TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2018. gada 6. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Profesionālo kvalifikāciju atzīšana – Direktīva 2005/36/EK – Izglītības kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, kas iegūti pēc daļēji vienlaicīgu studiju programmu pabeigšanas, atzīšana – Uzņemošās dalībvalsts pilnvaras veikt pārbaudi
Lieta C‑675/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 12. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 30. novembrī, tiesvedībā
Ministero della Salute
pret
Hannes Preindl.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: ceturtās palātas priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], kas pilda trešās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents), M. Safjans [M. Safjan] un D. Švābi [D. Šváby],
ģenerāladvokāts: M. Bobeks [M. Bobek],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– H. Preindl vārdā – M. Schullian un C. Senoner, avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz M. Russo, avvocato dello Stato,
– Spānijas valdības vārdā – sākotnēji A. Gavela Llopis, vēlāk – L. Aguilera Ruiz, pārstāvji,
– Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – H. Støvlbæk un L. Malferrari, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV 2005, L 255, 22. lpp.) 21., 22. un 24. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Ministero della Salute (Veselības ministrija, Itālija) (turpmāk tekstā – “ministrija”) un Hannes Preindl saistībā ar šīs ministrijas atteikumu atzīt ārsta kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, ko izsniegusi kompetenta Austrijas iestāde.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2005/36 1. un 19. apsvērumā ir noteikts:
“(1) Saskaņā ar [EK] [l]īguma 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu viens no Kopienas uzdevumiem ir novērst dalībvalstu starpā personu brīvas pārvietošanās un pakalpojumu brīvas aprites šķēršļus. Attiecībā uz dalībvalstu pilsoņiem tas jo īpaši ietver tiesības nodarboties ar profesiju kā pašnodarbinātām personām vai darbiniekiem dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā viņi ieguvuši savu profesionālo kvalifikāciju. Turklāt [EK] [l]īguma 47. panta 1. punkts paredz to, ka attiecībā uz diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu pieņem direktīvas.
[..]
(19) Ārstu, vispārējās aprūpes māsu, zobārstu, vecmāšu, farmaceitu un arhitektu pārvietošanās brīvībai un viņu kvalifikācijas apliecinājumu savstarpējai atzīšanai būtu jābalstās uz kvalifikāciju apliecinošo dokumentu automātiskas atzīšanas pamatprincipu, pamatojoties uz saskaņotiem minimālajiem apmācības nosacījumiem. Turklāt uz darbības sākšanu dalībvalstīs ārsta, vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, veterinārārsta, vecmātes un farmaceita profesijā būtu jāattiecina nosacījums, ka jābūt noteiktajai kvalifikācijai, kas nodrošina to, ka konkrētā persona ir saņēmusi apmācību, kas atbilst noteiktiem minimālajiem nosacījumiem. Šī sistēma būtu jāpapildina ar virkni iegūtu tiesību, kuras noteiktos apstākļos ir kvalificētiem profesionāļiem.”
4 Šīs direktīvas 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:
“Šī direktīva paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalsts, kas darbības sākšanai vai veikšanai reglamentētā profesijā savā teritorijā izvirza nosacījumu, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas, (turpmāk “uzņēmēja dalībvalsts”) saistībā ar darbības sākšanu vai veikšanu šajā profesijā atzīst profesionālās kvalifikācijas, kuras iegūtas vienā vai vairākās citās dalībvalstīs (turpmāk “izcelsmes dalībvalsts”) un kuras ļauj šai personai ar šādu kvalifikāciju veikt darbību tajā pašā profesijā šajā dalībvalstī.”
5 Minētās direktīvas 21. panta “Automātiskās atzīšanas princips” 1. punktā ir noteikts:
“Ikviena dalībvalsts atzīst ārsta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas ļauj sākt profesionālo darbību kā ārstam ar pamatapmācību un specializētam ārstam, kā arī vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, specializēta zobārsta, veterinārārsta, farmaceita un arhitekta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuri attiecīgi uzskaitīti V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.6.2. un 5.7.1. punktā, kuri atbilst, attiecīgi, 24., 25., 31., 34., 35., 38., 44. un 46. pantā minētajiem minimālajiem apmācības nosacījumiem, un – saistībā ar profesionālās darbības sākšanu un veikšanu – tā piešķir šādiem dokumentiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem.
Šiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem jābūt dalībvalstu kompetento iestāžu izsniegtiem, un attiecīgos gadījumos tiem jāpievieno sertifikāti, kas uzskaitīti, attiecīgi, V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.6.2. vai 5.7.1. punktā.
[..]”
6 Šīs pašas direktīvas 22. panta “Kopīgi noteikumi par apmācību” a) punktā ir noteikts:
“Attiecībā uz 24., 25., 28., 31., 34., 35., 38., 40., 44. un 46. pantā minēto apmācību:
a) dalībvalstis var atļaut daļlaika apmācību atbilstoši nosacījumiem, ko paredz kompetentās iestādes; šīs iestādes nodrošina to, ka šādas apmācības kopējais ilgums, līmenis un kvalitāte nav zemāka par nepārtrauktas pilna laika apmācības kopējo ilgumu, līmeni un kvalitāti.”
7 Direktīvas 2005/36 24. panta “Ārstu pamatapmācība” 2. un 3. punktā ir paredzēts:
“2. Ārsta pamatapmācība ir kopā vismaz sešus gadus ilgas studijas vai 5500 stundas teorētiskās un praktiskās apmācības, ko nodrošina vai pārrauga universitāte.
[..]
3. Ārsta pamatapmācība garantē, ka attiecīgā persona ir apguvusi šādas zināšanas un prasmes:
a) atbilstīgas zināšanas tajās zinātnēs, kas ir medicīnas pamatā, un labu izpratni par zinātniskajām metodēm, tostarp bioloģisko funkciju mērīšanas principiem, zinātniski noteiktu faktu vērtēšanu un datu analīzi;
b) pietiekamu izpratni par vesela un slima cilvēka ķermeni, funkcijām un uzvedību, kā arī par saistību starp cilvēka veselības stāvokli un fizisko un sociālo vidi;
c) atbilstīgas zināšanas par klīniskajām disciplīnām un praksi, kas šai personai nodrošina visaptverošu priekšstatu par garīgajām un fiziskajām slimībām, par medicīnu tās profilakses, diagnosticēšanas un terapijas aspektos un par cilvēku reproduktīvo funkciju;
d) piemērotu klīnisko pieredzi, kas iegūta slimnīcās atbilstīgā pārraudzībā.”
8 Šīs direktīvas 34. panta “Zobārstu pamatapmācība” 2. un 3. punktā ir noteikts:
“2. Zobārsta pamatapmācība ir kopā vismaz piecus gadus ilgas pilna laika teorētiskās un praktiskās studijas, kuras aptver vismaz V pielikuma 5.3.1. punktā aprakstīto programmu un kuras nodrošina universitāte vai augstskola, kas nodrošina apmācību, kuras līmenis atzīts par ekvivalentu universitātes līmenim, vai kuras nodrošina universitātes pārraudzībā.
[..]
3. Zobārsta pamatapmācība garantē, ka attiecīgā persona ir apguvusi šādas zināšanas un prasmes:
a) atbilstīgas zināšanas tajās zinātnēs, kas ir zobārstniecības pamatā, un labu izpratni par zinātniskajām metodēm, tostarp bioloģisko funkciju mērīšanas principiem, zinātniski noteiktu faktu vērtēšanu un datu analīzi;
b) pietiekamu izpratni par vesela un slima cilvēka ķermeni, funkcijām un uzvedību, kā arī par saistību starp cilvēka veselības stāvokli un fizisko un sociālo vidi tiktāl, ciktāl tas ietekmē zobārstniecību;
c) atbilstīgas zināšanas gan par veselu, gan slimu zobu, mutes, žokļu un ar tiem saistīto audu uzbūvi un funkcijām un par to ietekmi uz pacienta vispārējo veselības stāvokli un fizisko un sociālo labklājību;
d) atbilstīgas zināšanas par klīniskajām disciplīnām un praksi, kas zobārstam nodrošina visaptverošu priekšstatu par zobu, mutes, žokļu un ar tiem saistīto audu anomālijām, bojājumiem un slimībām, kā arī zināšanas par profilaktisko, diagnostisko un terapeitisko zobārstniecību;
e) piemērotu klīnisko pieredzi atbilstīgā pārraudzībā.
