ĢENERĀLADVOKĀTA DŽERARDA HOGANA [GERARD HOGAN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 13. jūnijā(1)
Lieta C‑363/18
Organisation juive européenne,
Vignoble Psagot Ltd
pret
Ministre de l’Économie et des Finances
(Conseil d’État (Valsts padome, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesību aktu tuvināšana – Pārtikas produktu marķēšana un noformēšana – Regula (ES) Nr. 1169/2011 – Obligātā produktu izcelsmes norāde – Nepiemērošana, kas var maldināt patērētājus – Produkti no teritorijām, ko Izraēla okupējusi kopš 1967. gada
I. Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1169/2011 (2011. gada 25. oktobris) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem (2) interpretāciju.
2. Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp apvienību, kas pazīstama ar nosaukumu Organisation juive européenne [Eiropas ebreju organizācija] (turpmāk tekstā – “Organisation juive européenne”) un vīnogu audzēšanas sabiedrību Psagot Ltd (turpmāk tekstā – “Psagot”), no vienas puses, un Ministre de l’économie et des Finances français [Francijas ekonomikas un finanšu ministru], no otras puses, saistībā ar brīdinājumu, ar ko ministrs uzdeva uz pārtikas produktiem, kuru izcelsmes vieta ir teritorijas, ko Izraēla okupējusi kopš 1967. gada, un – attiecīgos gadījumos – šajās teritorijās esošās apmetnes, norādīt attiecīgo teritoriju un papildus minēt “izraēliešu apmetne”.
3. Ar šo lūgumu Tiesai ir sniegta iespēja izskaidrot pienākuma norādīt pārtikas produktu izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu piemērojamību, ja šādas informācijas trūkums var maldināt patērētāju.
II. Īss vēsturisks pārskats
4. Īsas militārās kampaņas rezultātā Izraēla 1967. gada jūnijā okupēja noteiktas teritorijas, kuras iepriekš bija vai nu daļa no trim citām valstīm, vai arī kuras kontrolēja kāda no tām, proti, Ēģipte, Sīrija un Jordānija. Ēģiptes gadījumā apspriežamā teritorija bija Sīnāja pussala un Gazas josla. (Ēģipte bija pārvaldījusi Gazas joslu no 1948. gada līdz 1967. gadam, lai arī tā nebija Ēģiptes kā tādas daļa.) Golānas augstienes bija Sīrijas daļa, un no 1948. gada līdz 1967. gadam Rietumkrastu un Austrumjeruzalemi pārvaldīja Jordānija.
5. Sīnāja gadījumā šī teritorija tika atdota atpakaļ Ēģiptei kā daļa no Ēģiptes – Izraēlas 1979. gada miera līguma. Izraēla 2005. gadā evakuēja Gazas joslu, lai gan piekļuvi šai teritorijai tā kontrolē no zemes, gaisa un jūras. Pašlaik Gazas joslu de facto kontrolē organizācija, kura pazīstama ar nosaukumu Hamas.
6. Neskaitot nelielu teritorijas daļu, kas 1974. gadā tika atdota atpakaļ Sīrijai, kā arī nelielu demilitarizētu zonu, Golānas augstienes joprojām ir okupējusi Izraēla. 1981. gada decembrī Izraēla Golānas augstienes faktiski anektēja.
7. Arī Austrumjeruzalemi joprojām ir okupējusi Izraēla. Attiecībā uz Rietumkrastu situācija ir sarežģītāka. Daļu no tā pārvalda Palestīniešu nacionālā pašpārvalde, bet uz plašiem šīs teritorijas apgabaliem tomēr pretendē Izraēla. Izraēla Austrumjeruzalemē, Rietumkrastā un Golānas augstienēs saviem pilsoņiem ir arī uzbūvējusi plašas apmetnes. Tā iepriekš bija uzbūvējusi šādas apmetnes arī Sīnājā, taču tās tika nojauktas, kad šī teritorija tika atdota atpakaļ ēģiptiešu kontrolē. Arī Gazas joslā bija dažas apmetnes, bet arī tās tika nojauktas, kad Izraēla 2005. gadā evakuēja šo teritoriju.
8. Minētais ļoti vispārējā pārskatā veido šī lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu vēsturisko fonu. Šis lūgums attiecas uz konkrētu marķēšanas prasību attiecībā uz produktiem, kuru izcelsme ir šajās okupētajās teritorijās, atbilstību Savienības tiesībām, kā detaļas es tūlīt izklāstīšu. Nolūkā izskatīt šo lūgumu Tiesai vismaz zināmā mērā būs jānosaka Izraēlas pašreizējās okupācijas likumību teritorijās, ko es ērtības labad piedāvāju saukt par Okupētajām teritorijām. Tomēr ir svarīgi jau sākumā noteikt, ka Tiesai nepieciešamības gadījumā šī lieta ir jāskata kā tīri juridisks jautājums, šajā nolūkā ievērojot starptautiskās tiesības un balstoties uz attiecīgām ANO Drošības padomes un ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām, svarīgu Starptautiskās tiesas 2004. gadā sniegtu atzinumu un citiem starptautisko tiesību avotiem. Taču jāuzsver, ka neko no šajos secinājumos, ne arī galīgajā Tiesas spriedumā teiktā nevar uzskatīt par politiska vai morāla viedokļa paušanu attiecībā uz jebkuru no šajā lūgumā uzdotajiem jautājumiem.
III. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Regula Nr. 1169/2011
9. Regulas Nr. 1169/2011 3., 29. un 33. apsvērumā ir noteikts:
“3) Nolūkā sasniegt augstu patērētāju veselības aizsardzības līmeni un garantēt viņu tiesības uz informāciju būtu jānodrošina patērētāju pienācīga informētība par uzturā lietoto pārtiku. Patērētāju izvēli inter alia var ietekmēt veselības, ekonomiski, vides, sociāli un ētiski apsvērumi.
[..]
29) Norāde par pārtikas produktu izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu būtu jāsniedz katru reizi, kad tās nenorādīšana var maldināt patērētājus attiecībā uz minēto pārtikas produktu patieso izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu. Katrā gadījumā izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norāde būtu jāsniedz tādējādi, lai tā nemaldina patērētāju, un pamatojoties uz skaidri noteiktiem kritērijiem, kas nozarei nodrošina vienlīdzīgus darbības noteikumus un uzlabo patērētāju izpratni par informāciju saistībā ar pārtikas produktu izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu. Šie kritēriji nebūtu jāpiemēro attiecībā uz norādēm, kas saistītas ar pārtikas apritē iesaistīta uzņēmēja nosaukumu vai adresi.
[..]
33) Savienības nepreferenciālie noteikumi par izcelsmi noteikti Padomes Regulā (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi [OV 1992, L 302, 1. lpp.] un tās īstenošanas noteikumos Komisijas Regulā (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi [OV 1993, L 253, 1. lpp.]. Pārtikas produktu izcelsmes valsts noteikšana pamatojas uz minētajiem noteikumiem, kuri ir labi zināmi pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem un pārvaldēm un kuriem būtu jāatvieglo to īstenošana.”
10. Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 1. punktā “Priekšmets un darbības joma” ir paredzēts:
“Šī regula ir pamats tam, lai saistībā ar pārtikas produktu informāciju nodrošinātu augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, ņemot vērā patērētāju uztveres atšķirības un viņu vajadzības pēc informācijas, vienlaicīgi nodrošinot netraucētu iekšējā tirgus darbību.”
11. Regulas Nr. 1169/2011 2. panta nosaukums ir “Definīcijas”. Saskaņā ar 2. panta 2. punkta g) apakšpunktu “izcelsmes vieta” ir “jebkura vieta, kas norādīta kā pārtikas produktu izcelsmes vieta un kas nav “izcelsmes valsts”, kā noteikts [Kopienas Muitas kodeksa] 23. līdz 26. pantā; pārtikas apritē iesaistīta uzņēmēja vārds un uzvārds, uzņēmuma nosaukums vai adrese uz etiķetes neaizstāj norādi uz attiecīgā pārtikas produkta izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu šīs regulas nozīmē”. 2. panta 3. punktā ir arī uzsvērts, ka “šajā regulā pārtikas produktu izcelsmes valsts attiecas uz pārtikas produktu izcelsmi, kā noteikts [Kopienas Muitas kodeksa] 23. līdz 26. pantā”.
12. Regulas Nr. 1169/2011 3. panta “Vispārēji mērķi” 1. punktā ir paredzēts:
“Noteikumi par pārtikas produktu informāciju paredz nodrošināt augstu patērētāju veselības un interešu aizsardzības līmeni un radīt pamatu tam, lai galapatērētāji varētu veikt apzinātu izvēli un droši lietot uzturā pārtiku, īpaši attiecībā uz veselības, ekonomiskiem, vides, sociāliem un ētiskiem apsvērumiem.”
13. Regulas Nr. 1169/2011 7. panta nosaukums ir “Godīgas informēšanas prakse”. Tā 1. punktā ir paredzēts:
“Pārtikas produktu informācija nav maldinoša, jo īpaši:
a) par pārtikas produktiem raksturīgajām pazīmēm un jo īpaši to raksturu, identitāti, īpašībām, sastāvu, daudzumu, derīgumu, izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, ražošanas vai izgatavošanas veidu;
[..].”
14. Regulas Nr. 1169/2011 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā ir noteikts, ka gadījumos, kad tas ir paredzēts regulas 26. pantā, ir obligāti jānorāda izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta. Saskaņā ar minētās normas 2. punktu izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšana ir obligāta, “ja tās nenorādīšana var maldināt patērētāju attiecībā uz pārtikas produkta īsto izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, jo īpaši, ja pievienotā informācija vai etiķete varētu netieši norādīt, ka produktam ir cita izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta”.
15. Regulas Nr. 1169/2011 38. pantā “Valsts tiesību akti” ir paredzēts:
“1. Jautājumos, kas īpaši saskaņoti ar šo regulu, dalībvalstis nedrīkst ne pieņemt, ne paturēt spēkā valsts pasākumus, ja vien tādas pilnvaras nav piešķirtas ar Savienības tiesību aktiem. Minētie valsts pasākumi nerada šķēršļus brīvai preču apritei, tostarp diskrimināciju attiecībā uz pārtikas produktiem no citām dalībvalstīm.
2. Neskarot 39. pantu, dalībvalstis var pieņemt valsts pasākumus jautājumos, kas nav konkrēti saskaņoti ar šo regulu, ar noteikumu, ka tās neaizliedz, nekavē vai neierobežo tādu preču brīvu kustību, uz ko attiecas šī regula.”
