PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS

2004. gada 29. aprīlī (*)

Konkurence – Aizliegta vienošanās – Grafīta elektrodu tirgus – Cenu noteikšana un tirgu sadale – Naudas soda apmēra aprēķināšana – Sodu saskaitīšana – Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai – Piemērojamība – Pārkāpuma smagums un ilgums – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Maksātspēja – Sadarbība administratīvajā procedūrā – Maksājuma noteikumi

Apvienotās lietas T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01

Tokai Carbon Co. Ltd, Tokija (Japāna), ko sākotnēji pārstāvēja G. van Gervens [G. Van Gerven], T. Franko [T. Franchoo] un M. de Hrāfe [M. De Grave], pēc tam – van Gervens un T. Franko, advokāti, kas norādījuši adresi Luksemburgā,

SGL Carbon AG, Vīsbādene (Vācija), ko pārstāv M. Klusmans [M. Klusmann], F. Vīmers [F. Wiemer] un K. Kanenblejs [C. Canenbley], advokāti,

Nippon Carbon Co. Ltd, Tokija (Japāna), ko pārstāv H. Giljamss [H. Gilliams], advokāts,

Showa Denko KK, Tokija (Japāna), ko pārstāv M. Dolmanss [M. Dolmans], P. Verdmullers [P. Werdmuller], advokāti, un Dž. Templs Langs [J. Temple‑Lang], solicitor,

GrafTech International Ltd, agrākais UCAR International Inc., Vilmingtona [Wilmington], Delavēra [Delaware] (ASV), ko pārstāv K. Lasoks [K. Lasok], QC, un B. Hārtnets [B. Hartnett], barrister, kas norādījuši adresi Luksemburgā,

SEC Corp., Amagasaki [Amagasaki], Hjogo [Hyogo] (Japāna), ko pārstāv K. Plato [K. Platteau], advokāts,

The Carbide/Graphite GroupInc., Pitsburga (ASV), ko sākotnēji pārstāvēja M. Zaimecs [M. Seimetz] un J. Brīhers [J. Brücher], pēc tam – P. Grunds [P. Grund], advokāti, kas norādījuši adresi Luksemburgā,

prasītāji,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv V. Melss [W. Mölls] un P. Helstrems [P. Hellström], bet lietā T‑246/01 – V. Vilss [W. Wils], pārstāvji, kuriem lietā T‑239/01 palīdz H. J. Freinds [H.‑J. Freund], advokāts, bet lietās T‑244/01, T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 – Dž. Flinns [J. Flynn] un Š. Kilroja [C. Kilroy], barristers, kas norādījuši adresi Luksemburgā,

atbildētāju,

par prasībām pilnībā vai daļēji atcelt Komisijas 2001. gada 18. jūlija Lēmumu 2002/271/EK par EK līguma 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru – Lieta COMP/E‑1/36.490 – Grafīta elektrodi (OV 2002, L 100, 1. lpp.).

EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], tiesneši J. Pirungs [J. Pirrung] un A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij],

sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2003. gada 3. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvu rašanās fakti un process

1        Ar 2001. gada 18. jūlija Lēmumu 2002/271/EK par EK līguma 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru – Lieta COMP/E‑1/36.490 – Grafīta elektrodi (OV 2002, L 100, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Lēmums”) Komisija ir konstatējusi dažādu uzņēmumu dalību virknē nolīgumu un saskaņotu darbību EKL 81. panta 1. punkta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. panta 1. punkta nozīmē grafīta elektrodu nozarē.

2        Grafīta elektrodus lielākoties izmanto tērauda ražošanai elektriskajās lokveida krāsnīs. Tērauda ražošana šajās krāsnīs galvenokārt notiek otrreizējās pārstrādes procesā, kurā tērauda atkritumi tiek pārkausēti jaunā tēraudā, pretēji klasiskajai ražošanai no dzelzs rūdas domnas krāsnīs ar skābekli. Elektriskajā krāsnī metāllūžņu kausēšanai tiek izmantoti deviņi elektrodi, kas izvietoti kolonnās pa trijiem. Ņemot vērā kausēšanas procesa intensitāti, elektrodu patēriņš vidēji ir viena vienība astoņu stundu laikā. Elektroda ražošanas ilgums ir apmēram divi mēneši. Šajā ražošanas procesā neviens cits ražojums nevar aizstāt grafīta elektrodus.

3        Grafīta elektrodu pieprasījums ir tieši saistīts ar tērauda ražošanu elektriskajās lokveida krāsnīs. Galvenie patērētāji ir metālražotāji, kas pārstāv aptuveni 85 % pieprasījuma. 1998. gadā neapstrādātā tērauda ražošana pasaulē sasniedza 800 miljonus tonnu, no kurām 280 miljoni tonnu tika izgatavoti elektriskajās lokveida krāsnīs. Pēdējo 20 gadu laikā ražošana ar elektriskajām lokveida krāsnīm ir kļuvusi nozīmīgāka (35 % ražošanas daudzuma pasaulē 1998. gadā salīdzinājumā ar 18 % pirms 20 gadiem).

4        Grafīta elektrodu cenu nosaka valsts valūtā par tonnu. 1998. gadā šī cena bija 5600 Vācijas marku (DEM) (apmēram EUR 2863) par tonnu. Liela izmēra elektrodiem cena tiek palielināta par 15–30 %.

5        Astoņdesmitajos gados tehnoloģiskie uzlabojumi ļāva ievērojami samazināt elektrodu patēriņu uz tonnu saražotā tērauda. Metalurģijas industriju šajā laika posmā skāra arī būtisks pārstrukturēšanas process. Elektrodu pieprasījuma mazināšanās izraisīja pasaules elektrodu rūpniecības nozares pārstrukturēšanos. Tika slēgtas vairākas rūpnīcas.

6        2001. gadā Eiropas tirgu ar grafīta elektrodiem apgādāja deviņi Rietumu ražotāji: SGL Carbon AG (turpmāk tekstā – “SGL”), Vācija, un UCAR International Inc. (turpmāk tekstā – “UCAR”), ASV, kuri kopā apmierināja vairāk nekā [..] (1) pieprasījuma; abiem mazākajiem Eiropas ražotājiem – VAW Aluminium AG (turpmāk tekstā – “VAW”) un Conradty, Vācija, kopā bija apmēram [..] % no tirgus. Carbide/Graphite Group Inc. (turpmāk tekstā – “C/G”), kura tirgus daļa bija aptuveni 7 %, apgādāja Eiropas tirgu no Amerikas Savienotajām Valstīm. Japānas ražotājiem Showa Denko KK (turpmāk tekstā – “SDK”), Tokai Carbon Co. Ltd. (turpmāk tekstā – “Tokai”), Nippon Carbon Co. Ltd. (turpmāk tekstā – “Nippon”) un SEC Corp. (turpmāk tekstā – “SEC”) kopā bija no 3 līdz 4 % liela Eiropas tirgus daļa.

7        Saskaņā ar 14. panta 3. punktu Padomes 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17, Pirmā regula par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), Komisijas ierēdņi 1997. gada 5. jūnijā negaidīti sāka vienlaicīgas pārbaudes SGL, Conradty un VAW telpās Vācijā, kā arī UCAR telpās Francijā.

8        Tajā pašā dienā Federal Bureau of Investigation [Federālā izmeklēšanas biroja] (FBI) aģenti ASV veica kratīšanas vairāku ražotāju telpās. Pēc šīm kratīšanām pret SGL, SDK, Tokai un UCAR par noziedzīgu aizliegto vienošanos tika sākta kriminālvajāšana. Visi apsūdzētie atzina savu vainu tiem uzrādītajās apsūdzībās un piekrita maksāt naudas sodu, kas tika noteikts 135 miljonu ASV dolāru (USD) apmērā SGL, USD 110 miljonu apmērā UCAR, USD 32,5 miljonu apmērā SDK un USD 6 miljonu apmērā Tokai, savukārt C/G tika apžēlots. Vēlāk arī SEC un Nippon atzina savu vainu un piekrita maksāt naudas sodus, kas tika noteikti attiecīgi USD 4,8 miljonu un USD 2,5 miljonu apmērā.

9        2000. gada janvārī arī Japānas sabiedrība Mitsubishi Corp., kurai no 1991. līdz 1995. gadam bija piederējuši 50 % UCAR kapitāla, tika apsūdzēta noziedzīgā nodarījumā ASV. 2001. gada februārī Mitsubishi tika notiesāta par noziedzīgas aizliegtās vienošanās starp grafīta elektrodu ražotājiem veicināšanu un atbalstīšanu. Tai tika uzlikts naudas sods USD 134 miljonu apmērā.

10      Pircēju grupas vārdā ASV tika celtas civilprasības pret SGL, UCAR, C/G un SDK par trīskāršiem zaudējumiem (triple damages).

11      Kanādā UCAR 1999. gada martā par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar Kanādas Konkurences likumu tika piespriests naudas sods 11 miljonu Kanādas dolāru (CAD) apmērā. 2000. gada jūlijā SGL atzina savu vainu un piekrita maksāt naudas sodu CAD 12,5 miljonu apmērā par to pašu pārkāpumu. Tērauda ražotāji Kanādā 1998. gada jūnijā cēla civilprasības pret SGL, UCAR, C/G un SDK par noziedzīgu aizliegto vienošanos.

12      Komisija 2000. gada 24. janvārī nosūtīja apsūdzētajiem uzņēmumiem paziņojumu par iebildumiem. Administratīvās procedūras beigās, 2001. gada 18. jūlijā, tika pieņemts Lēmums, ar kuru uzņēmumi prasītāji un VAW ir vainoti par to, ka tie pasaules mērogā ir noteikuši cenas, kā arī sadalījuši attiecīgā ražojuma valstu un reģionālos tirgus pēc “vietējā ražotāja” principa: UCAR bija atbildīgs par ASV un atsevišķām Eiropas daļām, SGL – par pārējo Eiropu; SDK, Tokai, Nippon un SEC bija atbildīgi par Japānu un atsevišķām Tālo Austrumu daļām, savukārt C/G, kas darbojas Amerikas un Eiropas tirgos, būtībā bija tikai ievērojis UCAR un SGL noteiktās cenas.

13      Tāpat saskaņā ar Lēmumu aizliegtās vienošanās galvenie principi bija šādi: grafīta elektrodu cenas ir jānosaka pasaules mērogā; lēmumi par katras sabiedrības cenām ir jāizdod tikai prezidentam vai ģenerāldirektoriem; “vietējam ražotājam” ir jānosaka cena tirgū savā “teritorijā” un pārējie ražotāji tam “seko”; attiecībā uz tirgiem, “kas nav vietējie tirgi”, proti, tirgiem, kuros nav neviena “vietējā” ražotāja, cenas nosaka vienojoties; ražotāji, “kas nav vietējie ražotāji”, neīsteno agresīvu konkurenci un dodas projām no pārējo “vietējiem” tirgiem; kapacitātei nebūtu jāpalielinās (Japānas ražotājiem bija jāsamazina sava kapacitāte); tehnika netiek nodota ārpus to ražotāju loka, kas piedalās kartelī.

14      Lēmuma turpinājumā bija izklāstīts, ka minētie galvenie principi ir tikuši ieviesti aizliegtās vienošanās sanāksmēs, kas notika vairākos līmeņos: “uzņēmumu vadītāju” sanāksmēs, “darba” sanāksmēs, Eiropas ražotāju grupas sanāksmēs (nepiedaloties Japānas uzņēmumiem) un valstu vai reģionālās sanāksmēs, kas veltītas konkrētiem tirgiem un uzņēmumu divpusējiem kontaktiem.

15      Attiecībā uz aizliegtās vienošanās ilgumu Lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantā ir noteikts, ka pārkāpums visiem apsūdzētajiem uzņēmumiem ir sācies 1992. gada maijā, izņemot C/G, par kuru ir norādīts, ka tā pārkāpums ir sācies 1993. gada janvārī. Attiecībā uz pārkāpuma beigām ir norādīti šādi datumi: 1998. gada marts – SGL un UCAR, 1998. gada februāris – Tokai, Nippon un SEC, 1997. gada aprīlis – SDK, 1996. gada beigas – VAW un 1996. gada novembris – C/G.

16      Pamatojoties uz Lēmumā sniegtajiem faktu konstatējumiem un juridiskajiem apsvērumiem, Komisija apsūdzētajiem uzņēmumiem saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, kā arī Paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu aizliegtu vienošanos lietās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”) uzlika naudas sodu, kura apmērs bija aprēķināts saskaņā ar metodiku, kas izklāstīta Pamatnostādnēs naudas soda noteikšanai (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”).

17      Lēmuma rezolutīvās daļas 3. pantā ir uzlikti šādi naudas sodi: EUR 80,2 miljoni;

UCAR: EUR 50,4 miljoni; EUR 11,6 miljoni; EUR 17,4 miljoni;

Tokai: EUR 24,5 miljoni;

Nippon: EUR 12,2 miljoni; EUR 12,2 miljoni; EUR 10,3 miljoni.

18      Rezolutīvās daļas 4. pantā attiecīgajiem uzņēmumiem ir prasīts samaksāt naudas sodus triju mēnešu laikā kopš Lēmuma paziņošanas dienas, pretējā gadījumā maksājot procentus 8,04 % apmērā.

19      Lēmums dažādajiem prasītājiem tika paziņots no 2001. gada 24. līdz 30. jūlijam.

20      Tas tika nosūtīts ar pavadvēstuli, kas datēta ar 2001. gada 23. jūliju un kurā norādīts uzliktā naudas soda apmērs un maksājuma nosacījumi (turpmāk tekstā – “Jūlija vēstule”). Šajā vēstulē bija precizēts, ka, beidzoties Lēmumā minētajam maksājuma termiņam, Komisija veiks attiecīgās summas piedziņu; tomēr, ja Pirmās instances tiesā tiks celta prasība, netiks veikti nekādi izpildes pasākumi, ar nosacījumu, ka tiks maksāti procenti 6,04 % apmērā un sniegta bankas garantija.

21      Jūlija vēstule SGL tika paziņota 2001. gada 24. jūlijā, bet UCAR – 26. jūlijā. Atbildot uz UCAR paustajiem apsvērumiem par maksājuma nosacījumiem, Komisija tam atbildēja ar 2001. gada 9. augusta vēstuli (turpmāk tekstā – “Augusta vēstule”), kurā tā atteicās pieņemt, pirmkārt, maksājuma priekšlikumu, kas neaptver visu naudas sodu un kurā nav ņemti vērā maksājamie procenti, un, otrkārt, ķīlu attiecībā uz UCAR sabiedrības aktīviem naudas soda samaksas nodrošinājumam. Augusta vēstule UCAR tika paziņota 2001. gada 10. augustā.

22      Šādos apstākļos ar atsevišķiem prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti no 2001. gada 1. līdz 9. oktobrim, uzņēmumi, kas ir Lēmuma adresāti, izņemot VAW, cēla šīs prasības.

23      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un uzdot lietas dalībniekiem dažus jautājumus. Lietas dalībnieki uz tiem atbildēja noteiktajā termiņā. Tad, pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas šajā jautājumā, otrās palātas priekšsēdētājs ar 2003. gada 5. jūnija rīkojumu atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 50. pantam apvienoja šīs septiņas lietas mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai. Turklāt viņš piešķīra konfidencialitātes statusu atsevišķiem lietu materiālu dokumentiem. 2003. gada 3. jūlija tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku, – izņemot C/G, kas minētajā tiesas sēdē nepiedalījās, – mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Pirmās instances tiesas jautājumiem.

24      Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 26. septembrī, GrafTech International Ltd (agrākais UCAR) lūdza apturēt Lēmuma piemērošanu un noteikt pagaidu pasākumus attiecībā uz tam uzliktā naudas soda maksājuma noteikumiem, kuri paredzēti Jūlija un Augusta vēstulēs (lieta T‑246/01 R). Pēc tam, kad GrafTech atteicās no sava pieteikuma par pagaidu noregulējumu, Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs 2004. gada 24. martā izdeva rīkojumu izslēgt lietu T‑246/01 R no Pirmās instances tiesas reģistra un piesprieda GrafTech atlīdzināt ar šo lietu saistītos tiesāšanās izdevumus.

 Lietas dalībnieku prasījumi

25      Tokai (T‑236/01) prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi: atcelt Lēmuma 3. pantu (un, ja nepieciešams, 4. pantu) tiktāl, ciktāl [Tokai] ar to ir uzlikts naudas sods EUR 24,5 miljonu apmērā, vai – pakārtoti – būtiski samazināt naudas soda apmēru; piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26      SGL (T‑239/01) prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi: atcelt Lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz [SGL]; pakārtoti – pienācīgi samazināt uzliktā naudas soda apmēru; piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27      Nippon (T‑244/01) prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi: atcelt Lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl tajā ir konstatēta [Nippon] dalība EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpumā laika posmā no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam; atcelt Lēmuma 3. pantu tiktāl, ciktāl [Nippon] ar to ir uzlikts naudas sods EUR 12,2 miljonu apmērā; pakārtoti – būtiski samazināt naudas soda apmēru; piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28      SDK (T‑245/01) prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi: atcelt Lēmuma 3. panta d) punktu; pakārtoti – samazināt naudas soda apmēru līdz EUR 2,95 miljoniem vai jebkurai citai summai, ko Pirmās instances tiesa uzskatīs par saprātīgu; saskaņā ar Reglamenta 65. panta b) punktu uzaicināt Komisiju iesniegt visus dokumentus, kuros redzams, kā aprēķināts uzliktais naudas sods; piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29      UCAR (T‑246/01) prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi: noteikt nepieciešamos pierādījumu savākšanas pasākumus; atcelt Lēmuma 3. pantu tiktāl, ciktāl [UCAR] ar to ir uzlikts naudas sods, vai – pakārtoti – samazināt tā apmēru; atcelt Lēmuma 4. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz [UCAR], vai – pakārtoti – grozīt maksājuma nosacījumus, kas uz uzlikto naudas sodu attiecināmi saskaņā ar prasības pieteikuma 50. pielikumā ietvertajiem noteikumiem; atcelt Jūlija vēstuli vai – pakārtoti – grozīt tajā minētos nosacījumus saskaņā ar prasības pieteikuma 50. pielikumā ietvertajiem noteikumiem; atcelt Augusta vēstuli vai – pakārtoti – grozīt tajā minētos nosacījumus saskaņā ar prasības pieteikuma 50. pielikumā ietvertajiem noteikumiem; noteikt jebkuru citu pasākumu taisnīguma nodrošināšanai; piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30      SEC (T‑251/01) prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi: atcelt Lēmuma 3. pantu tiktāl, ciktāl [SEC] ar to ir uzlikts naudas sods EUR 12,2 miljonu apmērā; pakārtoti – būtiski samazināt naudas soda apmēru; piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

31      C/G (T‑252/01) prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi: atcelt Lēmumu tiktāl, ciktāl [C/G] ar to ir uzlikts naudas sods; pakārtoti – samazināt tam uzliktā naudas soda apmēru; piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32      Lietā T‑236/01, lietā T‑239/01, lietā T‑245/01, lietā T‑251/01 un lietā T‑252/01 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi: noraidīt prasību kā nepamatotu; piespriest atbildētājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33      Lietā T‑244/01 un lietā T‑246/01 tās prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi: noraidīt prasību kā nepamatotu; palielināt naudas sodu; piespriest atbildētājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

34      Lielākajā daļā lietu prasītāji, neapstrīdot Lēmumā konstatētos faktus pēc būtības, būtībā vēlas vienīgi panākt, lai tiktu atcelti tiem uzliktie naudas sodi vai samazināts to apmērs, norādīdami, ka Komisija nav ņēmusi vērā citās valstīs jau uzliktos naudas sodus un ir kļūdaini piemērojusi savas Pamatnostādnes un Paziņojumu par sadarbību. Tomēr dažas prasības turklāt ir vērstas uz visa Lēmuma atcelšanu un ir balstītas uz pamatiem saistībā ar Lēmuma prettiesiskumu kopumā un/vai uz pamatiem saistībā ar kļūdām, ko Komisija pieļāvusi, konstatēdama pārkāpuma faktus. Visbeidzot, divās lietās ir apstrīdēti uzlikto naudas sodu maksājuma noteikumi.

35      Tādējādi vispirms jāaplūko prasījumi, kuru priekšmets ir visa Lēmuma atcelšana vai atsevišķu tajā ietverto faktu konstatējumu atcelšana. Pēc tam tiks aplūkoti prasījumi atcelt Lēmuma 3. pantu vai samazināt naudas sodus, kas noteikti saskaņā ar Pamatnostādnēm un Paziņojumu par sadarbību. Visbeidzot, tiks aplūkoti iebildumi par naudas sodu maksājuma noteikumiem.

 Par prasījumiem atcelt visu Lēmumu vai atsevišķus faktu konstatējumus

 Par prasījumiem atcelt visu Lēmumu

 Lieta T‑239/01

36      SGL ir vienīgais prasītājs, kas galvenokārt oficiāli lūdz atcelt visu Lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz [SGL]. Šo prasījumu pamatojumam izvirzītie pamati ir balstīti uz vairākiem procesuālo noteikumu pārkāpumiem.

 Par apgalvoto atteikumu iepazīties ar visiem lietas materiāliem

37      SGL iebilst, ka Komisija tam ir atteikusi piekļuvi saviem iekšējiem dokumentiem un nav sniegusi nekonfidenciālu minēto dokumentu, kā arī dokumentu, kuros ietverti komercnoslēpumi vai konfidenciāla informācija, sarakstu un kopsavilkumu. Šī [SGL] tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ tas neesot varējis gūt priekšstatu par kontaktiem, kādi notikuši starp Komisiju un pārējiem attiecīgajiem uzņēmumiem saistībā ar to sadarbību. Tādējādi Lēmums esot jāatceļ.

38      Šajā ziņā Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai ļautu attiecīgajiem uzņēmumiem efektīvi aizstāvēties pret paziņojumā par iebildumiem izvirzītajiem iebildumiem, Komisijai ir pienākums nodrošināt piekļuvi visiem izmeklēšanas lietas materiāliem, izņemot dokumentus, kas ietver citu uzņēmumu komercnoslēpumus vai citu konfidenciālu informāciju, un Komisijas iekšējos dokumentus (skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 170. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Tiktāl, ciktāl SGL Pirmās instances tiesā norāda, ka Komisijai esot bijis pienākums sniegt tam vismaz nekonfidenciālu sarakstu vai kopsavilkumu attiecībā uz saviem dokumentiem, kuros ietverta slepena vai konfidenciāla informācija, nākas konstatēt, ka administratīvajā procedūrā prasītājs nav paudis šādu lūgumu. [SGL] 2000. gada 9. marta vēstule un 2000. gada 4. aprīļa atbilde uz Paziņojumu par iebildumiem attiecas vienīgi uz Komisijas iekšējiem dokumentiem; 9. marta vēstulē SGL pat ir atzinis, ka Komisija tam ir sniegusi to dokumentu sarakstu, ar kuriem var iepazīties. Šajos apstākļos Komisijai nebija pienākuma pēc savas ierosmes nodrošināt piekļuvi minētajiem sarakstiem un kopsavilkumiem (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums Cementa lietā”, 383. punkts).

40      Saistībā ar lūgumu piekļūt iekšējiem dokumentiem, kuriem Komisijai nav pienākuma nodrošināt piekļuvi (iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 170. punkts), jāatgādina, ka šis piekļuves ierobežojums ir pamatots ar nepieciešamību nodrošināt labu Komisijas darbību Līguma konkurences noteikumu pārkāpumu sodīšanas jomā; Komisijas iekšējie dokumenti ir pieejami tikai tad, ja to prasa lietas ārkārtas apstākļi, pamatojoties uz nopietnām norādēm, kas jāiesniedz ieinteresētajam lietas dalībniekam, un tas tā ir gan Kopienu tiesā, gan Komisijas vadītajā administratīvajā procedūrā (skat. iepriekš 39. punktā minēto spriedumu Cementa lietā, 420. punkts un tajā minētā judikatūra). Vispārīgi apgalvodams, ka no Komisijas iekšējiem dokumentiem varētu izrietēt, ka, novērtējot [SGL] sadarbību, tas ir nostādīts neizdevīgākā stāvoklī nekā citi uzņēmumi, SGL nav sniedzis nopietnas norādes, kuras liecinātu par apstākļiem, kuru dēļ [SGL] būtu jānodrošina iespēja iepazīties ar attiecīgajiem dokumentiem.

41      Turklāt Komisija ir uzsvērusi, – un šajā jautājumā SGL to nav apstrīdējis, – ka dokumenti par uzņēmumu sadarbību neietilpst tās iekšējos lietas materiālos, bet ir iekļauti izmeklēšanas materiālos, kuri uzņēmumiem bija pieejami. Visbeidzot, kā izriet no vairākiem iebildumiem par tā naudas soda aprēķinu (skat. šī sprieduma 384. un nākamos punktus), SGL faktiski ir salīdzinājis savu sadarbību ar pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku sadarbību; tas apstiprina Komisijas teikto.

42      Šajos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā nav izsniegusi savus iekšējos dokumentos SGL un nav tam nodevusi nekonfidenciālu minēto dokumentu sarakstu vai kopsavilkumus.

43      Tādējādi šis pamats ir noraidāms.

 Par to, ka Paziņojums par iebildumiem neesot bijis pabeigts

44      SGL norāda, ka 2000. gada 24. janvāra Paziņojums par iebildumiem neesot bijis pabeigts. Lai gan Komisija 2000. gada 4. maija vēstulē esot konstatējusi, ka atsevišķu uzņēmumu atbildēs uz šo paziņojumu ir neprecizitātes un pretrunas, tā neesot to aizstājusi pirms Lēmuma pieņemšanas. Tāpēc SGL neesot varējis izmantot tiesības tikt uzklausītam par izmeklēšanas galīgo iznākumu.

45      Šajā ziņā Pirmās instances tiesa atgādina, ka nav normas, kas aizliegtu Komisijai pēc Paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas paziņot attiecīgajiem lietas dalībniekiem par jauniem dokumentiem, kas, pēc tās uzskatiem, pamato tās viedokli, ja tā dod uzņēmumiem nepieciešamo laiku viedokļa paušanai šajā jautājumā (skat. iepriekš 38. punktā minēto spriedumu lietā LR AF 1998/Komisija, 190. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Šajā lietā Komisija atzīst, ka dažas atbildes uz Paziņojumu par iebildumiem ietvēra pretrunas un apsūdzības pret citiem uzņēmumiem. Tādēļ tā esot nodrošinājusi piekļuvi šo atbilžu nekonfidenciālajai versijai un esot ļāvusi uzņēmumiem izteikt apsvērumus par šo jautājumu 2000. gada 25. maija sēdē. Tomēr Komisija uz to pamata neesot izvirzījusi nekādu apsūdzību.

47      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Paziņojumam par iebildumiem ir jāsniedz ieinteresētajām personām iespēja faktiski uzzināt, kādā rīcībā Komisija tās vaino, bet šī prasība ir ievērota, ja galīgajā nolēmumā ieinteresētās personas netiek vainotas citos pārkāpumos kā tikai tajos, kas norādīti Paziņojumā par iebildumiem, un tajā ir minēti vienīgi tie fakti, par kuriem ieinteresētajām personām bijusi iespēja paust viedokli (Pirmās instances tiesas 2003. gada 19. marta spriedums lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā FETTCSA”, 109. punkts). Šajā lietā nekas neliedza SGL salīdzināt Paziņojumu par iebildumiem ar Lēmuma tekstu, lai pārbaudītu, vai Komisija nav balstījusies uz jauniem iebildumiem, kas nebija minēti Paziņojumā par iebildumiem un par ko SGL nebija varējis paust viedokli pirms Lēmuma pieņemšanas. Tomēr SGL nenorāda uz šo atšķirību starp Paziņojumu par iebildumiem un Lēmumu.

48      Katrā ziņā pietiek, ka Komisija ļauj uzņēmumiem īpaši paust viedokli par apsvērumiem, kas pausti attiecībā uz Paziņojumu par iebildumiem. Šajā lietā SGL nepārmet Komisijai, ka tā būtu aizskārusi [SGL] tiesības tikt uzklausītam tieši šajā jautājumā. [SGL] sūdzas tikai par to, ka Komisija ir atļāvusi tikai mutvārdu apsvērumus, bet nav pierādījis, ka vienīgi rakstveida apsvērumi tam būtu ļāvuši efektīvi aizstāvēt savu viedokli.

49      Tādējādi šis pamats ir noraidāms.

 Par apgalvoto uzklausīšanas amatpersonas prettiesisko ziņojumu

50      Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka 2001. gada 28. maijā uzklausīšanas amatpersona saskaņā ar Komisijas 2001. gada 23. maija Lēmuma 2001/462/EK, EOTK par uzklausīšanas amatpersonu darba uzdevumiem dažos tiesas procesos par konkurenci (OV L 162, 21. lpp.) 15. pantu ir sniegusi šādu nobeiguma ziņojumu:

“Lēmuma projekts nedod nekādu iemeslu īpašiem apsvērumiem par tiesībām tikt uzklausītam. Attiecīgie uzņēmumi nav norādījuši nekādas procesuālas problēmas. Lēmuma projektā nav ietverts neviens iebildums, par ko attiecīgie uzņēmumi nebūtu varējuši iepriekš paust savu nostāju.”

51      Šajā ziņā SGL apgalvo, ka uzklausīšanas amatpersona ir kļūdaini konstatējusi, ka [SGL] nav norādījis nekādas procesuālas problēmas. Pašā Lēmumā esot atzīts, ka SGL ir sūdzējies par nepilnīgu piekļuvi lietas materiāliem. Pārkāpjot Lēmuma 2001/462 8. panta prasības, uzklausīšanas amatpersona neesot lēmusi par lūgumu iepazīties ar lietas materiāliem, ko SGL izteica atbildē uz Paziņojumu par iebildumiem. Tāpēc uzklausīšanas amatpersonas nobeiguma ziņojumā esot bijušas kļūdas, kas varēja ietekmēt Komisijas locekļu kolēģijas lēmumu par sliktu SGL. Uzklausīšanas amatpersona neesot aplūkojusi arī problēmu saistībā ar atsevišķu uzņēmumu atbildēm uz Paziņojumu par iebildumiem, kurās bija pretrunas un apsūdzības, par ko SGL esot varējis vienīgi mutvārdos paust viedokli sēdē. Lai gan SGL esot sūdzējies par šādu pieeju, uzklausīšanas amatpersonas ziņojumā šis procesuālo noteikumu pārkāpums neesot minēts.

52      Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar Lēmuma 2001/462 2., 3. un 8. apsvērumu Komisijai ir jānodrošina, lai personām, uz kurām attiecas process par konkurenci, tiktu garantētas tiesības tikt uzklausītām visā šī procesa laikā; administratīvo procedūru šajā jomā vadīšana tai ir jāuztic neatkarīgai personai, kurai piemīt godīgums, kas nepieciešams minēto procedūru objektivitātes, pārskatāmības un efektivitātes veicināšanai. Atbilstoši minētā lēmuma 15. pantam un 16. panta 1. punktam uzklausīšanas amatpersona sagatavo nobeiguma ziņojumu par tiesību tikt uzklausītam ievērošanu, kurā aplūkots arī, vai lēmuma projekts ietver tikai iebildumus, par kuriem lietas dalībniekiem ir dota iespēja darīt zināmu savu viedokli, un to pievieno lēmuma projektam, kuru iesniedz Komisijai, lai nodrošinātu, ka, pieņemot lēmumu, Komisija ir pilnībā izvērtējusi “visu attiecīgo informāciju” saistībā ar procesa gaitu un tiesību tikt uzklausītam ievērošanu.

53      Kā izriet no iepriekš minētajām normām, uzklausīšanas amatpersonai nav uzdevuma savākt visus iebildumus attiecībā uz procesuāliem pārkāpumiem, ko administratīvās procedūras laikā izvirzījušas ieinteresētās personas. Tai ir jāpaziņo Komisijas locekļu kolēģijai vienīgi iebildumi, kas ir būtiski administratīvās procedūras gaitas likumības vērtējumam. Kā norādīts iepriekš, abi SGL izvirzītie pamati par tā piekļuvi Komisijas iekšējiem dokumentiem un problēmu saistībā ar atbildēm uz Paziņojumu par iebildumiem nav pamatoti. Tādējādi uzklausīšanas amatpersonai kā objektīvam un neatkarīgam konsultantam nebija jāpaziņo Komisijas locekļu kolēģijai šie abi nebūtiskie iebildumi.

54      Tādējādi arī šo pamatu nevar pieņemt.

55      No tā izriet, ka nevar pieņemt nevienu no pamatiem, ar kuriem SGL apgalvo, ka Lēmumam ir formas trūkumi.

 Lieta T‑246/01

56      Neizvirzot oficiālus prasījumus atcelt visu Lēmumu, UCAR prasības pieteikumā ir norādījis, ka Lēmums ir “pilnībā vai daļēji jāatceļ”. Neaplūkodama tā mātes sabiedrību no 1992. gada līdz 1995. gadam, Mitsubishi un UnionCarbide, lomu aizliegtās vienošanās izveidē un darbības sākotnējā posmā, Komisija neesot izpildījusi pienākumu veikt objektīvu izmeklēšanu un esot aizskārusi tā tiesības uz aizstāvību. Tomēr replikā UCAR ir precizējis, ka tā mērķis ir panākt nevis visa Lēmuma atcelšanu saistībā ar būtiskas formas prasības pārkāpumu, bet gan tam Lēmuma 3. pantā uzliktā naudas soda atcelšanu vai tā apmēra samazināšanu. Kā norādījis UCAR, iepriekš minētā frāze tā prasības pieteikumā ir sniegta tikai šādā aspektā.

57      Pirmās instances tiesa no tā secina, ka UCAR celtajā prasībā nav lūgts atcelt visu Lēmumu. Tāpēc iebildums par to, ka Komisija neesot ņēmusi vērā Mitsubishi un Union Carbide lomu attiecībā uz UCAR dalību inkriminētās aizliegtās vienošanās īstenošanā, tiks aplūkots kopā ar UCAR izvirzītajiem pamatiem par tā naudas soda aprēķinu.

 Par prasījumiem daļēji atcelt Lēmuma 1. pantu un atsevišķus tajā ietvertos faktu konstatējumus

 Par pamatu, kas lietā T‑239/01 ir balstīts uz kļūdainu konstatējumu par centrālas uzraudzības sistēmas ieviešanu

58      Saistībā ar pamatu grupu par to, ka SGL naudas sods ir aprēķināts kļūdaini, tas iebilst, ka Komisija to esot diskriminējusi attiecībā pret SDK, samazinot minētajam uzņēmumam uzlikto naudas sodu, jo tas bija darījis zināmu, ka pastāv un darbojas saistībā ar aizliegto vienošanos ieviesta centrāla uzraudzības sistēma (Central Monitoring System, turpmāk tekstā – “CMS”). SGL norāda, ka šī sistēma nekad nav izmantota. Tas esot Komisiju par to informējis savā atbildē uz Paziņojumu par iebildumiem.

59      Šajā ziņā Pirmās instances tiesa konstatē, ka SGL prasības pieteikumā ir minējis, ka atbildē uz Paziņojumu par iebildumiem tas ir skaidri atturējies apstrīdēt Komisijas izklāstītos faktus. Minētajā atbildē SGL tomēr esot labojis atsevišķus faktu konstatējumus; attiecībā uz CMS tas ir norādījis, ka “centrālā uzraudzības sistēma [..] nekad nav izmantota”.

60      Pirmās instances tiesa atgādina, ka neatkarīgi no SGL atbildes šajā jautājumā Komisija Lēmumā ir uzskatījusi, ka norādītais pārkāpums it īpaši ir izpaudies kontroles mehānisma izveidē un karteļa nolīgumu īstenošanā (2. apsvērums). Tā ir sīki raksturojusi CMS (72., 73., 91. un 92. apsvērums), norādot, ka SGL aizstāvēto domu atspēko dokumentāri pierādījumi un citu ražotāju, piemēram, Tokai un UCAR, paziņojumi. Komisijas iebildumu rakstā ir norādīts uz šīm Lēmuma daļām, bet SGL replikā ir vienīgi atkārtots, ka CMS netika ieviesta.

61      Šīs lietas apstākļos ar to, ka SGL ir tikai vispārīgi atkārtojis vienkāršu nepamatotu apgalvojumu par CMS neieviešanu, nepietiek, lai atbilstoši atspēkotu Lēmumā minētos pretējos faktu konstatējumus.

62      Tāpēc pamats par faktu konstatējumiem saistībā ar CMS piemērošanu ir noraidāms.

 Par pamatu, kas lietā T‑236/01 ir balstīts uz kļūdainu konstatējumu par aizliegtās vienošanās globālo raksturu

63      Saistībā ar pamatu par to, ka Komisija ir kļūdaini pamatojusies uz tā pasaules apgrozījumu, Tokai apgalvo, ka grafīta elektrodu ģeogrāfiskajam tirgum nav globāla rakstura. Katrā ziņā Komisija neesot pienācīgi analizējusi attiecīgo ģeogrāfisko tirgu. 1991. gada 4. janvāra lēmumā (Mitsubishi/UCAR, IVM024), kas pieņemts saskaņā ar regulu par uzņēmumu koncentrācijas kontroli, Komisija esot secinājusi, ka grafīta elektrodu tirgus ir Kopienas mēroga tirgus.

64      Šajā ziņā Pirmās instances tiesa atgādina, ka Tokai pats prasības pieteikumā ir skaidri paziņojis, ka tā prasības mērķis nav apstrīdēt Lēmumā minētos faktus pēc būtības. Faktu konstatējumi, saskaņā ar kuriem ar aizliegto vienošanos kartelis ir savstarpēji sadalījis grafīta elektrodu pasaules tirgu, ir ietverti gan Lēmumā (skat., piemēram, 14.–18., 46., 47., 49., 51., 71., 72. un 73. apsvērumu), gan Paziņojumā par iebildumiem (33., 34., 35., 37., 39., 59., 60. un 61. punkts). Kā konstatējusi Komisija, no tā izriet, ka pati aizliegtās vienošanās būtība bija strukturēt grafīta elektrodu nozari pasaulē atbilstoši triju “pīlāru” sistēmai, kurā SGL pārstāv Eiropu, UCAR – Amerikas Savienotās Valstis, bet SDK, Tokai, Nippon un SEC – Japānu (Lēmuma 47. apsvērums). Turklāt starp Komisijas identificētajiem aizliegtās vienošanās galvenajiem principiem bija “vietējā ražotāja” princips, kuram bija jānosaka cenas savā teritorijā, kamēr pārējie ražotāji tam sekoja (skat. iepriekš 12. un 13. punktu), precizējot, ka ražotājiem, “kas nav vietējie ražotāji”, ir jādodas projām no pārējo “vietējiem” tirgiem (Lēmuma 50. apsvērums). Visbeidzot, Komisija ir izklāstījusi Amerikas sabiedrības C/G piemēru, kurai – lai gan tās rīcībā nav nevienas ražotnes ārpus ASV – ir izdevies iegūt aptuveni 7 % lielu tirgus daļu Eiropā un pārdot gandrīz trešdaļu savas produkcijas EEZ (Lēmuma 16., 30. un 85. apsvērums), ko Komisija ir uzskatījusi par norādi par pasaules mēroga tirgus esamību un pierādījumu tam, ka pat viens ražotājs, “kas nav vietējais ražotājs”, spēj traucēt aizliegtās vienošanās darbību.

65      Šis pamats ir acīmredzami nesaderīgs ar to, ka Tokai ir atzinis nupat izklāstītos faktu precizējumus un nav tos atbilstoši apstrīdējis nedz administratīvajā procedūrā, nedz Pirmās instances tiesā. To saistot ar pārējiem pamatiem par kļūdainu naudas sodu aprēķinu, šis pamats drīzāk attiecas uz to, kā Komisija ir novērtējusi Tokai rīcības faktisko ietekmi uz konkurenci EEZ. Tokai šajos pamatos it īpaši uzsver, ka tā rīcība bijusi pasīva un tam neesot ekonomiskas intereses pārdot attiecīgo ražojumu Eiropas tirgū. Tāpēc šī pamata faktiskā jēga ir pārmest Komisijai, ka tā Tokai uzliktā naudas soda apmēra noteikšanā nav ņēmusi vērā tā pasīvo lomu.

66      Šis secinājums nav pretrunā Tokai atsaucei uz 1991. gada 4. janvāra lēmumu (Mitsubishi/UCAR, IVM024), kurā Komisija saistībā ar uzņēmumu koncentrāciju ir uzskatījusi, ka grafīta elektrodu tirgum ir Kopienas mērogs. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šis lēmums ir pieņemts citādos apstākļos nekā šajā lietā un ir tapis agrāk par Komisijas izmeklēšanu šajā lietā, kā arī pirms Lēmumā norādītā pārkāpuma laika posma. Tieši tas, ka 1997. gadā Komisija atklāja karteli, kurā piedalījās Tokai, ļāva tai konstatēt, ka karteļa dalībnieki ir sadalījuši grafīta elektrodu tirgu pasaules mērogā. Tāpēc atsaucei uz 1991. gada lēmumu nav nozīmes.

67      Tādējādi šis pamats ir noraidāms, jo tajā ir apstrīdēti faktu konstatējumi par grafīta elektrodu tirgus globālo raksturu.

 Par pamatu, kas lietā T‑239/01 ir balstīts uz to, ka nav ņemts vērā pārkāpuma ilgums

68      Saistībā ar pamatu grupu par to, ka [SGL] naudas sods ir aprēķināts kļūdaini, SGL iebilst, ka Komisija, pirmkārt, esot bez pierādījumiem norādījusi pārāk lielu tā dalības pārkāpumā ilgumu: Komisija esot kļūdaini konstatējusi, ka SGL pēc 1997. gada jūnijā veiktajām pārbaudēm ir turpinājis pārkāpumu līdz 1998. gada februārim/martam. Tādējādi naudas sods tam esot noteikts kļūdaini, jo naudas sods ir palielināts saistībā ar minēto laika posmu. Turklāt Komisija iespējamo pārkāpuma turpināšanu pēc pārbaudēm esot kļūdaini uzskatījusi par atbildību pastiprinošu apstākli par sliktu SGL. Šajā ziņā SGL apgalvo, ka sanāksmes, kas apstrīdētajā laika posmā notikušas saistībā ar aizliegto vienošanos, attiecas nevis uz Eiropas tirgu, bet vienīgi uz Āzijas tirgiem, par ko tas jau esot informējis Komisiju administratīvajā procedūrā. Komisijas sava apgalvojuma pamatošanai norādītie pierādījumi neesot ticami.

69      Otrkārt, SGL sūdzas par kļūdainu konstatējumu Lēmuma 57. apsvērumā, atbilstoši kuram aizliegtās vienošanās Eiropas grupa esot sanākusi vēl kopš “1999. gada”. Pēc tā uzskatiem, nevar izslēgt, ka šai kļūdai ir bijusi negatīva ietekme tā naudas soda apmēra noteikšanā. Turklāt Lēmuma 124. apsvērumā Komisija apgalvojot, ka pastāv norādes, kas ļauj secināt, ka 2001. gadā pārkāpums vēl joprojām nebija beidzies. SGL lūdz Pirmās instances tiesai, veicot procesa organizatorisko pasākumu, pārbaudīt, vai kļūdainais skaitlis “1999” tika nodots Komisijas locekļu kolēģijai saistībā ar Lēmuma pieņemšanu.

