Language of document : ECLI:EU:C:2016:783

ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA] SECINĀJUMI,

sniegti 2016. gada 19. oktobrī (1)

Lieta C‑453/16 PPU

Openbaar Ministerie

pret

Halil Ibrahim Özçelik

Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2002/584/TI – Eiropas apcietināšanas orderis – 8. panta 1. punkta c) apakšpunkts – Pirms Eiropas apcietināšanas ordera pieņemta “lēmuma par apcietinājuma piemērošanu vai jebkura cita izpildāma tiesas nolēmuma” jēdziens





1.        Attiecībā uz sistēmu, kas izveidota ar Pamatlēmumu 2002/584/TI (2), Tiesa nesen ir uzsvērusi obligāto prasību, ka pirms jebkura Eiropas apcietināšanas un nodošanas ordera jāpastāv valsts apcietināšanas orderim vai analoģiskam no tā atšķirīgam izpildāmam tiesas nolēmumam.

2.        Vai šī prasība, kas atbilstoši Tiesas interpretācijai izriet no Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta, ir izpildīta, ja valsts AO (3) ir izsniegusi izsniegšanas valsts policija un to apstiprinājusi šīs valsts prokuratūra? Tāds īsumā ir jautājums, kuru Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) savā EAO (4) izpildes iestādes statusā uzdod Tiesai ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

1)      LES

3.        Saskaņā ar LES 6. pantu:

“1.      Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti [..] Pamattiesību hartā [turpmāk tekstā – “Harta”] [..], un šai Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem.

Hartas noteikumi nekādā ziņā nepaplašina Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos.

Hartā paredzētās tiesības, brīvības un principus interpretē saskaņā ar Hartas VII sadaļas vispārējiem noteikumiem, ar ko reglamentē tās interpretēšanu un piemērošanu, un pienācīgi ņemot vērā Hartā minētos paskaidrojumus, kuros izklāsta minēto noteikumu pamatu.

2.      Savienība pievienojas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai[, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, (turpmāk tekstā – “ECPAK”)]. Šī pievienošanās neietekmē Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos.

3.      Pamattiesības, kas garantētas [ECPAK] un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats.”

2)      Harta

4.        Saskaņā ar Hartas 47. pantu “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.

[..]”

3)      Pamatlēmums

5.        Pamatlēmuma preambulas 5. apsvērumā ir noteikts:

“Eiropas Savienībai nospraustais mērķis kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu liek atcelt izdošanu starp dalībvalstīm un to aizstāt ar nodošanas sistēmu starp tiesu iestādēm. [..]”

6.        Saskaņā ar preambulas 6. apsvērumu:

“Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.”

7.        Atbilstoši preambulas 10. apsvērumam:

“Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma pamatā ir augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība. Tā īstenošanu var apturēt tikai gadījumā, ja viena no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti 6. panta 1. punktā Līgumā par Eiropas Savienību, ko konstatē Padome, ievērojot minētā līguma 7. panta 1. punktu, ar sekām, kas izklāstītas attiecīgā līguma 7. panta 2. punktā.”

8.        Atbilstoši 1. pantam “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt”:

“1.      Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.      Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.      Šis pamatlēmums groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti 6. pantā Līgumā par Eiropas Savienību.”

9.        6. pantā “Kompetento tiesu iestāžu noteikšana” paredzēts:

“1.      Izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.

2.      Izpildes tiesu iestāde ir izpildes dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.

3.      Katra dalībvalsts informē Padomes ģenerālsekretariātu par kompetento iestādi saskaņā ar tās tiesību aktiem.”

10.      Saskaņā ar 8. panta par Eiropas apcietināšanas ordera saturu un formu 1. punktu:

“1.      Eiropas apcietināšanas orderis ietver šādu informāciju, kas izkārtota formā, kas norādīta pielikumā:

[..]

c)      pierādījums tam, ka pastāv izpildāms spriedums, lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku, kas ietilpst 1. un 2. panta piemērošanas jomā;

[..].”

11.      Kas attiecas uz attiecībām ar citiem juridiskajiem aktiem, 31. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikts:

“1.      Neietekmējot to piemērošanu attiecībās starp dalībvalstīm un trešajām valstīm, šis pamatlēmums no 2004. gada 1. janvāra aizstāj attiecīgās normas šādās konvencijās, ko attiecībā uz izdošanu piemēro attiecībās starp dalībvalstīm:

a)      1957. gada 13. decembra Eiropas Konvencija par izdošanu, tās 1975. gada 15. oktobra papildu protokols, tās 1978. gada 17. marta otrais papildu protokols un 1977. gada 27. janvāra Eiropas konvencija par terorisma apkarošanu, ciktāl tā attiecas uz izdošanu;

[..].”

B –    Ungārijas tiesības

12.      Saskaņā ar informāciju, ko Ungārijas Tieslietu ministrija 2016. gada 14. jūlijā sniegusi iesniedzējtiesai, kā arī saskaņā ar Ungārijas valdības sniegto informāciju prokuratūra ir neatkarīga izpildvaras iestāde, kuras vadītāju uz deviņiem gadiem ieceļ parlaments.

13.      Ungārijas Kriminālprocesa kodeksa (5) 28. panta 3. un 4. punktā prokuratūrai tiek piešķirts uzdevums uzdot kompetentajām iestādēm (tostarp policijai) uzsākt “izmeklēšanu”, un tai jākontrolē šo izmeklēšanu atbilstība likumam. Izmeklēšanu tā tomēr var veikt arī pati (6). Konkrēti, tai “jāuzrauga kriminālprocesa laikā noteikto piespiedu līdzekļu, kas paredz personas brīvības ierobežošanu vai atņemšanu, izpildes likumīgums” (7).

