Language of document : ECLI:EU:T:2021:363

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2021. gada 16. jūnijā (*)

Kopienas dizainparaugs – Spēkā neesamības atzīšanas process – Reģistrēts Kopienas dizainparaugs, kas attēlo galda lampu – Agrāks Kopienas dizainparaugs – Spēkā neesamības pamats – Individuāla rakstura neesamība – Regulas (EK) Nr. 6/2002 6. pants

Lietā T‑187/20

Davide Groppi Srl, Pjačenca [Piacenza] (Itālija), ko pārstāv F. Boscariol de Roberto, D. Capra un V. Malerba, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv L. Rampini, pārstāvis,

atbildētājs,

otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece –

Viabizzuno Srl, Bentivoljo [Bentivoglio] (Itālija),

par prasību par EUIPO Apelācijas trešās padomes 2020. gada 23. janvāra lēmumu lietā R 126/2019‑3 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Viabizzuno un Davide Groppi,

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja V. Tomljenoviča [V. Tomljenović], tiesneši P. Škvaržilova‑Pelcla [P. ŠkvařilováPelzl] un I. Nemms [I. Nõmm] (referents),

sekretāre: R. Ūkelīte [R. Ūkelytė], administratore,

ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 9. aprīlī,

ņemot vērā atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 14. jūlijā,

ņemot vērā Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, kas uzdots lietas dalībniekiem, un viņu atbildes uz šo jautājumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas 2020. gada 9. un 18. decembrī,

pēc 2021. gada 27. janvāra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        2014. gada 16. jūlijā prasītāja, Davide Groppi Srl, Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 6/2002 (2001. gada 12. decembris) par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.) pieteica šajā lietā apstrīdētā Kopienas dizainparauga reģistrāciju un ieguva šo reģistrāciju ar numuru 2503680‑0001; apstrīdētais dizainparaugs ir attēlots šādi:

Image not found

2        Preces, saistībā ar kurām paredzēts izmantot apstrīdēto dizainparaugu, ietilpst 26‑05. klasē atbilstoši 1968. gada 8. oktobra Lokarno Nolīgumam par dizainparaugu starptautiskās klasifikācijas izveidošanu un atbilst šādam aprakstam: “Gaismekļi”. Kopienas dizainparauga reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2014. gada 21. jūlija Bulletin des dessins ou modèles communautaires [Kopienas Dizainparaugu Biļetenā] Nr. 2014/133.

3        2017. gada 3. martā otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, Viabizzuno Srl, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 52. pantu, iesniedza EUIPO apstrīdētā dizainparauga spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu.

4        Spēkā neesamības atzīšanas pieteikums bija pamatots ar Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 4.–6. pantu, un balstīts uz 2011. gada 22. septembra agrāko dizainparaugu Nr. 1294664‑0010, kurš ir attēlots šādi:

Image not found

Image not found

5        2017. gada 4. augustā prasītāja lūdza apturēt procesu, pamatojoties uz iesniegtu pieteikumu par agrākā Kopienas dizainparauga spēkā neesamības atzīšanu.

6        2018. gada 22. novembrī Anulēšanas nodaļa apmierināja spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu, motivējot ar to, ka apstrīdētajam dizainparaugam nav individuāla rakstura Regulas Nr. 6/2002 6. panta izpratnē.

7        2019. gada 17. janvārī prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 55.–60. pantu iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību.

8        Ar 2020. gada 23. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas trešā padome noraidīja prasītājas apelācijas sūdzību. Tā uzskatīja, ka:

–        apstāklim, ka agrākais dizainparaugs ir atzīts par spēkā neesošu, nav nozīmes, jo nozīme ir vienīgi tam, vai tas ir kļuvis pieejams sabiedrībai;

–        tika uzskatīts, ka preces, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, informēts lietotājs ir informēts par tirgus piedāvājumiem šajā rūpniecības nozarē galda un dārza gaismekļu jomā;

–        autora brīvības pakāpe bijusi ļoti plaša;

