TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2023. gada 2. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Elektroenerģijas iekšējais tirgus – Direktīva 2009/72/EK – Regula (ES) 2019/943 – 1. panta b) un c) punkts, kā arī 3. pants – Elektroenerģijas tirgu darbības principi – Regula (ES) 2015/1222 – 5. panta 1. punkts – Nominēts elektroenerģijas tirgus operators – Likumīgs valsts monopols nākamās dienas un tekošās dienas tirdzniecības pakalpojumiem – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts monopols elektroenerģijas vairumtirdzniecībai īstermiņā, vidēji ilgā termiņā un ilgtermiņā
Lietā C‑394/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) iesniegusi ar 2021. gada 3. jūnija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 28. jūnijā, tiesvedībā
Bursa Română de Mărfuri SA
pret
Autoritatea Naţională de Reglementare în domeniul Energiei (ANRE),
piedaloties
Federaţia Europeană a Comercianţilor de Energie,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan], tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias], M. Ilešičs [M. Ilešič], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] (referents) un Z. Čehi [Z. Csehi],
ģenerāladvokāts: A. Rants [A. Rantos],
sekretārs: Č. Di Bella [C. Di Bella], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 22. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Bursa Română de Mărfuri SA vārdā – D. Cristea, advokāts,
– Federaţia Europeană a Comercianţilor de Energie vārdā – G. Pop, advokāts,
– Rumānijas valdības vārdā – M. Chicu, E. Gane, A. Rotăreanu un A. Wellman, pārstāves,
– Grieķijas valdības vārdā – K. Boskovits, pārstāvis,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. G. Marrone, avvocato dello Stato,
– Kipras valdības vārdā – E. Symeonidou, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – O. Beynet, L. Nicolae un I. Rogalski, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 29. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/943 (2019. gada 5. jūnijs) par elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV 2019, L 158, 54. lpp.), it īpaši, kā interpretēt šīs regulas 1. panta b) un c) punktu, kā arī 3. pantu, lasot kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/944 (2019. gada 5. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES (OV 2019, L 158., 125. lpp.), it īpaši tās 2. panta 9. punktu, un arī, kā interpretēt LESD 101. un 102. pantu, lasot kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 106. panta 1. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp saskaņā ar Rumānijas tiesībām dibinātu sabiedrību Bursa Română de Mărfuri SA (turpmāk tekstā – “BRM”) un Autoritatea Naţională de Reglementare în domeniul Energiei (ANRE) (Valsts Enerģētikas regulatīvā iestāde, Rumānija) par prasību atcelt ANRE lēmumu, ar kuru BRM atteikts piešķirt licenci centralizētu elektroenerģijas tirgu organizēšanai un pārvaldībai.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 2009/72/EK
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (OV 2009, L 211, 55. lpp.) 37. panta nosaukums bija “Regulatīvās iestādes pienākumi un pilnvaras”. Tā 1. punkta j) apakšpunktā bija paredzēts:
“Regulatīvajai iestādei ir šādi pienākumi:
[..]
j) pārraudzīt tirgus atvērtības līmeni un efektivitāti, un konkurenci vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, tostarp saistībā ar elektroenerģijas biržām, [..] kā arī konkurences kropļojumiem vai ierobežojumiem, tostarp sniedzot attiecīgu informāciju, un nodot attiecīgos gadījumus attiecīgajām konkurences iestādēm.”
4 2021. gada 1. janvārī Direktīva 2009/72 tika atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2019/944.
Regula (ES) 2015/1222
5 Komisijas Regula (ES) 2015/1222 (2015. gada 24. jūlijs), ar ko izveido jaudas piešķiršanas un pārslodzes vadības vadlīnijas (OV 2015, L 197, 24. lpp.), tika pieņemta, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 714/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā un Regulas (EK) Nr. 1228/2003 atcelšanu (OV 2009, L 211, 15. lpp.).
6 Regulas 2015/1222 2. panta otrās daļas 23. punktā ir ietverta šāda definīcija:
“[..]
23. “nominēts elektroenerģijas tirgus operators (NETO)” ir struktūra, ko iecēlusi kompetentā iestāde ar vienotu nākamās dienas vai vienotu tekošās dienas tirgus sasaistīšanu saistītu pienākumu veikšanai.”
7 Šīs regulas 5. pantā “NETO iecelšana, ja pastāv likumīgs nacionālais [valsts] monopols attiecībā uz tirdzniecības pakalpojumiem” ir noteikts:
“1. Ja dalībvalstī vai tās tirdzniecības zonā šīs regulas spēkā stāšanās brīdī attiecībā uz nākamās dienas un tekošās dienas tirdzniecības pakalpojumiem jau pastāv likumīgs nacionālais [valsts] monopols, kurš liedz iecelt vairāk nekā vienu NETO, attiecīgajai dalībvalstij par to jāpaziņo [Eiropas] Komisijai [divu mēnešu laikā] pēc šīs regulas stāšanās spēkā un tā var atteikties iecelt vairāk nekā vienu NETO katrā tirdzniecības zonā.
[..]
2. Šīs regulas izpratnē uzskata, ka likumīgs nacionālais [valsts] monopols pastāv tad, ja valsts tiesību aktos ir skaidri paredzēts, ka dalībvalstī vai tās tirdzniecības zonā nākamās dienas un tekošās dienas tirdzniecības pakalpojumus var sniegt ne vairāk kā viena struktūra.
3. Divus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā Komisija [..] iesniedz Eiropas Parlamentam un [Eiropas Savienības] Padomei ziņojumu [..]. Pamatojoties uz minēto ziņojumu un ja Komisija uzskatīs, ka nav pamata likumīga valsts monopola saglabāšanai vai dalībvalsts atteikumam atļaut pārrobežu tirdzniecību NETO, kas iecelts citā dalībvalstī, Komisija var apsvērt attiecīgus leģislatīvus vai citus piemērotus pasākumus, lai vēl vairāk palielinātu konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm un to iekšienē. [..]”
8 Saskaņā ar minētās regulas 84. pantu tā stājās spēkā “divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”, proti, 2015. gada 14. augustā.
