ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA-HARABO KOLOMERA SECINĀJUMI,
sniegti 2004. gada 11. martā (1)
Lieta C-345/02
Pearle un citi
[Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Valsts atbalsts – Atbalsta jēdziens – Kopīga reklāmas kampaņa vienas tautsaimniecības nozares labā – Finansēšana, ko veic ar šīs nozares uzņēmumu veiktajām speciālajām iemaksām – Publisko tiesību organizācijas noteikts finansējums
Ievads
1. Šajā Nīderlandes Hoge Raad (Augstākās tiesas) iesniegtajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek izvirzīti jautājumi, kas skar daudzus valsts atbalsta regulējuma aspektus Kopienas tiesībās, tostarp atbalsta jēdzienu, saistību starp piešķirto priekšrocību un tās finansēšanas veidiem, paziņošanas pienākuma apjomu, de minimis normas lomu un nepaziņošanas sekām saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
2. Paradoksāli, ka sākotnēji nešķiet, ka šeit būtu kāds no apstākļiem, kādus likumdevējs būtu paredzējis laikā, kad tas nodrošināja Kopienai instrumentus aizsardzībai pret valsts nesamērīgu iejaukšanos, kas varētu izkropļot konkurenci Kopienā; pamata prāvas mērķis ir panākt, lai par spēkā neesošiem atzītu pasākumus, ar kuriem tika nodrošināta profesionālas organizācijas īstenotas kopīgas optiķu pakalpojumu reklāmas kampaņas īstenošana un atmaksāti tai piederīgo uzņēmumu šīs reklāmas finansēšanai veiktie maksājumi.
Prasītājas pamata prāvā ir nevis konkurenti, kurus apgalvotā atbalsta sistēma aizskar, bet gan tās teorētiskie labuma guvēji. Tās izmanto tiesībaizsardzības līdzekļus, kas nodrošina Kopienu tiesību lietderīgo iedarbību, lai tiesas ceļā apstrīdētu pasākumu, kuru tās uzskata par savām saimnieciskajām interesēm nelabvēlīgu.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
3. EK līguma 92. panta 1. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 87. panta 1. punkts) nosaka:
“Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”
4. EK līguma 93. pants (jaunajā redakcijā – EKL 88. pants) precizē:
“1. Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, pastāvīgi pārskata visas atbalsta piešķiršanas sistēmas, kas pastāv šajās valstīs. Tā iesaka šīm valstīm attiecīgus pasākumus, kas vajadzīgi sakarā ar kopējā tirgus pakāpenisku attīstību vai darbību.
2. Ja Komisija, likusi ieinteresētajām pusēm iesniegt piezīmes, konstatē, ka atbalsts, ko piešķīrusi kāda valsts vai kas piešķirts no šīs valsts līdzekļiem, ievērojot šā Līguma 92. pantu, nav saderīgs ar kopējo tirgu, vai arī konstatē, ka šādu atbalstu izlieto nepareizi, tā pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij Komisijas noteiktā termiņā tāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina.
[..]
3. Visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai laikus, lai Komisija varētu iesniegt savas piezīmes. Ja Komisija atzīst, ka, ievērojot 92. pantu, šādi plāni nav saderīgi ar kopējo tirgu, tā nevilcinoties sāk 2. punktā paredzēto procedūru. Attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.”
5. Saskaņā ar Komisijas 1996. gada 6. marta paziņojuma par de minimis atbalstu pirmo daļu (2): “[..] pat ja uzņēmumam sniegtais valsts finansiālais atbalsts, neatkarīgi no tā formas, rada vai var radīt lielākā vai mazākā mērā izkropļojumus konkurencē starp šo uzņēmumu un tā konkurentiem, kuri nesaņem šādu atbalstu, ne katrs atbalsts būtiski iespaido tirdzniecību un konkurenci starp dalībvalstīm. Tas it īpaši attiecas uz neliela apmēra atbalstu [..]”.
6. Saskaņā ar de minimis paziņojuma otro daļu, EK līguma 92. panta 1. punktu var uzskatīt par nepiemērojamu tiem atbalstiem, kuru maksimālā summa nepārsniedz 100 000 ekiju (tagad – 100 000 eiro) trīs gadu laika periodā, skaitot no pirmā de minimis atbalsta. Šo apmēru piemēro visām atbalsta kategorijām, neatkarīgi no tā formas un mērķa, izņemot atbalstu eksporta operācijām, attiecībā uz kurām šos pasākumus nepiemēro.
Nīderlandes tiesību akti
7. 1950. gada 27. janvāra Wet op de bedrijfsorganisatie (Nīderlandes likums “Par profesionālajām organizācijām”; turpmāk tekstā – “WBO”) reglamentē tādu profesionālo organizāciju uzdevumus, struktūru, darba metodes, finansiālos aspektus un uzraudzību, kuras pašas ir atbildīgas par savu darbības sektoru plānošanu un attīstību.
8. Saskaņā ar WBO 71. pantu, šīm profesionālajām organizācijām kā sabiedriskām organizācijām jāņem vērā ne vien piederīgo uzņēmumu, bet arī vispārējās intereses.
9. Saskaņā ar WBO 73. pantu, profesionālo organizāciju vadību vienādās daļās veido darba devēju un darbinieku pārstāvniecības organizāciju pārstāvji.
10. Likumdevējs piešķīra šīm profesionālajām organizācijām nepieciešamās pilnvaras to uzdevumu īstenošanai. Tā WBO 93. pants paredz, ka šo organizāciju vadība bez ierobežojumiem var izdot noteikumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem savu mērķu īstenošanai gan attiecīgās tautsaimniecības nozares uzņēmumu interesēs, gan attiecībā uz darbinieku darba apstākļiem. Šādus noteikumus apstiprina Sociaal-Economische Raad (Sociālo un ekonomikas lietu padomē) ar noteikumu, ka tie neierobežo konkurenci (WBO 93. panta piektā daļa).
11. WBO 126. pants ļauj profesionālajām organizācijām, lai segtu savus izdevumus, pieņemt noteikumus par savu biedru maksājumiem. Ar vispārējiem maksājumiem tās finansē organizācijas ikdienas darbību, savukārt, “attiecīgie obligāti veicamie maksājumi” kalpo konkrētiem mērķiem. Atbilstoši 127. pantam, šos maksājumus var iekasēt piedziņas ceļā.