–        no to kopējo iespaidu salīdzinājuma, kurus rada attiecīgie dizainparaugi, izriet, ka apstrīdētais dizainparaugs raisa déjà vu (“jau redzēts”) sajūtu, jo attiecīgie dizainparaugi attēlo lampas, kas sastāv no trim tām pašām atšķirīgām daļām (pamatne, stienis un abažūrs), vizuāli būdami gandrīz identiski;

–        atšķirībām, kas ir saistītas ar pamatnes vienkāršo un gludo virsmu apstrīdētajā dizainparaugā, lai gan agrākajā dizainparaugā tā ir dubulta un ietver fiksācijas spraugas, nav izšķirošas ietekmes uz kopējo iespaidu, ko rada attiecīgie dizainparaugi, tāpēc ka šīs atšķirības attiecas uz daļu, kas lietošanas laikā bieži tiek slēpta, tās ir saistītas ar tehniskām prasībām un tās nevar kompensēt lielo līdzību, ko rada abas pārējās lampu daļas;

–        prasītājas apgalvotā atšķirība, kas attiecas uz dimensiju attiecību proporciju starp pamatni, stieni un abažūru, iespējams, varot tikt uztverta tikai pēc katra no trim elementiem rūpīga mērījuma, kas ir darbība, ko informēts lietotājs neveiktu, un turklāt tai nav nozīmes, jo attiecīgo dizainparaugu radīto kopējo iespaidu salīdzinājums ir jāveic visaptveroši.

 Lietas dalībnieku prasījumi

9        Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest EUIPO un otrai procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniecei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

10      EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

11      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza vienu vienīgu pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 6. pantu, pārkāpumu. Šo pamatu veido divas daļas, kas izriet no kļūdām, kuras pieļautas, pirmkārt, attiecīgo preču kategorijas noteikšanā un, otrkārt, attiecīgo dizainparaugu radīto kopējo iespaidu salīdzināšanā.

12      Tā kā abas vienīgā prasības pamata daļas attiecas uz iespējamām Apelācijas padomes pieļautām kļūdām, izskatāmajā lietā piemērojot Regulas Nr. 6/2002 6. pantu, tās ir jāizvērtē kopā.

13      Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Kopienas dizainparaugu var pasludināt par spēkā neesošu tikai a)–g) apakšpunktā noteiktajos gadījumos, tostarp b) apakšpunktā noteiktajā gadījumā, proti, tad, ja tas neatbilst šīs pašas regulas 4.–9. pantā noteiktajām prasībām.

14      Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu uzskatāms, ka reģistrētam dizainparaugam ir individuāla būtība [individuāls raksturs], ja vispārējais iespaids [kopējais iespaids], ko tas rada informētam lietotājam, atšķiras no kopējā iespaida, ko šādam lietotājam rada jebkurš dizainparaugs, kas ir darīts pieejams sabiedrībai līdz tam datumam, kad ir aizpildīts [iesniegts] reģistrācijas pieteikums, vai, ja attiecina prioritāti, pirms prioritātes datuma.

15      Turklāt Regulas Nr. 6/2002 6. panta 2. punktā ir precizēts, ka, novērtējot individuālo būtību [individuālo raksturu], ņem vērā dizainparauga autora radošo pieeju [autora brīvības pakāpi] dizainparauga izveidē.

16      Tāpat no Regulas Nr. 6/2002 14. apsvēruma izriet, ka, novērtējot dizainparauga individuālo raksturu, ir jāņem vērā izstrādājuma, kuram dizainparaugs ir izmantots vai kurā tas ir iekļauts, raksturs un it īpaši ražošanas nozare, pie kuras šis izstrādājums ir piederīgs, kā arī dizainparauga autora radošā brīvība dizainparauga izveidē.