Regula 2019/943
9 Regulas 2019/943 1. pantā “Priekšmets un darbības joma” ir noteikts:
“Šīs regulas mērķis ir:
a) noteikt pamatus efektīvai Enerģētikas savienības mērķu un, jo īpaši, līdz 2030. gadam noteiktā klimata un enerģētikas satvara mērķu, sasniegšanai, radot apstākļus, kuros tiek doti tirgus signāli lielākai efektivitātei, augstākam atjaunojamo energoresursu īpatsvaram, piegādes drošībai, elastīgumam, ilgtspējībai, dekarbonizācijai un inovācijai;
b) noteikt pamatprincipus labi funkcionējošiem, integrētiem elektroenerģijas tirgiem, kas visiem resursu nodrošinātājiem un elektroenerģijas lietotājiem paredz nediskriminējošu piekļuvi tirgum, dod patērētājiem iespējas rīkoties, nodrošina konkurētspēju globālā tirgū, kā arī pieprasījumreakciju, enerģijas uzkrāšanu un energoefektivitāti, un atvieglo izkliedētā pieprasījuma un piedāvājuma agregēšanu, un radīt apstākļus tirgu un nozaru integrēšanai un tirgbalstītas samaksas saņemšanai par elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamiem energoresursiem;
c) paredzēt taisnīgus noteikumus elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībai, tādējādi veicinot konkurenci elektroenerģijas iekšējā tirgū, ņemot vērā valstu un reģionālo tirgu īpašās iezīmes, tostarp izveidot kompensācijas mehānismu pārrobežu elektroenerģijas plūsmām, noteikt saskaņotus principus maksai par elektroenerģijas pārrobežu pārvadi un sadalīt starpsavienojumu pieejamās jaudas starp valstu pārvades sistēmām;
d) veicināt labi funkcionējoša un pārredzama vairumtirgus izveidi, sekmējot augstu elektroenerģijas piegādes drošības pakāpi, un paredzēt mehānismus, lai saskaņotu noteikumus elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībai.”
10 Šīs regulas 2. pantā ir noteikts:
“Piemēro arī šādas definīcijas:
[..]
2) “regulatīvā iestāde” ir regulatīvā iestāde, ko katra dalībvalsts norīko saskaņā ar Direktīvas [2019/944] 57. panta 1. punktu;
[..]
7) “tirgus operators” ir struktūra, kas sniedz pakalpojumu, kurā elektroenerģijas pārdošanas piedāvājumus savieto ar elektroenerģijas pirkšanas solījumiem;
8) “nominēts elektroenerģijas tirgus operators” vai “NETO” ir tirgus operators, ko iecēlusi kompetentā iestāde ar vienotu nākamās dienas vai vienotu tekošās dienas tirgus sasaistīšanu saistītu pienākumu veikšanai;
[..]
40) “elektroenerģijas tirgi” ir elektroenerģijas tirgi, kā definēts Direktīvas [2019/944] 2. panta 9. punktā;
[..].”
11 Minētās regulas 3. pantā “Principi, kas attiecas uz elektroenerģijas tirgu darbību” ir paredzēts:
“Dalībvalstis, regulatīvās iestādes, pārvades sistēmu operatori, sadales sistēmu operatori, tirgus operatori un deleģētie operatori nodrošina, ka elektroenerģijas tirgi darbojas saskaņā ar šādiem principiem:
a) cenas nosaka, balstoties uz pieprasījumu un piedāvājumu;
b) tirgus noteikumi veicina brīvu cenu veidošanos un nodrošina izvairīšanos no darbībām, kuras neļauj noteikt cenas, balstoties uz pieprasījumu un piedāvājumu;
[..]
h) pakāpeniski novērš šķēršļus pārrobežu elektroenerģijas plūsmām starp tirdzniecības zonām vai dalībvalstīm un pārrobežu darījumiem elektroenerģijas tirgos un saistītajos pakalpojumu tirgos;
[..]
o) lai ļautu tirgus dalībniekiem būt aizsargātiem no cenas svārstībām tirgū un lai mazinātu neskaidrību par nākotnes ienākumiem no investīcijām, ilgtermiņa riska nodroses produkti ir tirgojami biržās pārredzamā veidā un ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumi ir apspriežami kā ārpusbiržas darījumi, ievērojot Savienības konkurences tiesību aktus;
p) tirgus noteikumi atvieglina produktu tirdzniecību visā [Eiropas] Savienībā un regulējuma izmaiņās ņem vērā ietekmi uz biržā netirgotu un tirgotu gan īstermiņa, gan ilgtermiņa nākotnes līgumu tirgiem un to produktiem;
[..].”
12 Šīs pašas regulas 10. pantā “Tehniski solīšanas limiti” ir noteikts:
“1. Nenosaka nedz maksimālo, nedz minimālo elektroenerģijas vairumcenas apmēru. [..]
[..]
4. Regulatīvās iestādes vai – ja dalībvalsts šim nolūkam izraudzījušās citu kompetento iestādi – šādas kompetentās iestādes apzina rīcībpolitikas un pasākumus, kurus piemēro to teritorijā un kuri varētu netieši sekmēt vairumcenu veidošanas ierobežošanu, tostarp ar balansēšanas enerģijas aktivizāciju saistīto solījumu ierobežošanu, jaudas mehānismus, pārvades sistēmu operatoru pasākumus, tirgus rezultātu apstrīdēšanas pasākumus vai tādus pasākumus, kuri paredzēti, lai novērstu dominējošās pozīcijas ļaunprātīgu izmantošanu vai neefektīvi definētas tirdzniecības zonas.
5. Ja regulatīvā iestāde vai izraudzītā kompetentā iestāde ir apzinājusi rīcībpolitiku vai pasākumu, kas varētu ierobežot vairumcenu veidošanu, tā veic visas vajadzīgās darbības, lai pārtrauktu vai, ja tas nav iespējams, mīkstinātu minētās politikas vai pasākuma ietekmi uz solītāju rīcību. [..]”
Direktīva 2019/944
13 Direktīvas 2019/944 2. panta 9. punktā ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
9) “elektroenerģijas tirgi” ir tirgi, kuros pārdod elektroenerģiju, tostarp ārpusbiržas tirgi un elektroenerģijas biržas, tirgi elektroenerģijas, jaudu, balansēšanas un palīgpakalpojumu tirdzniecībai visos termiņos, tostarp nākotnes, nākamās dienas un tekošās dienas tirgos.”
14 Šīs direktīvas 59. panta “Regulatīvo iestāžu pienākumi un pilnvaras” 1. punkta o) apakšpunktā tostarp ir paredzēts, ka regulatīvajai iestādei ir pienākums “pārraudzīt tirgus atvērtības līmeni un efektivitāti un konkurenci vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, tostarp saistībā ar elektroenerģijas biržām, [..] kā arī [pārraudzīt] konkurences kropļojum[us] vai ierobežojum[us], tostarp sniedzot attiecīgu informāciju, un nodot attiecīgos gadījumus attiecīgajām konkurences iestādēm”.