14.      Šajā kontekstā prokurora pilnvarās ietilpst apstiprināt, grozīt vai atcelt policijas piemēroto “aizturēšanu”. Kriminālprocesa kodeksa 28. panta 4. punkta c) apakšpunktā prokuroram ir noteiktas tiesības “grozīt vai atsaukt izmeklēšanas iestādes lēmumu”.

15.      Kriminālprocesa kodeksa 126. pantā paredzēta iespēja, ka persona var tikt “aizturēta”, t.i., tai var tikt uz laiku atņemta brīvība, ja pastāv pamatotas aizdomas, ka tā ir izdarījusi noziegumu, kuru soda ar brīvības atņemšanu, un ir pamats domāt, ka tai tiks piemērots “pirmstiesas apcietinājums”. “Aizturēšanu” piemēro tiesa, prokurors vai izmeklēšanas iestāde, un tās ilgums nevar pārsniegt 72 stundas, pēc kurām persona jāatbrīvo, izņemot, ja tiesa tai piemēro “pirmstiesas apcietinājumu”.

16.      Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 129. un nākamajiem pantiem vienīgi tiesa var piemērot “pirmstiesas apcietinājumu” (kas paredz, ka “apcietinātajam tiek atņemta brīvība līdz galīgā nolēmuma pasludināšanai”) (8), un to var piemērot pirms vai pēc tam, kad prokurors ir sastādījis apsūdzību.

II – Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

17.      Krimināllietās pret Halil Ibrahim Özçelik, kas ir Turcijas pilsonis, Vesprēmas [Veszprém] rajona tiesa (Ungārija) 2016. gada 21. jūnijā izsniedza EAO, lūdzot viņa nodošanu, jo viņš Ungārijā ir izdarījis divus noziedzīgus nodarījumus, kas šajā dalībvalstī tiek sodīti ar kriminālsodu (9).

18.      H. I. Özçelik šobrīd atrodas Zvāgas (Nīderlande) aizturēšanas centrā līdz brīdim, kad tikt pieņemts Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēmums.

19.      Vesprēmas rajona tiesas izsniegtajam EAO pievienotās veidlapas 1. punkta b) apakšpunktā kā šī EAO pamats ir minēts (valsts) apcietināšanas orderis Nr. 19060/93/2014.bü, ko izsniegusi Ajkas [Ajka] (Ungārija) policija un kas apstiprināts ar šīs pašas pilsētas prokurora 2016. gada 14. jūnija lēmumu.

20.      2016. gada 8. jūlijā Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) Ungārijas iestādēm lūdza dažus precizējumus par prokuratūras lomu, it īpaši par tās neatkarību no izpildvaras, par policijas izdotu apcietināšanas orderu apstiprināšanu un tai izmantotajiem kritērijiem, kā arī par šīs apstiprināšanas sekām. Tā arī vaicāja, vai persona, kas ir apstiprinājusi policijas izdotu orderi, pēc tam var piedalīties šajā pašā lietā kā prokuratūras pārstāvis.

21.      Savā 2016. gada 14. jūlija atbildē Ungārijas iestādes uzsvēra prokuratūras neatkarību no izpildvaras, tās uzdevumu raudzīties, lai policija ievēro apcietinātās personas tiesības, tās pilnvaras grozīt vai atcelt policijas kā par kriminālizmeklēšanu atbildīgās iestādes lēmumu, ieskaitot apcietināšanas orderi, un iespēju, ka prokuratūras darbinieks, kurš ir apstiprinājis valsts apcietināšanas orderi, var pēc tam tajā pašā kriminālprocesā pārstāvēt prokuratūru.

22.      Ņemot vērā šo informāciju, Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) ir šaubas par to, vai policijas izsniegtais valsts apcietināšanas orderis, kuru pēc tam apstiprinājis Ungārijas prokuratūras darbinieks, var tikt kvalificēts par “tiesas nolēmumu” Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Šā iemesla dēļ tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai jēdziens “tiesas nolēmums” Pamatlēmuma 2002/584/TI 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir Savienības tiesībās autonomi un vienveidīgi interpretējams jēdziens?

2)      Ja tā, ko nozīmē šis jēdziens?

3)      Vai prokuratūras darbinieka veikts pirms tam policijas izdota valsts apcietināšanas ordera apstiprinājums, kāds ir šajā lietā, ir šāds “tiesas nolēmums?”

23.      Saskaņā ar iesniedzējtiesas vērtējumu (kas izklāstīts lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 4.3. punktā):

–        Lai gan Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav tiešas atsauces uz dalībvalstu tiesībām attiecībā uz jēdziena [“tiesas nolēmums”] nozīmi un tvērumu, nav skaidrs, vai tas ir Savienības tiesību jēdziens, kas visā Savienībā interpretējams autonomi un vienveidīgi.

–        Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta vācu valodas redakcijā ir minēts “justizielle Entscheidung”, savukārt angļu valodas redakcijā – “judicial decision”. Tādējādi šīs valodu redakcijas ir ar plašāku tvērumu nekā [holandiešu valodas] jēdziens “rechterlijke beslissing”, kas varētu norādīt, ka “tiesas nolēmums” ietver arī prokuratūras lēmumu. Taču vienā vai vairākās no Savienības tiesību normas valodu redakcijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai.

