VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2017. gada 6. aprīlī (*)

Valsts atbalsts – Jūras transports – Kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu – Kapitāla palielināšana – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un uzdots to atgūt – Saņēmēja uzņēmuma likvidācija – Intereses celt prasību saglabāšana – Tiesvedības izbeigšanas pirms sprieduma taisīšanas neesamība – Atbalsta jēdziens – Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums – Privātā ieguldītāja kritērijs – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Kļūda tiesību piemērošanā – Iebilde par prettiesiskumu – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Lēmums 2011/21/ES – Pamatnostādnes par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai – Savienības nostādnes par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu – Spriedums lietā Altmark

Lieta T‑219/14

Regione autonoma della Sardegna (Itālija), ko pārstāv T. Ledda, S. Sau, G. M. Roberti, G. Bellitti un I. Perego, advokāti,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Conte, D. Grespan un A. Bouchagiar, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Compagnia Italiana di Navigazione SpA, Neapole (Itālija), ko sākotnēji pārstāvēja F. Sciaudone, R. Sciaudone, D. Fioretti un A. Neri, vēlāk – M. Merola, B. Carnevale un M. Toniolo, advokāti,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kas celta atbilstoši LESD 263. pantam, atcelt Komisijas 2014. gada 22. janvāra Lēmumu C(2013) 9101 final par atbalsta pasākumiem SA.32014 (2011/C), SA.32015 (2011/C) un SA.32016 (2011/C), kurus īstenojis Sardīnijas autonomais reģions par labu Saremar, jo ar šo lēmumu par valsts atbalstu tika kvalificēts kompensācijas par sabiedrisko pakalpojumu pasākums un kapitāla palielināšana un šie pasākumi tika atzīti par nesaderīgiem ar kopējo tirgu, un tika uzdota to atgūšana.

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias] (referents), tiesneses M. Kančeva [M. Kancheva] un N. Pultoraka [N. Półtorak],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 20. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1.     Fakti

1        Saremar – Sardegna Regionale Marittima SpA (turpmāk tekstā – “Saremar”) ir sabiedrība, kas pašreiz tiek likvidēta un kopš tās dibināšanas bija sniegusi jūras kabotāžas sabiedriskos pakalpojumus starp Sardīniju (Itālija) un mazajām piekrastes salām, no vienas puses, un starp Sardīniju un Korsiku (Francija), no otras puses. Saremar sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu sākotnēji regulēja divdesmitgadu konvencija, kura tika noslēgta 1991. gada 17. oktobrī ar Itālijas valsti, kura stājās spēkā ar atpakaļejošu spēku 1989. gada 1. janvārī un kuras beigu termiņš bija 2008. gada 31. decembris. Saremar privatizācija bija paredzēta decreto‑legge25 settembre 2009, Nr. 135, Disposizioni urgenti per l’attuazione di obblighi comunitari e per l’esecuzione di sentenze della Corte di giustizia delle Comunita’ europee, convertito in legge, con modifiche, dalla legge 20. novembre 2009 (2009. gada 25. septembra Dekrētlikums Nr. 135 par steidzamiem pasākumiem pienākumu, kas izriet no Kopienu tiesībām, izpildei un Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu izpildi, kas pārveidots par likumu ar grozījumiem ar 2009. gada 20. novembra Likumu Nr. 166/2009; turpmāk tekstā – “2009. gada likums”) (2009. gada 25. septembra GURI Nr. 223 un 2009. gada 24. novembra GURI Nr. 274, parastais pielikums Nr. 215) 19.ter pantā.

2        Saremar sākotnēji ietilpa Tirrenia grupā. Šajā grupā sākotnēji arī ietilpa piecas citas sabiedrības, proti, Tirrenia di Navigazione SpA (turpmāk tekstā – “Tirrenia”), nacionāla jūras kabotāžas sabiedrība, kas tostarp nodrošināja maršrutus starp Sardīniju un kontinentu, Adriatica, Caremar un Siremar, reģionālas jūras kabotāžas sabiedrības, un, visbeidzot, Fintecna – Finanziaria per i Settori Industriale e dei Servizi SpA.Šai pēdējai minētajai sabiedrībai pilnībā piederēja Tirrenia kapitāls, kurai pašai pilnībā piederēja iepriekš minēto reģionālo sabiedrību un Saremar kapitāls. Fintecna kapitāls savukārt pilnībā piederēja Itālijas valstij.

3        Saskaņā ar 2009. gada likuma 19.ter pantu Saremar kapitāls bez maksas tika nodots Regione autonoma della Sardegna (turpmāk tekstā – “prasītājs” vai “RAS”) sakarā ar šīs sabiedrības privatizāciju. Šajās pašās tiesību normās bija arī paredzēts noslēgt jaunu publisko pakalpojumu līgumu starp Saremar un RAS, kuram bija jāstājas spēkā privatizācijas gaitā. Tomēr attiecīgo faktu laikā Saremar privatizācijas process vēl joprojām notika un tā kapitāls vēl joprojām pilnībā piederēja RAS. Turklāt līdz 2012. gada 31. jūlijam Saremar publiskā pakalpojumu pienākumi saistībā ar iepriekš 1. punktā minētajiem maršrutiem tika regulēti sākotnējās divdesmitgadu konvencijas, kas noslēgta ar Itālijas valsti, secīgos pagarinājumos. No 2012. gada 1. augusta šie pienākumi tika paturēti spēkā atbilstoši konvencijai, kas noslēgta starp Saremar un RAS un kam bija jānodrošina sava iedarbība līdz privatizācijas procesa pabeigšanai saskaņā ar legge regionaleNr. 15del 7 agosto 2012, Disposizioni urgenti in materia di transporti (2012. gada 7. augusta Reģionālais likums Nr. 15 par steidzamiem pasākumiem transporta jomā, turpmāk tekstā – “2012. gada Reģionālais likums Nr. 15”) (2012. gada 9. augusta Bollettino ufficiale della Regione autonoma della Sardegna Nr. 35, 5. lpp.).

4        Paralēli Tirrenia tika izsludināta pārdošanā 2010. gadā. Šīs sabiedrības, kurai bija piemērota ārkārtas pārvaldības procedūra saskaņā ar 2010. gada 5. augusta prezidenta dekrētu, privatizācijas procesa gaitā tā turpināja nodrošināt maršrutus starp Sardīniju un kontinentu. Šis process beidzās 2012. gada jūlijā ar to, ka sabiedrību Tirrenia iegādājās persona, kas iestājusies lietā, Compagnia Italiana di Navigazione SpA (turpmāk tekstā – “CIN”), kura ir privāto kuģu īpašnieku konsorcijs, kas darbojas tajos pašos jūras maršrutos. Līdz ar to starp šo konsorciju un Itālijas valsti tika noslēgta jauna konvencija. Turklāt ir jāprecizē, ka 2011. gadā šos maršrutus nodrošināja četri privātie operatori: Moby, Forship, SNAV un Grandi Navi Veloci.

5        Valsts konkurences iestāde Autorità Garante della Concurrenza e del Mercato (Itālija, turpmāk tekstā – “AGCM”) uzsāka izmeklēšanu pēc daudzām sūdzībām par attiecīgo privāto operatoru tarifu paaugstināšanu saistībā ar 2011. gada vasaras periodu. AGCM savā 2013. gada 11. jūnija lēmumā uzskatīja, ka šī tarifu paaugstināšana bija saskaņota darbība pretēji LESD 101. pantam. Šis lēmums tika atcelts ar 2014. gada 29. janvāra Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) spriedumu.

6        Šajā kontekstā 2011. gada 26. aprīlī RAS pieņēma delibera Nr. 20/57 (Reģionālais lēmums Nr. 20/57), kurā tas lūdza Saremar izvērtēt iespēju eksperimentāli īstenot periodā no 2011. gada 15. jūnija līdz 15. septembrim vismaz divus maršrutus starp Sardīniju un kontinentu. Šajā ziņā RAS norādīja uz negatīvajām sekām, kas izrietēja no attiecīgo privāto operatoru īstenoto tarifu paaugstināšanas, attiecībā uz Sardīnijas ekonomikas un sociālo situāciju un uz nepieciešamību šajā ziņā īstenot steidzamus pasākumus. Šajā reģionālajā lēmumā RAS precizēja, ka šiem maršrutiem ir jābūt jauktiem (pasažieru un kravu pārvadājumi) un ka ir jāņem vērā darbības ilgtspējīgais raksturs no ekonomiskā un finanšu skatpunkta. Pēc tam RAS ar 2011. gada 19. maija delibera Nr. 25/69 (Reģionālais lēmums Nr. 25/69) un 2011. gada 1. jūnija delibera Nr. 27/4 (Reģionālais lēmums Nr. 27/4) būtībā apstiprināja Saremar piedāvātos tarifus, pirmkārt, saistībā ar maršrutu GolfoAranči–Čivitavekija [Golfo Aranci–Civitavecchia] par periodu no 2011. gada 15. jūnija līdz 15. septembrim un, otrkārt, saistībā ar maršrutu Vado Ligūrija–Portotorresa [Vado Ligure–Porto Torres]par periodu no 2011. gada 22. jūnija līdz 15. septembrim. Ar šiem diviem pēdējiem reģionālajiem lēmumiem Saremar tika atļauts ieviest variācijas pieņemtajā tarifu sistēmā, lai saskaņotu budžeta līdzsvaru ar maksimālu patērētāju apmierinātību.

7        2011. gada 1. septembrī RAS pieņēma delibera Nr. 36/6 (Reģionālais lēmums Nr. 36/6). Šajā reģionālajā lēmumā, uzskatot, ka Saremar nodrošināto jūras kabotāžas pakalpojumu pārtraukums saistībā ar maršrutiem ar kontinentu izveidotu monopola situāciju šajos maršrutos, RAS lūdza, lai šī sabiedrība eksperimentāli izvērtētu, pamatojoties uz komercplānu, jūras kabotāžas pakalpojumu rentabilitāti periodā no 2011. gada 30. septembra līdz 2012. gada 30. septembrim vismaz vienā no trīs maršrutiem: maršrutā Olbija–Livorno [Olbia–Livourne], maršrutā Portotorresa–Livorno [Porto Torres–Livourne] un maršrutā Kaljāri–Pjombīno [Cagliari–Piombino]. Šajā reģionālajā lēmumā tika precizēts, ka, veicot šo izvērtēšanu, Saremar ir jāņem vērā pieprasījums pēc transporta, kā arī kabotāžas pakalpojumu ilgtspējīgais raksturs no ekonomiskā un finanšu skatpunkta.

8        Turklāt šajā pašā reģionālajā lēmumā RAS ir definējis īstenojamos pasākumus, lai kompensētu Saremar zaudējumus, kurus tā cietusi Tirrenia bankrota procedūras dēļ. Saremar bija par 50 % jāsamazina savi prasījumi pret Tirrenia, kuru apmērs bija EUR 11 546 403,59, un līdz ar to tā 2010. gadā bija reģistrējusi deficītu EUR 5 253 530,05 apmērā. Līdz ar to RAS nolēma, pirmkārt, nosegt šos zaudējumus, samazinot Saremar kapitālu līdz EUR 4 890 950,36 apmēram, līdzko izmantota likumā noteiktā rezerve un iepriekšējo gadu peļņa. Otrkārt, norādot, ka sabiedrības, kuras kapitāls samazināts vairāk nekā par trešdaļu, akcionāriem ir pienākums saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 2446. pantu rekapitalizēt šo sabiedrību, RAS nolēma palielināt Saremar kapitālu pēc iepriekš minētās samazināšanas un tās pašas summas apmērā. 2012. gada 28. martā Saremar akcionāru sapulce veica kapitāla samazināšanu un 2012. gada 15. jūnijā veica tai sekojošu kapitāla palielināšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētā kapitāla palielināšana”). 2012. gada 11. jūlijā šī pati akcionāru sapulce pārskaitīja daļu no šīs kapitāla paaugstināšanas EUR 824 309,69 apmērā.

9        2011. gada 1. decembrī RAS pieņēma delibera Nr. 48/65 (Reģionālais lēmums Nr. 48/65), ar kuru tas uzdeva Saremar nekavējoties aktivizēt jaukto maršrutu Olbija–Čivitavekija [Olbia–Civitavecchia], izmantojot 2011. gada vasaras sezonā lietotos prāmjus, pamatojoties uz ikdienas trajektoriju un 2011. gada mazaktīvās sezonas tarifu, paredzot iespēju grozīt šo tarifu atkarībā no pieprasījuma un mērķa nodrošināt līdzsvarotu budžetu. RAS būtībā uzskatīja, ņemot vērā Saremar sniegto analīzi, ka vienīgi šis maršruts ļāva panākt finanšu līdzsvaru. Turklāt šajā pašā reģionālajā lēmumā RAS paredzēja nomāt trīs lielas kapacitātes kruīza prāmjus, lai nodrošinātu maršrutus Olbija–Čivitavekija un Portotorresa–Vado Ligūrija [Porto Torres–Vado Ligure] (vai Portotorresa–Dženova [Porto Torres–Gênes]) periodā no 2012. gada maija līdz septembrim. Turklāt tajā bija paredzēts, ka Saremar nosaka standarta tarifu visiem maršrutiem neatkarīgi no sezonas, tai ļaujot saskaņot finanšu līdzsvaru ar maksimālu patērētāju apmierinātību. Līdz ar to RAS pieņēma 2012. gada 20. marta delibera Nr. 12/28 (Reģionālais lēmums Nr. 12/28) un 2012. gada 22. maija delibera Nr. 22/14 (Reģionālais lēmums Nr. 22/14), ar kuriem tā sniedza Saremar brīvību noteikt papildus tarifiem, kurus šī sabiedrība bija tai iesniegusi saistībā ar 2012. gada vasaras sezonu, tos tarifus, kuri tai ļauj labāk saskaņot budžeta līdzsvaru un sabiedrības interešu mērķu sasniegšanu saistībā ar Olbija–Čivitavekija un Portotorresa–Vado Ligūrija maršrutiem.

10      2012. gada Reģionālā likuma Nr. 15 1. panta 3. punktā ir paredzēta atļauja iztērēt EUR 10 miljonus, lai nosegtu Saremar “eventuālo deficītu”, kas izriet no maršrutiem, kurus nodrošina šī sabiedrība starp Sardīniju un kontinentu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais kompensācijas pasākums”). RAS šo pēdējo minēto tiesību normu īstenoja divu maksājumu formā, pirmais no kuriem veikts 2012. gada 6. novembrī un otrais 2012. gada 3. decembrī.

2.     Administratīvais process

11      2011. gada 5. oktobrī Eiropas Komisija paziņoja Itālijas Republikai par savu lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu attiecībā uz vairākiem pasākumiem, kurus Itālijas iestādes īstenojušas par labu bijušās Tirrenia grupas sabiedrībām, un ar publikāciju Eiropas SavienībasOficiālajā Vēstnesī uzaicināja ieinteresētās personas sniegt savus apsvērumus (OV 2012, C 28, 18. lpp.). Šis lēmums attiecās vienīgi uz kompensācijām par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, kuras Itālijas valsts izmaksāja laikposmā starp 2009. un 2011. gadu, un uz potenciālo atbalstu Tirrenia un Saremar privatizācijai.

12      Pēc šī lēmuma pieņemšanas Komisija reģistrēja jaunas sūdzības tostarp saistībā ar noteiktiem pasākumiem, kurus RAS īstenojusi par labu Saremar. 2012. gada 12. oktobrī Itālijas iestādes tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ paziņoja apstrīdēto kompensācijas pasākumu.

13      2012. gada 19. decembrī Komisija paziņoja Itālijas iestādēm savu lēmumu paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru, kurš tika publicēts 2013. gada 22. marta Oficiālajā Vēstnesī (OV 2013, C 84, 58. lpp.). Komisija uzskatīja, ka šaubas, kuras tā bija formulējusi savā lēmumā par procedūras uzsākšanu, arī attiecās uz kompensāciju, kas izmaksāta bijušās Tirrenia grupas kompānijām no 2012. gada janvāra, un, konkrētāk, saistībā ar Saremar – uz apstrīdēto kompensācijas pasākumu, kā arī citiem publiskā finansējuma pasākumiem, kuri bija piešķirti šai sabiedrībai no minētā datuma.

14      RAS iesniedza apsvērumus par pasākumiem, kurus tas bija īstenojis par labu Saremar, ar 2012. gada 13. decembra, 2013. gada 26. februāra, 3. septembra, 24. oktobra, 13. novembra un 21. novembra vēstulēm. Saremar un tās konkurenti arī iesniedza apsvērumus. Tāpat Itālijas iestādes atbildēja uz Komisijas papildu informācijas pieprasījumiem ar 2013. gada 26. septembra un 25. oktobra vēstulēm. Visbeidzot saistībā ar attiecīgajiem pasākumiem notika vairākas sanāksmes starp Komisiju, RAS un Saremar (2012. gada 24. aprīlī, 2013. gada 2. maijā, 10. jūlijā un 10. oktobrī), kā arī starp Komisiju un sūdzības iesniedzējiem (2012. gada 27. jūlijā un 20. novembrī, kā arī 2013. gada 8. augustā).

15      Ar 2013. gada 14. marta vēstuli RAS lūdza Komisiju nodalīt pasākumu virknes, kurus tā īstenojusi par labu Saremar, izvērtēšanu no citu pasākumu izvērtēšanas, uz kuriem attiecas formāla izmeklēšanas procedūra, un prioritāri apskatīt šo pasākumu virkni, tostarp no drīzās Saremar privatizācijas perspektīvas. Pēc minētā lūguma Komisija 2014. gada 22. janvārī pieņēma Lēmumu C(2013) 9101 final par atbalsta pasākumiem SA.32014 (2011/C), SA.32015 (2011/C) un SA.32016 (2011/C), kurus RAS īstenojis par labu Saremar (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

3.     Apstrīdētais lēmums

16      Kā izriet no šī sprieduma 15. punkta, apstrīdētais lēmums attiecas vienīgi uz pasākumiem, kurus RAS īstenoja par labu Saremar.

17      Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir izvērtējusi piecus pasākumus: pirmkārt, apstrīdēto kompensācijas pasākumu, otrkārt, Saremar popularizēšanas aktivitāšu finansēšanu, t.i., RAS veikto EUR 3 miljonu piešķiršanu Saremar, lai veicinātu tūrismu Sardīnijā, treškārt, atļauju, kas sniegta Saremar, ņemt aizdevumu EUR 3 miljonu apmērā, kā arī nodomu vēstuli, kuru RAS izdeva priekš attiecīgās bankas iestādes, ceturtkārt, otro nodomu vēstuli par labu Saremar, lai tai ļautu saņemt bankas kredītlīniju EUR 5 miljonu apmērā, un, piektkārt un visbeidzot, apstrīdēto kapitāla palielināšanu.

18      Saistībā ar apstrīdēto kompensācijas pasākumu analīzē, ko Komisija veikusi apstrīdētajā lēmumā, ir četras stadijas.

19      Pirmkārt, Komisija ir izvērtējusi, vai apstrīdētais kompensācijas pasākums ir atbalsts atbilstoši LESD 107. panta 1. punktam. Šajā ziņā konstatējusi, pirmkārt, ka minētais pasākums ietver valsts līdzekļu nodošanu (161.–165. punkts) un, otrkārt, ka šis pasākums ir selektīvs (166. punkts), Komisija pārbaudīja, vai šis pasākums ietver ekonomisko priekšrocību attiecībā uz Saremar, izvērtējot tā atbilstību nosacījumiem, kas izklāstīti 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) (turpmāk tekstā – “Altmark nosacījumi”) (167.–225. punkts). Komisija vispirms izvērtēja apstrīdēto kompensācijas pasākumu saistībā ar otro Altmark nosacījumu un secināja, ka šis nosacījums nav izpildīts un ka līdz ar to šis pasākums piešķīra ekonomisku priekšrocību Saremar (173.–179. punkts). Tā tomēr izvērtēja attiecīgo pasākumu saistībā ar pirmo un trešo Altmark nosacījumu un secināja, ka šie nosacījumi arī nav izpildīti (180.–219. un 220.–224. punkts). Visbeidzot Komisija norādīja, ka attiecīgais pasākums ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un var izkropļot konkurenci un ka līdz ar to tas ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē (246. un 247. punkts).

20      Otrkārt, Komisija pārbaudīja, vai apstrīdētais kompensācijas pasākums var tikt uzskatīts par atbalstu, kas uzskatāms par saderīgu un atbrīvotu no paziņošanas pienākuma, kurš paredzēts LESD 108. panta 3. punktā, ņemot vērā nosacījumus Komisijas 2011. gada 20. decembra Lēmumā 2012/21/ES par LESD 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (OV 2012, L 7, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2011. gada VTNP lēmums”), ar kuru tiek īstenota atkāpe, kas paredzēta LESD 106. panta 2. punktā. Tā secināja, ka tas tā nav (apstrīdētā lēmuma 255.–260. punkts).

21      Treškārt, Komisija uzskatīja, ka Saremar atbilst nosacījumiem, lai tiktu kvalificēta par grūtībās nonākušu uzņēmumu tās 2004. gada 1. oktobra paziņojuma “Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai” (OV 2004, C 244, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādnes”) izpratnē. Tādēļ Komisija uzskatīja, ka saskaņā ar tās 2012. gada 11. janvāra paziņojuma “Eiropas Savienības nostādnes par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu” (OV 2012, C 8, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “2011. gada VTNP nostādnes”) 9. punktu apstrīdētā kompensācijas pasākuma saderīgums ir jāizvērtē atbilstoši tām pašām pamatnostādnēm un LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam. Tomēr Komisija norādīja, ka šajā lietā nav izpildīti minētajās pamatnostādnēs paredzētie nosacījumi. Komisija no tā secināja, ka minētais pasākums ir nesaderīgs atbalsts (apstrīdētā lēmuma 261.–280. punkts).

22      Ceturtkārt un pakārtoti, Komisija tomēr izvērtēja – gadījumā, ja Saremar nebūtu bijis grūtībās nonācis uzņēmums, – vai apstrīdētais kompensācijas pasākums varētu tikt uzskatīts par saderīgu atbalstu, ņemot vērā VTNP nostādnes. Tostarp ņemot vērā konstatācijas, kuras tā jau bija veikusi, piemērojot Altmark nosacījumus un 2011. gada VTNP lēmumu, tā secināja, ka tas tā nav (apstrīdētā lēmuma 282.–296. punkts).

