ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA
[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 16. maijā (1)
Lieta C‑280/11 P
Eiropas Savienības Padome
pret
Access Info Europe
Apelācija – Regula Nr. 1049/2001– Tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem – Padomes rīkošanās “likumdevēja statusā” – Padomes Ģenerālsekretariāta paziņojums par priekšlikumiem, kas iesniegti saistībā ar grozījumu izdarīšanu pašā Regulā (EK) Nr. 1049/2001– Atteikums sniegt ziņas par priekšlikumus iesniegušo dalībvalstu identitāti
1. Šajā apelācijas sūdzībā tiek iztirzāts jautājums, vai Padome saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2) par sabiedrības piekļuvi iestāžu dokumentiem var atteikties sniegt ziņas par to dalībvalstu identitāti, kuras ir iesniegušas priekšlikumus saistībā ar likumdošanas procedūru grozījumu izdarīšanai tieši minētajā regulā.
2. Savā 2011. gada 22. marta spriedumā lietā Access Info Europe/Padome (3) Vispārējā tiesa noliedzoši atbildēja uz šo jautājumu, un par to Padome ir iesniegusi šo apelācijas sūdzību, tādējādi Tiesai radot iespēju izvērst savu judikatūru par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā noteikto izņēmumu no pienākuma ļaut iepazīties ar dokumentiem.
3. Proti, šajā lietā Tiesai tiek dota iespēja pirmoreiz precīzi izskaidrot īpašo pārskatāmības nodrošināšanas pienākumu, kas Regulā Nr. 1049/2001 noteikts iestādēm, kad tās rīkojas ne tikai likumdevēja statusā, kā tas bija apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome (4), bet arī pašā likumdošanas procedūras gaitā.
I – Atbilstošās tiesību normas
4. Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 6. apsvērumā ir noteikts:
“Būtu jānodrošina plašāka piekļuve dokumentiem gadījumos, kad iestādes darbojas kā likumdevējas, arī saskaņā ar deleģētām pilnvarām, vienlaicīgi nodrošinot iestāžu lēmumu pieņemšanas procedūras efektivitāti. Šādiem dokumentiem vajadzētu būt tieši pieejamiem, ciktāl tas ir iespējams.”
5. Šīs regulas mērķis atbilstoši tās 1. panta a) punktā noteiktajam ir “noteikt principus, nosacījumus un ierobežojumus, kas saistīti ar sabiedrības vai privātām interesēm, kuri reglamentē tiesības piekļūt EK līguma 255. pantā paredzētajiem Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas [..] dokumentiem, nodrošinot iespējami plašāku piekļuvi tiem”.
6. Saskaņā ar minētās Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu “var atteikt piekļuvi dokumentam, kas satur viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām sakarā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgās iestādes iekšienē, pat tad, ja lēmums jau ir pieņemts, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar [primārām] sabiedrības interesēm”.
II – Priekšvēsture
7. Madridē (Spānija) reģistrētā apvienība Access Info Europe (AIE) 2008. gada 3. decembrī saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 lūdza Padomei sniegt iespēju iepazīties ar paziņojumu, ko tās Ģenerālsekretariāts 2008. gada 26. novembrī nosūtījis saistībā ar grozījumu izdarīšanu pašā Regulā Nr. 1049/2001 Padomes izveidotajai “darba grupai”. Minētajā paziņojumā (turpmāk tekstā – “pieprasītais dokuments”) ir izklāstīti dažādi grozījumu vai jaunas redakcijas priekšlikumi, ko 2008. gada 25. novembrī rīkotajā darba grupas sanāksmē izteikušas vairākas tajā norādītās dalībvalstis.
8. 2008. gada 17. decembrī Padome prasītājai piešķīra daļēju piekļuvi pieprasītajam dokumentam, dzēšot norādes uz katru konkrēto priekšlikumu iesniegušās dalībvalsts identitāti. Lai pamatotu atteikšanos sniegt šīs ziņas, Padome norādīja, ka to izpaušana nopietni kaitētu lēmumu pieņemšanas procesam un ka izpaušanu neprasa sabiedrības prioritāras intereses, kas galu galā ļautu piemērot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzēto izņēmumu no tiesībām piekļūt dokumentiem.
9. 2009. gada 26. februāra lēmumā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) šis nolēmums tika atstāts negrozīts.
10. Vispirms jāņem vērā, ka pieprasītā dokumenta pilnu tekstu tā pieņemšanas dienā (2008. gada 26. novembris) savā tīmekļa vietnē izpauda organizācija Statewatch. Minētā izpaušana tika veikta, iepriekš nesaņemot nekādu atļauju no Padomes, kura apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī par to neesot zinājusi.
11. AIE Vispārējā tiesā cēla prasību apstrīdēto lēmumu atcelt.
III – Vispārējās tiesas spriedums
12. Prasība atcelt šo tiesību aktu tika apmierināta 2011. gada 22. marta spriedumā. Atgādinājusi piekļuvē dokumentiem ievērojamos principus (55.–58. punkts), Vispārējā tiesa vispirms atzīst, ka izņēmums no piekļuves ir attaisnots tikai tad, ja tiek konkrēti un faktiski apdraudētas ar izņēmumu aizsargātās intereses (59. un 60. punkts).
13. Piemērodama minētos principus lietas apstākļiem, Vispārējā tiesa izvērtē iemeslus, kurus Padome norādījusi, lai attaisnotu piekļuves atteikumu. Pirmkārt, tas ir jautājums par to, ka dalībvalstu delegāciju rīcības brīvība tiktu mazināta, ja tiktu publiskota to nostāja sagatavošanas darbu posmā, jo tādējādi varētu rasties sabiedriskās domas spiediens, kas iespējami ierobežotu delegāciju brīvību. Šajā ziņā Vispārējā tiesa atbild, ka atbilstoši demokrātiskās leģitimitātes principam katram ir jāatbild par savu rīcību, it īpaši saistībā ar likumdošanas procedūrām (68.–74. punkts).