70      Attiecībā uz SGL izvirzītā pamata pirmo daļu jāatgādina SGL atbildot uz Komisijas konstatējumiem pausto apsvērumu hronoloģija un precīzs saturs.

71      Pirmkārt, tieši atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, SGL ar 1999. gada 8. jūnija memorandu paziņoja, ka lielākie grafīta elektrodu ražotāji, to skaitā SGL un UCAR, koordinēja rīcību konkurences jomā no 1992. gada “līdz 1998. gadam”. Tad tas uzskaitīja sanāksmes, kas notikušas aizliegtās vienošanās ietvaros. Saistībā ar sanāksmēm pēc 1997. gada jūnija, tas ikreiz vienā vienīgā teikumā minēja 1997. gada jūlija sanāksmi Malaizijā, 1997. gada novembra sanāksmi Honkongā un 1998. gada februāra sanāksmi Bangkokā, norādot, ka šīs sanāksmes bija par Āzijai specifiskām tēmām.

72      Otrkārt, 2000. gada 24. janvāra Paziņojumā par iebildumiem bija minēts, ka pārkāpums, kurā vainots SGL, ilga līdz 1998. gada martam, precizējot, pirmkārt, ka Honkongas un Bangkokas sanāksmes bija par CMS tabulu par pārdošanas daudzumiem atjaunināšanu attiecībā uz visiem reģioniem un visiem tirgiem un, otrkārt, ka SGL un UCAR informēja aizliegtās vienošanās dalībniekus no Japānas par jaunajām Eiropā piemērotajām cenām (78. un 79. punkts). Saskaņā ar Paziņojumu par iebildumiem SGL un UCAR divpusējie kontakti turklāt notika vismaz līdz 1998. gada martam (80. punkts). Lielākā daļa no šiem konstatējumiem bija balstīta uz UCAR bijušā Eiropas pārdošanas direktora [..] kunga paziņojumu. Visbeidzot, Paziņojumā par iebildumiem ir ietverts plašs saraksts ar pievienotajiem dokumentiem, kas izmantoti kā pierādījumi, to skaitā [..] kunga paziņojums.

73      Treškārt, SGL 2000. gada 4. aprīļa atbildē uz Paziņojumu par iebildumiem – pēc tam, kad tajā bija apstiprināts, ka Paziņojuma par iebildumiem rašanās fakti principā (“grundsätzlich”) nav apstrīdēti, – bija vienīgi norādīts uz 1999. gada 8. jūnija memorandu, neko neminot par jaunajiem konstatējumiem un dokumentārajiem pierādījumiem par apstrīdēto pārkāpuma laika posmu, kas bija ietverti Paziņojumā par iebildumiem. Konkrēti tajā nebija apstrīdēts [..] kunga paziņojums, lai gan SGL bija piekļuve šim paziņojumam.

74      Pirmās instances tiesā SGL nekādi būtiski nepapildināja savus argumentus, kas sniegti pirmstiesas procedūrā. Tas tikai apgalvoja, ka [..] kunga paziņojuma vērtība noteikti ir jāuztver relatīvi, ņemot vērā apstākļus, kādi valdīja tā izstrādes laikā. Šī piezīme attiecas uz Komisijas minēto faktu, ka UCAR – pēc tam, kad tas bija atlaidis [..] kungu, – jebkādam viņa ierosinātam mierizlīgumam strīdā par atlaišanu izvirzīja nosacījumu, ka viņam jāpiekrīt sadarboties ar Komisiju tās izmeklēšanā.

75      Tomēr [..] kunga papildu paziņojuma (supplemental statement) tekstā, uz kuru Komisija ir īpaši balstījusies, nav nekā tāda, kas varētu pamatot SGL paustās aizdomas: viņa minētie fakti ir konkrēti, un tajos nav pretrunu; [..] kungs piemin vairāku citu aizliegtās vienošanās dalībnieku pārstāvju vārdus, to skaitā [..] kungu no SGL un [..] kungu no UCAR, tāpēc viņa paziņojumu patiesumu varēja pārbaudīt, nopratinot šīs personas kā lieciniekus. Taču SGL nelūdza viņus izsaukt; administratīvajā procedūrā tas arī nevērsās Komisijā, lai darītu tai zināmus atbildes paziņojumus, piemēram, no sava bijušā pārdošanas direktora [..] kunga. Visbeidzot, no [..] kunga paziņojuma, kas arī ir nosūtīts Komisijai pēc UCAR lūguma, izriet, ka viņa paziņojumu mērķis nekādi nav bijis pierādīt UCAR nevainīgumu par sliktu citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, lai panāktu labvēlīgu risinājumu strīdā ar UCAR. [..] kungs norāda, ka šīs darbības, kas veido pārkāpumu, viņa priekšniekiem uzņēmumā bija zināmas un viņi tās bija atbalstījuši.

76      No tā izriet, ka SGL nav izdevies juridiski pietiekami pierādīt, ka Komisijas faktu konstatējumi par tā dalību pārkāpumā laika posmā no 1997. gada jūnija līdz 1998. gada martam (Lēmuma 91.–93. apsvērums) ir kļūdaini. Tādējādi šī pamata pirmā daļa ir noraidāma.

77      Attiecībā uz otro daļu, kas vērsta pret Lēmuma 57. apsvērumu, Komisija ir atzinusi, ka paziņotās Lēmuma vācu valodas versijas teikumā, saskaņā ar kuru Eiropas grupas sanāksmes aizliegtās vienošanās ietvaros ir notikušas “kopš 1999. gada”, ir drukas kļūda. To, ka šī kļūda ir acīmredzama, var secināt, pirmkārt, salīdzinot to ar Lēmuma angļu valodas versiju, kas ir otrs autentiskais teksts (līdzās vācu tekstam), kurā ir pareizi minēts “1992. gads”. Otrkārt, pati 57. apsvēruma vācu valodas versija (kurā ir kļūdainais 1999. gads) ir nesaprotama: kā norāda UCAR, attiecīgās sanāksmes esot beigušās “apmēram pēc gada” (proti, 2000. gadā, ja skatāmies pēc kļūdainā teksta loģikas), jo, kā tāpat norāda UCAR, Eiropas ražotāji uzskatīja, ka “1993. gadā” vairs nebija nepieciešamības sanākt. Šim teikumam acīmredzami ir jēga tikai tad, ja atskaites gads ir 1992. gads.

78      Visbeidzot un galvenais, – Lēmuma 1. pantā, kā arī 3., 114. un 155. apsvērumā ir skaidri norādīts, ka SGL izdarītais pārkāpums beidzās 1998. gada martā. Šim atzinumam nav pretrunā Lēmuma 124. apsvērums, saskaņā ar kuru pārkāpums, iespējams, nav izbeigts pat 2001. gadā. Šī frāze, kas nemaina faktu konstatējumus par pārkāpuma ilgumu, der tikai kā pamatojums Lēmuma rezolutīvās daļas 2. pantam, kurā attiecīgajiem uzņēmumiem – piesardzības dēļ – ir uzdots nekavējoties izbeigt minētos pārkāpumus, ja uzņēmumi nav jau to izdarījuši.

79      Acīmredzamā rakstura dēļ šī drukas kļūda nevarēja aizskart SGL intereses saistībā ar tā naudas soda noteikšanu: nodaļā “Pārkāpuma ilgums”, kura ietverta Lēmuma daļā, kas veltīta naudas sodu noteikšanai, ir norādīts “1998. gada februāris/marts” kā [laiks], kad beidzies pārkāpums, ko izdarījuši SGL, UCAR, Tokai, Nippon un SEC (155. apsvērums).

80      Tādējādi šāda kļūda nevar pamatot faktu konstatējumu par SGL izdarītā pārkāpuma ilgumu atcelšanu. Šajos apstākļos nav jāveic SGL ierosinātais procesa organizatoriskais pasākums.

81      Tāpēc šī SGL izvirzītā pamata abas daļas ir noraidāmas.

 Par pamatiem, kas lietā T‑244/01 ir balstīti uz būtisku formas prasību pārkāpumu, jo nav pietiekamu pierādījumu par Nippon dalību pārkāpumā laika posmā no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam, un uz pamatojuma nesniegšanu šajā jautājumā

 Lietas dalībnieku argumenti

82      Pamatojot prasījumus daļēji atcelt Lēmuma 1. pantu, Nippon apgalvo, ka pierādīšanas pienākums ir Komisijai, kad tā pieņem lēmumu, kurā uzņēmums apsūdzēts Kopienu tiesību normu pārkāpumā. Šajā gadījumā Lēmumā ietvertais konstatējums, saskaņā ar kuru Nippon ir piedalījies pārkāpumā no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam, neesot pamatots ar pietiekamiem un pārliecinošiem pierādījumiem. Tiktāl, ciktāl Komisija apgalvo, ka Nippon ir piedalījies sanāksmēs, kas rīkotas šajā laika posmā, tās apgalvojums neesot pierādīts. Komisijas izvirzītā apsūdzība esot pilnībā balstīta uz paziņojumiem, ko atsevišķi Nippon konkurenti (SDK, UCAR un SGL) snieguši, tikai lai panāktu, ka tiem tiek piemērots Paziņojums par sadarbību. Šajos apstākļos Komisija neesot bijusi tiesīga piešķirt nekādu pierādījumu vērtību šiem paziņojumiem, kuri neesot sevišķi ticami.

83      Attiecībā uz pirmo “uzņēmumu vadītāju” sanāksmi, kas rīkota Londonā 1992. gada 21. maijā, Nippon apgalvo, ka Lēmumā ietvertais konstatējums, saskaņā ar kuru Tokai pārstāvēja prasītāja intereses, nav pamatots ne ar vienu pierādījumu. Spriedumā Cementa lietā (minēts iepriekš 39. punktā, 2773.–2782. punkts) Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka, tā kā nebija pierādīts, ka lietas dalībnieks būtu devis norādījumus, lai tas tiktu pārstāvēts sanāksmē, Komisija nepamatoti secināja, ka šis lietas dalībnieks faktiski ir bijis klāt vai bijis pārstāvēts un ir pievienojies šajā sanāksmē noslēgtajam nolīgumam. Pēc prasītāja uzskatiem, šāds pamatojums ir jāievēro arī šajā lietā. Konkrēti, Komisija neesot sniegusi pierādījumus, kas liecinātu, ka prasītājs ir faktiski devis rīkojumu Tokai pārstāvēt to minētajā sanāksmē.

84      Tiktāl, ciktāl Komisija atsaucas uz kādu SDK paziņojumu par sanāksmi, kas acīmredzot notikusi saistībā ar iepriekšējiem kontaktiem pirms 1992. gada 21. maija sanāksmes, Nippon nespēj saprast, kādā veidā norāde uz sanāksmi, kura notikusi pirms aizliegtās vienošanās izveides, iespējams, varētu pierādīt [SDK] apgalvojumu. Runājot par SGL sniegto paziņojumu, tas esot rakstīts vispārīgi, bez jebkādām niansēm, un esot SGL vispārējs atzinums par tā dalību apgalvotajā pārkāpumā no 1992. līdz 1998. gadam. Šo paziņojumu nevarot interpretēt tādējādi, ka tas attiektos uz Nippon dalību dažādās sanāksmēs, kas notikušas apstrīdētajā laika posmā. Tāpat tajā neesot minēts, ka Tokai būtu pārstāvējis prasītāja intereses.

85      Nippon piebilst, ka UCAR neprecīzie paziņojumi, atbilstoši kuriem minētajā sanāksmē piedalījušies “atsevišķi Japānas konkurenti” un “vairāki Japānas konkurenti”, nevar pamatot Komisijas apgalvojumu, ka kāds konkrēts uzņēmums, kas piedalījās šajā sanāksmē, pārstāvēja tieši Nippon.

86      Attiecībā uz 1992. gada 25. maija un 19. septembra “darba” sanāksmēm Nippon apgalvo, ka Komisijas konstatējumi par tā klātbūtni šajās sanāksmēs ir pilnībā balstīti uz neprecīziem un nekonsekventiem prasītāja paziņojumiem. Lēmumā Komisija neesot sniegusi nevienu faktisku vai dokumentāru pierādījumu šajā ziņā.

87      Konkrētāk, attiecībā uz sanāksmi, kas rīkota Cīrihē 1992. gada 25. maijā, apgalvotā Nippon klātbūtne esot pamatota ar vienu vienīgu SDK paziņojumu, ka “Nippon pārstāvji” esot piedalījušies sanāksmē, nenorādot, kas to šajā gadījumā faktiski pārstāvējis. Savukārt paziņojumos par citām sabiedrībām SDK šo informāciju esot sniedzis sīki. Attiecībā uz UCAR paziņojumu – tajā vispār neesot minēta Cīrihes sanāksme. SGL paziņojumā neesot minēta Nippon klātbūtne šajā sanāksmē.

88      Attiecībā uz sanāksmi, kas rīkota Lugāno 1992. gada 19. septembrī, Nippon iespējamā klātbūtne atkal esot pilnībā pamatota ar vienu SGL sniegtu paziņojumu. Šis paziņojums esot pretrunā SDK un UCAR paziņojumiem, kuros Lugāno sanāksme nav minēta.

89      Tiktāl, ciktāl Lēmumā ir apgalvots, ka Nippon iesniegtie ceļa izdevumus apliecinošie dokumenti pierāda tā klātbūtni attiecīgajās sanāksmēs (48. apsvērums), Nippon atgādina, ka tas šos dokumentus Komisijai nodevis pēc oficiāla informācijas pieprasījuma saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu. Tomēr Komisija neesot pilnvarota saņemt informāciju ārpus Kopienas teritorijas. Tādējādi šī informācija esot iegūta prettiesiski un nevarot būt pamats pierādījumam par Nippon dalību apgalvotajā pārkāpumā. Katrā ziņā šajā gadījumā Nippon adresētais pieprasījums neatbilstot Regulā Nr. 17 izvirzītajām prasībām, jo Komisija nav minējusi 15. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētos sodus, kā prasīts Regulas Nr. 17 11. panta 3. punktā. Visbeidzot, attiecīgie ceļa izdevumus apliecinošie dokumenti nepierādot Nippon dalību sanāksmēs no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam.

90      Nippon apgalvo, ka sarakstē ar Komisiju tas nekad neesot atzinis, ka būtu piedalījies kādā no sanāksmēm, kas organizētas laika posmā no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam. Šajā ziņā tas uzsver, ka tā 2000. gada 30. marta un 17. maija vēstules, kas rakstītas, atbildot uz Paziņojumu par iebildumiem, ir jāaplūko tā 1998. gada 18. decembra vēstules kontekstā.

91      Pēdējā minētajā vēstulē Nippon esot atbildējis uz Komisijas pieprasījumu, kura mērķis bijis noskaidrot, vai [Nippon] ir piedalījies sanāksmēs, ko organizējuši aizliegtās vienošanās dalībnieki. Atbilde esot bijusi skaidra un detalizēta attiecībā uz katru Komisijas norādīto laika posmu. Nippon neesot minējis nevienu pašu sanāksmi laika posmā no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam, lai gan Komisija esot noteikti veikusi izmeklēšanu par šo laika posmu.

92      Nippon piekrīt, ka tas 2000. gada 30. marta vēstulē ir atzinis, ka tā administratori vai vadošie darbinieki “vairākas reizes” ir piedalījušies konkurentu starptautiskajās sanāksmēs, un ir paziņojis, ka tas neapspriedīs savu dalību sanāksmēs. Tomēr šo vispārīgo paziņojumu nevar interpretēt kā atzīšanos, ka Nippon būtu piedalījies visās sanāksmēs, it īpaši tajās, kas notikušas tieši laika posmā no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam.

93      Vēlākajā 2000. gada 17. maija vēstulē Nippon esot paskaidrojis, ka “būtībā” neapstrīd Paziņojumā par iebildumiem minētos faktus. Šī vēstule nenozīmējot, ka Nippon būtu piedalījies visās sanāksmēs. Gluži pretēji, tajā esot noteikti atgādināta 1998. gada 18. decembra vēstule un tātad atkārtots, ka Nippon bija iesaistīts tikai dažās sanāksmēs.

94      Nippon piebilst, ka Lēmums šajā jautājumā nav pienācīgi pamatots. Pat pieņemot, ka tā dalība pārkāpumā minētajā laika posmā būtu pierādīta, Komisija neesot norādījusi iemeslu, kura dēļ būtu pamats palielināt naudas soda pamatsummu, ņemot vērā, ka prasītājam uzliktais naudas sods ir palielināts arī saistībā ar apgalvoto pārkāpuma turpināšanu pēc Komisijas izmeklēšanas. Lēmumā neesot skaidrojuma par šo divkāršo palielinājumu.

95      Attiecībā uz Komisijas prasījumiem, lai Pirmās instances tiesa palielinātu prasītājam uzliktā naudas soda apmēru, prasītājs uzskata, ka šāds lūgums ir neatbilstošs un nepamatots.

96      Komisija uzsver, ka nevienā brīdī pirms prasības pieteikuma iesniegšanas Pirmās instances tiesā Nippon neesot apstrīdējis savu dalību sanāksmēs, kas organizētas no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam. Gluži pretēji, tas esot norādījis, ka neapstrīd faktus, ar kuriem Komisija pamatoja savus apgalvojumus, lai panāktu naudas soda samazināšanu saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību. Katrā ziņā Nippon dalība attiecīgajās sanāksmēs esot pierādīta ar SDK un SGL paziņojumiem.

97      Komisija atzīst, ka tās rīcībā nav Nippon ceļa izdevumus apliecinošu dokumentu, kas attiektos uz apstrīdēto laika posmu. Taču, ņemot vērā iepriekš minētos pierādījumus, neesot bijis nepieciešams atsaukties uz šiem dokumentiem.

98      Visbeidzot, Komisija lūdz Pirmās instances tiesu, lai tā, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, palielina Nippon uzlikto naudas sodu. Pretēji atbildei uz Paziņojumu par iebildumiem Nippon tagad apstrīdot konstatējumus par tā dalības ilgumu. Pēc Komisijas uzskatiem, naudas soda palielinājumam vajadzētu būt vismaz vienādam ar 10 % lielo samazinājumu, kāds Nippon piešķirts saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

99      Vispirms jāatgādina, ka Lēmumā (113. apsvērums) Komisija vērtējumā par konkurences noteikumiem, kā arī par ilgumu, kas izmantots, aprēķinot naudas sodus, ņēma vērā tikai laika posmu, kas sākās 1992. gada maijā, dienā, kad notika pirmā “uzņēmumu vadītāju” sanāksme Londonā, kurā tika noteikti pamatprincipi tirgus savstarpējai sadalīšanai. Pēc Komisijas uzskatiem, tas, ka Nippon nepiedalījās šajā sanāksmē, nav svarīgi, jo to pārstāvēja Tokai un Nippon pats bija klāt pirmajā “darba” sanāksmē, kas notika vien četras dienas vēlāk.

100    Lai novērtētu šī pamata apmēru attiecībā uz šo konstatējumu, atkal ir jāatgādina dažādo administratīvās procedūras posmu hronoloģija un jāanalizē, pirmkārt, Komisijas iesniegto dokumentu un, otrkārt, Nippon sniegto paziņojumu saturs.

101    Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka, atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, Nippon ar 1998. gada 18. decembra vēstuli sniedza informāciju par tā ģenerāldirektora [..] kunga un dažu citu vadošo darbinieku ceļojumiem. Šajā vēstulē patiešām nav minēts neviens darījumu brauciens apstrīdētajā laika posmā.

102    Otrkārt, 2000. gada 24. janvāra Paziņojuma par iebildumiem 36., 37., 39., 40. un 101. punktā, norādot uz SGL, SDK un UCAR paziņojumiem, ir izklāstīts, ka pirmās, Londonā 1992. gada 21. maijā notikušās “uzņēmumu vadītāju” sanāksmes dalībnieki bija SGL, UCAR, Mitsubishi, SDK un Tokai, “pēdējam minētajam pārstāvot arī Nippon un SEC intereses”, un ka aizliegtās vienošanās pamatnoteikumi tika paredzēti minētajā sanāksmē; ka gandrīz uzreiz pēc šīs sanāksmes Cīrihē 1992. gada 25. maijā notika “darba” sanāksme, kurā piedalījās visu to uzņēmumu pārstāvji, kas ir Paziņojuma par iebildumiem adresāti, to skaitā Nippon, un kurā grafīta elektrodu pasaules tirgus tika aplūkots attiecībā uz katru reģionu (Tālie Austrumi, Tuvie Austrumi un Āfrika, Rietumeiropa, Austrumeiropa, Latīņamerika un Ziemeļamerika) un tika piešķirtas tirgus daļas; ka Nippon un SEC nevar norādīt, ka nav bijuši klāt 1992. gada 21. maija sanāksmē, jo tos abus pārstāvēja Tokai un tie paši piedalījās pirmajā “darba” sanāksmē, kas notika jau pēc četrām dienām; ka otra “darba” sanāksme notika Lugāno 1992. gada 19. septembrī, “klātesot Japānas ražotājiem”, kurā, pirmkārt, šiem ražotājiem tika paziņotas minimālās cenas Eiropas tirgum un, otrkārt, tika noteikti daudzumi, kā arī kvotas katram reģionam.

103    Treškārt, Nippon atbilde uz Paziņojumu par iebildumiem ir rakstīta 2000. gada 30. martā, kad Nippon nebija iepazinies ar Komisijas izmeklēšanas materiāliem, lai gan Komisija no 2000. gada 14. līdz 23. februārim bija nodrošinājusi piekļuvi šiem lietas materiāliem (Lēmuma 38. apsvērums); Nippon arī nepiedalījās sēdē, ko Komisija organizēja 2000. gada 25. maijā (Lēmuma 40. apsvērums). Šajā atbildē Nippon atzīst, ka tā pārstāvji “vairākas reizes” ir piedalījušies konkurentu starptautiskajās sanāksmēs, un dara zināmu, ka “attiecībā uz [aizliegtās vienošanās] sākotnējo posmu” tas nav piedalījies visos notikumos, lai gan bijis aicināts piedalīties. Tāpat [Nippon] “attiecībā uz Paziņojumu par iebildumiem” uzsver, ka “no faktu viedokļa neapstrīd savu dalību sanāksmēs” un visplašākajā mērā piedāvā Komisijai savu sadarbību.

104    Ceturtkārt, vēlākā 2000. gada 17. maija vēstulē, kurā Nippon lūdz piemērot Paziņojumu par sadarbību, norādot uz 2000. gada 30. marta atbildes 6. punktu, ir atgādināts, ka Nippon “būtībā neapstrīd Paziņojumā par iebildumiem konstatētos faktus pēc būtības”. Kā piemēru tam, ka tas ir pilnībā sadarbojies ar Komisiju, [Nippon] it īpaši min savu 1998. gada 18. decembra vēstuli, norādot, ka tajā ir minētas visas sanāksmes, kurās piedalījušies tā pārstāvji. Visbeidzot, tas noteikti norāda, ka ir izbeidzis pārkāpumu pēc 1998. gada februāra.

105    Nupat īsumā izklāstītie dokumenti nepamato Nippon aizstāvēto domu. Lai gan Nippon patiešām nav pēc savas ierosmes (1998. gada 18. decembra vēstule) apgalvojis, ka būtu piedalījies atbilstošajā laika posmā organizētajās sanāksmēs, vēlākajā Paziņojumā par iebildumiem bija ļoti konkrētas norādes attiecīgi par tā dalību un to, ka to šajās sanāksmēs pārstāvēja Tokai, turklāt precizējot, ka šajās reizēs tika apspriesti aizliegtās vienošanās darbībai svarīgi jautājumi. Šīs norādes bija balstītas uz paziņojumiem, ko snieguši citi uzņēmumi, nevis Nippon. Tāpēc Nippon, lasot Paziņojumu par iebildumiem, bija saprātīgi jāsecina, ka Komisijai minētie paziņojumi šķiet nozīmīgāki un ticamāki par Nippon 1998. gada 18. decembra vēstuli.

106    Šajos apstākļos, ja Nippon nepiekrita nedz Paziņojumā par iebildumiem ietvertajiem apgalvojumiem par tā dalību vai pārstāvību atbilstošajā laika posmā organizētajās sanāksmēs, nedz tam, ka SGL, SDK un UCAR paziņojumi, ar kuriem Komisija pamatojusi savus apgalvojumus, ir būtiski un tiem ir pierādījumu vērtība, tam tie bija jāapstrīd atbildē uz Paziņojumu par iebildumiem. Tikai šāda konkrēta apstrīdēšana, kas veikta jau šajā administratīvās procedūras stadijā, būtu devusi Komisijai iespēju padziļināt izmeklēšanu un mēģināt sniegt papildu pierādījumus.

107    Nippon 2000. gada 30. marta un 17. maija vēstulēs nemaz nav konkrēti apstrīdēti iepriekš minētie apgalvojumi un paziņojumi. Gluži pretēji, cerībā uz naudas soda samazinājumu Nippon uzsver savu vēlmi sadarboties un dara zināmu, ka neapstrīd Paziņojumā par iebildumiem konstatētos faktus pēc būtības. Vienīgā konkrētā piezīme par pārkāpuma ilgumu attiecas uz beigu posmu, proti, par visu pārkāpuma darbību izbeigšanu pēc 1998. gada februāra. No šāda viedokļa raugoties, to, ka [Nippon] neapstrīdēja faktus par pirmajiem desmit mēnešiem – kopā ar to, ka Nippon neiepazinās ar Komisijas izmeklēšanas materiāliem un nepiedalījās Komisijas organizētajā sēdē, – Komisija varēja saprātīgi interpretēt tā, ka Nippon sadarbībā, kuru tas piedāvāja Komisijai, bija paredzējis vienkāršot tās uzdevumu pierādīt pārkāpuma ilgumu, piekrītot konstatējumiem par tā sākumu un sniedzot precizējumu vienīgi par tā beigām.

108    Attiecībā uz to, vai Nippon var atgriezties pie šīs sadarbības un Pirmās instances tiesā norādīt, ka no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam pārkāpumā nav piedalījies, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru gadījumā, ja apsūdzētais uzņēmums nav noteikti atzinis faktus, Komisijai šie fakti ir jāpierāda un uzņēmums tiesvedībā savai aizstāvībai var izvirzīt jebkādus pamatus, kuri tam šķiet atbilstoši (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑297/98 P SCAHolding/Komisija, Recueil, I‑10101. lpp., 37. punkts). No tā, gluži pretēji, ir secināms, ka tā nav gadījumā, ja attiecīgais uzņēmums ir noteikti, skaidri un precīzi atzinis faktus: tad, ja tas administratīvajā procedūrā ir noteikti atzinis pēc būtības faktus, kuros Komisija to vainojusi Paziņojumā par iebildumiem, šie fakti ir jāuzskata par pierādītiem un tiesvedībā Pirmās instances tiesā uzņēmums tos principā vairs nevar apstrīdēt.

109    Tomēr šajā lietā Nippon inkriminēto dalību aizliegtajā kartelī no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam Komisija ir secinājusi nevis no Nippon skaidra un precīza paziņojuma, kas noteikti attiecas uz šo laika posmu, bet gan no apstākļu kopuma, piemēram, tā objektīvās izturēšanās pret Komisiju administratīvās procedūras laikā un tā visai vispārīgajiem paziņojumiem par faktu neapstrīdēšanu. Šajos apstākļos nevar liegt Nippon Pirmās instances tiesā norādīt, ka šis apstākļu kopums ir kļūdaini interpretēts kā tāds, kas pierāda [Nippon] dalību pārkāpumā iepriekš minētajā laika posmā.

110    Tomēr šo novēloto apstrīdēšanu nevar akceptēt pēc būtības. Kā konstatēts iepriekš, Komisija pamatoti uzskatīja, ka Nippon, ņemot vērā Paziņojumā par iebildumiem sniegtos pierādījumus, nebija apstrīdējis savu dalību pārkāpumā atbilstošajā laika posmā. Tādējādi Komisijai Pirmās instances tiesā pietika tikai atgādināt, pirmkārt, Nippon rīcību administratīvajā procedūrā un, otrkārt, minētos pierādījumus, konkrētāk, SGL, SDK un UCAR paziņojumus. Šie paziņojumi – ko, atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu, Komisija sniedza kopsavilkuma versijā, – juridiski pietiekami pierāda Nippon dalību pārkāpumā attiecīgajā laika posmā.

111    No tā izriet, ka Komisijai nebija pienākuma no jauna sniegt pierādījumus Pirmās instances tiesā un paust viedokli par argumentiem, ko Nippon pirmoreiz izvirzījis Pirmās instances tiesā, lai vājinātu iepriekš minētos pierādījumus. Konkrēti, Nippon argumentus par tā ceļa izdevumus apliecinošajiem dokumentiem varēja uzskatīt par nebūtiskiem. Tāpēc Komisijas uzdevums pierādīt pārkāpuma faktus, kuru administratīvās procedūras laikā bija veicinājusi Nippon rīcība un paziņojumi, objektīvi netika apgrūtināts ar to, ka vēlāk Nippon Pirmās instances tiesā tos apstrīdēja.

112    Tomēr nevar noliegt, ka Komisijai – pretēji visām pamatotajām cerībām saistībā ar Nippon objektīvu sadarbību administratīvā procesa laikā – nācās sagatavot un paust Pirmās instances tiesā aizstāvību, tādēļ ka tika apstrīdēti pārkāpuma fakti, attiecībā uz kuriem tā pamatoti bija uzskatījusi, ka Nippon tos vairs neapšaubīs. Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa uzskata, ka ir jāizmanto neierobežotā kompetence, kura tai piešķirta saskaņā ar Regulas Nr. 17 17. pantu, palielinot Nippon uzlikto naudas sodu par 2 procentiem (skat. šī sprieduma 457. punktu).

113    Šis secinājums nav pretrunā Pirmās instances tiesas 2002. gada 28. februāra spriedumam lietā T‑354/94 Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (Recueil, II‑843. lpp., 85. punkts). Minētajā spriedumā Pirmās instances tiesa, pēc tam, kad Tiesa tai lietu bija nodevusi atpakaļ izskatīšanai pēc apelācijas, atzina – risks, ka uzņēmums, kam par sadarbību samazināts naudas soda apmērs, vēlāk iesniegs prasību atcelt lēmumu, ar kuru tas sodīts par konkurences noteikumu pārkāpumu, un ka spriedums Pirmās instances tiesā vai Tiesā tam var būt labvēlīgs, ir parastas Līgumā paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanas sekas; tādējādi tas vien, ka šim uzņēmumam tiesas nolēmums ir labvēlīgs, nevar pamatot jaunu tam piešķirtā samazinājuma apmēra novērtēšanu. Šajā ziņā jāuzsver, ka Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumā lietā T‑354/94 Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (Recueil, II‑2111. lpp.), par kuru bija iesniegta apelācija, nebija lemts par uzņēmumam par sadarbību piešķirta naudas soda samazinājuma atbilstību un turklāt Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumā lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (Recueil, I‑9925. lpp.), ar kuru daļēji atcelts minētais spriedums, tāpat nebija aplūkots minētā naudas soda samazinājuma jautājums. Ņemot vērā šo īpašo procesuālo situāciju, tas, ka Pirmās instances tiesa iepriekš minētajā 2002. gada 28. februāra spriedumā atteicās “no jauna vērtēt piešķirtā [..] samazinājuma apmēru”, nav interpretējams tādējādi, ka Pirmās instances tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, nekādos apstākļos nevarētu palielināt tādam uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēru, kurš pēc tam, kad tam piemērots naudas soda samazinājums par to, ka tas nav pēc būtības apstrīdējis Komisijas administratīvās procedūras laikā konstatētos faktus, šo pašu faktu patiesumu pirmoreiz apstrīd Pirmās instances tiesā.

114    Tiktāl, ciktāl Nippon arī norāda, ka Lēmuma 48. apsvērumā ir kļūdaini apgalvots, ka tā ceļa izdevumus apliecinošie dokumenti pierāda tā klātbūtni “uzņēmumu vadītāju” un “darba” sanāksmēs, pietiek atgādināt minētā apsvēruma tekstu, saskaņā ar kuru Tokai, Nippon un SEC pārstāvju dalību minētajās sanāksmēs “vai nu atzīst viņi paši, vai arī apstiprina to ceļa izdevumus apliecinošie dokumenti”. Ņemot vērā, ka Nippon ir objektīvi atzinis, ka ir piedalījies pārkāpumā visu tā laiku, šo frāzi nevar interpretēt tādējādi, ka Komisija būtu vēlējusies tikai sabiedrības Nippon dalību pārkāpumā tieši no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam pamatot ar tās ceļa izdevumus apliecinošajiem dokumentiem.

115    Visbeidzot, iebildums par pamatojuma nesniegšanu neattiecas ne uz visu Lēmumu, ne uz fakta konstatējumu par iepriekš minēto dalības laika posmu. Tas attiecas tikai uz Nippon uzliktā naudas soda pamatsummas palielināšanu par 55 %. Tādējādi, pat pieņemot, ka šis iebildums būtu pamatots, tas izraisītu nevis visa Lēmuma vai attiecīgā fakta konstatējuma atcelšanu, bet gan vienīgi izmaiņas attiecībā uz paredzēto palielinājumu par 55 %.

116    No iepriekš izklāstītā izriet, ka pamati par būtisku formas prasību pārkāpumu saistībā ar pietiekamu pierādījumu trūkumu par Nippon dalību pārkāpumā laika posmā no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam un pamatojuma nesniegšanu ir noraidāmi.

117    Izskatot pirmo pamatu grupu, ir secināts, ka neviens prasītāju izvirzītais apstāklis nepamato visa Lēmuma vai tajā ietverto faktu konstatējumu atcelšanu. Tādējādi prasījumi atcelt visu Lēmumu vai daļēji atcelt Lēmuma 1. pantu ir noraidāmi.

118    Tādējādi, turpmāk izskatot prasījumus un pamatus par naudas sodu noteikšanu, tiks ņemti vērā visi minētie faktu konstatējumi.

 Par prasījumiem atcelt Lēmuma 3. pantu vai samazināt uzliktos naudas sodus

 Par pamatiem par sodu saskaitīšanas aizlieguma principa pārkāpumu un Komisijas pienākumu ņemt vērā agrāk uzliktos sodus, kā arī pamatojuma nesniegšanu šajā jautājumā

 Lietas dalībnieku argumenti

119    Visi prasītāji, izņemot C/G, norāda, ka, atteikdamās no Lēmumā noteiktajiem naudas sodiem atskaitīt to naudas sodu summu, kas jau uzlikti ASV un Kanādā, kā arī summu, ko veido zaudējumu atlīdzības prasījumi ar soda raksturu, kas jau samaksāti minētajās valstīs, Komisija ir pārkāpusi noteikumu, ar kuru ir aizliegta sodu saskaitīšana par vienu pārkāpumu. Šis noteikums esot balstīts uz Kopienas konstitucionālajās tiesībās nostiprinātajiem taisnīguma un samērīguma principiem; tas esot apstiprināts 2000. gada 7. decembrī Nicā pasludinātās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV 2000, C 364, 1. lpp.) 50. pantā un 54.–58. pantā 1985. gada 14. jūnija Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), kas 1990. gada 19. jūnijā parakstīta Šengenā (Luksemburga). Princips ne bis in idem esot nostiprināts arī Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECTK) Protokola Nr. 7 4. pantā, kas it īpaši interpretēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 29. maija spriedumā lietā Fischer pret Austriju.

120    Kā izrietot no Tiesas 1972. gada 14. decembra sprieduma lietā 7/72 Boehringer/Komisija (Recueil, 1281. lpp.), Komisijai esot pienākums trešo valstu iestāžu uzlikto sodu ieskaitīt, ja fakti, kurus, pirmkārt, Komisija un, otrkārt, minētās iestādes inkriminē prasītājam uzņēmumam, ir identiski. Tieši tā tas esot šajā lietā, jo atšķirībā no lietas, kurā pieņemts minētais 1972. gada 14. decembra spriedums, aizliegtā vienošanās, par ko Amerikas un Kanādas iestādes piemērojušas sodu, priekšmeta, vietas un ilguma ziņā ir tāda pati kā aizliegtā vienošanās, par ko sodu ir piemērojusi Komisija.

121    Turklāt, neņemot vērā ieskaitīšanas principu, neesot ievērots Tiesas 1969. gada 13. februāra spriedums lietā 14/68 Walt Wilhelm u.c. (Recueil, 1. lpp., 11. punkts), kā arī Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑149/89 Sotralentz/Komisija (Recueil, II‑1127. lpp., 29. punkts) un 1999. gada 20. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (Recueil, II‑931. lpp., 96. punkts), saskaņā ar kuriem vispārējā taisnīguma prasība nozīmē, ka, nosakot naudas soda apmēru, Komisijai ir jāņem vērā sodi, kas tam pašam uzņēmumam jau ir uzlikti par to pašu faktu.

122    Šajā ziņā SGL apstrīd Lēmumā ietverto vērtējumu, saskaņā ar kuru naudas sodos, kas uzlikti ASV un Kanādā, ir ņemta vērā vienīgi aizliegtās vienošanās konkurenci traucējošā ietekme šo tiesu jurisdikcijā (Lēmuma 179. un 180. apsvērums). Lai pierādītu, ka ASV un Eiropā ir piemērots sods par identiskiem faktiem, SGL norāda uz Lēmumā veiktajiem konstatējumiem. Attiecīgi Lēmuma 14., 17., 18., 71.–73., 106. un 149. apsvērums pierādot, ka Komisija ir vispārīgi atzinusi, ka pārkāpumus veidoja uz globālu projektu balstīti nolīgumi pasaules mērogā, kuros piedalījās attiecīgie uzņēmumi. Komisija neesot apgalvojusi, ka fakti, par kuriem tā uzlikusi naudas sodu, ir notikumi, kas ir nodalāmi no faktiem, par kuriem jau piemērots sods ASV. Attiecībā uz iebildumu pēc būtības, uz kuru attiecas prasītājam ASV uzliktais sods, tiesā apstiprinātajā izlīgumā (plea agreement) esot lasāms, ka nolīgumi par attiecīgajām cenām un kvotām notikuši “Amerikas Savienotajās Valstīs un citur” no 1992. gada līdz 1997. gada jūnijam.

123    SGL piebilst, ka tam ASV uzliktais kriminālsods USD 135 miljonu apmērā jau pārsniedz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzēto sodu maksimālo robežu (10 % no pasaules apgrozījuma). Tādējādi Komisija neesot drīkstējusi tam uzlikt papildu sodu EUR 80,2 miljonu apmērā.

124    Tāpat SGL uzsver, ka Komisija, neveicot nekādu citās valstīs jau uzlikto sodu ieskaitīšanu, nav ņēmusi vērā paziņojumu, ko sniedzis bijušais Konkurences ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors Aleksandrs Šaubs [Alexander Schaub], kurš tikšanās laikā, kas notikusi 1998. gada 1. decembrī, solījis, ka, aprēķinot naudas sodu, Komisija ņemšot vērā ASV uzliktos sodus.

125    Turklāt prasītāji uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi sodu saskaitīšanas aizlieguma principu, ņemdama vērā to pasaules apgrozījumu, kurā ietilpst apgrozījums ASV un Kanādā. Šo apgrozījumu jau esot ņēmušas vērā Amerikas un Kanādas iestādes, nosakot to naudas sodus. Tāpēc, lai novērstu divkāršu sodu, pēc prasītāju uzskatiem, Komisijai bija jāņem vērā tikai tā apgrozījuma daļa, kas gūta no grafīta elektrodu pārdošanas Eiropā.

126    Tie piebilst, ka Komisija nav ņēmusi vērā jau uzlikto naudas sodu preventīvo iedarbību. Nosakot naudas sodu apmēru, tā neesot ievērojusi, ka prasītājiem trešās valstīs jau bija piespriesti naudas sodi un prasīts atlīdzināt zaudējumus pietiekamā apmērā, lai atturētu tos no jaunu konkurences tiesību pārkāpumu izdarīšanas. Tādējādi prasītāji jau esot pietiekami sodīti.

127    Visbeidzot, Tokai un Nippon vaino Komisiju, ka tā Lēmumā nav sniegusi pietiekamu pamatojumu šajā jautājumā. Pirmkārt, tā neesot atbildējusi uz Tokai argumentu par principu ne bis in idem, kas izvirzīts tā atbildē uz Paziņojumu par iebildumiem; minētajā argumentā esot uzsvērta nepieciešamība naudas soda aprēķināšanai pienācīgi “noteikt teritoriju”. Otrkārt, pēc Nippon uzskatiem, pienākums norādīt pamatojumu esot bijis sevišķi svarīgs šajā lietā, jo Komisija uzlikusi naudas sodus, kas aprēķināti pēc pasaules apgrozījuma, taču šī metode esot jauns posms Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē.

128    Komisija būtībā norāda, ka naudas sodi, ko uzlikušas trešo valstu iestādes, ir piemēroti tikai par to valsts konkurences tiesību pārkāpumiem un ka to kompetencē nav sodīt par Kopienu konkurences tiesību pārkāpumiem. Tas, ka dažādām iestādēm ir nācies izskatīt tos pašus faktus, neesot būtiski, jo viens fakts var atbilst pārkāpumam vairākās tiesību sistēmās.

129    Par naudas sodu preventīvo raksturu Komisija atgādina, ka galvenais kritērijs naudas soda aprēķināšanā ir pārkāpuma smagums. Nekas neļaujot secināt, ka naudas sodi ir jāsamazina tāpēc, ka prasītāji jau būtu pietiekami atturēti no pārkāpumiem ar sodiem, kas uzlikti citās jurisdikcijās. Prasītāji esot sodīti tāpēc, ka nav ievērojuši Kopienu konkurences noteikumus, izdarot pārkāpumu Eiropā. Šie konkurences noteikumi esot jāuztver tikpat nopietni kā citu jurisdikciju noteikumi, lai nodrošinātu vēlamo preventīvo iedarbību.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

130    No judikatūras izriet, ka princips ne bis in idem, kas nostiprināts arī ECTK Protokola Nr. 7 4. pantā, ir vispārējs Kopienu tiesību princips, kura ievērošanu nodrošina tiesa (Tiesas 1966. gada 5. maija spriedums apvienotajās lietās 18/65 un 35/65 Gutmann/EAEK Komisija, Recueil, 149. un 172. lpp., un 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā LVM”, 59. punkts, kā arī iepriekš 120. punktā minētais spriedums lietā Boehringer/Komisija, 3. punkts).

131    Kopienu konkurences tiesību jomā šis princips aizliedz Komisijai kādu uzņēmumu atkārtoti sodīt vai saukt pie atbildības par konkurenci traucējošu rīcību, par kuru tas ir sodīts vai atzīts par nevainīgu ar iepriekšēju Komisijas lēmumu, kas vairs nav pārsūdzams.