15 Saskaņā ar Direktīvas 2019/944 72. pantu ar to no 2021. gada 1. janvāra atceļ un aizstāj Direktīvu 2009/72, un saskaņā ar šīs direktīvas 73. pantu lielāko daļu šīs jaunās direktīvas normu piemēro no minētās dienas. Tomēr saskaņā ar pēdējo minēto tiesību normu tā stājās spēkā 2019. gada 4. jūlijā.
Rumānijas tiesības
16 2012. gada 10. jūlija Legea energiei electrice şi a gazelor naturale nr. 123 (Likums Nr. 123 par elektroenerģiju un dabasgāzi; 2012. gada 16. jūlija Monitorul Oficial al României, Nr. 485, I daļa), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 123/2012”), 3. panta 38. un 49. punktā ir paredzēts:
“38. “elektroenerģijas tirgus operators”: juridiskā persona, kas nodrošina centralizēto tirgu, izņemot balansēšanas tirgu, organizāciju un pārvaldību elektroenerģijas vairumtirdzniecībai īstermiņā, vidēji ilgā termiņā un ilgtermiņā;
[..]
49. “centralizētais elektroenerģijas tirgus” ir organizēta sistēma, kurā notiek elektroenerģijas darījumi starp dažādiem saimnieciskās darbības subjektiem ar elektroenerģijas tirgus operatora vai pārvades sistēmas operatora starpniecību, pamatojoties uz īpašiem noteikumiem, ko pieņēmusi kompetentā iestāde; šajā sadaļā jēdzieni “centralizēts elektroenerģijas tirgus” un “organizēts elektroenerģijas tirgus” ir līdzvērtīgi.”
17 Šī likuma 10. panta 2. punktā f) apakšpunktā ir noteikts:
“Kompetentā iestāde izsniedz licences:
[..]
f) centralizētu tirgu pārvaldībai – tikai viena licence tiek piešķirta elektroenerģijas tirgus operatoram un tikai viena licence tiek piešķirta balansēšanas tirgus operatoram.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
18 BRM ir sabiedrība, kurai saskaņā ar Rumānijas tiesībām ir vispārēja kompetence ar sabiedriskajām interesēm saistīto tirgu pārvaldībā. 2020. gada 20. augustā BRM, atsaucoties uz Regulu 2019/943, iesniedza ANRE pieteikumu, lai šī iestāde BRM izsniegtu licenci centralizētu elektroenerģijas tirgu organizēšanai un pārvaldībai. 2020. gada 21. septembrī ANRE informēja BRM, ka tās pieteikums ir ticis noraidīts. Pēc tam šī sabiedrība, atsaukdamās uz šīs regulas stāšanos spēkā 2020. gada 1. janvārī, iesniedza prasību iesniedzējtiesā – Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija), lai šī tiesa uzdotu ANRE izsniegt BRM prasīto licenci.
19 Savas prasības pamatojumam BRM norāda, ka no minētās regulas, it īpaši no tās 1. panta b) un c) punkta, 3. panta, kā arī 10. panta 4. un 5. punkta, lasot kopsakarā ar Direktīvu 2019/944, izriet, ka valsts regulatīvajām iestādēm ir jānodrošina efektīva konkurence starp elektroenerģijas tirgu operatoriem un katrā ziņā jāizvairās no tā, ka pastāv pret konkurenci vērsts monopols. Līdz ar to tai nevar tikt atteiktas tirdzniecības tiesības elektroenerģijas produktu un pakalpojumu tirgū. Tā it īpaši norāda, ka Regulā 2019/943 noteiktie brīvas konkurences principi, kuri, pēc tās domām, ietver monopolstāvokļa izbeigšanu, attiecas arī uz šīs regulas 2. panta 7. punktā definēto elektroenerģijas tirgus operatoru.
20 ANRE atbild, atsaucoties uz Likuma Nr. 123/2012 10. panta 2. punkta f) apakšpunktu un to, ka tā spēkā stāšanās dienā licence centralizētu elektroenerģijas tirgu pārvaldībai uz 25 gadiem 2001. gada 20. decembrī jau bija piešķirta OPCOM SA, kā dēļ šis operators šajā jomā ieguva monopolu. Tā arī precizē, ka, pamatojoties uz Regulas 2015/1222 5. pantu, OPCOM tika izraudzīts par NETO attiecībā uz elektroenerģijas nākamās dienas un tekošās dienas tirgiem Rumānijas tirdzniecības zonā un ka šī nominēšana vēlāk tika pagarināta līdz 2026. gada 20. decembrim. Šis 5. pants, ar kuru dalībvalstīm sniegta iespēja iecelt tikai vienu NETO, ļaujot pastāvēt monopolam.
21 ANRE uzskata, ka Regulas 2019/943 noteikumiem savukārt šajā ziņā nav nozīmes, jo šajā regulā nav ietverts neviens noteikums, ar kuru dalībvalstīm būtu noteikts pienākums izraudzīties vairākus operatorus, kuru uzdevums būtu organizēt un pārvaldīt centralizētus elektroenerģijas tirgus elektroenerģijas vairumtirdzniecībai. Turklāt, tā kā elektroenerģijas tirgus Rumānijā ir neliels, divu atsevišķu tirgu izveides rezultātā tikai tiktu sadalīti to pašu pretendentu piedāvājumi un tas izraisītu konkurences noteikumu pārkāpumu.
22 Iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesa vēl nav interpretējusi Regulu 2019/943, un uzskata, ka tās pareiza interpretācija un piemērošana nav acīmredzama. Taču, ja Tiesa nospriestu, ka šīs regulas noteikumi ir piemērojami elektroenerģijas tirgus operatoram neatkarīgi no tā, vai tie, skatīti atsevišķi vai kopā ar Direktīvu 2019/944, aizliedz dalībvalstij, sākot no to stāšanās spēkā, turpināt izsniegt tikai vienu pārvaldības licenci visam šīs valsts elektroenerģijas tirgum, un – tas, ka dalībvalsts piešķir tikai vienu šādu licenci, ir konkurences ierobežojums LESD 101. un 102. panta izpratnē, lasot tos kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 106. panta 1. punktu, katrai no šīm interpretācijām būtu būtiska nozīme tās veicamajā vērtējumā. Tādējādi iesniedzējtiesa norāda, ka tā apmierina BRM prasību vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
23 Šādos apstākļos Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Regula [2019/943], jo īpaši tās 1. panta b) punkts un 3. pants, ņemot vērā Direktīvas [2019/944] noteikumus, no tās spēkā stāšanās brīža aizliedz dalībvalstij turpināt piešķirt tikai vienu licenci centralizēto enerģijas tirgu organizēšanai un pārvaldībai? Vai no 2020. gada 1. janvāra Rumānijas valstij ir pienākums izbeigt pastāvošo monopolstāvokli attiecībā uz elektroenerģijas tirgus pārvaldību?
