Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA MAIKLA KOLINSA [ANTHONY MICHAEL COLLINS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 11. aprīlī (1)
Lieta C‑710/22 P
JCDecaux Street Furniture Belgium
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Valsts atbalsts – LESD 107. panta 1. punkts – Atbalsts, ko Beļģijas iestādes sniegušas JCDecaux Street Furniture Belgium – Nomas maksas un nodokļu nemaksāšana par Briseles pilsētas (Beļģija) teritorijā uzstādītajām reklāmas iekārtām – Ekonomiska priekšrocība – Kompensēšanas mehānisms – Komisijas lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un uzdots to atgūt – Pretrunīga pamatojuma neesamība – Faktu un pierādījumu vērtējuma pārbaude Tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu
Ievads
1. Ar šo apelācijas sūdzību JCDecaux Street Furniture Belgium (turpmāk tekstā – “JCDecaux”) lūdz atcelt spriedumu, kuru Eiropas Savienības Vispārējā tiesa pasludinājusi lietā T‑642/19 (2) un ar kuru minētā tiesa ir noraidījusi tās prasību atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu (ES) 2019/2120 (2019. gada 24. jūnijs) par valsts atbalstu SA.33078 (2015/C) (ex 2015/NN), ko Beļģija sniegusi JCDecaux Belgium Publicité (3). Izskatāmā lieta citastarp dod Tiesai iespēju spriest par tās pārbaudes tiesā raksturu un tvērumu, kas Tiesai jāveic apelācijas tiesvedībā.
Tiesvedības priekšvēsture
2. Briseles pilsēta (Beļģija) un JCDecaux noslēdza divus secīgus līgumus attiecīgi uz 15 gadiem par autobusu pieturās izvietotu reklāmas stendu un ielas mēbeļu informācijas sniegšanai (turpmāk tekstā – “MUPI”) uzstādīšanu šīs pilsētas teritorijā, no kuriem daļu bija iespējams izmantot reklāmas nolūkā (4).
3. Pirmais – 1984. gada 16. jūlija līgums (turpmāk tekstā – “1984. gada līgums”) attiecās uz autobusu pieturās izvietotiem reklāmas stendiem un MUPI, kas paliek JCDecaux īpašumā. Tajā it īpaši bija paredzēts, ka šī pēdējā minētā nemaksā nekādus maksājumus Briseles pilsētai par autobusu pieturās izvietoto reklāmas stendu un MUPI nomu, izmantošanas tiesībām vai kā atlīdzību par tiem, toties tai ir jānodrošina Briseles pilsētai vairāki pakalpojumi natūrā – atkritumu tvertņu, sabiedrisko tualešu un elektronisko avīžu bezmaksas apkalpošana un pilsētas vispārīgā plāna, tūrisma un viesnīcu plāna, kā arī pilsētas gājēju celiņu plāna izstrāde. Kā atlīdzību par šiem pakalpojumiem JCDecaux bija atļauts reklāmas nolūkā izmantot atsevišķas reklāmas iekārtas, kas integrētas autobusu pieturās izvietotajos reklāmas stendos un MUPI vai nošķirtas no tiem. Katru reklāmas iekārtu drīkstēja izmantot 15 gadus, sākot no tās uzstādīšanas brīža, kas tiek noteikts abpusēji parakstītā protokolā (5).
4. 1998. gadā Briseles pilsēta izsludināja konkursu par “tādu [MUPI], autobusu pieturu stendu un displeja tipa stendu ražošanu, piegādi, izvietošanu, nodošanu ekspluatācijā, apkopi un uzturēšanu, no kuriem daļu varēs izmantot reklāmas nolūkā”. Lai izpildītu no 1984. gada līguma izrietošās līgumsaistības un nodrošinātu konkursa pārskatāmību, Briseles pilsēta minētā konkursa īpašo specifikāciju 10. pielikumā (turpmāk tekstā – “10. pielikums”) uzskaitīja 282 autobusu pieturās izvietotos reklāmas stendus un 198 MUPI, uz kuriem attiecās 1984. gada līgums (turpmāk tekstā – “10. pielikumā uzskaitītās reklāmas iekārtas”) un kuru ekspluatācijas tiesības saskaņā ar šī līguma noteikumiem JCDecaux vēl nebija izbeigušās, attiecīgi norādot katras no tām atrašanās vietu un izmantošanas termiņu.
5. Tā kā JCDecaux uzvarēja konkursā, 1999. gada 14. oktobrī starp JCDecaux un Briseles pilsētu tika noslēgts otrs līgums (turpmāk tekstā – “1999. gada līgums”). Ar šo līgumu, ko veidoja pasūtījuma dokuments, īpašās specifikācijas un to pielikumi, tostarp 10. pielikums, tika aizstāts 1984. gada līgums. Tajā it īpaši bija paredzēts, ka Briseles pilsēta kļūst par uzstādīto ielas mēbeļu īpašnieci, maksājot fiksētu neto cenu par piegādātu, pilnībā aprīkotu, uzstādītu un darbgatavu elementu, un ka JCDecaux maksā ikmēneša nomas maksu par šo ielas mēbeļu izmantošanu reklāmas nolūkā.
6. 1999. gada līguma izpildes laikā atsevišķas 10. pielikumā uzskaitītās reklāmas iekārtas tika demontētas pirms šajā pielikumā paredzēto attiecīgo termiņu beigām, savukārt citas reklāmas iekārtas (turpmāk tekstā – “strīdīgās reklāmas iekārtas”) JCDecaux saglabāja un turpināja izmantot arī pēc attiecīgajiem datumiem. Par šīm pēdējām minētajām iekārtām Briseles pilsēta nepieprasīja nedz nomas maksas, nedz nodokļu samaksu. Šī situācija beidzās 2011. gada augustā, kad tika demontētas pēdējās reklāmas iekārtas, kas bija uzskaitītas 10. pielikumā.
7. Clear Channel Belgium (turpmāk tekstā – “CCB”) 2011. gada 19. aprīlī vērsās Komisijā ar sūdzību, kurā apgalvoja, ka, turpinādama izmantot strīdīgās reklāmas iekārtas pēc paredzētajiem termiņiem, nemaksājot Briseles pilsētai nedz nomas maksu, nedz nodokļus, JCDecaux ir saņēmusi ar iekšējo tirgu nesaderīgu valsts atbalstu.
8. 2015. gada 24. martā Komisija saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu uzsāka formālo izmeklēšanas procedūru un aicināja Beļģijas Karalisti un citas ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus. Komisija saņēma apsvērumus no Beļģijas Karalistes, CCB un JCDecaux. Starp šīm pēdējām minētajām un Komisiju notika diskusijas un papildu vēstuļu apmaiņa.
9. Savos apsvērumos Beļģijas iestādes it īpaši norādīja, ka tās bija piekritušas strīdīgo reklāmas iekārtu saglabāšanai un izmantošanai pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem, lai nodrošinātu 1984. gada līguma ekonomisko līdzsvaru, jo dažas šajā pielikumā uzskaitītās iekārtas tika priekšlaicīgi demontētas pēc Briseles pilsētas pieprasījuma, kura – it īpaši estētisku iemeslu dēļ – vēlējās uzstādīt citus modeļus. Šīs iestādes uzskatīja – tā kā JCDecaux šīs priekšlaicīgās demontāžas dēļ ir radusies neizdevīga situācija, bija pieņemami, ka, lai to kompensētu, citas reklāmas iekārtas tā var saglabāt ilgāku laiku, nekā paredzēts, nepieprasot no JCDecaux par tām nekādu nomas maksas vai nodokļu samaksu (6). Beļģijas iestādes atzina, ka pastāv neliela nelīdzsvarotība starp priekšlaicīgi demontēto reklāmas iekārtu skaitu un to iekārtu skaitu, kas saglabātas pēc to attiecīgajiem izmantošanas termiņiem. Aprēķinot starpību starp nomas maksas un nodokļu ietaupījumiem, no kuriem JCDecaux esot atteikusies, piekrītot šīm priekšlaicīgajām demontāžām, un nomas maksas un nodokļu ietaupījumiem, kurus tā esot guvusi, saglabājot citas reklāmas iekārtas pēc šo iekārtu izmantošanas termiņiem, tā esot guvusi finansiālu labumu ne vairāk kā 100 000–150 000 EUR apmērā laikposmā no 1999. gada decembra līdz 2011. gadam (7). Tādējādi attiecīgais pasākums varētu būt de minimis atbalsts Komisijas Regulas (EK) Nr. 1998/2006 (2006. gada 15. decembris) par [LESD 107. un 108.] panta piemērošanu de minimis atbalstam (8) izpratnē.
10. 2019. gada 24. jūnijā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu.
