodes, kopš 2013. gada 1. janvāra, kas palielināta par Eiropas Centrālās bankas (ECB) noteikto nokavējuma procentu likmi galvenajiem refinansēšanas darījumiem, kura piemērojama attiecīgajā periodā, to paaugstinot par 3 punktiem, un, otrkārt, zaudējumi, kurus viņi cietuši viņu pirktspējas samazināšanās dēļ;
– katram prasītājam EUR 1000 kā atlīdzību par morālo kaitējumu;
– attiecīgā gadījumā, ja EIB tos neiesniedz pati, procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzaicināt šo pēdējo iesniegt šādus dokumentus:
– direktoru padomes 2012. gada 18. decembra sanāksmes protokolu;
– vadības komitejas 2013. gada 29. janvāra sanāksmes protokolu;
– tās cilvēkresursu (personāla) nodaļas 2009. gada 26. jūnija paziņojumu RH/P&O/2009‑0083 un 2013. gada 23. janvāra paziņojumu personnel/ASP/2013‑5;
– direktoru padomes 2009. gada 22. septembra sanāksmes protokola PV/09/09 3. pielikumu;
– tās darbības plānu 2013.–2015. gadam;
– piespriest EIB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 EIB prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasītāju lūgtajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem
30 Prasītāji lūdz, lai Vispārējā tiesa veiktu procesa organizatoriskos pasākumus, uzdodot EIB iesniegt atsevišķus dokumentus gadījumā, ja tā tos neiesniedz pati.
31 Tomēr jākonstatē, pirmkārt, ka prasītāji ir pieņēmuši zināšanai, ka pieprasītos dokumentus EIB ir pievienojusi atbildes raksta pielikumā, vienlaikus norādot, ka 2009. gada 22. septembra lēmums nav iesniegts.
32 Otrkārt, 2009. gada 22. septembra lēmumu Vispārējā tiesa uzaicināja EIB iesniegt iepriekš 26. punktā minēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros. EIB šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
33 Līdz ar to vairs nav pamata izlemt prasītāju lūgumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus.
Par prasījumiem atcelt tiesību aktus
34 Vispārējā tiesa uzskata, ka ir atsevišķi jāizvērtē prasījumi atcelt tiesību aktus, ciktāl tie ir vērsti, pirmkārt, pret 2013. gada 5. februāra rakstu un 2013. gada 15. februāra informatīvo paziņojumu un, otrkārt, pret prasītāju algas paziņojumos par 2013. gada februāri un nākamajiem mēnešiem ietvertajiem lēmumiem.
Par prasījumiem, kas vērsti pret 2013. gada 5. februāra rakstu un 2013. gada 15. februāra informatīvo paziņojumu
35 Iesākumā, pirmkārt, jāatgādina, ka tīri iekšēji strīdi starp EIB un tās darbiniekiem ir pakļauti īpašam tiesiskajam regulējumam. Šie strīdi, kas to rakstura dēļ ir piederīgi strīdiem starp Savienības iestādēm un to ierēdņiem vai darbiniekiem, ir nodoti tiesas kontrolē saskaņā ar LESD 270. pantu un Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 50.a pantu (šajā ziņā skat. spriedumus, 1976. gada 15. jūnijs, Mills/EIB, 110/75, EU:C:1976:88, 5.–18. punkts, un 2001. gada 23. februāris, De Nicola/EIB, T‑7/98, T‑208/98 un T‑109/99, EU:T:2001:69, 93., 94. un 100. punkts).
36 Turklāt 1960. gada 20. aprīlī direktoru padome ir pieņēmusi Personāla reglamentu, kas ir piemērojams EIB darbiniekiem un kas, ciktāl tas attiecas uz izskatāmo lietu, pēdējoreiz ir grozīts 2009. gada 1. janvārī (turpmāk tekstā – “Personāla reglaments”). Personāla reglamenta 41. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka “jebkādas individuāla rakstura domstarpības starp [EIB] un tās darbiniekiem tiek nodotas izskatīšanai [Eiropas Savienības] Tiesā”.