2) Vai brīvās konkurences principu ratione personae darbības joma Regulā 2019/943, jo īpaši tās 1. panta b) un c) punktā un attiecīgi 3. pantā, ietver tādu elektroenerģijas tirgus operatoru kā izejvielu birža? Vai, atbildot uz šo jautājumu, ir nozīme tam, ka elektroenerģijas tirgus definīcijā Regulas 2019/943 2. panta 40. punktā ir atsauce uz elektroenerģijas tirgu definīciju Direktīvas 2019/944 2. panta 9. punktā?
3) Vai ir jāuzskata, ka dalībvalsts piešķirta tikai viena licence elektroenerģijas tirgus pārvaldībai ir konkurences ierobežojums LESD 101. un 102. panta izpratnē saistībā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 106. panta 1. punktu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo un otro jautājumu
24 Sākotnēji, pirmkārt, ir jākonstatē ka ar Direktīvu 2019/944, uz kuru attiecas pirmais un otrais jautājums, piemērojot tās 72. pantu, Direktīva 2009/72 tika atcelta tikai no 2021. gada 1. janvāra, proti, pēc BRM pieteikuma izsniegt licenci centralizētu elektroenerģijas tirgu organizēšanai un pārvaldībai un pēc tam, kad ANRE bija pieņēmusi pamatlietā apstrīdēto lēmumu, kā dēļ pirmā minētā direktīva atšķirībā no otrās minētās direktīvas šajā strīdā nav piemērojama ratione temporis. Tomēr, tā kā Regulā 2019/943 ir paredzētas vairākas definīcijas, kurās ir atsauces uz Direktīvā 2019/944 paredzētajām definīcijām, ir jāuzskata, ka tās ir šīs regulas neatņemama sastāvdaļa un attiecīgajā gadījumā tātad var tikt ņemtas vērā pirmo divu jautājumu analīzē.
25 Otrkārt, ir jānorāda, ka pamatlieta attiecas uz ANRE – kas ir Rumānijas ieceltā “regulatīvā iestāde” Regulas 2019/943 2. panta 2. punkta izpratnē – atteikumu izsniegt licenci BRM elektroenerģijas tirgu organizēšanai un pārvaldībai, un šis atteikums ir pamatots ar Likuma Nr. 123/2012 10. panta 2. punkta f) apakšpunktu.
26 Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šajā tiesību normā ir paredzēts, ka šīs dalībvalsts līmenī tiek piešķirta tikai viena elektroenerģijas tirgus operatora licence šī likuma izpratnē un šis operators atbilstoši minētā likuma 3. panta 38. punktā ietvertajai definīcijai nodrošina centralizētu elektroenerģijas tirgu organizēšanu un pārvaldību, izņemot balansēšanas tirgu, elektroenerģijas īstermiņa, vidēji ilga termiņa un ilgtermiņa vairumtirdzniecībai. Saskaņā ar šī panta 49. punktu jēdziens “centralizēts elektroenerģijas tirgus” attiecas uz organizētu sistēmu, kurā ar elektroenerģijas tirgus operatora starpniecību notiek darījumi ar elektroenerģiju starp dažādiem saimnieciskās darbības subjektiem.
27 Turklāt pamatlietā nav strīda par to, ka – kad BRM iesniedza pieteikumu tai izsniegt elektroenerģijas tirgus operatora licenci šī paša likuma izpratnē – šis atteikums ir pamatlietas pamatā –, tajā laikā spēkā esošajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā vienīgā licence jau bija piešķirta OPCOM, kurai tātad Rumānijā bija monopols attiecībā uz elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumiem īstermiņa, vidēji ilga termiņa un ilgtermiņa vairumtirdzniecībai. Šajā ziņā Rumānijas valdība tiesas sēdē Tiesā precizēja, ka šī tirdzniecība atbilst tekošās dienas un nākamās dienas tirdzniecībai, kā arī tirdzniecībai nākotnē, kāda tā ir paredzēta attiecīgajos Savienības tiesību aktos. OPCOM tomēr nav pamatlietas puse un pamatlieta arī neattiecas uz tās izturēšanos tirgū, jo šis strīds ir radies vienīgi tāpēc, ka Rumānijas regulatīvā iestāde ir piemērojusi valsts tiesību aktus, no kuriem izriet šī monopola esamība.
28 Ņemot vērā šos apstākļus, ir jākonstatē, ka otrais jautājums – ar kuru iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai elektroenerģijas tirgus operatoram ir jāievēro Regulas 2019/943 1. panta b) un c) punktā noteiktie principi un, otrkārt, vai šajā ziņā ir nozīme tam, ka jēdziens “elektroenerģijas tirgi” šīs regulas izpratnē tās 2. panta 40. punktā ir definēts, atsaucoties uz šī jēdziena definīciju Direktīvas 2019/944 2. panta 9. punktā, – ir lietderīgs pamatlietā tikai tad, ja tas tiek saprasts tādējādi, ka ar to tiek lūgts noteikt, vai šie principi un šī definīcija nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka vienīgi elektroenerģijas tirgus operators minētās regulas 2. panta 7. punkta izpratnē var likumīgi darboties šajā tirgū.
29 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regula 2019/943, it īpaši tās 1. panta b) un c) punkts, 2. panta 40. punkts, kā arī 3. pants, lasot kopsakarā ar Direktīvu 2009/72, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko likumīgs valsts monopols tiek saglabāts attiecībā uz elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumiem, kuri ir saistīti gan ar nākamās dienas un tekošās dienas vairumtirdzniecību, gan ar vairumtirdzniecību nākotnē.