11. Strīdīgā lēmuma 66.–69. apsvērumā Komisija ierobežoja analīzes priekšmetu, it īpaši precizējot, ka, ņemot vērā noteikumus par noilgumu, kas paredzēti 17. pantā Padomes Regulā (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (9), šī analīze attiecās tikai uz to, cik lielā mērā strīdīgo reklāmas iekārtu saglabāšana pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem, nemaksājot nedz nomas maksu, nedz nodokļus, ir uzskatāma par valsts atbalstu, kas JCDecaux piešķirts pēc 2001. gada 15. septembra.
12. Strīdīgā lēmuma 72.–81. apsvērumā Komisija izvērtēja nosacījumus par attiecināmību uz valsti un valsts līdzekļu nodošanu. Tā it īpaši uzsvēra, ka Beļģijas iestādes neapstrīd ne to, ka aplūkojamais pasākums ir attiecināms uz tām, ne arī to, ka tā rezultātā Briseles pilsēta nesaņēma nomas maksu un nodokļus, kas netika iekasēti par strīdīgajām reklāmas iekārtām, kuras citādi tiktu aizstātas ar iekārtām, uz kurām attiecās 1999. gada līgums.
13. Strīdīgā lēmuma 82.–96. apsvērumā Komisija analizēja nosacījumu par ekonomiskas priekšrocības esamību.
14. Šajā ziņā Komisija vispirms norādīja, ka no 1999. gada un, tā kā beidzās termiņš atļaujām, kuru pamatā bija 1984. gada līgums, JCDecaux turpināja izmantot reklāmas iekārtas Briseles pilsētas teritorijā, nemaksājot nomas maksu un nodokļus, lai gan saskaņā ar 1999. gada līgumu šīs iekārtas esot bijušas jādemontē. Saskaņā ar to pašu līgumu jaunu reklāmas iekārtu, kas tās aizstātu, izmantošana paredzēja nomas maksas un nodokļu maksāšanu (10).
15. Turpinājumā Komisija norādīja, ka Beļģijas iestādes ir atzinušas, ka “kopumā” JCDecaux bija guvusi ekonomisku priekšrocību, un ka tās tikai apstrīd šīs priekšrocības apmēru. Saistībā ar šo iestāžu argumentu, kas attiecas uz kompensēšanas mehānisma esamību, Komisija, atsaucoties uz spriedumu Orange/Komisija (11), atgādināja – ja valsts veiktais pasākums ir uzskatāms par kompensāciju atlīdzības veidā par pakalpojumiem, ko sniedz uzņēmumi, kuriem ir uzticēti vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības atbilstoši kritērijiem, kas iedibināti ar spriedumu Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (12), tad LESD 107. panta 1. punkts šim pasākumam nav piemērojams. Tomēr 1984. gada līgums un 1999. gada līgums esot pilnībā komerciāli līgumi, un to noteikumi neparedz JCDecaux uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus. Tādējādi apgalvotā kompensācija, “pieņemot, ka tā patiešām bija paredzēta, lai kompensētu zaudējumus, kas saistīti ar iespējamo pienākumu priekšlaicīgi demontēt noteiktas iekārtas”, noteikti radīja priekšrocību JCDecaux. Šis secinājums esot vēl jo vairāk acīmredzams tāpēc, ka “ir grūti uzskatīt, ka [šai pēdējai minētajai] radās strukturāli zaudējumi, ja [tā] brīvprātīgi piekrita demontēt minētās iekārtas un turklāt apliecināja Beļģijas iestādēm, ka attiecīgā kompensācija ir pārsniegusi to, kas bija vajadzīgs iespējamā zaudējuma dēļ” (13). Tāpat Komisija norādīja, ka konkrētajā gadījumā nav piemērojama neviena no situācijām, kuras minētas tās Paziņojuma par [LESD] 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (14) 69. un 71. punktā, it īpaši atkārtojot, ka JCDecaux “brīvprātīgi” bija piekritusi demontēt noteiktas iekārtas, uz kurām attiecās 1984. gada līgums (15). Tā piebilda, ka nevar uzskatīt, ka Briseles pilsēta ir rīkojusies kā privāts tirgus ekonomikas dalībnieks. Proti, apgalvotais kompensēšanas mehānisms nekādi neesot ticis noformēts un uzraudzīts, neesot neviena Komisijai iesniegta pierādījuma, kas liecinātu par jebkāda veida sarunām starp Briseles pilsētu un JCDecaux par šo mehānismu, un nekas neliecinot par to, ka Briseles pilsēta būtu analizējusi “[JCDecaux] faktiskos zaudējumus saistībā ar vairāku iekārtu, uz kurām attiecās 1984. gada līgums, priekšlaicīgu nomaiņu, salīdzinot tos ar labumu, kas tika gūts, saglabājot citas iekārtas, kuras turklāt bija pilnībā amortizētas (šo reklāmas paneļu izmaksas patiesi bija pilnībā atlīdzinātas – tostarp [JCDecaux] rezerve –, jo šie paneļi tika izmantoti visu 1984. gada līgumā paredzēto likumīgo termiņu) saskaņā ar to pašu līgumu” (16).
16. Visbeidzot Komisija norādīja, ka tās nostāju par priekšrocības esamību apstiprina cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) 2016. gada 29. aprīļa spriedums (17), kurā šī tiesa konstatēja, ka JCDecaux nav ievērojusi 10. pielikumā paredzētos strīdīgo reklāmas iekārtu demontāžas datumus un bez īpašumtiesībām vai jebkādām citām tiesībām ir tās izmantojusi Briseles pilsētas publiskajā telpā. Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) esot nospriedusi, ka JCDecaux šādā veidā ir veikusi objektīvi prettiesiskas darbības, kas ir pretrunā godīgai tirgus praksei, jo tā izmantoja reklāmas iekārtas, kurām nebija jābūt vai vairs nebija jābūt tās rīcībā, un tas radīja nelikumīgu konkurences priekšrocību, kas varēja novirzīt reklāmdevējus no konkurenta CCB.
17. No iepriekš minētajiem apsvērumiem Komisija secināja, ka JCDecaux veiktā strīdīgo reklāmas iekārtu saglabāšana un izmantošana laikā no 1999. līdz 2011. gadam pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem, nemaksājot nomas maksu un nodokļus, samazināja izdevumus, kas tai parasti būtu radušies darbības gaitā, un radīja tai ekonomisku priekšrocību.
18. Strīdīgā lēmuma 97.–102. apsvērumā Komisija izvērtēja nosacījumu par priekšrocības selektivitāti. Tā it īpaši norādīja, ka attiecīgais pasākums būtībā ir individuāls pasākums un ka šādā gadījumā priekšrocības identificēšana principā ļauj pieņemt, ka tas ir selektīvs.
19. Strīdīgā lēmuma 103.–121. apsvērumā Komisija konstatēja, ka attiecīgais pasākums var izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tā it īpaši noraidīja Beļģijas iestāžu argumentu, ka šis pasākums varētu būt de minimis atbalsts Regulas Nr. 1998/2006 izpratnē.
20. Strīdīgā lēmuma 122. apsvērumā Komisija no visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem secināja, ka attiecīgais pasākums ir atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
21. Strīdīgā lēmuma 123. un 124. apsvērumā konstatējusi, ka attiecīgais pasākums ir nelikumīgs valsts atbalsts, jo par to Komisijai nav ticis paziņots, un šī lēmuma 125.–130. apsvērumā konstatējusi, ka šo atbalstu nevar uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, minētā lēmuma 131.–144. apsvērumā Komisija izvērtēja jautājumu par atgūstamā nesaderīgā atbalsta summu. Šajā ziņā tā paskaidroja, ka “vispārīgais princips”, kas jāpiemēro šīs summas aprēķināšanai, paredz aprēķināt nomas maksu un nodokļus, kas Briseles pilsētai būtu jāiekasē, ja attiecīgā pasākuma nebūtu bijis, precizējot, ka šī atbalsta summa ir “jāaprēķina par katru iekārtu, uz kuru attiecās 1984. gada līgums un kura tika saglabāta pēc 2001. gada 15. septembra, par atskaites punktu ņemot nomas maksas, kas bija maksājamas saskaņā ar 1999. gada līgumu, un nodokļus, kas parasti bija piemērojami reklāmas iekārtām laikā starp sākotnējo demontāžas datumu (ja tas iestājās pēc 2001. gada 15. septembra) vai 2001. gada 15. septembri (ja sākotnējais demontāžas datums iestājās pirms 2001. gada 15. septembra) un datumu, kurā faktiski tika veikta demontāža” (18). Atgādinājusi, ka tās ieskatā Beļģijas iestāžu argumenti saistībā ar kompensēšanas mehānismu “nav pamatoti”, Komisija secināja, ka “[JCDecaux] piešķirtā priekšrocība atbilst visiem šā uzņēmuma ietaupījumiem, kas gūti, turpinot ekspluatēt iekārtas, uz kurām attiecās 1984. gada līgums, nevis aizstājot tās ar iekārtām, uz kurām attiecās 1999. gada līgums” (19). Tātad atbalsta summa būtu jāaprēķina, “[nepiemērojot] nekād[u] kompensēšanas loģik[u]” un “par katru attiecīgo iekārtu un katru attiecīgo periodu” ņemot vērā “esošās nomas maksas un nodokļ[us], kas izriet no 2001. gada un turpmākiem Nodokļu noteikumiem attiecībā uz tāda paša izmēra iekārtu” (20).