12. Turklāt 1954. gada 16. septembra Wet houdende administratieve rechtspraak bedrijfsorganisatie (likums “Par administratīvo procesu saistībā ar profesionālajām organizācijām”) redakcijā ar izdarītajiem grozījumiem nosaka administratīvās pārsūdzības veidus, kas pieejami saistībā ar profesionālajām organizācijām.
Pamata prāva
13. Pearle BV, Hans Prijs Optiek franchise BV, Rinck Opticiens BV (turpmāk tekstā – “Pearle u. c.” vai vienkārši “Pearle”) ir Nīderlandē nodibinātas sabiedrības, kas nodarbojas ar optisko materiālu tirdzniecību. Šādā kapacitātē saskaņā ar WBO (3) tās ir publisko tiesību profesionālās organizācijas Hoofdbedrijfschap Ambachten (Augstākās amatniecības organizācijas; turpmāk tekstā – “HBA”) locekles.
14. Pēc privātās optiķu organizācijas Nederlandse Unie van Opticiens (turpmāk tekstā – “NUVO”), kuras locekles tolaik bija Pearle u. c., lūguma 1988. gadā HBA pirmo reizi uzlika saviem locekļiem “obligāti veicamos maksājumus” (4), lai finansētu kopīgu reklāmas kampaņu nozarē strādājošo uzņēmumu labā. Šis maksājums bija paredzēts arī ar HBA pārvaldes institūcijai piesaistītas konsultatīvas padomes – Commissie Optiekbedrijf – izveidi saistīto izdevumu segšanai.
15. Pearle u. c. maksājamās summas apmērs bija 850 Nīderlandes guldeņi no katra uzņēmuma. Noteikumus, ar kuriem tika ieviests un līdz 1998. gadam ik gadu no jauna noteikts apstrīdētais maksājums, piederīgie uzņēmumi nevienā brīdī nebija apstrīdējuši.
16. Pearle u. c. tomēr uzskata, ka HBA organizētās kopīgās reklāmas kampaņas galvenokārt bija vērstas par labu to konkurentiem, un tādējādi pašu reklāmas budžeti tika nevajadzīgi apgrūtināti.
17. 1995. gada 29. martā tās pret HBA cēla prasību Hāgas Civillietu tiesā nolūkā panākt noteikumu, ar kuriem tika noteikti minētie obligāti veicamie maksājumi, atzīšanu par spēkā neesošiem un tā rezultātā piespriest atlīdzināt samaksātās summas.
18. Toreizējās prasītājas apgalvoja, ka reklāmas kampaņas veikšanai sniegtie pakalpojumi veidoja valsts atbalsta pasākumu Līguma 92. panta 1. punkta izpratnē un tādēļ par noteikumiem, kuri paredz to finansēšanu, bija jāpaziņo Komisijai saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu. Neveicot šādu paziņojumu, atbalsta pasākumiem neesot bijis tiesiska pamata.
19. Pirmās instances tiesa noraidīja prasītāju argumentus, un apelācijas kārtībā šāds noraidījums tika apstiprināts. Tādēļ prasītājas iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden.
Prejudiciālie jautājumi
20. Šajā tiesvedībā 2002. gada 27. septembrī Hoge Raad nolēma atlikt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai minētā sistēma, kas paredz maksājumu atskaitījumus nolūkā finansēt kopīgās reklāmas kampaņas, ir uzskatāma (daļēji) par atbalsta pasākumu EK līguma 92. panta 1. punkta izpratnē, un vai nodoms ieviest šo sistēmu ir jādara zināms Komisijai, kā to paredz EK līguma 93. panta 3. punkts? Vai tas attiecas tikai uz kopīgo reklāmas kampaņu organizēšanu un piedāvājumu, vai arī uz to finansēšanas veidiem, kā to paredz noteikumi par maksājumu atskaitīšanu un/vai turpmāk pieņemtie lēmumi? Vai atbilde ir atkarīga no tā, ka kopīgās reklāmas kampaņas tiek piedāvātas tās tautsaimniecības nozares (uzņēmumiem), attiecībā uz kuru pieņemti lēmumi par maksājumu atskaitīšanu? Ja atbilde ir apstiprinoša, kā izpaužas šī atšķirība? Vai ir svarīgi noteikt, ka pakalpojumus saņemošo uzņēmumu obligāti veicamie maksājumi pilnībā sedz publiskās organizācijas izdevumus tādā veidā, ka gūtais labums nenozīmē papildu izdevumus valstij? Vai ir svarīgi, ka no kopīgām reklāmas kampaņām aptuveni vienādu labumu gūst visa nozare un ka katrs nozares uzņēmums var gūt aptuveni līdzīgu labumu no šīm kampaņām?
2) Vai pienākums ziņot, ko nosaka EK līguma 93. panta 3. punkts, jāpiemēro visiem atbalsta pasākumiem vai tikai tiem atbalsta pasākumiem, kuri atbilst EK līguma 92. panta 1. punktā sniegtajam aprakstam? Lai būtu iespējams izvairīties no pienākuma ziņot, vai dalībvalsts ir tiesīga brīvi izvērtēt atbalsta pasākuma atbilstību 92. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem? Ja jā, tad cik lielā mērā? Kā šā novērtējuma brīvība ietekmē 93. panta 3. punktā paredzēto pienākumu ziņot? Vai ir jāsecina, ka pienākumu ziņot nav jāpilda tikai tad, kad var pamatoti uzskatīt, ka pasākums neveido atbalstu?
3) Ja valsts tiesnesis nonāk pie secinājuma, ka pastāv atbalsta pasākums 92. panta 1. punkta izpratnē, vai viņam jāņem vērā Komisijas (OV 1992, C 213, un vēlāk OV 1996, C 68) publicētajā paziņojumā noteikto de minimis normu vērtējot, vai pasākums veido tādu atbalsta pasākumu, par kuru ir jāziņo saskaņā ar 93. panta 3. punktu? Ja jā, vai šo de minimis normu jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz atbalsta pasākumiem, kas veikti pirms paziņojuma publicēšanas, un uz tādiem atbalsta pasākumiem kā ikgadējās kopīgās reklāmas kampaņas, no kurām gūst labumu visa nozare?