30 Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Regulas 2019/943 1. panta a) punktu tās mērķis ir noteikt pamatus efektīvai Enerģētikas savienības mērķu un, jo īpaši, līdz 2030. gadam noteiktā klimata un enerģētikas satvara mērķu sasniegšanai, un saskaņā ar tās 1. panta b) punktu – noteikt pamatprincipus labi funkcionējošiem, integrētiem elektroenerģijas tirgiem, kas visiem resursu nodrošinātājiem un elektroenerģijas lietotājiem paredz nediskriminējošu piekļuvi tirgum, dod patērētājiem iespējas rīkoties, nodrošina konkurētspēju globālā tirgū, kā arī pieprasījumreakciju, enerģijas uzkrāšanu un energoefektivitāti, un atvieglo izkliedētā pieprasījuma un piedāvājuma agregēšanu, un radīt apstākļus tirgu un nozaru integrēšanai un tirgbalstītas samaksas saņemšanai par elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamiem energoresursiem.
31 Šajā kontekstā minētās regulas 1. panta c) punktā ir noteikts, ka tās mērķis ir paredzēt taisnīgus noteikumus elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībai, tādējādi veicinot konkurenci elektroenerģijas iekšējā tirgū, ņemot vērā valstu un reģionālo tirgu īpašās iezīmes, tostarp izveidot kompensācijas mehānismu pārrobežu elektroenerģijas plūsmām, noteikt saskaņotus principus maksai par elektroenerģijas pārrobežu pārvadi un sadalīt starpsavienojumu pieejamās jaudas starp valstu pārvades sistēmām.
32 Šīs pašas regulas 1. panta d) punktā ir piebilsts, ka tās mērķis ir veicināt labi funkcionējoša un pārredzama vairumtirgus izveidi, sekmējot augstu elektroenerģijas piegādes drošības pakāpi, un paredzēt mehānismus, lai saskaņotu noteikumus elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībai.
33 Ir jānorāda, ka dalībvalstis, regulatīvās iestādes, pārvades sistēmu operatori, sadales sistēmu operatori, tirgus operatori un deleģētie operatori nodrošina, ka elektroenerģijas tirgi darbojas saskaņā ar Regulas 2019/943 3. pantā uzskaitītajiem principiem. Starp šiem principiem 3. panta a) punktā ir ietverts princips, saskaņā ar kuru cenas nosaka, balstoties uz pieprasījumu un piedāvājumu; b) punktā – princips, saskaņā ar kuru tirgus noteikumi veicina brīvu cenu veidošanos un nodrošina izvairīšanos no darbībām, kuras neļauj noteikt cenas, balstoties uz pieprasījumu un piedāvājumu; h) punktā – princips, saskaņā ar kuru pakāpeniski novērš šķēršļus pārrobežu elektroenerģijas plūsmām starp tirdzniecības zonām vai dalībvalstīm un pārrobežu darījumiem elektroenerģijas tirgos un saistītajos pakalpojumu tirgos; o) punktā – princips, saskaņā ar kuru ilgtermiņa riska nodroses produkti ir tirgojami biržās pārredzamā veidā un ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumi ir apspriežami kā ārpusbiržas darījumi, ievērojot Savienības konkurences tiesību aktus, un p) punktā – princips, saskaņā ar kuru tirgus noteikumi atvieglo produktu tirdzniecību visā Savienībā.
34 Lai gan, kā būtībā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 22. punktā, šajās tiesību normās tostarp dalībvalstīm un valsts regulatīvajām iestādēm ir noteikti konkrēti pienākumi, lai veicinātu konkurenci elektroenerģijas tirgos Regulas 2019/943 2. panta 40. punkta izpratnē, tomēr jākonstatē, ka nevienā no tām, ne arī tostarp kādā citā šīs regulas normā nav paredzēts noteikums par tādu tirdzniecību šajos tirgos, kas, pat ņemot vērā ar minēto regulu sasniedzamos mērķus, varētu tikt interpretēts kā tāds, kas pats par sevi ir pretrunā tam, ka dalībvalstī tiek saglabāts tāds likumīgs valsts monopols attiecībā uz elektroenerģijas vairumtirdzniecības starpniecības pakalpojumiem kā pamatlietā aplūkotais.
35 It īpaši tas, ka, izmantojot atsauci uz Direktīvas 2019/944 2. panta 9. punktu, Regulas 2019/943 2. panta 40. punktā jēdziens “elektroenerģijas tirgi” ir definēts kā “tirgi, kuros pārdod elektroenerģiju, tostarp ārpusbiržas tirgi un elektroenerģijas biržas, tirgi elektroenerģijas, jaudu, balansēšanas un palīgpakalpojumu tirdzniecībai visos termiņos, tostarp nākotnes, nākamās dienas un tekošās dienas tirgos”; un tādējādi jo īpaši norāda uz “elektroenerģijas birž[ām]” daudzskaitlī, neliek konstatēt, ka no šādas definīcijas izrietētu aizliegums dalībvalstīm saglabāt tādu likumīgu valsts monopolu kā pamatlietā aplūkotais, jo Regulā 2019/943 šis aspekts vispār nav reglamentēts.
36 Šādu aizliegumu ne tik nevar izsecināt no šīs regulas 10. panta 4. un 5. punkta, uz kuriem BRM atsaucās iesniedzējtiesā. Proti, šajās tiesību normās – kas iekļaujas šī panta 1. punktā noteiktā principa ietvaros, saskaņā ar kuru elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenai netiek piemēroti nekādi maksimālie vai minimālie ierobežojumi, – būtībā ir tikai paredzēts attiecīgi, ka regulatīvās iestādes nosaka politiku un pasākumus, ko piemēro to teritorijā un kas var netieši ierobežot vairumtirdzniecības cenu veidošanos un novērst dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu vai neefektīvi definētas tirdzniecības zonas, un ka – ja ir noteikta politika vai pasākums, kas varētu sekmēt vairumtirdzniecības cenu veidošanās ierobežošanu, kompetentā iestāde veic visus attiecīgos pasākumus, lai novērstu vai, ja tas nav iespējams, mazinātu šīs politikas vai šī pasākuma ietekmi uz tirdzniecības stratēģijām.
37 Turklāt, pirmkārt, ir jāuzsver, ka dominējošā stāvokļa saglabāšana pati par sevi nav uzskatāma par ļaunprātīgu izmantošanu LESD 102. panta izpratnē un, otrkārt, ir jāatgādina, ka dominējoša stāvokļa radīšana, piešķirot īpašas vai ekskluzīvas tiesības LESD 106. panta 1. punkta izpratnē, pati par sevi nav nesaderīga ar LESD 102. pantu (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Balgarska energiyna borsa, C‑347/16, EU:C:2017:816, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Tāds pats konstatējums kā šī sprieduma 34. punktā attiecībā uz Regulas 2019/943 noteikumiem izdarītais attiecas arī uz Direktīvu 2009/72, ar kuru netiek veikta elektroenerģijas iekšējā tirgus pilnīga saskaņošana, bet ir tikai noteikti vairāki vispārēji principi, kas dalībvalstīm jāievēro, lai izveidotu konkurētspējīgu, drošu un ekoloģiski ilgtspējīgu elektroenerģijas tirgu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. septembris, Hidroelectrica, C‑648/18, EU:C:2020:723, 27. punkts).