14. Otrkārt, Vispārējā tiesa neatzīst, ka, vērtējot lēmumu pieņemšanas gaitas apdraudējuma risku, noteicošais būtu apstāklis, ka notiekošās diskusijas ir priekšdarbi (75. un 76. punkts).
15. Pēc tam pārsūdzētajā spriedumā tiek noliegts, ka varētu tikt ņemts vērā dalībvalstu delegāciju iesniegto priekšlikumu īpašais delikātums. Šie ir priekšlikumi grozījumu izdarīšanai Regulā Nr. 1049/2001, kuri dabiski iekļaujas demokrātiskā likumdošanas procedūrā un satura ziņā ir publiski, iztirzājot vienīgi jautājumu par to, vai būtu jādara zināmi to autori (77. un 78. punkts).
16. Ceturtkārt, Vispārējā tiesa noraida argumentu, ka Regulas Nr. 1049/2001 grozījumu izdarīšanas neparastais ilgums ir izskaidrojams ar darba dokumentu neatļautās izpaušanas radītajām grūtībām (79. punkts).
17. Visbeidzot, tajā pašā jautājumā par neatļautu izpaušanu Vispārējā tiesa uzsver, ka pēc tās Padome publiskoja kādu dokumentu, kurā tika gan izklāstīti regulas grozījumu priekšlikumi, gan norādīta delegāciju identitāte (82. un 83. punkts).
IV – Apelācijas sūdzība
18. Par minēto Vispārējās tiesas spriedumu 2012. gada 31. maijā Padome iesniedza apelācijas sūdzību.
19. Apelācijas sūdzība ir balstīta uz trīs pamatiem.
20. Pirmajā pamatā tiek pārmests, ka esot pārkāpts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkts. Padomes ieskatā Vispārējā tiesa neesot parūpējusies pienācīgi izsvērt pretrunā nonākušās tiesības un intereses.
21. Otrais pamats ir par to, ka neesot ievērota Tiesas judikatūra par piekļuvi dokumentiem. Padome uzskata, ka Vispārējai tiesai esot vajadzējis ņemt vērā judikatūru, kas ļauj pamatoties uz vispārīgiem apsvērumiem, lai atteiktos izpaust noteiktu kategoriju dokumentus.
22. Trešais apelācijas pamats, ka esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ir iedalīts trīs daļās. Pirmkārt, tiek pārmests, ka Vispārējā tiesa prasīja pierādījumu tam, ka ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktu izņēmumu aizsargātajām interesēm tiek faktiski kaitēts. Otrkārt, tiek apgalvots, ka pārsūdzētajā spriedumā neesot ņemts vērā diskusiju posma nozīmīgums, novērtējot, cik lielā mērā delegāciju identitāšu izpaušana var iespējami nopietni kaitēt lēmuma pieņemšanas procesam. Visbeidzot treškārt, Padome pārmet, ka neesot ņemts vērā pieprasītā dokumenta delikātums.
V – Tiesvedība Tiesā
23. Lietā iestājās un rakstveida apsvērumus iesniedza AIE, Čehijas Republikas, Spānijas un Grieķijas valdības, kā arī Eiropas Parlaments, AIE atbildot uz Eiropas Parlamenta un Čehijas Republikas un Spānijas valdību apsvērumiem, un Padomei – uz Eiropas Parlamenta apsvērumiem.
24. 2013. gada 21. februārī rīkotajā tiesas sēdē piedalījās Padome, AIE, Čehijas Republikas, Spānijas, Francijas un Grieķijas valdības un Eiropas Parlaments.
25. Pirmajā apelācijas pamatā Padome, kuras prasījumus atbalsta Čehijas Republikas, Spānijas, Francijas un Grieķijas valdības, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir piešķīrusi pārmērīgi lielu nozīmi pārskatāmības principam, neņemot vērā prasības saistībā ar Padomes likumdošanas procedūras iedarbīguma principu, kas prasa ļoti lielu elastīgumu, lai dalībvalstis spētu mainīt savas sākotnējās nostājas, tādējādi pēc iespējas vairojot iespējas panākt vienotu nostāju. Čehijas Republikas, Francijas un Spānijas valdību ieskatā, lai nodrošinātu demokrātisku apspriešanu, tik un tā būtu pietiekami ar piekļuvi dokumenta substanciālajam saturam, bez vajadzības tālab izpaust delegāciju identitāti. AIE uz to atbild, ka Padome, no vienas puses, atkārto Tiesas judikatūru un, no otras puses, nopeļ tos pārsūdzētā sprieduma punktus, kuros tā tiek vienīgi piemērota. Gluži tāpat kā Eiropas Parlaments tā uzskata, ka Vispārējā tiesa attiecīgās intereses ir izsvērusi pienācīgi.
26. Savukārt otrajā pārsūdzības pamatā Padome ar Grieķijas valdības atbalstu apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācija ir nesaderīga ar judikatūru, kurā ir ļauts pamatoties uz vispārīgiem apsvērumiem, lai atteiktu piekļuvi noteiktu kategoriju dokumentiem. Savukārt AIE iebilst, ka šajā apelācijas pamatā nav skaidri norādīts uz nevienu konkrētu pārsūdzētā sprieduma punktu, un tāpēc tas esot nepieņemams. Eiropas Parlamenta atbalstīta, tā apgalvo, ka Padome nevienā brīdī neesot norādījusi, tieši uz kādu konkrētu vispārīgo pieņēmumu ir balstīts piekļuves atteikums, savukārt konfidencialitātes prezumpcijai šajā lietā pamatojums nav rodams nevienā tiesību normā vai principā, vēl jo mazāk tāpēc, ka šie dokumenti ietilpst likumdošanas procedūrā.