–        Tiesas 2016. gada 1. jūnija sprieduma Bob‑Dogi (10) 52.–57. punktu var saprast tādējādi, ka tajos “nav noteiktas prasības par apcietināšanas orderi izsniegušās iestādes pilnvarām un statusu, kā arī tās izmantoto procedūru, bet tiek pausts princips, ka no atsauces uz valsts apcietināšanas orderi izriet, ka, izdodot šo orderi, tika nodrošinātas pieprasītās personas procesuālās tiesības un pamattiesības”.

–        Ņemot vērā to, ka virknē dalībvalstu tiesību sistēmu, tostarp Nīderlandē, prokurors piedalās kriminālvajāšanā un ir pilnvarots izdot rīkojumus par aizdomās turamo personu apcietināšanu un brīvības atņemšanu ietverošā drošības līdzekļa pagarināšanu zināmos apstākļos, sprieduma Bob‑Dogi (11) 52.–57. punkta izpratnē “var likt interpretēt jēdzienu “tiesas nolēmums” tādējādi, ka ar to saprot tiesas vai prokuratūras lēmumu”.

–        Jēdzienu “tiesas nolēmums” Pamatlēmuma 1. panta 1. punkta izpratnē un “tiesu iestāde” šī paša Pamatlēmuma 6. panta izpratnē interpretācija nav skaidra, un tādēļ Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) šaubās, vai tā var balstīties uz šiem jēdzieniem, LESD 267. panta ietverto tiesas jēdzienu vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par 5. pantu.

III – Tiesvedība Tiesā

24.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika iesniegts 2016. gada 16. augustā līdz ar pieteikumu par tā izskatīšanu steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā (LESD 267. panta ceturtā daļa). Iesniedzējtiesa šo lūgumu pamatoja ar to, ka H. I. Özçelik atrodas apcietinājumā un ka viņa paturēšana apcietinājumā ir atkarīga no pamatlietas iznākuma.

25.      2016. gada 1. septembra administratīvajā sanāksmē Tiesa nolēma šo lietu izskatīt steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā.

26.      Tiesai rakstveida apsvērumus iesniedza Ungārijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija.

27.      2016. gada 5. oktobrī notika tiesas sēde, kura ieinteresētās personas Tiesas statūtu 23. panta izpratnē tika lūgtas atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem.

28.      Šajā tiesas sēdē savus apsvērumus pauda Nīderlandes, Vācijas un Zviedrijas valdību pārstāvji, kā arī Komisija.

IV – Analīze

A –    Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu

29.      Manu vienlaicīgi sniegto secinājumu lietā Poltorak (12) 26.–31. punktā es izskaidroju iemeslus, kas man liek aizstāvēt Pamatlēmumā izmantoto jēdzienu “tiesu iestāde” un “tiesas nolēmums” autonomo raksturu. Lai lieki nepagarinātu šos secinājumus, atkārtojot šos iemeslus es uz tiem tikai atsaukšos.

30.      To pašu secinājumu 32. un nākamajos punktos es piedāvāju abu šo jēdzienu interpretāciju atbilstoši Tiesas parasti izmantotajiem hermeneitiskajiem kritērijiem, ar kuriem tiek uzsvērts pirmais jēdziens (tiesu iestāde), ņemot vērā “ciešo saikni starp tiesas nolēmuma raksturu un to pieņēmušās tiesu iestādes statusu” (13).

31.      Tā kā iesniedzējtiesai šaubas ir par Pamatlēmumā izmantotā jēdziena “tiesas nolēmums” autonomo raksturu un tā nozīmi, es uzskatu, ka savu viedokli par šo jautājumu esmu pietiekami paudis paralēlajos secinājumos lietā Poltorak.

B –    Par trešo prejudiciālo jautājumu

32.      Tomēr atšķirībā no lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā Poltorak šajā lietā iesniedzējtiesas jautājumi attiecas nevis uz kompetento AEO izsniedzēju iestādi, bet gan uz iestādi, kas ir kompetenta izdot valsts apcietināšanas orderi.

33.      Nīderlandes izpildes tiesas iestādes šaubas rada tas, ka Ungārijas iestāde, kas šajā gadījumā izdeva valsts apcietināšanas orderi attiecībā uz H. I. Özçelik, bija Ajkas policija, kuras lēmumu 2016. gada 14. jūnijā apstiprināja jeb ratificēja šīs valsts prokurors.

34.      Ir uzreiz jāuzsver, ka atšķirībā no valsts apcietināšanas ordera EAO attiecībā pret H. I. Özçelik 2016. gada 21. jūnija izsniedza Ungārijas tiesa (Vesprēmas rajona tiesa), kuras “tiesu iestādes” raksturu Pamatlēmuma nozīmē neviens ne noliedz, nedz apstrīd. Manuprāt, no tā var izrietēt sekas, kurām ir nozīme attiecībā uz atbildi uz uzdotajiem jautājumiem un kuras es vēlāk aplūkošu.

35.      Es sākšu no premisas, ka prokurora veikta valsts apcietināšanas ordera – kuru līdz tam brīdim ir izdevusi tikai policija – ratificēšana jeb apstiprināšana to padara par patieso lēmēju (vai, ja vēlas, līdzlēmēju) attiecībā uz šo orderi. Prokurors savu pilnvaru kriminālprocesā ietvaros kā savu pārņem iepriekšēju policijas lēmumu, tam piešķirot jebkura viņa paša pieņemta lēmuma spēku. Tādējādi var uzskatīt, ka Ungārijas prokurors kriminālprocesā pret H. I. Özçelik ir patiesais valsts apcietināšanas ordera “autors”.