17      Kopienas dizainparauga individuālā rakstura vērtējums būtībā tiek veikts, īstenojot četru posmu pārbaudi. Šajā pārbaudē ir jānosaka, pirmkārt, nozare, kurā ietilpst izstrādājumi, kuros ir paredzēts iekļaut dizainparaugu vai kuriem ir paredzēts izmantot dizainparaugu, otrkārt, kāds ir minēto izstrādājumu informēts lietotājs atbilstoši šo izstrādājumu mērķim un – ņemot vērā šo informēto lietotāju – tā agrākais zinātības [zināšanu] līmenis, kā arī uzmanības līmenis attiecībā uz līdzībām un atšķirībām dizainparaugu salīdzinājumā, treškārt, autora brīvības pakāpe [radošā brīvība] dizainparauga izveidē, kuras ietekme uz individuālo raksturu ir apgriezti proporcionāla, un, ceturtkārt, ņemot vērā minēto autora brīvības pakāpi, kopējais iespaids – ja iespējams, tiešs –, kādu informētam lietotājam rada apstrīdētais dizainparaugs un agrākais dizainparaugs, kas ir darīts pieejams sabiedrībai, tos aplūkojot individuāli (skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, Visi/one/EUIPO – EasyFix (Informācijas plāksnes transportlīdzekļiem), T‑74/18, EU:T:2019:417, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      Tā kā nav strīda par to, ka agrākais dizainparaugs ir darīts pieejams sabiedrībai Regulas Nr. 6/2002 7. panta 1. punkta izpratnē, ir jāpārbauda Apelācijas padomes vērtējumu pamatotība attiecībā, pirmkārt, uz apstrīdētā dizainparauga informēta lietotāja un preces, uz kuru šis dizainparaugs attiecas, noteikšanu, otrkārt, autora brīvības pakāpi minētā dizainparauga izveidē un, treškārt, attiecīgo dizainparaugu radīto kopējo iespaidu salīdzinājumu.

19      Vispirms ir jānorāda, ka 2018. gada 30. oktobrī EUIPO atcēla agrāko dizainparaugu.

20      Procesā Apelācijas padomē prasītāja bija uzsvērusi šo apstākli, lai norādītu, ka otras procesa šajā padomē dalībnieces iesniegtais spēkā neesamības atzīšanas pieteikums ir jānoraida. Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 12. punktā šo kritiku noraidīja, uzsverot, ka “fakts, ka agrākais Kopienas dizainparaugs pa to laiku ir ticis atzīts par spēkā neesošu, pretēji tam, ko apelācijas sūdzības argumentācijā apgalvo [apstrīdētā dizainparauga] īpašniece, neatceļ [apstrīdētā dizainparauga] loģisko un juridisko pieņēmumu; proti, šis pieņēmums nav agrākā Kopienas dizainparauga spēkā esamība, bet gan tā nodošana atklātībā, kas turklāt nav tikusi apstrīdēta”.

21      Šāda analīze, kuru prasītāja turklāt Vispārējā tiesā vairs nav apstrīdējusi, ir jāapstiprina, jo spēkā neesamības pamats, kas izvirzīts pret apstrīdētā dizainparauga reģistrāciju, izriet no Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunkta.

22      Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta pamatā esošā loģika ir nepieļaut tādu dizainparaugu reģistrāciju, kuri neatbilst to aizsardzību pamatojošiem nosacījumiem, it īpaši attiecībā uz to “novitāti” un “individuālo raksturu” attiecīgi minētās regulas 5. panta un 6. panta izpratnē, nevis aizsargāt agrāku dizainparaugu.

23      Tādējādi Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ietvertie spēkā neesamības pamati atšķiras, piemēram, no šīs pašas regulas 25. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētā pamata, kura mērķis ir aizsargāt atšķirtspējīga apzīmējuma īpašnieku pret šī apzīmējuma izmantošanu dizainparaugā. Tā kā šis pamats ir vērsts uz agrāko tiesību aizsardzību, ir jāuzskata, ka gadījumā, ja attiecībā uz tām tiktu apmierināts spēkā neesamības atzīšanas pieteikums, tas padarītu spēkā neesamības atzīšanas procesu attiecībā uz Kopienas dizainparaugu par tādu, kam nav priekšmeta (spriedums, 2015. gada 9. septembris, Dairek Attoumi/ITSB – Diesel (“DIESEL”), T‑278/14, nav publicēts, EU:T:2015:606, 24. punkts).