16. Regulas Nr. 1169/2011 39. pantā “Valsts tiesību akti par papildu obligātajām ziņām” ir paredzēts:
“1. Papildus 9. panta 1. punktā un 10. pantā minētajām obligātajām ziņām dalībvalstis var saskaņā ar 45. pantā paredzēto procedūru pieņemt tiesību aktus, kas nosaka papildu obligātās ziņas īpašiem pārtikas veidiem vai kategorijām, pamatojoties uz vismaz vienu no turpmāk norādītajiem iemesliem:
a) sabiedrības veselības aizsardzība;
b) patērētāju tiesību aizsardzība;
c) krāpšanas novēršana;
d) rūpniecisko un komerciālo īpašumtiesību, izcelsmes norāžu, reģistrēta izcelsmes apzīmējuma aizsardzība un negodīgas konkurences novēršana.
2. Izmantojot 1. punktu, dalībvalstis var ieviest pasākumus attiecībā uz obligātu pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi vienīgi tad, ja ir pierādīta saikne starp pārtikas produkta noteiktām īpašībām un tās izcelsmi. Ziņojot Komisijai par šādiem pasākumiem, dalībvalstis sniedz pierādījums, ka lielākā daļa patērētāju piešķir būtisku nozīmi šai informācijai.”
2. Muitas kodekss
17. Regulas Nr. 1169/2011 pieņemšanas laikā Kopienas Muitas kodeksa 23. panta 1. punktā bija paredzēts, ka “kādas valsts izcelsme ir precēm, kas pilnīgi iegūtas vai saražotas minētajā valstī”. Kopienas Muitas kodeksa 24. pantā bija precizēts, ka “izcelsmes valsts precēm, kuru ražošanā iesaistīta vairāk nekā viena valsts, ir tā, kurā šim nolūkam apgādātā ražotavā notikusi pēdējā būtiskā ekonomiski pamatotā pārstrāde vai apstrāde, kas beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija”.
18. Kopienas Muitas kodekss tika atcelts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (3) (turpmāk tekstā – “Savienības Muitas kodekss”). Saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 286. panta 3. punktu atsauces uz Kopienas Muitas kodeksu citos Savienības aktos ir jāsaprot kā atsauces uz atbilstošām Savienības Muitas kodeksa normām.
19. Savienības Muitas kodeksa 60. pants, kurš stājās spēkā 2016. gada 1. maijā (4), būtībā atbilst iepriekš Kopienas Muitas kodeksa 23. panta 1. punktā un 24. pantā paredzētajām normām. Atbilstoši jaunās normas 1. punktam “preces, kas pilnībā iegūtas kādā valstī vai teritorijā, uzskata par precēm ar šīs valsts vai teritorijas izcelsmi.” 2. punktā ir noteikts, ka “precēm, kuru ražošanā iesaistīta vairāk nekā viena valsts vai teritorija, par izcelsmes valsti uzskata valsti vai teritoriju, kurā ir notikusi to pēdējā nozīmīgā, ekonomiski pamatotā pārstrāde vai apstrāde šim nolūkam aprīkotā uzņēmumā, kura beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija”.
3. Eiropas Komisijas Skaidrojošais paziņojums par tādu preču izcelsmes norādi, ko ieved no Izraēlas kopš 1967. gada jūnija okupētajām teritorijām
20. 2015. gada 12. novembrī Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī Eiropas Komisija publicēja paziņojumu “Eiropas Komisijas 2015. gada 12. novembra Skaidrojošais paziņojums par tādu preču izcelsmes norādi, ko ieved no Izraēlas kopš 1967. gada jūnija okupētajām teritorijām” (5) (turpmāk tekstā – “Skaidrojošais paziņojums”).
21. Šādu pieeju Komisija pamato ar faktu, ka “patērētājiem, ekonomikas dalībniekiem un valsts iestādēm [..] ir vajadzīga skaidrība attiecībā uz spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem par tādu produktu izcelsmes informāciju, kurus ieved no Izraēlas okupētajām teritorijām” (6).Tā mērķis ir “arī nodrošināt, lai tiktu ievērotas Savienības nostājas un saistības saskaņā ar starptautisko tiesību normām par to, ka Savienība neatzīst Izraēlas suverēno varu Izraēlas kopš 1967. gada jūnija okupētajās teritorijās” (7).
22. Tādēļ Skaidrojošā paziņojuma beigās Komisija uzskata:
“7) Tā kā saskaņā ar starptautisko tiesību normām Golānas augstienes un Rietumkrasts (ieskaitot Austrumjeruzalemi) neietilpst Izraēlas teritorijā, tiek uzskatīts, ka norāde “Produkts no Izraēlas” ir nepareiza un maldinoša atsaucēs minēto tiesību aktu nozīmē.
8) Ja izcelsme ir jānorāda obligāti, būs jāizmanto cits apzīmējums, kurā ir ņemts vērā minēto teritoriju visbiežāk zināmais nosaukums.
9) Norāde, kas nemaldinātu par ģeogrāfisko izcelsmi un vienlaikus atbilstu starptautiskajai praksei, attiecībā uz produktiem no Palestīnas, kuru izcelsme nav no apmetnēm, varētu būt “produkts no Rietumkrasta (palestīniešu produkts)”, “produkts no Gazas joslas” vai “produkts no Palestīnas”.
10) Produktiem no Rietumkrasta vai Golānas augstienēm, kuru izcelsme ir apmetnēs, nebūtu pieņemama norāde, kurā minēts tikai “produkts no Golānas augstienēm” vai “produkts no Rietumkrasta”. Pat ja šāda norāde apzīmētu plašāku produkta izcelsmes zonu vai teritoriju, papildu ģeogrāfiskās informācijas neminēšana, ka produkts ir no izraēliešu apmetnēm, maldinātu patērētāju par šā produkta patieso izcelsmi. Šādos gadījumos iekavās ir jāpievieno, piemēram, apzīmējums “no izraēliešu apmetnes” vai tamlīdzīgs apzīmējums. Tāpēc varētu izmantot tādus apzīmējumus kā “produkts no Golānas augstienēm (no izraēliešu apmetnes)” vai “produkts no Rietumkrasta (no izraēliešu apmetnes)”.”