36.      Šīs premisas pieņemšanai ir vismaz divējas sekas. Pirmās ir, ka nav nepieciešamas šajā lietā lemt par dalībvalstu prokuroru (ja tās ir tos minējušas starp tiesu iestādēm, par kurām tām saskaņā ar Pamatlēmuma 6. panta 3. punktu jāpaziņo Padomei) in abstracto kompetenci izsniegt EAO minētā Pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē. Es uzstāju uz to, ka pamatlietā EAO Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nosūtīja rajona tiesa, nevis prokurors.

37.      Otrās šīs premisas sekas ir, ka jautājumi ir vienīgi par to, lai noskaidrotu, vai valsts apcietināšanas orderi, ko piešķīrusi (precīzāk, apstiprinājusi vai ratificējusi) Ungārijas prokuratūra, atbilst kādai no Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā izmantotajām juridiskajām kategorijām, proti, “izpildāms spriedums, lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku”.

38.      Tomēr šīs ciešās saiknes dēļ – kuru esmu jau pieminējis iepriekš – starp tiesas nolēmuma raksturu un to pieņēmušās tiesu iestādes statusu atbildē uz uzdotajiem jautājumiem nevar iztikt bez dažiem iepriekšējiem apsvērumiem par iespējamo prokuratūras kvalificēšanu par tiesu iestādi Pamatlēmuma izpratnē. No šādas tiesu iestādes izpratnes šī tiesību akta gaismā varētu secināt dažas iezīmes, kuras, tās salīdzinot ar prokurora statusu un funkcijām Ungārijas kriminālprocesā, ļautu izdarīt secinājumus par Ungārijas prokurora akceptēta valsts apcietināšanas ordera “tiesas nolēmuma” raksturu, kā arī par to, vai uz to var attiekties Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkts.

39.      Priekšlikuma Pamatlēmumam (14) sākotnējās redakcijas 3. pantā bija ietverta tiesu iestādes (EAO izsniegšanas vai izpildes) definīcija, kurā expressis verbis abos gadījumos līdz ar tiesām bija ietverta arī prokuratūra (15).

40.      Šī priekšlikuma skaidrojošajā ziņojumā bija piebilsts, ka jēdziens “tiesu iestāde” atbilst šim jēdzienam 1957. gada Eiropas Konvencijā par izdošanu, kurā savukārt par tādām atzītas “tiesu iestādes šī vārda tiešajā nozīmē un prokuratūra, neiekļaujot policijas iestādes” (16).

41.      Pamatlēmumā tomēr netika atbalstīta Priekšlikuma 3. pantā iezīmētā nostāja, un galīgi apstiprinātā teksta 1. un 6. pantā atsauce uz prokuratūru ir pazudusi. Šo pazušanu nav viegli izskaidrot – vai doma bija izslēgt prokuratūru vai arī tika uzskatīts par pašsaprotamu, ka arī bez īpašas norādes tā ir daļa no dalībvalstu tiesu iestādēm AEO mērķiem (17)?

42.      Neskaidrība par šo jautājumu turpinās līdz šim brīdim (18), un, ja vien nekļūdos, neviena no dalībvalstu tiesām par to nav vērsusies Tiesā. Tās risinājumam tomēr ir virkne hermeneitisku problēmu.

43.      Pēc Pamatlēmuma apstiprināšanas dažas no dalībvalstīm atbilstoši tā 6. panta 3. punktam informēja Padomes ģenerālsekretariātu, ka to “kompetentās iestādes saskaņā ar tās tiesību aktiem” ietver arī to attiecīgās prokuratūras. Protams, strikti juridiski ņemot, šie paziņojumi neietekmē katras dalībvalsts īstenoto pasākumu atbilstību Pamatlēmuma saturam, nedz arī ir tās priekšnoteikums. Šī tiesību norma valstīm ļauj noteikt vai izvēlēties, kuras no tās attiecīgajām tiesu iestādēm būs kompetentas izpildīt vai izsniegt AEO, bet tā tām neļauj paplašināt tiesu iestādes jēdzienu, to attiecinot uz struktūrām, kurām nav šī statusa.

44.      Taču Ungārija nav to dalībvalstu skaitā, kuras savai prokuratūrai ir piešķīrušas tādas tiesu iestādes statusu, kura var izsniegt vai izpildīt EAO. Saskaņā ar atbilstoši Pamatlēmuma 6. panta 3. punktam 2004. gada 26. aprīlī nosūtīto šīs valsts paziņojumu Padomei “attiecībā uz kriminālvajāšanas īstenošanu izsniegšanas tiesu iestāde ir tiesa, kas ir kompetenta attiecīgajā lietā. Attiecībā uz ar brīvības atņemšanu saistīta soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildi kompetence izsniegt EAO ir sodu izpildes tiesnesim” (19).

45.      Lai gan būtu vilinoši mēģināt šobrīd sniegt vispārēju atbildi uz jautājumu par dalībvalstu prokuroru tiesībām izsniegt AEO, es nedomāju, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir tam piemērots gadījums, jo – kā jau esmu uzsvēris – EAO Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nosūtīja Ungārijas tiesa, kas rīkojās atbilstoši paziņojumam, kuru Ungārijas Republika nosūtīja Padomei atbilstoši Pamatlēmuma 6. panta 3. punktam, un Ungārijas prokuratūra nebija tiesīga to darīt.

46.      Tādējādi mēs atgriežamies sākumpunktā, proti, pie valsts nolēmuma, kas pieņemts pirms EAO. Pamatlēmuma sistēmā šim valsts nolēmumam katrā ziņā ir mazāka nozīme nekā EAO. Patiesībā tas parādās tikai 8. pantā, kurā reglamentēta “informācija”, kura jāietver EAO veidlapā, kas ir ietverta tā pielikumā. 2016. gada 1. jūnija spriedumā Bob‑Dogi (20) Tiesa ir uzsvērusi, valsts apcietināšanas orderim ir jāpastāv pirms EAO, bet galvenā uzmanība Pamatlēmumā ir pievērsta EAO. Valsts apcietināšanas orderis ir tikai šī pēdējā priekšnoteikums, lai arī obligāts.