4) Vai spriedums lietā C-39/94 SFEI/La Poste (Rec., I-3547. lpp.) ar 93. panta 3. punkta lietderīgo iedarbību nozīmē to, ka valsts tiesnesim jāpasludina par spēkā neesošiem gan noteikumus, gan uz šo noteikumu pamata pieņemtos lēmumus par summu atskaitīšanu un jāpiespriež publiskajai organizācijai atlīdzināt šos maksājumus, pat ja Nīderlandes tiesu prakse par līdzekļu piesaistīšanas lēmumu formālu spēku paredz pretējo? Vai šajā sakarā ir svarīgi, ka maksājumu atlīdzība faktiski nekaitē tam labumam, ko tautsaimniecības nozare un individuālie uzņēmumi ieguvuši no kopīgām reklāmas kampaņām? Vai Kopienas tiesības ļauj neatlīdzināt pilnībā vai tikai daļēji obligāti veicamos maksājumus, ja valsts tiesnesis uzskata, ka tautsaimniecības nozare vai atsevišķi uzņēmumi tādējādi iegūtu nesamērīgi lielu labumu, ņemot vērā faktu, ka no reklāmas kampaņām iegūtā priekšrocība nevar tikt atlīdzināta tādā pašā veidā?
5) Vai publiskā organizācija var atsaukties uz iepriekš minēto normu par lēmuma par summu atskaitījumu formālu juridisku spēku gadījumos, kad par atbalsta pasākumu netika paziņots saskaņā ar 93. panta 3. punktu ar mērķi izvairīties no atmaksas pienākuma, ja šī lēmuma adresātam netika darīts zināms, ka par atbalsta pasākumu, kas ir daļa no lēmuma par summu atskaitīšanu, nepaziņoja tā pieņemšanas brīdī vai tā apstrīdēšanai paredzētajā laika periodā? Vai attiecīgās personas var pamatoti uzskatīt, ka valsts izpildījusi savu pienākumu ziņot, kas izriet no 93. panta 3. punkta?”
Tiesvedība Tiesā
21. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2002. gada 30. septembrī.
22. Rakstveida procesā piedalījās arī pamata prāvas dalībnieki – Nīderlandes valdība un Eiropas Kopienu Komisija.
23. 2004. gada 29. janvārī noturētajā Tiesas sēdē piedalījās Nīderlandes valdības un Komisijas pārstāvji.
Juridiskā analīze
24. Šajā lietā gan valsts tiesai, gan Tiesai jāizskata jautājumi, kas skar Kopienas noteikumu par valsts atbalstu būtiskos aspektus. Ņemot vērā šajā sakarā veicamā novērtējuma sarežģītību, šķiet vēlams sākt – kā to darīja Komisija – ar pēdējiem diviem jautājumiem, kas iztirzā uzskatu par termiņā neapstrīdētu iestāžu aktu neapstrīdamību, tā kā, ja valsts tiesa atzītu, ka prasītājas pamata prāvā varētu izmantot valsts tiesību aktos paredzētos tiesībaizsardzības līdzekļus, lai efektīvi aizsargātu savas tiesības pie nosacījumiem, kas ir līdzvērtīgi tiem, kas regulē prasības šajā tiesību sistēmā, nebūtu vajadzības izskatīt pārējos jautājumus.
Par ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu: nepaziņošanas sekas
25. Ar šiem abiem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot sekas, kādas rodas gadījumā, ja netiek izpildīts pienākums paziņot par atbalstu, kas atbilst šajā tiesvedībā aplūkotajam. Hoge Raad jo īpaši interesējas par tādu valsts tiesību aktu, kas nosaka termiņā neapstrīdētu aktu formālo spēkā esamību, ietekmi uz iespēju atcelt apstrīdētos noteikumus vai pieprasīt saskaņā ar to veikto maksājumu atmaksu.
26. Tomēr ievadā tā vaicā, vai šāda neizpilde padara par spēkā neesošu ne tikai aktu, ar kuru atbalsts tiek sniegts, bet arī to, saskaņā ar kuru organizēta tā finansēšana. Šajā sakarā tā atsaucas uz 1996. gada 11. jūlija spriedumu lietā SFEI u. c. (5)
27. Jāuzsver, ka saskaņā ar minēto spriedumu (6) par neatbilstošu īpašos apstākļos var atzīt arī atbalsta atmaksāšanas pienākumu. Tāpēc secinājumi, kas valsts tiesai jāizdara no fakta, ka par atbalsta plānu nav paziņots, nav automātiski, bet gan atkarīgi no vajadzības nodrošināt Kopienas tiesību lietderīgo iedarbību.
28. Komisijai piekrītošās atbalsta plānu uzraudzības pamatmērķis patiešām ir aizsargāt Kopienā brīvu konkurenci. Aizliegums, kas ietverts 93. panta 3. punkta pēdējā teikumā ir vērsts uz šī paša mērķa sasniegšanu, iesaistot Kopienas iestādi sarežģītu tautsaimniecības apstākļu novērtēšanā.
29. Kā to precizējusi Tiesa, EK līguma 93. panta 3. punkta pēdējais teikums nodrošina minētās normas ieviestā kopējā tirgus pareizas darbības nodrošināšanai paredzētā pārbaudes mehānisma darbību. (7)
30. Tādējādi pasākumi, kurus var pieņemt saskaņā ar valsts tiesību aktiem gadījumos, kad atbalsta sistēma neatbilst šim aizliegumam, ietver pirms nelikumīgās valsts iejaukšanās esošā stāvokļa atjaunošanu. Tas nozīmē vajadzību atgriezt saņemtās priekšrocības un pēc vajadzības minēto sistēmu atzīt par spēkā neesošu, lai no šādiem tiesību aktiem atbrīvotu tiesību sistēmu. Tomēr uz 93. panta 3. punkta pēdējā teikuma lietderīgās iedarbības nodrošināšanu vērstais pasākums nedrīkst pasliktināt konkurentu stāvokli Kopienas iekšējā tirdzniecībā salīdzinājumā ar atbalsta saņēmējiem. Tomēr tāds būtu rezultāts, ja maksājumu atmaksa tiktu pieļauta, vienlaikus nenosakot pienākumu atgriezt saņemto atbalstu, jo tādā gadījumā saņemtais labums būtu pieaudzis, samazinoties finanšu izmaksām, tādējādi jo vairāk izkropļojot konkurenci pretēji Līgumā atļautajam.
31. Tātad šajā lietā esošajos apstākļos valsts tiesa varētu noraidīt prasību par reklāmas kampaņas finansēšanai iekasēto maksājumu atmaksāšanu vienīgi gadījumā, ja vienlaikus netiek paredzēta gūtā labuma atgriešana, jo pretējā gadījumā netiktu īstenots Kopienas tiesību aktu pamatmērķis.
32. Neskatoties uz šai Tiesai izvirzītajiem Komisijas argumentiem, neuzskatu, ka pastāv judikatūra, kas būtu pretrunā manis aizstāvētam viedoklim.