27. Savukārt trešajā apelācijas pamatā Padome ar Spānijas un Grieķijas valdību atbalstu pārmet (pirmajā daļā), ka tai ir prasīts pierādīt faktisku kaitējumu ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzēto izņēmumu aizsargātajām interesēm, lai arī tās ieskatā ir pietiekami pierādīt šāda kaitējuma risku. AIE un Eiropas Parlaments apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav prasījusi pierādīt faktisku kaitējumu, bet gan vienīgi pārbaudījusi, vai delegāciju identitātes neatļautas izpaušanas rezultātā, kā apgalvoja pati Padome, patiešām ir tikusi faktiski apdraudēta procedūra.
28. Francijas un Grieķijas valdību atbalstītā Padome pārmet (otrajā daļā) arī to, ka, novērtējot risku, ka delegāciju identitāšu izpaušana radītu nopietnu kaitējumu, neesot ņemts vērā arī diskusiju gaitas posms. Tās ieskatā sākotnējos posmos tām ir jāatvēl plašas sarunu pilnvaras, lai tās varētu diskutēt bez sabiedriskā spiediena. AIE uz to atbild, ka šis arguments esot nepieņemams tāpēc, ka tas pirmoreiz izvirzīts tikai apelācijas instancē. Tās ieskatā pārskatāmība katrā ziņā ir it īpaši vajadzīga procedūras sākotnējos posmos, jo sabiedriskajai apspriešanai nebūtu jēgas, ja tā tiktu nodrošināta tikai tad, kad delegācijas jau ir panākušas kompromisu. Lai kā arī nebūtu, delegāciju identificēšanai nebūt neesot jāapgrūtina to attiecīgu nostāju maiņa.
29. Visbeidzot, (trešajā daļā) Padome pārmet, ka neesot ņemts vērā pieprasītā dokumenta delikātums. Šis delikātums izrietot no apstākļa, ka delegāciju priekšlikumi attiecās uz jaunajā regulā iekļaujamajiem izņēmumiem no pārskatāmības principa, par ko nesen ir nospriests Savienības tiesās un tiek diskutēts un izdarīts sabiedriskās domas spiediens. Šo delikātumu apliecinot grūtības regulas grozījumu izdarīšanas gaitā, kuru aizkavē pieprasītās informācijas noplūdes izraisītais uzticības trūkums delegācijās, līdz ar ko tām ir visnotaļ apgrūtināta iespēja atkāpties no savām sākotnējām nostājām, un tas apliecinot, ka Padomes atteikšanās tos izpaust ir bijusi iederīga. Savukārt AIE atbild, ka Vispārējā tiesa neesot noteikusi, ka “delikātas” ir tikai situācijas, kurās uz kārts tiek liktas Savienības vai tās dalībvalstu pamatintereses, un šoreiz Padome nav sīki pamatojusi savu atteikšanos, kas turklāt attiecas nevis uz juridisku atzinumu, bet gan vienkāršiem priekšlikumiem par grozījumu izdarīšanu tiesību akta projektā. AIE turklāt uzskata, ka šīs daļas atlikums esot nepieņemams tāpēc, ka tajā vienīgi tiek apstrīdēts Vispārējās tiesas vērtējums par informācijas delikātumu. Eiropas Parlamenta atbalstītā AIE apgalvo, ka, lai kā arī nebūtu, likumdošanas procedūrām ir raksturīgi izraisīt diskusijas un iemeslu spiediena izdarīšanai, jo tā esot pārskatāmības un demokrātijas būtība. Visbeidzot, AIE noliedz, ka grūtības regulas grozījumu procedūrā ir radušās vai darba metodes ir nācies mainīt noplūžu dēļ.
VI – Vērtējums
A – Apelācijas pamati
30. Lai arī apelācijas sūdzība ir izklāstīta trīs apelācijas pamatos, tajos visos ar nelielām atšķirībām skatījumā tiek izvirzīts viens vienīgs arguments, proti, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzētā izņēmuma nepienācīga nepiemērošana.
31. Proti, ar pirmo pamatu tiek pārmests, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi minēto tiesību normu, pienācīgi neizsvērdama pretrunā nonākušās tiesības un intereses, t.i., lēmumu pieņemšanas procedūras iedarbīgumu un tiesības piekļūt dokumentiem. Savukārt otrais pamats ir par to, ka neesot ievērota Tiesas judikatūra jautājumā par piekļuvi noteiktu kategoriju dokumentiem. Visbeidzot, trešajā pamatā ir norādīts, ka esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, neiedziļinoties noteiktās dokumenta īpašībās un nosakot, ka 4. panta 3. punkta izņēmumam ir vajadzīgs noteikts pierādījums.
32. Viss galu galā grozās ap to, vai Vispārējā tiesa ir vai nav pareizi interpretējusi minēto Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktu. Taču ņemšu vērā, ka apelācijas sūdzība ir izklāstīta trīs norādītajos pamatos, lai arī, tos iztirzājot, pēc iespējas un lakoniskuma labad izmantošu atsauces metodi.
B – Iebildumi pret vairāku pārsūdzības pamatu pieņemamību
33. AIE norāda, ka vairāki pārsūdzības pamati, kurus gan tā oficiāli nelūdz nepieņemt, varētu būt nepieņemami tāpēc, ka tajos nav norādīti konkrēti pārsūdzētā sprieduma punkti. Tā tas esot gadījumā ar abiem pirmajiem pamatiem, kuros Padome, pēc AIE domām, vienīgi vispārīgi kritizē Vispārējās tiesas spriedumu, skaidri nenorādot uz konkrētiem nolēmuma punktiem. Otrkārt, jautājumā par trešā apelācijas pamata otro daļu AIE apgalvo, ka Padome gan nav precizējusi, kādas tieši ir tās lēmumu pieņemšanas procedūras īpatnības, gan tagad pirmoreiz izvirza argumentu par delegāciju nostājas maiņu lēmumu pieņemšanas procedūras gaitā. Turklāt AIE arī apgalvo, ka vairāki Padomes argumenti zināmā mērā nozīmējot lūgumu Tiesai no jauna izvērtēt faktiskos apstākļus, par kuriem ir izspriests zemākajā instancē, konkrēti saistībā ar vērtējumu par pieprasītā dokumenta delikātumu un iemesliem, kas attaisnotu norises gaitā esošās likumdošanas procedūras neparasto ilgumu.