[..]”
9 Minētās direktīvas 50. panta “Dokumentācija un formalitātes” 2. punktā ir noteikts:
“Pamatotu šaubu gadījumā uzņēmēja dalībvalsts var prasīt no attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm šajā citā dalībvalstī izsniegto apliecinājumu un kvalifikāciju apliecinošo dokumentu autentiskuma apstiprinājumu, kā arī – attiecīgos gadījumos – tā fakta apstiprinājumu, ka saņēmējs attiecībā uz šīs sadaļas III nodaļā minētajām profesijām atbilst minimālajiem apmācības nosacījumiem, kas noteikti, attiecīgi, 24., 25., 28., 31., 34., 35., 38., 40., 44. un 46. pantā.”
Itālijas tiesības
10 1933. gada 31. augusta Regio Decreto n. 1592 – approvazione del testo unico delle leggi sull’istruzione superiore (Karaļa dekrēts Nr. 1592, ar ko apstiprina Likuma par augstāko izglītību konsolidēto redakciju) (1933. gada 7. decembra GURI Nr. 283 kārtējais pielikums) 142. panta otrajā daļā, kāda bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā, bija paredzēts, ka, “neskarot 39. panta c) punktā noteikto, ir aizliegts vienlaikus imatrikulēties dažādās universitātēs un dažādās augstākās izglītības iestādēs, dažādās vienas un tās pašas universitātes vai vienas un tās pašas augstākās izglītības iestādes fakultātēs vai struktūrvienībās un dažādos vienas un tās pašas fakultātes vai struktūrvienības kursos vai universitātes diplomu kursos”.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
11 2013. gada 26. martā H. Preindl, Itālijas pilsonis, lai strādātu zobārsta profesijā Itālijā, iesniedza ministrijai pieteikumu atzīt “Doktor der Zahnheilkunde” [zobārsta] kvalifikāciju, ko 2013. gada 8. janvārī viņam bija piešķīrusi Insbrukas Medicīnas universitāte (Austrija).
12 Ar 2013. gada 20. maija dekrētu ministrija, pieņēmusi zināšanai Austrijas kompetentās iestādes, proti, Austrijas Zobārstu asociācijas, izdotu dokumentu, kas apliecina, ka ir izpildīti Direktīvas 2005/36 34. pantā paredzētie nosacījumi, atzina šo kvalifikāciju kā zobārsta kvalifikāciju.
13 2014. gada 16. oktobrī H. Preindl, lai Itālijā praktizētu arī “ārsta ķirurga” profesiju, iesniedza ministrijai pieteikumu atzīt “Doktor der Gesamth Heilkunde” [ģimenes ārsta] kvalifikāciju, kuru 2014. gada 20. augustā bija piešķīrusi Insbrukas Medicīnas universitāte. Šim pieteikumam bija pievienota tostarp Austrijas kompetentās iestādes, proti, Austrijas ārstu asociācijas, rakstiska deklarācija, kas apliecina, ka šī kvalifikācija atbilst Direktīvas 2005/36 24. pantā noteiktajiem kritērijiem un universitātes diplomam, ar kuru piešķirta Direktīvas 2005/36 V pielikuma 5.1.1. punktā minētā ārsta kvalifikācija Austrijā.
14 Attiecībā uz šo otro pieteikumu par atzīšanu ministrija konstatēja, ka Austrijas zobārsta un ārsta kvalifikācija H. Preindl ir piešķirtas attiecīgi 2013. gada 8. janvārī un 2014. gada 20. augustā un ka šī pēdējā kvalifikācija ir piešķirta tādu medicīnas studiju beigās, kas ilga 15 mēnešus, un tas ir ievērojami mazāks laikposms par sešiem gadiem, kas tiek prasīti ārsta kvalifikācijas iegūšanai saskaņā ar Direktīvas 2005/36 24. pantu.