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
22. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 25. septembrī, JCDecaux cēla prasību par strīdīgā lēmuma 1.–4. panta atcelšanu. Ar 2020. gada 22. aprīļa rīkojumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs atļāva CCB iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
23. Prasības pamatojumam JCDecaux izvirzīja četrus pamatus, no kuriem pirmais pamats bija izvirzīts galvenokārt, bet pārējie trīs – pakārtoti. Pirmajā pamatā, kam bija trīs daļas, tā apgalvoja, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kā arī tiesību kļūdu, uzskatot, ka strīdīgo reklāmas iekārtu izmantošana pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem ir atzīstama par priekšrocību. Pirmajā pamata daļā tā pārmeta Komisijai, ka tā ir kļūdaini noraidījusi kompensēšanas mehānismu. Otrajā daļā tā apgalvoja, ka Komisija ir pieņēmusi kļūdainu hipotētisku scenāriju, uzskatot, ka par strīdīgajām reklāmas iekārtām, kas saglabātas pēc to attiecīgajiem izmantošanas termiņiem, bija jāiekasē nomas maksa un nodokļi. Trešajā daļā tā apgalvoja, ka Komisija ir kļūdaini kvalificējusi 1984. gada līgumu kā “pilnībā komerciālu” un tādējādi atteikusies piemērot judikatūras kritērijus, kas noteikti spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (21). Otrajā pamatā tā apgalvoja, ka hipotētiskais valsts atbalsts esot bijis saderīgs ar iekšējo tirgu, piemērojot Komisijas paziņojumu par Eiropas Savienības nostādnēm par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (22), un Komisijas Lēmumu 2012/21/ES (2011. gada 20. decembris) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (23). Trešajam pamatam bija divas daļas. Pirmajā daļā tā pārmeta Komisijai, ka tā ir nepietiekami atbildējusi uz lietas dalībnieku norādītajiem apstākļiem, jau iepriekš savā paziņojumā presei ir noteikusi atgūstamā atbalsta summu un pārkāpusi savus iekšējos procesuālos noteikumus. Otrajā daļā tā it īpaši norādīja, ka neesot iespējams noteikt apgalvotās priekšrocības apmēru, jo 1984. gada līgumā nebija paredzēti nekādi nomas maksas, izmantošanas tiesību vai atlīdzības maksājumi. Ceturtajā pamatā tā apgalvoja, ka attiecībā uz iespējamo valsts atbalstu katrā ziņā ir iestājies noilgums.
24. Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja šos četrus pamatus un tādēļ arī visu prasību kopumā, piesprieda JCDecaux segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus un CCB segt savus tiesāšanās izdevumus.
25. Vispārējās tiesas apsvērumi, kuriem ir nozīme šīs apelācijas sūdzības mērķiem, būtībā ir tie, kas attiecas uz pirmā pamata pirmo un otro daļu, kā arī trešā pamata otro daļu.
26. Attiecībā uz pirmā pamata pirmo daļu Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija ir pamatoti atzinusi, ka tas, ka JCDecaux saglabāja un izmantoja strīdīgās reklāmas iekārtas pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem, ir uzskatāms par ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, “pat ja šāda saglabāšana veikta atbilstoši 1984. gada līguma kompensēšanas mehānismam” (24).
27. Šajā ziņā, pirmām kārtām, Vispārējā tiesa atgādināja, ka jēdziens “valsts atbalsts” ir objektīvs juridisks jēdziens, kas tieši definēts LESD 107. panta 1. punktā, kurā nav paredzēts nošķīrums atkarībā no tā, kādi ir valsts iejaukšanās pasākuma iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas, un tādējādi tas, ka valsts pasākuma mērķis bija saglabāt 1984. gada līguma ekonomisko līdzsvaru vai ka šis mērķis atbilda valsts tiesību principiem, neļauj ab initio izslēgt šāda pasākuma kvalificēšanu par “valsts atbalstu” (25).
28. Otrām kārtām, Vispārējā tiesa nosprieda, ka tādēļ, ka JCDecaux bija turpinājusi izmantot strīdīgās reklāmas iekārtas arī pēc 10. pielikumā paredzētajiem to izmantošanas termiņiem, nemaksājot Briseles pilsētai nedz nomas maksu, nedz nodokļus, tika atvieglots slogs, kas pastāvētu tās budžetam (26). Tā norādīja, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka pēc 1999. gada līguma noslēgšanas JCDecaux ielas mēbeles Briseles pilsētas teritorijā varēja uzstādīt un izmantot tikai atbilstoši šajā līgumā paredzētajiem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tai bija jāmaksā nomas maksa un nodokļi. Tā arī konstatēja, ka atbilstīgi 10. pielikumam un atkāpjoties no 1999. gada līguma noteikumiem, JCDecaux varēja turpināt izmantot šajā pielikumā uzskaitītās reklāmas iekārtas saskaņā ar 1984. gada līgumā paredzētajiem nosacījumiem, bet tikai līdz šajā pašā pielikumā paredzētajiem iekārtu izmantošanas termiņiem. Tā piebilda, ka pēc šiem datumiem šīs reklāmas iekārtas bija jāaizstāj ar jaunām 1999. gada līgumā paredzētajām reklāmas iekārtām un tādējādi uz tām bija attiecināms pienākums maksāt nodokļus un nomas maksu (27). Tā secināja – tas, ka strīdīgās reklāmas iekārtas tika izmantotas arī pēc minētajiem datumiem atbilstoši 1984. gada līguma nosacījumiem, ļāva JCDecaux izvairīties no jauno 1999. gada līgumā ietverto reklāmas iekārtu uzstādīšanas un izmantošanas un tādējādi – no nomas maksas un nodokļu samaksas, kas tai būtu bijis jāmaksā saskaņā ar pēdējo minēto līgumu (28). Vispārējā tiesa arī atgādināja dažus konstatējumus, kurus izdarījusi cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) savā 2016. gada 29. aprīļa spriedumā (29).
29. Trešām kārtām (30), Vispārējā tiesa atzina, ka Komisija ir pamatoti atsaukusies uz spriedumiem Orange/Komisija (31) un Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (32).
30. Ceturtām kārtām, būtībā pārņemot Komisijas šajā ziņā izklāstītos apsvērumus (33), Vispārējā tiesa apstiprināja tās secinājumu, ka apgalvoto kompensēšanas mehānismu nevar uzskatīt par atbilstošu privāta tirgus ekonomikas dalībnieka rīcības kritērijam (34).
31. Attiecībā uz pirmā pamata otro daļu Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka JCDecaux ir guvusi labumu no nomas maksas un nodokļu ietaupījuma, kas uzskatāms par tās saņemtu priekšrocību (35). Saistībā ar nesaņemto nomas maksu Vispārējā tiesa atkārtoja, ka pēc 1999. gada līguma stāšanās spēkā JCDecaux Briseles pilsētas teritorijā ielas mēbeles varēja uzstādīt un izmantot tikai saskaņā ar šajā līgumā paredzētajiem nosacījumiem, atbilstoši kuriem tai bija jāmaksā nomas maksa un nodokļi (36). Saistībā ar neiekasētajiem nodokļiem Vispārējā tiesa it īpaši noraidīja JCDecaux argumentu, ka, nepastāvot vienotam nodokļu režīmam valsts teritorijā vai Galvaspilsētas Briseles reģiona teritorijā, Briseles pilsētas pieņemtie nodokļu noteikumi nevarēja veidot atsauces sistēmu. Tās skatījumā, ja šis arguments būtu jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz pasākuma selektīvo raksturu, tas būtu jānoraida, jo individuāla pasākuma gadījumā ekonomiskās priekšrocības selektivitāte tiek prezumēta (37). Katrā ziņā pirmstiesas procedūrā Beļģijas iestādes neesot apstrīdējušas, ka tieši šie noteikumi ir atsauces nodokļu režīms (38). Tāpat tā atzina, ka Komisija ir pamatoti secinājusi, ka Briseles pilsētas kopš 2001. gada pieņemtie nodokļu noteikumi bija piemērojami strīdīgajām reklāmas iekārtām, kuras tika saglabātas pēc to attiecīgajiem izmantošanas termiņiem, un ka atbrīvojums no nodokļa, kuru Briseles pilsēta bija piemērojusi pirms 2009. taksācijas gada, bija atkāpe no atsauces sistēmas, kas nozīmē šīs pilsētas, izmantojot valsts resursus, piešķirtu priekšrocību (39). Tā noraidīja abu tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa, Beļģija) 2016. gada 4. novembra spriedumu (40), kuri apliecina, ka JCDecaux saistībā ar 1999. gada līgumu nebija jāmaksā pašvaldības nodoklis par reklāmu, nozīmi, kvalificējot attiecīgo pasākumu par valsts atbalstu (41).