23      Saistībā ar apstrīdēto kapitāla palielināšanu Komisija uzskatīja, ka ir izpildīti nosacījumi, lai šo pasākumu kvalificētu par valsts atbalstu (161.–166. un 235.–247. punkts). Konkrētāk, tā konstatēja, ka saistībā ar nosacījumu par ekonomiskas priekšrocības esamību šī kapitāla palielināšana neatbilst kritērijam par privāto ieguldītāju tirgus ekonomikā (235.–245. punkts). Pēc tam Komisija uzskatīja, ka šī kapitāla palielināšana neatbilst kritērijiem, kas paredzēti glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādnēs, un līdz ar to nevar tikt uzskatīta par saderīgu atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu (297.–299. punkts).

24      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu valsts atbalsts, kas piešķirts Saremar, pirmkārt, apstrīdētās kompensācijas formā un, otrkārt, apstrīdētās kapitāla palielināšanas formā, nav saderīgs ar kopējo tirgu un Itālijas iestādes to ir prettiesiski īstenojušas, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu. Saskaņā ar šī lēmuma 1. panta 2. punktu popularizēšanas aktivitāšu finansēšana un nodoma vēstuļu izdošana, kas apskatīta šī sprieduma 17. punktā, nav valsts atbalsts, kas piešķirts Saremar. Minētā lēmuma 2. panta 1. punktā ir uzdots atgūt nesaderīgo valsts atbalstu, kas norādīts tā 1. panta 1. punktā.

25      Šī prasība ir vērsta vienīgi uz to lēmuma daļu, kas attiecas uz apstrīdēto kompensācijas pasākumu un apstrīdēto kapitāla paaugstināšanu. Turklāt uz šo pašu minētā lēmuma daļu attiecas Saremar prasība, kas celta tajā pašā dienā kā šī prasība un uz kuru attiecas šīs dienas spriedums Saremar/Komisija (T‑220/14).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

26      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 2. aprīlī, RAS cēla šo prasību.

27      2014. gada 8. jūlijā Komisija iesniedza iebildumu rakstu.

28      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 21. jūlijā, CIN lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2014. gada 10. septembra vēstulēm RAS un Komisija, ciktāl tas attiecas uz katru no tām, iesniedza lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz CIN un šajā ziņā iesniedza attiecīgo dokumentu nekonfidenciālo versiju. Ar astotās palātas priekšsēdētāja 2014. gada 10. oktobra rīkojumu CIN tika atļauts iestāties lietā. RAS un Komisijas lūgumi par konfidencialitātes ievērošanu netika apstrīdēti un tika apmierināti.

29      Replika un atbilde uz repliku Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegtas attiecīgi 2014. gada 26. septembrī un 10. novembrī.

30      CIN iestāšanās raksts Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2014. gada 16. decembrī. Komisija un RAS savus apsvērumus par šo rakstu iesniedza attiecīgi 2015. gada 12. februārī un 2. martā.

31      Tā kā viens no iztiesāšanas sastāva tiesnešiem nevarēja izskatīt šo lietu, ar Vispārējās tiesas kancelejas 2016. gada 15. aprīļa vēstuli lietas dalībnieki tika informēti par Vispārējās tiesas priekšsēdētāja lēmumu norīkot citu tiesnesi tā vietā, kurš nevarēja piedalīties, saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 17. panta 2. punktu.

32      Ar Vispārējās tiesas kancelejas 2016. gada 21. aprīļa vēstuli galvenie lietas dalībnieki tika aicināti iesniegt savus apsvērumus par iespējamo šīs lietas un lietas T‑220/14 Saremar/Komisija apvienošanu (skat. šī sprieduma 25. punktu) izskatīšanai tiesas sēdē un attiecīgajā gadījumā galīgā sprieduma taisīšanai. Komisija un RAS attiecīgi ar 2016. gada 28. aprīļa un 10. maija vēstulēm norādīja, ka tām nav apsvērumu saistībā ar šo apvienošanu. Komisija lūdza, lai šādas apvienošanas gadījumā vienīgi šīs lietas procesuālo dokumentu nekonfidenciālā versija tiktu paziņota personām, kas iestājušās lietā T‑220/14. Savukārt RAS lūdza, lai šādas apvienošanas gadījumā personām, kas iestājušās lietā T‑220/14, tiktu paziņota prasības pieteikuma pielikumu nekonfidenciālā versija, kas ir identiska tai, ko Saremar iesniedza 2015. gada 11. jūnijā lietā T‑220/14 pēc 2015. gada 7. maija rīkojumā lietā Saremar/Komisija (T‑220/14, nav publicēts, EU:T:2015:320).

33      Ar astotās palātas priekšsēdētāja 2016. gada 22. jūnija rīkojumu šī lieta un lieta T‑220/14 tika apvienotas mutvārdu procesam. Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot procesa organizatoriskos pasākumus, tostarp aicināja RAS un Saremar rakstveidā iesniegt Vispārējai tiesai atjauninātu informāciju par Saremar ekonomisko un finanšu situāciju, konkrētāk, tai norādīt, vai Saremar tika piemērota preventīvās vienošanās procedūra, kā arī attiecīgajā gadījumā šīs procedūras attīstību. RAS un Saremar nosūtīja savas attiecīgās atbildes 2016. gada 11. jūlijā.

34      Ar 2016. gada 30. jūnija vēstuli Grandi Navi Veloci, persona, kas iestājusies lietā T‑220/14, informēja Vispārējo tiesu, ka izstājas no lietas. Ar 2016. gada 19. jūlija rīkojumu šī persona, kas iestājusies lietā, tika svītrota no apvienotajām lietām T‑219/14 un T‑220/14.

35      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2016. gada 20. jūlija tiesas sēdē. Šīs tiesas sēdes laikā debates starp lietas dalībniekiem tostarp attiecās uz jautājumu, pirmkārt, par RAS intereses celt prasību saglabāšanos un, otrkārt, Saremar intereses celt prasību saglabāšanos saistībā ar to, ka Saremar ir nodota likvidācijai. Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus rakstveidā iesniegt savu nostāju par šo jautājumu un iesniegt noteiktu skaitu saistīto dokumentu. 2016. gada 29. jūlijā lietas dalībnieki iesniedza savus apsvērumus un Vispārējās tiesas pieprasītos dokumentus. Mutvārdu process tika pabeigts ar 2016. gada 7. septembra lēmumu.

36      RAS prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        “pilnībā vai daļēji” atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to apstrīdētais kompensācijas pasākums un kapitāla palielināšana tika kvalificēta kā valsts atbalsts un ciktāl ar to tika uzskatīts, ka šie pasākumi nav saderīgi ar iekšējo tirgu, un ir uzdots tos atgūt;

–        saskaņā ar LESD 277. pantu atzīt par prettiesiskiem un nepiemērojamiem 2011. gada VTNP lēmuma 4. punkta f) apakšpunktu un 2011. gada VTNP nostādņu 9. punktu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37      Turklāt RAS lūdz, lai Vispārējā tiesa uzdotu organizatorisko pasākumu un pierādījumu savākšanas pasākumu veikšanu 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 64.–66. panta nozīmē, lai uzdotu jautājumus Komisijai un pieprasītu tai iesniegt noteiktus dokumentus saistībā ar jautājumiem, kas uzdoti pirmā pamata pirmajā un otrajā daļā.

38      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest RAS atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

39      CIN prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, to skaitā tiesāšanās izdevumus attiecībā uz CIN iestāšanos lietā.

 Juridiskais pamatojums

1.     Par prasītāja “locus standi” un interesi celt prasību

40      Tiesas sēdē 2016. gada 29. jūlija vēstules kontekstā Komisija apgalvoja, ka sakarā ar notiekošo Saremar likvidāciju RAS interese celt prasību ir zudusi tiesvedības laikā. Šajā ziņā tā norāda, ka RAS nav nekāda nodoma uzturēt Saremar ekonomisko darbību. Šajā ziņā tā pamatojas uz RAS apsvērumiem, kas iesniegti lietā T‑506/14 Grandi Navi Veloci/Komisija, kuros RAS esot tieši atzinusi, ka apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā tā nevarētu apstādināt Saremar likvidāciju un šī uzņēmuma ekonomiskā darbība nevarētu tikt atjaunota. Komisija arī pamatojas uz RAS prezidenta paziņojumiem, kas reproducēti 2016. gada 22. aprīļa delibera Nr. 24/23 (Reģionālais lēmums Nr. 24/23) motīvu daļā un kas pievienoti tās 2016. gada 29. jūlija apsvērumiem, saskaņā ar kuriem “reģionālās pārvaldes interese Saremar darbības uzturēšanā ir zudusi”. Turklāt Komisija uzskata, ka RAS kā Saremar kreditoram sakarā ar atbalsta izmaksu neesot intereses, jo šī atbalsta summa ir izslēgta no uzņēmuma pasīviem. Visbeidzot RAS interesei, lai Vispārējā tiesa konstatētu, ka tā šajā lietā nav piešķīrusi nesaderīgu atbalstu, esot abstrakts un hipotētisks raksturs, nepastāvot šādas konstatācijas konkrētām sekām. Konkrētāk, Komisija norāda, ka, ņemot vērā Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) 2013. gada 16. jūlija spriedumu, RAS nevarētu būt nekāda “politiska” ieguvuma no apstrīdētā lēmuma atcelšanas, jo tai nav kompetences īstenot apstrīdētos pasākumus. Nobeigumā Komisija norāda, ka šādas intereses celt prasību neesamības dēļ Vispārējai tiesai būtu šajā lietā jāizbeidz tiesvedība pirms sprieduma taisīšanas.

41      Atbildot uz šiem jautājumiem, RAS apgalvo, ka tās interese celt prasību turpina pastāvēt, pirmkārt, tās kā valsts varas iestādes statusa dēļ un, otrkārt, tās kā vienīgā Saremar akcionāra statusa dēļ. RAS uzskata, ka izvēles, kuras tā izdarījusi kā valsts varas iestāde, lai nodrošinātu teritoriālo kontinuitāti starp Sardīniju un kontinentu, ir apšaubītas apstrīdētajā lēmumā, kurā Komisija apstrīd nepieciešamības pēc sabiedriskā pakalpojuma pastāvēšanu un nepieciešamību pēc sabiedriskā pakalpojuma pienākumiem. Tādēļ RAS uzskata, ka tai ir konkrēta un pastāvoša interese, lai tās lēmumu tiesiskums tiktu apstiprināts ar apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Turklāt tā norāda, ka, ja šis lēmums tiktu atcelts, pasīvi, par kuriem panākts izlīgums, tiktu būtiski samazināti, kas ļautu pilnībā apmierināt kreditorus un tai saņemt atlikuma daļu likvidācijas gadījumā.

42      Pirmām kārtām ir jānorāda, ka Komisija tieši apstrīd to, ka Vispārējai tiesai ir jālemj par šo prasību, jo tiesvedības gaitā ir zudusi prasītāja intereses celt prasību, taču Komisija neapstrīd prasības pieņemamību. Tomēr tās arguments par to, ka RAS nebija kompetences saskaņā ar valsts tiesībām īstenot apstrīdētos pasākumus, izvirza gan jautājumu par prasītāja locus standi, gan jautājumu par tā interesi celt prasību šīs prasības celšanas stadijā. Runa ir par šīs prasības pieņemamības diviem kumulatīviem nosacījumiem (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 62. punkts un tajā minētā judikatūra), kuri katrā ziņā Vispārējai tiesai ir jāizvērtē pēc savas ierosmes (skat. rīkojumus, 2011. gada 24. marts, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, T‑36/10, EU:T:2011:124, 45. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2012. gada 4. maijs, UPS Europe un United Parcel ServiceDeutschland/Komisija, T‑344/10, nav publicēts, EU:T:2012:216, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Šajā ziņā no LESD 263. panta izriet, ka ir skaidri nodalītas Savienības iestāžu un dalībvalstu tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu, kas paredzētas šī panta otrajā daļā, un fizisku un juridisku personu tiesības celt šādu prasību, kas paredzētas tā ceturtajā daļā. Tādējādi atbilstoši judikatūrai šo tiesību celt prasību izmantošana, ciktāl tās attiecas uz Savienības iestādēm un dalībvalstīm, ir vienīgi pakļauta nosacījumam par tiesību akta apstrīdamību, kuru ir lūgts atcelt, nevis pamatojumam saistībā ar šo iestāžu locus standi vai to interesi celt prasību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 8. septembris, Komisija/Nīderlande, C‑279/08 P, EU:C:2011:551, 35.–42. punkts, un 2012. gada 20. septembris, Francija/Komisija, T‑154/10, EU:T:2012:452, 37. un 38. punkts).

44      Taču, pirmkārt, LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētās fizisko un juridisko personu tiesības celt prasību ir pakļautas nosacījumam, ka šo personu locus standi ir atzīstams, tas ir, saskaņā ar šīs tiesību normas formulējumu – nosacījumam, ka to prasība attiecas uz aktu, kurš ir tām adresēts, vai šis akts tās skar tieši un individuāli, vai arī to prasība attiecas uz reglamentējošu aktu, kas attiecas uz tām tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumu (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Otrkārt, šo fizisko un juridisko personu tiesības celt prasību ir pakļautas intereses celt prasību pastāvēšanai prasības celšanas stadijā, kas ir pieņemamības nosacījums, kurš atšķiras no locus standi. Gluži kā prasības priekšmetam, šai interesei celt prasību ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 57. un 62. punkts un tajos minētā judikatūra). Šāda interese celt prasību nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un ka prasības rezultātā var rasties labums lietas dalībniekam, kurš cēlis prasību (spriedums, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 42. punkts, un 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. punkts). Turklāt prasītāja interesei celt prasību ir jābūt tādai, kas ir radusies un pastāv, un tā nevar attiekties uz situāciju nākotnē vai hipotētisku situāciju (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Konkrētāk, 44. un 45. punktā atgādinātie nosacījumi attiecas uz dalībvalsts administratīvi teritoriālas vienības prasību atcelt tiesību aktu, kura var tikt celta, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu, ja atbilstoši attiecīgās dalībvalsts iekšējo tiesību normām attiecīgā vienība ir juridiska persona (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 10. septembris, Komisija/Ente per le Ville Vesuviane un Ente per le Ville Vesuviane/Komisija, C‑445/07 P un C‑455/07 P, EU:C:2009:529, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      Vispirms saistībā ar locus standi no judikatūras valsts atbalsta jomā izriet, ka dalībvalsts administratīvi reģionāla vienība, kurai adresēts Komisijas lēmums, ar kuru tiek lemts par šīs dalībvalsts sniegtā atbalsta saderīgumu un tiesiskumu, var tikt uzskatīta par tieši un individuāli skartu noteiktos apstākļos. Pirmkārt, šāda vienība ir jāuzskata par tieši skartu, ja apstrīdētajam lēmumam var būt tieša ietekme uz tās pieņemtajiem tiesību aktiem, ar kuriem tiek piešķirts apstrīdētais atbalsts, kā arī uz tās pienākumiem šī atbalsta atgūšanas jomā, ja valsts iestādēm, kurām apstrīdētais lēmums tika paziņots, šajā ziņā nav rīcības brīvības. Otrkārt, šī vienība ir jāuzskata par individuāli skartu, ja tā ir akta vai aktu autore, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums, un šis lēmums liedz tai īstenot savas kompetences, kā tā vēlas, līdz ar to tās interese apstrīdēt šo lēmumu ir nošķirta no attiecīgās dalībvalsts intereses (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumus, 1999. gada 15. jūnijs, Regione Autonoma Friuli‑Venezia Giulia/Komisija, T‑288/97, EU:T:1999:125, 30.–34. punkts, un 2014. gada 9. septembris, Hansestadt Lübeck/Komisija, T‑461/12, nav publicēts, EU:T:2014:758, 34. punkts).

48      Šajā gadījumā, pirmkārt, saistībā ar RAS interešu tiešo skaršanu ne no viena dokumenta lietas materiālos neizriet, ka Itālijas valsts, kurai apstrīdētais lēmums tika paziņots, ir izmantojusi savu rīcības brīvību, paziņojot šo lēmumu prasītājam. Līdz ar to šis lēmums tieši skar RAS tiesības un pienākumus saistībā ar apstrīdēto atbalstu. Otrkārt, saistībā ar tās interešu individuālo skaršanu ir jānorāda, kā tas izriet no reģionālajiem lēmumiem un 2012. gada Reģionālā likuma Nr. 15, kas norādīti iepriekš 6.–10. punktā, ka RAS apstrīdētos atbalstus piešķīra pēc savas ierosmes un savas kompetences ietvaros gan reģionālās iestādes statusā, kurai ir uzdots aizsargāt socioekonomiskās intereses Sardīnijas teritorijā, gan valsts varas iestādes statusā, kurai ir uzdota Saremar ekonomiskā un finanšu pārvalde, tostarp saistībā ar tās privatizāciju. Turklāt no lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem neizriet, ka Itālijas valsts ir iejaukusies šī atbalsta piešķiršanā vai tai bija pilnvaras noteikt RAS intereses šajā ziņā. Līdz ar to ir redzams, ka apstrīdētais lēmums skar RAS tieši un individuāli, un līdz ar to tai ir locus standi saistībā ar šo lēmumu.

49      Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 45. punkta, šie apstākļi, lai gan tie ir pietiekami, lai pierādītu RASlocus standi, obligāti nepierāda tās interesi celt prasību (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 62. punkts). Turklāt ir nepieciešams, lai apstrīdētā lēmuma atcelšanai pašai par sevi varētu būt tiesiskas sekas attiecībā uz RAS un šī prasība tādējādi ar savu rezultātu varētu sniegt tai labumu.

50      Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, ka prasības celšanas datumā apstrīdētais lēmums bija nelabvēlīgs tiesību akts attiecībā uz RAS un ka Komisija bija atzinusi apstrīdēto atbalstu par nesaderīgu un prettiesisku un uzdevusi to atgūt. Tādējādi šajā datumā RAS varēja gūt labumu no apstrīdētā lēmuma atcelšanas. Tikai šīs atcelšanas dēļ vien šī lēmuma tiesiskās sekas attiecībā uz RAS tiesību aktu, ar kuriem piešķirts apstrīdētais atbalsts, spēkā esamību un pienākumi, kas izriet no šīs lēmuma attiecībā uz RAS, t.i., aizliegums īstenot šos tiesību aktus un pienākums atgūt attiecīgo atbalstu, būtu automātiski izbeigušies uz to attiekties un tā juridiskā situācija būtu obligāti mainījusies (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 4. marts, Tirreniadi Navigazione u.c./Komisija, T‑265/04, T‑292/04 un T‑504/04, nav publicēts, EU:T:2009:48, 69. un 70. punkts).

51      Protams, kā ir norādīts šī sprieduma 40. punktā, Komisija uzskata, ka RAS nevarētu gūt nekādu “politisku” labumu no apstrīdētā lēmuma atcelšanas, ciktāl tai nebija kompetences īstenot pasākumus, uz kuriem attiecas šis lēmums. Komisija uzskata, ka Corte costituzionale 2013. gada 16. jūlija spriedumā par labu Itālijas valstij ir izlemts jautājums, kura bija kompetentā iestāde, lai noteiktu sabiedrisko pakalpojumu pienākumu saistībā ar maršrutiem starp Sardīniju un kontinentu. Līdz ar to Komisijas nostāja būtībā ir tāda, ka, ņemot vērā šo Corte costituzionale spriedumu, vienīgi Itālijas valstij bija kompetence īstenot kabotāžas sabiedrisko pakalpojumu, kuru RAS ieviesa 2011. un 2012. gadā, un pieņemt saistīto apstrīdēto kompensāciju.

52      Tomēr, pirmkārt, ir svarīgi uzsvērt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības iestādēm, it īpaši Savienības tiesām, nav jālemj par kompetenču sadalījumu, kuru nosaka dalībvalstu iekšējo tiesību institucionālie noteikumi, starp dažādām valsts vienībām un par to attiecīgajiem pienākumiem (rīkojums, 1997. gada 21. marts, Région wallonne/Komisija, C‑95/97, EU:C:1997:184, 7. punkts, un spriedums, 1999. gada 15. jūnijs, Regione Autonoma Friuli‑Venezia Giulia/Komisija, T‑288/97, EU:T:1999:125, 48. punkts).

53      Otrkārt, katrā ziņā ir jākonstatē, ka Komisijas arguments nekādā veidā neatspēko apsvērumus, kas izklāstīti iepriekš 47.–50. punktā saistībā ar prasītāja locus standi un interesi celt prasību. Saistībā ar locus standi, kā tas izklāstīts iepriekš 48. punktā, Vispārējā tiesa var vienīgi konstatēt, ka apstrīdēto atbalstu RAS piešķīra pēc savas ierosmes un īstenojot savu kompetenci un ka Itālijas valsts netika iejaukusies šajā ziņā, līdz ar to RAS interese apstrīdēt apstrīdēto lēmumu ir nošķirta no Itālijas valsts intereses. Līdz ar to Vispārējai tiesai nav jāinterpretē Corte costituzionale 2013. gada 16. jūlija spriedums, lai pārbaudītu, vai, ciktāl tas attiecas uz apstrīdēto kompensācijas pasākumus, RAS patiešām bija, kā tā to apgalvo, kompetence, lai teritoriālās kontinuitātes dēļ izveidotu savus jūras kabotāžas pakalpojumus starp Sardīniju un Itālijas pussalu. Saistībā ar interesi celt prasību no šī sprieduma 50. punkta izriet, ka apstrīdētais lēmums ir nelabvēlīgs prasītājam un tādēļ tā atcelšana var tam sniegtu juridisku labumu. Tam, ka nevarētu būt “politiska” labuma Komisijas izklāstīto iemeslu dēļ, tādējādi nav nekādas nozīmes. Turklāt Komisija neapgalvo, ka iepriekš minētais Corte costituzionale spriedums noliedz RAS kompetenci piešķirt apstrīdēto kapitāla palielināšanu.

54      Otrām kārtām ir jāpārbauda, vai, kā to apgalvo Komisija, RAS interese celt prasību ir zudusi tiesvedības laikā sakarā ar Saremar nodošanu likvidēšanai.