24      Tomēr šāds risinājums nevar tikt attiecināts uz Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajiem pamatiem, kuri neatbilst tādu agrāku tiesību aizsardzības loģikai, kas tiek nodrošināta vienīgi šo tiesību īpašniekam. Proti, no judikatūras izriet, ka tādus spēkā neesamības pamatus principā var izvirzīt ikviena persona (spriedums, 2019. gada 13. jūnijs, Informācijas plāksnes transportlīdzekļiem, T‑74/18, EU:T:2019:417, 64. punkts).

25      Konkrētāk, runājot par dizainparauga individuālā rakstura vērtējumu atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktam, lasot to kopsakarā ar tās 6. pantu, no minētās regulas 14. apsvēruma izriet, ka tam būtu jāietver konstatējums, vai informēta lietotāja kopējais iespaids, kas radies, aplūkojot dizainparaugu, skaidri atšķiras no iespaida, kas viņam radies no jau esoša dizainparauga veidojuma.

26      Proti, Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā, lasot to kopsakarā ar tās 6. pantu, paredzētajā spēkā neesamības pamata pārbaudē agrākajam dizainparaugam ir vienīgi jāatklāj agrākais attīstības līmenis. To veido agrākie dizainparaugi, kas attiecas uz attiecīgo ražojumu un kas ir bijuši darīti pieejami sabiedrībai attiecīgā dizainparauga reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. februāris, Eglo Leuchten/EUIPO – Briloner Leuchten (Lampa), T‑767/17, nav publicēts, EU:T:2019:67, 19. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr agrākā dizainparauga piederība pie minētā attīstības līmeņa izriet tikai no tā nodošanas atklātībā.

27      Līdz ar to nozīme ir tam, ka agrākais dizainparaugs ir nodots atklātībā, nevis minētajam dizainparaugam piešķirtās aizsardzības apjomam, kas izrietēja no tā reģistrācijas spēkā esamības.

 Par preci, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, un par informētu lietotāju

28      Apstrīdētā lēmuma 15.–17. punktā Apelācijas padome uzskatīja, ka, tā kā apstrīdētajā dizainparaugā tika norādīti “gaismekļi”, informēts lietotājs ir persona, kura izmanto šo apgaismojumam domāto preci un kurai ir jābūt zināmam tirgus piedāvājumam galda un dārza apgaismojuma jomā.

29      Prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka tā esot pielīdzinājusi divas dažādas preces, proti, galda lampas un dārza lampas. Pirmkārt, tā apgalvo, ka to preču noteikšana, kurās dizainparaugu ir domāts ietvert vai izmantot, ir iepriekšējs nosacījums radīto kopējo iespaidu salīdzināšanai. Tā piebilst, ka nav pietiekami ņemt vērā vienīgi apstrīdētā dizainparauga reģistrācijas pieteikumā ietvertās preces tekstuālo norādi un ka attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā arī pats dizainparaugs. Otrkārt, tā apgalvo, ka galda lampas un dārza lampas, pat ja tās pieder pie plašākas gaismekļu kategorijas, atšķiras pēc to rakstura, funkcijas un izmantošanas.

30      EUIPO apstrīd šo argumentāciju.

31      Pirmām kārtām, attiecībā uz tās preces noteikšanu, kurā apstrīdēto dizainparaugu ir domāts ietvert vai izmantot, ir jāņem vērā ar to saistītā norāde minētā dizainparauga reģistrācijas pieteikumā un arī – vajadzības gadījumā – pats dizainparaugs, ciktāl tas sniedz precizējumus attiecībā uz preces raksturu, izmantojumu vai funkciju. Proti, paša dizainparauga ņemšana vērā var ļaut identificēt preces reģistrācijas laikā norādītā plašākā preču kategorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 18. marts, Grupo Promer Mon Graphic/ITSB – PepsiCo (Riņķveida veicinošā ražojuma attēls), T‑9/07, EU:T:2010:96, 56. punkts).

32      Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā dizainparauga reģistrācija vispārīgi attiecas uz gaismekļiem. Turklāt pašā apstrīdētā dizainparauga vērtējumā nav sniegtas papildu norādes. No tā izriet tikai tas, ka prece, uz kuru tas attiecas, ir lampa, un nevar tikt noteikts, ka to ir paredzēts izmantot tieši iekšējā vai ārējā apgaismojuma mērķiem.