32. Attiecībā uz trešā pamata otro daļu Vispārējā tiesa it īpaši norādīja, ka Komisija ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ – tās ieskatā – JCDecaux saņemtā priekšrocība bija lielāka nekā Beļģijas iestāžu aplēstā (42). Turklāt tā noraidīja JCDecaux argumentu par to, ka nav iespējams noteikt šīs priekšrocības apmēru, un par no tā izrietošo tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu kā tādu, kas ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka strīdīgo reklāmas iekārtu saglabāšana un izmantošana pēc paredzētajiem termiņiem ir uzskatāma par priekšrocību tikai daļā, kurā šī saglabāšana un izmantošana pārsniegtu ar kompensēšanas mehānismu kompensējamo (43).
Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
33. Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 17. novembrī, JCDecaux iesniedza šo apelācijas sūdzību. Tā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, apmierināt tās pirmajā instancē izvirzītos prasījumus, atceļot strīdīgā lēmuma 1.–4. pantu, un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Atbildes rakstā, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 1. februārī, Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest JCDecaux atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. CCB atteicās no tiesībām iesniegt atbildes rakstu.
34. 2024. gada 17. janvāra tiesas sēdē tika uzklausīti JCDecaux, Komisijas un CCB mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem. CCB lūdza noraidīt apelācijas sūdzību, bet nepauda viedokli par tiesāšanās izdevumiem.
Juridiskā analīze
35. Apelācijas sūdzības pamatojumam JCDecaux izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais pamats attiecas uz pretrunīgu pamatojumu pārsūdzētajā spriedumā, kā arī tiesību kļūdu, interpretējot un piemērojot “ekonomiskās priekšrocības” jēdzienu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un otrais pamats ir balstīts uz faktu un piemērojamo tiesību normu acīmredzamu sagrozīšanu.
Par apelācijas sūdzības pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
36. Ar šo pamatu JCDecaux galvenokārt apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir sniegusi pretrunīgu pamatojumu un pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka pastāv ekonomiska priekšrocība. JCDecaux norāda, ka šī sprieduma 31. un 40. punktā Vispārējā tiesa ir pārņēmusi konstatējumus, kurus cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) izdarījusi 2016. gada 29. aprīļa spriedumā un saskaņā ar kuriem “tā nav saņēmusi tiešu atļauju no Briseles pilsētas” un ir “prettiesiski” izmantojusi daudzas 10. pielikumā uzskaitītās reklāmas iekārtas šīs pilsētas teritorijā. Minētā sprieduma 42. punktā Vispārējā tiesa, “pamatojoties vienīgi” uz šiem konstatējumiem, esot secinājusi – tas, ka JCDecaux ir saglabājusi un izmantojusi strīdīgās reklāmas iekārtas pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem, ir uzskatāms par ekonomisku priekšrocību. JCDecaux skatījumā – lai gan cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) ir konstatējusi, ka šīs reklāmas iekārtas ir tikušas saglabātas “prettiesiski”, tas tā bija tāpēc, ka tā bija secinājusi, ka Briseles pilsēta nav devusi tiešu vai pat netiešu atļauju veikt reklāmas iekārtu “apvērsi” (44). Taču, ja nav valsts iestāžu lēmuma vai iejaukšanās, pēc definīcijas nevar būt valsts atbalsts, jo tam esot nepieciešama “vismaz” pozitīva vai negatīva šo iestāžu darbība. Pieņemot, ka JCDecaux būtu saņēmusi priekšrocību, tā izrietētu no tā, ka tā pati pēc savas iniciatīvas būtu izmantojusi strīdīgās reklāmas iekārtas, nelikumīgi aizņemot publisko telpu. Šāda rīcība – nepastāvot acīmredzamām pretrunām – nevar būt pamats konstatējumam par tādas ekonomiskas priekšrocības esamību, kuru piešķīrušas valsts iestādes.
37. Pakārtoti JCDecaux pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētajā spriedumā tā ir pieļāvusi vēl vienu pretrunu pamatojumā, jo šī sprieduma 42. punktā šī tiesa nosprieda, ka priekšrocība, ko tai piešķīra Briseles pilsēta, ir uzskatāma par atbalstu, pat ja strīdīgo reklāmas iekārtu saglabāšana esot veikta atbilstoši “1984. gada līguma kompensēšanas mehānismam”. Tā kritizē to, ka Vispārējā tiesa no šī apgalvojuma nav izdarījusi nevienu secinājumu, kas liktu apšaubīt gan juridisko kvalifikāciju, ko izmantoja Komisija, gan atgūstamā atbalsta summas aprēķināšanas metodi (45). Šis spriedums izraisītu to, ka pilnībā tiktu atgūta apgalvotā priekšrocība, proti, neņemot vērā izmaksas, kas JCDecaux radušās atsevišķu 10. pielikumā uzskaitīto reklāmas iekārtu priekšlaicīgās demontāžas dēļ, un nodarīto līgumisko kaitējumu. JCDecaux skatījumā, ja Vispārējā tiesa atzīst, ka strīdīgo reklāmas iekārtu saglabāšana varētu būt kompensācija, tad visa ekonomiskā priekšrocība, kas, iespējams, piešķirta, automātiski nevar tikt atzīta par valsts atbalstu.
38. Komisija vispirms norāda, ka ar saviem argumentiem JCDecaux būtībā vēlas panākt, lai no jauna tiktu izvērtēti fakti un it īpaši tās teorija par kompensēšanas mehānismu, kuru bija noraidījusi gan valsts tiesa, gan Vispārējā tiesa. Taču šāds jauns faktu vērtējums neietilpstot Tiesas kompetencē apelācijas stadijā.
39. Turpinājumā, atkārtojot dažus apsvērumus, kuri izklāstīti pārsūdzētajā spriedumā un apkopoti šo secinājumu 27.–30. punktā, Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā pamatoti ir noraidīta kompensēšanas mehānisma nozīme.
40. Turklāt saistībā ar JCDecaux atsauci uz cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2016. gada 29. aprīļa spriedumu Komisija norāda, ka Vispārējās tiesas vērtējumi attiecībā uz valsts tiesībām ir faktu vērtējumi, kurus, izņemot valsts tiesību sagrozīšanas gadījumu, Tiesa nevar pārbaudīt apelācijas tiesvedībā. JCDecaux esot apstrīdējusi tikai minētā sprieduma saturu un tvērumu. Turklāt esot nepareizi apgalvot, ka Vispārējā tiesa, lai konstatētu priekšrocības esamību, ir pamatojusies tikai uz minēto spriedumu. Arguments, ko JCDecaux ir secinājusi no iespējamas valsts iestāžu darbības neesamības, esot nepieņemams, jo tas skar nosacījumu, kas saistīts ar aplūkojamā pasākuma attiecināmību uz valsti, un šis nosacījums neesot ticis apstrīdēts pirmajā instancē. Katrā ziņā šis arguments esot acīmredzami nepamatots, jo konkrētais gadījums attiecas uz Briseles pilsētas negatīvu darbību, kas izpaužas kā atļaušana turpināt izmantot strīdīgās reklāmas iekārtas, nemēģinot iekasēt nomas maksu un nodokļus.
41. Visbeidzot Komisija uzsver, ka pasākuma klasificēšana par valsts atbalstu un tā apmēra noteikšana ir divi atsevišķi jautājumi. Tās ieskatā kompensēšanas teorijas ņemšana vērā nevar izraisīt strīdīgajā lēmumā noteiktā “atbalsta atgūšanas aprēķināšanas mehānisma atkārtotu izvērtēšanu”. Tā piebilst – lai izvairītos no attiecīgā pasākuma kvalificēšanas par valsts atbalstu, Briseles pilsētai bija jāizvērtē kaitējums, kas, iespējams, nodarīts JCDecaux. Tā kā Briseles pilsēta nav veikusi šādu novērtējumu, atgūstamā atbalsta summa atbilst nomas maksai un nodokļiem, kas JCDeacux bija jāmaksā strīdīgo reklāmas iekārtu izmantošanas laikā pēc paredzētajiem termiņiem līdz to faktiskai demontēšanai. Tātad, pat ja kompensēšanas mehānisms pastāvēja, quod non, ar to nevar atspēkot nedz priekšrocības, kuru bija guvusi JCDecaux, juridisko kvalifikāciju, nedz arī atgūstamā atbalsta summas aprēķinu.
Izvērtējums
42. Atgādināšu, ka saskaņā ar LESD 256. panta 1. punktu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Vispārējā tiesa ir vienīgā instance, kuras kompetencē ir, pirmām kārtām, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrām kārtām, veikt šo faktu vērtējumu. Šis vērtējums, izņemot gadījumu, kad Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, uz kuru pašu par sevi būtu attiecināma pārbaude Tiesā. Ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, Tiesas kompetencē atbilstoši LESD 256. pantam ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izdarītos juridiskos secinājumus (46).
43. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, uzskatu, ka JCDecaux argumentu, kurus tā izvirzījusi pirmā pamata pamatojumam, mērķis nav panākt, lai Tiesa no jauna izvērtētu faktus saistībā ar kompensēšanas mehānismu vai valsts judikatūru. Kā replikas rakstā uzsvērusi JCDecaux, tās formulētais “galvenais iebildums” attiecas nevis uz Vispārējās tiesas veikto faktu novērtējumu vai uz valsts tiesību interpretāciju, bet gan uz iespējamas “būtiskas pretrunas” esamību, kas esot pieļauta pārsūdzētā sprieduma pamatojumā. Šajā ziņā atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums, vai Vispārējās tiesas sprieduma pamatojums ir pretrunīgs, ir tiesību jautājums, ko var izvirzīt apelācijas tiesvedībā (47).
44. Pretrunīgais pamatojums, uz kuru JCDecaux ir atsaukusies galvenokārt, izpaužoties tādējādi, ka Vispārējā tiesa, pamatojoties uz cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2016. gada 29. aprīļa spriedumu, nevarēja vienlaikus norādīt, ka JCDecaux prettiesiski ir izmantojusi strīdīgās reklāmas iekārtas, un apstiprināt Komisijas secinājumu par valsts atbalsta esamību, kas pēc definīcijas nozīmējot valsts iestāžu lēmumu vai iejaukšanos, ar kuru tiek piešķirta priekšrocība. Attiecībā uz pretrunīgo pamatojumu, uz kuru JCDecaux ir norādījusi pakārtoti, tas ir balstīts uz to, ka pārsūdzētā sprieduma 42. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka apgalvotā priekšrocība ir atbalsts, vienlaikus atzīstot, ka strīdīgo reklāmas iekārtu saglabāšana varēja būt veikta atbilstoši 1984. gada līguma kompensēšanas mehānismam. Manuprāt, ar šiem argumentiem JCDecaux neapstrīd nedz cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2016. gada 29. aprīļa sprieduma saturu, nedz arī tā tvērumu, kādus tos ir konstatējusi Vispārējā tiesa. Gluži pretēji, tā ir pārņēmusi šos konstatējumus, lai pamatotu savu argumentāciju, kas izvirzīta galvenokārt. Turklāt norādīšu, ka, lai gan JCDecaux atkārtoti apstiprina kompensēšanas mehānisma esamību, procesuālajos aktos tā tomēr nekādi nav apstrīdējusi vērtējumus, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 25., 26. un 34.–41. punktā un kas apstiprina Komisijas secinājumu, ka šis mehānisms, pieņemot, ka tas ir pierādīts, neizslēdz, ka JCDecaux ir tikusi piešķirta priekšrocība.
45. Manuprāt, ir jānoraida arī otrs Komisijas izvirzītais nepieņemamības pamats, saskaņā ar kuru JCDecaux ar savu argumentu, kas balstīts uz iespējamu valsts iestāžu darbības neesamību, pirmo reizi apelācijas stadijā esot apstrīdējusi nosacījumu par aplūkojamā pasākuma attiecināmību uz valsti. Lai gan ir taisnība, ka JCDecaux šo argumentu, šķiet, šādā veidā nav izvirzījusi Vispārējā tiesā, tomēr no apelācijas sūdzības izriet, ka tas ir nevis patstāvīgs un jauns tiesību pamats, kas jāatzīst par nepieņemamu, jo tas ir izvirzīts pirmo reizi, bet tikai arguments, kas ir izklāstīts, lai pamatotu tiesību pamatu par iespējamu pretrunu argumentācijā, kas Vispārējai tiesai ir likusi apstiprināt valsts atbalsta esamību.
46. Ņemot vērā iepriekš minēto, nepiekrītu JCDecaux apgalvojumam, ka Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka šajā lietā pastāv ekonomiska priekšrocība, “pamatojoties vienīgi” uz cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) attiecīgajiem konstatējumiem. No pirmā pamata, kas izvirzīts Vispārējā tiesā, izvērtējuma pārbaudes izriet (48), ka šī tiesa ir uzskatījusi – tādēļ, ka JCDecaux bija saglabājusi un turpinājusi izmantot strīdīgās reklāmas iekārtas pēc to attiecīgajiem termiņiem, kas paredzēti 10. pielikumā, nemaksājot nedz nomas maksu, nedz nodokļus, tika atvieglots slogs, kas parasti pastāv tās budžetam. Šis vērtējums it īpaši bija balstīts uz 1984. gada līguma un 1999. gada līguma noteikumu, tostarp 10. pielikuma, un strīdīgajā lēmumā minēto Briseles pilsētas nodokļu noteikumu atbilstošo normu, kā arī Beļģijas iestāžu pirmstiesas procedūrā iesniegto apsvērumu pārbaudi. Turklāt Vispārējā tiesa atzina, ka šo iestāžu un JCDecaux apgalvotais kompensēšanas mehānisms neizslēdza priekšrocības esamību dažādu iemeslu dēļ, kuri apkopoti šo secinājumu 27.–30. punktā. Tādējādi Vispārējās tiesas šajā kontekstā izdarītās atsauces uz cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesas) konstatējumiem ir tikai viens no vairākiem faktoriem, ko tā ir ņēmusi vērā, lai izdarītu secinājumu par šādas priekšrocības esamību.
47. Uzskatu, ka neviena no abām pamatojumā pieļautajām pretrunām, uz kurām atsaucas JCDecaux, nav pamatota.
48. Tādējādi, pirmkārt, ir taisnība, ka 2016. gada 29. aprīļa spriedumā cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) konstatēja, ka JCDecaux nebija saņēmusi “tiešu atļauju no Briseles pilsētas veikt reklāmas iekārtu “apvērsi”” un ka “[šīs pēdējās minētās] reakcijas neesamību attiecībā uz [MUPI] saglabāšanu pēc datuma, kas atļauts attiecībā uz katru no tām, [nevarēja] interpretēt kā netiešu un noteiktu valsts iestādes piekrišanu atkāpties no termiņiem, par kuriem bija panākta vienošanās attiecībā uz katru reklāmas iekārtu”. Tomēr jāpatur prātā, ka šajā spriedumā cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) lēma, ņemot vērā tikai un vienīgi 1991. gada 14. jūlija Likumu par komercpraksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību (49), jo tai bija jānospriež, vai tas, ka JCDecaux ir saglabājusi un turpinājusi izmantot atsevišķas reklāmas iekārtas bez vajadzīgajām atļaujām, šī likuma 94. panta izpratnē ir uzskatāms par darbību, kura ir pretrunā godīgai komercpraksei un var kaitēt tās konkurenta CCB profesionālajām interesēm. Šajā kontekstā apelācijas tiesas konstatējumi, manuprāt, ir jāsaprot kā tādi, ar kuriem ir veikta atsauce uz atļaujas neesamību Beļģijas administratīvo tiesību izpratnē (50). Tas nekādā veidā neizslēdz, ka no Savienības noteikumu valsts atbalsta jomā viedokļa (51) Briseles pilsētas negatīvo vai vismaz pasīvo attieksmi, kas izpaudās tādējādi, ka, pārzinot konkrētos apstākļus, netika iebilsts pret to, ka JCDecaux saglabā un izmanto zināmu skaitu reklāmas iekārtu tās teritorijā pēc paredzētajiem termiņiem, un, it īpaši, kā atturēšanās iekasēt nomas maksu un nodokļus, kas parasti ir maksājami, varētu uzskatīt par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (52). Piebildīšu, ka JCDecaux nevar apgalvot, kā tā to dara replikā, ka Komisija, atbildes rakstā kvalificējot šādu Briseles pilsētas rīcību kā “negatīvu darbību”, ir ieviesusi jaunu argumentu apelācijas stadijā. Proti, Komisija šeit tikai atbild uz argumentu, ko JCDecaux bija izvirzījusi sava pirmā pamata galvenā iebilduma atbalstam.
49. Otrkārt, man šķiet, ka iespējamā pretruna pamatojumā, uz kuru norādīts pakārtoti, ir balstīta uz to, ka JCDecaux ir kļūdaini izpratusi pārsūdzētā sprieduma 42. punktu. Kā Komisija apstiprināja tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, šajā punktā Vispārējā tiesa vēlējās paust, ka, pat pieņemot, ka kompensēšanas mehānisma esamība un Briseles pilsētas vēlme tam pievienoties ir juridiski pietiekami pierādītas, tas neliedz secināt, ka JCDecaux ir guvusi ekonomisku priekšrocību, it īpaši tāpēc, ka šis mehānisms neatbilda judikatūrā, kas izriet no sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (53), paredzētajam pirmajam nosacījumam un to nevarēja uzskatīt par parastu tirgus ekonomikas dalībnieka rīcību. Turklāt tas skaidri izriet no pārsūdzētā sprieduma 42. punkta, lasot to kopā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem (54). Tā kā Vispārējā tiesa ir noraidījusi norādītā kompensēšanas mehānisma nozīmi, šai tiesai nevar arī pārmest, ka tā, ņemot vērā šo mehānismu, nav atkārtoti pārbaudījusi atgūstamā atbalsta aprēķināšanas metodi, kas noteikta strīdīgajā lēmumā.
50. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats ir pieņemams, bet nav pamatots.
Par apelācijas sūdzības otro pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
51. Ar šo pamatu, kas sastāv no divām daļām, JCDecaux apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami sagrozījusi faktus un piemērojamās tiesību normas, uzskatot, ka uz strīdīgajām reklāmas iekārtām, kas tika saglabātas pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem, ipso facto attiecās 1999. gada līguma tiesiskais režīms un līdz ar to par tām bija jāmaksā nomas maksa un nodokļi.
52. Ar pamata pirmo daļu JCDecaux apstrīd pārsūdzētā sprieduma 29. un 30. punktā ietvertos Vispārējās tiesas apsvērumus. Šajā ziņā tā vispirms norāda, ka saskaņā ar “līgumtiesību pamatprincipiem” reklāmas iekārtas, kas uzstādītas atbilstoši 1984. gada līgumam, līdz to faktiskai demontāžai, pat ja tā notiktu pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem, joprojām reglamentēja šis līgums, tās joprojām bija tās īpašumā un uz tām nebija attiecināms nekāds pienākums maksāt nomas maksu un nodokļus (55). Tā uzsver, ka apmaiņā pret ievērojamu ieguldījumu, kas ietver tādu autobusu pieturās izvietotu reklāmas stendu un MUPI izstrādi, ražošanu, uzstādīšanu un apkopi, kuri ir nodoti Briseles pilsētas rīcībā, tā ir ieguvusi tiesības tos izmantot reklāmas nolūkos un ka šī līguma ekonomiskais līdzsvars balstījās uz precīzām līgumsaistībām. Turpinājumā JCDecaux norāda, ka nevienā 1999. gada līguma noteikumā nav paredzēta 1984. gada līgumā ietverto reklāmas iekārtu vai jebkādas citas esošas ielas mēbeles automātiska demontēšana; gluži pretēji, 1999. gada līgumā esot skaidri paredzēts, ka 1999. gadā uzstādītās reklāmas iekārtas var pastāvēt līdzās – un tām pat jāpastāv līdzās – iekārtām, kuras ir uzskaitītas 10. pielikumā, nemainot līguma noteikumus, kas piemērojami pēdējām minētajām iekārtām. Tā piebilst, ka nebija arī nekāda pienākuma aizstāt reklāmas iekārtu ar reklāmas iekārtu tajās pašās atrašanās vietās (56), 1984. gada līgumā paredzētās reklāmas iekārtas ar jaunām iekārtām, uz kurām attiecās 1999. gada līgums. Līdz ar to atsevišķu reklāmas iekārtu, uz kurām attiecās 1984. gada līgums un kuras piederēja JCDecaux, saglabāšana nevarēja tai liegt uzstādīt un izmantot reklāmas iekārtas, kuras ir atšķirīgas un kuras pieder Briseles pilsētai. Visbeidzot JCDecaux norāda, ka šajos līgumos ir būtiskas atšķirības attiecībā uz to pamatā esošo ekonomisko loģiku un to attiecīgajiem nosacījumiem. Tās ieskatā Vispārējai tiesai nebija pamata “hipotētiski pieņemt”, ka tad, ja tā būtu demontējusi strīdīgās reklāmas iekārtas 10. pielikumā paredzētajos termiņos, tā būtu uzstādījusi identisku skaitu 1999. gada līgumā ietverto reklāmas iekārtu tajās pašās atrašanās vietās un būtu maksājusi Briseles pilsētai nomas maksu un nodokļus, kuri atbilst būtiski atšķirīgiem pakalpojumiem, kas reglamentēti šajā pēdējā minētajā līgumā. Replikā JCDecaux piebilst, ka no Komisijas atbildes rakstā sniegtās argumentācijas izriet, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir pretrunīgs, jo nevar vienlaikus apgalvot, ka uz reklāmas iekārtām, kas uzstādītas saskaņā ar 1984. gada līgumu, attiecas tiesiskais režīms, kurš atšķiras no 1999. gada līguma tiesiskā režīma, un ka par tām esot bijis jāmaksā nomas maksa un nodokļi, kas paredzēti šajā pēdējā minētajā līgumā.
53. Pamata otrajā daļā JCDecaux apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 53., 54. un 56. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi piemērojamās tiesību normas attiecībā uz strīdīgo reklāmas iekārtu, kuras tika saglabātas pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem, izmantošanas aplikšanu ar nodokli.
54. Šajā ziņā, pirmkārt, JCDecaux apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir veikusi “atbilstošo tiesību normu nepamatotu interpretāciju”, lai pārsūdzētā sprieduma 54. punktā secinātu, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, kā atsauces sistēmu izmantojot Briseles pilsētas nodokļu noteikumus, kuri minēti šī sprieduma 56. punktā, pamatojot šo secinājumu ar to, ka pirmstiesas procedūrā Beļģijas iestādes nebija apstrīdējušas, ka tieši šie nodokļu noteikumi ir atsauces nodokļu režīms reklāmas iekārtu izmantošanas Briseles pilsētas teritorijā aplikšanai ar nodokli. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā faktu, ka pašvaldībām ir nodrošināta nodokļu autonomija, kas nostiprināta Beļģijas Konstitūcijas 170. panta 4. punktā (57), un ka tādējādi ne valsts teritorijā, ne arī Galvaspilsētas Briseles reģiona teritorijā neesot vienota nodokļu režīma. Turklāt Briseles pilsēta nodokļu noteikumus attiecībā uz reklāmu esot pieņēmusi tikai sākot no 2001. gada. JCDecaux no tā secina, ka Vispārējā tiesa nevarēja uzskatīt, ka tikai šīs pilsētas nodokļu noteikumi, kurus minējusi Komisija, veido atsauces sistēmu, vēl jo vairāk tāpēc, ka no diviem tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa) 2016. gada 4. novembra spriedumiem (58) izriet, ka reklāmas iekārtas, uz kurām attiecās 1999. gada līgums, bija atbrīvojamas no reklāmas nodokļa.
55. Otrkārt, JCDecaux apgalvo – to, ka tai nebija jāmaksā nodokļi par reklāmas iekārtām, kuras tā izmantoja reklāmas nolūkos Briseles pilsētas teritorijā, nevar uzskatīt par selektīvu priekšrocību, jo vairākus gadus CCB nebija līdzīgu reklāmas iekārtu, kas būtu apliekamas ar šādu nodokli. Tā piebilst – kad CCB vēlāk izmantoja šādas iekārtas šajā teritorijā, tā apstrīdēja 2008. gada 15. decembra Nodokļu noteikumu likumību Beļģijas tiesās, kuras tos atzina par neatbilstošiem konstitūcijai un atcēla nodokļus, kas no šī konkurenta tika iekasēti par 2009. gadu. Šajā ziņā tā atsaucas uz cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2018. gada 4. septembra spriedumu, par kura esamību tā esot nejauši uzzinājusi un kuru apelācijas tiesvedībā ar 2021. gada 1. oktobra spriedumu esot apstiprinājusi Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Beļģija) (59).
56. Komisija vispirms norāda, ka ar savu argumentāciju JCDecaux patiesībā vēlas panākt faktu atkārtotu izvērtēšanu, nepierādot, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus. Katrā ziņā otrā pamata abas daļas neesot pamatotas. Tādējādi attiecībā uz pirmo daļu Komisija atzīst, ka 1999. gada līgumā nav neviena noteikuma, kurā būtu paredzēta reklāmas iekārtu, uz kurām attiecās 1984. gada līgums, automātiska demontēšana. Uz reklāmas iekārtām, kas uzstādītas saskaņā ar 1984. gada līgumu un uzskaitītas 10. pielikumā, joprojām attiecoties šī līguma noteikumi arī pēc 1999. gada līguma stāšanās spēkā, bet tikai līdz šajā pielikumā paredzētajiem demontāžas datumiem. Tas, ko Vispārējā tiesa esot norādījusi pārsūdzētā sprieduma 29. punktā un kas esot izskaidrots minētā sprieduma 48. un 49. punktā, ir tas, ka JCDecaux bija jāmaksā nomas maksu par šo pēdējo minēto reklāmas iekārtu izmantošanu, tāpat kā tas bija 1999. gada līgumā ietverto reklāmas iekārtu izmantošanas gadījumā. Tādējādi secinājums, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 30. punktā, esot pamatots. Izdarot šo secinājumu, Vispārējā tiesa nekādi neesot atzinusi, ka uz strīdīgajām reklāmas iekārtām, kas saglabātas pēc paredzētajiem termiņiem, ipso facto būtu jāattiecina 1999. gada līguma tiesiskais režīms. Attiecībā uz otro pamata daļu Komisija vispirms apgalvo, ka JCDecaux arguments, kas skar Beļģijas Konstitūcijas 170. panta 4. punktu, ir nepieņemams, jo valsts tiesību interpretācija ir faktu vērtējums, kas ietilpst vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē. Turklāt Beļģijas iestādes pirmstiesas procedūrā neesot apstrīdējušas, ka Briseles pilsētas nodokļu noteikumi veidoja atsauces sistēmu. Turpinājumā Komisija, atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 63. punktu, apgalvo, ka tā ir ņēmusi vērā abus tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa) 2016. gada 4. novembra spriedumus, bet ir noraidījusi to nozīmi saistībā ar “valsts atbalsta” jēdziena analīzi, jo tie attiecās uz 1999. gada līgumā ietvertajām ielas mēbelēm, kuras piederēja Briseles pilsētai. Visbeidzot tā norāda, ka faktam, ka CCB ir saņēmusi atbrīvojumu no nodokļa citās Beļģijas pašvaldībās, nav nozīmes, analizējot ekonomisko priekšrocību, ko ir guvusi JCDecaux.