55      Šajā ziņā no paskaidrojumiem un dokumentiem, kurus lietas dalībnieki iesniedza Vispārējai tiesai 2016. gada 11. un 29. jūlijā, izriet, ka, neesot iespējai atmaksāt daļu jau no izmaksātā atbalsta, Saremar lūdza, lai tai tiktu piemērota preventīvās vienošanās procedūra saistībā ar tās likvidēšanu; Tribunale di Cagliari (Kaljāri tiesa, Itālija) apstiprināja šo preventīvo vienošanos 2015. gada 22. jūlijā. Šī preventīvā vienošanās paredz apmierināt Saremar kreditorus, pārdodot un likvidējot visu tās mantu. Saremar flote tika cedēta 2015. gada 30. decembrī, un šī sabiedrība beidza visu savu darbību 2016. gada 31. martā, turpretī RAS 2016. gada 18. martā piešķīra maršruta starp Sardīniju un mazajām piekrastes salām koncesiju citai sabiedrībai. Turklāt savā 2016. gada 11. jūlija atbildē RAS norādīja, ka Saremar atrodas preventīvās vienošanās un likvidēšanas procedūras vēlā stadijā, ciktāl visi prioritārie kreditori bija apmierināti un bija paredzēts turpmākajos mēnešos īstenot pirmās būtiskās izmaksas nenodrošinātajiem kreditoriem.

56      Tomēr ir jākonstatē, ka, lai gan Saremar nodota likvidācijai, RAS interese celt prasību nav zudusi.

57      Pirmkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētais lēmums nav atcelts vai atsaukts, līdz ar to šai prasībai saglabājas tās priekšmets (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 48. punkts).

58      Otrkārt, apstrīdētais lēmums turpina radīt tiesiskās sekas attiecībā uz RAS, kuras nav zaudējušas aktualitāti tādēļ vien, ka Saremar ir nodota likvidācijai. Šajā ziņā Komisija neapstrīd, kā to tiesas sēdē ir izklāstījušas RAS un Saremar, ka tās nodošanas likvidācijā sekas nav tā izzušana, kura var notikt vienīgi likvidācijas procesa nobeigumā. Pat pieņemot, ka pēc Saremar izzušanas pienākumiem, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, vairs nebūtu konkrēta satura attiecībā uz RAS, tas katrā ziņā tā nav tās nodošanas likvidācijā stadijā. Ir jāpiebilst, ka Vispārējā tiesa šajā dienā nav informēta par to, ka Saremar likvidācija ir pabeigta.

59      Tādējādi šī lēmuma dēļ RAS vēl joprojām nav tiesīga pārskaitīt Saremar daļu no apstrīdētā kapitāla palielināšanas, kuru, kā izriet no Saremar akcionāru sapulces 2012. gada 11. jūlija protokola, kas pievienots prasības pieteikumam, šī valsts varas iestāde nav veikusi sakarā ar šīs operācijas paziņošanu Komisijai.

60      Turklāt saistībā ar apstrīdētā atbalsta daļu, kuru RAS jau ir pārskaitījusi Saremar, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi tas, ka saistībā ar uzņēmumu notiek bankrota procedūra, it īpaši, ja šī procedūra izraisa uzņēmuma likvidāciju, neietekmē atbalsta atgūšanas principu. Šādā gadījumā agrākās situācijas atjaunošana un konkurences izkropļošanas, kas radusies nelikumīgā atbalsta piešķiršanas dēļ, izbeigšana principā var tikt panākta, reģistrējot likvidējamā uzņēmuma pasīvu sarakstā tādu prasījumu, kas attiecas uz attiecīgā atbalsta atgūšanu (skat. spriedumu, 2009. gada 1. jūlijs, KG Holding u.c./Komisija, no T‑81/07 līdz T‑83/07, EU:T:2009:237, 192. un 193. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādēļ RAS vismaz ir pienākums nodrošināt, ka tās prasījumi attiecībā uz Saremar saistībā ar jau izmaksāto apstrīdētā atbalsta daļu tiek ierakstīti šīs sabiedrības pasīvos.

61      Šajos apstākļos, neesot nepieciešamībai izvērtēt RAS argumentus, ir jānorāda, ka Saremar nodošana likvidācijai neatspēko šī sprieduma 50. punktā veikto konstatāciju, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma atcelšana varētu sniegt labumu prasītājam, jo pienākumi, kas izriet no šī lēmuma, tādējādi automātiski beigtos uz to attiekties un tās tiesiskā situācija obligāti mainītos.

62      Ar Komisijas argumentiem nevar atspēkot šo secinājumus.

63      Pirmkārt, no šiem secinājumiem skaidri izriet, ka tam, vai Saremar var turpināt savu ekonomisko aktivitāti un vai līdz ar to RAS ir interese turpināt šo darbību, nav ietekmes uz prasītāja intereses celt prasību saglabāšanos. No šī sprieduma 57.–60. punkta izriet, ka šajā ziņā ir svarīgi, pirmkārt, ka apstrīdētais lēmums saglabā priekšmetu un, otrkārt, ka tas turpina radīt tiesiskās sekas attiecībā uz RAS un tā lēmumiem, kurus tas pieņēmis kā valsts varas iestāde. Tādēļ RAS paziņojumiem, kas sniegti lietas T‑506/14 Grandi Navi Veloci/Komisija kontekstā, un RAS prezidenta paziņojumiem, kas izklāstīti Reģionālā lēmuma Nr. 24/23 pamatojumā (skat. šī sprieduma 40. punktu), uz kuriem pamatojas Komisija, nav nozīmes šajā lietā. Turklāt, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, uzturot šo prasību, lai gan ir šie paziņojumi, RAS nav pārkāpusi principu, saskaņā ar kuru neviens nevar apstrīdēt iepriekš atzīto (nemo potest venire contra factum proprium).

64      Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 47.–61. punkta, RAS ir tiesīgs celt šo prasību nevis Saremar kreditora statusā, bet gan valsts varas iestādes, kas sniegusi apstrīdēto atbalstu, statusā. Līdz ar to nav nozīmes apstāklim, ka tam kā Saremar kreditoram neesot intereses apstrīdētā lēmuma atcelšanā, jo Saremar ir nodota likvidācijā.

65      Visbeidzot šī sprieduma 52. un 53. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Komisijas arguments par to, ka RAS neesot bijusi kompetence īstenot apstrīdēto kompensācijas pasākumu, nevar tikt atbalstīts.

66      No visa iepriekš minētā izriet, ka RAS saglabā interesi celt prasību un līdz ar to prasība ir jāizskata.

2.     Par lietas būtību

67      Prasībai ir divas daļas: ar pirmo tiek lūgts atcelt apstrīdēto lēmumu, jo Komisija ir atzinusi par nesaderīgu ar kopējo tirgu un prettiesiski īstenotu apstrīdēto kompensācijas pasākumu, un ar otro daļu tiek lūgts atcelt šo lēmumu, jo Komisija ir atzinusi par nesaderīgu un prettiesisku apstrīdēto kapitāla palielināšanu.

 Prasības pirmā daļa, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma daļu par apstrīdēto kompensācijas pasākumu

68      Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma daļu, kas attiecas uz apstrīdēto kompensācijas pasākumu, prasītājs formāli izvirza piecus pamatus, ar kuriem būtībā tiek apgalvotas kļūdas tiesību piemērošanā un acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Pirmais pamats attiecas uz sabiedrisko pakalpojumu pienākumu, kuri uzlikti Saremar, identificēšanu, otrais pamats attiecas uz Altmark nosacījumu piemērošanu, trešais pamats attiecas uz 2005. gada 28. novembra Lēmuma 2005/842/EK par [LESD 106. panta 2. punkta] piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus (OV 2005, L 312, 67. lpp.; turpmāk tekstā – “2005. gada VTNP lēmums”), un 2011. gada VTNP lēmuma piemērošanu, ceturtais pamats attiecas uz Saremar kā grūtībās nonākuša uzņēmuma kvalificēšanu un piektais pamats attiecas uz 2011. gada VTNP nostādņu principu piemērošanu.

69      Šajā ziņā ir jānorāda, ka šie pamati būtībā attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības. Tomēr šajos pamatos RAS arī apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav pamatots. Tāpat ceturtajā pamatā RAS izvirza tā tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas izrietot no tā, ka jautājums, vai Saremar ir grūtībās nonācis uzņēmums, neesot bijis apskatīts administratīvajā procesā. Līdz ar to ir jāuzskata, ka patiesībā RAS šajā ziņā izvirza sesto pamatu, kas atšķirīgs no citiem pamatiem par lietas būtību, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un kam ir divas daļas, kuras, pirmkārt, attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un, otrkārt, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Šis pamats ir jāizvērtē atsevišķi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, Komisija/Edison, C‑446/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:798, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

70      Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir lietderīgi izvērtēt sesto pamatu, pēc tam otro un piekto pamatu un visbeidzot pirmo pamatu.

 Par sesto prasības pamatu – būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu

–       Par pirmo daļu, kas attiecas uz pienākuma norādīt apstrīdētā lēmuma pamatojumu neizpildi

71      Lai pamatotu sestā pamata pirmo daļu, RAS būtībā izvirza piecus iebildumus. Vispirms ir kopā jāizvērtē pirmie divi iebildumi.

72      Pirmais iebildums ir par to, ka sabiedrisko pakalpojumu pienākumu, kuri uzlikti Saremar, identificēšana apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami pamatota. Otrais iebildums ir par to, ka Komisija nav pamatojusi savu lēmumu neņemt vērā RAS iesniegtos pierādījumus, lai pierādītu Saremar uzlikto sabiedrisko pakalpojumu pienākumu nepieciešamību un to definīcijas pietiekami skaidro raksturu.

73      Šajā ziņā ir jānorāda, ka šie abi iebildumi attiecas uz lēmuma daļas pamatojumu, kura attiecas uz apstrīdētā kompensācijas pasākuma izvērtēšanu saistībā ar pirmo Altmark nosacījumu. Kā tas tiks izklāstīts šī sprieduma 123.–132. punktā, šī apstrīdētā lēmuma daļa nebija nepieciešama, lai Komisija konstatētu, ka šis kompensācijas pasākums neatbilda Altmark nosacījumiem, jo tā pamatoti varēja konstatēt, ka otrais no šiem nosacījumiem nebija izpildīts. Līdz ar to Komisijas kļūdām, kas esot pieļautas pirmā Altmark nosacījuma piemērošanā, nav ietekmes uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Tādēļ, neesot nepieciešamībai pārbaudīt, vai pirmais iebildums atbilst pieņemamības nosacījumiem, kas definēti 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kurš piemērojams prasības celšanas datumā, ir jāuzskata, ka abi attiecīgie iebildumi ir neiedarbīgi un ir jānoraida.

74      Trešais iebildums attiecas uz pamatojuma neesamību apstrīdētā lēmuma 255.–260. punktā, kurā Komisija ir izvērtējusi apstrīdētā kompensācijas pasākuma saderīgumu atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti 2011. gada VTNP lēmumā un 2005. gada VTNP lēmumā.

75      Pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā prasība, saskaņā ar kuru prasības pieteikumā papildus strīda priekšmetam ir jāietver izvirzītie pamati un argumenti, kā arī šo pamatu kopsavilkums, ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības pieteikumā ir jāizklāsta to saturs – pretējā gadījumā šie pamati ir nepieņemami –, līdz ar to abstrakta norāde neatbilst šī reglamenta prasībām. Analoģiskas prasības ir noteiktas saistībā ar iebildumu, kas ir izvirzīts kāda pamata atbalstam (šajā ziņā skat. spriedumus, 2012. gada 14. februāris, Itālija/Komisija, T‑267/06, nav publicēts, EU:T:2012:69, 35. punkts, un 2013. gada 12. septembris, Besselink/Padome, T‑331/11, nav publicēts, EU:T:2013:419, 37.–41. punkts un tajos minētā judikatūra).

76      Šajā lietā ir jānorāda, ka prasītājs nav precizējis trešā iebilduma saturu. Tas trešajā pamatā, kas attiecas uz kļūdām, kuras Komisija pieļāvusi apstrīdētā lēmuma 255.–260. punktā, vienīgi norāda uz “LESD 296. panta pārkāpumu”, nekādi neprecizējot, kāds ir šī pārkāpuma sastāvs. Līdz ar to saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu šis pamats ir nepieņemams.

77      Ceturtais iebildums būtībā ir par to, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 269. punktā nav precizējusi, vai tā ir uzskatījusi, ka sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas piešķiršana grūtībās nonākušam uzņēmumam principā ir izslēgta.

78      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 296. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam atbilstoši attiecīgā tiesību akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļo tiesību akta izdevējas iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un ļautu kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot konkrētās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā tiesību akta saturu, izklāstītā pamatojuma būtību un akta adresātu vai citu personu, uz kurām tas attiecas tieši un individuāli, iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, Slovēnija/Komisija, T‑507/12, nav publicēts, EU:T:2016:35, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Turklāt valsts atbalsta jomā vajadzīgā saikne starp ieinteresēto personu izvirzītajiem pamatiem formālās izmeklēšanas procedūras gaitā un Komisijas lēmuma pamatojumu nevar nozīmēt, ka Komisijai ir pienākums noraidīt visus argumentus, kas izvirzīti šo pamatu atbalstam. Ir pietiekami izklāstīt faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma kontekstā (skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, Slovēnija/Komisija, T‑507/12, nav publicēts, EU:T:2016:35, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Šajā gadījumā Komisijai nebija nepieciešams apstrīdētā lēmuma 269. punktā precizēt, vai tā ir uzskatījusi, ka sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas piešķiršana grūtībās nonākušam uzņēmumam principā ir izslēgta. Bija pietiekami, kā turklāt tas ir apstrīdētajā lēmumā, ka Komisija saskaņā ar 2011. gada VTNP nostādņu 9. punktu un ņemot vērā 2011. gada VTNP lēmuma nosacījumu neizpildi šajā lietā norāda, ka šīs kompensācijas saderīgums ir jāizvērtē atbilstoši pamatnostādnēm par atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai. Tādējādi šī norāde skaidri izklāsta noteicošos tiesiskos apstākļus, saskaņā ar kuriem Komisija uzskatīja par nepieciešamu šajā lietā piemērot minētās pamatnostādnes. Līdz ar to Komisijai nebija nepieciešams vēl detalizētāk izklāstīt teorētiskos postulātus, ar kuriem pamatota tās argumentācija, jo apstrīdētā lēmuma 269. punkts ļauj, pirmkārt, RAS saprast šo argumentāciju un apspriest šos postulātus šajā prasībā, konkrēti, ceturtajā pamatā, un, otrkārt, Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi. Līdz ar to ceturtais iebildums ir jānoraida.

81      Piektais iebildums būtībā ir par to, ka Komisija šajā lietā nav pamatojusi 2011. gada VTNP pamatnostādņu 14., 19., 20., 39. un 60. punktā paredzēto principu piemērošanu, lai gan saskaņā ar šo pašu pamatnostādņu 61. punktu šie principi neesot piemērojami apstrīdētajam kompensācijas pasākumam.

82      Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, gluži kā to Komisija paveikusi savā aizstāvības rakstā, ka šis iebildums ir balstīts uz premisu, ka apstrīdētā sabiedrisko pakalpojumu kompensācija atbilstot nosacījumiem, kas izklāstīti 2011. gada VTNP lēmuma 2. panta 1. punktā, un ka līdz ar to saskaņā ar 2011. gada VTNP pamatnostādņu 61. punktu to 14., 19., 20., 39. un 60. punkts nav piemērojami šai kompensācijai. Taču iepriekš apstrīdētajā lēmumā, proti, tā 255.–260. punktā, Komisija ir izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka 2011. gada VTNP lēmuma piemērošanas nosacījumi nebija izpildīti šajā lietā. Līdz ar to tai vēlāk nebija jāpamato, kādēļ tā izvērtēja apstrīdēto kompensāciju atbilstoši 2011. gada VTNP pamatnostādņu 14., 19., 20., 39. un 60. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

83      Šajos apstākļos piektais iebildums var vienīgi tikt noraidīts, un līdz ar to sestā pamata pirmā daļa ir jānoraida kopumā.

–       Par otro daļu, kas izriet no tiesību uz aizstāvību pārkāpuma

84      RAS apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pirmo reizi kvalificējusi Saremar kā grūtībās nonākušu uzņēmumu. Tā uzskata, ka šis jautājums netika apspriests debatēs atbilstoši sacīkstes principam administratīvajā procesā.

85      Komisija atbild, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību administratīvajā procesā nevar tikt izvirzītas šajā lietā.

86      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ieinteresētās personas LESD 108. panta 2. punkta nozīmē valsts atbalsta pārbaudes procedūrā vienīgi var paziņot Komisijai visu informāciju, lai nodrošinātu tai skaidrību saistībā ar tās rīcību nākotnē, un tās nevar pašas iesaistīties sacīkstes procesā ar Komisiju, kāds tiek uzsākts par labu attiecīgajai dalībvalstij. Ieinteresēto personu LESD 108. panta 2. punkta nozīmē starpā ir ne tikai atbalsta saņēmēji vai attiecīgajā gadījumā to konkurenti, bet arī valsts administratīvi teritoriālas vienības, kas piešķīrušas atbalstu, kā RAS šajā lietā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 181. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2011. gada 12. maijs, Région Nord‑Pas‑de‑Calais un Communauté d’Agglomération du Douaisis/Komisija, T‑267/08 un T‑279/08, EU:T:2011:209, 87. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to šajā lietā tas, ka starp RAS un Komisiju nenotika sacīkstes principam atbilstošas debates formālās izmeklēšanas procedūrā saistībā ar jautājumu, vai Saremar bija jākvalificē par grūtībās nonākušu uzņēmumu, nav prasītāja tiesību uz aizstāvību pārkāpums. Katrā ziņā, kā Komisija to ir pamatoti uzsvērusi, lēmuma par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu 260. un 261. apsvērumā ir tieši norādīts uz hipotēzi, saskaņā ar kuru Saremar bija grūtībās nonācis uzņēmums, vienlaikus norādot, ka pašreizējā posmā Komisijas rīcībā šajā ziņā nav norāžu. Tādēļ šīs procedūras laikā RAS bija jāizmanto tai sniegtā iespēja iesniegt apsvērumus un informāciju par šo jautājumu, ja tā to uzskatīja par nepieciešamu.

87      Tādējādi ir jānoraida sestā pamata otrā daļa un līdz ar to sestais pamats pilnībā.

 Par otro pamatu par LESD 107. panta 1. punkta un 106. panta 2. punkta pārkāpumu, kā arī par Komisijas pieļautajām acīmredzamajām kļūdām vērtējumā, piemērojot Altmark nosacījumus

88      Otrais pamats attiecas uz pirmo trīs Altmark nosacījumu piemērošanu, kuru Komisija veikusi apstrīdētā lēmuma 167.–224. punktā. Šis pamats sastāv no piecām daļām. Pirmās trīs daļas attiecas uz pirmo Altmark nosacījumu, taču ceturtā un piektā daļa attiecīgi attiecas uz otro un trešo nosacījumu. RAS būtībā uzskata, ka acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kuras Komisija pieļāvusi, piemērojot šos nosacījumus, ir LESD 107. panta 1. punkta un 106. panta 2. punkta pārkāpums.

89      Vispirms ir jānorāda, ka Vispārējai tiesai ir pēc būtības jāpārbauda RAS argumentācija, kas sniegta otrā pamata dažādo daļu atbalstam, vienīgi saistībā ar apgalvoto LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, nevis saistībā ar apgalvoto LESD 106. panta 2. punkta pārkāpumu. Altmark nosacījumu vienīgais mērķis ir kvalificēt attiecīgu pasākumu kā valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, lai noteiktu, vai pastāv pienākums paziņot par šo pasākumu Komisijai, ja tas ir jauns atbalsts, vai sadarboties ar šo iestādi jau esoša atbalsta gadījumā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, M6 un TF1/Komisija, T‑568/08 un T‑573/08, EU:T:2010:272, 128. un 129. punkts un tajos minētā judikatūra). Taču šie nosacījumi neattiecas uz šī atbalsta saderīguma noteikšanu saistībā ar LESD 106. panta 2. punktu; šī noteikšana pēc definīcijas implicē to, ka pasākums jau ir kvalificēts kā valsts atbalsts. Līdz ar to, ciktāl ar šo pamatu tiek apgalvots LESD 106. panta 2. punkta pārkāpums, tas ir neiedarbīgs.

90      Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai kādu atbalstu kvalificētu par valsts atbalstu, ir jābūt izpildītiem visiem LESD 107. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Šie nosacījumi ir šādi: pirmkārt, tam ir jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu, otrkārt, šādai iejaukšanās darbībai ir jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, treškārt, tai jāpiešķir priekšrocība tās saņēmējam, ceturtkārt, ar to tiek kropļota konkurence vai tiek radīti tās kropļošanas draudi (skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, EasyPay un Finance Engineering, C‑185/14, EU:C:2015:716, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

91      Tādējādi, lai pasākumu kvalificētu par valsts atbalstu, LESD 107. panta 1. punktā it īpaši tiek prezumēta uzņēmumam dotas priekšrocības esamība. Kā tiesa ir nospriedusi 2003. gada 24. jūlija sprieduma AltmarkTrans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) 87. punktā, LESD 107. panta 1. punkts neattiecas uz valsts iejaukšanos, kas tiek uzskatīta par kompensāciju par saņēmēju uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem, pildot sabiedrisko pakalpojumu saistības, tādēļ, ka šie uzņēmumi patiesībā negūst finansiālas priekšrocības un minētā pasākuma sekas nav šiem uzņēmumiem labvēlīgāku konkurences apstākļu radīšana salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem (spriedumi, 2003. gada 24. jūlijs, AltmarkTrans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 87. punkts, un 2015. gada 22. oktobris, EasyPay un Finance Engineering, C‑185/14, EU:C:2015:716, 45. punkts).

92      Tomēr, lai konkrētajā gadījumā šāda kompensācija netiktu atzīta par valsts atbalstu, ir jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem. Pirmkārt, saņēmējs uzņēmums patiešām ir saņēmis uzdevumu sniegt sabiedrisko pakalpojumu, un šie pienākumi tikuši skaidri noteikti. Otrkārt, kompensācijas aprēķināšanas pamatā esošie parametri ir tikuši noteikti iepriekš objektīvi un pārskatāmi, lai izvairītos no tā, ka šī kompensācija varētu ietvert ekonomisku priekšrocību, atbalstot ieguvēju uzņēmumu salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem. Treškārt, kompensācija nepārsniedz nepieciešamo, lai segtu visas vai daļu izmaksu, ko radījusi šāda sabiedriskā pakalpojuma izpilde, ievērojot ar to saistītos ienākumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu veikšanu. Ceturtkārt, ja sabiedriskos pakalpojumus veicošā uzņēmuma izvēle konkrētā gadījumā nav izdarīta publiskā iepirkuma procedūrā, kompensācijas līmenis ir jānosaka, pamatojoties uz izmaksu analīzi vidēja lieluma uzņēmumam, kas ir labi pārvaldīts un atbilstoši aprīkots, lai spētu izpildīt šo sabiedrisko pakalpojumu nepieciešamās prasības, ņemot vērā uz šo pienākumu izpildi attiecināmos ieņēmumus, kā arī ar šo pienākumu izpildi saistīto saprātīgo peļņu (spriedumi, 2003. gada 24. jūlijs, AltmarkTrans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 88.–93. punkts, un 2009. gada 11. marts, TF1/Komisija, T‑354/05, EU:T:2009:66, 128. punkts).

