VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS
(apelāciju palāta)
2011. gada 21. septembrī
Lieta T‑325/09 P
Vahan Adjemian un citi
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Civildienests – Darbinieki – Darba līgums uz noteiktu laiku – Atteikums noslēgt jaunu darba līgumu vai darba līgumu pagarināt uz nenoteiktu laiku – Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70/EK – PDNK 88. pants – Komisijas lēmums par maksimālo termiņu pagaidu personāla izmantošanai tās dienestos
Priekšmets Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2009. gada 4. jūnija spriedumu apvienotajās lietās F‑134/07 un F‑8/08 Adjemian u.c./Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑149. un II‑A‑1‑841. lpp.), ar ko tiek lūgts šo spriedumu atcelt.
Nolēmums Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2009. gada 4. jūnija spriedumu apvienotajās lietās F‑134/07 un F‑8/08 Adjemian u.c./Komisija atcelt tiktāl, ciktāl tajā ir nolemts izbeigt tiesvedību attiecībā uz prasītāju lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumiem par viņu sūdzību noraidīšanu. Apelācijas sūdzību pārējā daļā noraidīt. Prasītāju lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, prasību noraidīt tiktāl, ciktāl šajā prasībā tiek prasīts atcelt lēmumus par viņu sūdzību noraidīšanu. Vahan Adjemian un 175 Eiropas Komisijas darbinieki un bijušie darbinieki, kuru vārdi ir minēti pielikumā, sedz savus tiesāšanās izdevumus paši un atlīdzina Komisijas un Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus šajā instancē.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Prasība – Prasība par lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība – Pieņemamība – Pienākums lemt par prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu noraidīt sūdzību – Prasījumi, kuriem nav patstāvīga satura, vai vienīgi apstiprinošs lēmums – Neesamība
(Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 117. pants)
2. Iestāžu akti – Direktīvas – Direktīva 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku – Tieša pienākumu noteikšana Kopienas iestādēm to attiecībās ar personālu – Izslēgšana – Atsaukšanās iespēja – Piemērošanas joma
(EKL 249. pants)
3. Sociālā politika – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70 – Pasākumi, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu – Piemērošanas joma – Eiropas Kopienu un to darbinieku savstarpējās attiecības
(Padomes Direktīvas 1999/70 pielikuma 5. klauzulas 1. punkts)
4. Ierēdņi – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība – Pasākumi, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu – Aizliegums izmantot secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kuru priekšmets ir ilgstoša pastāvīgu uzdevumu izpilde – Darba līguma pārveidošana par darba līgumu uz nenoteiktu laiku – Pieļaujamība
Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība)
1. No Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta izriet, ka personas, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, prasība par iecēlējinstitūcijas lēmumu vai par šīs iecēlējinstitūcijas atturēšanos veikt Civildienesta noteikumos paredzētu pasākumu ir pieņemama tikai tad, ja ieinteresētā persona iepriekš iecēlējinstitūcijā ir iesniegusi sūdzību un tā vismaz daļēji ir tikusi tieši vai netieši noraidīta. Saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 117. pantu tas pēc analoģijas attiecas arī uz darbinieka prasību par institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, lēmumu vai par šīs institūcijas atturēšanos veikt minētajā nodarbināšanas kārtībā paredzētu pasākumu. Administratīva sūdzība un tās tieša vai netieša noraidīšana ir sarežģītas procedūras neatņemama sastāvdaļa, un tas ir tikai viens no priekšnosacījumiem prasības celšanai tiesā. Šādos apstākļos ar prasību, pat ja tā formāli ir vērsta pret sūdzības noraidījumu, tiesā faktiski izskatīšanai tiek iesniegts nelabvēlīgais akts, par kuru bija iesniegta sūdzība, izņemot gadījumu, kad sūdzības noraidījuma apjoms atšķiras no akta, par kuru šī sūdzība tikusi iesniegta, apjoma. Lēmums par sūdzības tiešu noraidīšanu, ņemot vērā tā saturu, var nebūt prasītāja apstrīdētā akta apstiprinājums. Tā tas ir gadījumā, kad lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir pārskatīta prasītāja situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai kad ar to tiek grozīts vai papildināts sākotnējais lēmums. Šādos gadījumos sūdzības noraidījums ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu, vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko tiek aizstāts apstrīdētais akts.
Tā kā Civildienesta noteikumu vai Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības sistēmā ieinteresētajai personai ir jāiesniedz sūdzība par lēmumu, ko tā apstrīd, un par lēmumu noraidīt šo sūdzību ir jāceļ prasība, prasība ir pieņemama, ja tā ir vērsta tikai pret sūdzībā apstrīdēto lēmumu, pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu vai pret abiem šiem lēmumiem kopā, ja vien sūdzība un prasība ir iesniegta Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajos termiņos. Taču saskaņā ar procesuālās ekonomijas principu tiesa var nolemt, ka tai nav konkrēti jālemj par prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, ja tā konstatē, ka tiem nav autonoma satura un tie patiesībā atbilst prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu, par kuru ir tikusi iesniegta sūdzība. Tā tas var būt arī tad, ja tiesa konstatē, ka lēmums par sūdzības noraidīšanu, tā kā tas attiecīgajā gadījumā var būt arī netiešs, ir tikai sūdzībā apstrīdētā lēmuma apstiprinājums un tādēļ lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšana neietekmē ieinteresētās personas tiesisko stāvokli citādi kā sūdzībā apstrīdētā lēmuma atcelšana.
(skat. 31.–33. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1980. gada 28. maijs, 33/79 un 75/79 Kuhner/Komisija, Recueil, 1677. lpp., 9. punkts; 1989. gada 17. janvāris, 293/87 Vainker/Parlaments, Recueil, 23. lpp., 7. un 8. punkts; 1989. gada 26. janvāris, 224/87 Koutchoumoff/Komisija, Recueil, 99. lpp., 7. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2002. gada 12. decembris, T‑338/00 un T‑376/00 Morello/Komisija, Recueil FP, I‑A‑301. un II‑1457. lpp., 35. punkts; 2004. gada 10. jūnijs, T‑258/01 Eveillard/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑167. un II‑747. lpp., 31. punkts; 2004. gada 14. oktobris, T‑389/02 Sandini/Tiesa, Krājums‑CDL, I‑A‑295. un II‑1339. lpp., 49. punkts; 2005. gada 7. jūnijs, T‑375/02 Cavallaro/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑151. un II‑673. lpp., 63.–66. punkts; 2006. gada 25. oktobris, T‑491/04 Staboli/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑251. un II‑A‑2‑1303. lpp., 26. punkts.
Vispārējā tiesa: 2009. gada 9. decembris, T‑377/08 P Komisija/Birkhoff, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑133. un II‑B‑1‑807. lpp., 50.–59. un 64. punkts.
2. Direktīva 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku ir adresēta dalībvalstīm, nevis iestādēm. Līdz ar to šīs direktīvas noteikumus nevar uzskatīt par tādiem, kas paši par sevi noteic iestādēm pienākumus, īstenojot to likumdošanas vai lēmumu pieņemšanas pilnvaras. No tā izriet, ka Direktīvas 1999/70, ar kuru tiek ieviests Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku, noteikumus pašus par sevi nevar uzskatīt par Padomes vai Komisijas pienākumu avotu, īstenojot to likumdošanas vai lēmumu pieņemšanas pilnvaras, lai reglamentētu Eiropas Kopienu attiecības ar tās darbiniekiem. Tie arī paši par sevi nevar būt pamats iebildei par Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta vai Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmuma par maksimālo termiņu pagaidu personāla izmantošanai Komisijas dienestos prettiesiskumu.
Lai arī Direktīvas 1999/70, ar kuru tiek ieviests Pamatnolīgums, noteikumi paši par sevi nevar būt Padomes vai Komisijas pienākumu avots, šīm iestādēm īstenojot to likumdošanas vai lēmumu pieņemšanas pilnvaras, lai reglamentētu Eiropas Kopienu attiecības ar tās darbiniekiem, un lai arī ar tiem nevar pamatot iebildi par Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta vai Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmuma prettiesiskumu, tomēr šajā direktīvā paredzētās normas vai noteiktos principus var izvirzīt pret šīm iestādēm, ja tie paši par sevi šķiet kā šīm iestādēm tieši piemērojamo EK līguma pamatnoteikumu un vispārīgo principu konkrēta izpausme. Tiesību kopienā tiesību vienveidīga piemērošana ir pamatprasība un visi tiesību subjekti ir pakļauti tiesiskuma ievērošanas principam. Tātad iestādēm, tāpat kā jebkuram citam tiesību subjektam, ir jāievēro tām piemērojamās EK līguma normas un vispārējie tiesību principi. Tādējādi Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība un Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmums jāinterpretē, cik vien iespējams, tiesību vienveidīgas piemērošanas izpratnē un saderīgi ar Pamatnolīguma, kas ieviests ar Direktīvu 1999/70, mērķiem un prasībām, tāpēc ka šie mērķi un prasības paši par sevi šķiet iestādēm tieši piemērojamo EK līguma pamatnoteikumu un vispārējo tiesību principu konkrēta izpausme.