Izvērtējums
57. Papildus tam, kas jau izklāstīts šo secinājumu 42. punktā, Tiesa ir precizējusi, ka faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā, un ka šāda sagrozīšana pastāv gadījumā, kad, neizdarot atsauci uz jauniem pierādījumiem, esošo pierādījumu vērtējums šķiet acīmredzami kļūdains. Šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana (60). Šāda sagrozīšana ir konstatējama arī tad, ja Vispārējā tiesa ir pārsniegusi pierādījumu saprātīga vērtējuma robežas (61).
58. Šajā lietā pamata pirmajā daļā JCDecaux apgalvo, ka Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 30. punktā izdarītais secinājums, ka “tas, ka atsevišķas no 10. pielikumā uzskaitītajām reklāmas iekārtām izmantotas arī pēc šajā pašā pielikumā paredzētajiem termiņiem atbilstoši 1984. gada līguma nosacījumiem, ļāva [tai] izvairīties no jauno 1999. gada līgumā ietverto reklāmas iekārtu uzstādīšanas un izmantošanas un tādējādi – no nomas maksas un nodokļu samaksas, kas tai būtu bijis jāmaksā saskaņā ar pēdējo minēto līgumu”, ir balstīts uz acīmredzamu faktu un piemērojamo tiesību normu sagrozīšanu. No minētā 30. punkta izriet, ka šis secinājums ir pamatots ar argumentāciju, kas sastāv no trīs posmiem un ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi pārsūdzētā sprieduma 29. punktā.
59. Šajā ziņā vispirms uzskatu, ka, pretēji tam, ko apgalvo JCDecaux, Vispārējā tiesa nav sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 29. punktā pirmajā posmā konstatēdama, ka “starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka pēc 1999. gada līguma noslēgšanas [tā] ielas mēbeles Briseles pilsētas teritorijā varēja uzstādīt un izmantot tikai atbilstoši minētajā līgumā paredzētajiem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem [tai] bija jāmaksā nomas maksa un nodokļi”. Gluži pretēji, dažādi lietas materiālos ietverti dokumenti skaidri pierāda šī apsvēruma pamatotību. Tādējādi, pirmkārt, kā izklāstīšu šo secinājumu 60. punktā, pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem 1984. gada līgums vairs nebija piemērojams. Otrkārt, no 1999. gada jaunu reklāmas iekārtu uzstādīšana un izmantošana Briseles pilsētas teritorijā varēja notikt tikai saskaņā ar 1999. gada līgumā paredzēto režīmu. Šajā ziņā ir būtiski, kā tiesas sēdē atgādināja Komisija, ka īpašo specifikāciju 1. panta g) punktā (62) konkursā uzvarējušam pretendentam – kas šajā gadījumā ir JCDecaux – bija paredzēta ekskluzivitāte attiecībā uz reklāmas iekārtu izmantošanu Briseles pilsētas teritorijā visā šī līguma darbības laikā. Tātad varēja piemērot tikai šajā līgumā paredzēto režīmu.
60. Turpinājumā manā skatījumā JCDecaux nav pierādījusi, ka Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 29. punktā ietvertais otrais argumentācijas posms, saskaņā ar kuru no “10. pielikum[a izriet, ka,] atkāpjoties no 1999. gada līguma noteikumiem, [tā] varēja turpināt izmantot šajā pielikumā uzskaitītās reklāmas iekārtas saskaņā ar 1984. gada līgumā paredzētajiem nosacījumiem, proti, nemaksājot nedz nomas maksu, nedz nodokļus, bet tikai līdz šajā pašā pielikumā paredzētajiem iekārtu izmantošanas termiņiem”, ir balstīts uz acīmredzami kļūdainu faktu vai pierādījumu vērtējumu. No JCDecaux argumentācijas izriet, ka tā apstrīd šo apsvērumu tikai daļā, kurā, tās ieskatā, uz 10. pielikumā uzskaitītajām reklāmas iekārtām joprojām attiecās 1984. gada līguma režīms līdz to faktiskai demontēšanai, pat ja tā notiktu pēc šo iekārtu izmantošanas termiņiem. Tomēr, kā pamatoti norāda Komisija, šādu apgalvojumu nepamato neviens lietas materiālos esošs dokuments – un vēl jo mazāk acīmredzami. Gluži pretēji, dažos no šiem dokumentiem ir tieši iebilsts pret to. Tādējādi atgādināšu, ka 2016. gada 29. aprīļa spriedumā cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) ir nospriedusi, ka JCDecaux veiktā strīdīgo reklāmas iekārtu izmantošana pēc to attiecīgajiem termiņiem ir notikusi bez īpašumtiesībām vai jebkādām citām tiesībām, un tas, manuprāt, principā izslēdz to, ka šādu izmantošanu varētu reglamentēt 1984. gada līgums. Turklāt, manuprāt, lai gan 10. pielikumā katrai no tajā uzskaitītajām reklāmas iekārtām bija paredzēts konkrēts izmantošanas termiņš, tas tā bija tāpēc, ka vēlākais līdz šim datumam katra no attiecīgajām reklāmas iekārtām bija jāaizvāc no tās atrašanās vietas un no tā brīža 1984. gada līguma noteikumi tai vairs nebija piemērojami. Citiem vārdiem sakot, tikai līdz šo termiņu beigām 10. pielikumā uzskaitītās reklāmas iekārtas varēja pastāvēt līdzās reklāmas iekārtām, kas uzstādītas saskaņā ar 1999. gada līgumu, nemainot līguma noteikumus, kas piemērojami pirmajām minētajām reklāmas iekārtām. Šāds viedoklis, kas nebūt nav pretrunā “līgumtiesību pamatprincipiem”, kā apgalvo JCDecaux, manuprāt, patiesībā ir vienīgais risinājums, kas atbilst šiem principiem.
61. Visbeidzot uzskatu, ka JCDecaux tāpat nav arī pierādījusi, ka Vispārējā tiesa, trešajā posmā pārsūdzētā sprieduma 29. punktā norādīdama, ka pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem šajā pielikumā uzskaitītās reklāmas iekārtas “bija jāaizstāj ar jaunām 1999. gada līgumā paredzētajām reklāmas iekārtām un tādējādi uz tām bija attiecināms pienākums maksāt nodokļus un nomas maksu”, būtu acīmredzami kļūdaini izvērtējusi pierādījumus. Manuprāt, ar šiem vārdiem Vispārējā tiesa vēlējās paust tikai to, ka pēc šiem datumiem JCDecaux, pirmkārt, bija jādemontē 10. pielikumā uzskaitītās reklāmas iekārtas un, otrkārt, jāuzstāda jaunas reklāmas iekārtas saskaņā ar 1999. gada līguma noteikumiem. Saistībā ar šo pēdējo minēto aspektu atzīmēšu, ka no pasūtījuma dokumenta, kas ir daļa no 1999. gada līguma, izriet, ka JCDecaux bija apņēmusies “stingri ievērot visus līguma nosacījumus”, citastarp uzstādīt 280 displeja tipa stendus visā Briseles pilsētas teritorijā, un to izdarīt “astoņu kalendāro mēnešu laikā pēc pasūtījuma dokumenta saņemšanas”. Pretēji tam, ko apgalvo JCDecaux, nedomāju, ka Vispārējā tiesa tomēr ir uzskatījusi, ka JCDecaux bija pienākums “automātiski” un “vietu pēc vietas” aizstāt katru no strīdīgajām reklāmas iekārtām ar līdzvērtīgu skaitu reklāmas iekārtu, uz kurām attiecās 1999. gada līgumu (63). Turklāt strīdīgajā lēmumā Komisija nav pamatojusies uz šādu pieņēmumu.