93      Līdz ar to valsts iejaukšanās, kas neatbilst vienam vai vairākiem Altmark nosacījumiem, var tikt uzskatīta par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, ciktāl pārējie nosacījumi, kas nepieciešami kvalificēšanai par atbalstu un kas paredzēti šajā pantā, ir izpildīti (šajā ziņā skat. spriedumus, 2003. gada 24. jūlijs, AltmarkTrans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 94. punkts, un 2009. gada 11. marts, TF1/Komisija, T‑354/05, EU:T:2009:66, 129. punkts).

94      No iepriekš minētā izriet, ka Altmark nosacījumiem, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai valsts iejaukšanos sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas formā nevarētu kvalificēt kā valsts atbalstu, ir kumulatīvs raksturs. Turklāt šie nosacījumi atšķiras viens no otra un katram no tiem ir savs mērķis (spriedums, 2016. gada 18. februāris, Vācija/Komisija, C‑446/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:97, 31. punkts). Tādējādi, pārbaudot valsts atbalstu, Komisijai nav jāizvērtē visi nosacījumi, ja tā konstatē, ka viens vai vairāki no tiem nav izpildīti (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 11. marts, TF1/Komisija, T‑354/05, EU:T:2009:66, 142., 143. un 146. punkts). Tāpat tas, ka Komisija ir kļūdaini konstatējusi, ka viens no nosacījumiem nav izpildīts, nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ja turklāt Komisija ir veikusi analoģisku konstatāciju saistībā ar kādu citu no šiem nosacījumiem, kurā nav pieļauta kļūda. Šī pēdējā minētā konstatācija pati par sevi ir pietiekama, lai secinātu, ka ar apstrīdēto pasākumu tiek piešķirta ekonomiska priekšrocību, kuras dēļ šo pasākumu var kvalificēt kā valsts atbalstu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 26. novembris, Abertis Telecom un Retevisión I/Komisija, T‑541/13, nav publicēts, pašlaik tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2015:898, 64. un 112. punkts).

95      Šajos apstākļos šajā lietā ir atbilstoši izvērtēt visas šī pamata dažādās daļas. Katra no šīm daļām attiecas uz kādu no Altmark nosacījumiem, un līdz ar to neviena no tām pati par sevi nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

96      Turklāt, gluži kā izriet no apstrīdētā lēmuma 173. punkta, Komisija ir uzskatījusi, ka skaidrības labad ir visatbilstošāk sākt izvērtēt Altmark nosacījumu ievērošanu ar apstrīdēto kompensācijas pasākumu, analizējot to saistībā ar otro no šiem nosacījumiem. Turklāt minētā lēmuma 179. punktā tā ir pabeigusi šo analīzi, uzskatot, ka šis nosacījums nav izpildīts un ka līdz ar to sabiedrisko pakalpojumu kompensācija piešķīra Saremar priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Vienīgi pēc šīs analīzes Komisija secīgi izvērtēja pirmo (apstrīdētā lēmuma 180.–219. punkts) un trešo Altmark nosacījumu (apstrīdētā lēmuma 220.–223. punkts). Tādējādi vispirms ir jāizvērtē RAS argumenti, kas attiecas uz Komisijas kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā saistībā ar otrā Altmark nosacījuma piemērošanu un kas ir izklāstīti šī pamata ceturtās daļas atbalstam.

97      RAS būtībā apgalvo, ka otrais Altmark nosacījums nepieprasa, lai lēmumos, ar kuriem tiek piešķirts sabiedrisko pakalpojumu mandāts, tiktu tieši norādīts attiecīgais kompensācijas pasākums. Tādējādi, gluži kā šajā lietā, pietiekot, ka iepriekš pārskatāmi un objektīvi ir definēti visi publiskā pakalpojuma organizēšanas un ekspluatācijas kritēriji, ļaujot identificēt ar tiem saistītās izmaksas un ieņēmumus. Turklāt atsevišķas grāmatvedības uzskaites ieviešana saistībā ar Saremar veikto maršrutu ar kontinentu ekspluatēšanu šajā lietā esot novērsusi jebkādu pārmērīgu kompensāciju un šķērsfinansējumu. Turklāt RAS uzskata, ka tā nav izslēgusi ekspluatēšanas deficītu, ciktāl tā uzdeva Saremar veikt tās sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu jebkurā gadījumā. Visbeidzot RAS uzskata, ka Komisijas 2008. gada 8. jūlija Lēmums 2009/611/EK par pasākumiem C 58/02 (ex N 118/02), kurus Francija īstenojusi Société Nationale Maritime Corse‑Méditerranée (SNCM) labā (OV 2009, L 225, 180. lpp.; turpmāk tekstā – “SNCM lēmums”), apstiprinot Komisijas iespēju apstiprināt sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju, kas izmaksāta a posteriori.

98      Savā aizstāvībā Komisija būtībā atkārto apsvērumus, kurus tā izklāstījusi apstrīdētā lēmuma 174.–177. punktā un atbilstoši kuriem tā secināja, ka otrais Altmark nosacījums nav izpildīts šajā lietā. Turklāt tā apgalvo, ka SNCM lēmums nav atbilstošs. Iestājoties lietā, CIN būtībā apstiprina šo argumentāciju.

99      Vispirms ir jāatgādina, ka, lai apstrīdētā lēmuma 179. punktā konstatētu, ka otrais Altmark nosacījums nav izpildīts šajā lietā, Komisija minētā lēmuma 174.–177. punktā uzskatīja, ka apstrīdētā kompensācijas pasākuma aprēķināšanas parametri nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas objektīvā un pārskatāmā veidā noteikti iepriekš. Tā norāda, ka lēmumos, kuros noteikts Saremar sabiedrisko pakalpojumu uzdevums, nebija paredzēta nekāda kompensācija, kura bija pat izslēgta. Tādējādi saskaņā ar apstrīdēto lēmumu iepriekš minētie RAS lēmumi balstījās uz postulātu, ka Saremar šis sabiedrisko pakalpojumu uzdevums bija jāizpilda ja ne rentabli, tad vismaz, uzturot budžeta līdzsvaru, un vienīgi pēc tam, kad parādījās deficīts, kas izriet no šī uzdevuma, tika izmantots kompensācijas mehānisms (apstrīdētā lēmuma 174.–177. punkts). Tā piebilst, ka, tā kā, gluži kā tā to turpmāk konstatēšot pirmā Altmark nosacījuma piemērošanā, pienākumi saistībā ar tarifu līmeņiem nebija skaidri definēti, arī paši kompensācijas aprēķināšanas parametri, kuri ir obligāti saistīti ar šiem tarifu līmeņiem, nevarēja iepriekš tikt noteikti objektīvā un pārskatāmā veidā (apstrīdētā lēmuma 178. punkts).

100    Šajā ziņā, kā ir atgādināts šī sprieduma 92. punktā, otrais Altmark nosacījums paredz, ka parametriem, uz kuriem pamatojoties aprēķina kompensāciju, jābūt iepriekš noteiktiem objektīvā un pārskatāmā veidā, lai novērstu situāciju, ka tā rada ekonomisku priekšrocību par labu saņēmējam uzņēmumam salīdzinājumā ar konkurentu uzņēmumiem.

101    Gluži kā Vispārējā tiesa ir vairākas reizes norādījusi, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, lai ne tikai definētu sabiedrisko uzdevumu pakalpojumu, uz kuru attiecas pirmais Altmark nosacījums, bet arī saistībā ar šo sabiedrisko pakalpojumu izmaksu kompensācijas noteikšanu. Tādējādi, tā kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (VTNP) jomā nepastāv Savienības tiesiskais regulējums, Komisija nav pilnvarota vērtēt nedz publiskajam pārvaldniekam uzticēto sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu veikšanas apjomu, it īpaši ar pakalpojumu saistīto izmaksu līmeni, nedz arī to, vai dalībvalsts iestādes izdarījušas piemērotu politisku izvēli šajā ziņā, nedz publiskā pārvaldnieka ekonomisko efektivitāti (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 16. jūlijs, Zweckverband Tierkörperbeseitigung/Komisija, T‑309/12, nav publicēts, EU:T:2014:676, 104. un 148. punkts un tajos minētā judikatūra).

102    Visbeidzot, it īpaši tādēļ, ka publisko pakalpojumu izmaksu kompensācijas noteikšana ir pakļauta ierobežotai pārbaudei no iestāžu puses, otrais Altmark nosacījums nozīmē, ka minētajām iestādēm ir jāspēj pārbaudīt iepriekš noteiktu objektīvu un pārskatāmu parametru esamība, jo šiem parametriem ir jābūt precizētiem tā, lai izslēgtu jebkādu VTNP koncepta ļaunprātīgu izmantošanu no dalībvalsts puses, ar kuru publiskajam pārvaldniekam tiek piešķirta ekonomiska priekšrocība kompensācijas formā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 16. jūlijs, Zweckverband Tierkörperbeseitigung/Komisija, T‑309/12, nav publicēts, EU:T:2014:676, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

103    Tādējādi šis nosacījums ļauj dalībvalstīm brīvi izvēlēties praktisko kārtību, lai nodrošinātu tā izpildi, ciktāl kompensācijas aprēķina parametru noteikšanas kārtība paliek objektīva un pārskatāma. Komisijas vērtējumam šajā ziņā ir jābūt balstītam uz konkrētu juridisko un ekonomisko apstākļu analīzi, kurus ņemot vērā, ir noteikti šie parametri (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 7. novembris, CBI/Komisija, T‑137/10, EU:T:2012:584, 192. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Šajā lietā ir jākonstatē, ka Komisijas analīzē, kas veikta apstrīdētā lēmuma 174.–177. punktā un kurā tā it īpaši norāda uz to, ka kompensācija nekādā veidā netika noteikta iepriekš, nav pieļauta kļūda.

105    No lietas materiāliem izriet, ka nevienā no reģionālajiem lēmumiem, kuri norādīti šī sprieduma 6.–9. punktā un ar kuriem RAS ir pilnvarojusi Saremar nodrošināt maršrutus ar kontinentu un ir precizējusi ar to saistītos sabiedrisko pakalpojumu pienākumus, nav tiešā veidā vai pat netieši paredzēta publisko pakalpojumu kompensācijas izmaksāšana, kas atbilst izmaksām, kuras radušās, izpildot iepriekš minētos pienākumus. Tieši pretēji, kā to Komisija uzsvērusi apstrīdētā lēmuma 174.–177. punktā, visi šie lēmumi ir snieguši Saremar norādes, lai noteiktu īstenojamos maršrutus un tarifus, kā arī lai grozītu šos tarifus ar nolūku saskaņot pieprasījumu pēc transporta ar ekonomiskā un finansiālā līdzsvara nodrošināšanas mērķi. Tādējādi šie lēmumi ir balstīti uz postulātu, ka iepriekš minēto publisko pakalpojumu pienākumu izpilde ir jāveic tirgus apstākļos, līdz ar to saglabājot darbības dzīvotspēju, neizmantojot publisko pakalpojumu kompensāciju, kuru izmaksāja RAS. Visbeidzot, kā to Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 177. punktā, Reģionālajā lēmumā Nr. 48/65 ir tieši pamatots pienākums uzturēt ekonomisko līdzsvaru saistībā ar maršrutiem ar kontinentu, norādot uz mērķi izvairīties no nesaderīga valsts atbalsta izmaksāšanas.

106    Šajos apstākļos Komisija pamatoti uzskatīja, ka prasība iepriekš noteikt objektīvus un pārskatāmus parametrus sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas aprēķināšanai nevar tikt uzskatīta par izpildītu šajā lietā. Tā tas nevarēja būt gadījumā, kad RAS nepieņēma tiesību normas, ar kurām paredzēta šādas kompensācijas piešķiršana, un saistībā ar attiecīgo sabiedrisko pakalpojumu organizēšanas kārtību, kas ir aprakstīta iepriekš 105. punktā un kas vismaz principā izslēdz šādu kompensāciju. Protams, kā ir ticis atgādināts šī sprieduma 103. punktā, saistībā ar otro Altmark nosacījumu judikatūrā ir atzīta plaša valsts iestāžu rīcības brīvība, lai noteiktu attiecīgās sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas aprēķināšanas kārtību. Tomēr šajā ziņā šī rīcības brīvība neatbrīvo valsts iestādes no pienākuma iepriekš paredzēt sabiedriskā pakalpojuma kompensāciju. Tādējādi šīs kompensācijas aprēķināšanas kārtības iepriekšēja noteikšana ir nepieciešama, lai otrais Altmark nosacījums būtu izpildīts, un tā pēc definīcijas prezumē, ka jau iepriekš ir nolemts par šādas kompensācijas piešķiršanu.

107    Visbeidzot, kā to Komisija būtībā ir norādījusi atbildē uz repliku, valsts iestādēm ir brīvība, ja tās to uzskata par atbilstošu, paredzēt sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu, kura finanšu līdzsvars ir pilnībā nodrošināts ar ieņēmumiem no darbības, neizmantojot sabiedriskā pakalpojuma kompensāciju. Protams, sabiedrisko pakalpojumu pienākumu uzlikšana parasti ietver to, ka ekspluatētājam tiek piešķirta kompensācija kā atlīdzība. Tomēr, neesot Savienības tiesiskajam regulējumam VTNP jomā, Savienības tiesības neliedz to, ka šāda sabiedriskā pakalpojuma kompensācija netiek paredzēta. Šajā lietā, kā to Komisija ir pamatoti norādījusi apstrīdētā lēmuma 174. punktā, rīcības brīvība, kuru RAS ar iepriekš 6.–9. punktā izklāstītajiem reģionālajiem lēmumiem ir piešķīris Saremar, lai pielāgotu tās tarifus, bija tieši paredzēta, lai šai sabiedrībai ļautu saglabāt tās darbības finanšu un ekonomisko līdzsvaru tirgus ekonomikas apstākļos bez nepieciešamības izmantot publisko finansējumu.

108    Tomēr šajā situācijā, kurā tika izslēgta Saremar uzdevuma finansēšana ar publiskajiem resursiem, apstrīdētais kompensācijas pasākums, kurš tika piešķirts vēlāk sakarā ar ekspluatēšanas deficītu, kas izrietēja no šīs darbības, nevar tikt uzskatīts par sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju atbilstoši 2003. gada 24. jūlija spriedumam AltmarkTrans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415). Tā kā šīs pasākums nebija paredzēts iepriekš, tas tādēļ nevarēja tikt aprēķināts, kā tas ir prasīts atbilstoši otrajam Altmark nosacījumam, pamatojoties uz objektīviem un pārskatāmiem parametriem, kas paši ir iepriekš definēti. Tādējādi, kā to Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 176. punktā, vienīgi 2012. gada Reģionālajā likumā Nr. 15 RAS nolēma izmaksāt Saremar subsīdiju EUR 10 miljonu apmērā, lai “nosegtu eventuālo deficītu”, kas izriet no Saremar nodrošinātajiem maršrutiem ar kontinentu. Turklāt šajā reģionālajā likumā nekādi nav norādīts, uz kādu parametru pamata šīs subsīdijas summa tika noteikta.

109    No iepriekš minētā izriet, ka, pamatojoties vienīgi uz apstrīdētā lēmuma 174.–177. punktu, Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka šajā lietā nav izpildīts otrais Altmark nosacījums.

110    Pārējie argumenti, kurus RAS norādījusi otrā pamata ceturtās daļas atbalstam, šo secinājumu neatspēko.

111    Pirmām kārtām RAS arguments, saskaņā ar kuru tas, ka reģionālajos lēmumos, ar kuriem Saremar tiek piešķirts sabiedrisko pakalpojumu mandāts, nav tiešas norādes uz sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju, nav pretrunā otrajam Altmark nosacījumam, nav pamatots.

112    Šajā ziņā, pirmkārt, ne 2011. gada VTNP pamatnostādnes, ne Komisijas 2012. gada 11. janvāra paziņojums par Eiropas Savienības atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu (OV 2012, C 8, 4. lpp.), uz kuriem pamatojas RAS, neatbalsta šo argumentu. Gluži kā prasītājs pats ir norādījis, no šiem paziņojumiem vienīgi izriet, ka Komisija uzskata, ka kompetentajām iestādēm nav iepriekš jānosaka precīza kompensācijas summa vai noteikta formula, kas ļauj aprēķināt šo summu. Taču no šiem paziņojumiem nekādā veidā neizriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka šīs pašas iestādes, gluži kā RAS, varētu iepriekš neparedzēt kompensācijas izmaksāšanu. Šajā ziņā, kā tas ir norādīts šī sprieduma 106. punktā, plašā rīcības brīvība, kas ir valsts iestādēm, lai noteiktu sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas aprēķināšanas parametrus, nevar pēc definīcijas atbrīvot šīs iestādes no tā, ka šāda kompensācija ir jāparedz iepriekš.

113    Otrkārt, SNCM lēmums arī nevar tikt izvirzīts šī argumenta atbalstam. Pirmkārt, kā to Komisija ir pamatoti atgādinājusi, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi LESD 107. panta 1. punktā, kā tas ir interpretēts 2003. gada 24. jūlija spriedumā AltmarkTrans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415), ir jāizvērtē lēmuma, ar kuru sabiedrisko pakalpojumu kompensācija ir kvalificētā kā valsts atbalsts, tiesiskums, nevis saistībā ar agrāko lēmumpieņemšanas praksi, pat ja tā ir pastāvīga (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 15. jūnijs, Regione autonoma della Sardegna/Komisija, T‑171/02, EU:T:2005:219, 177. punkts un tajā minētā judikatūra). Otrkārt un katrā ziņā, kā to Komisija norādījusi atbildē uz repliku, SNCM lēmums neļauj apstiprināt prasītāja argumentu. Tādējādi, pretēji tam, ko prasītājs apgalvo replikā, no minētā lēmuma 253. punkta izriet, ka sabiedriskā pakalpojuma kompensācija, kas piešķirta SNCM, bija atšķirībā no apstrīdētā kompensācijas pasākuma noteikta iepriekš konvencijā par sabiedrisko pakalpojumu mandātu, kura noslēgta starp Francijas iestādēm un šo uzņēmumu. Turklāt šajā pašā SNCM lēmumā Komisija ir uzskatījusi, ka šī kompensācija ir valsts atbalsts atbilstoši Altmark nosacījumiem.

114    Otrām kārtām tas, ka visi kritēriji, kas nepieciešami, lai identificētu un precīzi aprēķinātu izmaksas un ieņēmumus saistībā ar attiecīgo sabiedrisko pakalpojumu, esot definēti RAS lēmumos, ar kuriem Saremar ir piešķirts mandāts, un tas, ka ar Reģionālo lēmumu Nr. 20/57 esot izveidota atsevišķa grāmatvedības sistēma attiecībā uz minēto sabiedrisko pakalpojumu, nevar pierādīt to, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot otro Altmark nosacījumu.

115    No vienas puses, postulāts, uz kura ir balstīti šī sprieduma 114. punktā izklāstītie argumenti, ir kļūdains. Kā RAS pats ir atzinis prasības pieteikumā, visi kritēriji, kas nepieciešami, lai identificētu un aprēķinātu izmaksas un ieņēmumus saistībā ar attiecīgo sabiedrisko pakalpojumu, nebija iepriekš definēti, jo reģionālajos lēmumos, ar kuriem Saremar piešķirts mandāts, netika ņemts paredzamais satiksmes apjoms maršrutos ar kontinentu, kuri šim uzņēmumam bija jānodrošina. Acīmredzami runa ir par mainīgu apstākli, kuram var būt būtiska nozīme attiecīgās darbības ekonomiskā līdzsvara nodrošināšanā un līdz ar to eventuālās kompensācijas aprēķināšanā, kura nepieciešama šī līdzsvara nodrošināšanai. Tādējādi RAS netieši, bet noteikti atzīst, ka iepriekš minētajos reģionālajos lēmumos nebija ņemts vērā noteicošs elements, lai noteiktu kompensācijas summas aprēķināšanas objektīvos parametrus.

116    No otras puses, tas, ka minētie reģionālie lēmumi atviegloja grāmatvedības elementu identifikāciju, kuri nepieciešami eventuālās kompensācijas summas aprēķināšanai, nav noteicošs šajā lietā. Pat pieņemot, ka tas ir pierādīts, šis apstāklis nevar kompensēt to, ka šajos lēmumos nebija ietvertas tiesību normas, ar kurām paredzēta publiskā pakalpojuma kompensācijas piešķiršana, un līdz ar to nevar kompensēt šī pakalpojuma aprēķināšanas objektīvos un pārskatāmos parametrus. Konkrētāk, ir jāuzsver, ka šajos reģionālajos lēmumos nekas nenorāda, ka grāmatvedības elementi, kurus norādījusi RAS, bija jāizmanto sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas summas aprēķināšanai, jo šī kompensācija, kā tas ir norādīts šī sprieduma 106. punktā, principā ir izslēgta.

117    Turklāt, kā to norāda Komisija, no Reģionālā lēmuma Nr. 20/57 formulējuma izriet, ka atsevišķās grāmatvedības sistēmas, kas ieviesta ar šo lēmumu, mērķis bija garantēt attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma ekonomisko un finanšu līdzsvaru tirgus ekonomikas apstākļos. Konkrētāk, kā to RAS pats ir norādījis prasības pieteikumā, šī atsevišķā grāmatvedības sistēma bija tostarp paredzēta, lai izvairītos no tā, ka izdevumi, kas saistīti ar šo sabiedrisko pakalpojumi, tiek kompensēti ar ieņēmumiem no maršrutiem ar mazajām piekrastes salām un Korsiku, kurus nodrošina Saremar sabiedriskā pakalpojuma konvencijā un kuros tostarp ietilpa sabiedriskā pakalpojuma kompensācija, kas izmaksāta saskaņā ar šo konvenciju.