B. Francijas tiesības
23. Atsaucoties uz Regulu Nr. 1169/2011, ekonomikas un finanšu ministrs 2016. gada 24. novembrī Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī publicēja Atzinumu saimnieciskās darbības subjektiem saistībā ar preču, kuru izcelsme ir no teritorijām, ko Izraēla okupējusi kopš 1967. gada jūnija, izcelsmes norādīšanu (Avis aux opérateurs économiques relatifs à l’indication de l’origine des marchandises issues des territoires occupés par Israël depuis 1967) (8) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais atzinums”).
24. Apstrīdētais atzinums ir formulēts šādi:
“Regulā [Nr. 1169/2011] ir paredzēts, ka marķējumā iekļautajām ziņām jābūt godīgām. Tās nedrīkst radīt apdraudējumu, ka patērētājs varētu tikt maldināts, it īpaši attiecībā uz produktu izcelsmi. Tādēļ pārtikas produktiem no Izraēlas okupētajām teritorijām jābūt marķētiem tā, lai atspoguļotu šo izcelsmi.
Līdz ar to Direction générale de la Concurrence, de la consommation et de la répression des fraudes du ministère de l’Économie et des Finances (GCCRF) vērš uzņēmēju uzmanību uz Skaidrojošo paziņojumu.
Tajā jo īpaši norādīts, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Golānas augstienes un Rietumkrasts, ieskaitot Austrumjeruzalemi, nav Izraēlas daļa. Tātad, lai nemaldinātu patērētāju, pārtikas produktu marķējumā ir pareizi jānorāda precīza produktu izcelsme neatkarīgi no tā, vai tās norādīšana saskaņā ar Kopienas noteikumiem ir obligāta vai arī uzņēmējs to pievieno brīvprātīgi.
Attiecībā uz produktiem no Rietumkrasta vai Golānas augstienēm, kuru izcelsme ir no apmetnēm, atsauce, kas aprobežojas tikai ar “produkts, kura izcelsme ir Golānas augstienes” vai “produkts, kura izcelsme ir Rietumkrasts”, nav pieļaujama. Lai gan šie termini attiecas uz plašāku apgabalu vai teritoriju, kurā atrodas produkta izcelsmes vieta, papildu ģeogrāfiskas informācijas nenorādīšana par to, ka produkta izcelsme ir no Izraēlas apmetnēm, var maldināt patērētāju par patieso produkta izcelsmi. Šādos gadījumos nepieciešams iekavās papildus norādīt terminu “Izraēlas apmetne” vai tam līdzvērtīgu. Tādējādi var lietot terminus “produkts, kura izcelsme ir Golānas augstienes (Izraēlas apmetne)” vai “produkts, kura izcelsme ir Rietumkrasts (Izraēlas apmetne).”
IV. Pamatlietas rašanās fakti
25. Ar apstrīdēto atzinumu Francijas ekonomikas un finanšu ministrs, atsaucoties uz Regulu Nr. 1169/2011, ir precizējis terminus, kurus var vai nevar izmantot produktiem no teritorijām, ko Izraēla okupējusi kopš 1967. gada.
26. Organisation juive européenne un Psagot (sabiedrība, kas specializējas vīna dārzu izmantošanā, kuri atrodas tieši Izraēlas okupētajās teritorijās) divos prasības pieteikumos prasa apstrīdētā atzinuma atcelšanu, jo tas esot ultra vires.
27. Iesniedzējtiesa uzskata, ka apstrīdētā atzinuma atbilstības Regulai Nr. 1169/2011 novērtējums ir atkarīgs no tā, vai attiecībā uz produktu, kura izcelsme ir Izraēlas kopš 1967. gada okupētājās teritorijās, Savienības tiesībās ir prasīts norādīt šo teritoriju un gadījumā, ja produkts nāk no Izraēlas apmetnes, norādīt arī to, vai arī – ja tas tā nav – vai Regula Nr. 1169/2011 ļauj dalībvalstij noteikt, ka uz šādiem produktiem ir jābūt šādam marķējumam.
V. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā
28. Šajā kontekstā ar 2018. gada 30. maija lēmumu, kas Tiesā saņemts 2018. gada 4. jūnijā, Conseil d’État (Valsts padome, Francija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“Vai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām, konkrēti, [..] Regulu Nr. 1169/2011 [..], ja norāde par produkta, kas ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, izcelsmi ir obligāta, tad attiecībā uz produktu, kas nāk no teritorijas, kuru Izraēla okupējusi kopš 1967. gada, ir pienākums minēt šo teritoriju, kā arī norādi, kas precizē, ka produkts nāk no Izraēlas kolonijas, ja tas tā ir attiecīgajā gadījumā? Ja šāda pienākuma nav, vai atbilstoši [Regulas Nr. 1169/2011] tiesību normām, it īpaši tās VI nodaļas normām, dalībvalsts var pieprasīt šādas norādes?”
29. Rakstveida apsvērumus iesniedza Organisation juive européenne, Psagot, Francijas, Zviedrijas, Īrijas un Nīderlandes valdības un Eiropas Komisija. Visas puses, izņemot Nīderlandes valdību, sniedza mutvārdu argumentus Tiesai 2019. gada 9. aprīļa sēdē.