132    Tomēr judikatūrā ir atzīta iespēja saskaitīt sodus: vienu – Kopienu, otru – valsts, pēc diviem paralēliem procesiem ar atšķirīgiem mērķiem, kuru pieļaujamība izriet no īpašās pilnvaru sadalījuma sistēmas starp Kopienu un dalībvalstīm aizliegto vienošanos jomā. Tomēr vispārējā taisnīguma prasība nozīmē, ka, nosakot naudas soda apmēru, Komisijai ir pienākums ņemt vērā sodus, kuri jau piemēroti šim pašam uzņēmumam par šo pašu faktu, ja tie ir sodi, kas uzlikti par vienas dalībvalsts aizliegtās vienošanās reglamentējošo tiesību pārkāpumiem, kas tādējādi ir izdarīti Kopienu teritorijā (iepriekš 121. punktā minētais spriedums lietā Walt Wilhelm u.c., 11. punkts, un iepriekš 120. punktā minētais spriedums lietā Boehringer/Komisija, 3. punkts; Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑141/89 Tréfileurope/Komisija, Recueil, II‑791. lpp., 191. punkts, un iepriekš 121. punktā minētais spriedums lietā Sotralentz/Komisija, 29. punkts).

133    Tiktāl, ciktāl prasītāji apgalvo, ka, uzliekot tiem naudas sodu par dalību pārkāpumā aizliegtas vienošanās dēļ, par kuru sodus jau bija piemērojušas Amerikas un Kanādas iestādes, Komisija ir pārkāpusi principu ne bis in idem, saskaņā ar kuru vienai un tai pašai personai nevar uzlikt divus sodus par vienu un to pašu pārkāpumu, jāatgādina, ka Kopienu tiesa ir atzinusi, ka uzņēmums var atbilstoši būt iesaistīts divos paralēlos procesos par vienu un to pašu pārkāpumu un tāpēc tam var noteikt divkāršu sodu: vienu – kompetentā attiecīgās dalībvalsts iestāde, otru – Kopienu iestāde. Šī sodu saskaitīšanas iespēja ir pamatota ar to, ka minētajiem procesiem ir atšķirīgi mērķi (iepriekš 121. punktā minētais spriedums lietā Walt Wilhelm u.c., 11. punkts; iepriekš 132. punktā minētais spriedums lietā Tréfileurope/Komisija, 191. punkts, un iepriekš 121. punktā minētais spriedums lietā Sotralentz/Komisija, 29. punkts).

134    Šajos apstākļos princips ne bis in idem vēl jo vairāk nevar būt piemērojams šajā lietā, ja, pirmkārt, Komisijas un, otrkārt, Amerikas un Kanādas iestāžu īstenotajām procedūrām un uzliktajiem sodiem acīmredzami nav vienādi mērķi. Pirmajā gadījumā tie ir netraucētas konkurences saglabāšana Eiropas Savienības vai EEZ teritorijā, bet otrajā gadījumā attiecīgā aizsardzība attiecas uz Amerikas vai Kanādas tirgu (šajā ziņā skat. Tiesas 1970. gada 15. jūlija spriedumu lietā 44/69 Buchler/Komisija, Recueil, 733. lpp., 52. un 53. punkts). Lai piemērotu principu ne bis in idem, jābūt vienādiem ne tikai pārkāpuma faktiem un sodītajām personām, bet jābūt vienotām arī aizsargātajām juridiskajām interesēm (ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] 2003. gada 11. februāra secinājumi lietā C‑213/00 P Italcementi/Komisija [2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, Krājums, I‑123. lpp.], 89. punkts).

135    Šo secinājumu apstiprina arī ECTK Protokola Nr. 7 4. pantā nostiprinātais sodu saskaitīšanas aizlieguma princips. No minētā panta teksta izriet, ka šī principa mērķis ir vienīgi aizliegt valsts tiesai tiesāt vai sodīt par tādu pārkāpumu, par kura izdarīšanu attiecīgā persona šajā valstī jau ir tikusi attaisnota vai notiesāta. Savukārt princips ne bis in idem neaizliedz personu tiesāt vai sodīt par to pašu faktu vairāk nekā vienu reizi divās vai vairākās dažādās valstīs. Tādējādi spriedumam lietā Fischer pret Austriju, uz ko norādījis SGL, šajā prāvā nav nozīmes, jo tas ir pieņemts saskaņā ar ECTK Protokola Nr. 7 4. pantu un attiecas uz diviem sodiem, kas piespriesti vienā valstī.

136    Tāpat jāuzsver, ka prasītāji nav norādījuši nevienu konvenciju vai starptautisko publisko tiesību normu, kas aizliegtu dažādu valstu iestādēm un tiesām tiesāt un sodīt personu par vieniem un tiem pašiem faktiem. Tāpēc šāds aizliegums šobrīd varētu rasties tikai ļoti ciešas starptautiskās sadarbības ceļā, kuras rezultātā tiktu pieņemti tādi kopīgi noteikumi, kādi ir iepriekš minētajā konvencijā, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu. Šajā ziņā prasītāji nav atsaukušies ne uz vienu saistošu konvenciju, kas būtu noslēgta starp Kopienu un tādām trešām valstīm kā Amerikas Savienotās Valstis un Kanāda un kurā būtu paredzēts šāds aizliegums.

137    Iepriekš minētās Pamattiesību hartas 50. pantā tiešām ir paredzēts, ka nevienu nav atļauts atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par noziedzīgu nodarījumu, par kuru tas saskaņā ar likumu Eiropas Savienībā jau ir ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu. Tomēr jākonstatē, ka šis dokuments ir piemērojams tikai Savienības teritorijā un tā 50. pantā noteikto tiesību piemērošanas joma ir skaidri attiecināta tikai uz gadījumiem, kad attiecīgais attaisnojošais vai notiesājošais nolēmums ir pasludināts šajā teritorijā.

138    No tā izriet, ka tiktāl, ciktāl prasītāji norāda, ka ir pārkāpts princips ne bis in idem, jo par attiecīgo aizliegto vienošanos ir piemēroti sodi arī ārpus Kopienu teritorijas, vai ka Komisija Lēmumā ir ņēmusi vērā to pasaules apgrozījumu, kurā ietilpst to apgrozījums ASV un Kanādā, kuru, nosakot sodus, jau ņēmušas vērā Amerikas un Kanādas iestādes, šis iebildums ir noraidāms.

139    Tiktāl, ciktāl prasītāji apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā iepriekš 120. punktā minēto spriedumu lietā Boehringer/Komisija, saskaņā ar kuru Komisijai esot pienākums trešās valsts iestāžu uzlikto sodu ieskaitīt, ja fakti, kurus, pirmkārt, Komisija un, otrkārt, minētās iestādes inkriminē prasītājam uzņēmumam, ir identiski, jāatgādina, ka minētajā spriedumā Tiesa ir norādījusi (3. punkts):

“[..] jautājums par to, vai Komisijai ir pienākums ieskaitīt trešās valsts iestāžu uzlikto sodu, ir jāaplūko tikai tad, ja fakti, kurus, pirmkārt, Komisija un, otrkārt, minētās iestādes inkriminē prasītājam uzņēmumam, ir identiski.”

140    No šīs frāzes acīmredzami izriet, ka Tiesa, nebūt neizlemjot jautājumu par to, vai Komisijai ir jāieskaita sods, ko uzlikušas trešās valsts iestādes, gadījumā, ja fakti, kurus šī un minētās iestādes ir inkriminējušas uzņēmumam, ir identiski, uzskata, ka Komisijas un trešo valstu iestāžu inkriminēto faktu identiskums ir priekšnoteikums iepriekš minētā jautājuma izlemšanai.

141    Turklāt, ņemot vērā īpašo situāciju, ko rada, pirmkārt, dalībvalstu tirgu un kopējā tirgus ciešā savstarpējā atkarība un, otrkārt, īpašā pilnvaru sadalījuma sistēma starp Kopienu un dalībvalstīm aizliegto vienošanos jautājumā tajā pašā teritorijā, proti, kopējā tirgus teritorijā, Tiesa, atzīstot divkāršas tiesvedības iespējamību un ievērojot iespējamo no tās izrietošo dubulto sodīšanu, ir nolēmusi, ka saskaņā ar taisnīguma prasību ir jāņem vērā pirmais nolēmums par soda uzlikšanu (iepriekš 121. punktā minētais spriedums lietā Walt Wilhelm u.c., 11. punkts, un ģenerāladvokāta Meirā [Mayras] secinājumi iepriekš 120. punktā minētajam spriedumam lietā Boehringer/Komisija, Recueil, 1293. lpp., 1301.–1303. punkts).

142    Tomēr šīs lietas apstākļi ir acīmredzami atšķirīgi. Tā kā prasītāji nenorāda uz precīzu kādas konvencijas normu, kas paredzētu, ka Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, ir jāņem vērā tādu trešo valstu kā Amerikas Savienotās Valstis un Kanāda iestāžu vai tiesu uzliktie sodi par to pašu faktu, tie šajā lietā nevar atbilstoši iebilst, ka Komisija nav ievērojusi šādu apgalvoto pienākumu.

143    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka no iepriekš 120. punktā minētā sprieduma lietā Boehringer/Komisija pretēji var secināt, ka Komisijai ir jāieskaita sods, ko uzlikušas trešās valsts iestādes, gadījumā, ja fakti, kurus šī un minētās iestādes ir inkriminējušas attiecīgajam uzņēmumam, ir identiski, jāuzsver, ka, lai gan spriedumā SGL lietā Amerikas Savienotajās Valstīs ir minēts, ka grafīta elektrodu aizliegtās vienošanās mērķis bija ierobežot ražošanu un paaugstināt šo ražojumu cenas “Amerikas Savienotajās Valstīs un citur”, nekādi nav pierādīts, ka ASV piespriestais sods attiektos uz aizliegtās vienošanās piemērošanu vai tās sekām ne tikai šajā valstī (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Boehringer/Komisija, 6. punkts) un it īpaši EEZ, kas turklāt acīmredzami skartu Komisijas teritoriālo kompetenci. Pēdējais apsvērums attiecas arī uz Kanādā uzlikto sodu.

144    Attiecībā uz jau uzlikto naudas sodu preventīvo iedarbību jāuzsver, ka saskaņā ar judikatūru Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kuri tīši vai aiz neuzmanības pārkāpj EKL 81. panta 1. punkta vai 82. panta noteikumus, ir viens no Komisijai piešķirtajiem līdzekļiem, lai tā varētu izpildīt uzraudzības uzdevumu, kas tai uzticēts Kopienu tiesībās. Šis uzdevums ietver pienākumu īstenot vispārēju politiku, kuras mērķis ir konkurences jomā piemērot Līgumā noteiktos principus un sekmēt, lai uzņēmumu rīcība atbilstu šiem principiem (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 105. punkts).

145    No tā izriet, ka Komisijai ir pilnvaras lemt par naudas sodu summu, lai pastiprinātu to preventīvo iedarbību gadījumā, ja konkrēta veida pārkāpumi, ņemot vērā labumu, ko ieinteresētie uzņēmumi var gūt to izdarīšanas rezultātā, vēl joprojām tiek izdarīti salīdzinoši bieži, kaut arī tie atzīti par prettiesiskiem jau kopš Kopienas konkurences politikas ieviešanas sākuma (iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 108. punkts).

146    Prasītāji nevar atbilstoši argumentēt, ka tiem nebija vajadzīga šāda preventīva iedarbība, tāpēc ka tie par tiem pašiem faktiem jau bija sodīti trešo valstu tiesās. Šis prasītāju arguments patiesībā sakrīt ar argumentu par sodu saskaitīšanas aizlieguma principa pārkāpumu, kas ir noraidīts iepriekš.

147    Turklāt, kā izriet no iepriekš minētās judikatūras, preventīvais mērķis, kuru Komisijai ir tiesības izvirzīt, nosakot naudas soda apmēru, ir domāts, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi, veicot darbības Kopienā vai EEZ, ievēro Līgumā paredzētos konkurences noteikumus. Tādējādi par Kopienu konkurences noteikumu pārkāpumu uzlikta naudas soda preventīvo raksturu nevar noteikt nedz atkarībā tikai no sodītā uzņēmuma īpašā stāvokļa, nedz atkarībā no tā, vai uzņēmums ievēro trešās valstīs ārpus EEZ paredzētos konkurences noteikumus.

148    Tāpēc Komisija, ievērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzētās robežas, drīkstēja uzlikt SGL pietiekami preventīvu naudas sodu un, nosakot šīs robežas, tai nebija pienākuma ņemt vērā Amerikā un Kanādā uzliktos sodus.

149    Attiecībā uz pamatu par pamatojuma nesniegšanu pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akta pamatojumā ir skaidri un nepārprotami jābūt norādītai tās iestādes argumentācijai, kas pieņēmusi tiesību aktu, ļaujot ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības, un ļaujot Kopienu tiesai veikt kontroli (skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. oktobra spriedumu lietā T‑171/97 Swedish Match Philippines/Padome, Recueil, II‑3241. lpp., 82. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑12/99 un T‑63/99 UK Coal/Komisija, Recueil, II‑2153. lpp., 196. punkts).

150    Šajā lietā Lēmuma 179.–183. apsvērumā ir skaidri noraidīti argumenti, ko SGL bija izvirzījis administratīvās procedūras laikā, lai panāktu principa ne bis in idem piemērošanu. Tāpat Komisija ir norādījusi, ka, pēc tās uzskatiem, šis princips nav piemērojams attiecībā uz Amerikas un Kanādas iestāžu uzliktajiem sodiem. Pat pieņemot, ka šajos apsvērumos nebija pausts viedoklis par konkrētu Tokai izvirzītu argumentu (skat. iepriekš 127. punktu) un ka Komisijas pieeja faktiski bija jauns posms tās lēmumu pieņemšanas praksē, nekas neliedza prasītājiem efektīvi aizstāvēt savas intereses Pirmās instances tiesā, izvirzot visus pamatus un argumentus, kas tiem šķita atbilstīgi, lai apstrīdētu Komisijas viedokli. Turklāt Pirmās instances tiesa ir varējusi īstenot pārbaudi tiesā, lemjot par dažādajiem principa ne bis in idem aspektiem.

151    No iepriekš izklāstītā izriet, ka pamati par sodu saskaitīšanas aizlieguma principa pārkāpumu un Komisijas pienākumu ņemt vērā agrāk uzliktos sodus, kā arī pamatojuma nesniegšanu šajā jautājumā ir noraidāmi.

152    Attiecībā uz SGL izvirzīto īpašo iebildumu, ka kompetentais Komisijas ģenerāldirektors tam esot apsolījis, ka Amerikā uzliktie sodi tiks atskaitīti no Komisijas uzliktā naudas soda, prasītājs atsaucas uz tā tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Šis princips attiecas uz ikvienu privātpersonu, kas atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Kopienas administrācija tai ir radījusi pamatotas cerības (Tiesas 1987. gada 11. marta spriedums lietā 265/85 Van den Bergh en Jurgens/Komisija, Recueil, 1155. lpp., 44. punkts, un 1990. gada 26. jūnija spriedums lietā C‑152/88 Sofrimport/Komisija, Recueil, I‑2477. lpp., 26. punkts), precizējot, ka neviens nevar atsaukties uz šī principa pārkāpumu, ja nav precīzu, beznosacījuma un saskaņotu solījumu no oficiāliem un uzticamiem avotiem, ko administrācija tam būtu sniegusi (Pirmās instances tiesas 1999. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑203/97 Forvass/Komisija, Recueil FP, I‑A‑129. un II‑705. lpp., 70. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2000. gada 18. janvāra spriedums lietā T‑290/97 Mehibas Dordtselaan/Komisija, Recueil, II‑15. lpp., 59. punkts).

153    Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka Lēmumu pieņēma Komisijas locekļu kolēģija saskaņā ar koleģialitātes principu, kas nostiprināts Komisijas 2000. gada 29. novembra Reglamenta (OV L 308, 26. lpp.) 1. pantā, nevis ģenerāldirektors (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑31/99 ABB Asea Brown Boveri/Komisija, Recueil, II‑1881. lpp., 104. punkts). Turklāt SGL nevarēja pamatoti sagaidīt, ka tāda lēmuma pieņemšanu, ar ko tam uzliek naudas sodu, lai to sodītu par dalību pārkāpumā, kas bija aizliegta vienošanās pasaules mērogā grafīta elektrodu tirgū, kā “vadības vai administratīvs pasākums” Reglamenta 14. panta nozīmē varētu būt deleģēta konkurences jomā kompetentajam ģenerāldirektoram. Tādējādi ģenerāldirektors nekādi nevarēja sniegt SGL “precīzus solījumus no oficiāla un uzticama avota” attiecībā uz tam ASV un Kanādā uzlikto sodu ieskaitīšanu, jo viņa kompetencē bija tikai iesniegt priekšlikumus kolēģijai, kura tos varēja pēc izvēles pieņemt vai noraidīt.

154    Turklāt SGL pats, šķiet, ir šaubījies par to, vai solījumi, kurus, iespējams, 1998. gada 1. decembrī sniedzis A. Šaubs, ir precīzi. 2000. gada 4. aprīļa atbildē uz Paziņojumu par iebildumiem SGL nenorādīja uz minētajiem solījumiem, bet, gluži pretēji, iebilda, ka Komisija nav darījusi zināmu, vai un cik lielā mērā tā saistībā ar principu ne bis in idem ņems vērā sodus, kas jau uzlikti ASV. Katrā ziņā SGL neapgalvoja, ka apstrīdētais A. Šauba solījums būtu mudinājis to sadarboties ar Komisiju un atzīt inkriminētos faktus.

155    No tā izriet, ka arī iebildumu par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu saistībā ar SGL ASV uzliktā soda ieskaitīšanu nevar pieņemt.

 Par pamatiem par Pamatnostādņu neņemšanu vērā, to prettiesiskumu un pamatojuma nesniegšanu šajā jautājumā

 Ievada apsvērumi par atbilstošajām tiesību normām, kuras attiecas uz prasītājiem uzliktajiem sodiem

156    Saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu “Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem [..] [naudas sodus] 1000 līdz 1 000 000 [euro] [..] apmērā, bet nepārsniedzot 10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma, ja tie [tīši] vai [aiz neuzmanības] [..] pārkāpj Līguma [81]. panta 1. punkt[a noteikumus] [..]”. Tajā pašā normā ir paredzēts, ka, “nosakot [naudas soda] apmēru, ņem vērā gan pārkāpuma smagumu, gan tā ilgumu”.

157    Ar šo tiesību normu Komisijai ir piešķirta rīcības brīvība naudas sodu noteikšanā (Pirmās instances tiesas 1997. gada 21. oktobra spriedums lietā T‑229/94 Deutsche Bahn/Komisija, Recueil, II‑1689. lpp., 127. punkts), kas, konkrēti, ir tās vispārējās konkurences politikas funkcija (iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 105. un 109. punkts). Šajā ziņā, lai nodrošinātu pārskatāmību un objektivitāti lēmumos par naudas sodiem, Komisija 1998. gadā pieņēma Pamatnostādnes. Tas ir dokuments, kurā, ievērojot tiesību aktus ar augstāku spēku, ir paredzēts precizēt kritērijus, kurus tā paredz piemērot, īstenojot savu rīcības brīvību; no tā izriet pašas izvēlēts šīs rīcības brīvības ierobežojums (Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. aprīļa spriedums lietā T‑214/95 VlaamsGewest/Komisija, Recueil, II‑717. lpp., 89. punkts), jo Komisijai ir jāievēro norādošie noteikumi, kurus tā pati sev ir izstrādājusi (Pirmās instances tiesas 1996. gada 12. decembra spriedums lietā T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, Recueil, II‑2169. lpp., 57. punkts).

158    Šajā lietā saskaņā ar Lēmuma 126.–144. apsvērumu Komisija, pamatojoties uz fakta konstatējumu, ka ir pārkāpti EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumi, uzlika naudas sodus visiem prasītājiem. No šiem apsvērumiem izriet, ka naudas sodi tika uzlikti saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un ka, lai gan Lēmumā nav tieši norādīts uz Pamatnostādnēm, Komisija ir noteikusi naudas sodu apmēru, piemērojot Pamatnostādnēs definēto metodi.

159    Saskaņā ar šo metodi Komisija par atskaites punktu, aprēķinot naudas sodu apmēru, kuri uzliekami attiecīgajiem uzņēmumiem, izmanto pamatsummu, kas noteikta atkarībā no pārkāpuma smaguma. Pārkāpuma smaguma izvērtēšanā ir jāņem vērā paša pārkāpuma raksturs, tā faktiskā ietekme uz tirgu, ja to ir iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus lielums (1.A punkta pirmā daļa). Šajā ziņā pārkāpumi ir iedalīti trijās kategorijās, proti, “nelieli pārkāpumi”, par kuriem paredzamais naudas soda apmērs ir no 1000 līdz 1 miljonam euro, “smagi pārkāpumi”, par kuriem paredzamais naudas soda apmērs ir no 1 līdz 20 miljoniem euro, un “ļoti smagi pārkāpumi”, par kuriem paredzamais naudas soda apmērs pārsniedz 20 miljonus euro (1.A punkta otrā daļa, no pirmā līdz trešajam ievilkumam). Katrā no šīm kategorijām norādīto sodu mērogs ļauj atšķirīgi izturēties pret uzņēmumiem, ņemot vērā to izdarīto pārkāpumu raksturu (1.A punkta trešā daļa). Turklāt ir jāņem vērā pārkāpuma izdarītāju faktiskā ekonomiskā spēja radīt būtiskus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem, it īpaši patērētājiem, un jānosaka tāds naudas soda apmērs, lai tam būtu pietiekami preventīvs raksturs (1.A punkta ceturtā daļa).

160    Katrā no šādi definētajām trijām pārkāpumu kategorijām, pēc Komisijas uzskatiem, atsevišķos gadījumos ir jālīdzsvaro konkrētais apmērs, lai ņemtu vērā katra uzņēmuma nelikumīgās rīcības īpašo nozīmi – un tādējādi faktisko ietekmi – uz konkurenci, it īpaši gadījumos, kad uzņēmumiem, kas ir vienāda rakstura pārkāpuma izdarītāji, ir ļoti dažāds lielums, un tādējādi jāpielāgo pamatsummas atskaites punkts katra uzņēmuma konkrētajam raksturam (turpmāk tekstā – “sākumsumma”) (1.A punkta sestā daļa).

161    Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Pamatnostādnēs ir nošķirti īslaicīgi pārkāpumi (parasti mazāk par vienu gadu), par kuriem saskaņā ar smagumu noteiktā sākumsumma nav jāpalielina, vidēja ilguma pārkāpumi (parasti no viena līdz pieciem gadiem), par kuriem šo summu var palielināt par 50 %, un ilgstoši pārkāpumi (parasti vairāk par pieciem gadiem), par kuriem šo summu var palielināt par 10 % par katru gadu (1.B punkta pirmā daļa, no pirmā līdz trešajam ievilkumam).

162    Tad Pamatnostādnēs piemēra veidā ir minēts atbildību pastiprinošu apstākļu un atbildību mīkstinošu apstākļu saraksts, kurus var ņemt vērā, palielinot vai samazinot pamatsummu.

163    Visbeidzot, Pamatnostādnēs ir precizēts, ka naudas soda apmēra aprēķināšanas galīgais rezultāts atbilstoši šai shēmai (pamatsumma, kam piemēroti procenti par atbildību pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem) saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu [5. punkta a) apakšpunkts] nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10 % no uzņēmumu pasaules apgrozījuma. Turklāt Pamatnostādnēs ir paredzēts, ka pēc tam, kad veikti iepriekš minētie aprēķini, atbilstoši apstākļiem jāņem vērā daži objektīvi dati, piemēram, īpaša ekonomiskā situācija, ekonomiskās vai finansiālās priekšrocības, ko, iespējams, guvuši pārkāpuma izdarītāji, konkrēto uzņēmumu atbilstošās pazīmes, kā arī to reālā maksātspēja, ņemot vērā īpašo sociālo situāciju, lai beigās pielāgotu paredzēto naudas sodu apmēru [5. punkta b) apakšpunkts].

164    Šajos apstākļos ir jāizvērtē, vai, kā apgalvo prasītāji, Lēmuma 3. pantā uzliktie naudas sodi nav pārmērīgi un nav noteikti, pamatojoties uz kļūdainu metodiku.

165    Šajā ziņā jāatgādina, ka – lai gan Komisijai naudas sodu apmēra noteikšanā ir rīcības brīvība un tai nav obligāti jāpiemēro precīza matemātiska formula (Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑150/89 Martinelli/Komisija, Recueil, II‑1165. lpp., 59. punkts) – Pirmās instances tiesa tomēr atbilstoši Regulas Nr. 17 17. pantam prasības par lēmumiem, kuros Komisija ir noteikusi naudas sodu, izskata ar neierobežotu kompetenci EKL 229. panta nozīmē un tādējādi tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu. Šajā ziņā tās naudas soda samērīguma vērtējums neatkarīgi no Komisijas, iespējams, pieļautām acīmredzamām kļūdām vērtējumā var pamatot tādas papildu informācijas iesniegšanu un ņemšanu vērā, kura nav minēta Komisijas lēmumā (iepriekš 108. punktā minētais spriedums lietā SCA Holding/Komisija, 55. punkts).

 Par Lēmumā atkarībā no pārkāpuma smaguma noteiktajām sākumsummām

 Lēmuma kopsavilkums

166    Lēmuma 129.–154. apsvērumā Komisija ir noteikusi sākumsummu katram naudas sodam atkarībā no pārkāpuma smaguma. Šajā ziņā tā ir ņēmusi vērā: pārkāpuma raksturu (tirgu sadali un cenu noteikšanu svarīgā rūpniecības nozarē), uzskatīdama, ka jautājums ir par ļoti smagu EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu; pārkāpuma faktisko ietekmi uz grafīta elektrodu tirgu EEZ, uzskatīdama, ka ne tikai notikusi vienošanās par cenām, bet tās arī paziņotas un īstenotas, precizējot, ka piemērotās cenas (it īpaši cenu palielinājums) sešus gadus lielā mērā atbilda karteļa noteiktajām cenām; un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus lielumu, norādīdama, ka kartelis darbojās visā kopējā tirgū un visā EEZ pēc tās izveides.

167    Ņemot vērā šos faktorus, Komisija uzskatīja, ka attiecīgie uzņēmumi ir izdarījuši “ļoti smagu pārkāpumu”.

168    Tāpat, lai ņemtu vērā katra uzņēmuma faktisko ekonomisko spēju nodarīt būtisku kaitējumu konkurencei un ievērojot, ka attiecīgo uzņēmumu lielums bija ļoti dažāds, Komisija piemēroja atšķirīgu attieksmi. Šajā nolūkā tā attiecīgos uzņēmumus, pamatojoties uz katra uzņēmuma pasaules apgrozījumu attiecīgā ražojuma pārdošanā, iedalīja trijās kategorijās. Salīdzinājumā tika izmantoti dati par apgrozījumu, kas attiecināms uz minēto ražojumu, pēdējā gadā, kurā noticis pārkāpums, proti, 1998. gadā; minētie dati izriet no tabulas, kas ietverta Lēmuma 30. apsvērumā.

169    Ņemot vērā šajā tabulā ietvertos datus, SGL un UCAR, – abi galvenie grafīta elektrodu ražotāji pasaulē un EEZ, bija iedalīti pirmajā kategorijā (sākumsumma – EUR 40 miljoni). C/G, SDK un Tokai, kuru tirgus daļas pasaules mērogā bija daudz mazākas (no 5 līdz 10 %), bija iedalīti otrajā kategorijā (sākumsumma – EUR 16 miljoni). VAW, SEC un Nippon, kuru tirgus daļas pasaulē bija mazākas par 5 %, bija iekļauti trešajā kategorijā (sākumsumma – EUR 8 miljoni).

170    Visbeidzot, lai ņemtu vērā VAW un SDK lielumu un kopējos resursus, Komisija piemēroja VAW sākumsummai koeficientu 1,25, tai sasniedzot EUR 10 miljonus, un SDK (tika uzskatīts, ka tas neapšaubāmi ir lielākais no uzņēmumiem, uz kuriem attiecas Lēmums) sākumsummai – koeficientu 2,5, tai sasniedzot EUR 40 miljonus.

 Lietas dalībnieku argumenti

171    SGL iebilst pret Pamatnostādņu piemērojamību, norādot, ka ar tajās noteikto aprēķina metodi pilnībā ir veikta atkāpe no iepriekšējās pieejas, abstrahējoties no samērīguma attiecībā pret apgrozījumu. Tikai kopējam apgrozījumam proporcionāls sods atbilstu Regulas Nr. 17 15. pantam. Citādi tādi uzņēmumi kā SGL, kuru apgrozījumu galvenokārt veido attiecīgā ražojuma pārdošana, būtu neizdevīgākā stāvoklī nekā uzņēmumi, kuru apgrozījuma lielāko daļu veido citi ražojumi.

172    Savukārt UCAR Komisiju kritizē par to, ka tā par attiecīgo uzņēmumu relatīvās nozīmes kritēriju ir ņēmusi vērā pasaules apgrozījumu. Ar šo metodi UCAR, kas ir Amerikas sabiedrība, esot nostādīts neizdevīgā stāvoklī, jo tā saimnieciskās darbības apmērs ASV noteikti atspoguļojas tā pasaules apgrozījumā.

173    Tāpat SGL sūdzas par pārskatāmības trūkumu un pamatojuma nesniegšanu, nosakot trīs kategorijas, kurās bija iedalīti attiecīgie uzņēmumi, it īpaši izvēloties summas un klasifikācijas kritērijus. Šādi noteiktas summas esot patvaļīgas, jo no Lēmuma arī nevarot uzzināt, vai Komisija ir pamatojusies uz attiecīgo uzņēmumu kopējo apgrozījumu vai to attiecīgā ražojuma apgrozījumu. Turklāt ļoti lielā sākumsumma EUR 40 miljonu apmērā, kas SGL noteikta par pārkāpuma smagumu, neatbilstot iepriekšējai Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei.

174    Komisija arī neesot pierādījusi, ka aizliegtā vienošanās ir konkrēti izraisījusi faktisku cenu pieaugumu. Tā neesot ievērojusi, ka cenu pieaugumam laikā no 1992. līdz 1996. gadam ir cits izskaidrojums: strukturālās krīzes laikā, kas valdīja deviņdesmito gadu sākumā, cenas esot bijušas acīmredzami zemākas par pašizmaksu; tādējādi vēlāks palielinājums esot bijis vajadzīgs, lai saglabātu nozari un finansētu kvalitātes uzlabošanu. Turklāt Komisija pati esot atzinusi (Lēmuma 139. apsvērums), ka ir grūti pateikt, vai un kādā mērā cenas būtu bijušas citādas, ja aizliegtās vienošanās nebūtu bijis.

175    SGL piebilst, ka Komisija ievērojamās sākumsummas ir pamatojusi tikai ar nepieciešamību nodrošināt “preventīvo iedarbību” (Lēmuma 146., 148. un 152. apsvērums). Tādējādi tā neesot ievērojusi faktu, ka atbilstoši taisnīguma principam ir jāņem vērā arī katra uzņēmuma īpašie apstākļi, piemēram, speciālās prevencijas un samērīguma aspekti.

176    Četri Japānas prasītāji un C/G, kuriem EEZ nebija “vietējais tirgus”, norāda, ka Komisijai tā vietā, lai piešķirtu nesamērīgu nozīmi attiecīgā ražojuma pasaules apgrozījumam un tirgus daļām, bija jāpamatojas uz apgrozījumu un tirgus daļām EEZ. Tikai ar šādu metodi, pirmkārt, būtu ievērota Komisijas ierobežotā teritoriālā kompetence un, otrkārt, varētu izvērtēt katra uzņēmuma faktisko spēju būtiski apdraudēt konkurenci EEZ.

177    Tokai [.. %], Nippon [.. %], SDK [.. %], SEC [.. %] un C/G [.. %] tirgus daļas EEZ esot bijušas maznozīmīgas salīdzinājumā ar SGL un UCAR tirgus daļām; to dalība aizliegtās vienošanās darbībās Eiropā esot bijusi tikai pasīva. Šajā ziņā tie veic vairākus to naudas sodu sākumsummu, pamatsummu un galīgo summu salīdzinājumus ar priekšgalā esošo uzņēmumu SGL un UCAR atbilstošajām summām un dažādu attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu salīdzinājumus, lai pierādītu, ka tiem uzliktie sodi ir pārmērīgi attiecībā pret to ekonomisko klātbūtni EEZ. Turklāt tie salīdzina Komisijas piemēroto aprēķina metodi ar, kā apgalvots, taisnīgāku Amerikas iestāžu metodi.

178    Tie precizē, ka to maznozīmīgā un pasīvā klātbūtne EEZ tirgū nekādi neizriet no aizliegtās vienošanās sekām, bet gan ir sekas autonomiem lēmumiem, kurus tie turklāt esot pieņēmuši ilgi pirms pārkāpuma laika posma sākuma paši savās ekonomiskajās interesēs. Komisijai neesot izdevies pierādīt, ka tie nav pārdevuši attiecīgo ražojumu EEZ tieši aizliegtās vienošanās dēļ. Konkrēti, tā neesot pierādījusi, ka gadījumā, ja aizliegtās vienošanās nebūtu bijis, to tirgus daļas vai pārdošanas daudzums EEZ būtu bijuši acīmredzami lielāki.

179    Tokai, Nippon, SEC un C/G piebilst, ka, pat ja tiktu ievērots Komisijas domu gājiens un tiktu akceptēta sākumsummas noteikšana, pamatojoties uz pasaules apgrozījumu 1998. gadā, kas gūts no attiecīgā ražojuma, ar to, ka Komisija tos iedalījusi iepriekš minētajās trijās kategorijās un noteikusi atbilstošos skaitļus (40 miljoni, 16 miljoni un 8 miljoni euro), tiekot pārkāpti samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principi. To sākumsumma proporcionāli, proti, salīdzinājumā ar pasaules apgrozījumu un tirgus daļām, esot daudz lielāka par SGL, UCAR un SDK noteikto sākumsummu.

180    Attiecībā uz tā individuālo dalību pārkāpumā C/G arī norāda, ka tā stāvoklis vairākos aspektos atšķiras no pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku stāvokļa. Šajā ziņā tas min ne vien savu maznozīmīgo lomu, bet arī dažus apstākļus, kuru dēļ tas secina, ka tā prettiesisko rīcību nevarēja kvalificēt kā “ļoti smagu” pārkāpumu.

181    SDK iebilst, ka Komisija esot mākslīgi “uzpūtusi” tā naudas sodu, papildus piemērojot prevencijas koeficientu 2,5, ar kuru tā sākumsumma tika palielināta par EUR 24 miljoniem. Šāds koeficients neesot piemērots nedz aizliegtās vienošanās priekšgalā esošajiem uzņēmumiem, nedz aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kuriem bija lielākas tirgus daļas EEZ, nedz arī tiem, kuri bija kavējuši Komisijas izmeklēšanu, un tiem, kuri bija turpinājuši pārkāpumu pat pēc šīs izmeklēšanas. Tāpēc tā esot vienīgi sabiedrības SDK divkārša diskriminējoša un nesamērīga sodīšana, kaut gan VAW piemērotais reizinātājs esot bijis tikai 1,25 un ar to šīs sabiedrības summa esot palielinājusies tikai par EUR 2 miljoniem.

182    Tiktāl, ciktāl Komisija norāda uz SDK lielumu un kopējiem resursiem (Lēmuma 152.–154. apsvērums), SDK atsaucas uz ekonomikas eksperta atzinumu, apgalvodams, ka ekonomiskais spēks nav atkarīgs no lieluma vien. Pirmkārt, lielas sabiedrības, kam konkrētajā tirgū ir maza tirgus daļa, kā tas ir SDK gadījumā, negūstot nekādu varu no savas klātbūtnes citos tirgos, kuriem nav nekādas saiknes ar konkrēto tirgu. Otrkārt, arī lielu konglomerātu, kam ir vājš finanšu stāvoklis, nevarot uzskatīt par ekonomiski spēcīgu vienīgi tā lieluma dēļ. Uzņēmums, kam ir neliela attiecīgā ražojuma tirgus daļa, negūstot lielāku labumu no aizliegtās vienošanās tikai tādēļ, ka tas pārdod ražojumus, kuri nav saistīti ar aizliegto vienošanos un kurus tāpēc aizliegtā vienošanās neietekmē. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka ir jāpiemēro prevencijas koeficients, tam esot jābūt atkarīgam no stāvokļa EEZ tirgū, kurā SDK esot tikai maznozīmīga vieta, un tajā esot jāņem vērā vienīgi iespējamība atklāt aizliegto vienošanos un tās dalībnieku gaidāmā peļņa.

183    Pēc SDK uzskatiem, reizinātāja 2,5 piemērošana neesot savienojama arī ar vairākiem iepriekšējiem Komisijas lēmumiem. Tādējādi Komisija dažādas lietas izlemjot nekonsekventi. Visbeidzot, esot pārkāptas SDK tiesības uz aizstāvību, jo tas neesot uzklausīts jautājumā par iemesliem un kritērijiem, izvēloties reizinātāju 2,5.

184    Visi Japānas prasītāji sūdzas par nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz dažādiem jautājumiem, kas nupat īsumā izklāstīti.

185    Pēc Komisijas uzskatiem, no Lēmumā izklāstītā pamatojuma un no judikatūras izriet, ka neviens no pamatiem nav pamatots.

186    Konkrēti, attiecībā uz uzņēmumu iedalījumu trijās kategorijās un sākumsummu noteikšanu Komisija apstrīd, ka tā būtu balstījusies vienīgi uz pasaules apgrozījumu no attiecīgā ražojuma pārdošanas. Atskaites punkts, aprēķinot naudas sodu apmēru, esot bijis pārkāpuma smagums (raksturs un ietekme, kā arī konkrētā ģeogrāfiskā tirgus lielums). Apgrozījums un tirgus daļas pasaules mērogā esot bijušas tikai pamats, lai noteiktu aizliegtās vienošanās uzņēmumu relatīvo nozīmi EEZ. Tāpēc Komisijas pieejā esot ņemti vērā daudzi elementi un tā neesot vienkāršs uz apgrozījumu balstīts aprēķins.

187    Attiecībā uz reizinātāju 2,5, kas piemērots SDK noteiktajai sākumsummai, Komisija apstrīd argumentu, ka šai korekcijai bija jārada papildu preventīvā iedarbība. Gluži pretēji, ar korekcijas koeficientu vienkārši esot atzīts fakts, ka atšķirīgiem finanšu resursiem ir jāpiemēro atšķirīgi naudas sodi, ja ar tiem tiek paredzēts radīt līdzvērtīgu preventīvo iedarbību. Tas nozīmējot atšķirīgu attieksmi pret aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Tādu lielu konglomerātu gadījumā, kādā ietilpst SDK, nepietiekot ņemt vērā apgrozījumu tajā tirgū, kurā noticis pārkāpums.

188    Attiecībā tieši uz skaitli 2,5 Komisija apgalvo, ka tas nav balstīts uz grupas, kurai pieder prasītājs, pasaules apgrozījumu. Tā drīzāk esot bruto korekcija, kurā ņemts vērā SDK lielums un tā kopējie resursi, jo tas neapšaubāmi bijis lielākais no uzņēmumiem, uz kuriem attiecas Lēmums.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

 Par Pamatnostādņu piemērojamību, nosakot izmantojamo apgrozījumu

189    Tiktāl, ciktāl SGL atsaucas uz Pamatnostādņu nesaderību ar iepriekšējo Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi, kura esot bijusi balstīta uz kopējo apgrozījumu, ir jāprecizē, ka sodi, kurus Komisija var uzlikt par Kopienu konkurences noteikumu pārkāpumu, ir definēti Regulas Nr. 17, kas pieņemta dienu pirms pārkāpuma izdarīšanas datuma, 15. pantā. Kā izriet no šī sprieduma 159.–164. punkta, Pamatnostādnēs izklāstītā vispārējā metode naudas sodu apmēra aprēķināšanai ir balstīta uz diviem Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā minētiem kritērijiem, proti, pārkāpuma smagumu un ilgumu, un tajā tiek ievērota tajā pašā tiesību normā noteiktā maksimālā robeža attiecībā pret katra uzņēmuma apgrozījumu (iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 231. punkts).

190    Tādējādi Pamatnostādnēs nav iekļauts stingrāks sodu tiesiskais regulējums nekā minētajā normā noteiktais (iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 232. punkts).

191    Pārmaiņas, ko Pamatnostādnes radot attiecībā pret iepriekšējo Komisijas administratīvo praksi, nav tādas izmaiņas atbilstošajā tiesiskajā regulējumā, kurā noteikts uzliekamo naudas sodu apmērs, kuras būtu pretrunā vispārējam likumu atpakaļejoša spēka aizlieguma principam vai vispārējam tiesiskās drošības principam. Pirmkārt, iepriekšējā Komisijas prakse pati par sevi nav naudas sodu tiesiskais regulējums konkurences jomā, jo šāds regulējums ir noteikts vienīgi Regulā Nr. 17. Otrkārt, ievērojot rīcības brīvību, kas ar Regulu Nr. 17 atstāta Komisijai, to, ka Komisija ievieš jaunu naudas sodu apmēra aprēķina metodi, kuru piemērojot var paaugstināties vispārējais naudas sodu apmērs, nevar uzskatīt par Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzēto naudas sodu palielināšanu ar atpakaļejošu spēku (iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 233.–235. punkts).

192    Turklāt tas, ka Komisija agrāk ir piemērojusi konkrēta apmēra naudas sodus konkrēta veida pārkāpumiem, nevar liegt tai palielināt šo apmēru, ievērojot Regulā Nr. 17 norādītās robežas, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu, ka tiek īstenota Kopienu konkurences politika (iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 109. punkts). Gluži pretēji, Kopienu konkurences noteikumu efektīvai piemērošanai ir nepieciešams, lai Komisija varētu jebkurā brīdī pielāgot naudas sodu apmēru šīs politikas vajadzībām (iepriekš minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 109. punkts, un iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 236. un 237. punkts).

193    No tā izriet, ka iebildums par Pamatnostādņu nepiemērojamību ir noraidāms.

194    Tādējādi četru Japānas prasītāju un C/G atsauce uz Amerikas aprēķina metodēm, kas, kā apgalvots, esot taisnīgākas, nav ņemama vērā, jo Komisija varēja leģitīmi piemērot Pamatnostādnēs izklāstīto aprēķina metodi.

 Par apgrozījumu, ko Komisija izmantojusi, nosakot sākumsummu

195    Tiktāl, ciktāl Komisijai tiek pārmests, ka tā nav noteikusi dažādās sākumsummas, pamatojoties vai nu uz apgrozījumu no grafīta elektrodu pārdošanas EEZ, vai arī uz kopējo visu preču apgrozījumu, ir jāatgādina, pirmkārt, ka vienīgā Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā ietvertā tiešā norāde uz apgrozījumu attiecas uz augstāko robežu, ko naudas soda apmērs nedrīkst pārsniegt, un, otrkārt, ka šī robeža ir jāsaprot tādējādi, ka tā attiecas uz kopējo apgrozījumu (iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 119. punkts). Ievērojot šo robežu, Komisija principā var noteikt naudas sodu, aprēķinot to no apgrozījuma pēc savas izvēles, ņemot vērā preču ģeogrāfisko mērogu un attiecīgās preces (iepriekš 39. punktā minētais spriedums Cementa lietā, 5023. punkts), bet tai nav pienākuma precīzi ņemt vērā kopējo apgrozījumu vai apgrozījumu, kas ir iegūts ģeogrāfiskajā tirgū vai attiecīgo preču tirgū. Visbeidzot, kaut arī Pamatnostādnēs nav paredzēts naudas soda aprēķins, izmantojot konkrētu apgrozījuma summu, tajās arī nav liegts apgrozījumu ņemt vērā ar nosacījumu, ka Komisijas izvēlē netiek pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

196    Šajā lietā pretēji SGL argumentam no Lēmuma 149.–151. apsvēruma skaidri izriet, ka Komisija attiecīgā ražojuma pasaules apgrozījumu ir izvēlējusies, lai sākumsummās atspoguļotu pārkāpuma raksturu, tā faktisko ietekmi uz tirgu, kā arī ģeogrāfiskā tirgus lielumu, ņemot vērā, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku lielums bija ļoti atšķirīgs.