47.      Kas attiecas uz kriminālprocesam jebkurā tā stadijā (proti, gan izmeklēšanas un pierādījumu savākšanas, gan iztiesāšanas stadijā) piemērojamo režīmu, Tiesa ir norādījusi, ka “kriminālvajāšana, brīvības atņemšanas soda izpilde vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa piemērošana vai [..] krimināllietas [izskatīšana] pēc būtības [..] neietilpst Pamatlēmuma un Savienības tiesību piemērošanas jomā” (21).

48.      Tādējādi ir loģiski, ka, lai noteiktu šādu režīmu, ir jāvēršas pie katras dalībvalsts tiesību aktiem, vienmēr ievērojot nosacījumu, ka ar atbilstošajām tiesību normām šajā jomā tiek ievērotas pamattiesības, kā tās ir nostiprinātas ECPAK, ieskaitot šīs konvencijas 5. un 13. pantā un Hartas 6. un 47. pantā noteiktās tiesības uz brīvību un tiesības uz tiesību efektīvi vērsties tiesā.

49.      Prokuratūras iesaistīšanās izmeklēšanā un, iespējams, pierādījumu savākšanā kriminālprocesos ir katras dalībvalsts tiesību sistēmas ziņā. Savienības tiesībās ir pārņemts šis princips, un otrā no būtiskākajām tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomām, uz kurām ir atsauce LESD 82. punktā, Direktīvas 2014/41/ES (22) 2. pantā bez vilcināšanās prokuratūra ir iekļauta starp iestādēm, kuras var izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu (23).

50.      Prokuratūras kā tādas iestādes akceptēšana, kura var pieņemt “tiesas nolēmumu”, lai panāktu, ka citā dalībvalstī (“izpildvalstī”) tiek veiktas viena vai vairākas konkrētas izmeklēšanas darbības, lai savāktu pierādījumus, parāda, ciktāl nepieciešams, Savienības likumdevēja uzskatu par prokuratūras nozīmīgo funkciju kriminālprocesos. Nedrīkst aizmirst, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojums ir vēl viens instruments, kurš pieņemts saistībā ar tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu, kas kopš 1999. gada 15. un 16. oktobra Tamperes Eiropadomes sanāksmes tiek uzskatīts par tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās stūrakmeni.

51.      Protams, nevar pielīdzināt prokuratūras iesaistīšanos vienā jomā (kas attiecas uz brīvību, kuru ietekmē personu apcietināšana) un citā jomā (pierādījumu savākšana). Ar to es vēlos teikt, ka prokuratūras atzīšana par tiesu iestādi Direktīvā 2014/41/ES saistībā ar izmeklēšanas rīkojumiem katrā ziņā nenozīmē, ka tā ir jāattiecina arī uz Pamatlēmumu attiecībā uz EAO. Tomēr šis normatīvais fakts ir būtisks arguments par labu uzskatam par jēdziena “tiesu iestāde” plašu interpretāciju attiecībā uz LESD 82. panta minētajiem noteikumiem par sadarbību krimināllietās (tostarp attiecībā uz EAO), kas ļauj par šādu iestādi uzskatīt arī prokuratūru.

52.      Ar šo argumentāciju es vēlos uzsvērt prokuratūras īpašo iezīmi, proti, tās spēju – ja šādi ir noteikts katras dalībvalsts konstitucionālajās un likumu normās – piedalīties tiesvedībā kā valsts instrumentam, kas ierosina kriminālvajāšanu un kas tā ietvaros var arī pieņemt, vismaz provizoriski un uz ierobežotu laiku, rīkojumus par aizturēšanu vai apcietināšanu vai līdzvērtīgus nolēmumus, pirms aizturētās personas tiek nodotas tiesnesim, kuram jālemj par to atbrīvošanu vai paturēšanu ieslodzījumā.

53.      Tiesa šajā pašā ziņā ir uzsvērusi prokuratūras funkciju kriminālprocesos, to (saistībā ar dažiem no tās lēmumiem šajos procesos) atzīstot par “iestādi, kuras uzdevums ir piedalīties krimināltiesību administrēšanā attiecīgajā valsts tiesību sistēmā” (24).

54.      Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka prokuratūras darbinieki var tikt uzskatīti par “[tiesnesi vai citu] amatpersonu, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota realizēt tiesu varu” un kurai saskaņā ar ECPAK 5. panta 3. punktu ir jānodod jebkura persona, kas ir arestēta vai aizturēta saskaņā ar šī paša panta 1. punkta c) apakšpunktu.

55.      Virknē spriedumu, sākot ar 1979. gada 4. decembra spriedumu (25), starp kuriem ir arī 2010. gada 29. marta virspalātas spriedums (26), Eiropas Cilvēktiesību tiesa jēdzienus “kompetentie juridiskie orgāni” un “tiesnesis vai cita amatpersona, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota realizēt tiesu varu” (kas abi ir ietverti ECPAK 5. pantā par tiesībām brīvību un neaizskaramību) ir interpretējusi veidā, kas ļauj tajos ietvert prokuratūras darbiniekus, ja uz tiem attiecas šos jēdzienus raksturojošās garantijas (pie šī jautājuma es atgriezīšos).