118    Visbeidzot RAS nevar pamatoti balstīties uz to, ka atbilstošo grāmatvedības elementu iepriekšēja identificēšana reģionālajos lēmumos, ar kuriem tiek noteikts sabiedriskā pakalpojuma mandāts un ieviesta atsevišķa grāmatvedības sistēma, esot ļāvusi izvairīties no pārmērīgas kompensācijas.

119    Kā ir atgādināts šī sprieduma 92. punktā, prasība par pārmērīgas kompensācijas neesamību ir atbilstoša trešā Altmark nosacījuma izvērtēšanā, bet nevis otrā nosacījuma izvērtēšanā, saistībā ar kuru ir vienīgi jāpārbauda tas, vai ir iepriekš noteikti objektīvi un pārskatāmi aprēķināšanas parametri šīs kompensācijas summas noteikšanai. Lai gan starp šiem nosacījumiem ir noteikta savstarpējā saistība, kā tas ir norādīts šī sprieduma 94. punktā, šiem visiem nosacījumiem ir jābūt izpildītiem atsevišķi, lai apstrīdētais kompensācijas pasākums netiktu kvalificēts kā atbalsts.

120    Šajā ziņā prasītājs nesekmīgi norāda uz 2008. gada 12. februāra sprieduma BUPA u.c./Komisija (T‑289/03, EU:T:2008:29) 210. punktu. Saistībā ar šo punktu Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka lēmumā, par kuru ir strīds, Komisija bija pārbaudījusi, vai šajā gadījumā pastāv pārmērīga kompensācija, kurai bija nozīme trešā Altmark nosacījuma izvērtēšanā. Vispārējā tiesa no tā secina, ka Komisija būtībā netieši, bet noteikti vispirms izvērtēja, vai pastāv objektīvi un pārskatāmi parametri attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas summas aprēķināšanai, uz ko attiecās otrais Altmark nosacījums. Šī paša sprieduma 211. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka tai ir jāpārbauda, vai Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka otrais nosacījums ir izpildīts. Tādējādi, ne tuvu neatbalstīdams prasītāja argumentu, minētā sprieduma 210. punkts, apskatīts tā kontekstā, apstiprina nepieciešamību pārbaudīt, vai pastāv iepriekš noteikti objektīvi un pārskatāmi parametri apstrīdētā pasākuma kompensācijas summas noteikšanai neatkarīgi no pārmērīgas kompensācijas esamības (spriedums, 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija, T‑289/03, EU:T:2008:29, 210. un 211. punkts).

121    Trešām kārtām un visbeidzot ir jānorāda, ka, pretēji RAS apgalvojumiem, Saremar pienākums katrā ziņā izpildīt sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu, kurš tai uzticēts šajā gadījumā, lai nodrošinātu teritoriālo nepārtrauktību, ieskaitot uzņēmuma darbības deficīta gadījumā, nepierāda, ka otrais Altmark nosacījums ir izpildīts. Tieši pretēji, šāda pienākuma pastāvēšana nozīmē tieši to, ka, pretēji tam, kas izriet no šī sprieduma 6.–9. punktā apskatītajiem reģionālajiem lēmumiem, RAS nevarēja izslēgt sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas izmantošanu un ka līdz ar to tam šajos reģionālajos lēmumos ir bijusi jāparedz kompensācijas piešķiršana un objektīvi un pārskatāmi parametri tās summas noteikšanai.

122    No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija varēja pamatoti uzskatīt, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma 174.–177. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, ka apstrīdētais kompensācijas pasākums neatbilda otrajam Altmark nosacījumam. RAS norādītajam apstāklim, ka šī lēmuma 178. punktā Komisija esot pamatojusies uz kļūdainiem apsvērumiem, kas pausti pirmā Altmark nosacījuma izvērtēšanā saistībā ar Saremar rīcības brīvību noteikt un pielāgot savus tarifus, nav nozīmes. Ciktāl, kā ir norādīts iepriekš, apsvērumi, kas izklāstīti minētā lēmuma 174.–177. punktā, bija pietiekami, lai konstatētu, ka otrais Altmark nosacījums nebija izpildīts, tā 178. punktā izklāstītie apsvērumi tika noteikti sniegti papildus. Tādēļ RAS iebildums saistībā ar šo pēdējo punktu ir neiedarbīgs. Kļūdains motīvs nav pietiekams, lai atceltu aktu, kurā tas ir iekļauts, ja šis kļūdainais motīvs ir sniegts papildus un ir citi motīvi, kas ir pietiekami, lai pamatotu šo aktu (skat. spriedumu, 2012. gada 20. septembris, Francija/Komisija, T‑154/10, EU:T:2012:452, 99. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādēļ otrā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

123    Saistībā ar otrā pamata pārējām daļām ir jāuzskata, ka sakarā ar šī pamata ceturtās daļas noraidīšanu atbilstoši iepriekš 100.–122. punktā izklāstītajam pamatojumam tās ir neiedarbīgas.

124    Pirmkārt, kā tas norādīts iepriekš 94. punktā, ņemot vērā Altmark nosacījumu kumulatīvo un autonomo raksturu, Komisijai nav jāizvērtē visi šie nosacījumi, ja tā konstatē, ka viens no tiem nav izpildīts, un līdz ar to apstrīdētais pasākums ir jākvalificē kā valsts atbalsts. Otrkārt, ja Komisija ir pamatoti veikusi šādu konstatāciju, tas, ka tā, iespējams, ir kļūdījusies savos vērtējumos saistībā ar vienu vai vairākiem citiem nosacījumiem, principā nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

125    Šajā lietā, lai gan Komisija apstrīdētajā lēmuma ir izvērtējusi apstrīdēto kompensācijas pasākumu saistībā ar pirmajiem trīs Altmark nosacījumiem, tā tomēr uzskatīja, kā tas ir atgādināts iepriekš 96. punktā, ka ir jāizvērtē, vai apstrīdētais kompensācijas pasākums ir jākvalificē kā valsts atbalsts, sākot ar pārbaudi, vai ir izpildīts otrais no šiem nosacījumiem, un ir izvērtējusi pirmo un trešo nosacījumu vienīgi savas analīzes vēlākā stadijā. Turklāt apstrīdētā lēmuma 179. punktā Komisija, konstatējusi, ka otrais nosacījums nevar tikt uzskatīts par izpildītu, no tā izsecināja, ka ar minēto kompensāciju Saremar tika piešķirta priekšrocība LESD 107. panta nozīmē. Tādējādi apstrīdētajā lēmumā tā noteikti uzskatīja, ka šī otrā nosacījuma izvērtēšana ir pietiekama, lai secinātu, ka ar apstrīdēto kompensācijas pasākumu Saremar tiek piešķirta ekonomiska priekšrocība.

126    Protams, noteiktos gadījumos nevar tikt izslēgts tas, ka, ņemot vērā noteiktu savstarpējo saistību starp Altmark nosacījumiem, Komisijas secinājumu pamatotība saistībā ar vienu vai otru no šiem nosacījumiem var būt atkarīga no vērtējumu, kas veikti saistībā kādu citu no šiem nosacījumiem, pamatotības.

127    Tomēr, pirmkārt, kā tas ir konstatēts iepriekš 122. punktā, šajā lietā Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru otrais Altmark nosacījums nebija izpildīts, varēja tikt pamatots tikai ar pamatojumu, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 174.–177. punktā.

128    Otrkārt, šis pamatojums nekādā veidā nav atkarīgs no vērtējuma, ko Komisija veikusi pirmā un trešā Altmark nosacījuma izvērtēšanā.

129    Vispirms saistībā ar pirmā Altmark nosacījuma piemērošanu Komisija apstrīdētā lēmuma 181.–210. punktā būtībā ir uzskatījusi, ka Saremar uzliktie sabiedrisko pakalpojumu pienākumi nebija nepieciešami, jo, konkrēti, tie nebija tādi, kas garantētu tarifu ekonomisko pieejamību maršrutos starp Sardīniju un kontinentu. Ir jākonstatē, ka šiem apsvērumiem nav nekādas saiknes ar tiem, kas izklāstīti šī paša lēmuma 174.–177. punktā, kuri, kā ir norādīts iepriekš 99. punktā, ir balstīti uz konstatāciju, ka RAS lēmumos, ar kuriem noteikti Saremar sabiedrisko pakalpojumu pienākumi, nav paredzēta sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas piešķiršana.

130    Turpinot vēl joprojām saistībā ar pirmā Altmark nosacījuma piemērošanu Komisija apstrīdētā lēmuma 211.–219. punktā ir uzskatījusi, ka Saremar sabiedriskā pakalpojuma pienākumi nebija pietiekami skaidri definēti saistībā ar piemērojamo tarifu līmeni. Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 178. punktā Komisija, protams, norāda uz šo vērtējumu, lai no tā secinātu, ka kompensācijas summas aprēķināšanas parametri nevarēja tikt noteikti iepriekš pārskatāmā un objektīvā veidā, ņemot vērā šajā lietā esošo saikni starp šo parametru noteikšanu un šo tarifu līmeņa definēšanu. Tomēr, kā ir norādīts iepriekš 122. punktā, otrā Altmark nosacījuma piemērošanas kontekstā šī lēmuma 178. punktam ir papildu raksturs attiecībā uz šī paša lēmuma 174.–177. punktā izklāstītajiem apsvērumiem.

131    Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 220.–222. punktā Komisija ir pamatojusies vienīgi uz vērtējumiem saistībā ar nepieciešamības pēc sabiedriskā pakalpojuma neesamību un sabiedriskā pakalpojuma pienākumu nepietiekami skaidro definīciju, kuri veikti pirmā Altmark nosacījuma piemērošanas ietvaros, lai secinātu, ka līdz ar to trešais Altmark nosacījums, kas attiecas uz pārmērīgas kompensācijas neesamību, nevar tikt uzskatīts par izpildītu.

132    Tādēļ, pat pieņemot, ka, gluži kā to RAS apgalvo šī pamata pirmajā, otrajā, trešajā un piektajā daļā, Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka pirmais un trešais Altmark nosacījums nav izpildīts, šīs kļūdas nespēj atspēkot Komisijas secinājumu otrā nosacījuma analīzes beigās, atbilstoši kuram Saremar tika piešķirta ekonomiska priekšrocība ar apstrīdēto kompensācijas pasākumu. Tādēļ šīs pamata daļas ir jāuzskata par neiedarbīgām, līdz ar to, neesot nepieciešamībai uzdot veikt izmeklēšanas pasākumus, kurus RAS lūgusi pirmajā un otrajā daļā, šis pamats ir jānoraida pilnībā.

 Par trešo pamatu par kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamajām kļūdām vērtējumā saistībā ar 2005. gada VTNP lēmuma un 2011. gada VTNP lēmuma piemērošanu

133    Trešajā pamatā RAS būtībā apgalvo, ka Komisijas apstrīdētā lēmuma 249.–260. punktā veiktajā pārbaudē par apstrīdētā kompensācijas pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, ņemot vērā 2011. gada VTNP lēmumu, ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā un acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Šis pamats sastāv no trim daļām.

134    Vispirms ir jāatgādina, ka sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas, kas neatbilst Altmark nosacījumiem, taču atbilst visiem LESD 107. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, lai tiktu kvalificētās kā valsts atbalsts, var tomēr tikt atzītas par saderīgām ar iekšējo tirgu, it īpaši saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu (skat. spriedumu, 2012. gada 7. novembris, CBI/Komisija, T‑137/10, EU:T:2012:584, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

135    Ir arī jāatgādina, ka LESD 106. panta 2. punktā ir paredzēts, ka uz uzņēmumiem, kuriem uzticēti VTNP, attiecas konkurences noteikumi, ciktāl šo noteikumu piemērošana de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus, un ka nedrīkst tikt ietekmēta tirdzniecības attīstība tiktāl, lai kaitētu Savienības interesēm (skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, M6 un TF1/Komisija, T‑568/08 un T‑573/08, EU:T:2010:272, 136. punkts un tajā minētā judikatūra).

136    Tādējādi, kā ir atgādināts iepriekš 101. punktā, saskaņā ar judikatūru, kas ir piemērojama, gan piemērojot Altmark nosacījumus, gan piemērojot LESD 106. panta 2. punktu, tā kā šajā jomā nepastāv saskaņots Savienības tiesiskais regulējums, Komisija nav pilnvarota vērtēt nedz publiskā pārvaldnieka sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu veikšanas apjomu, proti, ar pakalpojumu saistīto izmaksu līmeni, nedz arī to, vai dalībvalsts iestādes izdarījušas piemērotu politisku izvēli šajā ziņā, nedz publiskā pārvaldnieka ekonomisko efektivitāti.

137    Tomēr, kā ir iepriekš norādīts 102. un 103. punktā, tādējādi valsts iestādēm piešķirtā plašā rīcības brīvība nevar būt neierobežota. Konkrētāk, LESD 106. panta 2. punkta piemērošanā šī plašā rīcības brīvība nevar traucēt Komisijai pārbaudīt, vai var tikt piešķirta atkāpe no šajā tiesību normā paredzētā valsts atbalsta aizlieguma.

138    Turklāt ir jānorāda, ka rīcības brīvības, kas ir Komisijai saistībā ar LESD 106. panta 2. punkta piemērošanu, īstenošana, lai noteiktu valsts pasākuma, kuru tā ir kvalificējusi par valsts atbalstu, saderību ar iekšējo tirgu, ietver sarežģītus ekonomiskus un sociālus vērtējumus. Tādējādi Savienības tiesa, pārbaudot šīs brīvības īstenošanas tiesiskumu, Komisijas vērtējumu nevar aizstāt ar savu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Banco Privado Português un Massa Insolvente do Banco Privado Português, C‑667/13, EU:C:2015:151, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

139    Visbeidzot saistībā ar LESD 106. panta 2. punkta piemērošanu dalībvalstu un Komisijas rīcības brīvība var tikt ierobežota ar direktīvām un lēmumiem, kurus šī iestāde ir kompetenta pieņemt, pamatojoties uz LESD 106. panta 3. punktu. Tādējādi Komisija ir secīgi pieņēmusi 2005. gada VTNP lēmumu un 2011. gada VTNP lēmumu, lai definētu nosacījumus, saskaņā ar kuriem sabiedriskā pakalpojuma kompensācija var tikt uzskatīta par atbilstošu LESD 106. panta 2. punktam un līdz ar to tiek atbrīvota no jauna atbalsta paziņošanas pienākuma, kas paredzēts LESD 108. panta 3. punktā. Kā izriet no 2011. gada VTNP lēmuma 11. un 12. panta, ar šo lēmumu ir atcelts 2005. gada VTNP lēmums un tas stājās spēkā 2012. gada 31. janvārī.

–       Par trešā pamata pirmo daļu par kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar 2005. gada VTNP lēmuma un 2011. gada VTNP lēmuma piemērojamību ratione temporis

140    Ar trešā pamata pirmo daļu RAS apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini piemērojusi 2011. gada VTNP lēmumu, lai gan 2005. gada VTNP lēmums bija piemērojams lietas faktiem ratione temporis. Šajā ziņā tā apgalvo, ka visi būtiskie Saremar sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma elementi jau bija definēti pirms 2011. gada VTNP lēmuma stāšanās spēkā un ka reģionālie lēmumi, kuros definēti Saremar sabiedriskā pakalpojuma uzdevumi, paredzēja kompensāciju iespējamā deficīta gadījumā.

141    Komisija un CIN būtībā atbild, ka apstrīdētais atbalsts tika piešķirts vienīgi 2012. gada augustā.

142    Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts atbalsts ir jāuzskata par piešķirtu, ja kompetentās valsts iestādes ir pieņēmušas juridiski saistošu aktu, ar kuru tās apņemas izmaksāt attiecīgo atbalstu, vai ja tiesības saņemt šo atbalstu ir piešķirtas saņēmējam ar piemērojamajiem normatīvajiem aktiem (spriedums, 2013. gada 21. marts, Magdeburger Mühlenwerke, C‑129/12, EU:C:2013:200, 40. punkts; skat. arī spriedumu, 2009. gada 30. novembris, France un France Télécom/Komisija, T‑427/04 un T‑17/05, EU:T:2009:474, 320. punkts un tajā minētā judikatūra).

143    Šajā lietā jau iepriekš 105. un 116. punktā ir norādīts, ka nevienā no iepriekš 6.–9. punktā izklāstītajiem reģionālajiem lēmumiem nebija paredzēts piešķirt Saremar sabiedriskā pakalpojuma kompensāciju, kas atbilst pienākumiem, kuri tai ir saskaņā ar šiem lēmumiem. Turklāt, kā tas tika atgādināts iepriekš 108. punktā, vienīgi 2012. gada Reģionālajā likumā Nr. 15 RAS pieņēma lēmumu izmaksāt Saremar apstrīdēto kompensācijas pasākumu. Līdz ar to, piemērojot iepriekš atgādināto judikatūru, vienīgi no šī reģionālā likuma, ar kuru Saremar tika piešķirtas tiesības saņemt minēto kompensāciju, pieņemšanas datuma var tikt uzskatīts, ka šī kompensācija tai ir piešķirta.

144    Kā ir atgādināts iepriekš 139. punktā, saskaņā ar 2011. gada VTNP lēmuma 11. un 12. pantu ar to tika atcelts 2005. gada VTNP lēmums un tas stājās spēkā 2012. gada 31. janvārī. Līdz ar to vienīgi 2011. gada VTNP lēmums var tikt piemērots ratione temporis apstrīdētajam kompensācijas pasākumam, jo katrā ziņā 2005. gada VTNP lēmums vairs nebija spēkā datumā, kurā šī kompensācija ir jāuzskata par piešķirtu Saremar.

145    Ar RAS argumentiem nevar atspēkot iepriekš 144. punktā pausto secinājumu. Kā tas ir norādīts iepriekš 116. punktā, pat pieņemot, ka visi būtiskie Saremar sabiedrisko pakalpojumu uzdevuma elementi bija definēti reģionālajos lēmumos, kuros definēti šīs sabiedrības sabiedriskā pakalpojuma pienākumi, šis apstāklis katrā ziņā nevar kompensēt to, ka šajos reģionālajos lēmumos nebija ietvertas tiesību normas, ar kurām paredzēta apstrīdētā kompensācijas pasākuma piešķiršana. Turklāt, pat pieņemot, ka šajos reģionālajos lēmumos nebija izslēgta RAS kompensācija saistībā ar iespējamajiem Saremar uzņēmuma darbības deficītiem, tomēr nevienā no to tiesību normām nebija ietverta RAS apņemšanās, kaut vai netieša, izmaksāt šo kompensāciju, ne Saremar piešķirtas tiesības to saņemt.

146    Katrā ziņā ir jāatgādina, ka, apstrīdētā lēmuma 256. un 257. punktā izvērtējusi apstrīdēto kompensācijas pasākumu saistībā ar 2011. gada VTNP lēmuma 4. panta nosacījumiem, Komisija šī paša lēmuma 260. punktā ir pakārtoti izvērtējusi šo pasākumu saistībā ar 2005. gada VTNP lēmuma 4. panta e) apakšpunktu. Komisija no tā secināja, ka šī pēdējā minētā lēmuma, gluži kā 2011. gada VTNP lēmuma, nosacījumi nebija izpildīti šajā lietā. Līdz ar to RAS nepamatoti apgalvo, ka Komisija ir izvērtējusi apstrīdēto kompensācijas pasākumu vienīgi saistībā ar 2011. gada VTNP lēmumu.

147    Līdz ar to trešā pamata pirmā daļa ir noraidāma.

–       Par trešā pamata otro daļu par kļūdām tiesību piemērošanā un kļūdām vērtējumā saistībā ar 2011. gada VTNP lēmuma principu un nosacījumu piemērošanu

148    Otrajā daļā prasītājs apgalvo, ka ir tikuši ievēroti 2005. un 2011. gada VTNP lēmumu principi un nosacījumi. Šajā ziņā tas pamatojas uz argumentiem, kurus tas norādījis otrajā pamatā saistībā ar diviem pirmajiem Altmark nosacījumiem. Tas arī apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu netiek apšaubīts tas, ka šajā lietā ir ievērotas robežvērtības, kas paredzētas 2005. gada VTNP 2. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā un 2011. gada VTNP lēmuma 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā.

149    Komisija un CIN uzskata, ka šī argumentācija ir jānoraida.

150    Vispirms ir jānoraida RAS argumentācijas, kas attiecas uz 2005. gada VTNP lēmuma principiem un nosacījumiem, daļa kā neiedarbīga, jo, kā ir konstatēts iepriekš 144. punktā, šis lēmums nebija piemērojams ratione temporis apstrīdētajam kompensācijas pasākumam.

151    Atlikušajā daļā ir jāatgādina, ka atbilstoši 2011. gada VTNP lēmuma 2. panta 1. punkta d) apakšpunktam šis lēmums tostarp attiecas uz sabiedrisko pakalpojumu kompensācijām, kuras piešķirtas saistībā ar gaisa un jūras maršrutiem uz salām, kuru ikgadējā vidējā satiksme nepārsniedz 300 000 pasažierus pēdējo divu finanšu gadu laikā pirms VTNP piešķiršanas.

152    Ir arī jāatgādina, ka 2011. gada VTNP lēmuma 4. panta a) apakšpunktā, kā arī d)–f) apakšpunktā ir paredzēts, ka sabiedriskā pakalpojuma mandātā ir jāparedz:

–        sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākuma raksturs un ilgums (4. panta a) apakšpunkts),

–        kompensēšanas mehānisma apraksts un kompensācijas aprēķināšanas, kontroles un pārskatīšanas kritēriji (4. panta d) apakšpunkts),

–        iespējamās kompensācijas pārmaksas atgūšanas kārtība un pasākumi tās nepieļaušanai (4. panta e) apakšpunkts),

–        norāde uz 2011. gada VTNP lēmumu (4. panta f) apakšpunkts).

153    Tādējādi, kā izriet no 2011. gada VTNP lēmuma 1., 3. un 4. panta, kas interpretēti saskaņā ar tā preambulas 9. apsvērumu, formulējuma, šiem iepriekš minētajiem nosacījumiem ir kumulatīvs raksturs. Tādējādi, lai sabiedriskā pakalpojuma kompensācija varētu tikt uzskatīta par saderīgu ar iekšējo tirgu un lai to nebūtu pienākums paziņot, ir nepieciešams, ka attiecīgie sabiedriskā pakalpojuma mandāti atbilst vismaz visiem šiem nosacījumiem.