34. Tomēr, tā kā visi trīs pārsūdzības pamati, kā nupat teicu, var tikt būtībā noreducēti līdz vienam, manuprāt, neviens no tiem nebūtu oficiāli jānoraida kā nepieņemams. Vajadzības gadījumā būtu pietiekami norādīt uz nepilnībām argumentos, kas vai nu tagad tiek izvirzīti pirmo reizi, vai kuru dēļ būtu no jauna jāizvērtē lietas faktiskie apstākļi, kas savukārt būtu pretrunā apelācijas būtībai [Tiesā].
C – Par lietas būtību
1) Pirmais apelācijas pamats
35. Padome pārmet, pirmkārt, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pārkāpts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkts, jo Vispārējā tiesa neesot pienācīgi izsvērusi pretrunā nonākušās tiesības un intereses.
36. Padomes kritika būtībā ir par to, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi pārskatāmības principa pārākumu pār Padomes lēmumu pieņemšanas procedūras efektivitātes principu, neņemdama vērā, ka šai procedūrai ir jānodrošina ar Vispārējās tiesas prasīto pārskatāmības pakāpi nesaderīgs sarunu pilnvaru apjoms.
37. Lai atbildētu uz šo pirmo pārsūdzības pamatu, jāizklāsta principiāli apsvērumi par Padomes lēmumu pieņemšanas procedūrām, kad tā rīkojas likumdevēja statusā. Tas, ka Padome piedalās likumdošanas rakstura procedūrā, allaž nosaka tās modus operandi, kas vispārīgi ir tāds, kas raksturīgs starpvaldību iestādei.
a) Padomes rīkošanās, īstenojot savu “likumdošanas kapacitāti”
38. Šīs lietas fakti ir iestājušies, pirms stājās spēkā Lisabonas līgums, un tādējādi ar šo līgumu tiek nostiprināta Padomes darbošanās “likumdevēja” statusā, tai esot iestādei, kas vēsturiski bijusi pārākā Savienības tiesību radītāja. Tādēļ šajā gadījumā nav piemērojams LESD 289. pants, kurā tagad ir noteikts, kas “ir” likumdošanas procedūra un – tādējādi – kādos gadījumos iestādes rīkojas kā likumdevēja vara. Līdz ar to šajā jautājumā pašām iestādēm vairs nav nekādas rīcības brīvības, ne iespējas pēc saviem ieskatiem noteikt, kas katrā konkrētajā gadījumā saprotams ar EK līgumā izdarīto norādi uz tā 251. un 252. pantā noteiktajām procedūrām, no kurām neviena nav kvalificēta kā “likumdošanas” (5).
39. Un tomēr “likumdošanas” kategoriju, loģikas un jēdziena “iekļaušanas” process jau bija aizsācies un pastāvēja pirms Lisabonas [līguma]. Proti, jau kopš Amsterdamas līguma “likumdošanas” kategorija bija radusi savu vietu Savienības valodā. Tādējādi jau EKL 207. panta 3. punkta otrajā daļā Padomei tika prasīts noteikt “gadījumus, kuros jāuzskata, ka tā pieņem lēmumu likumdevējas statusā (6)”, un tas tika darīts tieši tālab, lai ļautu izmantot EKL 255. panta 1. punktā garantētās tiesības piekļūt dokumentiem. Manuprāt, ir visai zīmīgi, ka Amsterdamas līgumā ir vienlaikus gan paredzētas tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, gan noteikts, ka īpaši jāņem vērā Padomes “likumdevējas statuss”. Turklāt tas ir darīts tā, lai tieši tās darbība “likumdevējas statusā” būtu atbilstošais konteksts, kurā ir izmantojamas tiesības piekļūt dokumentiem, šādi apliecinot ciešo likumdošanas procedūras ar atklātuma un pārskatāmības principiem vienojošo principiālo saikni (7).
40. Tādēļ šajā jomā ar Lisabonas līgumu acīmredzami panāktā progresa dēļ nevar neņemt vērā, ka “likumdošanas”, tā sakot, “valoda” nav šā Līguma jauninājums. Agrākajās primārajās tiesībās šī valoda ir bijusi visnotaļ dabiski iekļauta līdz ar no tās nozīmes izrietošajām sekām.
41. Turklāt jānorāda, ka atvasinātajās tiesībās tieši šīs pašas Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 6. apsvērumā ir noteikts, ka ir “jānodrošina plašāka piekļuve dokumentiem gadījumos, kad iestādes darbojas kā likumdevējas”. Un šajā lietā tiek aplūkots tieši viens no šiem gadījumiem, jo tā izriet no šīs lietas faktisko apstākļu iestāšanās laikā spēkā esošā Padomes reglamenta (8) 7. panta, saskaņā ar kuru “Padome rīkojas likumdevēja statusā EK līguma 207. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē, kad tā pieņem noteikumus, kas ir juridiski saistoši dalībvalstīs vai dalībvalstīm, regulu, direktīvu, pamatlēmumu vai lēmumu veidā, pamatojoties uz attiecīgiem Līgumu noteikumiem [..]”.
42. No iepriekš izklāstītā nav grūti secināt, ka, neskatoties uz valsts likuma un Savienības “likuma” starpā vai valstu likumdevēju un Savienības “likumdevēja” starpā iespējami esošajām atšķirībām, “likumdošanas procedūra”, kas Padomei saskaņā ar LESD 289. pantu ir jāievēro, pieņemot savas regulas (un kuru Padome ievēro tad, kad tā rīkojas “likumdevēja statusā” saskaņā ar EKL 207. pantu) konceptuāli ir ļoti radniecīga valsts “likumdošanas procedūrai” sava ratio un līdz ar to arī principu, uz kuriem tā balstāma, ziņā. Galu galā tām abām kopīga ir vajadzība apmierināt demokrātiskās leģitimācijas obligātās prasības (9).