VI. Vērtējums
A. Par pirmo jautājumu
30. Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesībās, it īpaši Regulā Nr. 1169/2011, jautājumā par marķēšanu ir uzlikts pienākums norādīt produkta, kas nāk no teritorijas, kuru Izraēla okupējusi kopš 1967. gada, izcelsmi, un, ja atbilde ir apstiprinoša, cik plaša ir šī marķēšanas prasība.
1. “Izcelsmes valsts” un “izcelsmes vietas” nozīme
31. Saskaņā ar Regulas Nr. 1169/2011 9. un 26. pantu izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšana ir obligāta, ja “tās nenorādīšana var maldināt patērētāju attiecībā uz pārtikas produkta īsto izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu”. Tādēļ, pirmkārt, ir nepieciešams noteikt terminu “izcelsmes valsts” un “izcelsmes vieta” nozīmi.
32. “Izcelsmes vieta” ir definēta Regulas Nr. 1169/2011 2. panta 2. punkta g) apakšpunktā, turpretī “izcelsmes valsts” ir definēta, atsaucoties uz Kopienas Muitas kodeksa 23. līdz 26. pantu.
33. Kā Tiesai jau ir bijusi izdevība skaidrot saistībā ar Kopienas Muitas kodeksa 24. pantu, šajās normās ir paredzēta vienota preču izcelsmes jēdziena definīcija, bet tās neattiecas uz patērētājiem sniedzamās informācijas saturu (9). Tādēļ “izcelsmes valsts” Regulas Nr. 1169/2011 izpratnē aptver tikai preces, kuru izcelsme ir valstī, tai skaitā tās teritoriālajā jūrā.
34. Papildus minētajam Regulas Nr. 1169/2011 2. panta 2. punkta g) apakšpunktā arī ir paredzēts, ka “pārtikas apritē iesaistīta uzņēmēja vārds un uzvārds, uzņēmuma nosaukums vai adrese uz etiķetes neaizstāj norādi uz attiecīgā pārtikas produkta izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu šīs regulas nozīmē”. Ņemot vērā šo formulējumu, ir skaidrs, ka atsauce uz “izcelsmes vietu” katrā ziņā attiecas uz tādu vietu, kas nav ne valsts, ne arī pārtikas apritē iesaistīta uzņēmēja adrese, kura norādīta uz etiķetes.
35. Vārds “vieta” ir vienkāršs vārds, kas tā parastajā nozīmē attiecas uz telpisku novietojumu, ar kura palīdzību ir iespējams noteikt kāda vai kaut kā atrašanās vietu (10). No tā izriet, ka termins “izcelsmes valsts” Regulas Nr. 1169/2011 izpratnē attiecas uz valsti, tai skaitā tās teritoriālo jūru (11), turpretim termins “izcelsmes vieta” attiecas uz ģeogrāfisku vietu, kura ir mazāka nekā valsts un lielāka nekā precīza ēkas atrašanās vieta (12).
36. Tomēr, papildus minētajam, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (13).
37. Pirmkārt, Regulas Nr. 1169/2011 mērķis nepārprotami ir noteikts 1. pantā: ES likumdevēja mērķis ir “saistībā ar pārtikas produktu informāciju nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, ņemot vērā patērētāju uztveres atšķirības un viņu vajadzības pēc informācijas” (14). Acīmredzot šeit uzsvars ir uz patērētāja vajadzību pēc informācijas.
38. Nevar noliegt, ka Regula Nr. 1169/2011 nodrošina arī veselības aizsardzību. Tās 3. apsvērumā ir noteikts, ka “nolūkā sasniegt augstu patērētāju veselības aizsardzības līmeni un garantēt viņu tiesības uz informāciju būtu jānodrošina patērētāju pienācīga informētība par uzturā lietoto pārtiku”. Tomēr papildus faktam, ka šajā apsvērumā patērētāju veselības aizsardzība un tiesības uz informāciju ir uzskatītas par vienlīdz svarīgām, šis pats apsvērums apstiprina, ka Regulas Nr. 1169/2011 tvērums ir daudz plašāks nekā tikai rūpes par veselību. 3. apsvērumā ir uzsvērts fakts, ka patērētāju izvēli inter alia var ietekmēt ne tikai veselības, bet arī ekonomiski, vides, sociāli un ētiski apsvērumi.
39. Ir pilnīgi skaidrs, ka modernā vidē daži pirkumi vairs nav balstīti vienīgi uz tādiem apsvērumiem kā cena vai noteikta patērētāju zīmola identitāte. Daudzu patērētāju gadījumā šādus pirkumus var ietekmēt arī vides, sociāli, politiski, kultūras vai ētiski apsvērumi (15).
40. Atgriežoties pie Regulas Nr. 1169/2011 26. panta teksta un īpašā pienākuma attiecībā uz “izcelsmes valsti” vai “izcelsmes vietu”, jāatzīst arī, ka šajā normā nav norādes par veselības jautājumiem. Tieši pretēji – attiecībā uz maldināšanas risku saistībā ar patieso pārtikas izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu Regulas Nr. 1169/2011 26. pants ir neitrāls.
41. Otrkārt, nosakot termina “izcelsmes vieta” tvērumu, svarīgs ir arī Regulas Nr. 1169/2011 9. panta konteksts. Tik tiešām, norma, kurā uzskaitītas obligātās ziņas, ir Regulas Nr. 1169/2011 IV nodaļas “Obligātā pārtikas produktu informācija” pirmais pants. Pirms IV nodaļas II nodaļā ir noteikti daži “pārtikas produktu informācijas vispārīgie principi”, turpretim III nodaļa nosaka “vispārīgas prasības attiecībā uz pārtikas produktu informāciju un pārtikas apritē iesaistīto uzņēmumu atbildību”.