33. Patiešām, saskaņā ar 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā Fédération nationale du Commerce extérieur des produits alimentaires un Syndicat national des négociants et transformateurs de saumon (turpmāk tekstā – “spriedums lietā FNCE)” (8), atbalsta pasākumu īstenošanas aktu spēkā esamība tiek skarta gadījumā, ja valsts iestādes neievēro 93. panta 3. punkta pēdējo teikumu. Tādēļ tiesām jānodrošina personām, ka atbilstoši valsts tiesību aktiem tiek izvērtētas visas no šāda pārkāpuma izrietošās sekas gan attiecībā uz šo aktu spēkā esamību, gan piešķirto saimniecisko priekšrocību atgriešanu, lai nodrošinātu, ka to noteiktie pasākumi vienmēr būtu vajadzīgi, lai atceltu tāda aizlieguma neievērošanu, kura pamatmērķis ir nodrošināt brīvu un valsts iejaukšanās ceļā neizkropļotu konkurenci.
34. Lietā Ferring (9) Francijas valdība apšaubīja iesniegtā lūguma par prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu piemērotību, minot, ka valsts tiesa labākajā gadījumā varēja pieņemt rīkojumu par nepaziņotā atbalsta atgūšanu, bet nekādā gadījumā par tā finansēšanai iekasēto obligāto maksājumu atmaksu; ģenerāladvokāts Ticano [Tizzano] iebilda, ka, pirmkārt, atbalsta nelikumība turklāt padara par pretlikumīgiem visus tā īstenošanai paredzētos valsts tiesību aktus kā, piemēram, tādus, ar kuriem tiek uzlikts finansēšanai izmantotais nodoklis. Turklāt šajā sakarā samaksāto summu atmaksāšana būtu iedarbīgs līdzeklis agrākā stāvokļa atjaunošanai, novēršot konkurences izkropļojumus, kas, domājams, izriet no asimetriskas nodokļa uzlikšanas. (10)
35. Šajā sakarā spriedumā nekas nav minēts. Jebkurā gadījumā, izskaidrojot ģenerāladvokāta nostāju, jānorāda, ka atšķirībā no šīs lietas apstākļiem, Ferring tika uzlikts pienākums veikt maksājumu, kas paredzēts, lai sniegtu atbalstu, no kura labumu guva Kopienas iekšējā tirdzniecībā konkurējoši uzņēmumi. (11) Nodokļa atmaksa sekmēja brīvas konkurences atjaunošanu.
36. Lietā vanCalster un Cleeren (12) bija ļoti īpatnēji faktiskie apstākļi. Beļģijas valdība izdarīja izmaiņas atbalsta sistēmā, kas tika finansēta ar nodevām, kas iekasētas gan no vietējām, gan ievestām precēm, kuras Komisija atzina par nesaderīgām ar kopējo tirgu, ar atpakaļejošu spēku atjaunojot maksājumus, kas veicami attiecībā uz vietējām precēm, skaitot no pirmās par pretlikumīgu atzītās sistēmas īstenošanas dienas.
37. Tiesa jo īpaši ņēma vērā apšaubāmo izmantoto likumdošanas paņēmienu, kas gadījumā, ja tas tiktu pieņemts, ļautu dalībvalstīm nekavējoties īstenot nepaziņotu atbalsta sistēmu un novērst tās nepaziņošanas sekas, atceļot atbalstu un vienlaikus to no jauna ieviešot ar atpakaļejošu spēku. (13)
38. Spriedumā tika norādīts, ka atbalsta sistēmas paziņošanas pienākuma neizpildes sekas parasti tāpat attiecas arī uz tās finansēšanas metodi. (14)
Turklāt tika noteikts, ka Līguma 92. pants neļauj Komisijai nodalīt pašu atbalstu no šī otra aspekta (15), jo, pat ja atbalsts pats par sevi būtu uzskatāms par saderīgu ar Līgumu, tā paredzētā finansēšanas kārtība var pastiprināt tā traucējošo ietekmi, kopumā to padarot par nesaderīgu ar kopējo tirgu un vispārējām interesēm. (16)
39. Tāpēc atbalstu nevar izskatīt nošķirti no tā finansējuma (17), lai gan dalībvalstij ir tikai principā pienākums atmaksāt summas, kas iekasētas, pārkāpjot Kopienas tiesības (18).
40. Šī judikatūras doktrīna, šķiet, liek secināt, ka šāda pienākuma nav gadījumā, kad tā izpilde radītu sekas, kas krietni smagāk kaitētu brīvai konkurencei nekā tās, kas izrietētu no pašas nepaziņotās atbalsta sistēmas.
41. Visbeidzot, 2003. gada 20. novembra spriedumā lietā GEMO (19) tika iztirzāts jautājums par to, vai par valsts atbalstu ir atzīstama sistēma, saskaņā ar kuru Francijas lopkopjiem un lopkautuvēm, iepriekš samaksājot nodevu, tika nodrošināta gan dzīvnieku kautķermeņu, gan lopkautuves atkritumu bezmaksas savākšana un iznīcināšana.
42. GEMO, kas bija prasītājs pamata prāvā, bija gaļas tirdzniecības uzņēmums, kam bija gan pienākums maksāt nodevu, gan tiesības saņemt atbalstu. Valsts tiesās tas apgalvoja, ka sistēma neesot spēkā tāpēc, ka par to netika paziņots, un atprasīja nodevās samaksātās summas.
Tiesa analizēja dažādus sistēmas aspektus un atzina to par Līguma 92. panta 1. punktā paredzēto atbalstu.
43. Tomēr šajā gadījumā no minētā judikatūras precedenta nevar vadīties, jo:
- pirmkārt, ar iekasētajām summām valsts rīkojās tieši, pakalpojuma sniegšanu uzticot privātuzņēmumiem, un pati Francijas valdība nenoliedza, ka tie bija “valsts līdzekļi”;
- otrkārt, pasākums bija vērsts uz tāda vispārējām interesēm atbilstoša mērķa sasniegšanu kā sabiedrības veselības un vides aizsardzība, ņemot vērā nekontrolētas kautķermeņu un dzīvnieku atlieku izmešanas risku, un tādēļ nebija nekādu šaubu par to, ka pārvalde rīkojās kā valsts;
- visbeidzot treškārt, spriedumā bija vienīgi jānosaka, kā attiecīgā sistēma būtu kvalificējama. Nekas netika teikts jautājumā par to, vai nodevas atmaksāšana bija piemērots risinājums, lai nodrošinātu no 93. panta 3. punkta izrietošā paziņošanas pienākuma lietderīgo iedarbību.