43. Tādēļ normatīvā procedūra, par kuru ir šī apelācija, ir jāuzskata par “leģislatīvu” tieši tādā nozīmē, kādā šis jēdziens tiek izprasts valsts publiskajās tiesībās. Svarīgi šajā ziņā ir tas, ka šīs procedūras iznākums ir tiesību norma, kam savu īpašību (vispārēja piemērojamība, obligātums, pārākums pār valsts tiesību normām – kuras ir veidojušas patiesi demokrātiskas varas) dēļ ir vajadzīga zināma demokrātiskā leģitimācija, kuru savukārt var nodrošināt tikai ar procedūru, kuras pamatā ir principi, uz kuriem tradicionāli ir tikusi balstīta valstu ar pārstāvības tiesībām apveltīto likumdevēju darbība.
b) Padomes Ģenerālsekretariāta paziņojums darba grupai. Saturs un tvērums: iekšējs dokuments?
44. Esot noskaidrotam, kas saprotams ar formulējumu “likumdošanas procedūra”, jāiztirzā jautājums par to, kā šajā tiesvedībā raksturojams dokuments, ar kuru Padome atteicās iepazīstināt AIE visā tā pilnībā.
45. Pārsūdzētā sprieduma 6. punktā ir norādīts, ka tas ir “paziņojum[s], ko [Padomes Ģenerālsekretariāts] bija nosūtījis Padomes izveidot[ajai] Informācijas darba grupa[i] [..] attiecībā uz priekšlikumu Parlamenta un Padomes Regulai par sabiedrības piekļuvi Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem”. Vispārējā tiesa piebilst, ka šis dokuments “ietver priekšlikumus grozījumiem vai jaunas redakcijas, ko ir iesniegušas vairākas dalībvalstis darba grupas 2008. gada 25. novembra sanāksmē”.
46. Kā savā apsvērumu rakstā (10) paskaidrojusi pati Padome, attiecīgais paziņojums ir paredzēts saistībā ar procedūru, ko Padome ievēro, kad tā kārto “likumdošanas lietu” (11), kā tas bija noteikts tolaik spēkā esošajā Reglamentā.
47. Saskaņā ar Reglamenta 19. panta 2. punktu, “ja vien Coreper nenolemj citādi, tā iepriekš pārbauda” visus Padomes darba kārtībā iekļautos jautājumus. “Coreper cenšas savā līmenī vienoties par tekstu, ko paredzēts iesniegt Padomei pieņemšanai. Tā nodrošina, lai Padome tiktu pienācīgi iepazīstināta ar lietām, un vajadzības gadījumā iesniedz pamatnostādnes, izvēles iespējas vai piedāvātos risinājumus”. Turklāt šī paša panta 3. punktā ir noteikts, ka “ar Coreper apstiprinājumu var izveidot komitejas vai darba grupas, lai tās veiktu attiecīgu iepriekš noteiktu sagatavošanas darbu vai izpēti”.
48. Strīdīgais paziņojums bija dokuments, ko sagatavojusi viena no Reglamenta 19. panta 3. punktā (12) minētajām “darba grupām”, proti, Padomes izveidotā tā sauktā “Informācijas darba grupa”, un tas ietvēra “priekšlikumus grozījumiem vai jaunas redakcijas, ko ir iesniegušas vairākas dalībvalstis” šīs grupas sanāksmē, kuras mērķis bija izvērtēt Komisijas iesniegto priekšlikumu grozījumu izdarīšanai Regulā Nr. 1049/2001 (13). Tādēļ tas bija “darba” dokuments, kurā tika izklāstīti priekšlikumi, kurus vairākas dalībvalstis bija iesniegušas darba grupai, kas bija izveidota, lai sagatavotu Padomes galīgo lēmumu jautājumā par Komisijas iesniegto priekšlikumu grozījumu izdarīšanai Regulā Nr. 1049/2001.
49. Nav grūti secināt, ka “paziņojums” ir ekvivalents tam, kas valsts likumdošanas procedūrā būtu “grozījumi”. Protams, tā kā šo dokumentu ir sagatavojis personu kopums, kas Padomes terminoloģijā tiek dēvēts par Padomes lēmuma sagatavošanai izveidotu “darba grupu”, varētu būt runa arī par “dokument[u], ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš skar jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu”, kā teikts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētajā izņēmumā. Tas pat var būt “dokument[s], kas satur viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām sakarā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgās iestādes iekšienē”, kā paredzēts tā paša iepriekš minētā 4. panta 3. punkta otrajā daļā.
50. Taču šīs “iekšējās vajadzības” ir skatāmas likumdošanas procedūras kontekstā (14). Lai cik sākotnējs šis posms arī nebūtu, tas galu galā ir tikpat “leģislatīvs” kā visi pārējie posmi, kuru kopums veido procedūru tādas tiesību normas pieņemšanai kā tā, ar kuru iespējami būtu varēts izdarīt grozījumus Regulā Nr. 1049/2001.
51. Jāņem vērā, ka, aprakstot 4. panta 3. punktā paredzētā izņēmuma tvērumu, Regulā Nr. 1049/2001 izmantotais formulējums par “viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām” ne visai iederas, runājot par “likumdošanas” procedūru. Varētu pat apgalvot, ka likumdošanas procedūras kontekstā nav “viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām”; tik lielā mērā likumdevēja darba metodei ir raksturīgs atklātums. Gluži citādi ir gadījumā ar procedūrām, kas notiek pirms likumdošanas procedūrām šā vārda tiešajā nozīmē, kā tas, kā jau teicu, bija noticis iepriekš minētajās apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome.