154    Visbeidzot ir svarīgi uzsvērt, ka, lai gan 2011. gada VTNP lēmumā nav tieši pieprasīts, lai attiecīgais sabiedriskais pakalpojums būtu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums, kuram ir specifiskas īpašības salīdzinājumā ar tām, kādas piemīt citās ekonomiskajām darbībām, katrā ziņā runa ir par LESD 106. panta 2. punkta piemērošanas priekšnosacījumu, kas tostarp izriet no rīcības brīvības neierobežotā rakstura, kura ir valsts iestādēm saistībā ar sabiedriskā pakalpojuma definēšanu, kā tas ir atgādināts iepriekš 137. punktā.

155    Lai secinātu, ka 2011. gada VTNP lēmuma nosacījumi nav izpildīti, Komisija ir sniegusi šādu pamatojumu. Vispirms apstrīdētā lēmuma 255. punktā tā prioritāri norādīja uz šī paša lēmuma 180.–218. apsvērumu, kuros tā ir secinājusi, ka RAS nav pierādījusi ne patiesu nepieciešamības pēc sabiedriska pakalpojuma pastāvēšanu, ne pietiekami precīzu sabiedriskā pakalpojuma pienākumu pastāvēšanu. Apstrīdētā lēmuma 256. un 257. punktā tā ir norādījusi, ka jebkurā gadījumā šajā lietā ir acīmredzams, ka attiecīgie sabiedriskā pakalpojuma mandāti neatbilst minētā lēmuma 4. panta d)–f) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem.

156    Šajā ziņā, pirmkārt, ir svarīgi norādīt, RAS nevar lietderīgi atsaukties uz apstākli, ka ar apstrīdēto kompensācijas pasākumu ir ievērotas robežvērtības, kas paredzētas 2011. gada VTNP lēmuma 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā. Kā skaidri izriet no šī panta formulējuma un šī lēmuma sistēmas, ar šo tiesību normu tiek vienīgi definēta šī lēmuma piemērošanas joma, neietekmējot tajā citur definēto nosacījumu ievērošanu, konkrēti, tā 4. panta nosacījumus. Līdz ar to vienīgā ietekme, kas šajā lietā varētu būt apstāklim, ka apstrīdētais kompensācijas pasākums ietilpst šī lēmuma piemērošanas jomā, bija tas, ka Komisijai bija jāpārbauda, vai šis pasākums atbilst minētajā lēmumā definētajiem nosacījumiem, un šāda pārbaude tika veikta.

157    Otrkārt, kā Komisija ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma 256. un 257. punktā un pretēji RAS apgalvojumiem, 2011. gada VTNP lēmuma 4. panta d) un e) apakšpunktā paredzētie nosacījumi acīmredzami nav izpildīti šajā lietā.

158    Vispirms, kā ir norādīts iepriekš 104.–122. punktā, RAS nav izdevies pierādīt otrā pamata ceturtajā daļā, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 174.–177. punktā uzskatot, ka iepriekš 6.–9. punktā apskatītajos reģionālajos lēmumos nebija paredzēts ne piešķirt sabiedriskā pakalpojuma kompensāciju, ne līdz ar to definēti objektīvi un pārskatāmi parametri šādas kompensācijas aprēķināšanai. Tādējādi uz šī pamata tagad ir jākonstatē, ka 2011. gada VTNP lēmuma 4. panta d) apakšpunktā paredzētais nosacījums nav izpildīts; tas ir pietiekami, lai secinātu, ņemot vērā šajā lēmumā noteikto nosacījumu kumulatīvo raksturu, ka apstrīdētais kompensācijas pasākums nevar tikt uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu un atbrīvots no paziņošanas saskaņā ar šo lēmumu.

159    Turpinājumā un katrā ziņā, tā kā attiecīgajos reģionālajos lēmumos nav nekādu tiesību normu, ar kurām paredzēta kompensācijas piešķiršana, Komisija varēja, nepieļaujot kļūdu, loģiski izsecināt, ka [2011. gada] VTNP lēmuma 4. panta e) apakšpunktā paredzētais nosacījums arī nav izpildīts. Ar šo tiesību normu ir prasīts, lai iepriekš tiktu paredzēta iespējamo pārmērīgo kompensāciju atgūšanas kārtība un līdzekļi, kā tās novērst. Attiecīgajos reģionālajos lēmumos neparedzot sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas izmaksāšanu gadījumā, ja šī pakalpojuma budžeta līdzsvars netiktu sasniegts, RAS noteikti ir atteicies iekļaut tajos šo kārtību un šos līdzekļus. Turklāt to pašu iemeslu dēļ, kādi norādīti iepriekš 116. un 117. punktā, šādas kārtības neesamību nevar kompensēt tas, ka šajos pašos reģionālajos lēmumos ir iekļauti elementi, kas atvieglo attiecīgo grāmatvedības pozīciju identificēšanu, lai noteiktu iespējamo kompensāciju, kā arī paredzēta atsevišķa grāmatvedības sistēma.

160    Tādēļ neatkarīgi no RAS argumentu izvērtēšanas saistībā ar to nosacījumu trešajā daļā, kas paredzēts 4. panta f) apakšpunktā, no iepriekš izklāstītā izriet, ka trešā pamata otrā daļa ir jānoraida.

–       Par trešā pamata trešo daļu par 2011. gada VTNP lēmuma 4. panta f) apakšpunkta kļūdainu piemērošanu un pakārtoti par iebildi par šīs tiesību normas prettiesiskumu

161    Ar trešo daļu būtībā tiek apgalvota kļūda tiesību piemērošanā, jo Komisija esot nepamatoti uzskatījusi, ka 2011. gada VTNP lēmuma 4. panta f) apakšpunktā paredzētais nosacījums nav vienīgi formāls. Pakārtoti, ja šis nosacījums nebūtu vienīgi formāls, prasītājs izvirza saistībā ar šo tiesību normu iebildi par prettiesiskumu LESD 277. panta nozīmē, jo šī tiesību norma prettiesiski ierobežo LESD 106. panta 2. punkta apjomu.

162    Komisija, kuru atbalsta CIN, būtībā apgalvo, ka šī trešā pamata daļa ir neiedarbīga un katrā ziņā tā ir acīmredzami nepamatota.

163    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka RAS gan prioritāri, gan pakārtoti norādītie argumenti šajā pamatā ir neiedarbīgi. Kā ir konstatēts šī sprieduma 158. un 159. punktā, Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka RAS lēmumi neatbilda nosacījumiem, kas paredzēti 2011. gada VTNP lēmuma 4. panta d) un e) apakšpunktā. Līdz ar to tam, ka šī lēmuma 4. panta f) apakšpunktā paredzētais nosacījums neesot obligāts vai ka tas esot prettiesisks, nav nozīmes.

164    Katrā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka ne no 2011. gada VTNP lēmuma 4. panta f) apakšpunkta formulējuma, ne no šīs tiesību normas konteksta vai mērķiem neizriet, ka tajā paredzētajam nosacījumam būtu liegts obligātais apjoms.

165    Tieši pretēji, ņemot vērā 2011. gada VTNP lēmuma preambulas 14. apsvērumu, pienākums tieši norādīt uz šo lēmumu sabiedrisko pakalpojumu mandātos, kurš ir paredzēts minētā lēmuma 4. panta f) apakšpunktā, atbilst pārskatāmības mērķim, kuram ir īpaša nozīme, nepastāvot dalībvalstu pienākumam paziņot sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas, kas atbilst attiecīgā lēmuma nosacījumiem (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumus lietā Dilly’s Wellnesshotel, C‑493/14, EU:C:2016:174, 58. punkts). Turklāt nav nozīmes faktam, kas izvirzīts replikas rakstā, ka šī nosacījuma neievērošana neliedz atļaut apstrīdēto kompensācijas pasākumu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu. Kā liecina apstrīdētā lēmuma preambulas 260. apsvērums, Komisija ir vienīgi secinājusi no pašas veiktās apstrīdētā kompensācijas pasākuma pārbaudes saistībā ar 2011. gada VTNP lēmumu, ka šī kompensācija nevar tikt uzskatīt par atbilstošu LESD 106. panta 2. punktam, jo nav izpildīti minētā lēmuma nosacījumi, un ka līdz ar to šo pasākumu nevar uzskatīt par atbrīvotu no paziņošanas pienākuma. Tādēļ šis secinājums neatbrīvoja Komisiju no šī pasākuma saderības izvērtēšanas saistībā ar šo LESD tiesību normu, it īpaši ņemot vērā 2011. gada VTNP pamatnostādnes, kuras tika visbeidzot izvērtētas apstrīdētā lēmuma 282.–296. punktā.

166    Otrkārt, iepriekš 165. punktā izklāstīto iemeslu dēļ iebilde par 2011. gada VTNP lēmuma 4. panta f) apakšpunkta prettiesiskumu, kuru RAS izvirzījusi pakārtoti, katrā ziņā nav pamatota. Kā ir ticis konstatēts, Komisija šajā lietā no šī lēmuma tiesību normas neievērošanas neizsecināja, ka apstrīdētais kompensācijas pasākums neatbilst LESD 106. panta 2. punktam. Līdz ar to no tā, ka apstrīdētajā lēmumā ir piemērots 2011. gada VTNP lēmuma 4. panta f) apakšpunkts, nevar izsecināt to, ka šī tiesību norma izraisa prettiesisku LESD 106. panta 2. punkta apjoma ierobežojumu.

167    Tādējādi ir jānoraida trešā pamata trešā daļa un līdz ar to šis prasības trešais pamats pilnībā.

 Par ceturto pamatu par kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, ko pieļāvusi Komisija saistībā ar grūtībās nonākuša uzņēmuma kvalificēšanu, par LESD 106. panta 2. punkta pārkāpumu, kā arī par iebildi par VTNP pamatnostādņu 9. punkta prettiesiskumu

168    Ceturtajam pamatam ir divas daļas. Ar šī pamata pirmo daļu RAS apgalvo, ka Komisija ir nepamatoti uzskatījusi, ka šajā lietā bija izpildīti nosacījumi, lai Saremar kvalificētu par grūtībās nonākušu uzņēmumu, it īpaši saistībā ar pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai 9.–11. punktā uzskaitītajiem elementiem. Ar šī pamata otro daļu RAS izvirza pret 2011. gada VTNP pamatnostādņu 9. punktu iebildi par prettiesiskumu LESD 277. panta nozīmē. Šajā ziņā tā apgalvo, ka gadījumā, ja šis punkts tiktu interpretēts tādējādi, ka grūtībās nonācis uzņēmums nekad nevarētu saņemt sabiedriskā pakalpojuma kompensāciju, šajā punktā būtu pieļauta nekompetence un ar to tiktu pārkāpts LESD 106. panta 2. punkts.

169    Aizstāvoties Komisija, kuru atbalsta CIN, pirmkārt, apstrīd to elementu atbilstīgumu, kurus RAS izvirzījusi pirmajā daļā, lai pierādītu, ka attiecīgo faktu laikā Saremar nebija grūtībās esošs uzņēmums. Otrkārt, saistībā ar šī pamata otro daļu tā apgalvo, ka 2011. gada VTNP pamatnostādņu 9. punkts neierobežo LESD 106. panta 2. punkta apjomu, bet, tieši pretēji, ļauj garantēt šī panta mērķu ievērošanu.

170    Vispirms ir jānorāda, ka šis pamats attiecas uz apstrīdētā lēmuma 261.–280. punktu, kurā Komisija ir izvērtējusi, vai apstrīdētais kompensācijas pasākums atbilst LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam, kurā ir paredzēts, ka atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm, var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu. Komisijas veiktajai pārbaudei ir divas stadijas. Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 262.–270. punktā Komisija ir izvērtējusi, vai Saremar var tikt uzskatīta par grūtībās nonākušu uzņēmumu atbilstoši pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai 10. un 11. punktam, un šajā ziņā secināja, ka tā tas ir. Otrkārt, šī lēmuma 271.–280. punktā tā izvērtēja, vai apstrīdētais kompensācijas pasākums atbilst šo pašu pamatnostādņu nosacījumiem, kuri ir jāizpilda, lai atbalstu grūtībās nonākušam uzņēmumam varētu uzskatīt par saderīgu atbalstu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Šīs pārbaudes rezultātā tika izdarīts negatīvs secinājums (apstrīdētā lēmuma 280. punkts).

171    Taču ceturtā pamata abās daļās RAS neapstrīd, pat pakārtoti secinājumu, kuru Komisija apstrīdētā lēmuma 280. punktā izdarīja saistībā ar apstrīdētā atbalsta nesaderību. Šajā pamatā RAS vienīgi apstrīd faktu, ka Saremar var tikt kvalificēta par grūtības nonākušu uzņēmumu, t.i., netieši, bet noteikti faktu, ka apstrīdētais kompensācijas pasākums ietilpst LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā. Tādējādi ir jāuzskata, ka ar šo pamatu RAS īstenībā apstrīd to, ka apstrīdētā kompensācijas pasākuma saderība ir jāizvērtē saskaņā ar šo tiesību normu, nevis saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu.

172    Tomēr ir jānorāda, ka, lai kāda būtu Komisijas nostāja par šo jautājumu, tā katrā ziņā apstrīdētā lēmuma 282.–296. punktā izvērtēja, gadījumā ja Saremar nebūtu bijis grūtībās nonācis uzņēmums, vai apstrīdētais kompensācijas pasākums varētu tikt uzskatīts par atbilstošu LESD 106. panta 2. punktam, ņemot vērā 2011. gada VTNP pamatnostādņu kritērijus. Šīs pārbaudes rezultātā tā izdarīja negatīvu secinājumu. Līdz ar to, ja Komisija nebūtu izvērtējusi šī pasākuma saderību saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu no glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādņu skatpunkta, tā katrā ziņā būtu secinājusi par saderības neesamību, piemērojot LESD 106. panta 2. punktu. Šajos apstākļos RAS nepierāda, kāda varētu būt Komisijas kļūdu, kas norādītas šajā pamatā, ietekme uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā neiedarbīgs.

173    Katrā ziņā iepriekš 174.–203. punktā izklāstīto iemeslu dēļ RAS argumenti, kas sniegti katras šī pamata daļas atbalstam, nevar tikt pieņemti.

174    Runājot, pirmkārt, par šī pamata pirmo daļu, ir jānorāda, ka, pretēji RAS apgalvotajam, Komisija nav kļūdaini piemērojusi glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādņu 9.–11. punktu, uzskatot, ka ir izpildīti nosacījumi, lai Saremar kvalificētu par grūtībās nonākušu uzņēmumu.

175    Pirmkārt, RAS nesekmīgi apgalvo, ka Saremar kapitāla samazināšana esot notikusi no uzņēmuma pārvaldības neatkarīga un neparedzama faktora dēļ, proti, Saremar prasījumu pret Tirrenia samazināšanās dēļ.

176    Saskaņā ar glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādņu 10. punkta a) apakšpunktu uzņēmumu “principā un neatkarīgi no tā lieluma” uzskata par nonākušu grūtībās, ja sabiedrības ar ierobežotu atbildību gadījumā “ir zudusi vairāk nekā puse tās statūtkapitāla un vairāk nekā ceturtdaļa no šā kapitāla ir zaudēta iepriekšējos 12 mēnešos”. Tomēr RAS neapstrīd, kā to Komisija ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma 264. punktā, ka Saremar kapitāls iepriekšējo 12 mēnešu laikā pirms datuma, kurā tika pieņemts apstrīdētais kompensācijas pasākums, tika samazināts vairāk nekā par 80 %. Līdz ar to šajā lietā Komisijas rīcības brīvība izlemt, vai Saremar ir kvalificējams par grūtībās nonākušu uzņēmumu, bija ļoti ierobežota.

177    Protams, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisija nevar, sev nosakot tādus rīcības noteikumus kā glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādnes, atteikties īstenot rīcības brīvību, kas tai ir piešķirta, lai izvērtētu valsts atbalsta saderību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 41. punkts). Turklāt vārds “principā”, kas izmantots pamatnostādņu 10. punkta a) apakšpunktā, norāda, ka var būt īpaši gadījumi, kuros izņēmuma kārtā Komisija neuzskatīs uzņēmumu par nonākušu grūtībās gadījumā, kad ir notikusi tā kapitāla samazināšanās tādos apmēros, kā norādīts šajā punktā.

178    Tomēr šajā lietā Komisijai nebija jāņem vērā RAS norādītie Saremar kapitāla samazināšanas iemesli. Kā izriet no šo pašu pamatnostādņu 9. punkta, grūtībās nonākuša uzņēmuma jēdziens ir objektīvs jēdziens, kurš ir jāizvērtē vienīgi saistībā ar attiecīgā uzņēmuma finanšu un ekonomiskās situācijas konkrētajām norādēm, kuras liecina, ka šis uzņēmums “nespēj apturēt zaudējumus, kuri bez valsts iestāžu ārējas iejaukšanās īstermiņā vai vidējā termiņā gandrīz noteikti izraisīs nespēju turpināt darbību”. Turklāt, ja Komisijai būtu jāņem vērā tādi apstākļi, kādus norādījusi RAS, lai izslēgtu tā kvalifikāciju kā grūtībās nonākušu uzņēmumu, tad LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētās atkāpes lietderīgā iedarbība varētu tikt nelabvēlīgi ietekmēta. Šajā ziņā ir jānorāda, kā to būtībā apgalvo Komisija, ka prasījumu samazināšanās maksātnespējas procesā, it īpaši prasījumu pret sabiedrības iepriekšējo mātesuzņēmumu, ir uzņēmējdarbības risks, kurš nekādā ziņā nav retums un kurš var izraisīt attiecīgajam uzņēmuma nepārvaramas grūtības.

179    Otrkārt, RAS apgalvojumam, saskaņā ar kuru, ja prasījumi pret Tirrenia nebūtu samazinājušies, Saremar būtu guvusi EUR 134 000 peļņu, arī nav nozīmes. Iepriekš 178. punktā izklāstīto iemeslu dēļ tam, ka prasījums, kurš izraisīja iztrūkumu šai sabiedrībai 2010. gadā, samazinājās it kā no Saremar pārvaldības ārēju apstākļu dēļ un tam bija izņēmuma raksturs, nav ietekmes uz konstatāciju par šī iztrūkuma pastāvēšanu un tā summu.

180    Treškārt, Komisija nav pieļāvusi ne kļūdu tiesību piemērošanā, ne acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neņemot vērā faktu, kuru apgalvoja RAS un saskaņā ar kuru 2012. gadā Saremar varēja saņemt kredītlīniju no bankas iestādes. Šis fakts nebija īpašs apstāklis, kuram būtu bijis jāizraisa tas, ka Komisijai, atkāpjoties no glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādņu 10. punkta a) apakšpunkta, nebūtu jāpiemēro grūtībās nonākuša uzņēmuma kvalifikācija. Kā to uzsver Komisija, šī kredīta piešķiršana notika, kad RAS bija paudis savu vēlmi iejaukties par labu Saremar, konkrēti paredzot Reģionālajā lēmumā Nr. 36/6 veikt apstrīdēto kapitāla palielināšanu. Katrā ziņā ir jānorāda, ka šī kredīta piešķiršana ir apstāklis, kas var atklāt gan Saremar grūtības finansēt savu darbību ar pašas resursiem, gan paļāvību, kurus šīs uzņēmums varēja tādējādi izraisīt savos kreditoros. Līdz ar to Komisijai bija grūti saistībā ar šo apstākli izdarīt viennozīmīgu secinājumu.

181    Ceturtkārt, pretēji RAS apgalvotajam, Komisija apstrīdētā lēmuma 267. punktā nav konstatējusi, ka Saremar ir bijuši pieaugoši zaudējumi, bet – ka tai bija pastāvīgi zaudējumi. Lai gan ir taisnība, ka 2011. gadā Saremar tīrā peļņa bija EUR 2 523 439, Komisija ir norādījusi, ka šī peļņa neļāva nosegt iztrūkumu, kas iegrāmatots 2010. gadā un kas bija divas reizes lielāks, un ka 2012. gadā, kad atbalsts tika piešķirts, Saremar arī bija iegrāmatojis iztrūkumu EUR 1,7 miljonu apmērā, kas būtu sasniedzis EUR 13 miljonus, ja nebūtu bijis izmaksāts apstrīdētais kompensācijas pasākums. Līdz ar to konstatācija par pastāvīgajiem zaudējumiem attiecīgajā periodā nav nepareiza. Protams, glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādņu 11. punktā to norāžu starpā, kas ļauj uzskatīt, ka uzņēmums ir nonācis grūtībās, nav pastāvīgo zaudējumu, bet vienīgi zaudējumu pieaugums. Tomēr no šī 11. punkta formulējuma izriet, ka tajā uzskaitīto norāžu sarakstam ir vienīgi ilustratīvs raksturs. Tādēļ Komisija nav pieļāvusi ne kļūdu tiesību piemērošanā, ne acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izmantojot pastāvīgos zaudējumus kā atbilstošu norādi, lai kvalificētu Saremar kā grūtībās nonākušu uzņēmumu. Šo pašu iemeslu dēļ tas, ka šajā lietā nav citu norāžu, kas uzskaitītas minētajā 11. punktā, nevar, pretēji RAS apgalvotajam, tikt uzskatīts par pietiekamu, lai pierādītu acīmredzamas kļūdas vērtējumā pastāvēšanu. Katrā ziņā no šī sprieduma 175.–180. punkta izriet, ka Komisija, nepieļaujot kļūdu, ir uzskatījusi, ka Saremar atbilst nosacījumam, kas definēts šo pašu pamatnostādņu 10. punkta a) apakšpunktā, lai tiktu kvalificēts par grūtībās nonākušu uzņēmumu, un šī konstatācija pati par sevi bija pietiekama, lai pamatotu šādu kvalifikāciju. Līdz ar to, tā kā šie argumenti attiecas uz to, kā Komisija ir piemērojusi šos pamatnostādņu 11. punktu, tie jānoraida kā neiedarbīgi.

182    Piektkārt un visbeidzot, pretēji RAS apgalvotajam, tas, kā Komisija ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma 266.–268. punktā, ka bez šīs iestādes finanšu iejaukšanās Saremar finanšu grūtības būtu bijušas daudz lielākas un būtu apdraudējušas šīs sabiedrības darbību, neizraisa to, ka par grūtībās nonākušu uzņēmumu tiek kvalificēts jebkurš uzņēmums, kuram ir iztrūkumi saistībā ar tā sabiedriskā pakalpojuma izdevumiem.