33      Līdz ar to Apelācijas padome pamatoti ir identificējusi minētās preces kā tādas, kas vispārīgi ir “gaismekļi”.

34      Turklāt, runājot par prasītājas argumentiem, kas balstīti uz apgalvotajām atšķirībām starp konkrētajiem izstrādājumiem, uz kuriem attiecas šajā lietā aplūkotie dizainparaugi, ir jāuzsver, ka, lai gan to preču nozares noteikšana, kurās dizainparaugu paredzēts iekļaut vai kurās to paredzēts piemērot, ir būtisks apsvērums, nosakot informētu lietotāju un viņa uzmanības līmeni, autora brīvības pakāpi dizainparauga izveidē, kā arī, iespējams, salīdzinot kopējo iespaidu, kādu informētam lietotājam rada minētie dizainparaugi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 20. oktobris, PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, C‑281/10 P, EU:C:2011:679, 53., 59. un 73. punkts), tas tomēr nenozīmē, ka attiecīgās preces, uz kurām attiecas šajā lietā aplūkotie dizainparaugi, būtu līdzīgas vai attiecas uz to pašu nozari.

35      Proti, Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā nav ietverts neviens nosacījums par preču līdzību, kas būtu līdzvērtīgs tam, kas ir saistīts ar sajaukšanas iespējas pārbaudi atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.) 8. panta 1. punkta b) apakšpunktam. Gluži pretēji, ja dizainparauga aizsardzību padarītu atkarīgu no tās preces rakstura, kurā šis dizainparaugs ir iekļauts vai izmantots, minētā aizsardzība tiktu attiecināta tikai uz dizainparaugiem, kas ietilpst konkrētā nozarē, un tas būtu pretrunā Regulas Nr. 6/2002 loģikai (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 21. septembris, Easy Sanitary Solutions un EUIPO/Group Nivelles (C‑361/15 P un C‑405/15 P, EU:C:2017:720, 91.–95. punkts).

36      Otrām kārtām, attiecībā uz “informēta lietotāja” identificēšanu ir jānorāda, ka Regulā Nr. 6/2002 šis jēdziens nav definēts. Tomēr tas ir jāsaprot kā “starpposma” jēdziens starp preču zīmju jomā piemērojamo jēdzienu “vidusmēra patērētājs”, no kura netiek prasītas nekādas speciālas zināšanas un kurš parasti nenodarbojas ar konfliktējošu preču zīmju tiešu salīdzināšanu, un pazinēja, eksperta, kam būtu padziļinātas tehniskas zināšanas, jēdzienu. Tātad informēta lietotāja jēdzienu var saprast kā tādu, ar ko apzīmē nevis lietotāju ar vidēju uzmanības līmeni, bet gan lietotāju, kurš ir īpaši uzmanīgs, neatkarīgi no tā, vai tas tā ir viņa personīgās pieredzes dēļ vai plašo zināšanu dēļ attiecīgajā nozarē (spriedums, 2011. gada 20. oktobris, PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, C‑281/10 P, EU:C:2011:679, 53. punkts).

37      Attiecībā uz informēta lietotāja uzmanības līmeni ir jāatgādina, ka, lai gan informēts lietotājs nav samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs, kurš dizainparaugu parasti uztver kā vienu veselumu un neanalizē tā dažādās sastāvdaļas, viņš nav arī eksperts vai pazinējs, kurš spēj detalizēti aplūkot minimālās atšķirības, kuras var būt starp konfliktējošajiem dizainparaugiem. Tātad īpašības vārds “informēts” norāda uz to, ka lietotājam, lai gan viņš nav projektētājs vai tehnisks eksperts, ir pazīstami dažādi attiecīgajā nozarē esošie dizainparaugi, ka viņam ir noteiktas zināšanas par elementiem, kas parasti ietverti šajos dizainparaugos, un ka viņš, ņemot vērā savu ieinteresētību attiecīgajos izstrādājumos, to izmantošanas laikā izrāda pietiekami augstu uzmanības līmeni (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 20. oktobris, PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, C‑281/10 P, EU:C:2011:679, 59. punkts).