52. Ar to ir gribēts teikt nevis, ka 4. panta 3. punkta izņēmums a priori būtu nepiemērojams iestādēm, kad tās rīkojas likumdevēja statusā šā vārda tiešā nozīmē, bet gan, ka dialektiskās attiecības starp “nopietnu kaitējumu” (izņēmums) un “primārām sabiedrības interesēm” (izņēmums no izņēmuma) zināmā mērā “nosliecas” par labu šim pēdējam.
53. Turklāt atšķirībā no iepriekš minētajās apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome esošā kāda juridiskā dienesta vai tehniskas vai pārvaldes iestādes dokumenta šajā gadījumā tā ir informācija par dalībvalstu nostāju jautājumā par leģislatīvu grozījumu priekšlikumu. Gluži pretēji, tas ir dokuments ar politiska rakstura informāciju, kura autorība piekrīt tām pašām dalībvalstīm, kurām vēlāk būs jāpieņem lēmums Padomē. Tādēļ gan no politiskā, gan no materiālo tiesību viedokļa darba grupā priekšlikumus iesniedzošie subjekti ir tie paši, kas lemj kā Padome.
54. Galu galā ir skaidrs, ka šis ir gadījums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 6. apsvērumā, saskaņā ar kuru “jānodrošina plašāka piekļuve dokumentiem gadījumos, kad iestādes darbojas kā likumdevējas”, kā Tiesa atgādinājusi spriedumā apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome (15).
55. Tomēr “plašāka piekļuve” nenozīmē “pilnīgu piekļuvi”, jo, jau nosakot, ka tiem jābūt “pieejamiem, ciktāl tas ir iespējams”, tiek norādīts, ka nebūt katrā ziņā nav obligāti vajadzīga bezierunu piekļuve. Tas drīzāk nozīmē, ka Regulā Nr. 1049/2001 paredzētie izņēmumi ir jāinterpretē, īpašu uzmanību pievēršot prasībām, kas izriet no šajā gadījumā pašas Padomes veiktās darbības iedabas.
56. Taču ierobežojums nevar nonākt tik tālu, kā paredzēts “pamatnostādnēs”, kuras Padome ievēro Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanā un uz kurām tā ir atsaukusies savas apelācijas sūdzības 16.–25. punktā. Atbilstoši šajās “nostādnēs” teiktajam Padome principiāli atsakās izpaust iesaistīto delegāciju vārdus jebkurā dokumentā, par kuru šī iestāde joprojām nav pieņēmusi lēmumu. Turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka piemērot šo noteikumu neizvēlīgi, un neņemot vērā, ar kāda veida procedūru dokuments ir saistīts, ir pretrunā Regulas Nr. 1049/2001 jēgai un mērķiem.
c) Pretrunā esošo interešu izsvēršana Vispārējā tiesā
57. Pretēji tam, kā savā pamatargumentā uzskata Padome, domāju, ka pārsūdzētajā spriedumā, lai secinātu, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzētais izņēmums nav piemērojams, ir pienācīgi izsvērtas pretrunā esošās tiesības un intereses, proti, lēmumu pieņemšanas procedūras efektivitāte, no vienas puses, un tiesības piekļūt dokumentiem, no otras puses.
58. Lai nenovirzītos no iztirzājamā jautājuma, ir jāņem vērā, ka Padome piekrita iepazīstināt ar visu AIE prasīto dokumentāciju, “izņemot” dalībvalstu identitāti. Šajā ziņā jāatzīst, ka Padome ir pacentusies padarīt pārskatāmāku savu darbību, it īpaši, kad tā rīkojas, izmantojot savas likumdevēja pilnvaras. Taču jautājums ir par to, vai ar paveikto ir pietiekami.
59. Tādēļ iztirzājams būtībā ir jautājums par to: vai “grozījumus” “likumdošanas procedūrā” iesniegušo dalībvalstu identitātes norāde ir informācija, kuru var atteikt saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzēto izņēmumu?
60. Manuprāt, uz šo jautājumu ir atbildams noliedzoši.
61. Pēc manām domām, varu vienīgi piekrist Vispārējās tiesas viedoklim un iebilst, ka Regulas Nr. 1049/2001 grozījumu izdarīšanas darba gaitā dažādus priekšlikumus iesniegušo dalībvalstu identitātes noskaidrošana ir informācijas minimums, kas nepieciešams, lai nākamās tiesību normas subjektiem pavērtu iespēju prasīt politisko atbildību. Tieši tāpēc ar piekļuvi šai informācijai tiek tieši sasniegts likumdošanas procedūras augstākais mērķis, proti, no šīs procedūras izrietošo tiesību normu demokrātiskā leģitimācija.
62. Atzīstu, ka Padome visai pareizi norāda, ka šīs informācijas uzzināšana var apgrūtināt Padomes locekļu sarunu stratēģijas un šajā ziņā kaitēt lēmumu pieņemšanas procedūras efektivitātei. Taču lieta tāda, ka šis arguments noteikti zaudē svaru, kad tas vairs neattiecas uz tās darbību citās jomās, nevis normatīvajā. Kad, kā tas ir šajā gadījumā, Padome rīkojas savā “likumdevējas statusā”, šis arguments, kas pats par sevi nebūt nav nepamatots, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta izņēmuma kontekstā nevar būt izšķirošs.
63. “Likumdošana” pēc definīcijas ir normatīva darbība, kas demokrātiskā sabiedrībā var tikt veikta tikai procedūrā, kas ir atklāta un – šajā ziņā “pārskatāma”. Citādi “likumu” nebūtu iespējams raksturot kā to personu gribas izpausmi, kurām tam būs jāpakļaujas, proti, pašu tā leģitimitātes pamatu kā neapstrīdamu bausli. Pārstāvības demokrātijā, par kādu uzskatāma Savienība, pilsoņiem ir jābūt iespējai uzzināt par likumdošanas procedūru, jo pretējā gadījumā tie nespētu saukt savus pārstāvjus pie politiskās atbildības, uz kuru tie ir ieguvuši tiesības saskaņā ar vēlēšanu mandātu.