39 It īpaši Direktīvas 2009/72 37. panta 1. punkta j) apakšpunktā, kas būtībā atbilst Direktīvas 2019/944 59. panta 1. punkta o) apakšpunktam, uz kuru BRM ir atsaukusies Tiesā, attiecībā uz to, kam ir nozīme šīs lietas mērķiem, valstu regulatīvajām iestādēm ir tikai uzticēts uzdevums “pārraudzīt tirgus atvērtības līmeni un efektivitāti, un konkurenci vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, tostarp saistībā ar elektroenerģijas biržām”, kā arī “[pārraudzīt] konkurences kropļojum[us] vai ierobežojum[us]”. Tādējādi ir jākonstatē, ka no šīs tiesību normas viennozīmīgā formulējuma izriet, ka tajā šīm iestādēm nekādi nav noteikts pienākums veikt pasākumus, lai izbeigtu likumīga valsts monopola pastāvēšanu attiecībā uz tādiem elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumiem kā pamatlietā.
40 Tomēr, lai prejudiciālu jautājumu uzdevušajai tiesai varētu sniegt lietderīgu atbildi, Tiesai var nākties ņemt vērā Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (spriedums, 2019. gada 17. oktobris, Comida paralela 12, C‑579/18, EU:C:2019:875, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Līdz ar to, pirmkārt un ciktāl pamatlietā runa ir par monopola pastāvēšanu attiecībā uz elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumiem saistībā ar nākamās dienas un tekošās dienas vairumtirdzniecību, ir jānorāda, ka Regulas 2015/1222 5. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts – ja dalībvalstī vai tās tirdzniecības zonā šīs regulas spēkā stāšanās brīdī attiecībā uz nākamās dienas un tekošās dienas elektroenerģijas tirdzniecības pakalpojumiem jau pastāv likumīgs valsts monopols, kurš liedz izraudzīties vairāk kā vienu NETO, attiecīgajai dalībvalstij par to jāpaziņo Komisijai divu mēnešu laikā pēc šīs stāšanās spēkā un tā var atteikties iecelt vairāk par vienu NETO katrā tirdzniecības zonā.
42 Šī 5. panta 2. punktā ir precizēts, ka šīs regulas mērķiem tiek uzskatīts, ka likumīgs valsts monopols pastāv tad, ja valsts tiesību aktos ir skaidri paredzēts, ka dalībvalstī vai tās tirdzniecības zonā nākamās dienas un tekošās dienas tirdzniecības pakalpojumus var sniegt ne vairāk kā viens subjekts. Minētā 5. panta 3. punktā tostarp ir piebilsts – ja, pamatojoties uz ziņojumu, kas jāiesniedz divu gadu laikā pēc minētās regulas stāšanās spēkā, Komisija uzskata, ka nekas neattaisno likumīga valsts monopola saglabāšanu vai dalībvalsts pastāvīgu atteikumu atļaut pārrobežu tirdzniecību tādam NETO, kas izraudzīts citā dalībvalstī, Komisija var apsvērt leģislatīvus vai citus piemērotus pasākumus, lai palielinātu konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm un to iekšienē.
43 No šīm tiesību normām izriet – lai gan Regulas 2015/1222 spēkā stāšanās brīdī, proti, saskaņā ar tās 84. pantu – 2015. gada 14. augustā, dalībvalstī pastāvēja likumīgs valsts monopols attiecībā uz nākamās dienas un tekošās dienas elektroenerģijas tirdzniecības pakalpojumiem –, šai dalībvalstij saskaņā ar Regulas 2015/1222 5. panta 1. punktu ir atļauts saglabāt šo monopolu ar šajā pantā paredzētajiem nosacījumiem un līdz ar to tā var atteikties izraudzīties vairāk par vienu NETO katrā tirdzniecības zonā.
44 Konkrētajā gadījumā nav strīda par to, ka šajā datumā šāds monopols attiecībā uz nākamās dienas un tekošās dienas elektroenerģijas tirdzniecības pakalpojumiem Rumānijā pastāvēja par labu OPCOM kā nominētam elektroenerģijas tirgus operatoram šīs regulas 2. panta otrās daļas 23. punkta izpratnē, jo turklāt šajā tiesību normā ietvertā šī jēdziena definīcija būtībā ir pārņemta Regulas 2019/943 2. panta 8. punktā, ka Komisija par to tika informēta saskaņā ar Regulas 2015/1222 5. panta 1. punktā paredzēto un ka Komisija šajā stadijā nav pieņēmusi nevienu leģislatīvu vai citu piemērotu pasākumu pēdējās minētās regulas 5. panta 3. punkta izpratnē, kurā būtu noteikts pienākums izskaust monopolu.
45 Līdz ar to ir jākonstatē, ka no Regulas 2019/943, it īpaši no tās 1. panta b) un c) punkta, 2. panta 40. punkta, kā arī 3. panta, lasot kopsakarā ar Direktīvu 2009/72, un no Regulas 2015/1222 5. panta izriet, ka šīm tiesību normām nav pretrunā tas, ka dalībvalsts saglabā likumīgu valsts monopolu attiecībā uz elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumiem saistībā ar nākamās dienas un tekošās dienas vairumtirdzniecību, jo šis monopols šajā dalībvalstī pastāvēja jau Regulas 2015/1222 spēkā stāšanās brīdī.
46 Otrkārt, ciktāl pamatlietā ir runa par monopola pastāvēšanu attiecībā uz elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumiem saistībā ar vairumtirdzniecību nākotnē, ir jāatgādina, ka ikviens valsts pasākums jomā, kurā ir veikta izsmeļoša saskaņošana Savienības līmenī, ir jāizvērtē, ņemot vērā šī saskaņošanas pasākuma normas, nevis primāro tiesību normas (spriedums, 2020. gada 17. septembris, Hidroelectrica, C‑648/18, EU:C:2020:723, 25. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, tā kā šādi starpniecības pakalpojumi Savienības līmenī nav pilnībā saskaņoti, tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ciktāl tas attiecas uz šādu elektroenerģijas vairumtirdzniecības nākotnē monopolu, principā ir jāvērtē, ņemot vērā atbilstošās primāro tiesību normas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 12. novembris, Visnapuu, C‑198/14, EU:C:2015:751, 48. punkts).