56.      Visbeidzot, kas attiecas uz valsts tiesībām, jānorāda, ka Ungārijā prokurori var personai piemērot apcietinājumu (tā formā “aizturēšana”), ja pastāv Kriminālprocesa kodeksā paredzētie un manis jau minētie apstākļi (27). Tāpat viņi var apstiprināt vai atcelt analoģisku, iepriekš policijas izdotu rīkojumu. Abos gadījumos noteicošais, manuprāt, ir tas, ka šī brīvības atņemšana, kuru nosaka, ratificē vai apstiprina prokuratūra, ir ar likumu (28) ierobežota uz īsu laiku, jo apcietinātā persona vēlākais 72 stundu laikā ir jānogādā tiesā. Šī pēdējā ir vienīgā kompetentā iestāde, kas var aizturētajam piemērot “pirmstiesas apcietinājumu”, pirms lietu sāk iztiesāt.

57.      Šādā normatīvajā kontekstā, kas man šķiet atbilstam ECPAK 5. pantam, Ungārijas prokuratūra darbojas kā iestāde, kas, būdama neatkarīga no izpildvaras, piedalās tiesvedībā, ierosinot publisku kriminālprocesu (proti, prasot valsts ius puniendi piemērošanu) no pozīcijas, kura atšķiras no tiesneša pozīcijas, un kas ir tiesīga noteikt pagaidu pasākumus ar ļoti ierobežotu ilgumu, kuri skar personu brīvību, neietekmējot vēlāku obligātu tiesas nolēmumu.

58.      Saskaņā ar interpretāciju, kuru Tiesa ir sniegusi Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunktam, trīs šajā tiesību normā apredzētie nolēmumu veidi (proti, izpildāms spriedums, lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums) ar tādu pašu spēku ietilpst jēdzienā “valsts tiesas nolēmums”, kurš ir atšķirīgs no vēlākā EAO (29). Konkrētāk, Tiesa apstiprināja, ka pirms EAO izsniegšanas ir jābūt kādas valsts tiesu iestādes pieņemtam “lēmumam, tādam kā lēmums par valsts apcietināšanas ordera izsniegšanu, uz kuru būtu balstīts Eiropas apcietināšanas orderis” (30).

59.      Es uzskatu, ka šāds Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta lasījums būtībā atbalsta to, ka valsts apcietināšanas orderiem, kurus izdevusi vai apstiprinājusi prokuratūra, tiek piešķirts “tiesas nolēmuma” raksturs šīs tiesību normas izpratnē, uz ko balstās tiesas vēlāk veikta EAO izsniegšana.

60.      Spriedumā Bob‑Dogi papildus burtiskajai interpretācijai Tiesa it īpaši pievērsa uzmanību tam, ka bez iepriekš izsniegta valsts apcietināšanas ordera tiktu apdraudētas “procesuālās garantijas un pamattiesības, kuru aizsardzība izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādei ir jānodrošina”, jo attiecīgajai personai tiktu atņemts to “pirmais aizsardzības līmenis”, proti, iekšējais aizsardzības līmenis (31).

61.      Es nedomāju, ka šajā lietā šīm raizēm ir pamats, jo Ungārijas Kriminālprocesa kodeksā visos gadījumos ir garantētas aizturētās personas tiesības 72 stundu laikā tikt nogādātai pie tiesneša, ja valsts apcietināšanas orderi ir izdevusi policija un to ir apstiprinājusi prokuratūra. ECPAK 5. panta prasības, konkrēti – prasība par tiesas veiktu apcietinājuma tiesiskuma kontroli, šādi ir ievērotas.

62.      Prokuratūras uzskatīšana par “tiesu iestādi”, kura ar jau minētajiem stingrajiem nosacījumiem Pamatlēmuma mērķiem var piemērot vai apstiprināt pagaidu brīvības atņemšanu (citiem vārdiem, valsts apcietināšanas orderi), nenozīmē tās pielīdzināšanu tiesai, kas var izmantot LESD 267. pantu (32). Papildus tam, ka ne viss, kas ir “[ar] tiesu [saistīts]”, strikti runājot, katrā ziņā ir “[ar] tiesas [raksturu]”, iestādes, kas var lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu vai kurām ir pienākums to darīt, ir iestādes, kurām ir jāizlemj to izskatīšanai nodotie strīdi, un šai nolūkā tām ir nepieciešama Tiesas palīdzība. Prokuratūra nav viena no šādām iestādēm, kas neietekmē to, ka tai var tikt piešķirts “tiesu iestādes” raksturs atbilstoši Pamatlēmumam, ja valsts tiesību normas tai ļauj izdot valsts apcietināšanas orderus. Tādējādi šie pēdējie var tikt atzīti par lēmumiem par apcietinājuma piemērošanu vai jebkuru citu izpildāmu tiesas nolēmumu ar tādu pašu spēku Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

63.      Tāpat tas, ka atsevišķs prokuratūras darbinieks, kurš ir izdevis valsts apcietināšanas orderi (vai ir apstiprinājis policijas izdotu orderi), vēlāk pārstāv prokuratūru kriminālprocesā pret ieslodzīto, nav šķērslis prokuratūras atzīšanai par “tiesu iestādi”, kura attiecībā uz Pamatlēmumu ir pilnvarota izdot valsts apcietināšanas orderus. Eiropas Cilvēktiesību tiesas brīdinājumi manis jau minētajos 1979. gada 4. decembra un 2010. gada 29. marta spriedumos (33) ir izskaidrojami ar ECPAK 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta (34) kontekstu, proti, gadījumiem, kad prokuratūra saistībā ar lemšanu par ieslodzītā paturēšanu apcietinājumā ir alternatīva tiesnesim. Tomēr šajā lietā tas tā nav, jo, kā jau esmu to iztirzājis, saskaņā ar Ungārijas Kriminālprocesa kodeksu personas, kas ir aizturētas (pamatojoties uz policijas izsniegtu un pēc tam prokuratūras apstiprinātu orderi), tiek nogādātas tiesā vai atbrīvotas. Šajā kontekstā nav nekādu iebildumu pret to, ka prokuratūras pārstāvis turpina darboties vēlākās procesa stadijās.