64. Tāpēc šīs atklātās procedūras kontekstā pārskatāmībai ir svarīga loma, kas zināmā mērā atšķiras no administratīvās procedūrās esošās. Šajās pēdējās minētajās pārskatāmība ļoti konkrēti kalpo tam, lai nodrošinātu, ka iestādes pakļaujas likuma varai, likumdošanas procedūrā tā kalpo paša likuma un līdz ar to visas tiesību sistēmas leģitimēšanai.
65. Varētu pat teikt, ka tas, ko Padome uzskata par nopietnu kaitējumu savai lēmumu pieņemšanas procedūrai, izrādās esam labākā garantija likumdošanas procedūras, kurā Padome šoreiz ir iesaistījusies, pareizai norisei. Citiem vārdiem sakot, tieši pārskatāmības ierobežojums ir tas, kas tādā gadījumā kā šajā lietā aplūkotais, varētu kaitēt procedūrai, kas jāievēro, lai izdarītu grozījumus tādā regulā kā Regula Nr. 1049/2001.
66. Saskanīgi ar Vispārējās tiesas argumentāciju Padomei varētu atbildēt, ka pārskatāmības radītais efektivitātes apgrūtinājums lēmumu apspriešanā un pieņemšanā iespējami varētu attaisnot tā upurēšanu tad, kad Padome rīkojas kā starpvaldību iestāde, un pildot šāda veida funkcijas, bet nekādā gadījumā tad, kad iesaistās likumdošanas procedūrā. Citiem vārdiem sakot, pārskatāmība var objektīvi šķist esam apgrūtinājums “sarunām” valstu starpā, bet ne “apspriedēs” starp tiem subjektiem, kuriem ir jāvienojas par “leģislatīvas” normas saturu. Pirmajā gadījumā katrai valstij noteicošās var būt savas intereses, savukārt otrajā rūpēm ir jābūt par Savienības interesēm, proti, kopīgām interesēm, kas izriet no tās pamatā esošo principu, tostarp demokrātijas, īstenošanas (16).
67. Lai cik arī leģislatīvo funkciju īstenošanā pārskatāmība var izrādīties apgrūtinoša, jāatzīst, ka nekur nav teikts, ka demokrātija “atvieglotu” likumdošanu, ja ar atvieglošanu saprotot “nepakļaušanu sabiedriskai kontrolei”, jo sabiedriskās domas īstenotā kontrole likumdošanā iesaistītās personas būtiski ierobežo.
68. Tiesa ir nospriedusi, ka “pilsoņu iespēja pārzināt likumdošanas darbības pamatus ir nosacījums tam, lai tie varētu efektīvi īstenot savas demokrātiskās tiesības” (17). Savukārt, lai šādu pārzināšanu nodrošinātu, ir vajadzīgs, lai pilsonis varētu pārbaudīt “tiesību akta pamatā esošās informācijas kopumu” (18). Tādēļ neļaut sabiedrībai uzzināt kādā likumdošanas procedūras posmā apspriesto priekšlikumu autoru identitāti nozīmē liegt pilsonim informāciju, kas vajadzīga, lai efektīvi varētu izmantot demokrātiskas pamattiesības, proti, iespēju efektīvi saukt pie politiskās atbildības tos, kas iesaistās tiesību normas veidolā noformējamās sabiedrības gribas noformulēšanā.
69. Vēlreiz jāatkārto, ka dalībvalstis, kas piedalās Savienības likumdošanas procedūrā kā kādas tās iestādes locekles, līdzinās drīzāk valsts likumdevējam, nevis suverēnam subjektam, kas stājas starptautiskajās tiesībās reglamentētās attiecībās. Diskrētuma un pat slepenības loģika, kas ir attaisnojamas starp suverēniem tiesību subjektiem esošo attiecību kontekstā, ir nevietā saistībā ar Savienību, kura šajā ziņā galvenokārt un aizvien vairāk ir uz tiesiskas valsts un demokrātijas principiem balstīta kopiena.
70. Šajā kontekstā, lai arī Padome patiešām iesniedza AIE visu prasīto informāciju, nenorādot vienīgi priekšlikumu iesniedzēju identitāti, nevar piekrist, ka ar to esot bijis pietiekami, lai pilnībā tiktu ievērots pārskatāmības princips. Proti, AIE varēja uzzināt dalībvalstu “viedokļus”, bet ne šo viedokļu paudēju identitāti. Lai arī viedoklim kā tādam var būt pašvērtība intelektuālās diskusijās, taču politiskā kontekstā tas turklāt un galvenokārt ir tik vērts, cik tas ir kāda viedoklis.
71. Tādēļ nevar piekrist Čehijas Republikas, Francijas un Spānijas valdību argumentam, ka pārskatāmība un līdz ar to arī demokrātiskā apspriešana tiek nodrošināta ar piekļuvi dokumenta substantīvajam saturam vien. Šādi varbūt tiek nodrošināta attiecīgo priekšlikumu abstrakta apspriešana, taču katrā ziņā bez pievienotās vērtības, ko dod zināšana par to, kurš tos aizstāv vai kritizē. Demokrātiska politiskā apspriešana vispirms jau ir atbildīga apspriešana, un, lai prasītu atbildīgumu, ir obligāti jāzina apspriedes dalībnieku identitāte, un it īpaši nosacījumi, kādos tie rīkojas.
72. Šeit pārsūdzētā sprieduma 69. punktā Vispārējā tiesa pareizi norāda, ka “uz leģitīmas demokrātijas principu balstītā sistēmā” priekšlikumu, kas iesniegti “tādā procedūrā, kur iestādes rīkojas likumdevēja statusā”, “autoriem par saviem aktiem [par savu rīcību] ir jāuzņemas atbildība sabiedrības priekšā” un tādēļ tiem ir jābūt zināmiem. Kaitējums, uz kuru Padome šajā ziņā atsaucas, drīzāk, kā sprieduma 70.–72. punktā konstatē Vispārējā tiesa, liecina par visnotaļ nepamatotu aizspriedumu par pilsoņu un iestāžu nespēju pareizi izprast demokrātiskās apspriešanās dziļāko būtību, konkrēti, ka mainīt nostājas un stratēģijas tieši atbildīgu subjektu racionālas diskusijas iznākumā ir gluži dabiski.
73. Īsumā sakot, tā kā Vispārējā tiesa ir pienācīgi izsvērusi pretrunā esošās tiesības un intereses, pirmais pārsūdzības pamats ir jānoraida.
2) Otrais apelācijas pamats
74. Otrajā pārsūdzības pamatā Padome pārmet, ka neesot ievērota Tiesas judikatūra, kurā ir ļauts atsaukties uz “vispārīgiem apsvērumiem”, lai atteiktos izpaust noteiktu kategoriju dokumentus (19).
75. Minētajā Tiesas judikatūrā noteiktu kategoriju dokumentu gadījumā patiešām ir pieļauts prezumēt, ka principā to izpaušana var kaitēt procedūrai, ar kuru tie ir saistīti. Lai kā arī nebūtu, šī prezumpcija ir balstīta uz premisu, ka attiecīgajā procedūrā ir paredzēta īpaša kārtība piekļuvei šiem dokumentiem. Šīs kārtības pastāvēšana ļauj izdarīt pieņēmumu, ka šādu dokumentu izpaušana principā var ietekmēt mērķi, kas ir pamatā procedūrai, ar kuru tie ir saistīti.
76. Runas nekādā ziņā nav par pieņēmumu iuris et de iure, jo “šis vispārējais pieņēmums neizslēdz minēto ieinteresēto personu tiesības” (id est, to [personu], kurām nav tiesīb[u] piekļūt kontroles procedūras dokumentiem) “pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu [..] minētais pieņēmums neattiecas vai ka pastāv sabiedrības prioritāras intereses, kas pamato dokumenta publiskošanu” (20).
77. Taču šajā lietā, lai arī Padome sakās Vispārējā tiesā esam norādījusi, ka pastāv vispārīga prezumpcija par labu AIE prasīto dalībvalstu identitāšu neizpaušanai, ir droši zināms, ka patiesībā, kā redzams apelācijas sūdzības 49. punktā, tā ir apgalvojusi, ka attiecīgais dokuments attiecās uz īpaši delikātiem jautājumiem un ka lēmumu pieņemšanas procedūra atradās ļoti agrīnā posmā, un tādēļ to izpaušana varētu nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanas gaitai.
78. Manuprāt, iepriekš minētais saprotams nevis kā norāde, ka pastāvētu kāda īpaša, no Regulā Nr. 1049/2001 paredzētās atšķirīga piekļuves kārtība, bet gan iemeslu izklāstīšana, lai piekļuvi atteiktu tieši šai prasītajai informācijai. Par šiem iemesliem Vispārējā tiesa, manuprāt, ir pamatoti un pietiekami atbildējusi pārsūdzētā sprieduma 68.–78. punktā, vairakkārt norādīdama uz Padomes apgalvojumu pārlieko abstraktumu. Šajā ziņā, manuprāt, jāpiekrīt AIE viedoklim, ka nav pieļaujams pārsūdzības pamats, ar kuru faktiski ir gribēts, lai Tiesa pārskata Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu.
3) Trešais apelācijas pamats
79. Norādīdama, ka esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, Padome trīs daļās izklāsta savu pēdējo – trešo pārsūdzības pamatu.
80. Pirmkārt, Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot nepienācīgi prasījusi pierādīt faktisku kaitējumu ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta izņēmumu aizsargātajām interesēm. Manuprāt, šis pārmetums ir nepamatots. Nebūt neprasīdama šāda veida pierādījumu, Vispārējā tiesa vienīgi atspēkoja argumentus, ar kuriem Padome vēlējās parādīt tieši to, ka dalībvalstu identitātes izpaušana kaitēja lēmuma pieņemšanas gaitai.
81. Proti, Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. punktā norādot, kā apelācijas sūdzības 57. punktā apgalvo Padome, ka valdības pārstāvju ar parlamentāro komisiju apspriestajā nav saskatāms kaitējums lēmuma pieņemšanas gaitai, Vispārējā tiesa patiesībā atbildēja uz pašas Padomes apgalvojumu, ka Statewatch neatļauti izdarītā dalībvalstu identitātes izpaušana esot faktiski kaitējusi lēmuma pieņemšanas gaitai. Tādēļ līdz konkrētumam Vispārējā tiesa nonāca tikai tāpēc, ka to šādi rīkoties bija mudinājusi Padome.
82. Otrkārt, Padome apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā, novērtējot risku, ka ar delegāciju identitāšu izpaušanu varētu tikt nopietni kaitēts lēmuma pieņemšanas gaitai, neesot ņemts vērā, kādā posmā atradās diskusijas.
83. Neatkarīgi no iemesliem, ko Vispārējā tiesa izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 75. un 76. punktā, uzskatu, ka šajā ziņā pietiek vien atgādināt šo secinājumu 50. punktā izklāstītos apsvērumus, ka likumdošanas procedūras pamatā esošo principu loģikai ir vienlīdz jāattiecas uz ikvienu no to veidojošiem posmiem.
84. Visbeidzot treškārt, Padome pārmet, ka neesot ņemts vērā pieprasītā dokumenta delikātums. Šajā ziņā, no jauna atsaucoties uz iepriekš 63.–71. punktā vispārīgi izklāstītajiem apsvērumiem, pietiek vien norādīt, ka Padomes pārmetumi atkal liecina vienīgi par tās nepiekrišanu Vispārējās tiesas veiktajam faktu vērtējumam.
85. Ievērojot visu iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai noraidīt arī pārējos apelācijas pamatus.
VII – Tiesāšanās izdevumi
86. Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 1. punktu un 138. panta 1. punktu ierosinu Tiesai piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
VIII – Secinājumi
87. Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai nolemt šādi:
1) prasību noraidīt;
2) piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.