15 Tāpēc ministrija vērsās pie Austrijas ārstu asociācijas, lai izprastu, cik lielā mērā ārsta kvalifikācija, kas piešķirta H. Preindl, varētu atbilst visiem Direktīvas 2005/36 24. pantā paredzētajiem nosacījumiem.
16 Austrijas ārstu asociācija 2015. gada 19. martā apstiprināja, ka šī kvalifikācija atbilst šiem nosacījumiem un ka H. Preindl studijas zobārstniecībā uzsāka 2004. gada 7. septembrī un pabeidza 2013. gada 8. janvārī, bet ārsta studijas uzsāka 2006. gada 21. martā un pabeidza 2014. gada 20. augustā.
17 Pamatojoties uz šo informāciju, ministrija atteicās atzīt H. Preindl kvalifikāciju, kas viņam ļautu strādāt “ārsta ķirurga” profesijā Itālijā, apgalvojot, ka Direktīvā 2005/36 esot paredzēts, ka persona vienlaicīgi nevar studēt divās studiju programmās.
18 H. Preindl cēla prasību Tribunale amministrativo regionale del Lazio (Lacio reģiona Administratīvā tiesa, Itālija), apgalvojot, ka ministrijas atteikums, šķiet, ir acīmredzami pretrunā Direktīvas 2005/36 21. pantā minētajam ārsta kvalifikāciju automātiskās atzīšanas principam. Prasītājs piebilda, ka attiecīgajā Austrijas ārstu asociācijas apliecībā bija skaidri norādīts, ka pabeigtais studiju kurss atbilst Direktīvas 2005/36 21. panta 1. punktā paredzētajām minimālajām apmācības prasībām, kas ir precizētas šīs direktīvas 24. pantā.
19 Tribunale amministrativo regionale del Lazio (Lacio reģiona Administratīvā tiesa) šo prasību apmierināja. Ministrija iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija). Saskaņā ar ministrijas sniegto informāciju Direktīvā 2005/36 ir noteiktas obligātās apmācības prasības, kas dalībvalstīm ir jānodrošina, lai piešķirtu ārsta ar pamatapmācību kvalifikāciju. Šajā ziņā šīs direktīvas 24. pantā it īpaši ir paredzēts, ka ārsta pamatapmācība kopumā ietver vismaz sešus gadus ilgas studijas vai 5500 stundas teorētiskās un praktiskās apmācības, ko nodrošina vai pārrauga universitāte. Šajā lietā vairāki eksāmeni, kurus bija izturējis H. Preindl, vienlaicīgi tika ņemti vērā gan zobārsta, gan ārsta kvalifikāciju iegūšanai. Šāda procedūra esot Austrijas tiesību aktos paredzēts modus operandi, taču tas – pēc ministrijas domām – esot klajā pretrunā Direktīvas 2005/36 noteikumiem un turklāt radot atšķirīgu attieksmi pret Austrijas pilsoņiem un citu Savienības dalībvalstu – tostarp Itālijas –, kurās ir konkrēti aizliegts vienlaikus imatrikulēties divos studiju kursos, – pilsoņiem, kas esot būtiska diskriminācija.
20 Iesniedzējtiesa uzskata, ka nepilna laika apmācība rada iespēju vienlaicīgi apgūt divus vai vairākus universitātes kursus, un vaicā, vai šāda apmācība, neraugoties uz profesionālās kvalifikācijas automātisku atzīšanu Direktīvas 2005/36 21. un 24. panta izpratnē, atbilst minimālajām prasībām, kas paredzētas minētās direktīvas 24. pantā un V pielikumā. Gadījumā, ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa arī jautā, vai attiecīgā dalībvalsts, kurā ir iesniegts pieteikums atzīt kvalifikāciju, ir tiesīga pārbaudīt, vai izcelsmes dalībvalstī nepilna laika studijās iegūtā izglītība faktiski atbilst minētajos noteikumos paredzētajām minimālajām prasībām.