183    Vispirms no apstrīdētā lēmuma 264. un 266. punkta izriet, ka Saremar iztrūkuma summa, kas būtu bijusi, ja nebūtu bijusi izmaksāta apstrīdētā kompensācija, ir vienīgi apstiprinājums šīs sabiedrības grūtībām, kuras Komisija ir konstatējusi, pamatojoties uz citām norādēm. No šī lēmuma 264. punkta it īpaši izriet, ka tas, ka Saremar kapitāls tika samazināts divpadsmit mēnešu periodā pirms apstrīdētā kompensācijas pasākuma pieņemšanas, no Komisijas skatpunkta ir pats par sevi bijis noteicošais apstāklis, lai šo sabiedrību kvalificētu par grūtībās nonākušu uzņēmumu. Tomēr, kā apgalvo pats RAS, šī kapitāla samazināšana nenotika Saremar uzņēmuma darbības zaudējumu dēļ šīs sabiedrības sabiedriskās pakalpojuma uzdevumu ietvaros, kuri tai bija tajā laikā uzticēti, bet gan tās prasījumu pret Tirrenia samazināšanās dēļ. Turklāt Komisija ir arī uzskatījusi zaudējumu, kurus Saremar cietusi kopš 2010. gada, pastāvīgo raksturu kā norādi par tās grūto situāciju.

184    Vispirms, kā ir norādīts iepriekš 178. punktā, grūtībās nonākuša uzņēmuma jēdziens, kā tas ir definēts glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādņu 9. punktā, ir objektīvs jēdziens, kurš ir jāizvērtē vienīgi saistībā ar attiecīgā uzņēmuma finanšu un ekonomiskās situācijas konkrētajām norādēm. Līdz ar to šī uzņēmuma iztrūkumu izcelsme, kuri ir it īpaši saistīti ar sabiedriskā pakalpojuma izpildi, nevar būt atbilstošs apstāklis, lai noteiktu, vai uzņēmums ir nonācis grūtībās.

185    Turklāt RAS arguments ir balstīts uz kļūdainu postulātu, ka Saremar situācija apstrīdētā kompensācijas pasākuma īstenošanas laikā var tikt salīdzināta ar uzņēmuma situāciju, kura iztrūkumi rodas sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas, kura ir iepriekš piešķirta attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma nosacījumu definēšanas ietvaros, neizmaksāšanas dēļ. Šajā lietā, kā ir norādīts iepriekš 105.–108. punktā, no Saremar sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu nosacījumiem ir izslēgta sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas izmaksāšana un ir noteikts Saremar mērķis uzturēt budžeta līdzsvaru vienīgi no darbības ieņēmumiem. Tādējādi vienīgi 2012. gada 7. augustā RAS, konstatējusi Saremar zaudējumus no kabotāžas operācijām ar kontinentu, pieņēma reģionālā likuma ietvaros apstrīdēto kompensācijas pasākumu. Turklāt ir jānorāda, kā liecina apstrīdētā lēmuma 103. punkts, ka RAS formālās izmeklēšanas procedūras laikā pamatoja lēmumu daļēji kompensēt Saremar ciestos ekspluatācijas zaudējumus un apturēt šīs operācijas ar to, ka šie pasākumi bija ārkārtīgi svarīgi, lai ierobežotu ekonomiskos riskus saistībā ar attiecīgajām operācijām. Šajos apstākļos Komisija nav pieļāvusi ne kļūdu tiesību piemērošanā, ne turklāt acīmredzamo kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka apstrīdētā pasākuma nepieciešamība, lai daļēji segtu Saremar uzņēmuma darbības iztrūkumus, varēja tikt ņemta vērā kā norāde, lai kvalificētu šo sabiedrību kā grūtībās nonākušu uzņēmumu.

186    Līdz ar to no apstrīdētā lēmuma 266.‑268. punkta nevar tikt izsecināts, ka visos gadījumos, kad Komisija konstatē, ka uzņēmumam ir iztrūkumi tā sabiedriskā pakalpojuma izdevumu dēļ, tā obligāti to kvalificētu par grūtībās nonākušu uzņēmumu.

187    No iepriekš minētā izriet, ka ceturtā pamata pirmā daļa katrā ziņā ir jānoraida kā nepamatota.

188    Otrkārt, saistībā ar ceturtā pamata otro daļu ir jānorāda, ka 2011. gada VTNP nostādņu 9. punkts katrā ziņā nevar tikt uzskatīts par tādu, ar kuru tiek prettiesiski ierobežots LESD 106. panta 2. punkts.

189    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2011. gada VTNP nostādņu 9. punktā Komisija ir norādījusi, ka atbalsta grūtībās nonākušu VTNP sniedzējiem izvērtēšanu regulē glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādnes.

190    Apstrīdētā lēmuma 269. punktā Komisija piemēro 2011. gada VTNP nostādņu 9. punktu, norādot:

“Atbilstoši 2011. gada VTNP nostādņu 9. punktam sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas, kas piešķirtas grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, ir jāizvērtē atbilstoši glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādnēm. Tā kā 2011. gada VTNP lēmumā izklāstītie nosacījumi nav izpildīti, Saremar saņemtā kompensācija, [lai atvieglotu grūtības] saistībā ar diviem attiecīgajiem maršrutiem, ir jāizvērtē atbilstoši [šīm pamatnostādnēm], lai noteiktu, vai šī kompensācija var tikt atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punktam.”

191    Vispirms ir jākonstatē, kā to Komisija turklāt ir norādījusi savā atbildē uz repliku, RAS pats ir ierobežojis savas iebildes par prettiesiskumu apjomu. Kā RAS ir izklāstījis replikā, 2011. gada VTNP nostādņu 9. punkts ir jāuzskata par prettiesisku gadījumā, ja tas liedz atbilstoši LESD 106. panta 2. punktam izvērtēt kompensāciju, kas sedz grūtībās nonākuša uzņēmuma iztrūkumus, kuri izriet no starpības starp izmaksām, kas radušās saistībā ar sabiedriskā pakalpojuma izpildi, un šajā ziņā saņemtajām subsīdijām. Taču RAS neuzskata par prettiesisku šo punktu, ciktāl tas ir jāinterpretē tādējādi, ka uz kompensāciju, kas esot piešķirta, lai nosegtu grūtībās nonākuša uzņēmuma iztrūkumus, kuri radušies no darbībām, kuras neietilpst sabiedriskā pakalpojuma uzdevumos, neattiecas LESD 106. panta 2. punkts.

192    Tomēr, lai kāda arī būtu 2011. gada VTNP nostādņu 9. punkta interpretācija, kura ir jāpieņem, RAS izvirzītā iebilde par prettiesiskumu nav pamatota.

193    Kā jau ir ticis atgādināts iepriekš 137. punktā, dalībvalstu rīcības brīvība saistībā ar sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma un tā īstenošanas nosacījumu definēšanu neatļauj šīm valsts iestādēm ļaunprātīgi izmantot VTNP jēdzienu vienīgi, lai piemērotu uzņēmumiem atkāpi, kas paredzēta LESD 106. panta 2. punktā.

194    Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai būtu izpildīti LESD 106. panta 2. punkta nosacījumi, ir vajadzīgs, lai uzņēmumam, neesot spēkā apstrīdētajām tiesībām vai subsīdijām, nebūtu iespējams veikt konkrētos tam uzticētos uzdevumus vai lai šo tiesību vai subsīdiju uzturēšana būtu nepieciešama, lai ļautu to ieguvējam veikt vispārējus ekonomiska rakstura uzdevumus, kuri tam uzticēti ar ekonomiski pieņemamiem nosacījumiem (skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, M6 un TF1/Komisija, T‑568/08 un T‑573/08, EU:T:2010:272, 138. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to, lai šajā tiesību normā paredzētā atkāpe būtu piemērojama, ir nepieciešams, lai uzņēmuma, kuram tiek piešķirtas šīs tiesības vai subsīdijas, ekonomiskā un finanšu situācija to piešķiršanas brīdī padara to patiešām spējīgu izpildīt tam uzticētos sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus. Pretējā gadījumā LESD 106. panta 2. punktā paredzētajai atkāpei varētu būt liegta lietderīgā iedarbība, un tādēļ tās pamatojums līdz ar to nevarētu izvairīties no riska, ka valsts iestādes ļaunprātīgi izmanto VTNP jēdzienu.

195    Tomēr, kā Komisija pamatoti norāda, atsaucoties uz glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādņu 68.–71. punktu, šo pamatnostādņu izpratnē pati grūtībās nonākuša uzņēmuma pastāvēšana ir apdraudēta vairāk vai mazāk īsā termiņā, līdz ar to tas nevar tikt uzskatīts par spējīgu pienācīgi izpildīt tam uzticētos sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus, ja tā dzīvotspēja nav nodrošināta. Šajos apstākļos subsīdijai, kas piešķirta grūtībās nonākušam uzņēmuma, lai kompensētu iztrūkumu, kas izriet no šādu sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu izpildes, nevar piemērot LESD 106. panta 2. punktā paredzēto atkāpi, bet vienīgi attiecīgajā gadījumā LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi.

196    LESD 106. panta 2. punkta piemērošanā, kurā tostarp ir pieprasīts kompensācijas stingrs samērīgums sabiedriskā pakalpojuma izmaksām, šī kompensācija neļautu garantēt attiecīgo uzdevumu izpildi uzņēmuma grūtību dēļ. Taču šāda kompensācija var veicināt attiecīgā uzņēmuma dzīvotspējas atgriešanos, ja tiek ievēroti LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nosacījumi, kā tie izklāstīti glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādnēs. Tādējādi atkāpe no valsts atbalsta aizlieguma, kas paredzēta šajā pēdējā minētajā līguma tiesību normā, saglabā savu lietderīgo iedarbību un līdz ar to savu pamatojumu.

197    Tādēļ Komisija, 2011. gada VTNP nostādņu 9. punktā norādot, ka grūtībās nonākušo VTNP sniedzēju atbalstu regulē glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādnes, nav prettiesiski ierobežojusi LESD 106. panta 2. punktu. Līdz ar to Komisija nav pārkāpusi savas kompetences robežas.

198    RAS argumenti, kurus tā norādījusi iebildes par prettiesiskumu atbalstam, šo secinājumu neatspēko.

199    Vispirms ar to, ka 2011. gada VTNP nostādņu 9. punktā izklāstītā norāde nav ietverta 2011. gada VTNP lēmuma tiesību normās, nevar pierādīt nesaskaņotību tiesiskajā regulējumā, kuru noteikusi Komisija LESD 106. panta 2. punkta piemērošanai, ne Komisijas diskriminējošu attieksmi. Pirmkārt, kā to norāda Komisija, šajā lēmumā ir definēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem sabiedriskā pakalpojuma kompensācijām, uz kurām attiecas LESD 106. panta 2. punkts, ir piemērojams atbrīvojums no paziņošanas un tās līdz ar to tās var tikt uzskatītas par saderīgām bez tā, ka Komisija ir tās pārbaudījusi. Līdz ar to norādei uz tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru Komisija izvērtē atbalstu VTNP sniedzējiem, kuriem ir nonākuši grūtībās, nav nozīmes šādā lēmumā. Otrkārt un katrā ziņā, kā ir norādīts iepriekš 195. punktā, atbalsts, kas piešķirts grūtībās nonākušam uzņēmumam, kuram uzticēts sabiedriskā pakalpojuma uzdevums, neatbilst LESD 106. panta 2. punktā paredzētās atkāpes mērķiem. Līdz ar to šis atbalsts vēl jo vairāk nevar tikt atļauts atbilstoši 2011. gada VTNP lēmumam, kurš pēc definīcijas attiecas vienīgi uz sabiedriskā pakalpojuma kompensācijām, kas uzskatāmas par atbilstošām šiem mērķiem. Šo pašu iemeslu dēļ sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas, attiecībā uz kurām ir piemērojams 2011. gada VTNP lēmums, neatrodas līdzīgā situācijā salīdzinājumā ar tā atbalsta situāciju, kurš piešķirts grūtībās nonākušu sabiedriskā pakalpojuma sniedzēju.

200    Turpinājumā no iepriekš 113. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka 2011. gada VTNP nostādņu 9. punkta tiesiskums ir jāizvērtē vienīgi saistībā ar LESD 106. panta 2. punktu un 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, nevis saistībā ar iepriekšējo lēmumpieņemšanas praksi, kura turklāt, kā to uzsver Komisija, var mainīties. Līdz ar to norāde uz SNCM lēmumu šajā lietā nav atbilstoša. Turklāt RAS nevar atsaukties uz 2012. gada 11. septembra sprieduma Corsica Ferries France/Komisija (T‑565/08, EU:T:2012:415) 55.–71. punktu. Šajos punktos Vispārējās tiesa nav izvērtējusi jautājumu, vai SNCM lēmumā izvērtētā kapitāla palielināšana bija jāizvērtē saistībā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu vai saistībā ar EKL 86. panta 2. punktu, kas bija spēkā attiecīgo faktu laikā; šis jautājums netika izvirzīts attiecīgajā tiesvedībā.

201    Katrā ziņā, kā tas jau ir konstatēts iepriekš 113. punktā, konkrēti no SNCM lēmuma 253. punkta izriet, ka pasākums, kuru Komisija kvalificēja kā sabiedriskā pakalpojuma kompensāciju, bija atļauts konvencijā, kas noslēgta starp SNCM un Francijas iestādēm, un pēc tam tika izmaksāts restrukturēšanas plāna ietvaros. Turklāt no SNCM lēmuma neizriet, ka datumā, kurā tika noslēgta konvencija un līdz ar to šis pasākums principā atļauts, SNCM varēja tikt kvalificēta par grūtībās nonākušu uzņēmumu. Līdz ar to pasākums, par kuru runa šajā lēmumā, nebija līdzīgs apstrīdētajam pasākumam, kurš tika piešķirts vienīgi pēc tam, kad RAS bija konstatējis Saremar grūtības, kas izriet no maršrutu nodrošināšanas ar kontinentu darbības īstenošanas.

202    Visbeidzot no šī sprieduma 194.–196. punkta izriet, ka, pretēji RAS apgalvotajam, gadījumā, ja attiecīgā uzņēmuma iztrūkums izriet no tam uzticētajiem sabiedriskā pakalpojuma pienākumiem, no tā obligāti neizriet tas, ka šo iztrūkumu kompensācijas saderība ir vienmēr jāizvērtē saistībā ar LESD 106. panta 2. punktu, pretējā gadījumā padarot subsidēto sabiedrisko pakalpojumu izmantošanu par neiespējamu.

203    No visa iepriekš minētā izriet, ka 2011. gada VTNP nostādņu 9. punktā katrā ziņā nav pieļauts prettiesiskums sakarā ar to, ka šajā punktā Komisija nepamatoti ierobežotu LESD 106. panta 2. punktu un līdz ar to pārsniegtu savu kompetenci. Līdz ar to apstrīdētais lēmums arī nav prettiesisks šajā ziņā.

204    Tādējādi ir jānoraida ceturtā pamata otrā daļa un līdz ar to šis pamats kopumā.

 Par piekto pamatu par kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamajām kļūdām vērtējumā, jo Komisija ir uzskatījusi, ka apstrīdētais kompensācijas pasākums neatbilst 2011. gada VTNP nostādņu kritērijiem

205    Lai pamatotu piekto pamatu, RAS, pirmkārt, apgalvo, ka 2011. gada VTNP nostādņu 14., 19., 20., 24., 39. un 60. punktā paredzētie principi nav piemērojami apstrīdētajam pasākumam un, otrkārt un katrā ziņā, šie principi esot ievēroti šajā lietā.

206    Aizstāvoties Komisija, kuru atbalsta CIN, norāda, ka piektais pamats ir vērsts uz pilnības labad norādītu pamatojumu un, ņemot vērā argumentus, ko tā jau ir norādījusi citu pamatu sakarā, apstrīdētais kompensācijas pasākums nevar tikt uzskatīts par atbilstošu 2011. gada VTNP nostādnēm.

207    Šajā ziņā, ciktāl būtībā RAS šajā pamatā izvirzītie argumenti ir argumenti, kas jau ir noraidīti otrā līdz ceturtā pamata izskatīšanā, šis pamats arī ir jānoraida kā nepamatots ar šādu pamatojumu.

208    Pirmkārt, saistībā ar apsvērumiem, kurus RAS sniegusi, lai pierādītu, ka ir izpildīts otrais Altmark nosacījums, ir jānorāda uz šī sprieduma 110.–121. punktu, kuros ir izklāstīti iemesli, kas pamato šo apsvērumu noraidīšanu.

209    Otrkārt, lai pierādītu, ka attiecībā uz apstrīdēto kompensācijas pasākumu ratione temporis nav piemērojami nosacījumi, kas paredzēti 2011. gada VTNP nostādņu 14., 19., 20., 24., 39. un 60. punktā, RAS norāda uz argumentāciju, kuru tas jau ir izklāstījis trešā pamata pirmajā daļā, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka 2011. gada VTNP lēmums vairs nebija ratione temporis piemērojams šim pasākumam. Šajā ziņā ir pietiekami norādīt uz šī sprieduma 142.–145. punktu, kurā ir izklāstīti iemesli, kādēļ šī argumentācija ir jānoraida.

210    Treškārt, RAS acīmredzami nevar pamatoties uz 2011. gada VTNP nostādņu 61. punktu, kurā paredzēts, ka šo nostādņu 14., 19., 20., 24., 39. un 60. punktā paredzētie principi nav piemērojami atbalstam, kas atbilst 2011. gada VTNP lēmuma 2. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Kā jau ir norādīts iepriekš 156. punktā, apstāklis, ka apstrīdētais pasākums atbilst šī lēmuma 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajām robežvērtībām, ļāva vienīgi uzskatīt, ka šis pasākums ietilpst šī lēmuma piemērošanas jomā. Taču tas nekādā veidā neļāva uzskatīt, ka tas atbilst nosacījumiem. Līdz ar to šo nostādņu 61. punkts nav piemērojams šādam pasākumam un Komisija ir pamatoti piemērojusi šajā lietā principus, kas paredzēti šo pašu nostādņu 14., 19., 20., 24., 39. un 60. punktā.

211    Ceturtkārt un visbeidzot, saistībā ar 2011. gada VTNP nostādņu 14., 19., 20., 24., 39. un 60. punktā paredzēto principu ievērošanu ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 285. un 286. punktā Komisija katrā ziņā ir pamatoti konstatējusi, ka apstrīdētais pasākums tostarp neatbilst šo pašu nostādņu 16. punkta d) un e) apakšpunktā paredzētajām prasībām. Pretēji šīm prasībām RAS lēmumos, kas attiecas uz sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu, nav aprakstīts ne kompensācijas mehānisms, kompensācijas aprēķināšanas, kontroles un pārskatīšanas parametri, ne iespējamās pārmērīgās kompensācijas atgūšanas kārtība vai pārmērīgas kompensācijas novēršanas līdzekļi. Līdz ar to, ņemot vērā šo prasību neievērošanu, kuras ir būtiskas, lai noteiktu, vai apstrīdētais pasākums ir sabiedriskā pakalpojuma kompensācija, kas saderīga ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu, principu, kas paredzēti šo nostādņu 14., 19., 20., 24,. 39. un 60. punktā, eventuālā ievērošana nevar būt noteicoša. Turklāt RAS nepierāda, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka prasības, saskaņā ar kurām tiek aprēķinātas sabiedriskā pakalpojuma neto izmaksas, pamatojoties uz novērstajām neto izmaksām, kas izklāstītas šo nostādņu 24. punktā, nav izpildītas šajā lietā. Tas pats attiecas uz to, ka šajā lietā nebija motivējošu pasākumu, kas veicinātu efektīvu VTNP sniegšanu kompensācijas metodes noteikšanā, kas ir pieprasīti attiecīgo nostādņu 39. punktā.

212    No iepriekš minētā izriet, ka piektais pamats ir jānoraida.

 Par pirmo pamatu par LESD 106. panta 2. punkta pārkāpumu un Saremar uzlikto sabiedriskā pakalpojuma pienākumu definīcijas kļūdainu izvērtēšanu

213    Pirmajā pamatā RAS, pirmkārt, apgalvo, ka Komisija, gan piemērojot Altmark nosacījumus, gan LESD 106. panta 2. punktu, ir kļūdaini definējusi Saremar uzliktos sabiedriskā pakalpojuma pienākumus, uzskatot, ka tie attiecās vienīgi uz tarifu. Otrkārt, RAS apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi kompetenci, kas tai atzīta saistībā ar LESD 106. panta 2. punkta piemērošanu, īstenojot izvērtēšanu pēc būtības un piemērotības izvērtēšanu saistībā ar vajadzībām, kurām atbilst šie sabiedriskā pakalpojuma pienākumi, nevis īstenojot ierobežotu pārbaudi, kura attiecas vienīgi uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, saistībā ar RAS veikto izvēli.

214    Komisija, kuru atbalsta CIN, atbild, ka tā nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar RAS uzliktajiem sabiedriskā pakalpojuma pienākumiem un nav pārkāpusi savu kompetenci.

215    Ir jānorāda, kā to prasītājs turklāt ir atzinis tiesas sēdē, ka šajā pamatā norādītie iebildumi būtībā neatšķiras no analoģiskajiem iebildumiem, kas izklāstīti otrajā pamatā. Lai pamatotu šī pamata pirmo daļu, RAS tostarp norāda, ka Komisija, piemērojot pirmo Altmark nosacījumu, ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un acīmredzamas kļūdas vērtējumā saistībā ar nepieciešamības pēc sabiedriskā pakalpojuma un Saremar uzlikto sabiedriskā pakalpojuma pienākumu definēšanu. Tomēr iepriekš 122.–132. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šie iebildumi ir neiedarbīgi.

216    Ir taisnība, ka šī pamata apjoms neaptver vienīgi Komisijas veikto pirmā Altmark nosacījuma piemērošanu, bet arī attiecas uz šīs iestādes veikto pārbaudi par apstrīdētā kompensācijas pasākuma saderību ar LESD 106. panta 2. punktu it īpaši saistībā ar 2011. gada VTNP lēmumu, no vienas puses, un 2011. gada nostādnēm, no otras puses. Tomēr no trešā un piektā pamata izvērtēšanas iepriekš no 133.–167. un 205.–212. punkta izriet, ka Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka apstrīdētais kompensācijas pasākums neatbilst ne 2011. gada VTNP lēmuma prasībām, ne 2011. gada VTNP nostādņu prasībām, pamatojoties uz citiem apsvērumiem, kas nav tās vērtējums saistībā ar nepieciešamības pēc sabiedriskā pakalpojuma šajā lietā un Saremar uzlikto sabiedriskā pakalpojuma pienākumu definēšanu. Līdz ar to, pat pieņemot, ka šajā vērtējumā ir pieļauta kļūda vai pārkāpta kompetence, šim apstāklim nav ietekmes uz Komisijas šajā lietā veiktās LESD 106. panta 2. punkta piemērošanas tiesiskumu.