37 Tādējādi strīdus gadījumos starp EIB un tās darbiniekiem Tiesas izskatīšanā var tikt nodotas vienīgi individuāla rakstura domstarpības. Līdz ar to, kaut arī pie zināmiem nosacījumiem individuāla rakstura strīdā EIB darbinieki var norādīt uz vispārpiemērojamu pasākumu prettiesiskumu, tiem nav tiesību tieši prasīt to atcelšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 28. septembris, De Nicola/EIB, F‑13/10, EU:F:2011:161, 54. punkts).
38 Otrkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tikai informatīva rakstura akts, tā kā tas nevar ne ietekmēt adresāta intereses, ne arī grozīt tā tiesisko stāvokli salīdzinājumā ar stāvokli pirms tā saņemšanas, nevar būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 11. decembris, Sina Bank/Padome, T‑15/11, EU:T:2012:661, 30. un 31. punkts un tajos minētā judikatūra).
39 Šajā lietā – pretēji prasītāju apgalvotajam – ar 2013. gada 5. februāra rakstu un 2013. gada 15. februāra informatīvo paziņojumu EIB personāls ir tikai informēts par to, ka ir pieņemts 2013. gada 29. janvāra lēmums, ar kuru ir paredzēts radīt tiesiskas sekas vienai personu kategorijai, proti, EIB darbiniekiem, un kas ir formulēts vispārīgi un abstrakti un tādējādi ir vispārpiemērojams pasākums. No tā izriet, ka šis raksts un šis informatīvais paziņojums, pirmkārt, paši nav uzskatāmi par individuāli piemērojamiem aktiem un ka, otrkārt, tiem ir tīri informatīvs raksturs, un tātad tie nav akti, kas var būt iebildumu pamatā.
40 Līdz ar to abi prasījumi atcelt 2013. gada 5. februāra rakstu un 2013. gada 15. februāra informatīvo paziņojumu ir nepieņemami.
Par prasījumiem, kas vērsti pret prasītāju algas paziņojumos par 2013. gada februāri un nākamajiem mēnešiem ietvertajiem lēmumiem
41 Prasītāji iebildes veidā apgalvo, ka 2012. gada 18. decembra un 2013. gada 29. janvāra lēmumi, kuri ir piemēroti ar viņu algas paziņojumos par 2013. gada februāri un nākamajiem mēnešiem ietvertajiem lēmumiem, ir prettiesiski.
42 Šīs iebildes par prettiesiskumu pamatojumam prasītāji norāda trīs pamatus: pirmkārt, 2009. gada 22. septembra lēmuma pārkāpumu, otrkārt, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un, treškārt, viņu darba līgumu pamatnosacījumu pārkāpumu.
43 Pirmajā pamatā prasītāji apgalvo, ka 2012. gada 18. decembra un 2013. gada 29. janvāra lēmumi ir prettiesiski, jo, ciktāl tie skar pamatalgu skalas korekciju 2013. gadā, tie ir pieņemti, neievērojot 2009. gada metodi, kas ieviesta ar 2009. gada 22. septembra lēmumu.
44 Šajā sakarā EIB neapstrīd, ka 2009. gada metodes piemērošanai būtu bijis jānoved pie pamatalgu skalas pieauguma par 3,6 % 2013. gadā un ka līdz ar to minētās skalas pieaugums par 1,8 %, kas izriet no 2012. gada 18. decembra un 2013. gada 29. janvāra lēmumiem, ir novedis pie šīs metodes nepiemērošanas 2013. gadā.
45 Tomēr EIB uzsver, ka tai nebija pienākuma 2013. gadā piemērot 2009. gada metodi. Pirmkārt, tā paskaidro, ka šī metode esot vienkārša iekšēja direktīva bez saistoša rakstura. Otrkārt, minēto metodi direktoru padome turklāt esot grozījusi ar 2012. gada 18. decembra lēmumu. Treškārt, ekonomiskās krīzes konteksts katrā ziņā esot bijis nepārvaramas varas gadījums, kas attaisnojot atkāpšanos no šīs metodes.