21 Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas [2005/36] 21., 22. un 24. pantā dalībvalstij, kurā ir spēkā pilna laika apmācības pienākums un ar to saistītais aizliegums imatrikulēties vienlaikus divos studiju kursos, ir noteikts pienākums automātiski atzīt kvalifikāciju apliecinošus dokumentus, kuri savukārt izcelsmes valstī ir iegūti vienlaikus vai laikposmos, kas daļēji pārklājas?
2) Vai gadījumā, ja atbilde ir apstiprinoša, Direktīvas [2005/36] 22. panta a) punkts un 21. pants var tikt interpretēti tādējādi, ka dalībvalsts iestādei, kurai tiek lūgta atzīšana, katrā ziņā ir atļauts pārbaudīt nosacījumu, ka šādas apmācības kopējais ilgums, līmenis un kvalitāte nav zemāka par nepārtrauktas pilna laika apmācības kopējo ilgumu, līmeni un kvalitāti?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievada apsvērumi
22 Kā izriet no šī sprieduma 20. punkta, iesniedzējtiesa uzskata, ka no fakta, ka attiecīgā persona vienlaicīgi ir apmeklējusi vairākus universitātes studiju kursus, pamatoti var tikt secināts, ka universitātes izglītība ir iegūta nepilna laika studijās.
23 Turpretim Eiropas Komisija, kā arī Spānijas un Austrijas valdības apgalvo, ka divu studiju kursu vienlaicīga apmeklēšana ne vienmēr nozīmē, ka šie kursi neatbilst pilna laika apmācībai.
24 Taču šajā ziņā ir jāatgādina, no vienas puses, ka LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības procedūras ietvaros nevis Tiesa, bet gan valsts tiesa ir kompetenta noteikt faktus, kas izraisījuši strīdu, un izdarīt no tiem secinājumus attiecībā uz nolēmumu, kas tai ir jāpieņem. No otras puses, Tiesai saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Savienības tiesām un valsts tiesām ir jāņem vērā prejudiciālo jautājumu faktiskais un tiesiskais konteksts, kāds ir noteikts lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. jūnijs, ScotchWhisky Association, C‑44/17, EU:C:2018:415, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 No tā izriet, ka, lai arī Komisijas un Spānijas un Austrijas valdību izvirzītie argumenti prima facie šķiet maz ticami, prejudiciālie jautājumi tiks izskatīti, pamatojoties uz iesniedzējtiesas konstatētajiem faktiem.
Par pirmo jautājumu
26 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/36 21., 22. un 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kuras tiesību aktos ir paredzēta prasība par pilna laika apmācību un aizliegums imatrikulēties vienlaicīgi divās studiju programmās, ir pienākums automātiski atzīt kvalifikāciju apliecinošus dokumentus, kas iegūti daļēji vienlaicīgu kursu beigās.
27 Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas izriet no Direktīvas 2005/36 19. apsvēruma, ka šajā direktīvā, runājot cita starpā par ārstu un zobārstu profesijām, ir paredzēta kvalifikāciju apliecinošo dokumentu automātiskas atzīšanas sistēma, pamatojoties uz saskaņotiem minimālajiem apmācības nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis, Ordre des architectes, C‑365/13, EU:C:2014:280, 20. punkts).
28 Piemēram, Direktīvas 2005/36 21. panta 1. punktā attiecībā uz automātiskās atzīšanas principu ir paredzēts, ka ikviena dalībvalsts atzīst cita starpā ārsta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas ļauj sākt profesionālo darbību kā ārstam ar pamatapmācību, kā arī zobārsta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuri attiecīgi uzskaitīti šīs direktīvas V pielikuma 5.1.1. un 5.3.2. punktā un kuri atbilst, attiecīgi, minētās direktīvas 24. un 34. pantā minētajiem minimālajiem apmācības nosacījumiem, saistībā ar profesionālās darbības sākšanu un veikšanu piešķirot šādiem dokumentiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem.
