VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS
(apelācijas palāta)

2011. gada 13. septembrī

Lieta T‑62/10 P

Brigitte Zangerl‑Posselt

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Pieņemšana darbā – Paziņojums par konkursu – Atklāts konkurss – Nepielaišana pie praktiskajiem un mutiskajiem pārbaudījumiem – Pielaišanas nosacījumi – Pieprasītie diplomi – Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkta a) apakšpunkta ii) daļa – Interpretācija – Dažādu valodu versiju ņemšana vērā – Sagatavošanas darbi

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2009. gada 30. novembra spriedumu lietā F‑83/07 Zangerl‑Posselt/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑463. un II‑A‑1‑2499. lpp.), kurā lūgts atcelt šo spriedumu

Nolēmums      Apelācijas sūdzību noraidīt. Brigitte Zangerl‑Posselt sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas šajā instancē radušies Komisijai.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Starp kandidātu un iestādi, kura organizē atklātu konkursu, pastāvošās saiknes juridiskā būtība

(Civildienesta noteikumu III pielikums)

2.      Savienības tiesības – Interpretācija – Principi – Autonoma interpretācija – Robežas – Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkta a) apakšpunkta ii) daļas interpretācija

(Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkta a) apakšpunkta ii) daļa)

3.      Savienības tiesības – Interpretācija – Teksti dažādās valodās – Vienveidīga interpretācija – Dažādu valodu versiju ņemšana vērā

1.      Atklātos konkursus, kuru mērķis ir pieņemt darbā Savienības ierēdņus, iestādes organizē, lai nodrošinātu Savienības civildienesta darbību. Šo konkursu organizēšanu reglamentē Civildienesta noteikumu normas, it īpaši to III pielikums. Tādējādi tiesiskās attiecības, kādas izveidojas starp atklāta konkursa kandidātiem un iestādi, kas to organizē, izriet no publiskajām tiesībām, un uz tām attiecas administratīvo tiesību vispārīgie noteikumi.

(skat. 36. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1998. gada 29. janvāris, T‑157/96 Affatato/Komisija, Recueil FP, I‑A‑41. un II‑97. lpp., 19. punkts.

2.      Savienības tiesību normas noteikumi, kuros nav nekādas tiešas atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu to nozīmi un piemērojamību, parasti ir jāinterpretē autonomi, ņemot vērā tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi. Pat tad, ja nav tiešas norādes, Savienības tiesību piemērošanas nolūkā Savienības tiesai attiecīgā gadījumā var nākties atsaukties uz dalībvalstu tiesībām, bet tikai tad, ja tā, veicot autonomu interpretāciju, nevar no Savienības tiesībām vai no Savienības tiesību vispārējiem principiem izsecināt apstākļus, kas tai ļautu noskaidrot tiesību normas saturu un piemērošanas jomu.

Piemērojot Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkta a) apakšpunkta ii) daļu, kurā ir paredzēts, ka viens no diploma minimālajiem nosacījumiem, lai kandidāts tiktu iecelts asistentu funkciju grupas ierēdņa amatā, ir tāds, lai kandidātam būtu “vidusskolas izglītības līmenis, ko apliecina ar diplomu, kas nodrošina pēcvidusskolas izglītības iespēju”, Civildienesta tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, veicot šīs tiesību normas autonomu un vienveidīgu interpretāciju, saskaņā ar kuru Vācijas diploms “Realschulabschluss” nedod pieeju tādam izglītības līmenim, kas Vācijā atbilst “postsekundäre Bildung” iepriekš minētā panta izpratnē, jo minētajā pantā ir elements, proti, izglītības līmenis, kādam jābūt pieejamam ar pieprasīto diplomu vai kvalifikāciju, kas ļauj precizēt tā saturu un piemērošanas jomu. Šis salīdzinošais elements ir būtisks, nodrošinot to, ka tiek ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips starp personām, kuras piedalās konkursa procedūrās, lai, iespējams, tiktu ieceltas asistentu funkciju grupas ierēdņa amatā.

(skat. 41 un 43. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1992. gada 18. decembris, T‑43/90 Díaz García/Parlaments, Recueil, II‑2619. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra; 1992. gada 18. decembris, T‑85/91 Khouri/Komisija, Recueil, II‑2637. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra.

3.      Nepieciešamība vienveidīgi piemērot un tādējādi arī vienveidīgi interpretēt Savienības tiesību normas neļauj ņemt vērā tikai vienu no teksta versijām atsevišķi, bet ar to tiek prasīts, lai teksts tiktu interpretēts, pamatojoties gan uz tā autora faktisko gribu, gan arī uz mērķi, ko tas vēlējies sasniegt, konkrēti ņemot vērā esošās versijas visās Savienības valodās. Katrā ziņā valodas versija, kas nav saskanīga, viena pati nevar būt pārāka par pārējām valodu versijām.

(skat. 42. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1969. gada 12. novembris, 29/69 Stauder, Recueil, 419. lpp., 3. punkts; 1997. gada 17. jūlijs, C‑219/95 P Ferriere Nord/Komisija, Recueil, I‑4411. lpp., 15. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1999. gada 29. septembris, T‑68/97 Neumann un Neumann‑Schölles/Komisija, Recueil FP, I‑A‑193. un II‑1005. lpp., 79. punkts.