38      Ņemot vērā šo judikatūru, Apelācijas padome nav pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma 15.–17. punktā norādot, ka lietotājs ir persona, kas izmanto apgaismojumam domātās preces, kuras ietver gaismekļus, un kas ir uzskatāma par tādu, kura zina tirgus piedāvājumu šajā rūpniecības nozarē.

 Par autora brīvības pakāpi

39      Saskaņā ar judikatūru autora brīvības pakāpe dizainparauga izstrādē ir nosakāma, ievērojot tostarp ierobežojumus, kuri saistīti ar īpašībām, ko nosaka izstrādājuma vai izstrādājuma sastāvdaļas tehniskā funkcija, vai arī izstrādājumam piemērojamas juridiskas prasības. Šo ierobežojumu dēļ tiek normalizētas noteiktas īpašības, kas līdz ar to kļūst kopīgas dizainparaugiem, kurus izmanto attiecīgajam izstrādājumam (spriedums, 2010. gada 18. marts, Riņķveida veicinošā ražojuma attēls, T‑9/07, EU:T:2010:96, 67. punkts).

40      Šajā kontekstā autora brīvība ir faktors, kas drīzāk ļauj niansēt apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura vērtējumu, nevis autonoms faktors, kas noteiktu, cik atšķirīgiem jābūt abiem dizainparaugiem, lai viens no tiem varētu pretendēt uz individuālu raksturu. Citiem vārdiem sakot, faktors attiecībā uz autora brīvības pakāpi var stiprināt vai, gluži pretēji, niansēt secinājumu par attiecīgā dizainparauga radīto kopējo iespaidu (skat. spriedumu, 2019. gada 6. jūnijs, Porsche/EUIPO – Autec (Mehāniskie transportlīdzekļi), T‑209/18, EU:T:2019:377, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Faktora attiecībā uz autora radošās brīvības pakāpi apstrīdētā dizainparauga izveidē ietekme uz individuālo raksturu ir mainīga atbilstoši apgrieztās proporcionalitātes noteikumam. Tātad – jo lielāka ir autora brīvība dizainparauga izveidē, jo mazāka iespēja, ka ar nelielām atšķirībām starp konfliktējošiem dizainparaugiem pietiks, lai informētam lietotājam radītu atšķirīgu kopējo iespaidu. Un otrādi – jo ierobežotāka ir autora brīvība dizainparauga izveidē, jo lielāka iespēja, ka nelielas atšķirības starp konfliktējošiem dizainparaugiem būs pietiekamas, lai informētam lietotājam radītu atšķirīgu kopējo iespaidu. Citiem vārdiem sakot, lielāka autora brīvības pakāpe pastiprina secinājumu, ka dizainparaugi, kuri būtiski neatšķiras, rada informētam lietotājam vienādu kopējo iespaidu, un tādēļ apstrīdētajam dizainparaugam nav individuāla rakstura. Tieši pretēji, mazāka autora radošās brīvības pakāpe pastiprina secinājumu, ka pietiekami izteiktas atšķirības starp dizainparaugiem rada informētam lietotājam atšķirīgu kopējo iespaidu, un tādēļ apstrīdētajam dizainparaugam ir individuāls raksturs (skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, Informācijas plāksnes transportlīdzekļiem, T‑74/18, EU:T:2019:417, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Izskatāmajā lietā Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 22. punktā norādīja, ka šī brīvība ir ļoti plaša vai pat gandrīz bezgalīga. Šis apsvērums, kuru turklāt prasītāja nav apstrīdējusi, ir jāapstiprina.

 Par radīto kopējo iespaidu salīdzinājumu

43      Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 23.–35. punktā norādīja, ka no kopējo iespaidu salīdzinājuma izriet, ka apstrīdētais dizainparaugs rada déjà vu (“jau redzēts”) iespaidu.