29 Turklāt Direktīvas 2005/36 22. panta a) punktā attiecībā uz noteiktām apmācībām, tostarp ārsta pamatapmācību un zobārsta apmācību, kuras ir minētas attiecīgi šīs direktīvas 24. un 34. pantā, ir paredzēts, ka dalībvalstis var atļaut daļlaika apmācību atbilstoši nosacījumiem, ko paredz šo dalībvalstu kompetentās iestādes, ciktāl šādas apmācības kopējais ilgums, līmenis un kvalitāte nav zemāka par nepārtrauktas pilna laika apmācības kopējo ilgumu, līmeni un kvalitāti.
30 Visbeidzot, ir jāatzīmē, ka direktīvā nav noteikumu, kas dalībvalstīm liegtu atļaut vienlaicīgi imatrikulēties vairākos mācību kursos.
31 No tā izriet, ka kvalifikāciju, tostarp ārsta ar pamatapmācību un zobārsta kvalifikāciju, apliecinošu dokumentu atzīšana ir automātiska un beznosacījuma tādā nozīmē, ka dalībvalstīm ir pienākums atzīt Direktīvā 2005/36 paredzēto kvalifikāciju apliecinošo dokumentu līdzvērtību, neprasot ieinteresētajām personām ievērot nosacījumus, kas nav paredzēti šajā direktīvā. Šīs atzīšanas pamatā ir dalībvalstu savstarpējā uzticība, ka citās dalībvalstīs izsniegtie kvalifikāciju apliecinoši dokumenti ir pietiekami, un šī uzticēšanās balstās uz apmācību sistēmu, kuras līmenis ir panākts, savstarpēji vienojoties (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 19. jūnijs, Tennah‑Durez, C‑110/01, EU:C:2003:357, 30. punkts).
32 Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/36 21., 22. un 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos dalībvalstij, kuras tiesību aktos ir paredzēta prasība par pilna laika studijām un aizliegums imatrikulēties vienlaicīgi divās studiju programmās, ir noteikts pienākums automātiski atzīt šajā direktīvā paredzētos kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas iegūti daļēji vienlaicīgu studiju programmu beigās.
Par otro jautājumu
33 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/36 21. un 22. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmēja dalībvalsts var pārbaudīt, vai ir ievērots nosacījums par to, ka nepilna laika studiju kopējais ilgums, līmenis un kvalitāte nav zemāka par nepārtrauktu pilna laika studiju kopējo ilgumu, līmeni un kvalitāti.
34 Kā tas jau tika norādīts šī sprieduma 28. un 29. punktā, Direktīvas 2005/36 21. un 22. pantā ir paredzēts savstarpēji atzīt ārsta un zobārsta kvalifikācijas un atļauts dalībvalstīm organizēt daļlaika medicīnas un zobārstniecības studijas, ievērojot noteiktus nosacījumus. Tomēr tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kas izsniedz kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, ir pilnībā atbildīga par to, lai tiktu nodrošināts, ka pilnībā tiek ievērotas Direktīvā 2005/36 noteiktās kvalitatīvās un kvantitatīvās apmācības prasības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 19. jūnijs, Tennah‑Durez, C‑110/01, EU:C:2003:357, 56. punkts).
35 Īstenojot savas pilnvaras, šai iestādei ir jāņem vērā, ka kvalifikāciju apliecinoši dokumenti ļauj to turētājiem brīvi pārvietoties un veikt profesionālo darbību visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, pamatojoties uz šo kvalifikāciju automātisku un beznosacījuma atzīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 19. jūnijs, Tennah‑Durez, C‑110/01, EU:C:2003:357, 56. punkts), kas, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 31. punktā, ir balstīta uz dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos attiecībā uz citā dalībvalstī izsniegto kvalifikāciju apliecinošo dokumentu pietiekamo raksturu.