46 Vispirms ir jāatgādina, ka uz attiecībām starp prasītājiem un EIB, pat ja tām ir līgumiska izcelsme, galvenokārt attiecas normatīvais regulējums (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 12. februāris, Bodson u.c./EIB, F‑83/12, EU:F:2014:15, 107. punkts, un 2014. gada 12. februāris, Bodson u.c./EIB, F‑73/12, EU:F:2014:16, 55. punkts). Proti, EIB iekšējā reglamenta 29. pantā, kas 2012. gada aprīlī kļuvis par 31. pantu, ir paredzēts, ka noteikumus attiecībā uz EIB personālu nosaka direktoru padome un ka vadības komiteja izdod to piemērošanas noteikumus.
47 Šā iemesla dēļ Personāla reglamenta 20. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka “pamatalgu skala, kas attiecas uz 14. pantā noteiktajām funkciju kategorijām, ir norādīta [minētā] reglamenta I pielikumā”. Savukārt minētā reglamenta I pielikumā ir paredzēts, ka “pamatalgu skala tiek regulāri atjaunota”.
48 Jāprecizē, ka saskaņā ar šīm normām EIB ir novērtējuma brīvība vienpusēji noteikt un grozīt sava personāla atalgojuma elementus (šajā ziņā skat. spriedumus, 2016. gada 26. februāris, Bodson u.c./EIB, T‑241/14 P, EU:T:2016:103, 51. un 57. punkts, un 2016. gada 26. februāris, Bodson u.c./EIB, T‑240/14 P, EU:T:2016:104, 39. un 44. punkts) un līdz ar to noteikt un atjaunināt šā personāla pamatalgu skalu.
49 Tomēr šīs novērtējuma brīvības ietvaros EIB iepriekš var nolemt uz noteiktu laikposmu noteikt kritērijus, kas attiecas, pirmkārt, uz tās darbinieku pamatalgu noteikšanu un, otrkārt, uz šo pamatalgu skalas regulāru atjaunināšanu, tādējādi uzliekot sev pienākumu šajā laikposmā ievērot minētos kritērijus minētās skalas ikgadējās koriģēšanas laikā (šajā ziņā skat. spriedumus, 1973. gada 5. jūnijs, Komisija/Padome, 81/72, EU:C:1973:60, 11. punkts; 1975. gada 26. jūnijs, Komisija/Padome, 70/74, EU:C:1975:93, 20. un 21. punkts, un 2010. gada 24. novembris, Komisija/Padome, C‑40/10, EU:C:2010:713, 64. un 71. punkts).
50 Šajā lietā nav strīda par to, ka ar 2009. gada 22. septembra lēmumu direktoru padome ir ieviesusi metodi pamatalgu skalas ikgadējai koriģēšanai, kas ir piemērojama 7 gadu laikposmā.
51 Šajos apstākļos, pirmkārt, ir jānosaka, vai, kā to apgalvo prasītāji, šai metodei ir saistošs raksturs vai arī, kā to apgalvo EIB, tā ir vienkārša iekšēja direktīva.
52 Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka 2009. gada 22. septembra lēmumu – pēc vadības komitejas priekšlikuma un saņemot par atalgojuma jautājumiem atbildīgās apakškomitejas atzinumu – ir pieņēmusi direktoru padome – kompetentais orgāns pieņemt noteikumus attiecībā uz personālu atbilstoši tolaik piemērojamajam EIB iekšējā reglamenta 29. pantam.
53 Tāpat nav strīda par to, ka iepriekš 3. un 5. punktā aprakstītajā 2009. gada metodē precīzi un izsmeļoši ir noteikti kritēriji, kas katrā gadā ļauj aprēķināt pamatalgu korekciju, un tas ir paredzēts 7 gadu laikposmam. Tādējādi, ieviešot šo metodi, direktoru padome ir pieņēmusi konkrētas tiesību normas personāla noteikumu 20. panta pirmās daļas, kā arī šo noteikumu I pielikuma īstenošanai, kuru mērķis ir noteikt tiesiskā regulējuma ietvaru un tādējādi ierobežot EIB novērtējuma brīvību noteikt ikgadējās pamatalgu skalas korekcijas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 24. novembris, Komisija/Padome, C‑40/10, EU:C:2010:713, 67. un 68. punkts).