42. Šajā sakarā, kā jau iepriekš esmu teicis, jāatzīmē, ka Regulas Nr. 1169/2011 II nodaļas pirmajā pantā, proti, 3. panta 1. punktā, ir uzsvērta nepieciešamība nodrošināt patērētājiem veikt apzinātu izvēli un droši lietot uzturā pārtiku, “īpaši attiecībā uz veselības, ekonomiskiem, vides, sociāliem un ētiskiem apsvērumiem” (16). Papildus minētajam Regulas Nr. 1169/2011 4. panta 2. punktā ir papildināts, ka “gadījumos, kad tiek izvērtēta nepieciešamība piemērot obligāto pārtikas produktu informāciju un lai patērētājiem dotu iespēju veikt apzinātu izvēli, ņem vērā lielākās daļas patērētāju vidū plaši izplatīto vajadzību pēc noteiktas informācijas, kurai viņi piešķir lielu nozīmi” (17). Visbeidzot, Regulas Nr. 1169/2011 IV nodaļas 7. panta 2. punktā ir noteikts, ka “pārtikas produktu informācija ir precīza, skaidra un patērētājam viegli saprotama” (18).
43. Var apgalvot, ka, skatot atsevišķi, termina “izcelsmes vieta” burtiska interpretācija varētu liecināt par norādi, kas attiecas tikai uz ģeogrāfisku apgabalu. Taču šos vārdus nevar interpretēt atrauti no pārējā tiesību akta teksta un tā mērķa. Šeit būtu nepieciešams vērst uzmanību uz Regulas Nr. 1169/2011 26. panta neitrālo formulējumu, likumdevējam akcentējot nepieciešamību nodrošināt patērētājiem augstu informētības līmeni, plašu spektru ar šiem patērētājiem, iespējams, nozīmīgiem apsvērumiem, kā arī pienākumu nodrošināt precīzu, skaidru un patērētājam viegli saprotamu informāciju. Visi šie apsvērumi vedina uz tādu jēdziena “izcelsmes vieta” interpretāciju, kura obligāti neattiecas tikai uz tīri ģeogrāfisku norādi.
44. Citiem vārdiem, lai gan termins “izcelsmes valsts” skaidri attiecas uz valstu nosaukumiem un teritoriālo jūru, Regulas Nr. 1169/2011 2. panta 2. punkta g) apakšpunkts ļauj noteikt pārtikas produkta “izcelsmes vietu”, izmantojot vārdus, kuri noteikti neaprobežojas tikai ar attiecīgā ģeogrāfiskā apgabala nosaukumu, jo īpaši tādā gadījumā, ja ģeogrāfiskā norāde viena pati varētu būt maldinoša.
2. Pienākums norādīt tāda produkta izcelsmi, kas nāk no teritorijas, kuru Izraēla okupējusi kopš 1967. gada
45. Ņemot vērā šādas terminu “izcelsmes valsts” un “izcelsmes vieta” definīcijas, jautājums drīzāk ir šāds: vai tas, ka uz pārtikas produkta, kura izcelsme ir teritorija, ko Izraēla okupējusi kopš 1967. gada, nav norādīta tā izcelsme vai izcelsmes vieta Regulas Nr. 1169/2011 izpratnē, varētu maldināt patērētāju?
46. Atbilde uz šo jautājumu jāmeklē Regulas Nr. 1169/2011 3. panta 1. punktā. Tieši šajā normā ir paredzēti kritēriji, kuri var ietekmēt patērētāju izvēli: noteikumi par pārtikas produktu informāciju paredz nodrošināt augstu patērētāju veselības un interešu aizsardzības līmeni un radīt pamatu tam, lai galapatērētāji varētu veikt apzinātu izvēli un droši lietot uzturā pārtiku, īpaši attiecībā uz veselības, ekonomiskiem, vides, sociāliem un ētiskiem apsvērumiem. Turklāt, kā izriet no Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 1. punkta, ir jāņem vērā patērētāju uztveres atšķirības un viņu vajadzības pēc informācijas.
47. Papildus minētajam jānorāda, ka iespēja tikt maldinātam etiķetē sniegta apraksta dēļ ir jāvērtē no “vidusmēra patērētāja” viedokļa, un tas noteikti nenozīmē vienkārši jebkuru patērētāju. Tieši pretēji, vidusmēra patērētājs ir tāds, kurš ir “vidēji informēts un saprātīgi uzmanīgs un zinošs [..] par pārtikas produkta izcelsmi, pirmavotu un kvalitāti” (19).
48. Nozīme ir katram no šiem terminiem. Ja vidusmēra patērētājs ir vien “saprātīgi informēts”, tad viņš ir arī “saprātīgi uzmanīgs un zinošs”. Pretēji pirmajam vidusmēra patērētāja definīcijas elementam, kurš šķietami pieļauj zināmu pasivitāti, otrais elements norāda uz attiecīgā patērētāja pozitīvo pieeju un trešais – uz lielāku interesi par informāciju un attiecīgi arī detalizētākas zināšanas. Citiem vārdiem, ja vidusmēra patērētājs ir saprātīgi informēts, tad tas ir pateicoties viņa paša rīcībai (20).
49. Šādos apstākļos nevar izslēgt, ka situācija, kad okupācijas vara ir okupējusi teritoriju – a fortiori, ja teritorijas okupāciju pavada apmetņu izveidošana –, var būt nozīmīgs faktors, kad saprātīgi informēts un saprātīgi uzmanīgs un zinošs patērētājs pieņem lēmumu, kontekstā arī ar to, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 1. punktu un 3. panta 1. punktu ir jāņem vērā patērētāju uztveres atšķirības un viņu vajadzības pēc informācijas, tai skaitā ētiskie apsvērumi.
50. Šai ziņā – pretēji Organisation juive européenne 2019. gada 9. aprīļa tiesas sēdē izvirzītajam argumentam – es neuzskatu, ka atsauce uz “ētiskiem apsvērumiem” Regulā Nr. 1169/2011 attiecas uz tīri ētiskiem apsvērumiem tikai pārtikas patēriņa kontekstā. Bez šaubām, patērētāji, ļoti iespējams, varētu iebilst pret noteiktu pārtikas produktu lietošanu savas reliģiskās vai ētiskās pārliecības dēļ (piemēram, veģetārisms). Tik pat labi varētu arī iedomāties apstākļus, kuros patērētāji varētu iebilst pret noteiktu pārtikas produktu lietošanu izturēšanās pret dzīvniekiem dēļ vai nu kopumā, vai arī pirms to nokaušanas. Neskatoties uz to, informācija par izcelsmes valsti reti kad varētu palīdzēt, piemēram, patērētājam, kurš iebilst pret gaļas produktu klātbūtni pārtikā, ko tas vēlas patērēt.
51. Manuprāt, atsauce uz “ētiskiem apsvērumiem” kontekstā ar izcelsmes valsts norādīšanu ir vienkārši atsauce uz tiem plašākajiem ētiskajiem apsvērumiem, kuri noteiktiem patērētājiem varētu palīdzēt apzināties viņa uzskatus pirms pirkuma veikšanas. Tāpat kā daudzi Eiropas patērētāji pirms 1994. gada aparteīda ēras iebilda pret Dienvidāfrikas preču iegādi, mūsdienu patērētāji uz līdzīga pamata var iebilst pret preču iegādi no noteiktas valsts, piemēram, tāpēc, ka tā nav demokrātiska vai tā īsteno noteiktu politisku vai sociālu rīcības plānu, kuru šis patērētājs, izrādās, uzskata par nosodāmu vai pretrunīgu. Kontekstā ar Izraēlas politiku pret Okupētajām teritorijām un apmetnēm, iespējams, ka ir daži patērētāji, kuri iebilst pret tādu produktu iegādi, kas nāk no šim teritorijām tieši tādēļ, ka okupācija un apmetnes nepārprotami noved pie starptautisko tiesību pārkāpuma. Tas, bez šaubām, nav Tiesas uzdevums atzīt vai neatzīt šādu patērētāja izdarītu izvēli, tā vietā ir pietiekami pateikt, ka starptautisko tiesību pārkāpums ir tāds ētisks apsvērums, kuru Savienības tiesību akti ir atzinuši par leģitīmu kontekstā ar informācijas pieprasīšanu par izcelsmes valsti.
52. Daudzi – ne tikai ierobežota ekspertu grupa, kuri specializējas starptautisko tiesību vai diplomātijas jomā, – uzskata, ka pakļaušanās starptautisko tiesību prasībām spēlē būtisku lomu starptautiskā miera un drošības nodrošināšanā un tā ir taisnīguma vēstnesis citādi netaisnajā pasaulē. Minētais, iespējams, ir īpaši patiess kontekstā ar tiem Savienības pilsoņiem, no kuriem daži pat savas dzīves laikā ir pieredzējuši brutāla spēka destruktīvo ietekmi laikmetā, kad dažas valstis bija nonākušas pie uzskata, ka starptautiskās tiesības ir tikai tukšs solījums pasaules apspiestajiem un neaizsargātajiem un ka tās nesodīti drīkst neievērot.
53. Attiecīgi, raugoties no starptautisko tiesību viedokļa, šo teritoriju okupācija no Izraēlas puses ir nelikumīga. Apmetņu politika attiecībā uz šīm teritorijām arī ir skaidrs starptautisko tiesību pārkāpums, jo Ženēvas Konvencijas par civilpersonu aizsardzību karadarbības laikā (21) (turpmāk tekstā – “Ceturtā Ženēvas konvencija”) 49. pantā ir paredzēts, ka okupētāja valsts (šajā gadījumā – Izraēla) nedrīkst “deportēt vai pārvietot daļu tās civiliedzīvotāju uz teritoriju, ko tā ir okupējusi.”
54. Savā Konsultatīvajā viedoklī par žoga būvniecību okupētajā palestīniešu teritorijā Starptautiskā tiesa secināja, ka šī norma “[..] aizliedz ne tikai tādu iedzīvotāju deportāciju vai piespiedu pārvietošanu, kāda tika īstenota Otrā pasaules kara laikā, bet arī jebkādus okupētājas valsts pasākumus, kuru mērķis ir organizēt vai veicināt daļas tās iedzīvotāju pārvietošanu uz teritoriju, ko tā ir okupējusi. Šai ziņā Tiesai sniegtā informācija parāda, ka kopš 1977. gada Izraēla ir īstenojusi politiku un attīstījusi praksi, kas saistīta ar apmetņu izveidošanu okupētajās Palestīnas teritorijās, pretēji nupat citētajam 49. panta 6. punktam. Drošības padome tādējādi uzskata, ka šādai politikai un praksei nav “juridiska spēka”. Tā ir arī aicinājusi “Izraēlu kā okupētāju valsti apzinīgi ievērot” Ceturto Ženēvas konvenciju un “atcelt tās iepriekšējos pasākumus un atturēties no jebkādu pasākumu veikšanas, kuru rezultātā manītos kopš 1967. gada okupēto arābu teritoriju, tajā skaitā Jeruzalemes, tiesiskais statuss vai ģeogrāfiskais raksturs, un kas būtiski ietekmētu šo teritoriju demogrāfisko struktūru, un, jo īpaši, nepārvietot daļu savu civiliedzīvotāju uz okupētajām arābu teritorijām” (rezolūcija 446 (1979), 1979. gada 22. marts). Padome savu pozīciju atkārtoti apstiprināja ar 1979. gada 20. jūlija rezolūciju 452 (1979) un ar 1980. gada 1. marta rezolūciju 465 (1980). Pēdējā gadījumā tā raksturoja “Izraēlas politiku un darbības, izmitinot daļu savu iedzīvotāju un jauno imigrantu [okupētajās] teritorijās kā Ceturtās Ženēvas konvencijas “kliedzošu pārkāpumu”. Tiesa secina, ka Izraēlas apmetnes Okupētajās Palestīnas teritorijās (ieskaitot Austrumjeruzalemi) ir izveidotas, pārkāpjot starptautiskās tiesības (22)”.