36 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka kvalifikāciju apliecinošo dokumentu automātiskās un beznosacījuma atzīšanas sistēma, kas paredzēta Direktīvas 2005/36 21. pantā, tiktu nopietni apdraudēta, ja dalībvalstīm būtu iespēja pēc saviem ieskatiem apšaubīt citas dalībvalsts kompetentās iestādes lēmuma piešķirt šādu kvalifikāciju pamatotību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 19. jūnijs, Tennah‑Durez, C‑110/01, EU:C:2003:357, 75. punkts).
37 Kvalifikāciju apliecinošo dokumentu atzīšanas automātiskais un beznosacījuma raksturs nemainās, ja izcelsmes dalībvalsts piešķir kvalifikāciju apliecinošo dokumentu pēc Direktīvas 2005/36 22. panta a) punktā paredzētajām medicīnas pamatapmācībām vai zobārstniecības apmācībām. Šajā kontekstā izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes, bet ne uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes, ir atbildīgas par to, lai nepilna laika apmācību kopējais ilgums, līmenis un kvalitāte nebūtu zemāka par nepārtrauktu pilna laika apmācību kopējo ilgumu, līmeni un kvalitāti, un par to, lai būtu ievērotas visas Direktīvā 2005/36 paredzētās prasības.
38 Pilnības labad ir jāuzsver, ka gadījumā, ja tai ir pamatotas šaubas, uzņēmēja dalībvalsts saskaņā ar Direktīvas 2005/36 50. panta 2. punktu no dalībvalsts kompetentajām iestādēm var pieprasīt apstiprinājumu par šajā citā dalībvalstī izsniegto sertifikātu un kvalifikāciju apliecinošo dokumentu autentiskumu un vajadzības gadījumā – apstiprinājumu, ka saņēmējs ir izpildījis šajā direktīvā noteiktās minimālās apmācības prasības attiecībā uz šajā direktīvā minētajām profesijām.
39 Turklāt šāds tiesiskās aizsardzības līdzeklis ļauj uzņēmējai dalībvalstij nodrošināt, ka tai iesniegtie sertifikāti un kvalifikāciju apliecinošie dokumenti tiek automātiski un bez nosacījumiem atzīti (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 19. jūnijs, Tennah‑Durez, C‑110/01, EU:C:2003:357, 76. punkts).
40 Tādējādi, ja studiju kurss atbilst Direktīvā 2005/36 noteiktajām apmācības prasībām, bet tas ir jāpārbauda kvalifikāciju apliecinošā dokumenta izsniedzējas dalībvalsts iestādei, uzņēmējas dalībvalsts iestādes nedrīkst atteikties atzīt šo kvalifikāciju. Fakts, ka attiecīgā persona ir apguvusi nepilna laika apmācības atbilstoši šīs direktīvas 22. panta a) punktam vai vairākus kursus vienlaicīgi, vai arī periodos, kas daļēji pārklājās, šajā ziņā, ja ir izpildītas šajā direktīvā noteiktās apmācības prasības, neko neietekmē.
41 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/36 21. pants un 22. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos uzņēmējai dalībvalstij ir liegts pārbaudīt, vai ir ievērots nosacījums par to, ka nepilna laika studiju kopējais ilgums, līmenis un kvalitāte nav zemāka par nepārtrauktu pilna laika studiju kopējo ilgumu, līmeni un kvalitāti.
Par tiesāšanās izdevumiem
42 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu 21., 22. un 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos dalībvalstij, kuras tiesību aktos ir paredzēta prasība par pilna laika studijām un aizliegums imatrikulēties vienlaicīgi divās studiju programmās, ir noteikts pienākums automātiski atzīt šajā direktīvā paredzētos kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas iegūti citā dalībvalstī pēc daļēji vienlaicīgu studiju programmu pabeigšanas.
2) Direktīvas 2005/36 21. pants un 22. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos uzņēmējai dalībvalstij ir liegts pārbaudīt, vai ir ievērots nosacījums par to, ka nepilna laika studiju kopējais ilgums, līmenis un kvalitāte nav zemāka par nepārtrauktu pilna laika studiju kopējo ilgumu, līmeni un kvalitāti.
[Paraksti]