54 Visbeidzot, no 2009. gada 22. septembra lēmuma formulējuma un no šā lēmuma pieņemšanu pavadošā konteksta izriet, ka – pretēji tam, ko apgalvo EIB, – tā vēlējās piešķirt šim lēmumam saistošu raksturu tādējādi, lai šis lēmums netiktu pielīdzināts vienkāršai iekšējai direktīvai, no kura EIB būtu varējusi atkāpties ar nosacījumu, ka tā norāda šādas rīcības iemeslus (šajā ziņā skat. spriedumu, 1973. gada 5. jūnijs, Komisija/Padome, 81/72, EU:C:1973:60, 8. punkts).
55 Minēto nemaina EIB norādītie argumenti par to, pirmkārt, ka 2009. gada metodē bija paredzēts to pielāgot 2013. gadā, otrkārt, ka – pretēji Eiropas Savienības Civildienesta noteikumiem un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībai – šajā metodē nebija paredzēts nekāds izņēmuma regulējums, treškārt, ka 2012. gada decembra atzinumā atalgojuma komiteja bija ierosinājusi noteikt lielāku elastīgumu ekonomiskās krīzes gados un, ceturtkārt, ka 2009. gada metode 2012. gadā tika piemērota vien atsevišķām personāla kategorijām, – pēc tam, kad 2011. gadā šī metode bija piemērota ar grūtībām.
56 Proti, pirmkārt, 2013. gadā paredzētais pielāgošanas mehānisms, kas bija precīzi definēts 2009. gada metodē, veido daļu no šīs metodes piemērošanas noteikumiem. 2013. gadā šīs pielāgošanas vienīgais mērķis bija labot pamatalgu skalas korekciju gadījumā, ja 2009. gada metodes piemērošana attiecībā uz 2010. līdz 2012. gadu nebūtu novedusi pie šīs skalas indeksēšanas ar šajos gados konstatēto inflācijas rādītāju. Turklāt ir svarīgi atzīmēt, kā tas norādīts iepriekš 9. punktā, ka pamatalgu skalas palielinājumā par 3,6 %, kāds izriet no 2009. gada metodes piemērošanas 2013. gadā, tostarp ir ņemta vērā 2013. gadā paredzētā pielāgošana. Tādējādi šī pielāgošana ir uzskatāma nevis par izņēmumu, kas ļauj EIB atkāpties no šīs metodes, vai par apstākli, kas var pamatot 2009. gada metodes nesaistošo raksturu, bet gan, gluži pretēji, par papildu apstākli, kas pastiprina tās saistošo raksturu.
57 Otrkārt, protams, ir skaidrs, ka – atšķirībā no sākotnēji Eiropas Savienības Civildienesta noteikumos, kas apstiprināti ar Padomes 1968. gada 29. februāra Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68, ar ko nosaka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, kā arī paredz īpašus Komisijas ierēdņiem uz laiku piemērojamus pasākumus (OV 1968, L 56, 1. lpp.), ietvertā XI pielikuma – 2009. gada 22. septembra lēmumā nav ietvertas nekādas normas, kas ļautu atkāpties no 2009. gada metodes, ja tiek konstatēta ekonomiskās un sociālās situācijas pasliktināšanās Savienības iekšienē. Tomēr izņēmumu regulējuma esamībai vai neesamībai pašai par sevi nav nekādas nozīmes, lai noskaidrotu, vai 2009. gada metodei ir vai nav saistošs raksturs.
58 Treškārt, 2012. gada decembra atzinumā atalgojuma komiteja tieši bija ierosinājusi, lai 2009. gada metode tiktu grozīta, tajā iekļaujot normas, kas atļautu lielāku elastīgumu ekonomiskās krīzes gadījumā, un tas šķiet apstiprinām, ka, neesot tādiem grozījumiem, 2013. gadā 2009. gada metode bija jāpiemēro.
59 Ceturtkārt, apstāklis, ka 2012. gadā 2009. gada metode tika piemērota vien daļēji, jo viena daļa personāla, proti, vadība, tādējādi ieguva mazāku tās pamatalgu skalas ikgadējo korekciju nekā šajā metodē paredzētā, neietekmē konstatējumu, ka šai metodei, kas turklāt tika pareizi piemērota visam personālam 2010. gadā un 2011. gadā, ir saistošs raksturs.