217    No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats kopumā ir neiedarbīgs un tas ir jānoraida pilnībā.

 Par prasības otro daļu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma daļu saistībā ar apstrīdēto kapitāla palielināšanu

218    Prasības otrajā daļā prasītājs formāli izvirza vienu pamatu par acīmredzamām kļūdām vērtējumā un LESD 107. panta 1. punkta un 106. panta 2. punkta pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kas pieļauta, izvērtējot apstrīdētās kapitāla palielināšanas atbilstīgumu kritērijam par privāto ieguldītāju tirgus ekonomikā. Tādēļ ir jāuzskata, ka iepriekš 69. punktā izklāstīto iemeslu dēļ prasītājs būtībā izvirza divus pamatus: pirmkārt, par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un, otrkārt, par kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā.

 Par pirmo pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi

219    Šajā pamatā RAS apgalvo, ka Komisija nav izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā nav ņēmusi vērā to, ka apstrīdētā rekapitalizācija esot vienīgi ekonomisko resursu, kas jau ietilpst Saremar aktīvos, atjaunošana.

220    Šajā ziņā ir jāatgādina, kā ir iepriekš norādīts 79. punktā, ka no judikatūras izriet, ka Komisijai nav jānoraida katrs arguments, ko puses izvirzījušas administratīvajā procesā. Konkrētāk, pienākums norādīt pamatojumu nenozīmē, ka Komisijai ir jāpauž nostāja par apstākļiem, kuri acīmredzami neattiecas uz lietu, kuriem nav nozīmes vai kuri ir acīmredzami otršķirīgi (skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

221    Šajā lietā, pirmkārt, no Komisijas analīzes, kas izklāstīta apstrīdētā lēmuma 235.–245. punktā, skaidri izriet, ka tā ir uzskatījusi, ka apstrīdētā kapitāla palielināšana ir līdzekļu nodošana. Otrkārt, kā tiks izklāstīts turpmāk 225.–237. punktā, RAS arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētā rekapitalizācija esot vienīgi ekonomisko resursu, kas jau ietilpst Saremar aktīvos, atjaunošana, nav pamatots, jo, lai gan apstrīdētā kapitāla piešķiršana būtu Saremar kapitāla “atjaunošana”, tā tomēr acīmredzami ir publisko resursu finanšu piešķiršana. Tādēļ Komisijai nebija jāatbild uz šo argumentu un līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu par kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā

222    Otrajam pamatam būtībā ir trīs daļas. Šī pamata pirmajā daļā RAS apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar resursu raksturu, kuri atbilst apstrīdētā kapitāla palielināšanai, un līdz ar to ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu un 106. panta 2. punktu. Šī pamata otrā daļa ir par acīmredzamajām kļūdām vērtējumā saistībā ar privāta ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērija piemērošanu šajā lietā. Trešais pamats ir par acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar apstrīdētā kapitāla palielināšanas saderību.

223    Komisija, kuru atbalsta CIN, uzskata, ka šī argumentācija nav pamatota.

–       Par otrā pamata pirmo daļu par acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar resursu raksturu, kuri atbilst apstrīdētā kapitāla palielināšanai, un par LESD 107. panta 1. punkta un 106. panta 2. punkta pārkāpumu

224    Otrā pamata pirmajā daļā RAS pirmām kārtām apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā, ka apstrīdētā kapitāla palielināšanas summa atbilst Saremar prasījumiem pret Tirrenia un līdz ar to tai nav nekādas saiknes ar maršrutiem ar kontinentu, kurus nodrošina Saremar. Tādējādi RAS uzskata, ka šī kapitāla palielināšana nav nekas cits kā ekonomisko resursu atjaunošana, kuri bija atskaitīti no šīs sabiedrības pēc tam, kad tai tika piemērota Tirrenia ārkārtas uzraudzība. Tādēļ šis pasākums neesot jaunu publisko resursu piešķiršana un līdz ar to tas nav valsts atbalsts LESD 107. panta nozīmē.

225    Šis iebildums nav pamatots.

226    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 107. panta 1. punktā ir definēti valsts iejaukšanās gadījumi atkarībā no to sekām (skat. spriedumu, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 102. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to šajā lietā, lai izvērtētu ekonomiskās priekšrocības pastāvēšanu saistībā ar privātā ieguldītāja tirgus ekonomikas apstākļos kritēriju, Komisijai nebija jājautā, vai apstrīdētā kapitāla palielināšana atbilst vienai vai otrai no Saremar darbībām. Katrā ziņā, kā to norāda Komisija, šī kapitāla palielināšana pēc definīcijas sniedz labumu visām uzņēmuma darbībām. Visbeidzot RAS neizskaidro, kādēļ tas uzskata, ka vienīgi saikne ar Saremar darbībām saistībā ar maršrutiem ar kontinentu ļautu šajā lietā izmantot privātā ieguldītāja tirgus ekonomikas apstākļos kritēriju. Tā kā šos maršrutus Saremar ekspluatēja, lai izpildītu sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu, kuru tai uzticēja RAS, šīs valsts varas iestādes īstenotā šo maršrutu finansēšana bija obligāti saistīta ar tās valsts iestādes statusu, nevis kā Saremar akcionāri.

227    Otrkārt, nav šaubu par to, ka apstrīdētā kapitāla palielināšana ir publisko resursu nodošana par labu Saremar, lai gan ar šo resursu nodošanu esot bijis paredzēts kompensēt iepriekšējo resursu zaudēšanu. Šajā ziņā, kā jau ir atgādināts iepriekš 226. punktā, LESD 107. panta 1. punktā ir definēti valsts iejaukšanās gadījumi atkarībā no to sekām, nevis no to mērķa. Taču RAS neapstrīd, ka datumā, kurā tika nolemts par apstrīdēto kapitāla palielināšanu, resursi, kas, pēc tā domām, esot ietilpuši Saremar kapitālā un kurus ar šī kapitāla palielināšanu bija paredzēts “atjaunot”, vairs nebija pieejami. Pats atjaunošanas jēdziens, kuru izmanto RAS, šajā ziņā liecina, ka prasītājs apzinās jaunu resursu piešķiršanu šajā lietā. Katrā ziņā ir jānorāda, ka RAS tēze, saskaņā ar kuru šie resursi jau ietilpa Saremar aktīvos, jo tos veidoja prasījumi pret tā iepriekšējo mātesuzņēmumu, ir faktu un juridiskā ziņā kļūdaina. Kā RAS pats ir izklāstījis šajā daļā, apstrīdētā kapitāla palielināšana bija paredzēta, lai ļautu uzņēmumam sasniegt savu sākotnējo kapitalizācijas līmeni pēc tā lēmuma nosegt prasījumu samazinājumu pret Tirrenia, attiecīgi samazinot kapitālu par summu, kas atbilst šo prasījumu summai pēc tiesību aktos noteiktās rezerves un iepriekšējo gadu peļņas izmantošanas. Līdz ar to samazinātie prasījumi pēc definīcijas vairs nebija Saremar kapitāla aktīvi, jo tie vairs nebija atgūstami, taču tie bija zaudējumi, kuri tika nosegti ar iepriekš minēto uzņēmuma kapitāla samazināšanu, kura pati tika kompensēta ar apstrīdēto kapitāla palielināšanu (skat. šī sprieduma 8. punktu).

228    Visbeidzot, kā to Komisija uzsver aizstāvībā, apstrīdētā kapitāla palielināšana ir varējusi būt faktiska ekonomiska priekšrocība Saremar, ciktāl bez šīs iejaukšanās Saremar būtu tikai daļēji atguvusi līdzekļus, kas atbilst prasījumu summai pret Tirrenia, ņemot vērā tās prasījumu samazināšanos 50 % apmērā Tirrenia bankrota procedūrā.

229    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu, izvērtējot apstrīdēto kapitāla palielināšanu vienīgi saistībā ar tās sekām un uzskatot, ka šī kapitāla palielināšana ir valsts līdzekļu nodošana Saremar, kas var tai sniegt ekonomisku priekšrocību, un līdz ar to, lai pārbaudītu šo pēdējo nosacījumu, ir jāpiemēro privātā ieguldītāja tirgus ekonomikas apstākļos kritērijs.

230    RAS arguments, ka tika izmaksāta vienīgi minimāla apstrīdētā kapitāla palielināšanas daļa, proti, EUR 824 309,69, acīmredzami nevar atspēkot šo secinājumu. Kā jau ir atgādināts iepriekš 142. punktā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts atbalsts ir jāuzskata par piešķirtu, ja kompetentās valsts iestādes ir pieņēmušas juridiski saistošu aktu, ar kuru tās apņemas izmaksāt attiecīgo atbalstu, vai ja tiesības saņemt šo atbalstu ir piešķirtas saņēmējam ar piemērojamajiem normatīvajiem aktiem. Tādēļ tam, ka RAS ir izmaksājusi vienīgi nelielu daļu no apstrīdētā kapitāla palielināšanas, nav ietekmes uz šīs kapitāla palielināšanas kvalificēšanu par valsts atbalstu.

231    RAS norādei uz Komisijas 1984. gada paziņojuma dalībvalstīm “Valsts iestāžu līdzdalība uzņēmumu kapitālā” 3.3. punktu (OV EK. 9‑1984, turpmāk tekstā – “1984. gada paziņojums”) arī nav nozīmes. Pretēji RAS norādītajam, 1984. gada paziņojuma 3.2. un 3.3. punkta formulējumā nav norādes uz jēdzienu “jaunu publisko resursu piešķiršana”, bet uz jēdzienu “jauna kapitāla piešķiršana”. Turklāt no šo 1984. gada paziņojuma punktu formulējuma izriet, ka, lai noteiktu, vai jauna kapitāla piešķiršana šī paziņojuma nozīmē ir valsts atbalsts, ir nepieciešams piemērot privātā ieguldītāja tirgus ekonomikas apstākļos kritēriju, kas tieši ir pretrunā RAS argumentācijai, kura ir vērsta, lai pierādītu, ka Komisijai nebūtu bijis jāuzskata šis kritērijs par piemērojamu šajā lietā.

232    Otrām kārtām RAS apgalvo, ka, ciktāl resursi, kas “atjaunoti” ar apstrīdēto kapitāla palielināšanu, ir neatņemama daļa no sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas, uz tiem attiecas LESD 106. panta 2. punkts. Turklāt šīs kompensācijas summu Komisija jau esot apstiprinājusi iepriekšējā lēmumā.

233    Šim otrajam iebildumam arī nav nozīmes.

234    Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, kā tas ir konstatēts iepriekš 227.–229. punktā saistībā ar pirmo iebildumu, pretēji RAS apgalvotajam, ka tā nav vienkārši ar apstrīdētā kapitāla palielināšanu piešķīrusi Saremar līdzekļus, kas jau ietilpa šīs sabiedrības kapitālā. Līdz ar to RAS nevar arī pamatoti apgalvot, ka šajā lietā tā esot vienīgi nodevusi sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas, kuras ir jāizvērtē atbilstoši LESD 106. panta 2. punktam. Ar šo pamatojumu vien var tādēļ noraidīt šo iebildumu.

235    Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jānošķir dalībvalsts kā uzņēmuma akcionāres loma, no vienas puses, no valsts lomas, tai rīkojoties kā valsts varas nesējai, no otras puses. Privātā ieguldītāja tirgus ekonomikas apstākļos kritērija piemērojamība galu galā ir atkarīga no tā, vai attiecīgā dalībvalsts piešķir ekonomiskas priekšrocības tai piederošam uzņēmumam kā akcionāre, nevis kā valsts varas nesēja (skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, SNCM un Francija/Corsica Ferries France, C‑533/12 P un C‑536/12 P, EU:C:2014:2142, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma, kā arī no prasības pieteikuma izriet, ka, lai pamatotu apstrīdēto kapitāla palielināšanu, RAS pastāvīgi norāda uz savu akcionāra lomu, nevis uz savu valsts varas nesēja lomu. RAS konkrēti pirmajā iebildumā izskaidro, ka tā vietā, lai privatizācijas gaitā pārvirzītu uz Saremar pārdošanas cenu zaudējumus, kas izriet no tās prasījumu pret Tirrenia samazināšanās, RAS izvēlējās īstenot apstrīdēto kapitāla paaugstināšanu, lai panāktu labāku šīs sabiedrības pārdošanas cenu sakarā ar tās kapitāla situācijas uzlabošanos. Līdz ar to šajā ziņā RAS nevar pamatoties uz savu valsts varas nesējas lomu, lai apgalvotu, ka Saremar nav saņēmusi ekonomisko priekšrocību.

236    Katrā ziņā, kā to ir atzinis RAS, no lietas materiāliem neizriet, ka apstrīdētā kapitāla paaugstināšana izrietētu no pienākumu izpildes, kuri izriet no saistībām, kuras tas būtu uzņēmies attiecībā uz Itālijas valsti, kad šī valsts tai nodeva Saremar īpašumu. Konkrēti, nešķiet, ka RAS šo kompetenču nodošanā bija jāatlīdzina Saremar to summu daļa, kas atbilst sabiedriskā pakalpojuma kompensācijām, kuras izmaksātas periodā no 1998. gada līdz 2008. gadam un kuras šī sabiedrība nav spējusi atgūt Tirrenia bankrota procedūrā. Tādējādi vienīgais pienākums, uz kuru RAS ir norādījusi šajā ziņā formālās izmeklēšanas procedūrā, ir tas, kas paredzēts Itālijas Civilkodeksa 2446. pantā saistībā ar kapitāla papildināšanu, kuru jāveic sabiedrības akcionāriem, kuras pamatkapitāls ir samazinājies zem noteiktas robežvērtības, un RAS šī papildināšana jāveic sabiedrības akcionāra statusā, nevis valsts varas nesēja statusā.

237    Līdz ar to, pat pieņemot, ka apstrīdētā kapitāla palielināšana bija paredzēta, lai atmaksātu Saremar līdzekļus, kas atbilst sabiedriskā pakalpojuma kompensācijām, kuras šī sabiedrība nebija spējīga atgūt Tirrenia bankrota procedūrā, tā nevar tikt kvalificēta kā sabiedriskā pakalpojuma kompensācija, kurai var piemērot LESD 106. panta 2. punktā paredzēto atkāpi.

238    No tā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par otrā pamata otro daļu par acīmredzamām kļūdām vērtējumā saistībā ar privāta ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērija piemērošanu šajā lietā

239    Šī pamata otrajā daļā RAS apgalvo, ka tas katrā ziņā šajā lietā ir rīkojies ļoti uzmanīgi, gluži kā jebkurš privātais ieguldītājs, rūpīgi papildinot kapitālu minimālā apmērā, lai iegūtu labāku cenu tās privatizācijas gaitā. Tādēļ šis pasākums esot sniedzis ieguldījumu iepriekšējā uzņēmuma plāna realizācijas saglabāšanā.

240    Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka ar šajā daļā izklāstītajiem argumentiem nevar pierādīt acīmredzamas kļūdas vērtējumā pastāvēšanu, kuru Komisija esot pieļāvusi, apstrīdētā lēmuma 236.–244. punktā pārbaudot, vai apstrīdētā kapitāla palielināšana ir ekonomiska rakstura priekšrocība Saremar atbilstoši privātā ieguldītāja tirgus ekonomikas apstākļos kritērijam.

241    Ar to, ka RAS esot izmaksājis vienīgi minimālu apstrīdētā kapitāla palielināšanas daļu, lai saņemtu labāku cenu Saremar privatizācijas brīdī un saglabātu iepriekšējā uzņēmuma plānu, nevar atspēkot apstrīdētā lēmuma 242. punktā izklāstīto Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru apstrīdētā kapitāla palielināšana nešķiet balstīta uz ekonomisku vērtējumu, kas līdzīgs vērtējumam, kuru racionāls privātais ieguldītājs būtu īstenojis pirms šāda ieguldījuma veikšanas.

242    Tādējādi RAS neapstrīd, gluži kā to Komisija konstatējusi apstrīdētā lēmuma 239. punktā, ka uzņēmuma plāns saistībā ar 2011.–2022. gadu, kurš apstiprināts 2010. gada jūlijā, nebija aktualizēts, lai ņemtu vērā būtiskas izmaiņas ekonomiskajā vidē, kuras notikušas pēc tā apstiprināšanas, konkrēti, Tirrenia maksātnespēju, to, ka to atpirka CIN, un Saremar privatizācijas ziņojumu.

243    Tāpat RAS neapstrīd Komisijas konstatāciju apstrīdētā lēmuma 240. punktā, saskaņā ar kuru šī valsts iestāde pirms apstrīdētās kapitāla palielināšanas īstenošanas nav ņēmusi vērā Saremar rentabilitātes perspektīvas un nav izvērtējusi citas iespējas, kas nav kapitāla palielināšana, konkrēti, uzņēmuma likvidēšanu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka šī pēdējā minētā iespēja RAS būtu bijusi jāīsteno, ja tas nebūtu veicis šo kapitāla palielināšanu. No Reģionālā lēmuma Nr. 36/6 izriet, ka, ņemot vērā Saremar kapitāla līmeni, kurš bija zemāks par likumisko robežvērtību, kas paredzēta Itālijas Civilkodeksa 2446. pantā, šis uzņēmums nevarētu būt turpinājis darboties. Katrā ziņā RAS norādītajai apstrīdētās kapitāla palielināšanas daļējai izmaksai nav nozīmes, ciktāl tieši lēmums piešķirt šo kapitāla palielināšanu ir jāņem vērā, lai noteiktu valsts atbalsta pastāvēšanu.

244    Tādēļ otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

–       Par otrā pamata trešo daļu par kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamajām kļūdām vērtējumā saistībā ar apstrīdētās kapitāla palielināšanas saderības pārbaudi

245    Šī trešā daļa attiecas uz apstrīdētā lēmuma daļu, kurā Komisija ir izvērtējusi, vai ar iekšējo tirgu ir saderīga apstrīdētā kapitāla palielināšana (šī lēmuma 297.–299. punkts) atbilstoši glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādnēm. Tā, konkrētāk, attiecas uz šī lēmuma 299. punktu, kurā Komisija ir secinājusi, ka šajās pamatnostādnēs paredzētie nosacījumi šajā lietā nav izpildīti, norādot uz šī paša lēmuma 271.–278. punktā norādīto pamatojumu, atbilstoši kuram tā izdarīja līdzīgu secinājumu saistībā ar apstrīdēto kompensācijas pasākumu. Taču, lai pamatotu šo iebildumu, RAS norāda vienīgi uz argumentiem, kurus tas izklāstījis saistībā ar ceturto pamatu, nesniedzot citu pamatojumu. Līdz ar to šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, kā tas izriet no šī sprieduma 170.–204. punkta, ka šie argumenti ir jānoraida.

246    No iepriekš minētā izriet, ka ir jānoraida otrā pamata trešā daļa un līdz ar to šis pamats pilnībā.

247    Tā kā neviens no šīs prasības pamatiem nevar tikt apmierināts, šī prasība ir jānoraida pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

248    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

249    Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas un CIN prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      La Regione autonoma della Sardegna sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas un Compagnia Italiana di Navigazione SpA tiesāšanās izdevumus.

Gratsias Kancheva Półtorak

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 6. aprīlī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

1.  Fakti

2.  Administratīvais process

3.  Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1.  Par prasītāja “locus standi” un interesi celt prasību

2.  Par lietas būtību

Prasības pirmā daļa, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma daļu par apstrīdēto kompensācijas pasākumu

Par sesto prasības pamatu – būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu

–  Par pirmo daļu, kas attiecas uz pienākuma norādīt apstrīdētā lēmuma pamatojumu neizpildi

–  Par otro daļu, kas izriet no tiesību uz aizstāvību pārkāpuma

Par otro pamatu par LESD 107. panta 1. punkta un 106. panta 2. punkta pārkāpumu, kā arī par Komisijas pieļautajām acīmredzamajām kļūdām vērtējumā, piemērojot Altmark nosacījumus

Par trešo pamatu par kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamajām kļūdām vērtējumā saistībā ar 2005. gada VTNP lēmuma un 2011. gada VTNP lēmuma piemērošanu

–  Par trešā pamata pirmo daļu par kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar 2005. gada VTNP lēmuma un 2011. gada VTNP lēmuma piemērojamību ratione temporis

–  Par trešā pamata otro daļu par kļūdām tiesību piemērošanā un kļūdām vērtējumā saistībā ar 2011. gada VTNP lēmuma principu un nosacījumu piemērošanu

–  Par trešā pamata trešo daļu par 2011. gada VTNP lēmuma 4. panta f) apakšpunkta kļūdainu piemērošanu un pakārtoti par iebildi par šīs tiesību normas prettiesiskumu

Par ceturto pamatu par kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, ko pieļāvusi Komisija saistībā ar grūtībās nonākuša uzņēmuma kvalificēšanu, par LESD 106. panta 2. punkta pārkāpumu, kā arī par iebildi par VTNP pamatnostādņu 9. punkta prettiesiskumu

Par piekto pamatu par kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamajām kļūdām vērtējumā, jo Komisija ir uzskatījusi, ka apstrīdētais kompensācijas pasākums neatbilst 2011. gada VTNP nostādņu kritērijiem

Par pirmo pamatu par LESD 106. panta 2. punkta pārkāpumu un Saremar uzlikto sabiedriskā pakalpojuma pienākumu definīcijas kļūdainu izvērtēšanu

Par prasības otro daļu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma daļu saistībā ar apstrīdēto kapitāla palielināšanu

Par pirmo pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi

Par otro pamatu par kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā

–  Par otrā pamata pirmo daļu par acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar resursu raksturu, kuri atbilst apstrīdētā kapitāla palielināšanai, un par LESD 107. panta 1. punkta un 106. panta 2. punkta pārkāpumu

–  Par otrā pamata otro daļu par acīmredzamām kļūdām vērtējumā saistībā ar privāta ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērija piemērošanu šajā lietā

–  Par otrā pamata trešo daļu par kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamajām kļūdām vērtējumā saistībā ar apstrīdētās kapitāla palielināšanas saderības pārbaudi

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – itāļu.