44. Ievērojot visus šos apsvērumus, jāsecina, ka atbalsta finansēšanai piešķirto maksājumu viena vienīga atmaksāšana, vienlaikus neatgūstot tās saņēmēju gūtās priekšrocības, neveicina Kopienas mērķa sasniegšanu attiecībā uz godīgu konkurenci.
45. Neskatoties uz iepriekšminēto, šo jautājumu nevajadzētu iztirzāt, ja tiktu konstatēts, ka jebkurā gadījumā prasītājām vajadzēja savas tiesības īstenot pienācīgā laikā un pienācīgā kārtībā.
46. Rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu paskaidrots, ka neapstrīdētu aktu formāla juridiska spēka jēdziens ir attīstīts judikatūrā. Tas nozīmē, ka, lemjot par tādu prasību par nepamatoti samaksātas summas atmaksāšanu kā šajā gadījumā, kad samaksātā summa tiek atprasīta, balstoties uz šāda samaksas pienākuma pamatā esošā lēmuma spēkā neesamību, Civillietu tiesai – izņemot ārkārtas gadījumos – būtu jāpieņem, ka lēmums ir likumīgs gan tā pieņemšanas formas, gan satura ziņā, ja to varēja apstrīdēt administratīvā kārtībā, bet ieinteresētā persona nav to darījusi, ļaujot notecēt tam atvēlētajam termiņam.
47. Aizliegums, kas noteikts 92. panta 1. punktā, pats par sevi nedarbojas automātiski. (20) Šādos apstākļos tiesu pamatuzdevums Kopienas tiesību aktu lietderīgās iedarbības nodrošināšanai valsts atbalsta jomā ir panākt, lai atbalsta pasākumi netiktu īstenoti, iepriekš neizpildot prasības attiecībā uz paziņošanu Komisijai.
48. Kā Tiesa noteikusi 1976. gada 16. decembra spriedumā lietā Rewe (21), saskaņā ar EK līguma 5. pantā noteikto sadarbības principu un iztrūkstot Kopienas regulējumam attiecīgajā jautājumā katras dalībvalsts tiesību sistēmā jānosaka tiesu piekritība un procesuālā kārtība prasījumiem, ar ko aizsargā tiesības, kas personām piekrīt saskaņā ar Kopienas tiesību tiešo iedarbību, ja vien šī kārtība nav mazāk labvēlīga nekā tā, kas regulē tamlīdzīgus prasījumus, kas izriet no valsts tiesībām, un nav veidota tādējādi, ka praktiski padarītu neiespējamu šo tiesību īstenošanu. (22)
49. Valsts tiesu pienākums ir nodrošināt personām, kas ceļ prasību par šādu neizpildi, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem šajā sakarā tiks izdarīti visi vajadzīgie secinājumi gan attiecībā uz to aktu spēkā esamību, ar kuriem ieviesti atbalsta pasākumi, gan to saimniecisko priekšrocību atgūšanu, kas piešķirtas, neievērojot 93. panta 3. punktā uzlikto paziņošanas pienākumu. (23)
50. Kopienas tiesībās noteikto aizsardzību valsts tiesām pienākas nodrošināt atbilstoši attiecīgo valstu tiesību sistēmās noteikto procesuālo kārtību un ievērojot “samērīguma” un “lietderīgās iedarbības” principus.
51. Tiesai sniegtie apsvērumi, šķiet, liecina, ka Nīderlandes tiesību akti piedāvā iespēju apstrīdēt noteikumus, ar kuriem tika ieviesta strīdus pamatā esošā atbalsta sistēma, pēc Komisijas viedokļa trīsdesmit dienu laikā vai pēc Nīderlandes valdības domām - viena mēneša laikā tādējādi, ka prasītājas varēja celt prasību par projekta iepriekšēju nepaziņošanu pienācīgā vispārējā procesuālajā kārtībā, un tādēļ nav šaubu par to, ka samērīguma princips ir ievērots.
52. No otras puses, kā to norāda Komisija, prasības noilguma termiņš nav pārlieku īss, jo īpaši, ja ņem vērā, ka Pearle u. c., domājams, bija informētas par noteikumiem, jo tās tolaik bija tos pieņemošās apvienības locekles. (24) Tā vai citādi, kā Komisija turklāt paskaidrojusi savos rakstveida apsvērumos, termiņā nepārsūdzētu aktu juridiskā spēkā esamība nav absolūta; valsts tiesa ir tiesīga ņemt vērā ārkārtas apstākļus, kuru dēļ tie konkrētā gadījumā būtu atceļami.
53. Tādējādi valsts tiesai ir jāpārbauda, vai prasītāju rīcībā attiecīgajā laikā esošie tiesībaizsardzības līdzekļi, lai apstrīdētu noteikumu attiecībā uz apgalvoto valsts atbalstu spēkā esamību, konkrētajos apstākļos ļāva nodrošināt Kopienu tiesību normas lietderīgo iedarbību.
Par pirmo prejudiciālo jautājumu: valsts atbalsta jēdziens
54. Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai pamata prāvā aprakstīto sistēmu, saskaņā ar kuru publisko tiesību organizācija īsteno nozares reklāmas kampaņu, izmantojot naudas līdzekļus, kas ievākti no tās locekļiem obligātu maksājumu ceļā, var uzskatīt par valsts atbalstu 92. panta 1. punkta izpratnē.
55. Sākotnējā intuitīvā atbilde ir, ka, nosakot 92. panta 1. punktā ietverto aizliegumu, Kopienas likumdevējam nebija prātā profesionālas apvienības ierosmes, kuras finansē no tās locekļu iemaksām.
56. Jebkurā gadījumā jāapskata “valsts atbalsta” juridiskais jēdziens.
57. Līguma 92. panta 1. punktā par nesaderīgu ar kopējo tirgu ir atzīta jebkāda palīdzība, ko piešķir valstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāda palīdzība iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.
58. Daudz ir diskutēts par atšķirību starp atbalstu, ko sniedz “valstis”, un to, kas gūts “ar valsts līdzekļu palīdzību”. Tīri burtiska interpretācija varētu likt domāt, ka pirmais formulējums aizliegtu visu veidu valsts pasākumus, kuru rezultāts būtu priekšrocības kādai konkrētai tautsaimniecības nozarei.
59. Ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] 2000. gada 26. oktobra secinājumos lietā PreussenElektra (25) norādīja, ka saskaņā ar spēkā esošajām tiesībām (26) 92. panta 1. punktā veiktā nošķiršana nenozīmē, ka visas valsts piešķirtās priekšrocības būtu atbalsts, neatkarīgi no tā, vai tās finansē ar valsts vai privātiem līdzekļiem. Nošķiršana drīzāk kalpo tam, lai atbalsta jēdzienā papildus valsts tieši nodrošinātajiem labumiem ietvertu arī tos, kuri tiek nodrošināti ar valsts nozīmētu vai izveidotu publisku vai privātu organizāciju starpniecību. (27)
60. Tādējādi par atbalstu 92. panta 1. punkta izpratnē uzskata vienīgi priekšrocības, kas piešķirtas, tieši vai netieši izmantojot valsts līdzekļus.
61. Tādēļ jānoskaidro, vai var uzskatīt, ka šajā lietā aplūkojamā reklāmas kampaņa ir finansēta no valsts līdzekļiem.
62. Pēc Komisijas domām, to var. Kā tā ir norādījusi savos apsvērumos, tagad ir svarīgi noskaidrot, vai valsts ir jebkādā veidā piesaistījusi līdzekļus, sekojoši tos nododot konkrētu uzņēmumu rīcībā. Sprieduma iepriekš minētajā lietā PreussenElekrta 58. punktā Tiesa ir paplašinājusi atbalsta jēdzienu, to attiecinot uz visām priekšrocībām, ko piešķir valsts nozīmētas vai izveidotas publiskas vai privātas organizācijas.
Komisija turklāt norāda uz 1987. gada 11. novembra spriedumu lietā Francija/Komisija (28), kurā noteikts, ka ar to vien, ka subsīdiju sistēma tika finansēta ar parafiskālu nodevu, ar ko apliktas visas šīs nozares preču iekšējās piegādes, nepietiek, lai tai atņemtu valsts atbalsta statusu. Līdzīga nostāja savulaik pausta 1977. gada 22. marta spriedumā lietā Steinike & Weinlig (29).
Visbeidzot, sava secinājuma atbalstam Komisija pievēršas 2000. gada 16. maija spriedumam lietā Francija/LadbrokeRacing un Komisija (30), norādot, ka atbalsta jēdziens ietver visus finanšu līdzekļus, kurus valsts sektors var izmantot savu uzņēmumu atbalstam, neatkarīgi no tā, vai tie ietilpst attiecīgās nozares pastāvīgajos līdzekļos.
63. Piekrītot Komisijas izklāstam, Pearle piebilst, ka saskaņā ar 1983. gada 13. decembra spriedumu lietā Apple and Pear Development Council (31) organizācija, kuru izveidojusi dalībvalsts valdība un finansē ar nodokli, ar kuru aplikti ražotāji, saskaņā ar Kopienas tiesībām nevar baudīt tādu pašu brīvību attiecībā uz izmantotajiem reklāmas pasākumiem kādu bauda paši ražotāji vai ražotāju brīvprātīgās apvienības.
64. Uzskatu, ka neviens no iepriekš minētajiem judikatūras precedentiem neliek atbildēt apstiprinoši uz jautājumu par to, vai lietā aplūkotās reklāmas kampaņas finansēšanai izmantotie līdzekļi ir valsts līdzekļi.
Spriedumi iepriekš minētajās lietās Francija/Komisija un Steinike & Weinlig, drīzāk liek secināt ? tā kā priekšrocības nenāca no valsts budžeta, bet no maksājumiem, kas iekasēti no pašiem uzņēmumiem, nepietiek, lai tās neuzskatītu par valsts atbalstu; kas tomēr arī nenozīmē, ka tas katrā ziņā būtu šāda veida atbalsts.
65. Lietā PreussenElektra Tiesa uzskatīja par svarīgu atgādināt, ka par atbalstu 92. panta 1. punkta izpratnē nav atzīstamas visas valsts piešķirtās priekšrocības neatkarīgi no to finansēšanas kārtības. No šī secinājuma šķiet varētu secināt, ka var pastāvēt no nevalstiskiem līdzekļiem finansēts atbalsts.
66. Tādējādi minētie spriedumi liecina par to, ka atbalsta jēdziena noteikšanā noteicošā loma ir līdzekļu klasifikācijai. Bez tam, spriedums lietā Apple and Pear Development Council, kura priekšmets bija preču brīva aprite, pēc prasītājas vārdiem pamata prāvā nenoved pie atšķirīga secinājuma.
67. Mēģinot sistematizēt nosacījumus, atbilstoši kuriem līdzekļi būtu uzskatāmi par “valstiskiem”, būtu jānorāda, pirmkārt, uz to, ka šādiem līdzekļiem jābūt saistītiem ar valsti, organizāciju, kas pakārtota tās struktūrai vai īsteno kādu no tai raksturīgajām prerogatīvām.
Otrkārt, šiem līdzekļiem jābūt nodotiem valsts vai attiecīgās publiskās organizācijas rīcībā tādējādi, ka tās var pietiekami patstāvīgi ar tiem rīkoties.
68. Pēc lietas materiālos esošajām ziņām tā vienkārši nevar konstatēt, ka HBA būtu valsts iestāde. Tā patiešām ir publisko tiesību subjekts, tomēr vienlaicīgi tās darbu vada tikai un vienīgi tās locekļu pārstāvji; nav pierādīts arī tas, ka valstij būtu kaut mazākā iespēja iejaukties tās darbā, izņemot tai piekrītošās veto tiesības attiecībā uz lēmumiem, kurus tā atzīst par vispārējām interesēm neatbilstošiem.
Konkrētāk, tā ir iecerēta kā vairāknozaru apvienība, kas nodarbojas ar savu biedru darbības organizēšanu un veicināšanu, kurai Nīderlandes likumdevējs efektivitātes labad ir atļāvis baudīt dažas tādas ar valsts varas īstenošanu parasti saistītas priekšrocības kā, piemēram, iestāšanās obligātums un to vadības institūciju pieņemto lēmumu saistošais raksturs.
69. Jebkurā gadījumā, neveicot vispārēju apgalvojumu, uzskatu, ka HBA, labākajā gadījumā, ir hibrīds veidojums un ka kopīgas reklāmas kampaņas finansēšanā un īstenošanā tā nedarbojas qua valsts, bet gan kā savu locekļu interešu veicinātāja.