47 Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka ar valsts tiesisko regulējumu, ar kuru saimnieciskās darbības veikšanai ir noteikts ekskluzivitātes režīms par labu tikai vienam publiskam vai privātam operatoram, var tikt ieviests gan brīvības veikt uzņēmējdarbību, gan arī pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums (spriedums, 2016. gada 23. februāris, Komisija/Ungārija, C‑179/14, EU:C:2016:108, 164. punkts un tajā minētā judikatūra) un būtu jāpārbauda, vai tas var tikt attaisnots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un, attiecīgā gadījumā, vai tas ir piemērots šī mērķa sasniegšanai un nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai šo mērķi sasniegtu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 23. februāris, Komisija/Ungārija, C‑179/14, EU:C:2016:108, 165. un 166. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
48 Tomēr attiecībā uz šo lietu jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD normas attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību principā nav piemērojamas situācijā, kad visi elementi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 47. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 50. punkts).
49 2016. gada 15. novembra sprieduma Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874) 50.–53. punktā Tiesa ir atgādinājusi četrus gadījumus, kuros tomēr var izrādīties, ka pamatlietas strīda risinājuma nolūkā ir jāveic Līgumu normu par pamatbrīvībām interpretācija, lai gan visi attiecīgo strīdu apstākļi ir saistīti tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju, un tādējādi šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par pieņemamiem (spriedums, 2018. gada 20. septembris, Fremoluc, C‑343/17, EU:C:2018:754, 20. punkts).
50 Tiesa 2016. gada 15. novembra sprieduma Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874) 54. punktā ir precizējusi, ka šajos četros gadījumos tā nevar uzskatīt – ja iesniedzējtiesa ir norādījusi tikai to, ka attiecīgais tiesiskais regulējums bez atšķirības ir piemērojams attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem un citu dalībvalstu valstspiederīgajiem –, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz LESD normām par pamatbrīvībām tai ir nepieciešams, lai atrisinātu strīdu, ko tā izskata. Konkrētajiem elementiem, kas ļauj konstatēt saikni starp strīdus priekšmetu vai strīdus apstākļiem, kura visi elementi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti, un šīm normām ir jāizriet no iesniedzējtiesas nolēmuma (skat. arī spriedumu, 2018. gada 20. septembris, Fremoluc, C‑343/17, EU:C:2018:754, 21. punkts).
51 2016. gada 15. novembra sprieduma Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874) 55. punktā Tiesa ir piebildusi, ka tādā situācijā, kurā visi elementi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti, iesniedzējtiesai – atbilstoši tam, kas prasīts Tiesas Reglamenta 94. pantā, – ir Tiesai jānorāda, kādēļ, neraugoties uz strīda, ko tā izskata, absolūti iekšējo raksturu, šim strīdam ir saikne ar Savienības tiesību normām par pamatbrīvībām, kuras prasīto prejudiciālo interpretāciju padara vajadzīgu šī strīda atrisināšanai.
52 Konkrētāk, no šīm prasībām izriet – lai uzskatītu, ka pastāv šāda saikne, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jānorāda konkrēti elementi, proti, norādes, kas nav hipotētiskas, bet gan skaidras, un kas ļauj pozitīvi konstatēt tās pastāvēšanu, jo iesniedzējtiesa nevar aprobežoties tikai ar to, ka tā Tiesai iesniedz elementus, kuri varētu atļaut neizslēgt šādas saiknes pastāvēšanu vai kuri, tos aplūkojot abstrakti, varētu būt šādas norādes, bet gan, tieši pretēji, tai ir jāiesniedz objektīvi un saskanīgi elementi, kas Tiesai ļautu pārbaudīt šādas saiknes pastāvēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, Fremoluc, C‑343/17, EU:C:2018:754, 28. un 29. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
53 Šie apsvērumi par prejudiciālo jautājumu pieņemamību a fortiori ir spēkā, lai noteiktu, vai, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, Tiesa saskaņā ar šī sprieduma 40. punktā atgādināto judikatūru var ņemt vērā Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa jautājuma izklāstā nav atsaukusies.
54 Taču konkrētajā gadījumā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietverta neviena iesniedzējtiesas norāde šī sprieduma 51. un 52. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, no kuras izrietētu, ka pamatlietā – kurā ir strīds starp saskaņā ar Rumānijas tiesībām dibinātu sabiedrību un Rumānijas regulatīvo iestādi par šīs iestādes lēmuma, ar ko šai sabiedrībai, piemērojot valsts tiesisko regulējumu, ir atteikta licences izsniegšana, lai organizētu un pārvaldītu elektroenerģijas tirgus šīs dalībvalsts teritorijā, tiesiskumu –, neraugoties uz šo absolūti iekšējo raksturu, pastāvētu saikne ar LESD normām attiecībā uz pamatbrīvībām un ka pamatlietā aplūkotā situācija tātad attiektos uz vienu no četrām situācijām, kuras paredzētas 2016. gada 15. novembra sprieduma Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874) 50.–53. punktā.
55 It īpaši, lai gan Federaţia Europeană a Comercianţilor de Energie (Eiropas Enerģētikas tirgotāju federācija) ir persona, kas iestājusies pamatlietā, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav neviena elementa, kas norādītu uz tās lomu šajā strīdā, kā arī tajā nav nevienas norādes uz pasākumu, saistībā ar kuru šīs federācijas iesaistīšanās minētajā strīdā tikai prasības izskatīšanas stadijā iesniedzējtiesā šim pašam strīdam varētu piešķirt šādu saikni.
56 Tāpat, lai gan – kā tostarp izriet no piemērojamā tiesiskā regulējuma – elektroenerģija var tikt tirgota ārvalstīs un pamatlietā aplūkotos starpniecības pakalpojumus teorētiski var sniegt citās dalībvalstīs reģistrēti operatori, ir jākonstatē, ka ar šādiem gadījumiem, kurus iesniedzējtiesa turklāt pat nav izklāstījusi, konkrētajā lietā un ņemot vērā šī sprieduma 50.–52. punktā atgādināto judikatūru acīmredzami nav pietiekami, lai ļautu Tiesai pozitīvi konstatēt, ka viena no LESD paredzētajām pamatbrīvībām ir piemērojama pamatlietā.