44      Pirmām kārtām, Apelācijas padome konstatēja, ka attiecīgie dizainparaugi attēlo lampas, kuras sastāv no tām pašām trim daļām, vizuāli būdami gandrīz identiski.

45      Otrām kārtām, Apelācijas padome uzskatīja, ka atšķirības starp dizainparaugiem nevar novērst déjà vu (“jau redzēts”) iespaidu. Pirmkārt, atšķirībām, kas izpaužas kā pamatnes vienkārša un gluda virsma apstrīdētajā dizainparaugā, savukārt dubulta un ar fiksācijas spraugām – agrākajā dizainparaugā, neesot izšķirošas ietekmes uz kopējo iespaidu, ko rada attiecīgie dizainparaugi, jo šīs atšķirības attiecas uz daļu, kas izmantošanas laikā bieži ir apslēpta, tās ir saistītas ar tehniskām prasībām un tās nevar kompensēt lielo līdzību, kas attiecas uz lampu abām pārējām sastāvdaļām. Otrkārt, prasītājas apgalvotā atšķirība saistībā ar dimensiju attiecību proporciju starp pamatni, stieni un abažūru, iespējams, var tikt uztverta tikai pēc katra no trim elementiem rūpīga mērījuma, kas ir darbība, ko informēts lietotājs neveiktu. Turklāt šai atšķirībai neesot nozīmes, jo attiecīgo dizainparaugu radīto kopējo iespaidu salīdzinājums ir jāveic visaptveroši.

46      Lai atspēkotu šo Apelācijas padomes vērtējumu, prasītāja, pirmām kārtām, atsaucas uz atšķirībām saistībā ar precēm, uz kurām attiecas konkrētie dizainparaugi. Otrām kārtām, tā apgalvo, ka iemesli, kuru dēļ Apelācijas padome ir uzskatījusi, ka atšķirībām starp attiecīgajiem dizainparaugiem nav nozīmes, esot kļūdaini. Tas tā esot, pirmkārt, saistībā ar to, ka izstrādājuma, uz kuru attiecas agrākais dizainparaugs, sākums bieži esot apslēpts, otrkārt, saistībā ar izstrādājuma, uz kuru attiecas agrākais dizainparaugs, pamata tehnisko prasību izvēršanu un, treškārt, saistībā ar to, ka, no vienas puses, atšķirības starp pamatnēm nevar kompensēt stipro līdzību starp stieni un abažūru un, no otras puses, informēts lietotājs nevar uztvert abu lampu elementu proporciju atšķirības.

47      EUIPO apstrīd visus minētos argumentus.

48      Atbilstoši judikatūrai dizainparauga individuālais raksturs izriet no kopējā iespaida par atšķirīgumu vai no déjà vu (“jau redzēts”) iespaida neesamības informēta lietotāja uztverē – salīdzinājumā ar jebkuru agrāku objektu dizainparaugu vēsturiskajā kopumā, neņemot vērā atšķirības, kuras, lai gan būdamas kas vairāk par nebūtiskām iezīmēm, nav pietiekami izteiktas, lai ietekmētu šo kopējo iespaidu, taču ņemot vērā pietiekami izteiktas atšķirības, lai radītu atšķirīgu kopējo iespaidu (skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, Antrax It/EUIPO – Vasco Group (Apkures radiatoru termosifoni), T‑828/14 un T‑829/14, EU:T:2017:87, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

49      Tātad dizainparauga individuālā rakstura pārbaudei ir jāveic salīdzinājums starp kopējo iespaidu, ko rada apstrīdētais Kopienas dizainparaugs, no vienas puses, un kopējo iespaidu, ko rada katrs no agrākiem dizainparaugiem, uz kuriem ir likumīgi atsaucies pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējs, no otras puses (spriedums, 2010. gada 22. jūnijs, Shenzhen Taiden/ITSB – Bosch Security Systems (Sakaru iekārta), T‑153/08, EU:T:2010:248, 24. punkts).

50      Atšķirības konfliktējošo dizainparaugu radītajā kopējā iespaidā ir nenozīmīgas, ja tās nav pietiekami izteiktas, lai nošķirtu attiecīgās preces informēta lietotāja uztverē vai lai līdzsvarotu starp šiem dizainparaugiem konstatētās līdzības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 18. marts, Riņķveida veicinošā ražojuma attēls, T‑9/07, EU:T:2010:96, 77.–84. punkts).