62. Manā ieskatā Vispārējās tiesas secinājums, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 30. punktā un atkārtots šo secinājumu 58. punktā, ir tikai šo secinājumu 59.–61. punktā izklāstīto apsvērumu loģiskas sekas un tātad to nevar atzīt par tādu, kas balstīts uz acīmredzami kļūdainu faktu vai pierādījumu vērtējumu. Manuprāt, pretēji tam, ko apgalvo JCDecaux, Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 30. punktā atzīdama, ka JCDecaux tādējādi varēja izvairīties no nomas maksas un nodokļu samaksas, kas tai būtu bijis jāmaksā saskaņā ar 1999. gada līgumu, nav atzinusi, ka uz strīdīgajām reklāmas iekārtām, kas tika saglabātas un izmantotas pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem, “ipso facto” attiecās 1999. gada līguma režīms. Kā Komisija paudusi savos procesuālajos rakstos Tiesā un tiesas sēdē, no juridiskā viedokļa uz šīm reklāmas iekārtām neattiecās ne 1984. gada līgums, ne 1999. gada līgums. Tomēr, kā it īpaši ir konstatējušas Beļģijas tiesas, strīdīgās reklāmas iekārtas, kas tika saglabātas un izmantotas pēc to attiecīgajiem izmantošanas termiņiem, ir tikušas saglabātas un izmantotas prettiesiski. Saskaroties ar šādu faktisko situāciju, kas ļāva JCDecaux gūt ievērojamus reklāmas ieņēmumus, nemaksājot nedz nomas maksu, nedz nodokļus, Komisijai, lai novērtētu priekšrocības esamību, bija jāpieņem “hipotētisks scenārijs” (64), pārņemot formulējumu, ko tā izmantoja tiesas sēdē. Manuprāt, Vispārējā tiesa nav acīmredzami pārsniegusi faktu un pierādījumu saprātīga vērtējuma robežas, šajā ziņā apstiprinot “scenāriju”, kuru izmantojusi Komisija un saskaņā ar kuru, atsaucoties uz to, tiek piemērota kārtība, kas bija spēkā strīdīgo faktu norises laikā, proti, 1999. gada līguma tiesiskais režīms. Atgādināšu, ka, ņemot vērā šajā līgumā ietverto ekskluzivitātes klauzulu, šis bija vienīgais režīms, kas piemērojams tāda veida reklāmas iekārtu kā aplūkojamās izmantošanai reklāmas nolūkos Briseles pilsētas publiskajā telpā.
63. Piebildīšu, kā tiesas sēdē norādījušas Komisija un CCB, fakts, ka saskaņā ar 1999. gada līgumu – atšķirībā no 1984. gada līguma – īpašumtiesības uz ielas mēbelēm ir nodotas Briseles pilsētai, pats par sevi nav izšķirošs attiecībā uz jautājumu par nomas maksas samaksu. Proti, šajā lietā runa ir par nomas maksu par ielas mēbeļu nomāšanu kā tādu, nevis par stendu reklāmas nolūkos izmantošanu publiskajā telpā (65).
64. Pamata otrā daļa ir vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 53., 54. un 56. punktu, un tā ir par to, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi tiesisko regulējumu, kas piemērojams atsauces sistēmas noteikšanai un strīdīgo reklāmas iekārtu izmantošanas aplikšanai ar nodokli.
65. Iesākumā atzīmēšu, ka – tāpat kā tiesvedībā Vispārējā tiesā – no argumentācijas, ko JCDecaux izvērš šīs otrās daļas atbalstam, skaidri neizriet, vai tā apšauba apsvērumus par ekonomiskās priekšrocības esamību vai apsvērumus par pasākuma selektīvo raksturu (66). Pieņemot, ka pastāv otrais gadījums, pārsūdzētā sprieduma 53. punktā izdarītais secinājums, ka JCDecaux argumentācija ir jānoraida, jo individuāla pasākuma gadījumā ekonomiskās priekšrocības selektivitāte tiek prezumēta, manuprāt, joprojām ir pilnībā pamatots (67). Šajā lietā runa tiešām ir par individuālu atbalstu, nevis par vispārīgu atbalsta shēmu.
66. Katrā ziņā uzskatu, ka JCDecaux nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas acīmredzami liecinātu par to, ka pārsūdzētā sprieduma kritizētajos punktos Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi atbilstošo valsts tiesību saturu vai veikusi konstatējumus vai vērtējumus, kuri ir pretrunā šo tiesību saturam.
67. Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 54. punktu – nešķiet, ka no JCDecaux argumentācijas izriet, ka tā kā tādu ir apstrīdējusi Vispārējās tiesas konstatējumu, ka pirmstiesas procedūrā Beļģijas iestādes nav apstrīdējušas, ka Briseles pilsētas nodokļu noteikumi ir atsauces nodokļu režīms. Katrā ziņā uzskatu, ka Vispārējā tiesa, apstiprinot Komisijas nostāju, proti, šos nodokļu noteikumus izmantot kā atsauces sistēmu, nav veikusi vērtējumu, kas acīmredzami ir pretrunā Beļģijas Konstitūcijas 170. panta 4. punkta saturam. Lai gan, protams, šajā tiesību normā ir nostiprināta Beļģijas pašvaldību nodokļu autonomija, un tādējādi reklāmas iekārtu izmantošanas aplikšanas ar nodokli režīms dažādās pašvaldībās var atšķirties, nesaprotu, kā tas varētu liegt Komisijai, lai konstatētu priekšrocības esamību šajā lietā, ņemt vērā tikai nodokļu tiesisko regulējumu, kas piemērojams Briseles pilsētas teritorijā.
68. Par argumentu, ko JCDecaux izsecinājusi no abiem tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa) 2016. gada 4. novembra spriedumiem, piekrītu Komisijas viedoklim, ka pārsūdzētā sprieduma 63. punktā Vispārējā tiesa nevis nav ņēmusi vērā šos spriedumus, bet ir noraidījusi to nozīmi, kvalificējot attiecīgo pasākumu par valsts atbalstu. Šajos spriedumos tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa) atzina, ka JCDecaux nebija jāmaksā nodoklis par reklāmas iekārtām, kas paredzēts 2010. gada 20. decembra un 2011. gada 5. decembra Nodokļu noteikumos, jo saskaņā ar šo nodokļu noteikumu 9. panta pirmo ievilkumu Briseles pilsētai piederošās reklāmas iekārtas bija atbrīvotas no šī nodokļa. Taču, lai gan 1999. gada līgumā ietvertās reklāmas iekārtas patiešām bija Briseles pilsētas īpašums, to pašu nevarētu teikt par iekārtām, uz kurām attiecās 1984. gada līgums un kuras piederēja JCDecaux. Attiecībā uz strīdīgajām reklāmas iekārtām, kuras tā saglabāja un turpināja izmantot pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem, tās joprojām palika JCDecaux īpašumā, bet, kā izklāstīts šo secinājumu 60. punktā, to izmantošanu vairs nereglamentēja 1984. gada līgums. Tiklīdz minētie termiņi bija beigušies, uz šīm reklāmas iekārtām tātad bija attiecināmi nodokļu noteikumi, kurus Briseles pilsēta bija pieņēmusi, sākot no 2001. gada. Tādēļ Vispārējai tiesai nevar pārmest nekādu piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma vai ar to saistītās valsts judikatūras sagrozīšanu.
69. Visbeidzot es arī piekrītu Komisijai, kura apgalvo, ka apstāklim, ka CCB vairākus gadus nebija jāmaksā nodoklis par reklāmas iekārtām, kuras tā izmantoja citu pašvaldību teritorijā, nav nozīmes, analizējot priekšrocību, ko ir guvusi JCDecaux, LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Citiem vārdiem sakot, tas vien, ka CCB katrā ziņā ir saņēmusi atbrīvojumu no nodokļa citās pašvaldībās, nevis Briseles pilsētā, nenozīmē, ka atbrīvojums no nodokļa, kas piešķirts JCDecaux šajā pilsētā, nebūtu jākvalificē kā valsts atbalsts. Ar to, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nav skaidri aplūkojusi šo jautājumu, nepietiek, lai pierādītu, ka pastāv acīmredzama faktu vai piemērojamo tiesību normu sagrozīšana. Par šādu sagrozīšanu nevar uzskatīt arī to, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2018. gada 4. septembra spriedumu, kas apelācijas tiesvedībā apstiprināts ar Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Beļģija) 2021. gada 1. oktobra spriedumu, jo no lietas materiāliem neizriet, ka šie spriedumi tai būtu darīti zināmi tajā notiekošās tiesvedības laikā.
70. Pamatojoties uz iepriekš minēto, apelācijas sūdzības otrais pamats, manuprāt, arī ir jānoraida kā nepamatots.
Secinājumi
71. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai apelācijas sūdzību noraidīt pilnībā un saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 1. punktu piespriest JCDecaux Street Furniture Belgium atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Eiropas Komisijai. Persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē – Clear Channel Belgium, piedalījās tiesvedības mutvārdu daļā, bet nav lūgusi piespriest JCDecaux atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Šādos apstākļos atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 4. punktam jāpiespriež tai segt pašai savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību.