Apvienotās lietas T‑377/16, T‑645/16 un T‑809/16
Hypo Vorarlberg Bank AG, iepriekš – Vorarlberger Landes‑ und Hypothekenbank AG
pret
Vienoto noregulējuma valdi (VNV)
Vispārējās tiesas (astotā palāta paplašinātā sastāvā) 2019. gada 28. novembra spriedums
Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Vienotais noregulējuma mehānisms kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums par ex ante iemaksām par 2016. gadu – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiešs un individuāls skārums – Pieņemamība – Būtiski procedūras noteikumi – Lēmuma autentiskuma pierādīšana – Lēmuma pieņemšanas procedūra – Pienākums norādīt pamatojumu – Sprieduma iedarbības laikā ierobežošana
1. Prasība atcelt tiesību aktu – Pārsūdzami tiesību akti – Jēdziens – Tiesību akti, kas rada saistošas tiesiskās sekas – Sagatavojoši tiesību akti – Izslēgšana – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums par “ex ante” iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Galīgais raksturs – Iekļaušana
(LESD 263. panta ceturtā daļa; Regulas Nr. 806/2014 67. panta 4. punkts un 70. panta 2. punkts)
(skat. 61., 69., 70. un 205. punktu)
2. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Kritēriji – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums par “ex ante” iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Kredītiestādes, kas nav VNV lēmuma adresāte, celta prasība – Tiešs un individuāls skārums – Pieņemamība
(LESD 263. panta ceturtā daļa; Regulas Nr. 806/2014 67. panta 4. punkts un 70. panta 2. punkts)
(skat. 62.–66., 71.–79., 175. un 205. punktu)
3. Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņi – Termiņa sākums – Tiesību akts, kas nav nedz publicēts, nedz paziņots prasītājam – Satura un pamatojuma precīza pārzināšana – Pienākums saprātīgā termiņā pieprasīt tiesību akta pilnu tekstu, tiklīdz tiek uzzināts par tā pastāvēšanu – Saprātīga termiņa ievērošana – Novērtējuma kritēriji
(LESD 263. panta sestā daļa)
(skat. 80.–83. un 89.–91. punktu)
4. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Būtisku procedūras noteikumu pārkāpums – Apstrīdētā akta autentiskuma neesamība – Nepieciešamība atsaukties uz kaitējumu vai citiem trūkumiem, nevis autentiskuma neesamību – Neesamība – Pamats, kas tiesai ir jāpārbauda pēc savas ierosmes
(LESD 263. pants)
(skat. 111.–116., 118. un 134. punktu)
5. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Būtisku procedūras noteikumu pārkāpums – Apstrīdētā akta pieņemšanas procedūra, kurā ir pārkāptas normas, ar ko ir paredzēts garantēt būtisku procedūras noteikumu ievērošanu, kas ir jāievēro jebkurā elektroniskajā rakstveida procedūrā un jebkurā procedūrā, kur lēmumu pieņem vienprātīgi – Pamats, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes
(LESD 263. pants)
(skat. 152.–158. punktu)
6. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums par “ex ante” iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā (VNF)
(LESD 296. pants; Regulas Nr. 806/2014 67. panta 4. punkts un 70. panta 2. punkts)
(skat. 172.–174., 176., 177., 182., 197., 199., 206., 209. un 210. punktu)
7. Prasība atcelt tiesību aktu – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Sekas – Tiesas noteikts ierobežojums – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmums par “ex ante” iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) – Atcelšana, kas nozīmē naudas summu saņemšanas pamata zudumu, kas tika iekasētas, pamatojoties uz atcelto tiesību aktu – Tiesiskās drošības un šajā lietā esošo interešu apdraudējuma risks – Neesamība
(LESD 264. panta otrā daļa)
(skat. 220.–222. punktu)
Rezumējums
Savā 2019. gada 28. novembra spriedumā Hypo Vorarlberg Bank/VNV (T‑377/16, T‑645/16 un T‑809/16), ko pasludināja paplašinātā sastāvā, Vispārējā tiesa apmierināja prasību lietā T‑377/16, ko cēla kredītiestāde, lai tiktu atcelti divi Vienotās noregulējuma valdes (VNV) lēmumi, kur ar pirmo no tiem bija noteiktas ex ante iemaksas par 2016. gadu Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) un otrajā tika pielāgots šo iemaksu apmērs. Turpretī Vispārējā tiesa noraidīja prasības lietās T‑645/16 un T‑809/16 kā nepieņemamas lis pendens dēļ.