51      Ir jākonstatē – Apelācijas padome pamatoti ir uzskatījusi, ka apstrīdētais dizainparaugs rada déjà vu (“jau redzēts”) iespaidu, līdz ar to tam nav individuāla rakstura Regulas Nr. 6/2002 6. panta izpratnē.

52      Proti, attiecīgo dizainparaugu salīdzinājums atklāj, ka tie attiecas uz lampām, kurām abām ir apaļš abažūrs un taisns stienis. Attiecībā uz abu lampu pamatni – tā ir apļveida, un tās izmērs būtiski pārsniedz abažūru.

53      Šādu līdzīgu elementu gadījumā atšķirības starp minēto lampu pamatni – viena ir kupolveida un ar spraugām, otra ir plakana un gluda –, nevar tikt uzskatītas par tādām, kuras būtu pietiekami izteiktas šī sprieduma 48. un 50. punktā minētās judikatūras izpratnē, kā to pamatoti norāda Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 30. punktā. Tas attiecas arī uz agrākā dizainparauga proporcionāli nedaudz garāko un tievāko stieni un tā rezultātā – lampu elementu proporciju atšķirību.

54      Šajā ziņā turklāt ir jānorāda, ka autora īpaši plašā brīvība apstrīdētā dizainparauga izveidē, piemērojot šī sprieduma 41. punktā minēto judikatūru, ierobežo ietekmi, kāda var būt nelielām atšķirībām starp konfliktējošajiem dizainparaugiem, salīdzinot to radīto kopējo iespaidu.

55      Līdz ar to Apelācijas padome pamatoti ir uzskatījusi, ka apstrīdētajam dizainparaugam nav individuāla rakstura Regulas Nr. 6/2002 6. panta izpratnē, un tādējādi ir secinājusi, ka tas ir spēkā neesošs, pamatojoties uz šīs regulas 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, aplūkotu kopsakarā ar minēto 6. pantu.

56      Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments, saskaņā ar kuru diferenciācijas elements izrietot no preču nozares, uz kuru attiecas konkrētie dizainparaugi. Proti, šī sprieduma 32. un 33. punktā izklāstīto iemeslu dēļ nevar uzskatīt, ka apstrīdēto dizainparaugu ir paredzēts izmantot tikai iekšējam apgaismojumam. Katrā ziņā šī sprieduma 34. un 35. punktā izklāstīto iemeslu dēļ, pat pieņemot, ka attiecīgās preces ietilpst nevis vienā un tajā pašā nozarē, bet drīzāk blakusnozarēs – iekštelpu gaismekļu un āra gaismekļu nozarēs –, šāda atšķirība nevar atsvērt nozīmīgās kopējās iezīmes starp attiecīgajiem dizainparaugiem, kas konstatētas, veicot to radīto kopējo iespaidu salīdzinājumu.

57      Turklāt nav jāizvērtē prasītājas argumenti par to, ka Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 28. un 29. punktā esot kļūdaini balstījusies uz apstākli, ka agrākā dizainparauga pamatne bieži ir apslēpta un ka attiecīgo dizainparaugu pamatnes atšķirības esot skaidrojamas ar tehniskām prasībām, lai izslēgtu šo atšķirību nozīmi lampu pamatnē. Proti, apstrīdētā lēmuma 30. punktā ietvertais arguments saistībā ar minēto atšķirību nepietiekami izteikto raksturu, lai kompensētu lielo līdzību, kāda piemīt pārējām ar konfliktējošajiem dizainparaugiem aptverto lampu veidojošajām daļām, pats par sevi ir pietiekams, lai konstatētu Apelācijas padomes vērtējuma pamatotību.

58      Līdz ar to prasītājas vienīgais pamats un līdz ar to prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

59      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar EUIPO prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Davide Groppi Srl atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Tomljenović

Škvařilová‑Pelzl

Nõmm

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 16. jūnijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – itāļu.