57 Līdz ar to, lai gan no Regulas 2019/943, it īpaši no tās 1. panta b) un c) punkta, 2. panta 40. punkta, kā arī 3. panta, lasot kopsakarā ar Direktīvu 2009/72, izriet, ka šīs tiesību normas neliedz dalībvalstij saglabāt likumīgu valsts monopolu attiecībā uz elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumiem saistībā ar vairumtirdzniecību nākotnē, šāda interpretācija attiecīgā gadījumā neietekmē šāda monopola saglabāšanas likumības analīzi, ņemot vērā atbilstošās Savienības primāro tiesību normas, tostarp attiecīgā gadījumā – tiesību normas par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību.
58 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Regula 2019/943, it īpaši šīs regulas 1. panta b) un c) punkts, 2. panta 40. punkts, kā arī 3. pants, lasot kopsakarā ar Direktīvu 2009/72, ir jāinterpretē tādējādi, ka
– tai nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek saglabāts likumīgs valsts monopols attiecībā uz elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumiem saistībā ar nākamās dienas un tekošās dienas vairumtirdzniecību, jo saskaņā ar Regulas 2015/1222 5. pantu šis monopols šajā dalībvalstī pastāvēja jau šīs regulas spēkā stāšanās brīdī;
– tai nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek saglabāts likumīgs valsts monopols attiecībā uz elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumiem saistībā ar vairumtirdzniecību nākotnē, jo šāda tiesiskā regulējuma saderība ar Savienības tiesībām ir jāizvērtē, ņemot vērā atbilstošās primāro tiesību normas.
Par trešo jautājumu
59 Ņemot vērā sniegto atbildi uz pirmajiem diviem jautājumiem, no kuras būtībā izriet, ka ar Regulas 2015/1222 5. pantu, ievērojot tajā precizētos nosacījumus, ir atļauts saglabāt likumīgu valsts monopolu attiecībā uz elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumiem saistībā ar nākamās dienas un tekošās dienas vairumtirdzniecību, trešais jautājums ir jāpārformulē tādējādi, ka ar to iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. un 102. pants, lasot tos kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 106. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka šīs dalībvalsts līmenī var tikt piešķirta tikai viena licence elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumu sniegšanas mērķiem saistībā ar vairumtirdzniecību nākotnē, ir ieviests konkurences ierobežojums šo tiesību normu izpratnē.
60 Šajā ziņā jāatgādina, ka vajadzība nodrošināt Savienības tiesību interpretāciju, kas būtu noderīga valsts tiesai, prasa, lai attiecīgā valsts tiesa izklāstītu tās uzdoto jautājumu faktisko apstākļu un tiesiskā regulējuma kontekstu vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošās faktiskās situācijas. LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā Tiesa ir tiesīga lemt par Savienības tiesību akta interpretāciju, ievērojot vienīgi tos faktus, kurus tai ir norādījusi valsts tiesa (spriedumi, 2017. gada 26. oktobris, Balgarska energiyna borsa, C‑347/16, EU:C:2017:816, 56. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2020. gada 16. jūlijs, Adusbef u.c., C‑686/18, EU:C:2020:567, 36. punkts).
61 Šī precizitātes prasība ir īpaši svarīga konkurences jomā, kurai ir raksturīgi sarežģīti faktiskie un tiesiskie apstākļi (spriedumi, 2017. gada 26. oktobris, Balgarska energiyna borsa, C‑347/16, EU:C:2017:816, 57. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 3. marts, Poste Italiane et Agenzia delle entrate – Riscossione, C‑434/19 un C‑435/19, EU:C:2021:162, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
62 Ir jāuzsver arī, ka informācija lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ne tikai ļauj Tiesai sniegt lietderīgas atbildes, bet dalībvalstu valdībām, kā arī citiem ieinteresētajiem lietas dalībniekiem dod arī iespēju lietderīgi izklāstīt apsvērumus saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Balgarska energiyna borsa, C‑347/16, EU:C:2017:816, 58. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesai ir jārūpējas, lai šī iespēja tiktu nodrošināta, ņemot vērā, ka atbilstoši šim pantam ieinteresētajiem lietas dalībniekiem tiek darīti zināmi tikai iesniedzējtiesas lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Irish Ferries, C‑570/19, EU:C:2021:664, 134. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Šīs prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir skaidri noteiktas Reglamenta 94. pantā, kam LESD 267. pantā paredzētās sadarbības ietvaros iesniedzējtiesai ir jābūt zināmam un kas tai ir stingri jāievēro (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, Balgarska energiyna borsa, C‑347/16, EU:C:2017:816, 59. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt tās ir atgādinātas Eiropas Savienības Tiesas Ieteikumu valstu tiesām par prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ierosināšanu (OV 2019, C 380, 1. lpp.) 13., 15. un 16. punktā.
64 Konkrētajā gadījumā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietverts nekāds paskaidrojums attiecībā uz iemesliem, kas valsts tiesai likuši šaubīties par LESD 101. un 102. panta, lasot tos kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 106. panta 1. punktu, interpretāciju. It īpaši šī tiesa nenorāda nedz iemeslus, kuru dēļ šīs tiesību normas būtu piemērojamas pamatlietā, nedz arī to, kādā veidā pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums varētu būt pretrunā šīm tiesību normām.
65 Šādos apstākļos, tā kā Tiesas rīcībā nav nepieciešamās informācijas, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz trešo jautājumu, tas ir jāatzīst par nepieņemamu.
Par tiesāšanās izdevumiem
66 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/943 (2019. gada 5. jūnijs) par elektroenerģijas iekšējo tirgu, it īpaši šīs regulas 1. panta b) un c) punkts, 2. panta 40. punkts, kā arī 3. pants, lasot kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
– tai nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek saglabāts likumīgs valsts monopols attiecībā uz elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumiem saistībā ar nākamās dienas un tekošās dienas vairumtirdzniecību, jo saskaņā ar Komisijas Regulas (ES) 2015/1222 (2015. gada 24. jūlijs), ar ko nosaka jaudas sadales un pārslodzes vadības pamatnostādnes, 5. pantu šis monopols šajā dalībvalstī pastāvēja jau šīs regulas spēkā stāšanās brīdī;
– tai nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek saglabāts likumīgs valsts monopols attiecībā uz elektroenerģijas tirdzniecības starpniecības pakalpojumiem saistībā ar vairumtirdzniecību nākotnē, jo šāda tiesiskā regulējuma saderība ar Savienības tiesībām ir jāizvērtē, ņemot vērā atbilstošās primāro tiesību normas.
[Paraksti]