64.      Noslēguma argumentā ir jāatgriežas sākumpunktā: šajā lietā EAO izsniegusī Ungārijas tiesa, bez šaubām, to izsniedza pēc tam, kad tā bija atbilstoši saviem kritērijiem pārbaudījusi un novērtējusi, vai pastāv tā izsniegšanai prasītie apstākļi, kas ietver iepriekš izdota valsts apcietināšanas ordera pastāvēšanu. Tādējādi tai loģiski bija jānovērtē apstākļi, kādos tas ar prokuratūras iesaistīšanos bija ticis izdots, un tas nozīmē tā tiesiskuma un atbilstības pārbaudi. Prokuratūra bija apstiprinājusi policijas piemērotu apcietinājumu, un Vesprēmas rajona tiesa savukārt deva savu akceptu prokuratūras rīcībai, un tā galu galā nodrošina, ka EAO izsniegšanas procesā ir nodrošinātas atbilstošas garantijas, it īpaši Tiesas judikatūrā (spriedums, 2016. gada 1. jūnijs, Bob‑Dogi) prasītais pirmais aizsardzības līmenis (35).

V –    Secinājumi

65.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      jēdziens “tiesas nolēmums”, kas ietverts Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā, ir autonoms Savienības tiesību jēdziens un visā Eiropas Savienībā ir jāinterpretē vienveidīgi;

2)      valsts apcietināšanas orderis, kuru izdevusi policija un pēc tam apstiprinājusi prokuratūra tādos apstākļos kā šajā lietā, var tikt atzīts par “tiesas nolēmumu” Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, kas var būt par pamatu vēlāk izdotam Eiropas apcietināšanas orderim.


1      Oriģinālvaloda – spāņu.


2      Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmums 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, ar ko groza Pamatlēmumus 2002/584/TI, 2005/214/TI, 2006/783/TI, 2008/909/TI un 2008/947/TI, tādējādi stiprinot personu procesuālās tiesības un veicinot savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz aizmuguriskiem nolēmumiem (OV 2009, L 81, 24. lpp.) (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums”).


3      Apcietināšanas orderis.


4      Eiropas apcietināšanas orderis.


5      Büntetőeljárásról szóló 1998 évi XIX. törvény (1998. gada Likums XIX, ar kuru izveido Kriminālprocesa kodeksu; turpmāk tekstā – “Kriminālprocesa kodekss”).


6      Saskaņā ar šī kodeksa 28. panta 3. punktu prokurors uzdod veikt izmeklēšanu vai veic izmeklēšanu, lai noteiktu apsūdzības apstākļus. Saskaņā ar šī paša panta 4. punktu tad, ja to pēc savas iniciatīvas veic izmeklēšanas iestāde vai ja tā izmeklēšanas ietvaros veic noteiktas darbības, prokurors nodrošina, lai visa procesa laikā tiktu ievērots likums un lai tajā iesaistītās personas varētu īstenot savas tiesības.


7      Kriminālprocesa kodeksa 28. panta 6. punkts.


8      129. panta 1. punkts.


9      Saskaņā ar informāciju, kas ietverta AEO pievienotajā veidlapā, H. I. Özçelik tiek apsūdzēts par dalību publiska dokumenta viltošanā (konkrēti, par nepatiesu datu, faktu un paziņojumu iekļaušanu notariālā dokumentā), par kuru sods ir paredzēts Ungārijas Kriminālkodeksa 342. panta 1. punkta c) apakšpunktā.


10      Lieta C‑241/15, EU:C:2016:385.


11      Spriedums, 2016. gada 1. jūnijs (C‑241/15, EU:C:2016:385).


12      Lieta C‑452/16 PPU, kas patlaban tiek izskatīta Tiesā.


13      Secinājumu lietā Poltorak (C‑452/16 PPU) 34. punkts.


14      COM(2001) 522, galīgā redakcija.


15      “For the purposes of this Framework Decision, the following definitions shall apply: (a) “European arrest warrant” means a request, issued by a judicial authority of a Member State, and addressed to any other Member State, for assistance in searching, arresting, detaining and obtaining the surrender of a person, who has been subject to a judgement or a judicial decision, as provided for in Article 2; (b) “issuing judicial authority” means the judge or the public prosecutor of a Member State, who has issued a European arrest warrant; (c) “executing judicial authority” means the judge or the public prosecutor of a Member State in whose territory the requested person sojourns, who decides upon the execution of a European arrest warrant [..]”.


16      Priekšlikuma 3. panta komentārā ir teikts: “The procedure of the European arrest warrant is based on the principle of mutual recognition of court judgments. State‑to‑State relations are therefore substantially replaced by court‑to‑court relations between judicial authorities. The term “judicial authority” corresponds, as in the 1957 Convention (cf. Explanatory Report, Article 1), to the judicial authorities as such and the prosecution services, but not to the authorities of police force. The issuing judicial authority will be the judicial authority which has authority to issue the European arrest warrant in the procedural system of the Member State (Article 4)”. Izcēlums mans.