70. Tiesa ir ievērojusi tamlīdzīgu funkcionālu pieeju, nosakot, vai profesionāla apvienība EK līguma 85. panta (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta) piemērošanas mērķiem pēc sava rakstura bija uzskatāma par publisku, 2002. gada 19. februāra spriedumā lietā Wouters u. c. (32) uz iebildumiem par to, ka minētā apvienība esot publisko tiesību subjekts, kam valsts piešķīrusi reglamentēšanas pilnvaras nolūkā īstenot vispārējām interesēm atbilstošu mērķi, noteikdama, ka minētā profesionālā apvienība nav pildījusi nekādu sabiedrisku funkciju, ne arī izmantojusi parasti valsts varai piekrītošās priekšrocības, bet gan darbojusies vienīgi kā regulators. (33)
71. Es apzinos, ka šis spriedums tika pieņemts pie atšķirīgiem tiesiskiem apstākļiem, tomēr uzskatu, ka tas var apliecināt varbūtību, ka priekšroka dodama nevis organizācijas rakstura kategoriskam kritērijam, bet gan citam – krietni vien nosacītākam un realitātei atbilstošākam, saskaņā ar kuru statusu, kādā attiecīgā organizācija darbojas, izvērtē katrā konkrētajā gadījumā.
72. Atbilstoši WBO (34) 71. pantā noteiktajam, HBA kā publiskai organizācijai ir jāņem vērā ne tikai vispārējais labums, ko gūst tai piederīgie uzņēmumi, bet arī vispārējās intereses. Taču šis pārāk vispārīgais un plašais pienākums neietekmē to, kā šajā gadījumā klasificējama ierosme īstenot un finansēt nozares mēroga reklāmas kampaņu, jo šāds pasākums būtībā ir vērsts uz locekļu saimniecisko interešu veicināšanu.
73. Tādēļ būtu jāatzīst, ka HBA nedarbojās kā valsts veidojums, un tādēļ tās izmantotais kapitāls nav uzskatāms par sabiedriskiem līdzekļiem.
74. Neatkarīgi no jebkādiem konstatējumiem attiecībā uz HBA organizatorisko raksturu vai strīda pamatā esošās reklāmas kampaņas klasifikāciju nešķiet, ka ar finansējuma līdzekļiem tā būtu rīkojusies pietiekami brīvi, lai tie būtu atzīstami par tai piesaistītiem.
75. Kā izriet no rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, šādi līdzekļi tika piesaistīti ar obligātu maksājumu palīdzību, kas saistīti vienīgi ar strīda pamatā esošā reklāmas uzņēmuma izveidi. Šajos apstākļos piekrītu Nīderlandes valdības rakstiskajos apsvērumos veiktam apgalvojumam, ka izšķirošais jautājums ir par to, vai reklāmas finansēšanai īstenotā programma ir kas vairāk nekā vienīgi mehānisms finanšu izdevumu sadalījumam dažādu no kampaņas labumu gūstošu komercsabiedrību starpā.
76. Noteikumus, kuros paredzēti veicamo izdevumu segšanai paredzētie maksājumi, HBA pieņēma pēc privātas optiķu profesionālas asociācijas (NUVO) ierosmes. Bez tam arī ierosinājumu attiecībā uz iekasējamo maksājumu summu izteica no šīs asociācijas.
Tādējādi HBA kalpo vienīgi tikai par instrumentu piesaistāmo līdzekļu iekasēšanai un izlietošanai aplūkojamās profesionālās nozares dalībnieku iepriekš noteikta mērķa īstenošanai.
77. Tomēr ir svarīgi norādīt, ka rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav sniegtas visas ziņas, kas vajadzīgas, lai precīzi kvalificētu pamata prāvā apstrīdēto pasākumu. Tas jāveic valsts tiesai, vadoties pēc šīs Tiesas interpretācijas vadlīnijām.
78. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, jānorāda, ka, nosakot, vai sistēma ir uzskatāma par valsts atbalstu, valsts tiesai ir jāpārliecinās par to, vai profesionāla organizācija ar juridiskas personas tiesībām, kurai uzticēts to nodrošināt, ir rīkojusies savu publisko tiesību kompetences robežās. Bez tam šim mērķim ir jānoskaidro arī tas, vai attiecīgai organizācijai piekrita pietiekama rīcības brīvība attiecībā uz līdzekļiem, ar kuriem tika finansēts pasākums.
Par otro prejudiciālo jautājumu: paziņošanas pienākuma apjoms
79. Ar savu otro jautājumu Hoge Raad vēlas noskaidrot, vai Līguma 93. panta 3. punktā noteiktais valsts atbalsta paziņošanas pienākums ir piemērojams attiecībā uz jebkuru atbalsta pasākumu vai vienīgi uz tiem, uz kuriem attiecas 92. panta 1. punktā ietvertais aizliegums.
80. No Līguma 93. panta 3. punkta izriet, ka Komisija ir jāinformē par “atbalsta” piešķiršanas vai grozīšanas plāniem. Ja tā konstatē, ka tas nav saderīgs ar kopējo tirgu, tā saskaņā ar 92. panta 1. punktu nevilcinoties uzsāk paredzēto procedūru, attiecīgai dalībvalstij atliekot ierosināto pasākumu īstenošanu līdz brīdim, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.
81. Jēdzienam “atbalsts” piešķirot vispārlietojamo un vārdnīcā atrodamo nozīmi, katrai dalībvalstij būtu jāpaziņo Komisijai par katru ierosmi, kas būtu “palīdzība” (“auxilio”), “atvieglojums” (“socorro”) vai pat “sadarbība” (“cooperación”) kāda mērķa sasniegšanai. Skaidrs, ka likumdevējam nebija nodoms doties šajā virzienā.
82. “Atbalsts” 93. panta 3. punkta izpratnē tiek lietots 92. panta 1. punktā noteiktā tehniskā nozīmē. Tādēļ tas attiecas vienīgi uz pasākumiem, kas būdami finansēti no valsts līdzekļiem, piešķir priekšrocības konkrētai nozarei. Jautājumu par to, vai konkrētais plāns atbilst šiem kritērijiem pienākas izvērtēt katrai dalībvalstij.
83. Šāds apgalvojums loģiski izriet no Tiesas judikatūras, kurā tiek pieņemts, ka valsts tiesai ir jāinterpretē un jāpiemēro minētajā 92. pantā paredzēto atbalsta jēdzienu, lai konstatētu, vai valsts pasākums, kas īstenots, neievērojot 93. panta 3. punktā noteikto kārtību, būtu jāpakļauj šai procedūrai. (35)
84. Šāda veida tiesu uzraudzībai ir nozīme vienīgi gadījumā, ja valsts pirms tam ir uzņēmusies veikt tamlīdzīga rakstura novērtējumu, kad tā izlemj jautājumu par vajadzību paziņot par konkrētu plānu. Šaubu gadījumā tā – gluži kā tiesas – var lūgt Komisijai skaidrojumu.