197    Ievērojot aizliegtās vienošanās raksturu kā tādu, Komisija pamatoti ir ņēmusi vērā šo apgrozījumu, nepieļaudama kļūdu vērtējumā, jo tas ļāva ņemt vērā “pārkāpuma izdarītāju faktisko ekonomisko spēju radīt būtiskus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem, it īpaši patērētājiem,” Pamatnostādņu 1.A punkta ceturtās daļas nozīmē.

198    Atbilstoši Lēmumā konstatētajam aizliegtā vienošanās bija pasaules mēroga vienošanās un tā ietvēra gan cenu noteikšanu, gan tirgu sadali pēc “vietējā ražotāja” principa: ražotājiem, kas nebija no EEZ, tā vietā, lai radītu agresīvu konkurenci EEZ tirgū, beigu beigās nācās doties prom no šī tirgus, kurš nebija “to vietējais tirgus” (skat. iepriekš 64. un 67. punktu). Ja Komisija Tokai, SDK, Nippon, SEC un C/G sākumsummas būtu aprēķinājusi, pamatojoties uz to attiecīgo ražojumu mazo apgrozījumu EEZ, tā būtu tiem atlīdzinājusi par to, ka tie ir ievērojuši vienu no aizliegtās vienošanās pamatprincipiem un ir piekrituši nekonkurēt EEZ tirgū, kamēr to rīcība atbilstoši šim aizliegtās vienošanās principam ļāva “vietējiem” ražotājiem Eiropā, proti, tieši SGL un UCAR, vienpusēji noteikt cenas EEZ. Ar šādu rīcību Japānas prasītāji un C/G ir traucējuši konkurenci EEZ tirgū neatkarīgi no to faktiskā apgrozījuma minētajā tirgū.

199    Šajā ziņā jāprecizē, ka Lēmumā inkriminētā pasaules mēroga aizliegtā vienošanās ir kaitējusi patērētājiem EEZ, jo tieši SGL un UCAR varēja paaugstināt savas cenas EEZ bez apdraudējuma no Japānas prasītāju un C/G puses, kuri atbilstoši savstarpības principam pasaules mērogā tāpat varēja rīkoties savos attiecīgajos tirgos, proti, pirmkārt, Japānā un Tālajos Austrumos un, otrkārt, ASV. Tā kā viens no aizliegtās vienošanās mērķiem bija novērst konkurējošo spēku, – kādi bija ražotāji, “kas nav vietējie ražotāji”, – izvēršanos EEZ, šo ražotāju dalība bija nepieciešama aizliegtās vienošanās pienācīgai darbībai kopumā, t.i., pārējos pasaules reģionālajos tirgos. Tādējādi tā pārkāpuma faktisko ietekmi uz EEZ, ko izdarījuši visi aizliegtās vienošanās dalībnieki, to skaitā prasītāji, kuriem EEZ nebija “vietējais tirgus”, veidoja tas, ka tie sekmēja aizliegtās vienošanās kopējo efektivitāti, jo ikviens no trijiem “pīlāriem” – Amerikas Savienotās Valstis, EEZ un Tālie Austrumi/Japāna – bija būtisks aizliegtās vienošanās efektīvai darbībai pasaules mērogā.

200    Jāpiebilst, – tas, ka Komisijas kompetence sodīšanā attiecas tikai uz EEZ teritoriju, neliedz tai, novērtējot aizliegtās vienošanās dalībnieku ekonomisko spēju apdraudēt konkurenci EEZ, ņemt vērā attiecīgā ražojuma pasaules apgrozījumu. Komisija to var izvērtēt tāpat, kā tā atbilstoši Regulas Nr. 17 15. pantam un ar to saistītajai judikatūrai ņem vērā sodītā uzņēmuma finansiālo spēju, pamatodamās uz tā kopējo pasaules apgrozījumu.

201    Iedibinātā judikatūra tiešām nepieļauj, ka vienam vai otram apgrozījumam tiek piešķirta nesamērīga nozīme salīdzinājumā ar citiem novērtēšanas elementiem; tādējādi piemērojamo naudas sodu nevar noteikt, veicot vienkāršu aprēķinu, kas balstīts uz kopējo apgrozījumu, it īpaši, ja attiecīgās preces veido tikai nelielu apgrozījuma daļu (iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 120. un 121. punkts, un Pirmās instances tiesas 1994. gada 14. jūlija spriedums lietā T‑77/92 Parker Pen/Komisija, Recueil, II‑549. lpp., 94. punkts). Tādējādi Pirmās instances tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Parker Pen/Komisija atzina par pamatotu pamatu par samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija nebija ņēmusi vērā, ka apgrozījums, pārdodot preces, uz ko attiecas pārkāpums, bija neliels salīdzinājumā ar apgrozījumu, ko attiecīgais uzņēmums guva, pārdodot visas preces.

202    Četri Japānas prasītāji un C/G atsaucas uz šo judikatūru, norādot uz savu vājo klātbūtni EEZ. Tomēr Pirmās instances tiesas risinājums iepriekš 201. punktā minētajā spriedumā lietā Parker Pen/Komisija attiecas uz naudas soda galīgo apmēru, nevis – kā šajā lietā – uz sākumsummu, kas noteikta, ņemot vērā pārkāpuma smagumu. Šajā lietā Komisija naudas sodu galīgo apmēru nekādā ziņā nav balstījusi tikai uz kopējo apgrozījumu, bet gan līdzās apgrozījumam ir ņēmusi vērā veselu virkni citu apstākļu, un attiecībā uz sākumsummu ne jau tieši kopējais apgrozījums tika ņemts vērā. Tāpēc norādītā judikatūra nav būtiska (šajā ziņā skat. iepriekš 153. punktā minēto spriedumu lietā ABB Asea BrownBoveri/Komisija, 156. punkts).

203    Tiktāl, ciktāl C/G uzskata arī, ka tā dalību pārkāpumā nevar kvalificēt kā “ļoti smagu” C/G specifiskā stāvokļa EEZ dēļ, pietiek norādīt, ka īpašie dati, kas attiecas uz konkrētu uzņēmumu, noteikti var atbilst atbildību pastiprinošiem apstākļiem vai atbildību mīkstinošiem apstākļiem (Pamatnostādņu 2. un 3. punkts) vai pamatot naudas soda galīgo korekciju (Pamatnostādņu 5. punkta b) apakšpunkts). Tomēr, ja Komisija pamatojas uz pārkāpuma ietekmi, lai novērtētu tā smagumu saskaņā ar Pamatnostādņu 1.A punkta pirmo un otro daļu, šajā ziņā vērā ņemamā iedarbība ir tā, kas izriet no pārkāpuma, kurā piedalījušies visi uzņēmumi, kopumā (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 150.–152. punkts), tādējādi šajā ziņā katra uzņēmuma individuālā rīcība vai to specifiskie dati nav būtiski. Tāpēc C/G norādītie tam raksturīgie apstākļi šajā ziņā nav būtiski.

204    No tā izriet, ka pamati, kas balstīti uz to, ka nav ievērots apgrozījums, kas jāņem vērā, nosakot sākumsummu, ir noraidāmi.

 Par aizliegtās vienošanās faktisko ietekmi uz cenu pieaugumu un uz atsevišķu aizliegtās vienošanās dalībnieku tirgus daļām

205    Tiktāl, ciktāl Japānas prasītāji un C/G norāda, ka to rīcībai, kura veido pārkāpumu, nav bijusi “faktiska ietekme” EEZ Pamatnostādņu 1.A punkta priekšpēdējās daļas nozīmē, jo tas, ka šie uzņēmumi nepārdos attiecīgo ražojumu, bija paredzēts autonomos lēmumos, kas pieņemti pirms aizliegtās vienošanās, jānorāda, ka šajos argumentos nav ņemts vērā, pirmkārt, aizliegtās vienošanās par tirgu sadali pasaules mērogā raksturs un, otrkārt, fakts, ka prasītāji nav atbilstoši apstrīdējuši Komisijas faktu konstatējumus šajā jautājumā.

206    Prasītāji bija pieņēmuši aizliegtās vienošanās galvenos principus, saskaņā ar kuriem attiecīgā ražojuma cenas ir jānosaka pasaules mērogā un ražotājiem, “kas nav vietējie ražotāji”, ir jādodas projām no tirgiem, kas rezervēti “vietējiem” ražotājiem (Lēmuma 50. apsvērums). Turklāt Komisija ir konstatējusi, ka šie galvenie principi tika īstenoti dažādās aizliegtās vienošanās sanāksmēs (Lēmuma 51.–93. apsvērums), un iepriekš minētie prasītāji šos konstatējumus nav atbilstoši apstrīdējuši.

207    Runājot par katra uzņēmuma rīcības, kura veido pārkāpumu, konkrēto ietekmi uz tirgu un konkurenci, šī ietekme atbilstoši Pamatnostādņu 1.A punkta pirmajai daļai ir jāņem vērā “gadījumos, kad to iespējams noteikt”. Šajā lietā iepriekš minēto piecu prasītāju rīcība EEZ, kas nebija agresīva, precīzi atbilda aizliegtās vienošanās principiem un pienācīgai darbībai. Tāpēc ir grūti “noteikt”, cik lielā mērā konkrētā ietekme, kāda bija šo prasītāju izdarītajam pārkāpumam, proti, tam, ka tie nebija agresīvi EEZ tirgū, pārsniedz tikai līgumisko apmēru, proti, to saistības palikt pasīviem.

208    Tāpat, lai atbilstoši apstrīdētu pārkāpuma konkrēto ietekmi, nepietiek norādīt, ka rīcībai saskaņā ar prettiesiskajiem nolīgumiem ir “citi izskaidrojumi”, proti, autonomi lēmumi, kas, iespējams, pieņemti uzņēmumu ekonomiskajās interesēs. Ar jēdzienu “citi izskaidrojumi” saskaņotas darbības esamību var izslēgt vienīgi gadījumā, ja paralēlu un pasīvu rīcību var izskaidrot ar citiem pieņemamiem iemesliem, nevis ar saskaņošanu starp attiecīgajiem uzņēmumiem (skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑30/91 Solvay/Komisija, Recueil, II‑1775. lpp., 75. punkts un tajā minētā Tiesas judikatūra). Šajā lietā piecu iepriekš minēto prasītāju rīcība, kura veido pārkāpumu, nebūt nav tikai paralēla rīcība, bet gan precīzi atbilst slepenajiem nolīgumiem, kuru esamību un saturu tie nav apstrīdējuši.

209    Turklāt, kā Komisija ir pamatoti uzsvērusi, aizliegtās vienošanās mērķis bija nodrošināt pasaules tirgus stabilitāti, lai tādējādi būtu iespējami saskaņotie cenu pieaugumi. Piekrizdami palikt ārpus EEZ tirgus, pieci iepriekš minētie prasītāji ir būtiski sekmējuši pasaules tirgus stabilitāti, tādējādi ievērojami apdraudot konkurenci EEZ. Atlīdzība par aizsardzību, ko šiem pieciem prasītājiem to “vietējos” tirgos nodrošināja SGL un UCAR, bija to solījums palikt ārpus EEZ. Ja šis solījums nebūtu bijis vērtīgs, šiem prasītājiem nebūtu bijis jāpiedalās aizliegtajā kartelī.

210    Visbeidzot, saskaņā ar Lēmumā konstatēto attiecīgā aizliegtā vienošanās bija nevis Eiropas aizliegtā vienošanās, kurai pievienojušies daži Japānas un Amerikas dalībnieki, bet gan aizliegta vienošanās, kas darbojās pasaules mērogā. Lai nepieļautu risku, ka varētu tikt traucēta aizliegtās vienošanās pienācīga darbība, katrs dalībnieks bija uzņēmies saistības ievērot pasaules mērogā iegūtās tirgus daļas neatkarīgi no iespējamām tendencēm un attīstības nākotnē un tādējādi nodrošināt regulāru cenu pieaugumu visos pasaules reģionos – pieaugumu, kurš gadījumā, ja nebūtu bijis “vietējā” ražotāja principa, varētu veicināt ražotāju, “kas nav vietējie ražotāji”, pieeju reģioniem, kuros ir savi “vietējie” ražotāji.

211    Tāpēc prasītāju norāde uz saviem autonomajiem lēmumiem koncentrēties uz savu attiecīgo “vietējo” tirgu, kuri pieņemti to ekonomiskajās interesēs, nav būtiska. Tā kā apstākļi, kuru dēļ šie lēmumi tika pieņemti, jebkurā brīdī var mainīties, saistībām palikt ārpus kāda reģiona, kur kādā brīdī nav ekonomisku interešu, ir paliekoša vērtība. Turklāt, lai gan vienmēr ir grūti iztēloties, kāda būtu bijusi attīstība atsevišķā tirgū, ja nebūtu aizliegtās vienošanās, kas darbojas šajā tirgū, sniegt šādas prognozes ir īpaši sarežģīti gadījumā, kad tirgi ir sadalīti pēc “vietējā” ražotāja principa, kas liek aizliegtās vienošanās dalībniekiem būt pasīviem atsevišķos ģeogrāfiskajos reģionos.

212    Katrā ziņā minētajā gadījumā nepietiek uzdot jautājumu par tirgus daļām, ko ražotāji, “kas nav vietējie ražotāji”, aizliegtās vienošanās neesamības gadījumā būtu saprātīgi varējuši iegūt tirgū, kurš rezervēts kādam citam aizliegtās vienošanās dalībniekam. Nevar izslēgt, ka tad, ja nebūtu ar aizliegto vienošanos sniegtās drošības, “vietējais” ražotājs tikai tāpēc vien, ka šim tirgum varētu piekļūt citi ražotāji, būtu piemērojis samērā zemas cenas, lai šie citi ražotāji izvēlētos palikt ārpus minētā tirgus, neiegūdami tajā pat ne niecīgāko tirgus daļu. Tādā situācijā brīva konkurence dotu labumu patērētājiem, jo samazinātos cenas, lai gan tirgus daļas nekādi nemainītos.

213    Tāpēc Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka piecu minēto prasītāju pasīvā rīcība EEZ bija aizliegtās vienošanās faktiskās sekas; tādējādi arī šie prasītāji ir piedalījušies “ļoti smagā pārkāpumā”.

214    Tas pats attiecas uz cenu pieaugumu, ko aizliegtā vienošanās izraisīja no 1992. līdz 1996. gadam. Tiktāl, ciktāl SGL šajā ziņā atsaucas uz “citiem izskaidrojumiem”, pietiek vēlreiz atgādināt, ka šī lieta neattiecas uz gadījumu, kurā būtu tikai “paralēla rīcība”. Turklāt Lēmuma 136. un 137. apsvērumā īsumā ir izklāstīti Komisijas faktu konstatējumi par mērķa cenu noteikšanu un faktisko cenu pieaugumu, piemērojot aizliegtās vienošanās galveno principu, saskaņā ar kuru grafīta elektrodu cenas bija noteiktas pasaules mērogā (Lēmuma 50. un 61.–70. apsvērums). No tā izriet, ka cenas, par kurām bija notikusi vienošanās karteļa sanāksmēs, pakāpeniski tika uzspiestas pircējiem un no 1992. līdz 1996. gadam pieauga gandrīz par 50 %. SGL šos konkrētos un detalizētos konstatējumus nav apstrīdējis. Tādējādi Komisija ir atbilstoši konstatējusi saikni starp cenu palielinājumu un prettiesisko nolīgumu piemērošanu, ko veica astoņi aizliegtās vienošanās dalībnieki, kuri kontrolēja gandrīz 90 % no pasaules grafīta elektrodu tirgus (Lēmuma 135. apsvērums) un kuriem bija izdevies piecus līdz sešus gadus vienoties par cenām (Lēmuma 3. apsvērums), savstarpēji sadalīt tirgus un veikt veselu virkni saistītu pasākumu (Lēmuma 2. apsvērums).

215    No tā izriet, ka pamatus par to, ka nav ņemta vērā aizliegtās vienošanās faktiskā ietekme uz cenu pieaugumu un uz atsevišķu aizliegtās vienošanās dalībnieku tirgus daļām, nevar pieņemt.

 Par aizliegtās vienošanās dalībnieku iedalīšanu trijās kategorijās un par attiecīgo sākumsummu noteikšanu

216    Attiecībā uz iebildumu, ka sākumsummas, it īpaši SGL noteiktā summa EUR 40 miljonu apmērā, ir patvaļīgas un pārmērīgas, jo šī lielā summa neatbilstot iepriekšējai Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei, pietiek atgādināt, ka Komisijai ir rīcības brīvība naudas sodu apmēra noteikšanā, lai sekmētu konkurences noteikumiem atbilstošu uzņēmumu rīcību (iepriekš 157. punktā minētais spriedums lietā DeutscheBahn/Komisija, 127. punkts). Tāpēc tas, ka Komisija agrāk konkrēta veida pārkāpumiem ir piemērojusi konkrēta apmēra naudas sodus, nevar tai liegt iespēju jebkurā brīdī palielināt šo apmēru, lai nodrošinātu, ka tiek īstenota Kopienu konkurences politika (iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 109. punkts), un lai pastiprinātu naudas sodu preventīvo iedarbību (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑327/94 SCA Holding/Komisija, Recueil, II‑1373. lpp., 179. punkts) (skat. iepriekš 191. un 192. punktu). No tā izriet, ka iebildums par prakses izmaiņām attiecībā uz pamatsummu apmēru ir jānoraida.

217    Attiecībā uz aizliegtās vienošanās dalībnieku iedalījumu vairākās kategorijās, ar kuru paredzēta vienotas likmes noteikšana sākumsummai, kas fiksēta vienā kategorijā ietilpstošiem uzņēmumiem, jānorāda, ka šādu Komisijas pieeju – lai gan atbilstoši tai netiek ņemtas vērā vienā kategorijā esošo uzņēmumu lieluma atšķirības – principā nevar aizliegt. Komisijai, nosakot naudas sodu apmēru gadījumā, kad naudas sodi par vienu pārkāpumu uzlikti vairākiem tajā iesaistītiem uzņēmumiem, nav jānodrošina, lai naudas sodu galīgās summas atspoguļotu visas attiecīgo uzņēmumu atšķirības saistībā ar to kopējo apgrozījumu (skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā FETTCSA, 385. punkts un tajā minētā judikatūra).

218    Tāpēc Komisija nav pieļāvusi kļūdu faktos vai tiesību piemērošanā, pārkāpuma smaguma noteikšanas stadijā iedalīdama prasītājus kategorijās.

219    Tomēr, veicot šādu iedalījumu kategorijās, ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips, saskaņā ar kuru ir aizliegts līdzīgas situācijas atrisināt atšķirīgi un atšķirīgas situācijas atrisināt vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā FETTCSA, 406. punkts). No šī paša skatupunkta Pamatnostādņu 1.A punkta sestajā daļā ir paredzēts, ka “ievērojama” atšķirība to uzņēmumu lielumā, kas ir izdarījuši vienāda veida pārkāpumu, var pamatot atšķirīgu attieksmi, novērtējot pārkāpuma smagumu. Turklāt saskaņā ar judikatūru naudas soda apmēram ir jābūt vismaz samērīgam ar tiem elementiem, kas ir ņemti vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu (Pirmās instances tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II‑2035. lpp., 106. punkts).

220    Tādējādi, ja Komisija iedala attiecīgos uzņēmumus kategorijās, lai noteiktu naudas sodu apmēru, katrai šādi izveidotai kategorijai robežvērtības ir jānosaka saskaņoti un ar objektīvu pamatojumu (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā FETTCSA, 416. punkts, un iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 298. punkts).

221    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija, Pamatnostādņu ievaddaļā nolemdama, ka tai naudas sodu apmēra noteikšanā esošā rīcības brīvība ir jāīsteno “ar saskaņotas un nediskriminējošas politikas palīdzību, kura atbilst mērķiem, kas izvirzīti, lai sodītu par konkurences noteikumu pārkāpumiem”, ir uzņēmusies pienākumu ievērot šos principus, nosakot naudas sodu par konkurences noteikumu pārkāpumu apmēru.

222    Tādējādi jāpārbauda, vai šajā lietā robežvērtības, kas nošķir trīs kategorijas, kuras Komisija izveidojusi, pamatojoties uz Lēmuma 30. apsvērumā ietverto tabulu (skat. iepriekš 168. punktu), ir noteiktas saskaņoti un ar objektīvu pamatojumu.

223    Šajā ziņā jākonstatē, ka no Lēmuma 148.–151. apsvēruma acīmredzami izriet, ka, lai izveidotu šīs trīs kategorijas un noteiktu dažādās sākumsummas, Komisija ir pamatojusies uz vienu kritēriju, proti, uz apgrozījumu un konkrētām tirgus daļām, ko aizliegtās vienošanās dalībnieki guvuši, pārdodot attiecīgo ražojumu pasaules tirgū. Šajā nolūkā Komisija ir atsaukusies uz apgrozījumu par 1998. gadu un uz tirgus daļu attīstību no 1992. līdz 1998. gadam, kas ietverta iepriekš minētajā tabulā. Turklāt šķiet, ka atbilstoši piemērotajai aritmētiskajai metodei tirgus tika sadalīts pa aptuveni [.. % lielām] tirgus daļām, kur katrai daļai atbilst apmēram EUR 8 miljoni. Tādējādi SGL un UCAR, kuru tirgus daļa bija aptuveni [..], katram tika noteikta sākumsumma [..] EUR 40 miljonu apmērā. VAW, SEC un Nippon, kuru tirgus daļa nesasniedza 5 %, katram tika noteikta sākumsumma [EUR] 8 miljonu apmērā, bet SDK, C/G un Tokai, kuru tirgus daļa bija no 5 līdz 10 %, katram tika noteikta sākumsumma EUR 16 miljonu apmērā.

224    Attiecībā uz šīs metodes atskaites punktu, proti, daļu izvēli EUR 8 miljonu apmērā, nonākot līdz precīzam maksimālajam skaitlim EUR 40 miljonu apmērā, kurš norādīts attiecībā uz SGL un UCAR, Komisija tiešām Lēmumā nekur nav norādījusi iemeslus, kādēļ tā izvēlējusies tieši skaitli EUR 40 miljoni attiecībā uz pirmajā kategorijā iedalītajiem uzņēmumiem. Tomēr šo Komisijas izvēli nevar kvalificēt kā patvaļīgu un tā nepārsniedz tai šajā jomā piemītošās rīcības brīvības robežas.

225    Pamatnostādnēs ir atļauts par “ļoti smagiem” pārkāpumiem noteikt naudas soda apmēru, kas pārsniedz EUR 20 miljonus. Horizontālas aizliegtas vienošanās par cenām vienmēr ir tikušas uzskatītas par sevišķi smagiem Kopienu konkurences tiesību pārkāpumiem, un tādējādi tās kā tādas var kvalificēt kā “ļoti smagus” pārkāpumus (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā FETTCSA, 262. punkts). Tādējādi tas tā vēl jo vairāk ir attiecībā uz šajā lietā inkriminēto aizliegto vienošanos, kura ir kartelis gan cenu jomā, gan tirgu sadales jomā un attiecas uz visu kopējā tirgus un EEZ teritoriju.

226    Ir jāpiebilst, ka SGL un UCAR atbilstošais apgrozījums bija attiecīgi [..] miljoni un [..] miljoni euro, to tirgus daļas svārstījās attiecīgi no [..] līdz [..] % un no [..] līdz [..] %. Tāpēc Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka šie abi uzņēmumi ir jāierindo vienā viendabīgā kategorijā, kurā vidējais apgrozījums ir [..] miljoni euro un vidējā tirgus daļa – aptuveni [..] %.

227    Kad šādi ir konstatēts pirmās kategorijas un ar to saistītās sākumsummas tiesiskums, ir jāpārbauda, vai otrā kategorija, kurā ietilpst SDK, C/G un Tokai, ir izveidota viendabīgi un ar objektīvu pamatojumu. Šajā ziņā var secināt, ka Komisijas piemērotā aritmētiskā metode rada saskaņotu rezultātu attiecībā uz SDK, kura atbilstošais apgrozījums un tirgus daļa bija attiecīgi [..] miljoni euro un aptuveni [..] %. Tādējādi attiecību starp, pirmkārt, SDK un, otrkārt, kategoriju, kurā ietilpst SGL un UCAR, skaitliski var izteikt apmēram kā attiecību 1:2,5; tas pamato sākumsummas noteikšanu EUR 16 miljonu apmērā SDK (40:2,5).

228    Savukārt tas, ka vienā kategorijā ir iedalīti SDK un Tokai, lai gan pēdējam minētajam apgrozījums un tirgus daļa bija attiecīgi tikai [..] miljoni euro un aptuveni [..] %, – t.i., puse no atbilstošajiem SDK datiem, – pārsniedz robežu, kādu var pieņemt samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu aspektā, vēl jo vairāk tāpēc, ka lieluma atšķirība starp Tokai un SDK, kuri pieder vienai kategorijai, ir lielāka nekā atšķirība starp Tokai un Nippon (apgrozījums [..] miljoni euro un tirgus daļa aptuveni [..] %), kuri ir divās dažādās kategorijās. Pretēji Komisijas paustajai domai šādu iedalījuma veidu nevar raksturot kā viendabīgu (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā FETTCSA, 415., 422. un 426. punkts).

229    Lai pārbaudītu, vai Komisijas pieeju var objektīvi pamatot, ir jāatgādina, ka Lēmumā pēc norādēm uz katra uzņēmuma pasaules apgrozījumu no attiecīgā ražojuma pārdošanas 1998. gadā un uz tirgus daļām pasaules mērogā (149. un 150. apsvērums) ir vienīgi norādīts, ka “C/G, SDK un Tokai, – kuru tirgus daļas pasaules mērogā bija daudz mazākas (no 5 līdz 10 %) [nekā SGL un UCAR tirgus daļas], – ir iekļauti otrajā kategorijā” (150. apsvērums). Šajā frāzē nav izklāstīts neviens īpašs iemesls, kas ļautu Komisijai neatkarīgi no iepriekš minētajām lielumu attiecībām piesaistīt Tokai tieši SDK, nevis Nippon.

230    Pirmās instances tiesā Komisija ir norādījusi, ka, izveidojot trīs kategorijas un nosakot dažādās sākumsummas, tā vairāk ir pievērsusies uzņēmumu lieluma atšķirībām nekā aritmētiskām formulām, jo naudas sodam ir jābūt samērīgam nevis ar konkrētā uzņēmuma apgrozījumu, bet gan ar pārkāpuma smagumu un ilgumu. Katrā ziņā aizliegtā vienošanās kopumā esot ievērojami ietekmējusi EEZ, tādējādi pat dalībnieks ar pieticīgu tirgus daļu esot varējis būtiski veicināt šādu iznākumu. Tāpēc tirgus daļa un apgrozījums noteikti neatspoguļojot visu ietekmes apmēru, kāda katram aizliegtās vienošanās dalībniekam bijusi uz konkurenci. Visbeidzot, Komisijai neesot nekādi jānošķir uzņēmumi, pamatojoties uz to apgrozījumu; tādējādi, ja šāds nošķīrums ir veikts, Komisijai nevarot pārmest, ka tā nav ievērojusi stingras proporcijas starp atbilstošo uzņēmumu apgrozījumu.

231    Šiem argumentiem nevar piekrist. Tā kā Komisija bija nolēmusi šajā lietā piemērot Pamatnostādnēs izklāstīto diferencēšanas metodi, tai tā bija jāievēro vai arī īpaši jāpaskaidro iemesli, kuri šajā gadījumā atsevišķajā jautājumā pamatoja atkāpi no šīs metodes (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā FETTCSA, 271. punkts). Ņemot vērā, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki saskaņā ar Lēmumu bija iedalīti kategorijās, pamatojoties vienīgi uz to apgrozījumu un tirgus daļām, Komisija Pirmās instances tiesā nevar lietderīgi mainīt pati savu diferencēšanas metodi, norādot, ka jautājums ir tikai par visai neskaidrām lieluma atšķirībām un ka nedz tirgus daļa, nedz apgrozījums noteikti neatspoguļo katra uzņēmuma ietekmi uz konkurenci. Turklāt Lēmumā nav neviena konkrēta elementa, kas izskaidrotu, kāpēc šis pēdējais arguments pamato Tokai piesaistīšanu tieši SDK, nevis Nippon.

232    Lai gan Komisija, nosakot naudas soda galīgo apmēru, tiešām var ņemt vērā daudzus elementus un lai gan tai nav pienākuma šajā nolūkā piemērot matemātiskas formulas, tomēr tad, ja tā ir atzinusi par lietderīgu un taisnīgu to, ka vienā no šīs noteikšanas posmiem tiek izmantoti skaitliski aprēķina elementi, tai sava metode ir jāpiemēro pareizi, viendabīgi un, it īpaši, nediskriminējoši. Ja tā ir brīvi izvēlējusies piemērot šādu aritmētisku metodi, tai ir saistoši ar šo metodi saistītie noteikumi, izņemot, ja tā sniegusi tiešu pamatojumu attiecībā uz visiem vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās dalībniekiem.

233    No iepriekš izklāstītā izriet, ka Tokai iedalīšanu vienā kategorijā ar SDK nevar atbalstīt. Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Pirmās instances tiesa uzskata, ka, protams, ir jāievēro Komisijas vispārējā loģika un jāsaglabā aizliegtās vienošanās dalībnieku iedalījums kategorijās. Tomēr ir jāizjauc otrā kategorija un vispirms jāiedala SDK un Tokai divās dažādās kategorijās, SDK saglabājot Komisijas noteikto sākumsummu EUR 16 miljonu apmērā, bet Tokai nosakot sākumsummu EUR 8 miljonu apmērā.

234    Tādējādi vairs nav jālemj par abiem papildu pamatiem, ko Tokai izvirzījis nolūkā panākt sākumsummu EUR 8 miljonu apmērā un kuri bija par to, ka Komisija nav sniegusi nekādas atbilstošas norādes par attiecīgā tirgus lielumu un nav ņēmusi vērā, ka Tokai tirgus daļa bija nedaudz mazāka par 5 % robežvērtību.

235    Tāpat, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Pirmās instances tiesa uzskata arī, ka C/G, kura apgrozījums bija [..] miljoni euro un tirgus daļa bija aptuveni [..] %, pēc lieluma atbilstošajā pasaules tirgū ir tik tuvu Tokai, ka tas jāierindo tajā pašā kategorijā kā Tokai. Tādējādi arī C/G sākumsumma tiek noteikta EUR 8 miljonu apmērā.

236    Bijusī trešā kategorija, kurā ir Nippon, SEC un VAW, šķiet pietiekami viendabīga gan triju attiecīgo uzņēmumu lielumu atšķirības ziņā, gan salīdzinājumā ar uzņēmumiem nākošajā kategorijā (Tokai un C/G). Tāpēc šī mazāko uzņēmumu kategorija ir jāsaglabā nemainīga.

237    Tomēr šīs kategorijas vidējais apgrozījums ([..] miljoni euro) un vidējā tirgus daļa (aptuveni [..] %) ir tikai puse no atbilstošajiem vidējiem datiem nākošajā kategorijā, kuru veido Tokai un C/G, un tikai desmitā daļa no datiem pirmajā kategorijā, kuru veido SGL un UCAR. Tādējādi Pirmās instances tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka sākumsumma prasītājiem Nippon un SEC katram ir jānosaka EUR 4 miljonu apmērā.

 Par Lēmumā piemēroto “prevencijas koeficientu”

238    Vispirms ir jānorāda, ka SGL pārmetumam, ka Komisija tā vietā, lai ņemtu vērā uzņēmuma īpašos apstākļus, esot tikai mēģinājusi panākt pret to preventīvu iedarbību, trūkst faktiskā pamatojuma. Vienīgi atgādinot vispārējos aprēķina noteikumus, Komisija ir minējusi sākumsummu pietiekami preventīvo pakāpi (Lēmuma 146. un 148. apsvērums). Konkrētā šo summu korekcija, lai tām piešķirtu speciālu preventīvo iedarbību, ir veikta tikai attiecībā uz VAW un SDK (Lēmuma 152.–154. apsvērums), bet SGL šāda korekcija nav izdarīta.

239    Attiecībā uz SDK izvirzīto iebildumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisija, aprēķinot naudas sodu uzņēmumam, var it īpaši ņemt vērā tā lielumu un ekonomisko ietekmi (iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 120. punkts, un Pirmās instances tiesas 2001. gada 13. decembra spriedums lietā T‑48/98 Acerinox/Komisija, Recueil, II‑3859. lpp., 89. un 90. punkts). Turklāt attiecībā uz aizliegtās vienošanās dalībnieku finansiālās spējas izvērtēšanu judikatūrā ir atzīts, ka ir izmantojams kopējais apgrozījums (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑291/98 P Sarrió/Komisija, Recueil, I‑9991. lpp., 85. un 86. punkts), un spriedumā lietā ABB Asea BrownBoveri/Komisija (minēts iepriekš 153. punktā, 154., 155. un 162.–167. punkts) Pirmās instances tiesa pat ir atzinusi tieši reizinātāja 2,5 principa likumību, uzsverot Komisijas iespēju ņemt vērā uzliktā naudas soda pietiekami preventīvo iedarbību.

240    Šajos apstākļos iebildums par SDK tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir noraidāms. Paziņojuma par iebildumiem 110. punktā Komisija ir precizējusi, ka tā paredz “naudas sodus noteikt pietiekami lielus, lai tiem būtu preventīva iedarbība”. SDK acīmredzami bija zināms Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta teksts un tas, ka tam ir liels kopējais apgrozījums. Turklāt SDK no Komisijas 1998. gada 21. oktobra Lēmuma 1999/60/EK par EK līguma 85. panta piemērošanas procedūru [IV/35.691/E‑4 – Siltumizolācijas caurules (OV 1999, L 24, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums siltumizolācijas cauruļu lietā”)], kurā sabiedrībai Asea Brown Boveri bija piemērots tieši reizinātājs 2,5, varēja secināt, ka nav izslēgts, ka Komisija arī tam piemēros šāda apmēra reizinātāju. Tādējādi nekas nevarēja liegt SDK administratīvās procedūras laikā balstīties uz savu lielumu un finanšu resursiem un paust viedokli par Komisijas tam noteiktā soda preventīvo iedarbību.

241    Tādējādi, ņemot vērā iepriekš 239. punktā minēto judikatūru, Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka SDK, ņemot vērā tā ļoti lielo kopējo apgrozījumu salīdzinājumā ar pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējo apgrozījumu, daudz vieglāk savāks līdzekļus tam uzliktā naudas soda samaksai, kas, ievērojot naudas soda pietiekami preventīvo iedarbību, attaisnoja reizinātāja piemērošanu. Nevienam no SDK izvirzītajiem pretējiem argumentiem nevar piekrist.

242    Pirmkārt, lai gan uzņēmuma lielums vien tiešām automātiski nenozīmē, ka tas ir finansiāli ietekmīgs, šis vispārīgais konstatējums šajā lietā nav būtisks, jo SDK atšķirībā no pārējiem prasītājiem nav norādījis, ka finansiāli nespētu samaksāt uzlikto naudas sodu. Otrkārt, SDK ir minējis hipotētiskus un pārāk nenoteiktus parametrus, lai novērtētu uzņēmuma faktiskos finanšu resursus, apgalvojot, ka taisnīga naudas soda mērķis ir tikai atlīdzināt brīvai konkurencei nodarīto kaitējumu un ka šajā ziņā ir jānovērtē iespējamība atklāt aizliegto vienošanos, kā arī tās dalībnieku gaidāmā peļņa.

243    Katrā ziņā šo SDK argumentu dēļ nav atceļams noteikums, saskaņā ar kuru par pārkāpumu, ko izdarījis uzņēmums, kuram ir ļoti lieli finanšu resursi, principā var sodīt ar proporcionāli lielāku naudas sodu nekā par to pašu pārkāpumu, ko izdarījis uzņēmums, kuram šādu resursu nav. Visbeidzot, runājot par norādi uz citiem uzņēmumiem, kuri, lai gan to stāvoklis bijis līdzīgs SDK stāvoklim, neesot sodīti tik smagi, pietiek atgādināt, ka ar nosacījumu, ka Komisija ievēro Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteikto maksimālo robežu, tai nav pienākuma ievērot savu iepriekšējo praksi jautājumā par naudas sodu apmēra noteikšanu.

244    Tā kā tādējādi ir atzīta iespēja piemērot reizinātāju attiecībā uz SDK, ir jāpārbauda, vai skaitlis 2,5 atbilst samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem.

245    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka vienīgais piesaistes punkts Lēmumā, kas ļauj pārbaudīt SDK piemērotā skaitļa 2,5 pamatotību, ir tā salīdzinājums ar skaitli 1,25, kas piemērots VAW, un šis salīdzinājums jāveic attiecībā uz skaitļiem un pamatojumu, kas ietverti Lēmuma 30. un 152.–154. apsvērumā (skat. iepriekš 168. un 170. punktu).

246    No tā izriet, ka Komisija attiecībā uz VAW ir uzskatījusi par taisnīgu palielināt sākumsummu, “lai ņemtu vērā [uzņēmuma] lielumu un kopējos resursus”. Tā kā apgrozījums un tirgus daļas saistībā ar ražojuma pārdošanu pasaules mērogā no 1992. līdz 1998. gadam bija izmantoti, nosakot atšķirības starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem saistībā ar pārkāpuma smagumu, un tā kā skaitļi par EEZ tirgu šajos apstākļos nav būtiski, tad vienīgais elements, kas var pamatot šo konstatējumu attiecībā uz VAW, ir tā kopējais pasaules apgrozījums 2000. gadā, kurš, kā izriet no Lēmuma 30. apsvērumā ietvertās tabulas, ir trīs reizes lielāks par SGL kopējo pasaules apgrozījumu. Attiecībā uz koeficientu 1,25, kas noteikts VAW, ir acīmredzams, ka reizināšanai ar skaitli 1 ir pilnīgi neitrālas sekas; vienīgais faktiskais palielinājums rodas, skaitlim 1 pieskaitot skaitli 0,25.

247    Attiecībā uz SDK stāvokli Lēmumā ir minēts, ka tas “neapšaubāmi ir lielākais no [attiecīgajiem] uzņēmumiem”, kādēļ tā sākumsummai vajadzējis piemērot koeficientu 2,5 (154. apsvērums). Vienīgais fakts, kas pamato šo SDK raksturojumu, ir tā kopējais pasaules apgrozījums 2000. gadā, kas ir divas reizes lielāks par VAW kopējo pasaules apgrozījumu un sešas reizes lielāks par SGL kopējo pasaules apgrozījumu. Tādējādi saskaņā ar loģiku, kādu Komisija pati ir ievērojusi attiecībā uz VAW, SDK sākumsummu, lai ņemtu vērā tā divkāršo lielumu un divreiz lielākos kopējos resursus, vajadzēja palielināt divkārtīgi salīdzinājumā ar faktisko palielinājumu, kāds piemērots VAW. Vienīgais reizinātājs, kas atbilst šim kritērijam, ir 0,5 (2 x 0,25), kas pieskaitīts skaitlim 1.

248    Ne ar vienu no Komisijas izvirzītajiem pretējiem argumentiem nevar apstrīdēt šo secinājumu. Pirmkārt, Lēmumā, izņemot konstatējumus par uzņēmuma lielumu un kopējiem resursiem, nav neviena cita konstatējuma, kas pamatotu, kāpēc SDK tiek piemērots reizinātājs, kas lielāks par 1,5. Konkrēti tajā nav paskaidrots, kāpēc šīs lietas apstākļu dēļ SDK vajadzētu piemērot sešas reizes lielāku reizinātāju nekā VAW, lai gan tā apgrozījums, kam ir nozīme šajā darbībā, ir tikai divreiz lielāks par VAW apgrozījumu. Tā kā Komisija Pirmās instances tiesā ir paziņojusi, ka nav balstījusies uz precīzu SDK apgrozījumu, bet gan tikai veikusi bruto korekciju, lai sniegtu zināmu ievirzi, pietiek konstatēt, ka šim argumentam ir pretrunā gan skaitļi, gan pamatojums, kas šajā ziņā sniegti Lēmumā. Tādējādi Komisija nevar no tā atkāpties Pirmās instances tiesā (skat. iepriekš 232. punktu). Katrā ziņā šis arguments nevar pamatot reizinātāja 2,5 piemērošanu.

249    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Pirmās instances tiesa, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka SDK noteiktajai sākumsummai ir jāpiemēro koeficients 1,5, tai sasniedzot EUR 24 miljonus.

 Par Lēmuma pamatojumu

250    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka individuāla lēmuma pamatojumā jābūt skaidri un nepārprotami izklāstītai tās iestādes argumentācijai, kas ir pieņēmusi tiesību aktu, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt, kāds ir veiktā pasākuma pamatojums, un lai kompetentā tiesa varētu veikt kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir jānovērtē, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus. Nav izvirzīta prasība, ka pamatojumā jānorāda visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo tas, vai pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, jānovērtē, ņemot vērā ne tikai attiecīgā tiesību akta tekstu, bet arī apstākļus, kādos šis akts pieņemts (it īpaši skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts).

251    Ņemot vērā informāciju, kas Lēmuma 129.–154. apsvērumā sniegta par naudas sodu aprēķināšanu attiecībā uz pārkāpuma smagumu, Pamatnostādnes, kā arī judikatūru un lēmumu pieņemšanas praksi šajā jomā, par ko lietas dalībnieki diskutējuši Pirmās instances tiesā, ir jākonstatē, ka prasītāji pilnībā spēja izvirzīt daudzos pamatus par ar pārkāpuma smagumu saistīto aprēķina elementu prettiesiskumu pēc būtības. Lai gan prasītāji norāda, ka viens vai otrs no šiem elementiem nav pietiekami pamatots, tie tajā pašā laikā sūdzas par to, ka šis elements ir kļūdains vai patvaļīgs, un sniedz datus, kurus, pēc to uzskatiem, Komisijai vajadzēja ņemt vērā. Šajos apstākļos prasītāji nebija nostādīti tādā situācijā, kurā izsmeļoša pamatojuma neesamība no Komisijas puses liegtu tiem pienācīgu tiesību aizsardzību tiesā (šajā ziņā skat. iepriekš 149. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās UK Coal/Komisija, 206. punkts).

252    Katrā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka Komisija ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, ja tā lēmumā ir norādījusi novērtējuma elementus, kas tai ir ļāvuši novērtēt izdarītā pārkāpuma smagumu, un tai nav pienākuma sniegt vēl sīkāku izklāstu vai skaitliskus datus par naudas soda aprēķina veidu (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I‑9693. lpp., 38.–47. punkts, un iepriekš 239. punktā minētais spriedums lietā Sarrió/Komisija, 76. un 80. punkts).

253    No tā izriet, ka pamatus par pamatojuma nesniegšanu nevar pieņemt.

254    No iepriekš izklāstītā ir secināms, ka SGL un UCAR izvirzītie pamati ir noraidāmi, bet pārējiem prasītājiem tiek noteiktas šādas sākumsummas: Tokai un C/G – katram EUR 8 miljoni, SEC un Nippon – katram EUR 4 miljoni un SDK – EUR 24 miljoni.

 Par pamatsummām, kas Lēmumā norādītas atkarībā no pārkāpuma ilguma

 Lēmuma kopsavilkums

255    Lēmuma 155.–157. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka SGL, UCAR, Tokai, Nippon un SEC no 1992. gada maija līdz 1998. gada februārim/martam ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumus. Tā kā tie ir izdarījuši pārkāpumu, kura ilgums ir pieci gadi un deviņi līdz desmit mēneši, to sākumsummas, kas aprēķinātas, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu, tiek palielinātas par 55 %. Pēc Komisijas uzskatiem, SDK un VAW ir izdarījuši vidēja ilguma pārkāpumu, kas ildzis četrus gadus un septiņus līdz vienpadsmit mēnešus, un tāpēc to sākumsummas ir palielinātas par 45 %. Tā kā C/G ir izdarījis vidēja ilguma pārkāpumu, kas ildzis trīs gadus un desmit mēnešus, tā sākumsumma ir palielināta par 35 %.

 Lieta T‑239/01

256    SGL norāda, ka tā sākumsummas palielinājums par 55 % saistībā ar pārkāpuma ilgumu, kas bija pieci gadi un desmit mēneši, ir pretrunā lēmumam siltumizolācijas cauruļu lietā (minēts iepriekš 240. punktā), kurā Komisija ir aprobežojusies ar to, ka piemērojusi palielinājumu par 40 % saistībā ar pārkāpuma ilgumu, kas bija pieci gadi.

257    SGL piebilst, ka karteļi par kvotām, kas Pamatnostādnēs kvalificēti kā “ļoti smagi” pārkāpumi, parasti ilgst vairākus gadus. Šāds tipisks ilglaicīgums esot raksturīgs šāda veida pārkāpumiem. Tādējādi pret karteli par kvotām, kam jau pašam par sevi ir ilglaicīgs raksturs, attiecībā uz tā ilgumu nevar izturēties tāpat kā pret pārkāpumu, kas, kā, piemēram, dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, pats par sevi ir “ļoti smags”, ja tiek izdarīts precīzā brīdī. Tāpēc karteļa par kvotām ilgumu varot likumīgi ņemt vērā tikai tad, ja tas ir acīmredzami ilgāks par šāda veida pārkāpumu tipisko ilgumu. Šajā jautājumā SGL apstrīd Pamatnostādņu likumību tiktāl, ciktāl tajās pārkāpuma ilgums paredzēts vienādi neatkarīgi no pārkāpuma rakstura.

258    Šajā ziņā Pirmās instances tiesa vispirms atgādina, ka SGL izvirzītais pamats par Komisijas faktu konstatējumiem par pārkāpuma ilgumu šajā spriedumā ir noraidīts (71.–77. punkts).

259    Attiecībā uz šajā ziņā celto iebildi par prettiesiskumu ir jānorāda, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā ir skaidri paredzēts, ka, nosakot naudas soda apmēru, jāņem vērā “gan pārkāpuma smagum[s], gan tā ilgum[s]”. Saistībā ar šo tekstu, pat pieņemot, ka karteļi par kvotām pēc būtības ir paredzēti ilgam laikam, Komisijai nevar aizliegt ņemt vērā to faktisko ilgumu katrā atsevišķā gadījumā. Pietiek iedomāties aizliegtās vienošanās, kuras, neraugoties uz to paredzēto ilglaicīgumu, Komisija atklāj vai kāds no dalībniekiem par tām paziņo pēc īsa faktiskās darbības laika. To kaitīgā ietekme noteikti ir mazāka nekā gadījumā, ja tās būtu faktiski darbojušās ilgi. Tādējādi ir svarīgi vienmēr nošķirt pārkāpuma ilgumu no tā smaguma, kas izriet no paša pārkāpuma rakstura (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā FETTCSA, 283. punkts).

260    Tādējādi Komisija drīkstēja Pamatnostādņu 1.B punkta trešajā daļā noteikt, ka [naudas soda pamatsummas] palielināšana par ilgstošiem pārkāpumiem salīdzinājumā ar iepriekšējo praksi, lai reāli sodītu par ierobežojumiem, kuriem “ir bijusi ilgstoša kaitīga ietekme” uz patērētājiem, turpmāk tiks pastiprināta.

261    Tādējādi nekas neliedz Komisijai ņemt vērā Pamatnostādnes, palielinot SGL aprēķināto sākumsummu par 55 % saistībā ar pārkāpuma ilgumu, kas bija pieci gadi un deviņi mēneši.

262    Šo secinājumu nevar apšaubīt ar lēmumu siltumizolācijas cauruļu lietā, kurā Komisija piemēroja palielinājumu tikai par 40 % saistībā ar pārkāpuma ilgumu, kas bija pieci gadi. Minētajā gadījumā jautājums bija par īpašu izsvēršanu, kura bija skaidri pamatota ar īpašajiem lietas apstākļiem: pārkāpuma laika posma sākumā slepenās vienošanās nebija bijušas pilnīgas vai tām bija ierobežota ietekme; tad tās uz zināmu laika posmu tika apturētas un visspilgtāk izpaudās tikai pēc vairākiem gadiem (lēmuma siltumizolācijas cauruļu lietā 170. apsvērums). SGL stāvoklī šādu īpašu apstākļu nav.

263    No tā izriet, ka pamats par to, ka nav ņemts vērā pārkāpuma ilgums, kurš norādīts attiecībā uz SGL, ir noraidāms.

 Lieta T‑246/01

 Lietas dalībnieku argumenti

264    Attiecībā uz aizliegtās vienošanās darbības beigu posmu UCAR apgalvo, ka tas pats ir sniedzis pierādījumus par savu dalību pārkāpumā pēc negaidītajām pārbaudēm, ko Komisija veica 1997. gada jūnijā, it īpaši pierādījumus, kas ļāvuši Komisijai pierādīt aizliegtās vienošanās 1997. gada novembra un 1998. gada 13. februāra sanāksmes, kā arī to, ka divpusējie kontakti turpinājās līdz 1998. gada martam. Piemērojot savu jaunā paziņojuma par sadarbību projektu, kas publicēts 2001. gadā, Komisija neesot drīkstējusi izmantot šo informāciju, palielinot tā naudas sodu par 55 %. Minētajā projektā Komisija esot ierosinājusi, ka, ja uzņēmums sniegs pierādījumus par faktiem, ko Komisija iepriekš nav zinājusi un kas tieši ietekmē iespējamā pārkāpuma smagumu vai ilgumu, Komisija tos neņems vērā, nosakot uzliekamā naudas soda apmēru uzņēmumam, kurš šos pierādījumus sniedzis. Šajā gadījumā tāda esot atbilstošā pieeja, kāda bija jāizmanto Komisijai. Katrā ziņā Pirmās instances tiesa saskaņā ar savu neierobežoto kompetenci to varētu ņemt vērā.

265    UCAR no tā secina, ka pierādījumus par tā dalību aizliegtajā kartelī pēc 1997. gada aprīļa sanāksmes nedrīkstēja ņemt vērā; tādējādi tā pārkāpuma ilgums samazinoties līdz četriem gadiem un vienpadsmit mēnešiem. Tātad tā sākumsumma ilguma dēļ esot bijusi jāpalielina lielākais par 45 %.

266    Attiecībā uz aizliegtās vienošanās sākotnējo posmu (no 1992. līdz 1995. gadam) UCAR uzsver, ka Komisijai vajadzējis uzlikt naudas sodu Mitsubishi un Union Carbide, tā mātes sabiedrībām tajā laikā, nevis UCAR. Šīm sabiedrībām esot bijusi kontrole pār UCAR, un tām esot bijusi svarīga loma, nodibinot pirmos kontaktus starp konkurentiem un vienkāršojot UCAR dalību aizliegtajā kartelī. UCAR precizē, ka no juridiskā viedokļa Mitsubishi un Union Carbide to kontrolēja līdz 1995. gadam. 1995. gada janvārī veiktajā rekapitalizācijā Mitsubishi un Union Carbide to esot burtiski “izlaupījušas” un iedzinušas parādos. Komisija ne reizi neesot veikusi izmeklēšanu par Mitsubishi un Union Carbide lomu. Turklāt Lēmumā neesot nekāda pamatojuma saistībā ar jautājumu par Mitsubishi un Union Carbide īstenoto kontroli pār UCAR apstrīdētajā laika posmā.

267    UCAR piebilst, ka Komisijai arī bija jāņem vērā, ka kopš tās negaidīto pārbaužu dienas UCAR valde sistemātiskā un pastiprinātā iekšējā izmeklēšanā aktīvi mēģināja atklāt un panākt jebkādu prettiesisku kontaktu ar konkurentiem izbeigšanu.

268    Attiecībā uz aizliegtās vienošanās beigu posmu Komisija uzsver, ka tās jaunā politika sadarbības jomā Lēmuma pieņemšanas dienā vēl nebija pieņemta. Tādējādi UCAR neesot varējis tiesiski paļauties uz to, ka Komisija piemēros šādu politiku. Tas, ka Komisija apzinās, ka tās politika sadarbības jomā var tikt grozīta un uzlabota, neliedzot tai tikmēr piemērot spēkā esošās normas. Tādējādi, pirms formāli tika pieņemts tās pārskatīšanas projekts, uz kuru norādījis UCAR, Komisijai neesot bijis pienākuma ņemt vērā šo projektu.

269    UCAR izvirzītie jautājumi par Mitsubishi un Union Carbide lomu neesot minēti tā atbildē uz Paziņojumu par iebildumiem, tāpat arī tie nevienā brīdī neesot minēti Komisijā sāktās procedūras laikā. Līdz prasības pieteikuma iesniegšanai tas esot rīkojies tā, it kā pilnībā atzītu, ka ir pārkāpis konkurences noteikumus un ir pelnījis naudas sodu; tas neesot norādījis, ka par pārkāpumu, kas izdarīts līdz 1995. gadam, tas nebūtu jāsoda tādēļ, ka tā rīcībā bija vainojamas Mitsubishi un Union Carbide.

270    Pat Komisijai 2001. gada 23. februārī nosūtītajā vēstulē, kam bija pievienots procesa pret Mitsubishi Amerikas Savienotajās Valstīs protokols, UCAR neesot izvirzījis nevienu no Pirmās instances tiesā minētajiem argumentiem. Tādējādi pat tolaik, lai gan tam bija visi atbilstošie pierādījumi, tas neesot apgalvojis, ka Mitsubishi loma būtu jebkādā veidā ietekmējusi konstatētos faktus attiecībā uz tā dalību pārkāpumā. Vēstulē vairāk esot aplūkots jautājums par UCAR reālo maksātspēju.

271    Attiecībā uz Union CarbideUCAR nevienā brīdī neesot apgalvojis, ka šī sabiedrība būtu tieši piedalījusies pārkāpumā. Pat Pirmās instances tiesā Union Carbide neesot skaidri vainota, izņemot par finansiālajām priekšrocībām, kādas šī sabiedrība, iespējams, esot guvusi no aizliegtās vienošanās.

272    Tādējādi Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci naudas sodu jomā, būtu jāpalielina UCAR uzliktais naudas sods saistībā ar šo viedokļa maiņu, ko Komisija atzīst par nepieņemamu no tāda uzņēmuma puses, kuram piemērots būtisks naudas soda samazinājums saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību, jo tas neapstrīdēja Komisijas apgalvojumus.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

273    Iebildums par aizliegtās vienošanās beigu posmu ir pamatots vienīgi ar jauna paziņojuma par sadarbību projektu, kas Lēmuma pieņemšanas dienā (2001. gada 18. jūlijā) pat vēl nebija publicēts Oficiālajā Vēstnesī; šis projekts nāca klajā Oficiālajā Vēstnesī tikai 2001. gada 21. jūlijā (OV C 205, 18. lpp.). Jaunais “Komisijas paziņojums par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu aizliegtu vienošanos lietās”, kura 23. punkta pēdējā daļā ir apstiprināts projekts, uz kuru norādījis UCAR, ir publicēts tikai 2002. gada 19. februāra Oficiālajā Vēstnesī (OV C 45, 3. lpp.), un atbilstoši tā 28. punktam tas aizstāj iepriekšējo 1996. gada Paziņojumu par sadarbību tikai kopš 2002. gada 14. februāra. Šajos apstākļos ir acīmredzams, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, atturēdamās Lēmumā piemērot jauno politiku sadarbības jomā, uz ko norādījis UCAR.

274    Tiktāl, ciktāl UCAR norāda, ka nekas neliedz Pirmās instances tiesai ņemt vērā jauno 2002. gada paziņojumu par iebildumiem kā taisnīguma principa izpausmi, ir jāteic, ka Pirmās instances tiesa, īstenojot neierobežoto kompetenci, varētu to efektīvi ņemt vērā kā papildu informāciju, kas nebija minēta Lēmumā (iepriekš 108. punktā minētais 2000. gada 16. novembra spriedums lietā SCA Holding/Komisija, 55. punkts). Tomēr šīs lietas apstākļos Pirmās instances tiesa uzskata, ka tai nav jāīsteno sava kompetence, samazinot UCAR saistībā ar tā dalības ilgumu pārkāpumā piemēroto likmi.

275    No atbildēm uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu un no mutvārdu procesa tiesas sēdē var secināt, ka lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka pierādījumi, kurus UCAR kā pirmais uzņēmums sniedzis Komisijai, attiecas tikai uz laika posmu no 1997. gada novembra vidus līdz 1998. gada martam. Pat ja UCAR dalības pārkāpumā ilgums būtu samazināts līdz laika posmam no 1992. gada maija līdz 1997. gada novembra vidum, jautājums tomēr būtu par dalību ilgstošā pārkāpumā, proti, piecarpus gadu ilgā pārkāpumā, par kuru Pamatnostādņu 1.B punkta pirmajā daļā ir atļauts noteikt papildu summu, ko aprēķina, piemērojot 55 % likmi. Turklāt Komisija jau ir ņēmusi vērā visus UCAR sniegtos pierādījumus, kas tai ir ļāvuši pierādīt “dažus svarīgus lietas aspektus”, piešķirot tam naudas soda samazinājumu par 40 % saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību (Lēmuma 200.–202. apsvērums); tas – līdzās samazinājumam par 70 %, kurš SDK piešķirts par pirmo pierādījumu sniegšanu attiecībā uz visu aizliegto vienošanos (Lēmuma 217. apsvērums), – ir otrais ievērojamākais no visiem šajā ziņā piešķirtajiem samazinājumiem.

276    Tādējādi taisnīguma principa dēļ attiecībā uz aizliegtās vienošanās beigu posmu nav vajadzīgas nekādas 55 % likmes, kas UCAR piemērota saistībā ar tā dalības pārkāpumā ilgumu, korekcijas.

277    Attiecībā uz pasākumiem, ko UCAR valde ir veikusi kopš Komisijas pārbaudēm, lai izbeigtu pārkāpumu, pietiek norādīt, ka centienus, kuru mērķis ir panākt pārkāpuma izbeigšanu, nevar automātiski pielīdzināt tā galīgai izbeigšanai. UCAR nav apstrīdējis Komisijas faktu konstatējumu, ka tas ir piedalījies aizliegtajā kartelī 1997. un 1998. gadā. Komisijas pilnvaras sodīt uzņēmumu, ja tas izdarījis pārkāpumu, nozīmē tikai personas, kas vispārēji pilnvarota rīkoties uzņēmuma vārdā, darbību, kas veido pārkāpumu (iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 97. punkts). Tādējādi, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu, UCAR valdes darbība nav būtiska.

278    Attiecībā uz iebildumu par aizliegtās vienošanās sākotnējo posmu (no 1992. līdz 1995. gadam), kura laikā UCAR bija Mitsubishi un Union Carbide kontrolē, nav strīda par to, ka UCAR no 1992. gada maija līdz 1998. gada martam ir piedalījies apstrīdētajā aizliegtajā kartelī kā “UCAR International Inc.”. Tieši šai sabiedrībai UCAR International Inc. Komisija ir uzlikusi naudas sodu par šo pārkāpumu, nevis fiziskajām vai juridiskajām personām, kuras to, iespējams, ietekmējušas. Tādējādi tai nebija jāņem vērā pārmaiņas, kādas pārkāpuma laika posmā varēja būt notikušas minētās sabiedrības juridisko vai ekonomisko īpašnieku sastāvā.

279    Tam, ka UCAR, iespējams, veidoja ekonomisku vienību ar Mitsubishi un/vai Union Carbide tādā veidā, ka tas nevarēja pieņemt autonomus lēmumus, ko Komisija apstrīd, šajā ziņā nav nekādas nozīmes. Šis apstāklis būtu bijis būtisks tikai tad, ja Komisija būtu izmantojusi iespēju sodīt UCAR mātes sabiedrību par UCAR rīcību, kā tā, starp citu, darīja attiecībā uz VAW (Lēmuma 117.–123. apsvērums), atsaucoties uz 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija (minēts iepriekš 113. punktā, 26.–29. punkts). Šajā lietā savukārt, ņemot vērā, ka Komisija ir nolēmusi vērsties tikai pie sabiedrības UCAR, jautājums nav par to, vai UCAR rīcībā varēja vainot kādu citu (Pirmās instances tiesas 2001. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑45/98 un T‑47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Krupp”, 189. punkts).

280    Šī lieta neattiecas arī uz jautājumiem, ko var radīt uzņēmuma kontroles ekonomisko tiesību nodošana, kad jānosaka, kurš ir atbildīgs par uzņēmuma rīcību, proti, cedents vai cesionārs (šī sprieduma 113. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums, kas pēc apelācijas un nodošanas atpakaļ izskatīšanai pieņemts lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, 60. un 70. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 101.–108. punkts). Ja zināmos apstākļos piemērot judikatūras normu, saskaņā ar kuru “principā fiziskai vai juridiskai personai, kas vada attiecīgo uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā, ir pienākums par to atbildēt, pat ja dienā, kad ir pieņemts lēmums, ar ko tiek konstatēts pārkāpums, uzņēmuma pārvaldība ir nonākusi citas personas atbildībā” (iepriekš minētais spriedums lietā HFB u.c./Komisija, 103. punkts), tiešām var izrādīties sarežģīti, tad šajā lietā Komisija ir sodījusi vienīgi uzņēmumu UCAR, un tādējādi tai nebija jāaplūko jautājumi par UCAR pārvaldību un kontroli.

281    Katrā ziņā nupat minētā judikatūras norma ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmumu, proti, ekonomisku vienību, ko veido personīgais, materiālais un nemateriālais ieguldījums (Tiesas 1962. gada 13. jūlija spriedums lietā 19/61 Mannesmann/Augstā iestāde, Recueil, 675., 705. un 706. lpp.), vada tā statūtos paredzētas personas un jebkuru lēmumu, ar ko uzņēmumam uzliek naudas sodu, var adresēt uzņēmuma statūtos paredzētai vadības struktūrvienībai (valdei, padomei, priekšsēdētājam, pārvaldniekam utt.), pat ja par tā finansiālajām sekām atbildību galu galā uzņemas tā īpašnieki. Šī norma tiktu pārkāpta, ja Komisijai, atklājot prettiesisku uzņēmuma rīcību, tiktu prasīts vienmēr pārbaudīt, kas ir īpašnieks, kuram uzņēmumā ir izšķiroša ietekme, lai tā varētu uzlikt sodu tikai šim īpašniekam.

282    Ja UCAR apgalvo, ka to ir “izlaupījušas” bijušās īpašnieces Mitsubishi un Union Carbide, tādējādi liekot tam veidot aizliegto vienošanos, par kuru tas tagad ir sodīts, Komisija pamatoti ir izklāstījusi, ka šis konflikts ir jārisina attiecībās starp Mitsubishi un Union Carbide, no vienas puses, un UCAR, kā arī tā pašreizējiem īpašniekiem, no otras puses, nevis saistībā ar Komisijas veikto konkurences tiesību piemērošanu. Tādējādi, pat ja Mitsubishi un Union Carbide faktiski ir izmantojušas UCAR kā instrumentu, kas paredzēts, lai gūtu peļņu no apstrīdētās aizliegtās vienošanās īstenošanas, Komisija drīkstēja uzlikt naudas sodu tikai šim instrumentam, savukārt UCAR un/vai tā īpašnieki var celt prasību par zaudējumu atlīdzību pret Mitsubishi un Union Carbide. Turklāt UCAR faktiski ir vērsies pret Mitsubishi un Union Carbide Amerikas Savienotajās Valstīs, lai atgūtu līdzekļus, kas tam, iespējams, atņemti (Lēmuma 42. apsvērums).

283    Tiktāl, ciktāl UCAR apgalvo arī, ka Komisijai bija jāpārbauda, kāda bija Mitsubishi un Union Carbide loma aizliegtās vienošanās izveidē, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, pat pieņemot, ka cita saimnieciskās darbības subjekta, kas nav Lēmuma adresāts, stāvoklis būtu līdzīgs UCAR stāvoklim, šāds konstatējums neļautu atspēkot to, ka UCAR ir izdarījis tam inkriminēto pārkāpumu, jo šis pārkāpums, pamatojoties uz dokumentāriem pierādījumiem, ir pareizi pierādīts. Tā kā UCAR ir pārkāpis EKL 81. panta noteikumus, tas nevar izvairīties no visiem sodiem tādēļ, ka citiem saimnieciskās darbības subjektiem, piemēram, Mitsubishi un Union Carbide, naudas sods nav uzlikts, kad, kā šajā lietā, Pirmās instances tiesas izskatīšanā nav lieta par šiem attiecīgajiem uzņēmumiem (Tiesas 1993. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, Recueil, I‑1307. lpp., 146. un 197. punkts; iepriekš 239. punktā minētais spriedums lietā Acerinox/Komisija, 156. un 157. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑17/99 KE KELIT/Komisija, Recueil, II‑1647. lpp., 101. punkts).

284    Šajos apstākļos tas, ka Mitsubishi 2001. gada februārī Amerikas Savienotajās Valstīs ir notiesāta par to, ka tā sekmējusi un atbalstījusi aizliegtu vienošanos starp grafīta elektrodu ražotājiem, un tai ir uzlikts naudas sods USD 134 miljonu apmērā (Lēmuma 42. apsvērums), nav būtiski, pārbaudot UCAR uzliktā naudas soda aprēķinu. Tāpat nav jāpārbauda, vai Komisija laikus bija informēta par Mitsubishi un Union Carbide līdzdalību aizliegtajā kartelī un vai Mitsubishi vai Union Carbide faktiski kontrolēja UCAR.

285    Visbeidzot, tā kā Komisija drīkst sodīt uzņēmumu, kas tieši piedalījies attiecīgajā pārkāpumā, proti, UCAR, tai nebija pienākuma pamatot šo izvēli, izklāstot iemeslus, kādēļ tā nav sodījusi Mitsubishi un Union Carbide. Tādējādi Komisija ir izpildījusi tai EKL 253. pantā noteikto pienākumu norādīt pamatojumu.

286    Savukārt Komisijas prasījumi palielināt UCAR uzlikto naudas sodu nav jāapmierina.

287    No iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisijai nebija pienākuma no jauna sniegt pierādījumus Pirmās instances tiesā par UCAR dalības ilgumu Lēmumā norādītajā pārkāpumā. Atbildot uz pamatu par to, ka nav ņemta vērā Mitsubishi un Union Carbide loma no 1992. līdz 1995. gadam, Komisija varēja sniegt tikai nupat izklāstītos juridiskos argumentus.

288    Turklāt jau 2001. gada februārī un aprīlī, tātad pirms Lēmuma pieņemšanas, UCAR bija nodevis Komisijai ziņas it īpaši par Mitsubishi dalību aizliegtajā kartelī, par kuru Komisija veica izmeklēšanu. Lēmumā arī ir minēts UCAR apgalvojums, ka tā bijušās mātes sabiedrības Union Carbide un Mitsubishi ir guvušas labumu no karteļa (204. apsvērums). Šajos apstākļos nevar apgalvot, ka UCAR pirmoreiz Pirmās instances tiesā būtu pēc būtības apstrīdējis faktus par tā dalības ilgumu pārkāpumā Paziņojuma par sadarbību E punkta 4. apakšpunkta otrās daļas nozīmē. UCAR drīzāk ir veicis jaunu juridisko kvalifikāciju dokumentārajiem pierādījumiem, kurus tas bija nodevis Komisijas rīcībā jau administratīvās procedūras laikā.

289    No iepriekš izklāstītā izriet, ka SGL un UCAR izvirzītie pamati ir noraidāmi.

290    Attiecībā uz pārējiem prasītājiem, kam ir samazinātas sākumsummas, kuras noteiktas saistībā ar pārkāpuma smagumu, Pirmās instances tiesa nesaskata nevienu iemeslu atteikties no Komisijas saistībā ar to dalības ilgumu pārkāpumā piemērotajām likmēm. Tādējādi Lēmuma 158. apsvērumā noteiktās pamatsummas tiek koriģētas šādi: Tokai = 12,4; Nippon = 6,2; SEC = 6,2; SDK = 34,8; C/G = 10,8.

 Par atbildību pastiprinošiem apstākļiem

 Lēmuma kopsavilkums

291    Komisija attiecībā uz SGL, UCAR, Tokai, SEC un Nippon ir uzskatījusi, ka pārkāpuma smagumu pastiprina tas, ka tie turpināja šo skaidro un neapšaubāmo pārkāpumu pēc Komisijas veiktajām pārbaudēm. Vēl viens atbildību pastiprinošs apstāklis ir norādīts attiecībā uz SGL un UCAR, jo tie abi bija šī karteļa priekšgalā esoši uzņēmumi un tā iniciatori. Visbeidzot, Komisija par atbildību pastiprinošu apstākli ir atzinusi SGL mēģinājumu kavēt Komisijas procedūru, brīdinot citus uzņēmumus par paredzamajām pārbaudēm. Tādējādi Komisija ir palielinājusi pamatsummu par 85 % SGL, par 60 % UCAR un par 10 % Tokai, SEC un Nippon (Lēmuma 160., 164., 187., 192., 209. un 210. apsvērums).

 Lieta T‑244/01 un lieta T‑251/01

292    Nippon un SEC iebilst, ka Komisija esot palielinājusi to naudas sodu par 10 % tādēļ, ka tie esot turpinājuši pārkāpumu pēc 1997. gada jūnijā veiktajām pārbaudēm. Tomēr 1997. gada 15. decembra vēstulē, kas adresēta Japānas ražotājiem, Komisija esot paziņojusi, ka uz tiem attiecīgā aizliegtā vienošanās tieši neattiecas. Tikai pēc diviem gadiem Paziņojumā par iebildumiem Komisija esot tos informējusi par aizdomām attiecībā uz to iespējamo līdzdalību aizliegtajā kartelī. Tādējādi Nippon un SEC esot bijusi tiesiskā paļāvība, ka tie netiks sodīti par laika posmu pēc 1997. gada jūnija pārbaudēm, jo Komisija nevarot apgalvot, ka tiem bija jāizbeidz pārkāpums pēc pārbaudēm, kas uz tiem neattiecās. Turklāt Nippon un SEC sūdzas par pamatojuma nesniegšanu, jo Lēmumā nekas neesot minēts par to tiesiskās paļāvības problēmu.

293    SEC piebilst, ka tā sākumsummas palielinājums par 55 % pārkāpuma ilguma dēļ attiecas uz laika posmu jau pēc minētajām pārbaudēm. Tādējādi ar papildu palielinājumu par 10 % tas esot divas reizes sodīts par dalību pārkāpumā šajā laika posmā.

294    Šajā ziņā Pirmās instances tiesa atgādina, ka nav strīda par to, ka Nippon un SEC ir piedalījušies pārkāpumā līdz 1998. gada februārim. Ar iepriekš minēto 1997. gada 15. decembra vēstuli tie tika informēti, ka Komisija, tolaik neapzinādamās, ka arī tie tajā tieši piedalās, veic izmeklēšanu par aizliegto vienošanos. Tādējādi attiecīgo vēstuli nekādi nevarot uzskatīt par tādu, kas radījusi Nippon un SEC pamatotas cerības, un vēl jo mazāk par tādu, kas sniegusi precīzus solījumus, ka tie netiks sodīti (skat. iepriekš 152. punktu). Gluži pretēji, Nippon un SEC bija jāparedz, ka, ja to līdzdalība kartelī tiks atklāta, Komisija tos sodīs par dalību pārkāpumā, it īpaši ņemdama vērā, ka tie nav izbeiguši pārkāpumu uzreiz pēc tam, kad tie tika brīdināti par to, ka Komisija veic izmeklēšanu par aizliegto vienošanos.

295    Tāpat nav apspriežama SEC divkāršā sodīšana par attiecīgo laika posmu. Palielinājums par 55 % ir saistīts tikai ar attiecīgā pārkāpuma ilgumu, savukārt palielinājuma par 10 % mērķis ir sodīt SEC par papildu enerģiskumu, ar kādu tas turpināja prettiesisko pārkāpumu, lai gan tas bija informēts par to, ka Komisija ir sākusi izmeklēšanu par šo pārkāpumu.

296    Šajos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā Lēmumā nav sniegusi īpašu pamatojumu par iespējamās tiesiskās paļāvības problēmu attiecībā uz Nippon un SEC, vēl jo mazāk tāpēc, ka to neminēšana Lēmumā neliedza šiem diviem prasītājiem sniegt argumentus šajā jautājumā.

297    Tādējādi Nippon un SEC izvirzītos pamatus nevar atbalstīt.

 Lieta T‑239/01 un lieta T‑246/01

298    UCAR apgalvo, ka Komisija esot kļūdījusies, uzskatīdama pārkāpuma turpināšanu pēc tās 1997. gada jūnija pārbaudēm par atbildību pastiprinošu apstākli, jo UCAR valde esot pielikusi lielas pūles, lai panāktu visu slepeno darbību izbeigšanu. Turklāt Komisija neesot drīkstējusi to saukt pie atbildības par aizliegtās vienošanās izveidošanu un īstenošanu, jo Mitsubishi un Union Carbide esot bijušas aizliegtās vienošanās faktiskās uzkūdītājas. Visbeidzot, SGL esot vienīgais patiesais aizliegtās vienošanās priekšgalā esošais uzņēmums. Tiktāl, ciktāl Komisija mēģina attiecināt šo lomu arī uz UCAR, tā nedrīkstot pamatoties uz notikumiem pirms inkriminētā laika posma sākuma, proti, agrākiem par 1992. gada maiju.

299    SGL uzsver, ka tā pamatsummas palielinājums par 85 % saistībā ar atbildību pastiprinošiem apstākļiem ir pilnīgi nesamērīgs un neatbilst iepriekšējai Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei, kurā nekad neesot bijis tik pārmērīgs palielinājums. Tas precizē, ka, pirmkārt, nekāds palielinājums saistībā ar apgalvoto pārkāpuma turpināšanu pēc 1997. gada jūnija pārbaudēm nav iespējams, jo Komisija šajā jautājumā nav sniegusi pietiekamus pierādījumus. Otrkārt, to, ka SGL brīdināja citus aizliegtās vienošanās dalībniekus par šīm paredzamajām pārbaudēm, nekādi nevarot sodīt, palielinot naudas sodu. Regulas Nr. 17 15. pantā esot atļauts uzlikt naudas sodus tikai par EKL 81. un 82. panta noteikumu pārkāpumu vai par to, ka nav ievērots kāds no nosacījumiem un pienākumiem, kas noteikti saskaņā ar Regulas Nr. 17 8. pantu. Minētie brīdinājumi neesot šādi likuma pārkāpumi.

300    Uz šiem brīdinājumiem neattiecoties arī Pamatnostādnes, kuru 2. punkta otrajā ievilkumā palielinājums esot paredzēts tikai par mēģinājumiem traucēt “izmeklēšanas gaitu”. Minētie brīdinājumi esot nodoti pirms izmeklēšanas sākuma. Katrā ziņā SGL esot diskriminēts attiecībā pret UCAR. Pēdējais minētais uzņēmums pat esot iznīcinājis apsūdzošos dokumentus, bet Komisija to neesot uzskatījusi par atbildību pastiprinošu apstākli. Pēc SGL uzskatiem, šāda dokumentu iznīcināšana ir smagāks pārkāpums nekā mutvārdu brīdinājumi par iespējamām pārbaudēm.

301    Šajā ziņā Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru, ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, nosakot naudas sodu apmēru, ir jāpierāda to attiecīgā loma pārkāpumā tajā laikā, kurā tie pārkāpumā piedalījušies (iepriekš 203. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 150. punkts, un Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑6/89 EnichemAnic/Komisija, Recueil, II‑1623. lpp., 264. punkts). No tā it īpaši izriet, ka “priekšgalā esošā uzņēmuma” loma, kāda saistībā ar aizliegtu vienošanos ir bijusi vienam vai vairākiem uzņēmumiem, ir jāņem vērā, aprēķinot naudas soda apmēru tiktāl, ciktāl uzņēmumiem, kam bijusi šāda loma, par to ir jāuzņemas īpaša atbildība salīdzinājumā ar pārējiem uzņēmumiem (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑298/98 P Finnboard/Komisija, Recueil, I‑10157. lpp., 45. punkts).

302    Atbilstoši šiem principiem Pamatnostādņu 2. punktā ar atbildību pastiprinošo apstākļu nosaukumu ir noteikts nepilnīgs to apstākļu saraksts, kuru dēļ var palielināt naudas soda pamatsummu un kuru vidū ir minēta “pārkāpuma aizsācēja vai pamudinātāja loma pārkāpumā.”

303    Šajā lietā jau administratīvās procedūras laikā SGL un UCAR ir viens otram pārmetuši, kurš ir bijis aizliegtās vienošanās priekšgalā esošais uzņēmums un tā uzkūdītājs (Lēmuma 161. un 188. apsvērums). Tomēr šķiet, ka Komisija Lēmumā ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka SGL un UCAR vairāk vai mazāk vienādās daļās bija divi karteļa kopīgie virzītāji, kas kopš pirmajiem kontaktiem 1991. gadā paredzēja tā pamatprincipus un organizēja pirmās “uzņēmumu vadītāju” sanāksmes 1992. gada maijā (Lēmuma 44.–51. apsvērums).

304    Šajos apstākļos nekas neliedza Komisijai ņemt vērā tieši aizliegtās vienošanās izveides sagatavošanas posmus, lai konstatētu ekonomisko stāvokli pirms aizliegtās vienošanās izveides, kas šo izveidi izskaidro, vai lai pierādītu un izvērtētu aizliegtās vienošanās dalībnieku attiecīgo lomu šīs vienošanās koncepcijas radīšanā, tās izveidē un īstenošanā. Turklāt tieši tādā pašā veidā Komisija var ņemt vērā posmu pēc paša pārkāpuma laika posma, lai saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību vai saistībā ar iespējamiem atbildību mīkstinošiem apstākļiem izvērtētu uzņēmumu faktisko sadarbību, paziņojot par savu aizliegto vienošanos.

305    Saskaņā ar Komisijas konstatēto aizliegtās vienošanās kopīgā vadīšana, ko veica SGL un UCAR, ir izpaudusies arī cenu noteikšanā EEZ – to “vietējā” tirgū – tādā veidā, ka SGL uzņēmās iniciatīvu attiecībā uz cenu pieaugumiem Skandināvijā un Vācijā, savukārt UCAR to uzņēmās Francijā un Apvienotajā Karalistē; abi uzņēmumi katrā atsevišķā gadījumā lēma par to, kurš uzņemsies šo iniciatīvu Itālijā un Spānijā (Lēmuma 62. un 66. apsvērums).

306    Nedz UCAR, nedz SGL šos konstatējumus nav atbilstoši apstrīdējuši.

307    UCAR atkārto argumentus, kas balstīti uz Mitsubishi un Union Carbide lomu, apgalvodams, ka šīs divas sabiedrības patiesībā bijušas karteļa uzkūdītājas un līdz 1995. gadam – tā priekšgalā esošie uzņēmumi. Šajā jautājumā pietiek atgādināt, ka Mitsubishi un Union Carbide nav to uzņēmumu vidū, kuru dalību aizliegtajā kartelī Komisija ir konstatējusi un sodījusi, un ka tās nepiedalās ar to saistītajās prāvās, kas ierosinātas Pirmās instances tiesā. Tādējādi norāde uz Mitsubishi un Union Carbide nevar atcelt vērtējumu, saskaņā ar kuru SGL un UCAR Komisijas identificēto aizliegtās vienošanās dalībnieku vidū bija tās uzkūdītāji un priekšgalā esošie uzņēmumi.

308    Runājot par UCAR norādi uz pūlēm, kādas tā valde pielikusi, lai panāktu pārkāpuma izbeigšanu, tāpat pietiek minēt to, kas iepriekš izklāstīts jautājumā par pārkāpuma ilgumu: ar šīm pūlēm nav izdevies novērst, ka UCAR, kuru pārstāvēja personas, kas pilnvarotas rīkoties uzņēmuma vārdā, faktiski turpinājušas pārkāpumu pēc 1997. gada jūnija pārbaudēm.

309    No SGL argumenta, ka palielinājums par 85 % esot pārmērīgs un pārsniedzot palielinājumu, kāds parasti piemērots iepriekšējos Komisijas lēmumos, nav secināms, ka būtu pārkāpts samērīguma princips vai vienlīdzīgas attieksmes princips. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, nosakot katra atsevišķā naudas soda apmēru, Komisijai ir rīcības brīvība un tai tādēļ nav jāpiemēro precīza matemātiska formula (iepriekš 165. punktā minētais spriedums lietā Martinelli/Komisija, 59. punkts). Tādējādi tas, ka par uzkūdītāja lomu kāda sabiedrība citā lietā ir sodīta ar konkrētu palielinājuma likmi, nenozīmē, ka šo likmi nākotnē nekad nevarēs pārsniegt, lai kādi nebūtu attiecīgās lietas apstākļi (iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 106. un 109. punkts).

310    Pat no Pirmās instances tiesas neierobežotās kompetences viedokļa nešķiet nesamērīgi vai diskriminējoši piemērot SGL palielinājumu par 50 % par priekšgalā esošā uzņēmuma lomu (tāpat kā 50 %, kas piemēroti UCAR), palielinājumu par 10 % par to, ka tas turpinājis pārkāpumu pēc 1997. gada jūnija (tāpat kā 10 %, kas piemēroti UCAR, SEC, Nippon un Tokai), un palielinājumu par 25 % par to, ka tas brīdināja citus karteļa dalībniekus par paredzamajām Komisijas pārbaudēm.

311    Runājot par pēdējiem diviem jautājumiem jāatgādina, ka SGL izvirzītais pamats par Komisijas faktu konstatējumiem par tā dalības aizliegtajā kartelī ilgumu, it īpaši pārkāpuma turpināšanu pēc pārbaudēm, ir noraidīts (skat. iepriekš 70.–76. punktu). Tādējādi Komisija ir pamatoti veikusi palielinājumu par 10 % saistībā ar pārkāpuma turpināšanu.

312    To, ka SGL ir brīdinājis citus uzņēmumus par minētajām paredzamajām pārbaudēm, varēja pamatoti kvalificēt kā atbildību pastiprinošu apstākli (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑334/94 Sarrió/Komisija, Recueil, II‑1439. lpp., 320. punkts). Pretēji SGL apgalvojumiem jautājums šajā gadījumā ir nevis par īpašu un autonomu pārkāpumu, kurš nav paredzēts Līgumā un Regulā Nr. 17, bet gan par rīcību, kas pastiprināja sākotnējā pārkāpuma smagumu. Ar šiem brīdinājumiem, kas adresēti citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, SGL centās faktiski noslēpt aizliegtās vienošanās esamību un saglabāt tās darbību, kas turklāt veiksmīgi izdevās līdz 1998. gada martam.

313    Šajā ziņā SGL atsauce uz Regulas Nr. 17 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, no kura tas secina, ka Kopienu likumdevējs ir vēlējies sodīt tikai par Komisijas jau uzsāktu pārbaužu traucējumiem, nevis par rīcību pirms tās izmeklēšanas, nav būtiska. Iepriekš minētā norma attiecas uz šiem traucējumiem kā uz autonomiem pārkāpumiem, kas nav atkarīgi no iespējamā karteļa esamības; turklāt tas izskaidro par to paredzēto relatīvi maigo sodu 100 līdz 5000 euro apmērā. Savukārt šajā lietā SGL sniegto brīdinājumu mērķis bija nodrošināt karteļa turpināšanu, par kuru nav strīda, ka tas bija skaidrs un neapšaubāms Kopienu konkurences tiesību pārkāpums.

314    Tas, ka minētie brīdinājumi tika ņemti vērā kā atbildību pastiprinošs apstāklis, nav pretrunā arī Pamatnostādņu 2. punktam. Vienkārši izlasot tekstu (“piemēram” un “citi”), ir redzams, ka uzskaitīto atbildību pastiprinošo apstākļu saraksts nav pilnīgs.

315    Visbeidzot, SGL atsauce uz vienlīdzīgas attieksmes principu salīdzinājumā ar UCAR, kura apsūdzošo dokumentu iznīcināšana nav ņemta vērā kā atbildību pastiprinošs apstāklis, nemaina to, ka iepriekš minētie brīdinājumi tiek kvalificēti kā atbildību pastiprinošs apstāklis. Tā kā šie brīdinājumi bija adresēti citiem uzņēmumiem, tie pārsniedza SGL iekšējo jautājumu jomu un bija paredzēti, lai padarītu nesekmīgu visu Komisijas izmeklēšanu un nodrošinātu aizliegtās vienošanās turpināšanos, bet UCAR savus dokumentus iznīcināja, lai novērstu tā līdzdalības aizliegtās vienošanās īstenošanā atklāšanu. Jautājums šajā gadījumā ir par divām dažādām rīcībām, tādēļ Komisijai nevar pārmest, ka tā līdzīgas situācijas būtu atrisinājusi atšķirīgi.

316    Turklāt, pat ja Komisija būtu nepareizi labvēlīgāk izturējusies pret UCAR, nepalielinot tā naudas sodu, tas neietekmētu SGL rīcības atbildību pastiprinošo raksturu. SGL nevar nedz leģitīmi pieprasīt UCAR uzliktā naudas soda palielinājumu, nedz arī sev par labu atsaukties uz iespējamo prettiesiskumu, kāds pieļauts par labu UCAR (šajā ziņā skat. iepriekš 216. punktā minēto 1998. gada 14. maija spriedumu lietā SCAHolding/Komisija, 160. punkts).

317    Tiesas sēdē SGL apgalvoja arī, ka to, ka tas brīdināja citus uzņēmumus par attiecīgajām paredzamajām pārbaudēm, nevar kvalificēt kā atbildību pastiprinošu apstākli, jo šo brīdinājumu atskaites punkts bijusi pati Komisija. Tādējādi SGL atsaucas uz UCAR atklājumu, ka Komisijas dienestos ir informācijas noplūde, kur kāds ierēdnis, kurš minēts vārdā, esot SGL informējis par drīzām negaidītām pārbaudēm karteļa dalībnieku telpās. Šajā ziņā ir acīmredzams, ka par šo informāciju, pieņemot, ka tā tiešām bija sniegta, nekādi nevar vainot Komisiju saistībā ar tās oficiālās konkurences politikas izpausmi. Jautājums ir par kāda darbinieka krāpnieciskām izrīcībām ar mērķi atbalstīt karteļa darbību. Tādējādi SGL nevar atbilstoši atsaukties uz šo rīcību, lai mazinātu savas paša prettiesiskās rīcības smagumu.

318    Tā kā visi Nippon, SEC, UCAR un SGL izvirzītie pamati ir noraidāmi, likmes, ko Komisija piemērojusi šiem prasītājiem noteiktajām pamatsummām, tiks saglabātas.

319    Attiecībā uz prasītājiem, kuriem atbilstošās summas ir mainītas saistībā ar pārkāpuma ilgumu, lai ņemtu vērā Komisijas norādītos atbildību pastiprinošos apstākļus, ir jānosaka šādi skaitļi: Tokai = 13,64; Nippon = 6,82; SEC = 6,82.

 Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem

 Lēmuma kopsavilkums

320    Komisija ir uzskatījusi, ka nekādi atbildību mīkstinoši apstākļi nepamato pamatsummas samazinājumu SGL, UCAR, Tokai, SEC, Nippon un SDK. Savukārt C/G tā ir veikusi samazinājumu par 40 % saistībā ar uzņēmuma vienīgi pasīvo vērotāja lomu un to, ka tas daļēji nav piemērojis prettiesiskos nolīgumus (Lēmuma 165., 166., 193.–198., 211.–215. un 234.–238. apsvērums).

 Lieta T‑236/01, lieta T‑239/01, lieta T‑244/01, lieta T‑246/01, lieta T‑251/01 un lieta T‑252/01

 Lietas dalībnieku argumenti

321    C/G uzskata, ka tam bija jāsaņem daudz būtiskāks samazinājums nekā Komisijas piešķirtie 40 %. Tas uzsver savu maznozīmīgo un pasīvo vērotāja lomu aizliegtajā kartelī. Tam esot bijuši tikai divpusēji kontakti ar SGL, un tas neesot uzaicināts uz “uzņēmumu vadītāju” vai “darba” sanāksmēm, nedz arī uz vietējām sanāksmēm; neviens to neesot pat informējis par šo sanāksmju rīkošanu. Neviens no pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem neesot norādījis, ka tas būtu piedalījies pārkāpumā. Turklāt tas neesot piedalījies nedz centrālajā uzraudzības sistēmā, kas izveidota aizliegtās vienošanās īstenošanai, nedz kodēto nosaukumu sistēmā, kas izstrādāta aizliegtās vienošanās dalībnieku identitātes slēpšanai. Pretēji vienam no aizliegtās vienošanās principiem tā cenu noteikšana neesot bijusi rezervēta uzņēmuma augstākā līmeņa darbiniekiem. Tas arī esot rīkojies tieši pretēji citam aizliegtās vienošanās pamatprincipam, palielinot ražošanas jaudu un pārdošanas daudzumu EEZ tirgū.

322    Turklāt C/G apgalvo, ka 1994. gadā tas par USD 4 miljoniem pārdevis ražošanas tehniku kādam Ķīnas ražotājam. Šī karteļa interesēm pretrunā esošā tehnikas nodošana esot radījusi SGL tādu uztraukumu, ka tas par to sūdzējies C/G. Visbeidzot, tas pēc savas ierosmes esot izbeidzis attiecības ar aizliegto vienošanos, pirms Komisija sākusi izmeklēšanu. C/G piebilst, ka esot rīkojies ekonomiskā spiediena apstākļos, ko izraisījis tā īpašais tāda ražotāja stāvoklis, kurš atkarīgs no pārējiem karteļa dalībniekiem, un turklāt norāda uz grafīta elektrodu rūpniecības strukturālo jaudas pārpalikumu septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kurš izraisīja ievērojamus cenu kritumus.

323    Pēdējā minētajā jautājumā SGL precizē, ka grafīta elektrodu nozares strukturālā krīze ir pielīdzināma krīzei, kāda tērauda nozarē valdīja deviņdesmito gadu sākumā un kas vienādi skāra tērauda un grafīta elektrodu ražotājus. Komisija 1999. gada 8. decembra Lēmumā “Bezšuvju tērauda caurules” un 1998. gada 21. janvāra Lēmumā “Sakausējuma uzcenojums” esot kvalificējusi šo krīzi kā atbildību mīkstinošu apstākli. Minēto kvalifikāciju nevarot atteikt šajā lietā attiecībā uz tādu pašu ekonomikas krīzi.

324    Arī UCAR atsaucas uz nozares katastrofālo ekonomisko stāvokli un atgādina, ka gan Komisija iepriekšējā lēmumu pieņemšanas praksē, gan Pirmās instances tiesa ir uzskatījušas, ka šāds stāvoklis var būt atbildību mīkstinošs apstāklis. Turklāt saskaņā ar UCAR viedokli tā iekšējā paraugizmeklēšana ar mērķi atklāt pārkāpumu un panākt tā izbeigšanu, cik drīz vien iespējams, esot pelnījusi, lai to atzītu par atbildību mīkstinošu apstākli. Šajā ziņā C/G savukārt norāda uz programmas izveidošanu tā komercdarbības politikas saskaņošanai ar konkurences tiesībām.

325    UCAR piebilst, ka attiecīgā aizliegtā vienošanās tam nav sniegusi nekādas finansiālas priekšrocības, jo Mitsubishi un Union Carbide ir “savākušas” visu no aizliegtās vienošanās gūto peļņu. Turklāt Komisijai esot bijis jāņem vērā ievērojamās summas, ko UCAR samaksājis saviem klientiem ASV kā zaudējumu atlīdzību par pārkāpuma laika posmā mākslīgi paaugstinātajām cenām.

326    Nippon, SEC un Tokai uzsver savu pasīvo vērotāja lomu saistībā ar aizliegto vienošanos. Nippon atgādina, ka nav piedalījies pirmajās karteļa sanāksmēs, kurās tika noteikti tirgu sadales pamatprincipi; pat pārējās sanāksmēs, kurās tas faktiski piedalījies, tas esot bijis tikai pasīvs. Savukārt SEC uzsver, ka pats nekad neesot piedalījies nevienā “uzņēmumu vadītāju” sanāksmē; minētajā līmenī to tikai divas reizes esot pārstāvējis Tokai. Turklāt Komisija par aktīvu esot atzinusi tikai Tokai un SDK, nevis SEC lomu (Lēmuma 212. apsvērums). Tāpat arī tieši SEC gadījumā, kas ir mazākais Japānas uzņēmums, neesot nekādas cēloņsakarības starp pasaules [mēroga] aizliegto vienošanos un atturēšanos no rīcības EEZ. Tokai apgalvo, ka nav bijis aktīvi iesaistīts slepenajos nolīgumos par Eiropas tirgu un neesot piedalījies nevienā no Eiropas grupas sanāksmēm. “Uzņēmumu vadītāju” un “darba” sanāksmēs, kurās tas piedalījies, neesot noslēgts neviens nolīgums par Eiropas cenām.

327    Nippon un Tokai it īpaši uzskata, ka pret tiem bija jāattiecas tāpat kā pret C/G, jo tie gluži tāpat kā C/G neesot samazinājuši pārdošanas daudzumu EEZ un tādējādi esot atturējušies pilnībā piemērot karteļa nolīgumus.

328    Visbeidzot, Nippon, SEC un Tokai pārmet Komisijai, ka tā Lēmumā nav paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā nav atzinusi tiem nevienu atbildību mīkstinošu apstākli. Tādējādi Komisija neesot ievērojusi EKL 253. panta noteikumus.

329    Komisija iebilst pret ikvienu prasītāju izvirzīto pamatu un argumentu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

330    Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatnostādņu 3. punkta pirmo ievilkumu uzņēmuma “vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma” pārkāpumā, ja tā ir pierādīta, var būt atbildību mīkstinošs apstāklis.

331    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka no pierādījumiem, kas norāda uz uzņēmuma pasīvo vērotāja lomu aizliegtās vienošanās īstenošanā, varētu ņemt vērā, ka tā piedalīšanās sanāksmēs ir bijusi retāka nekā aizliegtās vienošanās parasto dalībnieku piedalīšanās (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 343. punkts), kā arī to, ka trešo uzņēmumu pārstāvji, kas piedalījušies pārkāpumā, ir skaidri uz to norādījuši savos izteikumos (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑317/94 Weig/Komisija, Recueil, II‑1235. lpp., 264. punkts). Katrā ziņā ir jāņem vērā visi atbilstošie šīs lietas apstākļi.

332    Attiecībā uz C/G rīcību Lēmums atbilst šiem kritērijiem. Kā izriet no tā 81.–86. un 234.–238. apsvēruma, Komisija ir pietiekami izvērtējusi C/G pasīvo vērotāja lomu aizliegtās vienošanās īstenošanā un to atlīdzinājusi ar naudas soda samazinājumu par 40 %; tai nav pienākuma piešķirt [C/G] lielāku samazinājuma likmi. Saskaņā ar Komisijas konstatēto, lai gan C/G nepiedalījās karteļa “uzņēmumu vadītāju” un “darba” sanāksmēs, tas tomēr uzturēja divpusējus kontaktus ar pārējiem karteļa dalībniekiem un izmantoja no tiem saņemto informāciju par “vietējo ražotāju” pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz kartelī noteiktajām cenām. Turklāt prasības pieteikumā C/G ir tieši paziņojis, ka neapstrīd nedz aizliegtās vienošanās esamību, nedz savu dalību tajā. Šo secinājumu neatceļ apstāklis, ka C/G cenas nenoteica tā augstākā līmeņa darbinieki; ņemot vērā C/G pasīvā vērotāja un “sekotāja” lomu, hierarhijas līmenis, kurā tika aprēķinātas tā cenas, kurās tikai bija ievērotas pārējo karteļa dalībnieku noteiktās cenas, nebija būtisks.

333    Komisija varēja pamatoti nošķirt Tokai, SEC un Nippon lomu no C/G lomas, jo šie Japānas ražotāji faktiski piedalījās daudzās “uzņēmumu vadītāju” un “darba” sanāksmēs (Lēmuma 49.–56. apsvērums). Komisijas faktu konstatējumus par šo dalību nav apstrīdējis nedz SEC, nedz Tokai, bet Nippon argumenti, ar kuriem tas apstrīdējis konstatējumus par laika posmu no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam, ir noraidīti (skat. iepriekš 100.–116. punktu). Ja uzņēmums ir piedalījies vienā vai vairākās pret konkurenci vērstās sanāksmēs, pat ja tā dalība nav bijusi aktīva, ir jāuzskata, ka tas ir bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks, ja vien uzņēmums nepierāda, ka tas atklāti ir norobežojies no prettiesiskās vienošanās (iepriekš 39. punktā minētais spriedums Cementa lietā, 3199. punkts un tajā minētā judikatūra). Tokai, SEC un Nippon neapgalvo, ka būtu atklāti iebilduši pret apstrīdētā karteļa izveidi un īstenošanu.

334    Piemēram, “darba” sanāksmē Cīrihē pasaules grafīta tirgus tika aplūkots attiecībā uz katru reģionu, to skaitā Tālajiem Austrumiem, un tirgus daļas tika piešķirtas arī Japānas ražotājiem. Sanāksmē Vīnē dalībnieki no jauna apmainījās ar informāciju par grafīta elektrodu tirgu attiecībā uz katru reģionu (Lēmuma 51., 53. un 71. apsvērums).

335    Par to, ka SEC un Nippon rīcība nebija pasīva, kliedē šaubas tas, ka vienā vai divās sanāksmēs tos pārstāvēja Tokai: tie nebūt nav atklāti iebilduši pret šādu “uzmācīgu iejaukšanos” to komercdarbības politikā, bet gan drīzāk ir piekrituši šai pārstāvībai un apliecinājuši savu pievienošanos aizliegtās vienošanās īstenošanai, piedaloties ar pašu darbinieku pārstāvniecību pārējās sanāksmēs, kas attiecās uz to interesēm un kas, acīmredzot, nebija Eiropas grupas sanāksmes, kura sastāvēja no par EEZ atbildīgajiem “vietējiem ražotājiem”, kā dēļ pietika informēt karteļa Japānas dalībniekus par Eiropas cenām, kuras noteiktas šajās sanāksmēs. Tādējādi, ņemot vērā, ka kartelim bija pasaules mēroga raksturs, kurā Japānas ražotājiem bija piešķirta loma koncentrēties uz savu “vietējo” tirgu Āzijā, Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka tiem nebija pasīva vērotāju loma pārkāpumā. Šajos apstākļos tai nebija pienākuma Lēmumā izklāstīt iemeslus, kādēļ tā tiem šajā ziņā nav atzinusi nevienu atbildību mīkstinošu apstākli.

336    Pretēji iebildumam par to, ka C/G naudas sods nav pietiekami samazināts, lai gan tas daļēji nav piemērojis prettiesiskos nolīgumus, Komisija ir pietiekami ņēmusi vērā, ka C/G ir palielinājis pārdošanas daudzumu EEZ tirgū, tādējādi pārkāpjot karteļa pamatprincipu ierobežot pārdošanu tirgos, “kas nav vietējie tirgi” (Lēmuma 235. apsvērums). Šajā ziņā tai nebija pienākuma papildus ņemt vērā C/G ražošanas jaudas palielinājumu. Pirmkārt, Komisija iebildumu rakstā ir paziņojusi – un šajā jautājumā C/G replikā to nav apstrīdējis –, ka C/G ražošanas jauda pārkāpuma laika posmā, kāds norādīts attiecībā uz to (no 1993. līdz 1996. gadam), būtībā saglabājās nemainīga. Otrkārt, ir pieļaujams uzskatīt, ka Eiropas pārdošanas daudzuma pieaugums saistībā ar EEZ tirgu pietiekami atspoguļo jebkādu iespējamo ražošanas jaudas palielinājumu.

337    Šajā ziņā Nippon un Tokai atsaucas uz vienlīdzīgas attieksmes principu, norādot, ka atrodas tādā pašā stāvoklī kā C/G, kuram ir “atlīdzināts” par pārdošanas daudzuma palielināšanu EEZ.

338    Nippon arguments ir noraidāms, tāpēc ka prasītājs aprobežojas ar apgalvojumu, ka “nav samazinājis pārdošanas daudzumu EEZ teritorijā”, nesniedzot nekādus skaitliskus datus. Komisija varēja pamatoti nošķirt Nippon nepamatoto apgalvojumu, ka tas saglabājis pārdošanas daudzumu, un neapstrīdēto faktu, ka C/G no 1993. līdz 1996. gadam ir vairāk nekā divkāršojis pārdošanas daudzumu.

339    Attiecībā uz Tokai, kas apgalvo, ka 1996. gadā uzsācis darboties Vācijas tirgū, vienā no SGL un UCAR “vietējiem” tirgiem, un no 1992. līdz 1997. gadam četrkāršojis pārdošanas daudzumu EEZ (no 200 tonnām 1992. gadā līdz 900 tonnām 1997. gadā), ir jākonstatē, ka Tokai pretēji C/G ir ieguvis tikai ļoti niecīgu tirgus daļu EEZ, proti, mazāk par 2 %, savukārt C/G tirgus daļa bija gandrīz 8 %. Šajos apstākļos Komisija, nepieļaudama kļūdu vērtējumā un nepārkāpdama vienlīdzīgas attieksmes principu, varēja pamatoti uzskatīt, ka, lai gan Tokai daļēji nav piemērojis prettiesiskos nolīgumus, šī nepiemērošana nesasniedza saprātīgu efektivitātes robežu Pamatnostādņu 3. punkta otrā ievilkuma nozīmē. Pirmās instances tiesa neuzskata, ka, pat īstenojot tās neierobežoto kompetenci, šis vērtējums būtu jāmaina.

340    Tas pats attiecas uz C/G argumentiem, ka 1994. gadā tas par USD 4 miljoniem esot pārdevis ražošanas tehniku kādam Ķīnas ražotājam, tādējādi rīkojoties pretēji vienam no karteļa galvenajiem principiem (Lēmuma 50. apsvēruma pēdējais ievilkums). Administratīvās procedūras laikā C/G nav izklāstījis sīkas ziņas par šo tehnikas nodošanu – tā 1999. gada 11. oktobra uzņēmuma liecībā un 2000. gada 6. aprīļa atbildē uz Paziņojumu par iebildumiem šajā ziņā ir ietverts tikai pa vienam teikumam katrā – tādējādi Komisija nav pieļāvusi kļūdu, atteikdamās ņemt to vērā Lēmumā. Pirmās instances tiesa, pat īstenojot savu neierobežoto kompetenci, nesaskata iemeslu mainīt Komisijas vērtējumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Ķīnā plānotā rūpnīca tā arī netika uzcelta.

341    Visbeidzot, tas, ka C/G brīvprātīgi izbeidza pārkāpumu pirms Komisijas izmeklēšanas sākuma, ir pietiekami ņemts vērā, aprēķinot pārkāpuma laika posma ilgumu, kas norādīts attiecībā pret C/G (Lēmuma 157. apsvērums). C/G nevar atsaukties uz Pamatnostādņu 3. punkta trešo ievilkumu, jo tā pamudinājums izbeigt pret konkurenci vērsto rīcību nebija Komisijas iejaukšanās.

342    Arī visi pārējie argumenti ar mērķi panākt naudas soda samazinājumu saistībā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem ir noraidāmi.

343    Pirmkārt, tas, ka C/G un UCAR pēc Komisija sāktās izmeklēšanas ir attiecīgi ieviesuši programmu atbilstības konkurences noteikumiem nodrošināšanai un veikuši iekšēju izmeklēšanu, lai panāktu pārkāpuma izbeigšanu, nekādi nemaina konstatētā pārkāpuma faktu. Tādējādi tas vien, ka atsevišķos gadījumos Komisija iepriekšējā lēmumu pieņemšanas praksē šādus pasākumus ir ņēmusi vērā kā atbildību mīkstinošus apstākļus, nenozīmē, ka tai būtu pienākums tāpat rīkoties visās šajās lietās (Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II‑1711. lpp., 357. punkts, un 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑352/94 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, II‑1989. lpp., 417. un 419. punkts). Tā tas vēl jo vairāk ir gadījumā, ja attiecīgais pārkāpums, kā šajā lietā, ir acīmredzams EKL 81. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkta noteikumu pārkāpums. Turklāt tiktāl, ciktāl UCAR iekšējā izmeklēšana veicināja tā sadarbību ar Komisiju, Komisija to ir ņēmusi vērā, saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību piešķirot naudas soda samazinājumu par 40 %.

344    Otrkārt, attiecībā uz C/G argumentu par uz to izdarīto ekonomisko spiedienu vienīgais precizējums, ko prasītājs šajā ziņā ir sniedzis, attiecas uz tā kontaktiem ar SGL 1996. gadā (Lēmuma 82. apsvērums), proti, pēc aizliegtās vienošanās īstenošanas. Tādējādi pietiek atgādināt, ka C/G brīvi izlēma ievērot aizliegtās vienošanās dalībnieku lēmumus par cenām. Tas nav apgalvojis, ka uz to būtu izdarīts spiediens pievienoties aizliegtās vienošanās īstenošanā, bet, pat ja tā būtu noticis, tas varēja par to informēt kompetentās iestādes, nevis pieslieties aizliegtās vienošanās īstenotājiem. Tādējādi šo argumentu nevar pieņemt.

345    Treškārt, tas pats attiecas uz C/G, SGL un UCAR norādi par grafīta elektrodu nozares strukturālo krīzi. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka 2002. gada 20. marta spriedumā lietā T‑16/99 Lögstör Rör/Komisija (Recueil, II‑1633. lpp., 319. un 320. punkts), kas pieņemts siltumizolācijas cauruļu lietā, Pirmās instances tiesa nosprieda, ka Komisijai attiecīgās nozares sliktais finansiālais stāvoklis nav jāuzskata par atbildību mīkstinošu apstākli. Pirmās instances tiesa ir arī apstiprinājusi, ka turpmāk Komisijai nebūt nav jāievēro sava iepriekšējā prakse tikai tāpēc vien, ka iepriekšējās lietās tā kā atbildību mīkstinošu apstākli ir ņēmusi vērā nozares ekonomisko stāvokli (Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑13/89 ICI/Komisija, Recueil, II‑1021. lpp., 372. punkts). Kā Komisija ir pamatoti norādījusi, parasti karteļi tiek izveidoti tad, kad kādā nozarē pastāv grūtības. Ja prasītāju argumentāciju atzītu par pareizu, naudas sodi regulāri būtu jāsamazina gandrīz visos gadījumos. Tādēļ vairs nav jēgas pārbaudīt, vai šīs lietas un citos lēmumos konstatētie faktiskie apstākļi, kuros strukturālās krīzes tika uzskatītas par atbildību mīkstinošiem apstākļiem, patiešām ir līdzīgi.

346    Ceturtkārt un pakārtoti, SGL argumenti, saskaņā ar kuriem secināts, ka pastāv krīze, kas grafīta elektrodu ražotājus it īpaši ietekmē saistībā ar krīzi tērauda cauruļu rūpniecībā, nav pārliecinoši. Šajā ziņā Komisija ir uzsvērusi – un šajā jautājumā tā nav apstrīdēta –, ka elektriskajās krāsnīs saražotā tērauda daudzums ir pieaudzis no 196 miljoniem tonnu 1987. gadā līdz 270 miljoniem tonnu 1997. gadā (Lēmuma 9. apsvērums). No tā var secināt, ka iespējamā kopējā tērauda ražošanas daudzuma samazināšanās pirmām kārtām skāra nevis elektrisko tērauda lietuvju ražojumus, bet tradicionālo tērauda lietuvju ražojumus (Lēmuma 4., 5., 9. un 10. apsvērums).

347    Piektkārt, attiecībā uz ekonomiskajām priekšrocībām, ko no aizliegtās vienošanās guvušas tikai sabiedrības Mitsubishi un Union Carbide, nevis UCAR, tas, ka netiek gūts labums no pārkāpuma, nevar būt atbildību mīkstinošs apstāklis, jo pretējā gadījumā uzliktais naudas sods zaudētu savu preventīvo raksturu (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā FETTCSA, 340.–342. punkts un tajos minētā judikatūra). Šāda ekonomiskās priekšrocības neesamība nekādi neierobežo izdarītā pārkāpuma smagumu. Turklāt, ja UCAR kritizē Mitsubishi un Union Carbide rīcību, tam, lai nodrošinātu atbilstošu savu tiesību aizsardzību, jāvēršas pret šīm sabiedrībām, ko tas jau ir veicis, iesniedzot sūdzību Amerikas Savienotajās Valstīs.

348    Visbeidzot, tiktāl, ciktāl UCAR atsaucas uz civiltiesiskiem darījumiem, kas noslēgti ASV un Kanādā, arī tie nekādi nemaina izdarītā pārkāpuma smagumu, un tādējādi tos nevar ņemt vērā kā atbildību mīkstinošus apstākļus. Lai gan Komisija lēmumā siltumizolācijas cauruļu lietā ir ņēmusi vērā zaudējumu atlīdzību, kas samaksāta konkurentam, kura izspiešana no Kopienu tirgus bija viens no galvenajiem aizliegtās vienošanās mērķiem; šis konkurents bija dibināts Kopienā un tādējādi bija viens no saimnieciskās darbības subjektiem, kurus aizsargā Kopienu konkurences tiesības. Šis apstāklis neuzliek Komisijai pienākumu par labu UCAR ņemt vērā zaudējumu atlīdzību klientiem ASV un Kanādā saistībā ar zaudējumiem, kas tiem nodarīti šajos tirgos. Attiecīgie darījumi neietekmē pārkāpumu, ko UCAR izdarījis EEZ.

349    No iepriekš izklāstītā izriet, ka Tokai, C/G, SGL, Nippon, UCAR un SEC izvirzītie pamati un argumenti ir noraidāmi.

 Par naudas sodu maksimālo robežu un par atsevišķu prasītāju maksātspēju Pamatnostādņu 5. punkta nozīmē

 Lieta T‑239/01 un lieta T‑245/01

350    Atgādinot, ka UCAR aprēķinātais pamata naudas sods, lai ievērotu maksimālo robežu 10 % apmērā no UCAR kopējā apgrozījuma, ir samazināts par 15,2 %, (Lēmuma 199. apsvērums), SDK un SGL pārmet Komisijai, ka tā piemērojusi UCAR šo atkārtoto korekciju pirms Paziņojuma par sadarbību piemērošanas, tātad naudas sodu noteikšanas procesa starpstadijā, nevis šī procesa beigās. Pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzliktie naudas sodi šādā veidā neesot samazināti. SDK un SGL sūdzas par šo nevienlīdzīgo attieksmi un, lai tiktu saglabāta saskaņota un samērīga attiecība ar UCAR naudas sodu, prasa tādu pašu naudas soda samazinājumu.

351    SDK piebilst, ka ir pārmērīgi sodīts par to, ka tā kopējais apgrozījums ievērojami pārsniedza apgrozījumu saistībā ar grafīta elektrodu pārdošanu; tādējādi tas esot nostādīts neizdevīgā stāvoklī tāpēc, ka tam ir vairāk citu darbību, kas neattiecas uz attiecīgā ražojuma pārdošanu. Ja SDK darbība grafīta elektrodu jomā būtu nodota atsevišķam uzņēmumam, tad, piemērojot 10 % ierobežojumu, galīgais naudas sods samazinātos līdz EUR 6,6 miljoniem.

352    Šajā ziņā Pirmās instances tiesa konstatē, ka Komisija, piemērodama UCAR maksimālo robežu 10 % apmērā nevis “naudas soda aprēķina galīgajam rezultātam”, bet agrākā stadijā, proti, pirms Paziņojuma par sadarbību piemērošanas, nav ievērojusi Pamatnostādņu 5. punkta a) apakšpunkta tekstu. Tā kā Komisija šajā gadījumā bija nolēmusi piemērot metodi, kas izklāstīta Pamatnostādnēs, tai tā bija jāievēro vai arī īpaši jāpaskaidro iemesli, kuri šajā gadījumā konkrētā jautājumā pamatotu atkāpi no šīs metodes (skat. iepriekš 157. punktā minēto judikatūru un iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā FETTCSA, 271. punkts).

353    Lēmuma 199. apsvērumā tiktāl, ciktāl tajā ir vienīgi atsauce uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzēto naudas sodu maksimālo robežu, nav ietverts īpašs paskaidrojums par iemeslu, kādēļ Komisija ir atkāpusies no Pamatnostādnēm. Tomēr Komisija Pirmās instances tiesā ir izklāstījusi, ka 15,2 % samazinājumu par labu UCAR tā nav piemērojusi tāpēc, ka tā būtu uzskatījusi, ka par tā izdarīto pārkāpumu pienākas mazāks sods nekā pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, bet gan tāpēc, ka tā esot vēlējusies ņemt vērā, ka vienīgi UCAR pamatsumma, kas noteikta pirms Paziņojuma par sadarbību piemērošanas, par EUR 15,1 miljonu, t.i., par 15,2 %, pārsniedza paredzēto maksimālo robežu. Šajos apstākļos Komisija uzskatīja, ka šī maksimālā robeža ir jāpiemēro iepriekš, lai nodrošinātu, ka Paziņojumam par sadarbību var būt pilnīga lietderīga ietekme: ja pamatsumma pirms minētā paziņojuma piemērošanas ievērojami pārsniedz maksimālo 10 % robežu un ja šo maksimālo robežu nevarētu piemērot uzreiz, tad attiecīgā uzņēmuma vēlme sadarboties ar Komisiju, ņemot vērā, ka galīgais naudas sods jebkurā gadījumā būtu 10 % neatkarīgi no tā, vai uzņēmums būtu sadarbojies ar Komisiju vai ne, būtu daudz mazāka.

354    Pirmās instances tiesa uzskata, ka šis paskaidrojums pamato pieeju, ko Komisija izvēlējusies attiecībā uz UCAR. Ar to saistītajam pamatojumam nebija jābūt ietvertam pašā Lēmumā, jo attiecīgā pieeja nebija nelabvēlīga minētajam uzņēmumam, proti, UCAR. Pat ja šis UCAR labvēlīgais pasākums būtu prettiesisks pamatojuma nesniegšanas dēļ, SDK un SGL nevarētu atsaukties uz šo prettiesiskumu, kas ir izdarīts cita labā (šajā ziņā skat. iepriekš 216. punktā minēto 1998. gada 14. maija spriedumu lietā SCAHolding/Komisija, 160. punkts).

355    Katrā ziņā nav strīda par to, ka SDK un SGL nebija līdzīgā situācijā ar UCAR saistībā ar kopējiem apgrozījumiem, jo tiem noteiktā pamatsumma nepārsniedza maksimālo robežu pirms Paziņojuma par sadarbību piemērošanas. Tādējādi tie nevar atbilstoši apgalvot, ka Komisija saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu bija pienākums piešķirt tiem tādu pašu samazinājumu, kāds piemērots par labu UCAR. No tā izriet, ka uz šī principa pārkāpumu balstītie pamati ir noraidāmi.

356    Tas pats attiecas uz SDK izvirzīto pamatu, ka tā naudas sods būtu ievērojami jāsamazina, ja tā darbības grafīta elektrodu jomā būtu nodotas atsevišķam uzņēmumam. Šis pamats ir balstīts uz pieņēmumiem, kas absolūti neatbilst sabiedrības reālajam juridiskajam statusam, kas Komisijai bija jāņem vērā saskaņā ar iedibināto judikatūru (skat., piemēram, iepriekš 144. punktā minēto spriedumu lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 118. un 119. punkts, un iepriekš 39. punktā minēto spriedumu Cementa lietā, 5022. punkts), izvēloties maksimālo robežu 10 % apmērā no SDK kopējā apgrozījuma (attiecībā uz visām precēm). Ja SDK ir izvēlējies savai sabiedrībai “vienotu” vertikālu struktūru, Komisija varēja tikai to pieņemt zināšanai un pieļaut, ka šī struktūra ir SDK ekonomiskajās interesēs. Turklāt pašreizējā stadijā nekādi nav uzzināms, kāds būtu “atsevišķā uzņēmuma” precīzais statuss un stāvoklis SDK grupā. Tādējādi arī šis pamats ir noraidāms.

 Lieta T‑239/01, lieta T‑246/01, lieta T‑251/01 un lieta T‑252/01

 Lietas dalībnieku argumenti

357    SEC norāda, ka tā naudas sods atbilst 11,3 % no tā kopējā apgrozījuma 1999. gadā un tādējādi pārsniedz 10 % ierobežojumu, kas paredzēts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā.

358    Pēc SGL uzskatiem, Komisijai nebija tiesību aprēķināt tam naudas sodu, pamatojoties uz tā apgrozījumu 2000. gadā. Šis apgrozījums esot pieaudzis par EUR 180 miljoniem pēc tam, kad [SGL] 2000. gada janvārī iegādājies citu sabiedrību. Iepriekš 39. punktā minētā sprieduma Cementa lietā 5045. punkts liedzot ņemt vērā apgrozījuma pieaugumu, kas noticis pēc pārkāpuma beigām (1998. gada marta). Šajā ziņā SGL sūdzas par administratīvās procedūras pārmērīgo ilgumu; notikusī kavēšanās esot kaitējusi tā finanšu interesēm, jo tā apgrozījums 1999. gadā bijis mazāks nekā apgrozījums 2000. gadā.

359    SGL piebilst, ka maksimālā robeža 10 % apmērā ir absolūta tādā ziņā, ka to nevar pārsniegt pat “starpsummas” (sākumsumma un pamatsumma), ko Komisija nosaka aprēķinu procesa gaitā. Pretējā argumentācija, ko Pirmās instances tiesa izklāstījusi iepriekš 38. punktā minētajā spriedumā lietā LR AF 1998/Komisija, esot kļūdaina.

360    Visbeidzot, SGL pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā tā ļoti sarežģīto finansiālo stāvokli. Ar šo neņemšanu vērā esot pārkāpti Pamatnostādņu 5. punkta b) apakšpunkta noteikumi.

361    UCAR un C/G atsaucas arī uz savu nespēju samaksāt naudas sodu. Tie uzsver grafīta elektrodu nozares sarežģīto stāvokli un savu nestabilo finansiālo stāvokli.

362    Šajā ziņā UCAR atgādina lielo parādu, ko Mitsubishi un Union Carbide tam radījušas saistībā ar tā pārstrukturēšanu 1995. gadā. Turklāt UCAR norāda uz ievērojamiem naudas sodiem, kurus tam uzlikušas Amerikas un Kanādas iestādes. Pašlaik UCAR vairs neesot iespējas aizņemties vēl vairāk naudas, jo tā kredītlīnijas esot iesaldētas. UCAR atgādina, ka Komisija iepriekšējā lēmumu pieņemšanas praksē ir atkārtoti ņēmusi vērā lēmumu adresātu rentabilitāti, gan nosakot naudas sodu apmēru, gan paredzot maksājuma nosacījumus. Šajā lietā tā esot nonākusi pretrunā pati savai administratīvajai praksei.

363    C/G piebilst, ka finansiālo grūtību dēļ tam drīz pēc Lēmuma pieņemšanas nācies lūgt bankrota procedūras sākšanu ASV.

364    Komisija iebilst pret prasītāju izvirzītajiem pamatiem un argumentiem.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

365    Runājot par SEC izvirzīto pamatu, pietiek atgādināt, ka 10 % ierobežojums, kas paredzēts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā, attiecas uz finanšu gadu pirms Lēmuma pieņemšanas dienas, proti, šajā lietā – uz 2000. gadu (šajā ziņā skat. iepriekš 239. punktā minēto 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā Sarrió/Komisija, 85. punkts, un iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā FETTCSA, 506. punkts). SEC noteikti atzīst, ka par 2000. gadu minētais ierobežojums attiecībā uz SEC bija ievērots. Tādējādi pamats ir noraidāms.

366    Tiktāl, ciktāl SGL norāda, ka Komisijai bijis pienākums aprēķināt tā naudas sodu, pamatojoties uz tā kopējo apgrozījumu 1999. finanšu gadā, jo šis apgrozījums esot ievērojami mazāks nekā apgrozījums 2000. finanšu gadā, pietiek atgādināt, ka atskaites punkts, aprēķinot naudas sodu apmēru, bija pasaules apgrozījums, kāds 1998. gadā gūts no attiecīgā ražojuma pārdošanas, un attiecīgo uzņēmumu tirgus daļas no 1992. līdz 1998. gadam (Lēmuma 30., 149. un 150. punkts). Šie skaitļi neattiecas nedz uz 1999. finanšu gadu, nedz uz 2000. finanšu gadu. Tādējādi SGL arguments nav atbilstīgs.

367    Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka maksimālā robeža 10 % apmērā, kas paredzēta Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā, attiecas uz attiecīgā uzņēmuma kopējo apgrozījumu tāpēc, ka tikai šis apgrozījums norāda uz uzņēmuma nozīmi un ietekmi tirgū (skat. iepriekš 39. punktā minēto spriedumu Cementa lietā, 5022. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt vienīgi galīgi uzliktais naudas sods saskaņā ar minēto 15. pantu ir jāsamazina līdz iepriekš minētajai robežai; šajā normā Komisijai nav aizliegts, veicot aprēķinus, atsaukties uz starpsummu, kas ir lielāka par šo robežu, ja vien to nepārsniedz galīgi uzliktais naudas sods (iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 287. un 288. punkts). SGL gadījumā galīgais naudas sods EUR 80,2 miljonu apmērā ir mazāks par 10 % robežu gan attiecībā pret 1999. finanšu gadu (EUR 980 miljoni), gan 2000. finanšu gadu (EUR 1262 miljoni). Tāpēc SGL argumenti, kas balstīti uz administratīvās procedūras pārmērīgo ilgumu un uz spriedumu Cementa lietā (5045. punkts), nav būtiski.

368    Kritika par iepriekš 38. punktā minēto spriedumu lietā LR AF 1998/Komisija nav pamatota. Tā kā SGL norāda uz krimināltiesībām, kurās tiesai nav atļauts pārsniegt konkrētiem likumpārkāpumiem paredzēto maksimālo robežu, jāuzsver, ka nevienā Kopienu tiesību normā nav noteikti minimālie vai maksimālie administratīvie sodi par dažādu kategoriju konkurences tiesību pārkāpumiem. Tādējādi Komisija principā var brīvi noteikt naudas sodu apmēru, sodot par šādiem pārkāpumiem atkarībā no to smaguma un ilguma. Vienīgā maksimālā robeža Komisijai piešķirtajām sodu uzlikšanas pilnvarām ir saistīta ar attiecīgā uzņēmuma finansiālo spēju tā kopējā apgrozījuma izteiksmē. Tādējādi nekas neliedz Komisijai, veicot tikai starpposma aprēķinus, saistībā ar pārkāpuma smagumu un ilgumu pārsniegt Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā minēto maksimālo robežu 10 % apmērā.

369    Attiecībā uz grafīta elektrodu nozares sarežģīto stāvokli jautājums nav par “īpašu” ekonomisko situāciju Pamatnostādņu 5. punkta b) apakšpunkta nozīmē. Kā norādīts iepriekš, karteļi it īpaši tiek izveidoti tad, kad kādā nozarē pastāv grūtības. Tā kā šis konstatējums nepamatoja atbildību mīkstinoša apstākļa atzīšanu (skat. iepriekš 345. punktu), tas šajos apstākļos nevar pamatot arī naudas soda samazinājumu.

370    Tas pats attiecas uz SGL, UCAR un C/G nestabilo finansiālo stāvokli. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav pienākuma ņemt vērā ieinteresētā uzņēmuma slikto finansiālo stāvokli, jo šāda pienākuma atzīšana radītu nepamatotas konkurences priekšrocības uzņēmumiem, kas ir mazāk piemēroti tirgus apstākļiem (iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 308. punkts; iepriekš 280. punktā minētais spriedums lietā HFB u.c./Komisija, 596. punkts, un iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā FETTCSA, 351. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas, ka Komisija iepriekšējā lēmumu pieņemšanas praksē ir uzskatījusi, ka jāņem vērā konkrēta uzņēmuma finansiālās grūtības, nenozīmē, ka tai būtu pienākums sniegt tādu pašu vērtējumu vēlākā lēmumā (spriedums lietā FETTCSA, 353. un 354. punkts).

371    Šī judikatūra nav apstrīdama ar Pamatnostādņu 5. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar kuru ir jāņem vērā uzņēmuma reālā maksātspēja. Faktiski šī maksātspēja ir nozīmīga tikai “īpašajā sociālajā situācijā”, kas rodas kā naudas soda sekas, it īpaši kā bezdarba paaugstināšanās vai pasliktināšanās tautsaimniecības nozarēs, ietekmējot attiecīgā uzņēmuma piegādātāju un pircēju ekonomisko stāvokli. Šajā ziņā prasītāji nav norādījuši nevienu apstākli, kas liecinātu par minēto “īpašo sociālo situāciju”.

372    Turklāt Kopienu tiesības principā neaizliedz iespēju, ka Kopienu iestādes veiktie pasākumi var izraisīt konkrētās sabiedrības bankrotu vai likvidāciju (šajā ziņā skat. Tiesas 1986. gada 15. janvāra spriedumu lietā 52/84 Komisija/Beļģija, Recueil, 89. lpp., 14. punkts, un 2002. gada 2. jūlija spriedumu lietā C‑499/99 Komisija/Spānija, Recueil, I‑6031. lpp., 38. punkts). Faktiski tas, ka uzņēmuma likvidācija attiecīgajā juridiskajā statusā var kaitēt uzņēmuma īpašnieku, akcionāru vai daļu turētāju interesēm, tomēr nenozīmē, ka zaudēs vērtību arī uzņēmuma pārstāvētais personīgais, materiālais un nemateriālais ieguldījums.

373    Tiesas sēdē SGL apgalvoja, ka tas, ka Komisija nav ņēmusi vērā uzņēmuma slikto finansiālo stāvokli, ir pretrunā pavisam nesenai Komisijas praksei – [Komisija] 2002. gada 17. decembra Lēmumā C (2002) 5083, galīgā redakcija, par EK līguma 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/E‑2/37.667 – Speciālais grafīts) pavisam noteikti ir samazinājusi SGL uzlikto naudas sodu uzņēmuma smagā finansiālā stāvokļa dēļ. Tādējādi, pēc SGL uzskatiem, tāds pats samazinājums bija jāpiešķir šajā lietā.

374    Šajā ziņā pietiek norādīt, ka 2002. gada 17. decembra lēmumā ir ņemts vērā gan SGL finansiālais stāvoklis, gan tas, ka uzņēmumam jau ir uzlikts ievērojams naudas sods par tā dalību kartelī grafīta elektrodu tirgū, tāpēc Komisija uzskatīja, ka, “lai nodrošinātu efektīvu prevenciju, šo īpašo apstākļu dēļ nav jāuzliek naudas sods pilnā apmērā” (558. apsvērums). Tādējādi SGL nevar lietderīgi atsaukties uz šo 2002. gada 17. decembra lēmuma specifiku un pārmest Komisijai kļūdu tiesību piemērošanā vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar to, ka Komisija šajos apstākļos, kuriem nav minētās specifikas, nav atkāpusies no iepriekš 370. punktā minētās judikatūras.

375    Tiktāl, ciktāl C/G uzskaita arī savus ekonomiskos trūkumus, kurus Komisijai esot bijis jāņem vērā, proti, ražotnes neesamību ārpus ASV un nespēju piedāvāt augsta līmeņa tehniskos pakalpojumus, tā lielās darbaspēka izmaksas, tā ražojumu slikto kvalitāti un tā ražošanas darbību vertikālo integrāciju, Komisija pamatoti ir norādījusi, ka šīs neērtības ir atspoguļotas apgrozījumā un tātad – iedalot C/G kategorijā, kurai tika noteikta mazāka sākumsumma nekā SGL un UCAR. Turklāt tiktāl, ciktāl C/G, neraugoties uz šiem trūkumiem, ir spējis palielināt savu pārdošanas daudzumu Eiropā, tam ir piešķirts ievērojams naudas soda samazinājums par atbildību mīkstinošiem apstākļiem. Tādējādi nekāds naudas soda papildu samazinājums šajā ziņā nav pamatots.

376    UCAR norādēs uz tam ASV un Kanādā uzliktajiem sodiem, kā arī uz Mitsubishi un Union Carbide kaitējošo rīcību šajā ziņā ir vienīgi atkārtoti jau iepriekš noraidītie pamati. Tādējādi pietiek atgādināt, ka UCAR nav pierādījis, ka tas būtu nonācis “īpašā sociālajā situācijā”, kas liktu Komisijai vismaz daļēji atteikties uzlikt tam naudas sodu. Attiecībā uz Mitsubishi un Union Carbide rīcību, kuras Lēmumā nav identificētas un sodītas kā pārkāpuma izdarītājas, nekas neradīja Komisijai pienākumu šajā ziņā samazināt naudas sodu UCAR, kura pārkāpuma izdarītāja loma ir konstatēta, un tādējādi aiztaupīt UCAR vajadzību kompetentajās valsts tiesās celt prasību atlīdzināt finansiālo kaitējumu, kas, iespējams, nodarīts šo divu sabiedrību rīcības rezultātā.