Šī lieta ir saistīta ar banku savienības otro pīlāru, kas attiecas uz vienoto noregulējuma mehānismu, kas tika ieviests ar Regulu Nr. 806/2014 (1). Konkrētāk, šī lieta attiecas uz VNF, kas tika izveidots ar šo regulu (2). VNF finansē ar iestāžu iemaksām, ko valsts līmenī saņem tostarp ex ante iemaksu veidā (3).
Prasītāja Hypo Vorarlberg Bank AG ir vienā dalībvalstī, kas piedalās vienotajā uzraudzības mehānismā, reģistrēta kredītiestāde. Ar 2016. gada 15. aprīļa lēmumu VNV nolēma ex ante iemaksu apmēru katrai iestādei par 2016. gadu, arī prasītājai. Ar 2016. gada 26. aprīļa maksāšanas paziņojumu Austrijas valsts noregulējuma iestāde (VNI) noteica prasītājai samaksāt noteikto summu. Ar 2016. gada 20. maija lēmumu, kam bija pievienots pielikums, kurā bija norādītas jaunās summas, VNV samazināja prasītājas iemaksu. Ar otro maksāšanas paziņojumu 2016. gada 23. maijā Austrijas VNI norādīja prasītājai, ka tās iemaksa ir tikusi kļūdaini aprēķināta un ka tā esot veikusi pārāk augstu iemaksu. Paziņojumā turklāt bija precizēts, ka šī summa tiks atmaksāta tikai 2017. gadā. Prasītāja cēla prasību abu VNV lēmumu atcelšanai, ciktāl tie to skar.
Iesākumā Vispārējā tiesa noraidīja VNV izvirzīto iebildi par nepieņemamību apgalvoto prasītājas tiesību celt prasību neesamības dēļ, kā arī iebildi par nepieņemamību prasības atcelt tiesību aktu noilguma dēļ. Vispārējā tiesa turpretī apmierināja VNV izvirzīto argumentu par lis pendens.
Izskatot jautājumu par prasītājas tiesībām celt prasību, Vispārējā tiesa lēma, ka, lai gan apstrīdēto lēmumu adresātes LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē ir vienīgi VNI, tādas iestādes kā prasītāja tomēr ir individuāli un tieši skartas, jo, pirmkārt, lēmumos ir atsevišķi minēta katra iestāde un ar tiem nosaka vai pielāgo, kā tas ir otra lēmuma gadījumā, individuālās iemaksas apmēru, un, otrkārt, VNI nav nekādas rīcības brīvības attiecībā uz individuālo iemaksu apmēriem, ne arī iespēju grozīt šīs summas, kas tām ir jāievāc no attiecīgajām iestādēm.
Attiecībā uz termiņa ievērošanu prasības celšanai par nepublicētiem un prasītājai nepaziņotiem lēmumiem Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasītāja, uzzinājusi par apstrīdēto lēmumu pastāvēšanu, saprātīgā termiņā ir iesniegusi vairākus pieteikumus, lai saņemtu to pilno tekstu, kas ir uzskatāms par brīdi, no kura sāk skaitīt LESD 263. panta sestajā daļā noteikto prasības celšanas termiņu, un tas atbilst brīdim, kurā prasītājai ir kļuvis skaidri zināms attiecīgā akta saturs un pamatojums. Turklāt LESD 263. panta sestajā daļā noteiktais termiņš atšķiras no saprātīga termiņa, kurā savukārt ir jāprasa aktu paziņošana.
Kas attiecas uz lis pendens – pēc atgādinājuma par to, ka prasība, kas ir iesniegta pēc iepriekš iesniegtas prasības starp tām pašām pusēm, kas ir pamatota ar tiem pašiem pamatiem un ar ko prasa atcelt to pašu tiesību aktu, ir jānoraida kā nepieņemama, Vispārējā tiesa norādīja, ka nosacījums par tām pašām pusēm attiecas uz prasītāju un atbildētāju, nevis uz pusēm, kas ir iestājušās lietā, un ka nosacījums par vienu un to pašu tiesību aktu ir izpildīts, ja vēlākās lietas priekšmets ir aptverts ar agrākās lietas priekšmetu.
Ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējā tiesa atzina par pieņemamu prasību lietā T‑377/16 un par nepieņemamām lis pendens dēļ lietas T‑645/16 un T‑809/16.
Izskatot pēc būtības absolūto pamatu par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, pieņemot tiesību aktus, Vispārējā tiesa konstatēja, ka bez VNV iesniegtiem pierādījumiem par apstrīdēto lēmumu elektronisko parakstu nav izpildīta autentifikācijas prasība. Līdz ar to tā atcēla minētos lēmumus.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādināja Tiesas judikatūru, atbilstoši kurai, tā kā intelektuālais elements un formālais elements veido nedalāmu kopumu, akta rakstiskais noformējums ir tā pieņemošās iestādes gribas izpausme. Tiesību akta autentiskuma pierādīšanas mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību, nostiprinot akta autora pieņemto tekstu. Tiesa turklāt lēma, ka būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu veido pati akta autentiskuma pierādīšanas neesamība un turklāt nav nepieciešams pierādīt, ka aktu ietekmē kāds cits trūkums vai ka autentiskuma pierādīšanas neesamība būtu izraisījusi kaitējumu tam, kas uz to norāda, un ka autentiskuma pierādīšanas formalitātes ievērošanas un līdz ar to akta neapšaubāmā rakstura pārbaude ir jāveic pirms jebkādas citas pārbaudes, piemēram, saistībā ar akta autora kompetenci, koleģialitātes principa ievērošanu vai saistībā ar principu par pienākumu pamatot aktus. Ja Savienības tiesa, izvērtējot tajā iesniegto aktu, uzskata, ka tā autentiskums nav pienācīgi pierādīts, tai pēc savas ierosmes ir jāizvirza pamats saistībā ar būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu, kas izpaužas kā pienācīgas autentiskuma pierādīšanas neesamība, un attiecīgi jāatceļ akts, kurā ir pieļauts šāds trūkums. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka autentiskuma pierādīšanas neesamība nav izraisījusi nekādu kaitējumu kādai no lietas pusēm.
Turklāt Vispārējā tiesa konstatēja, ka pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūra tika īstenota, acīmredzot neievērojot procesuālās prasības saistībā ar šī lēmuma apstiprināšanu, ko veic VNV izpildsesijas locekļi, un šī apstiprinājuma panākšanu. Attiecībā uz lēmuma pieņemšanas procedūru ar vienprātību Vispārējā tiesa norādīja, ka lēmumu nevarēja pieņemt, ja vismaz nav pierādīts, ka visi locekļi iepriekš varēja iepazīties ar lēmuma projektu. Šāda procedūra prasa, lai tiktu norādīts termiņš, kas minētās struktūras locekļiem ļauj pieņemt nostāju par projektu. Vispārējā tiesa konstatēja, ka šajā lietā ir tikuši pārkāpti būtisku formas noteikumu ievērošanu garantējošie procedūras noteikumi, kādi pastāv jebkurā lēmumu pieņemšanas procedūrā ar vienprātību. Tā norādīja, ka šie pārkāpumi ir atstājuši tiešu ietekmi uz tiesisko drošību, jo nav pierādīts, ka šādi pieņemtais lēmums būtu ticis apstiprināts kompetentajā struktūrā, iespējams pat – ar to nebija pilnībā iepazinušies visi tās locekļi. Vispārējās tiesas ieskatā, šādu procedūras noteikumu neievērošana, kas ir nepieciešami piekrišanas izteikšanai, ir būtisku formas noteikumu pārkāpums, ko Savienības tiesa var pārbaudīt pēc savas ierosmes.
Visbeidzot Vispārējā tiesa lēma, ka apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ vairāku pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu dēļ. Vispārējā tiesa šajā ziņā precizēja, ka VNV, kas ir lēmumu izdevējs, tie ir jāpamato. Šo pienākumu norādīt pamatojumu nevar deleģēt VNI, tā pārkāpumu nevar arī novērst ar VNI rīcību, pretējā gadījumā netiktu ievērots VNV kā lēmuma izdevējas statuss un tās atbildība šajā ziņā, kam būtu tādas sekas, ka, ievērojot atšķirības starp VNI, rastos nevienlīdzīgas attieksmes risks pret iestādēm attiecībā uz VNV lēmumu pamatojumu.