60 No tā izriet, ka, pieņemot 2009. gada 22. septembra lēmumu, EIB ar patstāvīgu lēmumu ir uzņēmusies tā darbības laikposmā, proti, 7 gadus, ievērot 2009. gada metodi, īstenojot savu no personāla noteikumiem izrietošo novērtējuma brīvību. Līdz ar to, ikgadēji koriģējot sava personāla pamatalgu skalu, EIB nevar atsaukties uz rīcības brīvību, kas pārsniedz ar šo metodi noteiktos kritērijus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 24. novembris, Komisija/Padome, C‑40/10, EU:C:2010:713, 71. punkts).
61 Turklāt jākonstatē, ka 2009. gada metodē ietvertie kritēriji ļauj precīzi noteikt, kādā apmērā pamatalgu skala ir jāpalielina katru gadu, un tādējādi šī metode neatstāj EIB nekādu novērtējuma brīvību, kad tā katru gadu pieņem lēmumus, ar kuriem šī skala tiek koriģēta. Turklāt tāds bija direktoru padomes nodoms, šo metodi pieņemot. Proti, no iepriekš 7. punktā minētā EIB prezidenta 2009. gada 25. septembra paziņojuma izriet, ka regulārās pamatalgu skalas aktualizēšanu direktoru padome vēlējās saistīt ar “vienkāršākas un pārskatāmākas” metodes piemērošanu.
62 Šajos apstākļos EIB norādītais arguments par 2009. gada metodes nesaistošo raksturu vai tās iespējamo elastīgumu ir jānoraida.
63 Otrkārt, ir jāpārbauda, vai 2009. gada metode joprojām bija piemērojama 2013. gadā, kā to apgalvo prasītāji, vai arī šajā brīdī tā bija grozīta ar 2012. gada 18. decembra lēmumu, kā to norāda EIB.
64 Šajā sakarā, no vienas puses, ir jānorāda, ka 2012. gada 18. decembra lēmumā ne vien nav ietverta neviena 2009. gada 22. septembra lēmumu atceļoša, apturoša vai grozoša norma, bet tajā arī nav ietverta nekāda atsauce uz šo lēmumu.
65 No otras puses, jāatzīmē, ka, lai gan abus šos lēmumus tādā pašā procedūrā ir pieņēmis viens un tas pats orgāns, tiem ir atšķirīgs raksturs un regulējuma priekšmets. Proti, 2009. gada 22. septembra lēmumam, lai gan tas ir pieņemts, izstrādājot 2010. gada budžetu, ir reglamentējošs un daudzgadu raksturs, jo tajā ir paredzēta metode, saskaņā ar kuru vairākiem gadiem uz priekšu ir noteikta kāda personāla atalgojuma elementa, proti, pamatalgu skalas, ikgadējā korekcija. Savukārt 2012. gada 18. decembra lēmums ir akts ar galvenokārt budžeta raksturu, ar kuru ir pieņemts EIB darbības plāns 2013.–2015. gadam, tā ietvaros fiksējot personāla izdevumu budžeta pieauguma likmi attiecībā uz civildienestā nodarbināto personālu vienā konkrētā gadā, aplūkojamajā gadījumā – 2013. gadā, un par kuru netiek apgalvots, ka tajā būtu ietvertas EIB personāla atalgojumu reglamentējošas normas.
66 Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka ar 2012. gada 18. decembra lēmumu 2009. gada metode būtu grozīta. Turklāt jāatzīmē, ka to pašu iemeslu dēļ un a fortiori tas pats attiecas uz 2013. gada 29. janvāra lēmumu, jo tā izdevējs ir vadības komiteja, nevis direktoru padome.
67 Treškārt, ir jāizvērtē EIB arguments, ka ekonomiskais konteksts 2012. gada rudenī bija uzskatāms par nepārvaramas varas gadījumu, kas attaisno 2009. gada metodes nepiemērošanu 2013. gadā.