377    Tā kā neviens no šajā ziņā izvirzītajiem pamatiem un argumentiem nav pieņemts, līdz šim noteiktās pamatsummas netiks mainītas.

 Par pamatiem par Paziņojuma par sadarbību neņemšanu vērā

378    SGL, UCAR un C/G apgalvo, ka Komisija tiem nav piešķīrusi pietiekamus naudas sodu samazinājumus Paziņojuma par sadarbību D punkta nozīmē.

379    Atbilstoši šim D punktam, “ja uzņēmums sadarbojas, kaut arī nav izpildīti [visi] B un C punktā paredzētie nosacījumi, tam piešķirams no 10 % līdz 50 % samazinājums no naudas soda apmēra, kas tam tiktu uzlikts, ja tas nebūtu sadarbojies” (1. punkts), un “samazinājums tai skaitā var tikt piešķirts gadījumā, ja: pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas uzņēmums iesniedz Komisijai informāciju, dokumentus vai citus pierādījumus, ar kuru palīdzību tiek apstiprināts izdarītais pārkāpums; pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas uzņēmums informē Komisiju par to, ka tas neapstrīd tos faktus pēc būtības, uz kuriem Komisija balsta savas apsūdzības” (2. punkts).

380    Lēmumā Komisija Paziņojuma par sadarbību D punkta 2. apakšpunkta pirmo ievilkumu ir piemērojusi SGL (169. un 172.–175. apsvērums), UCAR (200.–202. apsvērums) un C/G (239. un 240. apsvērums) gadījumos.

 Lieta T‑239/01

 Lēmuma kopsavilkums

381    Komisija samazināja SGL naudas sodu par 30 %, tāpēc ka SGL bija sadarbojies agrīnā procedūras stadijā (167.–169. un 175. apsvērums). Tomēr SGL neesot faktiski sadarbojies pēc pirmajiem kontaktiem, kas izveidoti 1998. gada aprīlī, tādējādi Komisijai bija tam jānosūta formāls informācijas pieprasījums un atgādinājums, kurā Komisija paturēja tiesības pieņemt formālu lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. panta 5. punktu. Atbildot uz to, SGL 1999. gada 8. jūnijā esot iesniedzis liecību par tā dalību kartelī (173. apsvērums). Komisija uzskatīja, ka uzņēmumu sadarbībai bija jābūt brīvprātīgai un ārpus izmeklēšanas pilnvaru izmantošanas. Tādējādi būtiska daļa no 1999. gada 8. jūnija liecībā sniegtās informācijas faktiski esot SGL atbilde uz Komisijas formālo informācijas pieprasījumu. Par brīvprātīgu ieguldījumu Paziņojuma par sadarbību nozīmē varot uzskatīt tikai informāciju, kas ir plašāka par saskaņā ar 11. pantu pieprasīto informāciju (174. apsvērums).

 Lietas dalībnieku argumenti

382    SGL apgalvo, ka tam nebija jāatbild uz atsevišķiem Komisijas informācijas pieprasījumā ietvertiem jautājumiem, jo citādi tam būtu nācies apsūdzēt pašam sevi. 1999. gada 8. jūnija liecībā tas tomēr esot sniedzis pilnīgas un precīzas atbildes. Ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru (1993. gada 25. februāra spriedums lietā Funke, A sērija, Nr. 256/A, 44. punkts), SGL pat esot bijis atļauts iebilst pret jebkādu sevis aktīvu iesaistīšanu savas vainas pierādīšanā. Kļūdaini uzskatīdama, ka SGL bija pienākums atbildēt uz visiem uzdotajiem jautājumiem, Komisija tā sadarbību esot novērtējusi pārāk zemu.

383    SGL piebilst, ka Komisijai bija jāņem vērā arī tā 1997. gada 30. jūlija atbilde uz informācijas pieprasījumu. Šajā atbildē SGL esot apstiprinājis, ka ir brīdinājis trešās personas par drīzu Komisijas pārbaudi. Šī informācijas pieprasījuma mērķis esot bijis iegūt SGL atzīšanos pārkāpumā, tādējādi SGL nekādā ziņā neesot bijis pienākums uz to atbildēt. Tādējādi par tā brīvprātīgo atzīšanos tam esot bijis jāsaņem būtiskāks naudas soda samazinājums.

384    SGL uzskata, ka tā 1999. gada 8. jūnija liecība ir iesniegta tajā pašā administratīvās procedūras stadijā, kurā notikusi SDK un UCAR sadarbība. Tas esot izklāstījis faktus tikpat sīki kā šīs sabiedrības; informācijas daudzums un saturs esot bijuši objektīvi līdzvērtīgi. Tādējādi Komisija neesot drīkstējusi SGL sadarbībai piešķirt mazāku vērtību nekā hronoloģiski agrākajai SDK un UCAR sadarbībai (iepriekš 279. punktā minētais spriedums lietā Krupp, 237. un nākamie punkti).

385    Turklāt SGL apgalvo, ka Komisija to diskriminējusi salīdzinājumā ar UCAR, C/G un SDK.

386    Pirmkārt, tas, ka UCAR uzliktais naudas sods ir samazināts par 40 %, bet SGL naudas sods samazināts tikai par 30 %, radot nevienlīdzīgu attieksmi, jo UCAR sadarbība neesot būtiski pārsniegusi tā sadarbību. Jau sākumā SGL esot cik vien iespējams drīz informējis Komisiju par savu nodomu sadarboties, uzsverot arī to, ka vienlaicīgais kriminālprocess, kas pret to tiek vests ASV, liedz tam rakstveidā darīt tai zināmas visas faktu nianses par aizliegto vienošanos. SGL esot nācies sagaidīt tiesvedības vienošanās (plea agreement) noslēgšanu 1999. gada maijā, lai varētu nodot Komisijai savu 1999. gada 8. jūnija liecību. Arī UCAR un SDK esot gaidījuši šo tiesvedības vienošanos noslēgšanu pirms informācijas nodošanas Komisijai. Tam, ka SDK un UCAR ir spējuši noslēgt izlīgumus agrāk, nebūtu jānostāda SGL neizdevīgākā situācijā, jo SGL neesot bijis nekādas ietekmes uz Amerikas iestāžu rīcību. SGL piebilst, ka divu UCAR darbinieku liecības, kas Komisijai nodotas 1999. gada 25. martā, nevarot uzskatīt par uzņēmuma sadarbību, jo procedūra var attiekties vienīgi uz pašu uzņēmumu un tikai pats uzņēmums var būt atbildīgs par sadarbību. Turklāt UCAR sadarbībai esot bijusi mazāka vērtība, nekā Komisija tai ir piešķīrusi.

387    Otrkārt, C/G piešķirtais naudas soda samazinājums 40 % apmērā liecinot par kļūdu vērtējumā tiktāl, ciktāl tas, ka C/G daļēji nav piemērojis prettiesiskos nolīgumus, ir uzskatīts par pamatojumu šādam samazinājumam. C/G rīcība esot bijusi līdzīga citu aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcībai.

388    Treškārt, Komisija esot piemērojusi nevienlīdzīgu attieksmi par sliktu SGL, saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību C punktu par 70 % samazinādama SDK uzliktā naudas soda apmēru. Lēmumā neesot norādīts, vai minētā paziņojuma nosacījumi faktiski ir bijuši izpildīti attiecībā uz SDK un nav bijuši izpildīti attiecībā uz SGL. Katrā ziņā SDK ieguldījums nepamatojot ļoti labvēlīgo attieksmi pret šo uzņēmumu.

389    Komisija iebilst, ka lielākā daļa ziņu, ko sniedzis SGL, lai panāktu tā sadarbības apmēra izvērtēšanu, ir norādes, kuras tam bija pienākums sniegt saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu, proti, datumi, vietas, dalībnieki, kā arī noteikumi par to, kā tiks sagatavotas un organizētas sanāksmes ar konkurentiem, grafīta elektrodu skaits un piegādes Kopienā un tabulas par cenu izmaiņām. Tādējādi, piemērojot Paziņojumu par sadarbību, visas šīs norādes esot nācies atstāt bez ievērības. Pat pieņemot, ka SGL nebūtu bijis pienākuma sniegt atsevišķu informāciju, kas pieprasīta 1999. gada 31. martā, tā ieguldījums neesot jāpārvērtē. 1999. gada 8. jūnijā, kad tā saņēma SGL paziņojumu, Komisijas rīcībā, pateicoties SDK un divu UCAR augsta līmeņa darbinieku sadarbībai, jau esot bijusi lielākā daļa atbilstošās informācijas. Katrā ziņā SGL esot nevis uzņēmies iniciatīvu sadarboties, bet tikai atbildējis uz informācijas pieprasījumu.

390    SGL atsauce uz spriedumu lietā Krupp (minēts iepriekš 279. punktā) neesot būtiska, jo lietā Krupp sniegto atbilžu hronoloģija atbilda secībai, kādā Komisija bija uzklausījusi attiecīgos uzņēmumus; pēc Pirmās instances tiesas uzskatiem, šajos apstākļos vienīgi tas, ka viens no šiem uzņēmumiem, atbildot uz pirmo uzdoto jautājumu, ir atzinis faktus, kuros tas vainots, nevar būt objektīvs iemesls atšķirīgai attieksmei. Šajā lietā, gluži pretēji, secība, kādā Komisija ir saņēmusi dokumentus, neesot izskaidrojama ar secību, kādā tā uzklausīja SGL, SDK un UCAR.

391    Komisija piebilst, ka SGL tai sniedzis nepilnīgu atbildi uz jautājumu par to, kādus uzņēmumus SGL ir informējis par paredzamajām Komisijas pārbaudēm: SGL neesot teicis, ka ir brīdinājis arī UCAR. SGL pilnībā esot varējis informēt Komisiju, ka ir brīdinājis trīs uzņēmumus, vienlaikus neatzīstot pārkāpuma esamību. Tas vien, ka citiem uzņēmumiem tiek ziņots par to, ka notiks pārbaudes, neesot EKL 81. panta noteikumu pārkāpums.

392    Tiktāl, ciktāl SGL pārmet Komisijai, ka tā esot to diskriminējusi salīdzinājumā ar UCAR, C/G un SDK, Komisija atbild, ka UCAR ir sniedzis lielāku ieguldījumu pārkāpuma konstatēšanā nekā SGL. Attiecībā uz C/G lomu Komisija uzsver, ka C/G rīcības pasīvais raksturs un tā pārdošanas [daudzuma pieaugums Eiropā ir ticis novērtēts, samazinot tam naudas sodu par 40 % par atbildību mīkstinošiem apstākļiem. Tādējādi C/G un SGL situācijas nekādi neesot līdzīgas. Tas pats attiecoties uz salīdzinājumu ar SDK. Pretēji SGLSDK esot piemērots Paziņojuma par sadarbību C punkts, jo SDK bija pirmā sabiedrība, kas faktiski sniedza pierādījumus, kas bija izšķiroši, lai pierādītu aizliegtās vienošanās esamību, un izstājās no karteļa jau 1997. gada aprīlī.

393    Komisija norāda, ka SGL administratīvās procedūras laikā nav apstrīdējis iebildumu, ka tas ir turpinājis pārkāpumu pēc pārbaudēm, un ka šī faktu neapstrīdēšana ir ņemta vērā, samazinot tā naudas sodu par 30 %. Pirmās instances tiesā SGL pirmo reizi noliedzot, ka turpinājis pārkāpumu pēc minētajām pārbaudēm. Ar šādu rīcību tas esot vēlāk sašaurinājis sadarbības apmēru. Tādējādi nebūtu atbilstoši, ja Pirmās instances tiesa saistībā ar savu neierobežoto kompetenci papildus samazinātu naudas sodu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

394    Runājot par iebildumu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, no iedibinātās judikatūras izriet, ka, izvērtējot attiecīgo uzņēmumu sadarbību, Komisija nevar neievērot šo principu, kas tiek pārkāpts tad, ja līdzīgas situācijas tiek risinātas atšķirīgi vai ja atšķirīgas situācijas tiek risinātas vienādi, ja vien šāda rīcība nav objektīvi pamatota (iepriekš 279. punktā minētais spriedums lietā Krupp, 237. punkts, un iepriekš 153. punktā minētais spriedums lietā ABB Asea Brown Boveri/Komisija, 240. punkts un tajā minētā judikatūra).

395    Šajā ziņā jākonstatē, ka SDK un C/G neatrodas līdzīgā situācijā ar SGL.

396    Komisija Lēmumā ir konstatējusi, ka C/G nepiedalījās nedz “uzņēmumu vadītāju” sanāksmēs, nedz “darba” sanāksmēs, tas tikai ievēroja pārējo karteļa dalībnieku noteiktās cenas un, pārkāpjot vienu no karteļa pamatprincipiem (“vietējā ražotāja” princips), palielināja pārdošanas daudzumus Eiropā. SGL nav nedz apstrīdējis šos faktu konstatējumus (Lēmuma 81.–86. apsvērums), nedz apgalvojis, ka tā rīcība būtu bijusi līdzīga nupat raksturotajai C/G rīcībai.

397    Saistībā ar SDK stāvokli, kuram piemērots Paziņojuma par sadarbību C punkts un noteikts naudas soda samazinājums par 70 %, SGL nenorāda, ka tam arī bija jāpiemēro minētais C punkts; SGL tikai sūdzas, ka Lēmumā nav norādīts, kāpēc C punktā paredzētie nosacījumi bija izpildīti attiecībā uz SDK un kāpēc tie nebija izpildīti attiecībā uz SGL. Kā izklāstīts iepriekš, Komisija ir atbilstoši konstatējusi, ka SGL bija viens no karteļa uzkūdītājiem un priekšgalā esošajiem uzņēmumiem; turklāt SGL pat neapgalvo, ka tas bija pirmais uzņēmums, kurš sniedza svarīgas ziņas karteļa esamības pierādīšanai. Tādējādi SGL nebija izpildījis nosacījumus, kas paredzēti Paziņojuma par sadarbību B punkta b) un e) apakšpunktā kopā ar C punktu. Tāpēc SGL nekādi nevar piemērot minētajā C punktā paredzēto naudas soda samazinājumu un tā argumenti par SDK nav atbilstīgi.

398    Tāpat nav atbilstīgs arguments, ka SDK ieguldījumam – tāpat kā UCAR ieguldījumam – patiesībā bija mazāka vērtība, nekā uzskatīja Komisija, un tas nekādi nepamatoja piešķirto naudas soda samazinājumu. Cenšoties samazināt citu uzņēmumu sadarbības vērtību, SGL mērķis nav apgalvot, ka tā paša sadarbībai būtu bijusi tāda pati vērtība kā cita uzņēmuma sniegtajai sadarbībai un ka tāpēc tam pienāktos tāds pats samazinājums, kāds piešķirts citam uzņēmuma, bet gan sūdzēties par, iespējams, pārāk labvēlīgo, t.i., prettiesisko attieksmi pret šiem uzņēmumiem. Tādējādi ar šiem argumentiem tas nevar panākt lielāku samazinājumu.

399    Attiecībā uz to, vai SGL sadarbībai, kas atlīdzināta ar 30 % samazinājumu, objektīvi bija līdzīga vērtība UCAR sadarbībai, kura atlīdzināta ar 40 % samazinājumu, no lietas materiāliem Pirmās instances tiesā izriet, ka SGL un UCAR abi kā karteļa uzkūdītāji un priekšgalā esošie uzņēmumi ir snieguši saturīgas un sīkas ziņas, ievērojami vienkāršojot Komisijas uzdevumu, un jāprecizē, ka būtiska daļa no SGL sadarbības notika dažus mēnešus pēc divu UCAR darbinieku, [..] kunga un [..] kunga sadarbības, kurus UCAR bija mudinājis sniegt Komisijai liecības, tādējādi tā varēja pamatoti attiecināt šo sadarbību uz pašu uzņēmumu UCAR.

400    Šajos apstākļos SGL nevar lietderīgi norādīt, ka tā sadarbību ir “aizkavējis” paralēlais process ASV. Kā Komisija ir pamatoti norādījusi (Lēmuma 172. apsvērums), SGL pats uz savu atbildību izvēlējās labāk gaidīt Amerikas procesa beigas cerībā Amerikā saņemt maigāku sodu, nevis pirms tam sadarboties ar Komisiju; tādējādi tam bija jārēķinās ar to, ka Komisiju jau būs informējuši citi uzņēmumi un ka tādējādi SGL ieguldījums būs zaudējis informatīvo vērtību.

401    Tāpat jākonstatē, ka galvenais iemesls, kāpēc Komisija ir piešķīrusi SGL naudas soda samazinājumu tikai par 30 %, ir minēts Lēmuma 174. apsvērumā: pēc Komisijas uzskatiem, uzņēmums ir pelnījis naudas soda samazinājumu tikai tad, ja tā sadarbība ir “spontāna” un ir ārpus “izmeklēšanas pilnvaru izmantošanas”; tā kā “būtiska daļa no [SGL] sniegtās informācijas faktiski ir SGL atbilde uz Komisijas formālo informācijas pieprasījumu, par spontānu ieguldījumu Paziņojuma par sadarbību nozīmē [tika uzskatīta] tikai liecībā ietvertā informācija, kas [bija] plašāka par saskaņā ar 11. pantu prasīto informāciju”. Turklāt SGL 1999. gada 8. jūnija liecību esot sniedzis tikai pēc tam, kad Komisija bija nosūtījusi atgādinājumu, kurā tā paturēja tiesības pieņemt formālu lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. panta 5. punktu (Lēmuma 173. apsvērums). Tādējādi, pamatojoties uz Tiesas 1989. gada 18. oktobra spriedumu lietā 374/87 Orkem/Komisija (Recueil, 3283. lpp., 27., 28. un 32.–35. punkts), Komisija nav atlīdzinājusi par informāciju, par kuru tā uzskatīja, ka SGL katrā ziņā tai tā bija jāsniedz, atbildot uz informācijas pieprasījumu vai uz lēmumu, kurā norīkots nosūtīt pieprasīto informāciju, piedraudot ar sankcijām.

402    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka absolūtas tiesības klusēt, uz ko atsaucas SGL, lai apgalvotu, ka tam nebija jāatbild uz informācijas pieprasījumu, nevar tikt atzītas. Šādu tiesību atzīšana pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai aizsargātu uzņēmumu tiesības uz aizstāvību, un būtu nepamatots šķērslis Komisijas pienākuma – nodrošināt, ka kopējā tirgū tiek ievēroti konkurences noteikumi, – izpildei. Tiesības klusēt var tikt atzītas tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums būtu spiests sniegt atbildes, ar kurām tam būtu jāatzīst pārkāpums, kura esamība ir jāpierāda Komisijai (Pirmās instances tiesas 2001. gada 20. februāra spriedums lietā T‑112/98 Mannesmannröhren‑Werke/Komisija, Recueil, II‑729. lpp., 66. un 67. punkts).

403    Lai nodrošinātu Regulas Nr. 17 11. panta lietderīgo iedarbību, Komisijai tādējādi ir tiesības likt uzņēmumiem nosūtīt visa veida nepieciešamo informāciju par faktiem, kuri tiem varētu būt zināmi, un vajadzības gadījumā iesniegt tai ar to saistītos dokumentus, kas ir to rīcībā, pat ja tie var noderēt, lai konstatētu pret konkurenci vērstu rīcību (skat. iepriekš 402. punktā minēto spriedumu lietā Mannesmannröhren‑Werke/Komisija, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

404    Šīs Komisijas pilnvaras pieprasīt informāciju, kas nostiprinātas ar attiecīgi iepriekš 401. un 402. punktā minētajiem spriedumiem lietā Orkem/Komisija un lietā Mannesmannröhren‑Werke/Komisija, nav pretrunā nedz ECTK 6. panta 1. un 2. punktam (iepriekš minētais spriedums lietā Mannesmannröhren‑Werke/Komisija, 75. punkts), nedz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai.

405    Lai gan Tiesa ir atzinusi (iepriekš 130. punktā minētais spriedums lietā LVM, 274. punkts), ka pēc iepriekš 401. punktā minētā sprieduma lietā Orkem/Komisija Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, kas jāņem vērā Kopienu tiesai, ir notikusi attīstība ar iepriekš 382. punktā minēto spriedumu lietā Funke, 1996. gada 17. decembra spriedumu lietā Saunders pret Apvienoto Karalisti (Recueil des arrêts et décisions, 1996‑VI, 2044. lpp., 69., 71. un 76. punkts) un 2001. gada 3. maija spriedumu lietā J. B. pret Šveici (Recueil des arrêts et décisions, [2001‑III, 455. lpp.], 64.–71. punkts), Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā LVM savu judikatūru negrozīja.

406    Katrā ziņā tas, ka pastāv pienākums atbildēt uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem tikai par faktiem un izpildīt tās pieprasījumus uzrādīt jau esošus dokumentus, nevar būt tiesību uz aizstāvību ievērošanas pamatprincipa pārkāpums, kā arī tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpums, kas konkurences tiesību jomā nodrošina aizsardzību, kura ir līdzvērtīga ECTK 6. pantā garantētajai aizsardzībai. Nekas neliedz informācijas pieprasījuma saņēmējam vēlākajā administratīvajā procedūrā vai procesā Kopienu tiesā pierādīt, ka šajās nosūtītajās atbildēs vai dokumentos izklāstītajiem faktiem ir cita nozīme, nekā tiem ir piedēvējusi Komisija (iepriekš 402. punktā minētais spriedums lietā Mannesmannröhren‑Werke/Komisija, 77. un 78. punkts).

407    Turpinājumā, runājot par to, cik lielā mērā SGL saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru bija pienākums atbildēt uz 1999. gada 31. marta informācijas pieprasījumu, jākonstatē, ka bez jautājumiem par faktiem un pieprasījumiem iesniegt jau esošos dokumentus Komisija pieprasīja raksturot arī vairāku sanāksmju, kurās SGL esot piedalījies, priekšmetu un gaitu, kā arī šo sanāksmju rezultātus/slēdzienus, – tātad bija skaidrs, ka Komisijai ir aizdomas, ka šo sanāksmju priekšmets bija konkurences ierobežošana. No tā izriet, ka šis pieprasījums varēja likt SGL atzīt dalību Kopienu konkurences noteikumu pārkāpumā.

408    Tas pats attiecas uz pieprasījumiem ar mērķi iegūt šo sanāksmju protokolus, darba dokumentus un ar to saistītos sagatavošanas dokumentus, ar tām saistītās piezīmes rokrakstā, ar sanāksmēm saistītas piezīmes un secinājumus, plānošanas dokumentus un apspriedes dokumentus, kā arī izpildes projektus saistībā ar cenu palielinājumiem, kas veikti no 1992. līdz 1998. gadam.

409    Tā kā SGL nebija pienākuma atbildēt uz šāda veida jautājumiem, kas ietverti 1999. gada 31. marta informācijas pieprasījumā, tas, ka SGL tomēr nosūtīja informāciju par šiem jautājumiem, ir jāuzskata par brīvprātīgu uzņēmuma sadarbību, kas varētu pamatot arī naudas soda samazinājumu saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību.

410    Šo secinājumu neietekmē Komisijas arguments, ka attiecīgā informācija netika sniegta spontāni, bet gan atbildot uz informācijas pieprasījumu. Paziņojuma par sadarbību D punkta 2. apakšpunkta pirmajā ievilkumā netiek prasīta spontāna rīcība tikai pēc attiecīgā uzņēmuma iniciatīvas, bet tikai informācija, kas palīdz “apstiprināt” izdarītā pārkāpuma esamību. Turklāt C punktā, kas attiecas uz daudz būtiskāku naudas soda samazinājumu nekā D punktā paredzētais, pat ir atļauts atlīdzināt par sadarbību, kas notikusi “pēc tam, kad Komisija veikusi pārbaudi to uzņēmumu telpās, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki”. Tādējādi tas, ka SGL saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. panta 1. punktu tika nosūtīts informācijas pieprasījums, nav noteicošais, lai mazinātu uzņēmuma veikto sadarbību atbilstoši Paziņojuma par sadarbību D punkta 2. apakšpunkta pirmajam ievilkumam, vēl jo vairāk tādēļ, ka šāds pieprasījums ir mazāk traucējošs nekā pārbaude, kas veikta, pamatojoties uz lēmumu.

411    No tā izriet, ka Komisija šajā ziņā nav ņēmusi vērā SGL veiktās sadarbības svarīgumu.

412    Tiktāl, ciktāl Komisija pārmet SGL, ka tas ir sniedzis Komisijai nepilnīgu atbildi uz jautājumu par to, kurus uzņēmumus SGL ir informējis par paredzamajām Komisijas pārbaudēm 1997. gada jūnijā, ir taisnība, ka 1997. gada 30. jūlija vēstulē SGL ir atzinies, ka tas ir informējis tikai VAW un vēl kādu uzņēmumu, nenorādot, ka tas ir informējis arī UCAR. Tomēr Komisija pati ir uzsvērusi, ka SGL sniegtais brīdinājums pastiprināja pārkāpuma smagumu, ka par to tika noteikts naudas sods, kura preventīvā iedarbība ir lielāka nekā parasti, un ka bija pamats to uzskatīt par atbildību pastiprinošu apstākli, jo šī SGL rīcība radīja nosacījumus, kas nepieciešami, lai saglabātu karteļa darbību un paildzinātu tā kaitīgo iedarbību. Tātad izrādās, ka SGL nebija pienākuma norādīt Komisijai, ka tas ir brīdinājis citus uzņēmumus. Šī informācija varēja palielināt sodu, ko Komisija gatavojās uzlikt SGL. Tādējādi Komisija arī šajā ziņā nav ņēmusi vērā SGL rīcību, pārmetot tam nepilnīgas atbildes sniegšanu.

413    Visbeidzot, no Lēmuma izriet, ka neviens no iesaistītajiem uzņēmumiem, ieskaitot SGL, nav pēc būtības apstrīdējis faktus, uz kuriem Komisija balstīja Paziņojumu par iebildumiem (41. apsvērums). Lai gan 168. apsvērumā ir atkārtots Paziņojuma par sadarbību D punkta pilns teksts un Komisija saskaņā ar minētā D punkta 2. apakšpunkta otro ievilkumu Tokai, SEC un Nippon par to, ka tie nav apstrīdējuši faktus (219. un 222. apsvērums), pavisam noteikti ir piešķīrusi naudas soda samazinājumu par 10 %, tā ir atturējusies šo pašu normu piemērot SGL un ir samazinājusi tam naudas sodu tikai atbilstoši D punkta 2. apakšpunkta pirmajam ievilkumam (175. apsvērums).

414    Atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu, Komisija centās paskaidrot šīs nepiemērošanas iemeslus, izklāstīdama, ka tad, ja uzņēmumu sadarbība ietvēra tikai faktu neapstrīdēšanu, tā veica samazinājumu, kas pamatots tikai ar šāda veida sadarbību, un noteikti atsaucās uz Paziņojuma par sadarbību D punkta 2. apakšpunkta otro ievilkumu, savukārt attiecībā uz uzņēmumiem, kuri sadarbojās arī atbilstoši šīs normas pirmajam ievilkumam, proti, SGL, UCAR, VAW un C/G, tā veica tikai vienu samazinājumu, sagrupējot abus sadarbības veidus; šis viens samazinājums esot bijis pamatots vienīgi – un kļūdaini – ar pirmo ievilkumu. Katrā ziņā no Lēmuma konteksta skaidri izrietot, ka SGL piešķirtais samazinājums bija pamatots gan ar informācijas un dokumentu sniegšanu, gan arī ar faktu neapstrīdēšanu.

415    Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka minēto paskaidrojumu Komisijas pārstāvji pirmo reizi ir pauduši Pirmās instances tiesā un ka tas vispār nav ietverts Komisijas locekļu kolēģijas pieņemtajā Lēmumā. Vērtējumam par to, ka SGL nav apstrīdējis faktus, bija jābūt ietvertam apsvērumos par uzņēmuma sadarbību, kas bija noteikti ne tikai 41. apsvērumā par administratīvās procedūras gaitas raksturojumu, bet arī 219.–222. apsvērumā attiecībā uz Tokai, SEC un Nippon (šajā ziņā skat. iepriekš 153. punktā minēto spriedumu lietā ABB Asean Brown Boveri/Komisija, 244. punkts). Ievērojot Lēmuma rindkopu par SGL, Pirmās instances tiesa var tikai pieņemt zināšanai, ka Komisija šim uzņēmumam nav piemērojusi Paziņojuma par sadarbību D punkta 2. apakšpunkta otro ievilkumu, lai gan SGL bija izpildījis šajā normā paredzētos nosacījumus.

416    No iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisija vairākos aspektos nav ņēmusi vērā SGL pirms Lēmuma pieņemšanas veiktās sadarbības svarīgumu. Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Pirmās instances tiesa uzskata, ka šajā ziņā SGL uzliktais naudas sods papildus samazinājumam par 30 %, kuru jau ir piešķīrusi Komisija, ir jāsamazina par 10 %.

417    Tiktāl, ciktāl Komisija lūdz Pirmās instances tiesai neveikt šo samazinājumu, jo SGL faktus, kurus tas iepriekš bija atzinis administratīvās procedūras laikā, pēc būtības pirmo reizi esot apstrīdējis Pirmās instances tiesā, jākonstatē, ka SGL faktiski pārmet Komisijai, ka tā ir kļūdaini konstatējusi pārkāpuma turpināšanu pēc 1997. gada jūnija. Ar to saistītie Komisijas konstatējumi galvenokārt bija pamatoti ar uzņēmuma objektīvo rīcību administratīvās procedūras laikā un tā visai vispārīgajiem paziņojumiem par faktu neapstrīdēšanu. Pirmās instances tiesā SGL būtībā vienīgi apgalvoja, ka Komisija ir maldījusies attiecībā uz tā rīcības un paziņojumu nozīmi. Lai atspēkotu šo iebildumu, Komisija varēja tikai atgādināt šo rīcību un SGL paziņojumus, kā arī administratīvās procedūras gaitas hronoloģiju (skat. iepriekš 71.–77. punktu). Tāpēc Komisijas uzdevums pierādīt pārkāpuma faktus, kuru administratīvās procedūras laikā bija vienkāršojusi SGL rīcība un paziņojumi, objektīvi netika padarīts grūtāks ar to, ka vēlāk SGL Pirmās instances tiesā to apstrīdēja.

418    Tomēr nevar noliegt, ka Komisijai pretēji visām pamatotajām cerībām saistībā ar objektīvu SGL sadarbību administratīvā procesa laikā nācās sagatavot un paust Pirmās instances tiesā aizstāvību tieši par apstrīdētajiem pārkāpuma faktiem, par kuriem tā pamatoti bija uzskatījusi, ka SGL tos vairs neapšaubīs. Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa uzskata, ka ir jāizmanto neierobežotā kompetence, kura tai piešķirta saskaņā ar Regulas Nr. 17 17. pantu, samazinot vēl par 2 procentiem SGL piešķirto naudas soda samazinājumu. Tādējādi šis naudas soda samazinājums ir tikai 8 %.

419    Kā ir atzīts iepriekš 113. punktā, šis secinājums nav pretrunā spriedumam lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija.

420    No tā izriet, ka SGL uzliktajam naudas sodam galīgā summa ir jānosaka EUR 69,114 miljonu apmērā.

 Lieta T‑246/01

 Lēmuma kopsavilkums

421    Komisija ir veikusi naudas soda samazinājumu par 40 %, tāpēc ka UCAR – lai gan nebija pirmā sabiedrība, kas sniegusi Komisijai noteicošus pierādījumus, – ir devis ievērojamu ieguldījumu dažu svarīgu lietas aspektu pierādīšanā un bija pirmā sabiedrība, kura, atbildot uz formālu informācijas pieprasījumu, atzina, ka pastāv prettiesiski kontakti ar konkurentiem (200.–202. apsvērums).

 Lietas dalībnieku argumenti

422    UCAR norāda, ka naudas soda samazinājums, ko Komisija tam piešķīrusi 40 % apmērā, nav pietiekams, salīdzinot ar SGL piešķirto samazinājumu par 30 % un SDK piešķirto samazinājumu par 70 %. Tā kā UCAR esot sadarbojies ar Komisiju, cik vien varējis, tam esot tiesības uz vislielāko iespējamo samazinājumu. UCAR esot sniedzis informāciju, kas bijusi izšķiroša, lai izprastu aizliegtās vienošanās darbību. Pateicoties SDK atklātajai informācijai, Komisija, protams, esot ieguvusi pierādījumus par aizliegtās vienošanās pastāvēšanu. Tomēr UCAR esot sniedzis pierādījumus, kas aizpildījuši daudzos robus Komisijas informācijā.

423    UCAR pārmet Komisijai, ka, pirmkārt, tā nav ņēmusi vērā neatkarīgo un padziļināto iekšējo izmeklēšanu, ko UCAR valde vadījusi, lai pierādītu un paziņotu Komisijai visus atbilstošos faktus. Šī izmeklēšana esot bijusi izšķiroša, jo tā valdes priekšsēdētājs – ģenerāldirektors un Eiropas pārdošanas direktors bija tieši iesaistīti aizliegtajā kartelī un tiem bija līdzekļi, lai novērstu informācijas izpaušanu.

424    Otrkārt, UCAR visu atbilstošo informāciju esot darījis zināmu Komisijai uzreiz pēc tam, kad uzzinājis par paša izdarīto pārkāpumu. UCAR esot strādājis ar Komisijas darbiniekiem, lai sagatavotu informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu. UCAR esot paudis savu nevēlēšanos nodot Komisijai rakstveida dokumentus, jo pastāvēja risks, ka šie dokumenti tiks izmantoti vienlaicīgajos procesos, kas pret UCAR sākti ASV. Tādējādi UCAR esot piedāvājis Komisijai šo informāciju darīt zināmu mutvārdos. 1998. gada jūnijā Komisija tam esot nosūtījusi informācijas pieprasījumu, kas veidots, to saskaņojot ar UCAR, lai tas attiektos uz informāciju, kura mutvārdos jau bija sniegta Komisijai. Pēc ASV ierosināto procesu pabeigšanas UCAR 1999. gada jūnijā esot brīvprātīgi nodevis Komisijai visu atbilstošo informāciju.

425    Treškārt, UCAR atgādina, ka tas informēja Komisiju par to, ka brīdinājumi par Komisijas negaidītajām pārbaudēm nāca no kontaktiem starp SGL un kādu vārdā nosauktu Komisijas ierēdni. Pret šo ierēdni vērstās izmeklēšanas rezultātā esot sākts kriminālprocess. UCAR piebilst, ka tā sadarbībai attiecībā uz brīdinājumiem par šīm negaidītajām pārbaudēm esot bijusi svarīga nozīme, novērtējot SGL izdarītā pārkāpuma smagumu.

426    Komisija apgalvo, ka UCAR piešķirtais naudas soda samazinājums par 40 % ietilpst amplitūdā no 10 līdz 50 %, kas paredzēta Paziņojuma par sadarbību D punkta 1. apakšpunktā. UCAR neesot izdevies pierādīt, ka Komisija šajā jautājumā būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu. UCAR sniegtā sadarbība Lēmumā esot pietiekami atzīta, precizējot, ka mutvārdu informāciju vien nevar izmantot kā ticamus pierādījumus.

427    Attiecībā uz UCAR lomu saistībā ar iespējamo informācijas noplūdes, kura radusies Komisijas dienestos, atklāšanu Komisija norāda, ka jānošķir divi sniegtās palīdzības aspekti. Pirmkārt, UCAR esot to informējis, ka SGL ir brīdinājis pārējos uzņēmumus; šis fakts ietilpstot apstrīdētajā pārkāpumā, un Komisija to esot ņēmusi vērā kā atbildību pastiprinošu apstākli, aprēķinot SGL uzlikto naudas sodu, un šī UCAR sadarbība esot ņemta vērā, samazinot tā naudas sodu par 40 %. Otrkārt, informācija par iespējamu Komisijas ierēdņa līdzdalību neesot bijusi atbilstoša, lai saistībā ar šo procedūru Paziņojumu par sadarbību piemērotu UCAR izdarītajam pārkāpumam, jo šī informācija neesot palīdzējusi Komisijai apsūdzēt aizliegtās vienošanās dalībniekus.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

428    Tiktāl, ciktāl UCAR norāda, ka tā naudas soda samazinājums nav bijis pietiekams salīdzinājumā ar SGL un SDK piešķirto naudas soda samazinājumu, šie argumenti nav pietiekami, lai pierādītu, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. SDK ir piemērots naudas soda samazinājums saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību C punktu. Tādējādi tā stāvoklis nav līdzīgs UCAR stāvoklim, kuram piemērots D punkts un kurš neapgalvo, ka būtu izpildījis C punktā paredzētos nosacījumus. Attiecībā uz SGLUCAR nav sīki pierādījis, ka tā paša sadarbībai, kura atlīdzināta ar samazinājumu par 40 %, būtu daudz lielāka vērtība nekā SGL sadarbībai, kura atlīdzināta ar samazinājumu par 30 %. UCAR norāde uz vienlaicīgo procesu ASV nepierāda, ka Komisija nebūtu ņēmusi vērā tā sadarbības vērtību Komisijas īstenotās administratīvās procedūras laikā (skat. iepriekš 400. punktu).

429    Arī UCAR argumentu par tā valdes iekšējo izmeklēšanu nevar pieņemt. Tiktāl, ciktāl šī izmeklēšana ir izpaudusies kā UCAR sadarbība, Komisija to ir ņēmusi vērā, piešķirot naudas soda samazinājumu par 40 %. Tas vien, ka valde ir veikusi iekšējo izmeklēšanu, nav pamats šīs likmes palielināšanai. Nedrīkst aizmirst, ka vienlaikus ar šo izmeklēšanu citi UCAR pārstāvji uzņēmuma vārdā ir turpinājuši pārkāpumu pat pēc Komisijas negaidītajām pārbaudēm.

430    Attiecībā uz mutvārdu kontaktiem starp UCAR un Komisiju pēdējā minētā, atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu, ir precizējusi, ka mutvārdu informācija, ko UCAR sniedza 1998. gada 25. martā, 2. aprīlī un 11. jūnijā, bija sīki izklāstīta iekšējās piezīmēs, ko rakstījuši Komisijas ierēdņi. Šīs piezīmes neietilpstot lietas izmeklēšanas materiālos. Attiecīgajā laikā UCAR neesot vēlējies, lai tā mutvārdos sniegtā informācija tiktu izmantota kā pierādījumi. Komisija no tā secināja, ka šī mutvārdu informācija nav juridiski korekti pierādījumi Paziņojuma par sadarbību D punkta 2. apakšpunkta pirmā ievilkuma nozīmē, tādēļ UCAR nav piešķirts konkrēts naudas soda samazinājums par šīs informācijas sniegšanu.

431    Šim apgalvojumam nevar piekrist. Pirmkārt, iepriekš minētajā normā ir paredzēts, ka ne tikai “dokumenti”, bet arī “informācija” var būt “pierādījumi”, ar kuru palīdzību tiek apstiprināts izdarītais pārkāpums. No tā izriet, ka minētajai informācijai nav obligāti jābūt sniegtai dokumenta formā. Otrkārt, tikai mutvārdu informācijas praktiskā lietderība ir nenoliedzama, ja tā ļauj Komisijai, piemēram, atrast tiešus pārkāpuma pierādījumus vai ja šī informācija tās precizitātes dēļ mudina Komisiju turpināt izmeklēšanu, no kuras tā būtu atteikusies pietiekamu tajā brīdī pieejamu pierādījumu trūkuma dēļ, ja šīs informācijas nebūtu.

432    Šajā lietā, kā izriet no iepriekš minētajām iekšējām piezīmēm, UCAR bija mutvārdos konkrēti norādījis citu uzņēmumu vārdus, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, vairāku šo dalībnieku pārstāvju vārdus, kodētos nosaukumus, kas izmantoti kontaktu slēpšanai (skat. Lēmuma 59. apsvērumu), kā arī vairākus saistībā ar aizliegto vienošanos organizēto sanāksmju datumus un vietas, ieskaitot dalībniekus. Šīs norādes vien varēja ļaut Komisijai adresēt informācijas pieprasījumus UCAR identificētajiem uzņēmumiem, aicinot tos apstiprināt, vai šo uzņēmumu vārdā nosauktie pārstāvji ir piedalījušies UCAR pieminētajās sanāksmēs, un tiem arī tādējādi darīt zināmu, ka Komisijai jau ir drošs informācijas avots, un tas varēja uzņēmumus – pieprasījuma adresātus – mudināt sadarboties ar Komisiju jau no šīs agrīnās izmeklēšanas stadijas.

433    Tā kā UCAR sniegtā mutvārdu informācija vēlāk tika apstiprināta ar rakstveida liecībām, ko sniedzis uzņēmums pats vai kas sniegti pēc tā ierosmes ([..] kunga un [..] kunga paziņojumi), šķiet, ka UCAR ir veicis sadarbību divos posmos: vispirms – saistībā ar vairākiem mutvārdu paziņojumiem, pēc tam – nododot dokumentārus pierādījumus. Tādējādi, atturēdamās ņemt vērā UCAR 1998. gada martā, aprīlī un jūnijā sniegto mutvārdu informāciju, Komisija nav ņēmusi vērā uzņēmuma sadarbības svarīgumu.

434    Attiecībā uz UCAR lomu iespējamās informācijas noplūdes, kura radusies Komisijas dienestos, atklāšanā Komisija tiesas sēdē apstiprināja savu viedokli, ka šī atklāšana tai nav palīdzējusi apsūdzēt aizliegtās vienošanās dalībniekus. Paziņojuma par sadarbību vienīgais mērķis esot atlīdzināt par tādu pierādījumu sniegšanu, kuru dēļ pretējā gadījumā uzņēmums, kas sadarbojas, būtu pakļauts sodam. Attiecīgais brīdinājumu avots šajā lietā neietilpstot pārkāpumā, kura dēļ UCAR būtu pakļauts naudas sodam.

435    Šim apgalvojumam nevar piekrist. Ar naudas soda samazinājumu var atlīdzināt par jebkuru sadarbību, kas Komisijai ir ļāvusi vieglāk konstatēt pārkāpuma esamību un attiecīgā gadījumā to izbeigt (iepriekš 108. punktā minētais 2000. gada 16. novembra spriedums lietā SCA Holding/Komisija, 36. punkts). Lai gan Paziņojuma par sadarbību A punkta 3. apakšpunktā tiešām ir paredzēts tikai samazinājums “naudas sodam, [kas uzņēmumiem, kuri sadarbojas ar Komisiju,] citādi būtu jāmaksā”, šajā tekstā nav izvirzīta prasība, ka katrai atsevišķai informācijas daļai būtu jāattiecas uz tādu konkurences tiesību pārkāpumu, par kuru var atsevišķi piemērot sodu. Lai varētu gūt labumu no Paziņojuma par sadarbību, pietiek, ka uzņēmums, kas vēlas sadarboties, atklājot savu līdzdalību pārkāpumā, pakļauj sevi sodam, savukārt tas, vai, iespējams, samazinot naudas sodu, tiek ņemtas vērā dažādās informācijas daļas, ir atkarīgs no tā, vai šī informācija Komisijai ir noderīga, pildot uzdevumu pierādīt pārkāpuma esamību un to izbeigt.