17      Abu nostāju atbalstam pastāv nopietni argumenti. Šādu argumentu virkni var rast piekrītošajos vai atšķirīgajos viedokļos, kas izteikti Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) 2012. gada 30. maija spriedumā lietā Assange pret The Swedish Prosecution Autorithy, [2012] UKSC 22. Savukārt nav nekādu šaubu, ka [normas] klusēšana par priekšlikumā paredzēto policijas iestāžu expressis verbis izslēgšanu ir jāinterpretē kā apstiprinājums.


18      2014. gada 27. februārī Eiropas Parlaments pieņēma Rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas apcietināšanas ordera pārskatīšanu (2013/2019(INL), kurā tas kritizēja “to, ka Pamatlēmumā 2002/584/TI un citos savstarpējās atzīšanas instrumentos trūkst jēdziena “tiesu iestāde” definīcijas, tāpēc dalībvalstu īstenotā prakse ir atšķirīga, radot nenoteiktību, kaitējot savstarpējai uzticībai un ierosinot prāvošanos”. Eiropas Parlaments aicināja Komisiju nākt klajā ar “ar likumdošanas priekšlikumiem, ņemot vērā sīki izstrādātos ierosinājumus, kas ir izklāstīti pielikumā un paredz [..] a) procedūru, kuru īstenojot savstarpējās atzīšanas pasākumu, ja nepieciešams, izsniegšanas dalībvalstī var legalizēt tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokuratūra, tādējādi novēršot jēdziena “tiesu iestāde” atšķirīgu interpretāciju [..]”. Izcēlums mans.


19      Eiropas Savienības Padome, Paziņojums 8929/04.


20      Lieta C‑241/15, EU:C:2016:385.


21      Spriedums, 2013. gada 30. maijs, F (C‑168/13 PPU, EU:C:2013:358), 48. punkts.


22      Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa direktīva par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (OV 2014, L 130, 1. lpp.). Saskaņā ar tās 36. pantu dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai līdz 2017. gada 22. maijam izpildītu šīs direktīvas prasības.


23      Saskaņā ar Direktīvas 2014/41 1. pantu Eiropas izmeklēšanas rīkojums krimināllietā ir “tiesas lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi kādas dalībvalsts (“izdevējvalsts”) tiesu iestāde, lai panāktu, ka kādā citā dalībvalstī (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu pierādījumus saskaņā ar šo direktīvu”. Šīs pašas direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunktā noteikts, ka “šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas: [..] “izdevējiestāde” ir [..] tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta [..]”. Izcēlumi mani.


24      Spriedums, 2016. gada 29. jūnijs, Kossowski (C‑486/14, EU:C:2016:483), 39. punkts. Šajā lietā Kolobžegas [Kołobrzeg] (Polija) rajona prokuratūra bija galīgi izbeigusi kriminālvajāšanu, un Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg (Hanzas Augstākā tiesa Hamburgā, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecās uz 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīguma īstenošanas konvencijas starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīta Šengenā (Luksemburga) 1990. gada 19. jūnijā un stājās spēkā 1995. gada 26. martā, 54. un 55. panta, kā arī par Hartas 50. panta un 52. panta 1. punkta interpretāciju. Šajā pašā ziņā 2003. gada 11. februāra spriedumā Gözütok un Brügge (C‑187/01 un C‑385/01, EU:C:2003:87), 28. punkts, prokuratūra tika atzīta par “iestādi, kuras uzdevums ir piedalīties krimināltiesību administrēšanā attiecīgajā valsts tiesību sistēmā”.


25      ECT, lieta 7710/76, Schiesser pret Šveici (CE:ECHR:1979:1204JUD000771076).


26      ECT, lieta 3394/03, Medvedyev u.c. pret Franciju (CE:ECHR:2010:0329JUD000339403).


27      Skat. šo secinājumu 15. un 16. punktu.


28      Kriminālprocesa kodeksa 126. pants.


29      Spriedums, 2016. gada 1. jūnijs, Bob‑Dogi (C‑241/15, EU:C:2016:385), 46., 49., 51., 52., 56. un 57. punkts.


30      Turpat, 57. punkts.


31      Turpat, 55. punkts.


32      Iesniedzējtiesa atbilstoši atsaucas uz Tiesas 1996. gada 12. decembra spriedumu X (lietas C‑74/95 un C‑129/95, EU:C:1996:491). Šī sprieduma 19. punktā Tiesa atsaucās uz ģenerālavokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera [D. Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumiem (6.–9. punkts), lai secinātu, ka “[..] Procura della Repubblica uzdevums pamatlietā nav pilnīgi neatkarīgi izšķirt strīdu, bet gan vajadzības gadījumā to nodot kompetentajai tiesu iestādei izskatīšanai kā tiesvedības dalībniekam, kurš iesniedz kriminālprasību”.


33      Skat. šo secinājumu 55. punktu.


34      Eiropas Cilvēktiesību tiesa šo tiesību normu interpretē tādējādi, ka “Tiesu iestādei ir jābūt nepieciešamajām garantijām attiecībā uz tās neatkarību no izpildvaras un pusēm, un tas izslēdz tās vēlāku iesaistīšanos kriminālprocesā prokuratūras vārdā, un tai ir jābūt tiesīgai pēc attiecīgās personas uzklausīšanas un aizturēšanas un apcietināšanas pamatojuma tiesiskuma pārbaudes uzdot atbrīvot šo personu [..]” (ECT, 2010. gada 29. marta spriedums Medvedyev u.c. pret Franciju, CE:ECHR:2010:0329JUD000339403, 124. punkts).


35      Skat. šo secinājumu 60. punktu.