68 Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, kaut arī nepārvaramas varas jēdziens neprasa pilnīgu neiespējamību, tas tomēr prasa, lai attiecīgā apstākļa neīstenošanās būtu saistīta ar tādiem neparastiem apstākļiem, kas personai, kura uz to atsaucas, ir ārkārtēji un neparedzami un kuru sekas, neraugoties uz pienācīgu rūpību, nav bijis iespējams novērst (spriedumi, 1988. gada 8. marts, McNicholl, 296/86, EU:C:1988:125, 11. punkts; 2010. gada 4. marts, Komisija/Itālija, C‑297/08, EU:C:2010:115, 85. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, Jinan Meide Casting/Padome, T‑424/13, EU:T:2016:378, 76. punkts).
69 Šajā lietā no iepriekš 10. punktā atgādinātā pamatojuma, no 2012. gada decembra atzinuma, kā arī no iepriekš 12. punktā minēto iekšējo paziņojumu formulējuma izriet, ka savos 2012. gada 18. decembra un 2013. gada 29. janvāra lēmumos no 2009. gada metodes EIB ir izvairījusies tādēļ, lai ņemtu vērā dalībvalstīs pastāvošo ekonomisko, sociālo un politisko kontekstu un lai radītu iespaidu par taisnīgu attieksmi pret valstu un Eiropas jautājumiem.
70 Tomēr, pirmkārt, ir jāsecina, ka, lai arī EIB norāda uz ekonomiskās krīzes situāciju, tā nav sniegusi nekādus detalizētus vai skaitliskus pierādījumus par šīs krīzes smagumu un tās ietekmi uz tās pašas finansiālo stāvokli. It īpaši EIB nav pierādījusi un pat neapgalvo, ka tai būtu bijis neiespējami vai vismaz pārmērīgi grūti finansēt izdevumus, kas rastos, piemērojot 2009. gada metodi, kā to sākotnēji bija rosinājis Personāla ģenerāldirektorāts un pēc tam vadības komiteja.
71 Otrkārt, no iepriekš 7. punktā rezumētā EIB prezidenta 2009. gada 25. septembrī personālam nosūtītā paziņojuma formulējuma izriet, ka, pieņemot 2009. gada metodi, tajā ir ņemts vērā ekonomiskās krīzes konteksts. Šajos apstākļos un tā kā tā nenorāda uz jebkādu ekonomiskās situācijas pasliktināšanos laikā no 2009. gada septembra līdz 2012. gada rudenim, EIB turklāt nav pierādījusi, ka 2012. gada 18. decembra un 2013. gada 29. janvāra lēmumu pieņemšanas laikā valdošais ekonomiskais konteksts nebūtu bijis paredzams 2009. gada 22. septembra lēmuma pieņemšanas brīdī.
72 No tā izriet, ka EIB nav pierādījusi, ka ekonomiskais un sociālais konteksts vai tās apgalvotās politiskās prasības bija ārkārtējs un neparedzams apstāklis, no kura sekām tai nebija iespējams izvairīties, neraugoties uz izrādīto rūpību, un kas tādējādi būtu bijis nepārvaramas varas gadījums.
73 Šajos apstākļos un ņemot vērā iepriekš 57. un 61. punktā norādīto apstākli, ka 2009. gada metodē nebija ietverts nekāds izņēmumu regulējums un EIB nebija atstāta nekāda novērtējuma brīvība, EIB norādītajai ekonomiskās krīzes situācijai nebija tāds raksturs, lai attaisnotu, ka tās personāla pamatalgu skalas korekcija 2013. gadā bija mazāka par to, kāda izriet no 2009. gada metodes.
74 Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka ar 2012. gada 18. decembra un 2013. gada 29. janvāra lēmumiem ir pārkāpts 2009. gada 22. septembra lēmums un ka līdz ar to tie ir prettiesiski, bet prasītāju norādītie otrais un trešais pamats nav jāizvērtē.
75 Līdz ar to prasītāju algas paziņojumos par 2013. gada februāri un nākamajiem mēnešiem ietvertie lēmumi, kas pieņemti, pamatojoties uz 2012. gada 18. decembra un 2013. gada 29. janvāra lēmumiem, paaugstināt prasītāju pamatalgu skalu tikai par 1,8 % arī ir prettiesiski un tātad tie ir jāatceļ.
Par prasījumiem atlīdzināt kaitējumu
76 Pirmkārt, attiecībā uz prasītāju apgalvotajiem zaudējumiem ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 266. pantam EIB būs pienākums veikt pasākumus, kādus prasa šā sprieduma izpilde, un, it īpaši, ievērojot tiesiskuma principu, pieņemt visus aktus, kas varētu taisnīgi kompensēt kaitējumu, kāds prasītājiem nodarīts ar atceltajiem aktiem (skat. spriedumu, 2005. gada 15. septembris, Casini/Komisija, T‑132/03, EU:T:2005:324, 98. punkts un tajā minētā judikatūra), bet tas prasītājiem neliegs pēc tam celt prasību par EIB veiktajiem pasākumiem, izpildot šo spriedumu. Šajos apstākļos prasītāju prasījumi par kaitējuma atlīdzību saistībā ar finansiālā kaitējumu atlīdzināšanu ir priekšlaicīgi (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 7. jūnijs, Larue un Seigneur/ECB, F‑84/09, EU:F:2011:71, 64. punkts, un 2011. gada 29. septembris, Bowles u.c./ECB, F‑114/10, EU:F:2011:173, 79. un 80. punkts).
77 Otrkārt, attiecībā uz prasītāju apgalvoti ciesto morālo kaitējumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt atbilstošs un principā pietiekams atlīdzinājums par visu morālo kaitējumu, kāds ar šo aktu varēja tikt radīts, ja vien prasītājs nepierāda, ka ir cietis tādu morālo kaitējumu, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā prettiesiskuma un kas nevar tikt pilnībā atlīdzināts ar šo atcelšanu (šajā ziņā skat. spriedumus, 1990. gada 7. februāris, Culin/Komisija, C‑343/87, EU:C:1990:49, 27.–29. punkts, un 2010. gada 9. decembris, Komisija/Strack, T‑526/08 P, EU:T:2010:506, 58. punkts).
78 Šajā lietā prasītāji ir aprobežojušies ar norādīšanu uz morālo kaitējumu, kas izrietot no tā, ka viņi ir nostādīti nenoteiktā situācijā saistībā ar viņu atalgojuma dinamiku, nesniedzot nekādus paskaidrojumus par šīs nenoteiktības smagumu un sekām attiecībā uz viņiem. Turklāt no 2013. gada 5. februāra raksta un 2013. gada 15. februāra informatīvā paziņojuma izriet, ka pat vēl pirms algas paziņojumu par 2013. gada februāri, kuros pirmo reizi tika piemērota 2013. gadam pielemtā pamatalgu skalas korekcija 1,8 % apmērā, saņemšanas prasītāji bija informēti par šīs korekcijas līmeni, līdz ar to piesauktā neskaidrība nevar tikt pierādīta. Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka prasības pieteikumā nav pat ne vismazāko pierādījumu ne attiecībā uz prasītāju iespējami ciestā morālā kaitējuma apjomu, ne vēl jo vairāk attiecībā uz to, vai šo kaitējumu pilnībā varētu atlīdzināt apstrīdēto lēmumu atcelšana.
79 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāju prasījumi par kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
80 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
81 Tā kā EIB spriedums vairumā tās prasījumu ir nelabvēlīgs, tai jāpiespiež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāju prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Investīciju bankas (EIB) lēmumus, ar kuriem piemērots EIB Direktoru padomes 2012. gada 18. decembra lēmums un EIB Vadības komitejas 2013. gada 29. janvāra lēmums un kas ietverti, pirmkārt, Jean-Pierre Bodson un pārējo EIB personāla locekļu, kuru vārdi norādīti pielikumā lietā T‑504/16, un, otrkārt, Esther Badiola un pārējo EIB personāla locekļu, kuru vārdi norādīti pielikumā lietā T‑505/16, algas paziņojumos par 2013. gada februāri un nākamajiem mēnešiem;
2) pārējā daļā prasības noraidīt;
3) EIB atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Gervasoni | da Silva Passos | Kowalik-Bańczyk |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 14. septembrī.
[Paraksti]