85. Savukārt Komisijai ir jāanalizē, vai paziņotais plāns varētu izkropļot konkurenci. Šis saderīguma novērtējums ietver tā ietekmes pārbaudi uz Kopienas iekšējo tirdzniecību.
86. Tādējādi dalībvalstij ir pienākums paziņot Komisijai vienīgi tādu pasākumu plānus, kas ir atzīstami par valsts atbalstu saskaņā ar Līguma 92. panta 1. punktu, ņemot vērā Tiesas judikatūru.
Par trešo prejudiciālo jautājumu: de minimis normas loma
87. Trešajā prejudiciālajā jautājumā tiek vaicāts, vai novērtējot atbalsta sistēmas paziņošanas pienākumu valsts tiesa ir tiesīga ņemt vērā de minimis normu, un vai to var darīt ar atpakaļejošu spēku.
88. De minimis normu, saskaņā ar kuru atbalsts mazos apmēros neietilpst Līguma 92. panta piemērošanas jomā, Komisija pirmo reizi ieviesa Kopienu 1992. gada Vadlīnijās par valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem. (36)
Šīs atkāpes pamatā ir doma par to, ka sakarā ar savu mazo apmēru (37) šis atbalsts manāmi neietekmē nedz konkurenci, nedz tirdzniecību starp dalībvalstīm.
Izmantodama savu plašo kompetenci saimniecisko jautājumu lemšanā (38), Komisija varēja izlemt, ka šāda veida atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, un par to nav jāpaziņo Līguma 93. panta 3. punktā noteiktajā kārtībā.
89. 1996. gadā Komisija paaugstināja atbalsta augstāko robežu, lai piemērotu šo normu. (39) Visbeidzot, pieņemot Regulu Nr. 69/2001 (40), de minimis normas piemērošanai tika nodrošināts atbilstošs tiesiskais pamats. Tomēr šīs normas ratione temporis neattiecas uz šīs lietas izspriešanu, jo no rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka strīds ir par obligātiem maksājumiem, kas iekasēti laikā no 1988. gada līdz tiesas pavēstes iesniegšanai, proti, 1995. gada 29. martam. (41)
90. Ievērojot to, ka de minimis atbalsta kritēriji ir pilnīgi objektīvi un Komisijai saistoši, valsts tiesai vajadzētu tos ņemt vērā, izvērtējot jautājumu par pienākumu paziņot konkrēto atbalsta plānu.
91. Tomēr nav nekāda tiesiska pamata de minimis normai piešķirt atpakaļejošu spēku, tā kā to nevar pieņemt attiecībā uz normu, kurā paredzēts izņēmums no likumā noteikta pienākuma. Šāda izņēmuma regulējumam nepastāvot laikā līdz normas publicēšanai, Komisijai ir ekskluzīvas tiesības Tiesas uzraudzībā noteikt, vai atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu. (42)
Turklāt 1992. gada vadlīnijās ir skaidri noteikts, ka “turpmāk par obligāti paziņojamiem netiks uzskatīti [..] atbalsta maksājumi, kuru summa nepārsniedz 50 000 ekijus”. (43)
92. Visbeidzot, Hoge Raad jautā, kā de minimis norma ir piemērojama tādam atbalstam kā kopīgas reklāmas kampaņas, no kuras labumu gūst visa nozare.
93. Kā norādīju iepriekš, vados no pieņēmuma, ka tāda reklāmas kampaņa, kas atbilst pamata prāvā aprakstītajai, nav valsts atbalsts 92. panta 1. punkta izpratnē.
94. Turklāt, aprēķinot konkrēto atbalsta summu, lai pārbaudītu, vai tā ir zemāka par atļauto augstāko robežu, ir jānovērtē relatīvā priekšrocība, kādu, iespējams, guvis katrs uzņēmējs, un no tā jāatrēķina iekasētie maksājumi. Apzinos, ka šādu aprēķinu ir krietni vien vieglāk noteikt teorētiski nekā īstenot praksē, bet ir grūti iedomāties šajā ziņā precīzākus juridiskus kritērijus.
Secinājumi
95. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, piedāvāju Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
“1) Valsts tiesa var aprobežoties ar pienākuma uzlikšanu atmaksāt maksājumus, kas paredzēti valsts atbalsta finansēšanai, vienlaikus neliekot atgūt tā saņēmēju gūto labumu, izņemot gadījumu, kad šāda rīcība nekaitē Kopienas mērķim nodrošināt neizkropļotu konkurenci.
2) Tāpat valsts tiesai ir jākonstatē, vai tiesību aizsardzības līdzekļi apgalvota valsts atbalsta spēkā esamības apstrīdēšanai ir līdzvērtīgi valsts tiesību sistēmā balstītajiem un vai, ņemot vērā to konkrētos noteikumus, tie ļauj nodrošināt Kopienu tiesību lietderīgo iedarbību.
3) Nosakot, vai profesionālas organizācijas ar juridiskas personas tiesībām īstenota sistēma ir uzskatāma par valsts atbalstu, valsts tiesai ir jāpārliecinās par to, vai attiecīgā organizācija ir rīkojusies savu publisko tiesību kompetences robežās. Bez tam šim mērķim ir jānoskaidro arī tas, vai tai piekrita pietiekama rīcības brīvība attiecībā uz līdzekļiem, ar kuriem tika finansēts pasākums.
4) Valsts tiesai ir jāņem vērā de minimis normas kritēriji, noskaidrojot, vai bija jāpaziņo par konkrētu atbalsta plānu, kas īstenots pēc minētās normas stāšanās spēkā. Precīzi aprēķinot atbalsta summu, lai pārbaudītu, vai tā ir zemāka par atļauto maksimālo robežu, valsts tiesai ir jānovērtē relatīvā priekšrocība, kādu, iespējams, guvis katrs uzņēmējs, un no tā jāatrēķina iekasētie maksājumi.
5) Dalībvalstij ir pienākums paziņot Komisijai vienīgi tādu pasākumu plānus, kas ir atzīstami par valsts atbalstu saskaņā ar EK līguma 92. panta 1. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 87. panta 1. punktu), ņemot vērā Tiesas judikatūru.”