(skat. 51, 52, 56 un 57. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1998. gada 17. decembris, C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 18.–21. punkts; 2003. gada 9. septembris, C‑25/02 Rinke, Recueil, I‑8349. lpp., 24.–28. punkts; 2005. gada 6. decembris, C‑453/03, C‑11/04, C‑12/04 un C‑194/04 ABNA u.c., Krājums, I‑10423. lpp., 104. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2008. gada 21. maijs, T‑495/04 Belfass/Padome, Krājums, II‑781. lpp., 43. punkts.
Vispārējā tiesa: 2009. gada 10. decembris, T‑195/08 Antwerpse Bouwwerken/Komisija, Krājums, II‑4439. lpp., 55. punkts.
3. Ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma princips, saskaņā ar kuru neviens nevar ļaunprātīgi izmantot tiesību normas, ir viens no vispārējiem tiesību principiem, kuru ievērošanu nodrošina tiesa. Turklāt jākonstatē, ka juridiska ietvara izveidošana, lai novērstu ļaunprātīgu tiesību izmantošanu, kas izriet no darba līgumu vai darba tiesisko attiecību uz noteiktu laiku secīgas pielietošanas, ir likumdevēja Direktīvā 1999/70 par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku atzīts un veicināts mērķis. Turklāt ļaunprātīgas tiesību izmantošanas izskaušana šajā jomā atbilst mērķiem, ko Kopiena un dalībvalstis, apzinoties sociālās pamattiesības, tostarp tās, kas izklāstītas 1961. gada Eiropas Sociālajā hartā un 1989. gada Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, ir noteikušas EKL 136. pantā, un šajos mērķos ietilpst darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošana, kā arī pienācīga sociālā aizsardzība. No tā izriet, ka likumdevējam, īstenojot EKL 283. pantā paredzētās likumdošanas pilnvaras, lai pieņemtu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, un institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, īstenojot tās plašo rīcības brīvību saskaņā ar minētās kārtības noteikumiem, ir pienākums, pieņemot vai ieviešot noteikumus par Eiropas Kopienu un tās darbinieku attiecību regulējumu, novērst ļaunprātīgu tiesību izmantošanu, kas var izrietēt no secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku pielietošanas, atbilstoši darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanas un viņu pienācīgas sociālās aizsardzības mērķiem, kā ir paredzēts EKL 136. pantā. Tā kā Civildienesta tiesa ir konstatējusi, ka ar Direktīvu 1999/70 ieviestā Pamatnolīguma mērķi un minimālās prasības, it īpaši tā 5. klauzulas 1. punkts, ir ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma principa, kas ir vispārējs tiesību princips, konkrēta izpausme, tai, pēc būtības izskatot iebildes par Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 88. panta un 2004. gada 28. aprīļa lēmuma par maksimālo termiņu pagaidu personāla izmantošanai Komisijas dienestos prettiesiskumu, bija pamats izpētīt, cik lielā mērā šo pantu un lēmumu varēja interpretēt saderīgi ar Pamatnolīguma mērķiem un minimālajām prasībām un, visbeidzot, ar ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma principu.
(skat. 59.–62. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2008. gada 22. maijs, C‑162/07 Ampliscientifica un Amplifin, Krājums, I‑4019. lpp., 27., 30. un 32. punkts un tajos minētā judikatūra.
Pirmās instances tiesa: 2007. gada 8. maijs, T‑271/04 Citymo/Komisija, Krājums, II‑1375. lpp., 107. punkts un tajā minēta judikatūra.
4. Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības noteikumi, kas reglamentē pagaidu darbinieka, palīgdarbinieka, līgumdarbinieka vai līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līgumu noslēgšanu vai pagarināšanu, aizliedz institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, izmantot secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kuru priekšmets ir ilgstoša pastāvīgu uzdevumu izpilde. Turklāt, ja minētā institūcija ilgstošai pastāvīgu uzdevumu izpildei ir izmantojusi secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, šādu ļaunprātīgu izmantošanu var labot un ieinteresēto personu ciestās negatīvās sekas var dzēst, veicot darba līguma pārkvalificēšanu atbilstoši minētās kārtības noteikumiem, kas it īpaši varētu nozīmēt secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku pārveidošanu par līgumiem uz nenoteiktu laiku.
(skat. 67. punktu)