436    Saistībā ar pēdējo ir acīmredzams, ka nelojāls Komisijas ierēdnis var sabotēt savas iestādes uzdevumu, atbalstot prettiesiska karteļa dalībniekus. Tādējādi viņš var ievērojami sarežģīt šīs iestādes vadīto izmeklēšanu, piemēram, iznīcinot vai sagrozot pierādījumus, informējot karteļa dalībniekus par drīzu negaidītu pārbaudi un atklājot visu Komisijas izstrādāto pierādījumu savākšanas stratēģiju. Tādējādi principā ir jāuzskata, ka informācija par šāda ierēdņa esamību var vienkāršot Komisijas uzdevumu pierādīt pārkāpumu un to izbeigt. Šāda informācija ir īpaši noderīga, ja tā ir sniegta Komisijas uzsāktās izmeklēšanas par iespējamu pret konkurenci vērstu rīcību sākumā.

437    Šajā lietā UCAR prasības pieteikumā un tā 47. pielikumā ir sniedzis faktu nianses par informācijas noplūdi, kura radusies Komisijas dienestos, it īpaši precizēdams, ka [UCAR] Komisiju par to ir informējis 1999. gada janvārī, ka ir iesaistījies Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) un ka Itālijā pret apsūdzēto ierēdni ir uzsākta krimināllieta. Visā rakstveida procesa laikā Pirmās instances tiesā un vēl atbildot uz tās rakstveida jautājumu, Komisija nav apstrīdējusi nevienu no šiem faktiskajiem apstākļiem. Tikai tiesas sēdē Komisija pirmoreiz apgalvoja, ka šajā ziņā veiktā iekšējā izmeklēšana neesot devusi rezultātus un ka ierēdnis, par kuru UCAR sūdzējies, joprojām strādā Komisijā. Tāpēc pašlaik neesot iespējams atzīt, ka kāds ierēdnis būtu atbildīgs par attiecīgo informācijas noplūdi.

438    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Komisijai pēc tam, kad 1999. gada janvārī UCAR to bija informējis, bija, vēlākais, Lēmuma pieņemšanas dienā jāinformē UCAR par to, vai tā ņems vērā minēto informāciju, piemērojot Paziņojumu par sadarbību. Tā kā Pirmās instances tiesa nevar pārbaudīt, vai Komisijas iekšējā izmeklēšana, lai atklātu konkrēto ierēdni, ir veikta pareizi un pienācīgi un vai šai izmeklēšanai ir bijis korekts iznākums, tā var tikai secināt, kādas ir Komisijas procesuālās rīcības attiecīgās sekas: faktu apstrīdēšana, kas pirmo reizi notikusi tiesas sēdē, ir jākvalificē kā jauns aizstāvības pamats un jānoraida kā novēlots saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu. Tādējādi Pirmās instances tiesai ir jābalstās uz UCAR izklāstītajiem faktiem un jāatzīst, ka ziņas par informācijas noplūdi, kura radusies Komisijas dienestos, ir bijušas objektīvi noderīgas Komisijai, izskatot lietu par grafīta elektrodu tirgū darbojošos karteli. Tādējādi, atturēdamās ņemt vērā šo apstākli, Komisija nav pareizi atzinusi UCAR sniegtās sadarbības svarīgumu.

439    Tas pats attiecas uz to, ka Komisija UCAR ir piemērojusi vienīgi Paziņojuma par sadarbību D punkta 2. apakšpunkta pirmo ievilkumu (Lēmuma 202. apsvērums), lai gan UCAR pēc būtības neapstrīdēja faktus, ar kuriem Komisija pamatoja Paziņojumu par iebildumiem (Lēmuma 41. apsvērums) (šajā ziņā skat. iepriekš 413.–415. punktu).

440    No iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisija dažādos aspektos nav ņēmusi vērā tās sadarbības svarīgumu, ko UCAR veica pirms Lēmuma pieņemšanas. Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Pirmās instances tiesa uzskata, ka šajā ziņā UCAR uzliktais naudas sods papildus Komisijas jau piešķirtajam samazinājumam par 40 % ir jāsamazina par 10 %.

441    No tā izriet, ka UCAR uzliktā naudas soda galīgā summa ir jānosaka EUR 42,05 miljonu apmērā.

 Lieta T‑252/01

 Lēmuma kopsavilkums

442    Komisija samazināja C/G naudas sodu par 20 %, tāpēc ka C/G tai sniedza zināmu informāciju. Tomēr C/G neesot tiesību uz lielāku samazinājumu. Lai gan C/G kopš 1998. gada jūlija ir sniedzis Komisijai atsevišķus dokumentus par konkurentu kontaktiem, tas uzņēmuma liecību esot iesniedzis tikai 1999. gada oktobrī un tajā tas tomēr neesot konkrēti izteicies par savu lomu kartelī. Pēc Komisijas uzskatiem, šī uzņēmuma 1999. gada 21. jūlija atbilde uz formālo informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu nav spontāns ieguldījums Paziņojuma par sadarbību nozīmē (239. un 240. apsvērums).

 Lietas dalībnieku argumenti

443    C/G pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu, piešķirot tam tikai 20 % naudas soda samazinājumu par tā sadarbību. C/G esot sniedzis Komisijai visu atbilstošo informāciju. Turklāt tas neesot apstrīdējis pēc būtības faktus, kurus Komisija ir norādījusi Paziņojumā par iebildumiem. Pēc C/G uzskatiem, šī sadarbība ir bijusi vērtīgāka nekā citu Lēmuma adresātu sadarbība, kuriem piemēroti tādi paši vai lielāki samazinājumi.

444    C/G precizē, ka patiesībā visus pret to vērstos pierādījumus tas ir iesniedzis pats. Bez tā sadarbības Komisija šos pierādījumus nebūtu ieguvusi. Tiktāl, ciktāl Komisija apgalvo, ka arī citi uzņēmumi ir apsūdzējuši C/G, pēdējais minētais uzsver, ka pārējo uzņēmumu paziņojumi ir tikai vāji un nedroši pieņēmumi.

445    Turklāt C/G salīdzina savu stāvokli ar Conradty stāvokli, kurš atšķirībā no C/G atteicās sadarboties ar Komisiju, bet tas neliedza Komisijai uzlikt naudas sodu C/G, nevis Conradty. Visbeidzot, C/G sūdzas par to, ka SGL un VAW par to sadarbību ir piemērots samazinājums attiecīgi 30 % un 20 % apmērā, kaut gan SGL bija brīdinājis VAW, kā arī pārējos uzņēmumus par drīzām Komisijas negaidītajām pārbaudēm. Neesot loģiski, ka SGL – aizliegtās vienošanās priekšgalā esošajam uzņēmumam – tiek piemērots lielāks samazinājums nekā C/G.

446    Komisija atgādina, ka C/G ir piemērots samazinājums par 20 %, kas ietilpst paredzētajā amplitūdā no 10 līdz 50 %. Tādējādi tā tiesiskā paļāvība esot ievērota.

447    Tiktāl, ciktāl C/G apgalvo, ka pats ir sniedzis visus pret to vērstos pierādījumus, Komisija uzsver, ka tās rīcībā jau bijuši SGL, VAW un UCAR sniegtie pierādījumi, kas liecinājuši arī par C/G dalību pārkāpumā. Šajā ziņā Komisija min SGL paziņojumu, kurā ietverts tiešs protokols no sanāksmes starp SGL un C/G, kuras mērķis bija apspriest problēmu par “Amerikas arvien pieaugošo eksportu” uz Eiropas tirgu. Ar šo liecību esot apstiprinātas UCAR un tā darbinieku liecības.

448    Komisijas viedoklis ir tāds, ka C/G stāvoklis, no vienas puses, un Conradty, SGL un VAW stāvoklis, no otras puses, ir pilnīgi atšķirīgi: Conradty neesot sadarbojies, un Komisijai neesot izdevies pierādīt tā dalību pārkāpumā. SGL naudas soda samazinājums esot piemērots tāpēc, ka tas sniedza vērtīgu informāciju par aizliegtās vienošanās darbību, bet C/G ieguldījums galvenokārt attiecās uz tā paša dalības raksturu. Visbeidzot, C/G esot bijis pēdējais uzņēmums, kas iesniedzis savu liecību, laikā, kad Komisijai jau bija zināma gandrīz visa informācija par aizliegto vienošanos, it īpaši SGL un VAW sniegtā informācija.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

449    Tiktāl, ciktāl C/G salīdzina savu stāvokli ar Conradty stāvokli, pietiek norādīt, ka C/G pats ir atzinis savu dalību pārkāpumā, bet Conradty – tāpat kā Mitsubishi un Union Carbide – Lēmumā nav identificēts kā pārkāpuma izdarītājs un tas nepiedalās ar Lēmumu saistītajās prāvās Pirmās instances tiesā. Tādējādi norāde uz Conradty nevar pamatot nekādu naudas soda papildu samazinājumu C/G labā.

450    Argumenti, kas balstīti uz C/G salīdzinājumu ar SGL un VAW, arī nepamato šādu samazinājumu. Tā vietā, lai C/G detalizēti pierādītu, ka tā sadarbība ir novērtēta pārāk zemu salīdzinājumā ar šo abu uzņēmumu sadarbību, tas tikai cenšas mazināt to sadarbības novērtējumu.

451    Attiecībā uz C/G apgalvojumu, ka šis uzņēmums pats ir sniedzis gandrīz visus pret to vērstos pierādījumus, – ko Komisija ir apstrīdējusi – Pirmās instances tiesā ir izrādījies, ka Komisijas norādītie pierādījumi, izņemot pierādījumus, ko sniedzis pats C/G, ir bijušas divas UCAR liecības, saskaņā ar kurām “[..] kungs, pamatojoties uz [..] kunga [no SGL] sniegtajiem paziņojumiem, ir pieņēmis, ka [..] kungs turpina sazināties ar [..] C/G”, un “UCAR pārstāvis [..] domā, ka SGL varbūt ir tieši sazinājies ar [..], iespējams, ar C/G Vācijas darbinieku”, viena [..] kunga liecība, kurš ir “pieņēmis, ka [..] kungam ir bijuši kontakti ar C/G”, un viena SGL liecība, saskaņā ar kuru kādas sanāksmes starp SGL pārstāvjiem un C/G pārstāvjiem laikā Frankfurtes lidostā 1996. gada 21. novembrī tika apspriests nemitīgais Amerikas eksporta pieaugums uz Eiropu un notika informācijas apmaiņa par stāvokli Eiropas tirgū.

452    Vienīgā konkrētā informācija, kas pārsniedz vienkāršus pieņēmumus, ir ietverta SGL liecībā par 1996. gada 21. novembra sanāksmi. Tomēr C/G dalība pārkāpumā, kādā tā vainota Lēmumā, beidzās tieši 1996. gada novembrī. No tā izriet, ka C/G patiesībā ir sniedzis visus atbilstošos pierādījumus par tā dalības raksturu un ilgumu norādītajā pārkāpumā. Piešķirdama tam naudas soda samazinājumu tikai par 20 %, Komisija acīmredzami nav ņēmusi vērā C/G sadarbības svarīgumu šajā ziņā.

453    Tas pats attiecas uz to, ka Komisija C/G ir piemērojusi vienīgi Paziņojuma par sadarbību D punkta 2. apakšpunkta pirmo ievilkumu (Lēmuma 239. apsvērums), lai gan C/G nav pēc būtības apstrīdējis faktus, ar kuriem Komisija ir pamatojusi Paziņojumu par iebildumiem (Lēmuma 41. apsvērums) (šajā ziņā skat. iepriekš 413.–415. punktu).

454    Visbeidzot, uzskatīdama, ka C/G atbilde uz formālu informācijas pieprasījumu nav spontāns ieguldījums Paziņojuma par sadarbību nozīmē, kas mazina šīs atbildes vērtību, Komisija nav arī pienācīgi novērtējusi C/G sadarbību (šajā ziņā skat. iepriekš 410. punktu).

455    No iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisija dažādos aspektos nav ņēmusi vērā C/G pirms Lēmuma pieņemšanas veiktās sadarbības svarīgumu. Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Pirmās instances tiesa uzskata, ka šajā ziņā C/G uzliktais naudas sods papildus Komisijas piešķirtajam samazinājumam par 20 % ir jāsamazina par 20 %.

456    Tādējādi C/G uzliktā naudas soda galīgā summa ir jānosaka EUR 6,48 miljonu apmērā.

457    No iepriekš izklāstītā izriet, ka SGL, UCAR un C/G uzlikto naudas sodu galīgā summa ir jānosaka attiecīgi 69,114 miljonu, 42,05 miljonu un 6,48 miljonu euro apmērā. Pirmās instances tiesa savukārt neredz iemeslu atteikties no likmēm, ko Komisija piemērojusi pārējiem prasītājiem saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību, izņemot Nippon, kura naudas sods tiks samazināts nevis par 10 %, bet – tāpēc, ka tas ir novēloti apstrīdējis pārkāpuma ilgumu (skat. iepriekš 112. punktu), – tikai par 8 %, nosakot to EUR 6,2744 miljonu apmērā.

458    Ņemot vērā nupat veikto Pirmās instances tiesas analīzi, Lēmuma 3. pantā paredzētie naudas sodi ir jāsamazina šādi: SGL uzliktais naudas sods tiek samazināts līdz EUR 69,114 miljoniem; UCAR uzliktais naudas sods tiek samazināts līdz EUR 42,05 miljoniem; Tokai uzliktais naudas sods tiek samazināts līdz EUR 12,276 miljoniem; SDK uzliktais naudas sods tiek samazināts līdz EUR 10,44 miljoniem; C/G uzliktais naudas sods tiek samazināts līdz EUR 6,48 miljoniem; Nippon uzliktais naudas sods tiek samazināts līdz EUR 6,2744 miljoniem; SEC uzliktais naudas sods tiek samazināts līdz EUR 6,138 miljoniem.

 Par prasījumiem, kas izvirzīti lietā T‑239/01 un lietā T‑246/01, lūdzot atcelt Lēmuma 4. pantu, kā arī jūlija un augusta vēstules

 Lietas dalībnieku argumenti

459    SGL lūdz atcelt Lēmuma 4. pantu, apstrīdot procentu likmes tiesiskumu un sūdzoties par to, ka tā noteikta bez jebkādas norādes uz juridisko pamatu. SGL atgādina, ka Lēmums tam ir nosūtīts Komisijas 2001. gada 23. jūlija vēstulē, kurā Komisija to informēja, ka pēc maksājuma termiņa beigām tiks veikta parāda piedziņa, piemērojot procentu likmi 8,04 % apmērā, precizējot, ka, ja tiks celta prasība Pirmās instances tiesā, tā uz tiesvedības laiku atteiksies no parāda piedziņas ar nosacījumu, ka SGL piekritīs procentu likmes piemērošanai 6,04 % apmērā un iesniegs bankas garantiju. SGL apstrīd arī šīs procentu likmes tiesiskumu. Tas uzskata, ka tiesību piemērot nokavējuma procentus mērķis ir tikai novērst ļaunprātīgi celtas prasības un nodrošināt, lai uzņēmumiem, kas veic maksājumus “ar nokavēšanos”, nerastos priekšrocības. Tādējādi, lai gan Komisija var atsaukties uz procentu nosacījumiem, kas faktiski tiek piemēroti praksē, tai nav pamata vēlreiz palielināt šādu tirgus likmi par 3,5 procentiem. Šajā gadījumā jautājums esot par neatļautu procentu likmi, kas bez tiesiska pamata darbojas kā papildu sods par tiesiskās aizsardzības līdzekļa izmantošanu.

460    Arī UCAR lūdz atcelt Lēmuma 4. pantu, norādot, ka Lēmumā nekas neliecina, ka būtu ņemta vērā tā maksātspēja, lai gan tas Komisijai esot sniedzis sīku informāciju par savu nestabilo finansiālo stāvokli. UCAR dara zināmu, ka nespēj nedz samaksāt naudas sodu 4. pantā paredzētajā termiņā, nedz arī procentu likmi, kas piemērojama maksājuma nokavējuma gadījumā. Komisija, pārkāpdama savu pašas Pamatnostādņu noteikumus, neesot ņēmusi vērā UCAR reālo maksātspēju saistībā ar īpašo sociālo situāciju. Pakārtoti – UCAR lūdz aizstāt 4. pantu ar UCAR pienākumu sniegt nodrošinājumu ar savu neapgrūtināto nekustamo īpašumu. Procentu likme esot vai nu jāatceļ, vai arī ievērojami jāsamazina.

461    Turklāt UCAR lūdz atcelt 2001. gada 23. jūlija vēstuli, kurā tam nosūtīts Lēmums un kurā ir norādīts uzliktā naudas soda apmērs, kā arī maksājuma nosacījumi. UCAR it īpaši apstrīd noteikumu, ka, ja tiktu celta prasība Pirmās instances tiesā, netiks veikti nekādi izpildes pasākumi ar nosacījumu, ka tiks samaksāti procenti 6,04 % apmērā un iesniegta bankas garantija.

462    Visbeidzot, UCAR lūdz atcelt 2001. gada 9. augusta vēstuli, kurā Komisija, atbildot uz UCAR paustajiem apsvērumiem par maksājuma nosacījumiem, ir atteikusies pieņemt, pirmkārt, priekšlikumu veikt atlikto maksājumu un, otrkārt, ķīlu – UCAR sabiedrības aktīvus – kā naudas soda maksājuma nodrošinājumu.

463    Komisija iebilst, ka palielinājums par 3,5 % virs Eiropas Centrālās bankas noteiktās refinansēšanas likmes atbilst tās ierastajai praksei un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai novērstu novilcināšanas taktiku. Komisija apgalvo, ka, nosakot naudas soda maksājuma metodi vai termiņu, tai nav pienākuma ņemt vērā uzņēmuma maksātspēju. Tai arī neesot bijis 4. pantam jāsniedz nekāds pamatojums.

464    Komisija uzskata, ka lūgumi atcelt jūlija un augusta vēstules, ir nepieņemami. Jūlija vēstulē tā esot izteikusi piedāvājumu UCAR, kuru tas varējis pieņemt vai noraidīt. Šai vēstulei neesot nekādas juridiski saistošas iedarbības, kas varētu kaitēt UCAR interesēm. Augusta vēstule arī neesot akts ar mērķi radīt obligātas juridiskās sekas. Šajā vēstulē paustais atteikums attiecībā uz UCAR piedāvātajiem maksājuma nosacījumiem esot atstājis to tieši tādā pašā juridiskajā stāvoklī, kādā tas atradies pirms šīs vēstules, proti, stāvoklī, kāds tam bija radīts ar Lēmuma 4. pantu.

465    Pēc būtības Komisija atgādina, ka judikatūrā ir pieļauta tās prakse, ko veido prasība iesniegt bankas garantiju, kas rada procentus, norādot, ka tikai ārkārtas apstākļos prasītājs var izvairīties no bankas garantijas iesniegšanas. UCAR neesot pierādījis, ka pastāvētu tādi ārkārtas apstākļi, kas varētu pamatot nosacījuma par bankas garantiju atcelšanu. Pēc Komisijas uzskatiem, atbilstošais tiesību aizsardzības līdzeklis tās viedokļa par bankas garantijas iesniegšanu apstrīdēšanai ir pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu saskaņā ar EKL 242. un 243. pantu.

466    UCAR iebilst, ka jūlija vēstulē ir paredzēti ar Lēmuma īstenošanu saistīti nosacījumi, kuri nav ietverti Lēmumā. Tādējādi esot jāvar šo vēstuli pārbaudīt tiesā. Augusta vēstulē Komisija esot formulējusi nostāju par to, vai var pieņemt naudas soda atliktos maksājumus, un par nodrošinājuma ar sabiedrības aktīviem izveidi. Tādējādi vēstulē esot nevis apstiprināts iepriekšējs lēmums, bet gan pirmo reizi noteikts, ka šīs lietas apstākļi nav tik ārkārtēji, lai pamatotu alternatīvus maksājuma nosacījumus.

467    Pēc būtības UCAR pārmet Komisijai, ka tā ir uzstājusi uz bankas garantijas iesniegšanu, nepārbaudot, vai šīs lietas apstākļi nav tādi, kuros par piemērotu varētu uzskatīt citu nodrošinājumu. Šajā ziņā UCAR atgādina, ka tam ir aktīvi Francijā, kas nav apgrūtināti par labu bankām un kuru vērtība pārsniedz USD 50 miljonus. Komisija augusta vēstulē esot apgalvojusi tikai, ka neņems vērā nekādus citus priekšlikumus, izņemot priekšlikumu par visa naudas soda samaksu vai bankas garantijas iesniegšanu. Tā neesot pamatojusi šo atteikšanos ņemt vērā UCAR īpašo stāvokli. UCAR piebilst, ka ar bankas garantijas iesniegšanu, pretēji reāla nodrošinājuma sniegšanai tiekot pārkāptas tā galvenās kredīta iespējas, par kādām tas ir vienojies ar bankām, kas tam aizdevušas līdzekļus.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

468    Attiecībā uz lūgumu atcelt jūlija un augusta vēstules pieņemamību vispirms ir jānosaka precīzs šo lūgumu priekšmets.

469    Šajā ziņā ir noskaidrots, ka UCAR, pirms tas 2001. gada 26. jūlijā saņēma jūlija vēstuli un Lēmumu, bija vērsies Komisijā, lai apspriestu iespējamos maksājuma noteikumus gadījumā, ja tam tiktu piemērots naudas sods; Komisija šajā stadijā noraidīja priekšlikumu apspriesties. Šajos apstākļos jāatzīst, ka UCAR ir leģitīmas intereses, lai tiktu pārbaudīti minētajās vēstulēs ietvertie jaunie elementi attiecībā pret Lēmuma 4. pantu, proti, privileģētā likme 6,04 % apmērā, kā arī nosacījumi, kuri ļauj tam saņemt šo likmi. Minētā pārbaude attiecas uz to, vai Komisija var atbilstoši atteikties piemērot tam 6,04 % likmi tādēļ, ka UCAR nav iesniedzis bankas garantiju, vai arī Komisijai vajadzēja pieņemt nodrošinājumu, ko alternatīvi piedāvāja UCAR.

470    Tā kā nav šaubu, ka ar Lēmuma 4. pantu uzliktās likmes 8,04 % apmērā tiesiskumu var pārbaudīt tiesā (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1996. gada 8. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no T‑24/93 līdz T‑26/93 un T‑28/93 Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija, Recueil, II‑1201. lpp., 250. punkts), UCAR arī jābūt tiesībām apstrīdēt alternatīvi noteikto likmi 6,04 % apmērā, kā arī nosacījumus šīs likmes saņemšanai, kas ir paredzēti jūlija un augusta vēstulēs. Šajā nolūkā tam ir jābūt iespējai sūdzēties konkrēti par to, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, atsakoties tam piemērot privileģēto likmi, tomēr piešķirot to citam uzņēmumam, kas ir tādā pašā stāvoklī kā UCAR.

471    Tas pats attiecas uz prasību, ko cēlis SGL, kurš, formāli neapstrīdot jūlija vēstuli, apstrīd šajā vēstulē noteiktās likmes 6,04 % apmērā tiesiskumu.

472    Savukārt ir noskaidrots arī, ka Komisija dienā, kad tika iesniegta prasība lietā T‑246/01, vēl nebija sākusi nedz uzliktā naudas soda piedziņu, nedz Lēmuma piespiedu izpildi saskaņā ar EKL 256. pantu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 104.–110. pantu. Tādējādi visi lūgumi pārbaudīt maksājuma noteikumu konkrēto piemērošanu attiecībā pret UCAR (Lēmuma 4. panta aizstāšana ar maksājumu grafiku, faktiska procentu likme, maksājumu termiņi) ir jāuzskata par priekšlaicīgiem, jo prasības iesniegšanas dienā nevarēja zināt, kāds būs UCAR stāvoklis pasākumu sākšanas brīdī un gadījumā, ja Komisija sāks piedziņas vai piespiedu izpildes pasākumus (šajā ziņā skat. iepriekš 144. punktā minēto spriedumu lietā Musique diffusion française u.c./Komisija, 135. punkts). Konkrēti, tā kā UCAR, ņemot vērā drīzas piedziņas iespējamību, minētajā dienā nebija iesniedzis pieteikumu par pagaidu noregulējumu EKL 242. panta un Reglamenta 104. un nākamo pantu nozīmē, Pirmās instances tiesai citā tiesvedībā nav jālemj par to, vai iesaistīto interešu izsvēršana liedz piemērot minētos maksājuma noteikumus pirms sprieduma pasludināšanas pamata lietā, kurā tiktu lemts par UCAR uzliktā naudas soda tiesiskumu tāpēc, ka šī piemērošana varētu apdraudēt uzņēmuma pastāvēšanu.

473    Tādējādi UCAR šajā ziņā iesniegtie lūgumi ir jāatzīst par nepieņemamiem.

474    Pēc būtības ir jākonstatē, pirmkārt, ka nedz SGL, nedz UCAR nav izvirzījuši pamatu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

475    Otrkārt, no iedibinātās judikatūras (Tiesas 1983. gada 25. oktobra spriedums lietā 107/82 AEG/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 141.–143. punkts; Pirmās instances tiesas 1995. gada 14. jūlija spriedums lietā T‑275/94 CB/Komisija, Recueil, II‑2169. lpp., 46.–49. punkts, un iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 395. un 396. punkts) izriet, ka Komisijas pilnvaras atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktam ietver tiesības noteikt naudas sodu samaksas datumu un nokavējuma procentu sākšanās datumu, noteikt šo procentu likmi un lemt par sava lēmuma izpildes kārtību, vajadzības gadījumā pieprasot bankas garantijas iesniegšanu par uzlikto naudas sodu pamatsummām un procentiem. Ja šādu pilnvaru tai nebūtu, tad priekšrocības, ko uzņēmumi varētu gūt no naudas sodu novēlotas samaksāšanas, varētu vājināt sodus, ko Komisija uzlikusi, pildot savu uzdevumu kontrolēt konkurences tiesību normu piemērošanu. Tādējādi nokavējuma procentu piemērošanu var pamatot ar to, ka ir jānovērš Līguma lietderīgās ietekmes zaudējums uzņēmumu vienpusēji ieviestās prakses dēļ, kad tie kavējas maksāt tiem uzliktos naudas sodus, un šo uzņēmumu nonākšana labvēlīgākā situācijā nekā tie uzņēmumi, kas veic tiem uzlikto naudas sodu maksājumus noteiktajā termiņā.

476    Šajā ziņā judikatūrā Komisijai ir atzītas tiesības noteikt nokavējuma procentus tirgus likmes apmērā, kas palielināta par 3,5 procentiem (iepriekš 475. punktā minētais spriedums lietā CB/Komisija, 54. punkts; iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 397. punkts, un iepriekš 470. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija, 250. punkts), un bankas garantijas iesniegšanas gadījumā – tirgus likmes apmērā, kas palielināta par 1,5 procentiem (iepriekš minētais spriedums lietā CB/Komisija, 54. punkts). Šajos spriedumos Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi nokavējuma procentus 7,5 %, 13,25 % un 13,75 % apmērā, precizējot, ka Komisijai ir atļauts par atskaites punktu izmantot augstāku likmi, nekā tiek piedāvāta vidusmēra aizņēmējam un piemērota tirgū, tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs, lai novērstu novilcinošu rīcību (iepriekš minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 398. punkts).

477    Šajos apstākļos Komisija šajā lietā nav pārsniegusi rīcības brīvību, kāda tai ir nokavējuma procentu likmes noteikšanā. SGL un UCAR kā uzmanīgiem un saprātīgiem saimnieciskās darbības subjektiem bija jāzina Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse un iepriekš minētā judikatūra. Tie nevarēja cerēt, ka Komisija piemēros tiem maigākas procentu likmes. Šajos apstākļos – uz ko neattiecas EKL 242. un 256. pants, kā arī Reglamenta 104.–110. pants – Komisijai nebija pienākuma it īpaši ņemt vērā UCAR finansiālo stāvokli (skat. iepriekš 370.–372. un 472. punktu).

478    Konkrētāk, attiecībā uz UCAR pienākumu iesniegt bankas garantiju Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka, piešķirot tiesības atbrīvoties no naudas soda tūlītējas samaksas, iesniedzot bankas garantiju, kuras mērķis ir nodrošināt naudas soda un ar to saistīto procentu maksājumu, Komisija piešķir attiecīgajam uzņēmumam priekšrocību, kas neizriet nedz no Līguma, nedz no Regulas Nr. 17 noteikumiem (iepriekš 475. punktā minētais spriedums lietā CB/Komisija, 82. punkts). Šo priekšrocību palielina apstāklis, ka procentu likme, ko piemēro bankas garantijas iesniegšanas gadījumā, ir mazāka par likmi, kādu prasa naudas soda nemaksāšanas gadījumā (iepriekš minētais spriedums lietā CB/Komisija, 83. punkts).

479    Ņemot vērā šo judikatūru, Komisijai nebija jāpiekrīt UCAR lūgumam, kura mērķis bija iegūt papildu priekšrocību, proti, atteikties no bankas garantijas iesniegšanas, tā vietā pieņemot nodrošinājumu mantas izteiksmē. Bankas garantija ir kvalitatīvāka par citām nodrošinājumu formām tajā ziņā, ka nemaksāšanas gadījumā pietiek vērsties bankā, lai uzreiz saņemtu garantēto summu, bet cita nodrošinājuma vērtības realizācija var izrādīties nedroša un prasīt papildu pūles un laiku. Tiesa citos apstākļos ir piešķīrusi Kopienu iestādēm tiesības ieviest vienkāršu un efektīvu galvojuma mehānismu (Tiesas 1987. gada 18. novembra spriedums lietā 137/85 Maizena, Recueil, 4587. lpp., 10. punkts). Komisija pati nav banka, un tai nav nedz bankas infrastruktūras, nedz specializētu dienestu, kas nepieciešami, lai novērtētu attiecīgo nodrošinājumu un pārbaudītu iespējamos tā pārdošanas noteikumus nemaksāšanas gadījumā. Tāpēc tā drīkstēja bez īpaša pamatojuma atteikties pieņemt UCAR piedāvāto nodrošinājumu mantas izteiksmē.

480    Visbeidzot, runājot par apgalvoto UCAR nespēju saņemt bankas garantiju, jākonstatē, ka šis prasītāja apgalvojums nav juridiski pietiekami pamatots. Prasītājs nav iesniedzis nevienu dokumentu, ko būtu izdevušas bankas, kuras tam aizdevušas līdzekļus, un kas pierādītu, ka prasītājs būtu iesniedzis lūgumu izveidot bankas garantiju attiecībā uz tā naudas sodu, vienlaikus saglabājot iespējas izmantot bankas aizdevumus, kas paredzēti sabiedrības ikdienas darbībai, un ka šāds lūgums būtu noraidīts tā finansiālo grūtību dēļ. Turklāt UCAR nav pierādījis, ka tam, pamatojoties uz Komisijai piedāvāto nodrošinājumu mantas izpratnē, nebija iespējams saņemt bankas garantiju, ko izsniegusi cita finanšu iestāde, nevis bankas, kuras aizdevušas līdzekļus.

481    Tā kā neviens no šajā ziņā izklāstītajiem pamatiem un argumentiem nav pieņemts, tad prasījumi atcelt Lēmuma 4. pantu, kā arī jūlija un augusta vēstules – tiktāl, ciktāl tie ir pieņemami, – ir noraidāmi kā nepamatoti.

 Par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu

482    Ar 2004. gada 9. janvāra procesuālo rakstu GrafTech International Ltd, agrākais UCAR, ir lūdzis atkārtoti sākt mutvārdu procesu lietā T‑246/01. Pamatojot savu lūgumu, tas atgādina, ka administratīvās procedūras laikā Komisijā un tiesvedībā Pirmās instances tiesā ir norādījis uz savu nespēju samaksāt naudas sodu nestabilā finansiālā stāvokļa dēļ, kuru esot pasliktinājuši sodi, ko tam jau ir uzlikušas trešo valstu iestādes. Lai gan tādējādi tas ir pierādījis savu maksātnespēju Pamatnostādņu 5. punkta b) apakšpunkta nozīmē, Komisija esot atteikusies piemērot tam šo normu, tāpēc ka šajā ziņā piešķirts naudas soda samazinājums radītu nepamatotu konkurences priekšrocību uzņēmumiem, kas ir mazāk piemēroti tirgus apstākļiem. Komisija 2003. gada 3. decembra lēmumā par EK līguma 81. panta piemērošanas procedūru (COMP 38.359 – Oglekļa un grafīta izstrādājumi, kas izmantojami elektriskās un mehāniskās ierīcēs) esot ieņēmusi radikāli atšķirīgu nostāju jautājumā par maksātspēju iepriekš minētā 5. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

483    Atsaucoties uz Komisijas tās pašas dienas paziņojumu presei, UCAR šajā ziņā precizē, ka Komisija ir par 33 % samazinājusi naudas soda, kas citādi būtu uzlikts SGL, apmēru tādēļ, ka šai sabiedrībai jau bija piemēroti lieli naudas sodi par tās dalību divos iepriekšējos aizliegtajos karteļos, un tādēļ, ka tā atrodas sarežģītā finansiālā stāvoklī. UCAR uzskata, ka šajā lietā ir atkārtoti jāuzsāk mutvārdu process, lai aicinātu Komisiju norādīt, vai tā paredz atstāt spēkā atteikumu UCAR, un, ja atbilde būtu apstiprinoša, – paskaidrot, kā šo atteikumu var savienot ar tās 2003. gada 3. decembra lēmumā izmantoto pieeju.

484    Atbildot uz šiem argumentiem, Pirmās instances tiesa uzskata, ka nav jāizdod rīkojums par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu atbilstoši tās Reglamenta 62. pantam. Pirmās instances tiesai, kurai šajā jomā ir rīcības brīvība, ir jāapmierina lūgums atkārtoti sākt mutvārdu procesu tikai tad, ja ieinteresētais lietas dalībnieks balstās uz faktiem, kam var būt izšķiroša nozīme prāvas iznākumā, un ja šos faktus nav bijis iespējams norādīt pirms mutvārdu procesa beigām (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 127. un 128. punkts). Lai gan UCAR 2003. gada 3. jūlija mutvārdu procesa laikā nevarēja atsaukties uz iepriekš minēto Komisijas 2003. gada 3. decembra lēmumu, šim lēmumam šajā ziņā nav nozīmes. Kā izriet no iepriekš 370. punktā minētās judikatūras, Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav pienākuma ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma slikto finansiālo stāvokli neatkarīgi no tā, ka Komisijai var nākties ņemt vērā šo stāvokli konkrētas lietas īpašajos apstākļos.

485    Tādējādi lūgums atkārtoti sākt mutvārdu procesu ir noraidāms.

 Par tiesāšanās izdevumiem

486    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar tā paša panta 3. punkta pirmo daļu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala.

487    Šajā gadījumā, tā kā lietā T‑239/01 un lietā T‑246/01 prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz lielu prasījumu daļu, ir jāveic taisnīgs lietas apstākļu vērtējums, nospriežot, ka SGL sedz septiņas astotdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina septiņas astotdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem un ka Komisija sedz vienu astotdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina vienu astotdaļu no SGL tiesāšanās izdevumiem, bet UCAR sedz četras piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina četras piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem un ka Komisija sedz vienu piektdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina vienu piektdaļu no UCAR tiesāšanās izdevumiem.

488    Tā kā lietā T‑245/01 un lietā T‑252/01 prasītājiem spriedums ir labvēlīgs attiecībā uz lielu prasījumu daļu, ir jāveic taisnīgs lietas apstākļu vērtējums, nospriežot, ka SDK un C/G sedz trīs piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina trīs piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem, bet Komisija sedz divas piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina divas piektdaļas no prasītāju tiesāšanās izdevumiem.

489    Tā kā lietā T‑236/01, lietā T‑244/01 un lietā T‑251/01 lietas dalībniekiem spriedums ir labvēlīgs un nelabvēlīgs attiecībā uz vienādām prasījumu daļām, ir jāveic taisnīgs lietas apstākļu vērtējums, nospriežot, ka Tokai, Nippon un SEC sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina pusi no Komisijas tiesāšanās izdevumiem, bet Komisija sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina pusi no prasītāju tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)

nospriež:

Lietā T‑236/01 Tokai Carbon/Komisija:

prasītājam ar Lēmuma 2002/271 3. pantu uzliktā naudas soda summa tiek noteikta 12 276 000 euro apmērā;

prasību pārējā daļā noraidīt;

katrs lietas dalībnieks sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina pusi no pretējā lietas dalībnieka tiesāšanās izdevumiem.

Lietā T‑239/01 SGL Carbon/Komisija:

prasītājam ar Lēmuma 2002/271 3. pantu uzliktā naudas soda summa tiek noteikta 69 114 000 euro apmērā;

prasību pārējā daļā noraidīt;

prasītājs sedz septiņas astotdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina septiņas astotdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem, un Komisija sedz vienu astotdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina vienu astotdaļu no prasītāja tiesāšanās izdevumiem.

Lietā T‑244/01 Nippon Carbon/Komisija:

prasītājam ar Lēmuma 2002/271 3. pantu uzliktā naudas soda summa tiek noteikta 6 274 400 euro apmērā;

prasību pārējā daļā noraidīt;

katrs lietas dalībnieks sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina pusi no pretējā lietas dalībnieka tiesāšanās izdevumiem.

Lietā T‑245/01 Showa Denko/Komisija:

prasītājam ar Lēmuma 2002/271 3. pantu uzliktā naudas soda summa tiek noteikta 10 440 000 euro apmērā;

prasību pārējā daļā noraidīt;

prasītājs sedz trīs piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina trīs piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem, un Komisija sedz divas piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina divas piektdaļas no prasītāja tiesāšanās izdevumiem.

Lietā T‑246/01 GrafTech International, agrākais UCAR International/Komisija:

prasītājam ar Lēmuma 2002/271 3. pantu uzliktā naudas soda summa tiek noteikta 42 050 000 euro apmērā;

prasību pārējā daļā noraidīt;

prasītājs sedz četras piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina četras piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem, un Komisija sedz vienu piektdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina vienu piektdaļu no prasītāja tiesāšanās izdevumiem.

Lietā T‑251/01 SEC Corp./Komisija:

prasītājam ar Lēmuma 2002/271 3. pantu uzliktā naudas soda summa tiek noteikta 6 138 000 euro apmērā;

prasību pārējā daļā noraidīt;

katrs lietas dalībnieks sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina pusi no pretējā lietas dalībnieka tiesāšanās izdevumiem.

Lietā T‑252/01 The Carbide/Graphite Group/Komisija:

prasītājam ar Lēmuma 2002/271 3. pantu uzliktā naudas soda summa tiek noteikta 6 480 000 euro apmērā;

prasību pārējā daļā noraidīt;

prasītājs sedz trīs piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina trīs piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem, un Komisija sedz divas piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina divas piektdaļas no prasītāja tiesāšanās izdevumiem.

Forwood Pirrung Meij

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2004. gada 29. aprīlī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

H. Jung       J. Pirrung

Satura rādītājs

Prāvu rašanās fakti un process

Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par prasījumiem atcelt visu Lēmumu vai atsevišķus faktu konstatējumus

Par prasījumiem atcelt visu Lēmumu

Lieta T‑239/01

Par apgalvoto atteikumu iepazīties ar visiem lietas materiāliem

Par to, ka Paziņojums par iebildumiem neesot bijis pabeigts

Par apgalvoto uzklausīšanas amatpersonas prettiesisko ziņojumu

Lieta T‑246/01

Par prasījumiem daļēji atcelt Lēmuma 1. pantu un atsevišķus tajā ietvertos faktu konstatējumus

Par pamatu, kas lietā T‑239/01 ir balstīts uz kļūdainu konstatējumu par centrālas uzraudzības sistēmas ieviešanu

Par pamatu, kas lietā T‑236/01 ir balstīts uz kļūdainu konstatējumu par aizliegtās vienošanās globālo raksturu

Par pamatu, kas lietā T‑239/01 ir balstīts uz to, ka nav ņemts vērā pārkāpuma ilgums

Par pamatiem, kas lietā T‑244/01 ir balstīti uz būtisku formas prasību pārkāpumu, jo nav pietiekamu pierādījumu par Nippon dalību pārkāpumā laika posmā no 1992. gada maija līdz 1993. gada martam, un uz pamatojuma nesniegšanu šajā jautājumā

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par prasījumiem atcelt Lēmuma 3. pantu vai samazināt uzliktos naudas sodus

Par pamatiem par sodu saskaitīšanas aizlieguma principa pārkāpumu un Komisijas pienākumu ņemt vērā agrāk uzliktos sodus, kā arī pamatojuma nesniegšanu šajā jautājumā

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par pamatiem par Pamatnostādņu neņemšanu vērā, to prettiesiskumu un pamatojuma nesniegšanu šajā jautājumā

Ievada apsvērumi par atbilstošajām tiesību normām, kuras attiecas uz prasītājiem uzliktajiem sodiem

Par Lēmumā atkarībā no pārkāpuma smaguma noteiktajām sākumsummām

Lēmuma kopsavilkums

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par Pamatnostādņu piemērojamību, nosakot izmantojamo apgrozījumu

Par apgrozījumu, ko Komisija izmantojusi, nosakot sākumsummu

Par aizliegtās vienošanās faktisko ietekmi uz cenu pieaugumu un uz atsevišķu aizliegtās vienošanās dalībnieku tirgus daļām

Par aizliegtās vienošanās dalībnieku iedalīšanu trijās kategorijās un par attiecīgo sākumsummu noteikšanu

Par Lēmumā piemēroto “prevencijas koeficientu”

Par Lēmuma pamatojumu

Par pamatsummām, kas Lēmumā norādītas atkarībā no pārkāpuma ilguma

Lēmuma kopsavilkums

Lieta T‑239/01

Lieta T‑246/01

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par atbildību pastiprinošiem apstākļiem

Lēmuma kopsavilkums

Lieta T‑244/01 un lieta T‑251/01

Lieta T‑239/01 un lieta T‑246/01

Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem

Lēmuma kopsavilkums

Lieta T‑236/01, lieta T‑239/01, lieta T‑244/01, lieta T‑246/01, lieta T‑251/01 un lieta T‑252/01

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par naudas sodu maksimālo robežu un par atsevišķu prasītāju maksātspēju Pamatnostādņu 5. punkta nozīmē

Lieta T‑239/01 un lieta T‑245/01

Lieta T‑239/01, lieta T‑246/01, lieta T‑251/01 un lieta T‑252/01

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par pamatiem par Paziņojuma par sadarbību neņemšanu vērā

Lieta T‑239/01

Lēmuma kopsavilkums

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Lieta T‑246/01

Lēmuma kopsavilkums

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Lieta T‑252/01

Lēmuma kopsavilkums

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par prasījumiem, kas izvirzīti lietā T‑239/01 un lietā T‑246/01, lūdzot atcelt Lēmuma 4. pantu, kā arī jūlija un augusta vēstules

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valodas – vācu un angļu.

1 – Aizklāta konfidenciāla informācija.