55. Šī rindkopa runā pati par sevi. Tā neapšaubāmi parāda, ka Izraēlas apmetņu politika tiek uzskatīta par nepārprotamu starptautisko tiesību pārkāpumu, jo īpaši pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām (23), kas juridiski ir erga omnes piemērojamas tiesības saskaņā ar Starptautiskās tiesas (24) un Tiesas (25) viedokli. Līdzīgu viedokli regulāri ir paudusi arī Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) (26).
56. Šādos apstākļos gandrīz nav pārsteigums, ka labi informēti un saprātīgi uzmanīgi un zinoši patērētāji to var uzskatīt par ētisku apsvērumu, kas ietekmē viņu patērētāju izvēles, attiecībā uz kurām viņiem var būt nepieciešama papildu informācija.
57. Papildus minētajam var piebilst, ka Tiesa pati savā spriedumā Brita (27) – jāatzīst gan, ka par īpašu Savienības tiesību aspektu, proti, attiecīgo asociācijas nolīgumu starp ES un Izraēlu (28) un ES un Palestīnas atbrīvošanas organizāciju (29) piemērošanas jomu – jau ir atzinusi, ka ir nepieciešams skaidri nošķirt produktus, kuru izcelsme ir Izraēlas teritorijā, no tiem, kuru izcelsme ir Rietumkrastā.
58. Šī analīze atbilst arī LES 3. panta 5. punktam, saskaņā ar kuru Savienība veicinās “starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu [..], tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus”. Tā atbilst arī ANODPR Nr. 2334 (2016), kura “aicina visas valstis [..] savā rīcībā ievērot atšķirību starp Izraēlas valsts teritoriju un kopš 1967. gada okupētajām teritorijām” (30).
59. Attiecīgi nākas secināt, ka gadījumā, ja uz pārtikas produkta, kura izcelsme ir teritorija, ko ir okupējusi Izraēla – un jebkurā gadījumā, ja tā ir apmetnes kolonija –, nav norādīta šī produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta, tas var maldināt patērētāju jautājumā par patieso pārtikas produkta izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu.
60. Ievērojot visus minētos iemeslus, es uzskatu, ka šīs informācijas norādīšana saskaņā ar Regulas Nr. 1169/2011 9. panta 1. punkta i) apakšpunktu un 26. panta 2. punkta a) apakšpunktu kļūst obligāta.
3. UK Supreme Court [Apvienotās Karalistes Augstākās tiesas] spriedums Richardson v. Director of Public Prosecutions
61. Psagot pārstāvji lielā daļā balstījās uz 2014. gada 5. februāra Apvienotās Karalistes Augstākās tiesas spriedumu Richardson v. Director of Public Prosecutions (31). Tādēļ ir nepieciešams šo lietu aplūkot nedaudz sīkāk.
62. Šajā lietā apsūdzētie tika saukti pie kriminālatbildības par nelikumīgu iekļūšanu, kas, atbilstoši tiesas aprakstītajam, notika “nevardarbīga, bet stingra protesta laikā kādā Londonas veikalā”. Šajā veikalā tirgoja skaistumkopšanas produktus, kas iegūti no Nāves jūras minerālajām izejvielām. Apsūdzēto protesta pamatā bija tas, ka i) šos produktus ražoja Izraēlas sabiedrība Izraēlas apmetnē Rietumkrastā netālu no Nāves jūras, precīzāk – Okupētajās teritorijās, un ii) rūpnīcā esot strādājuši cilvēki no Izraēlas, kurus Izraēlas valdība bija pamudinājusi tur apmesties.
63. Viens no izvirzītajiem aizstāvības argumentiem bija, ka uz veikalā tirgotajiem produktiem bija marķējums “Izgatavots Dead Sea Laboratories Ltd, Nāves jūra, Izraēla”. Tika apgalvots, ka tas ir nepatiess un maldinošs marķējums tādēļ, ka Okupētās teritorijas ne starptautiski, ne Apvienotajā Karalistē nav atzītas par Izraēlas daļu. Apsūdzētie attiecīgi apgalvoja, ka sabiedrība, kas pārvaldīja veikalu, bija atbildīga par noteiktiem marķēšanas noteikumu pārkāpumiem.
64. Galvenais pārkāpums šajā sakarā bija neatbilstība noteiktiem Apvienotās Karalistes noteikumiem, ar kuriem bija transponēta Negodīgas komercprakses direktīva (32). Attiecīgā pārkāpuma būtība bija tādu darbību veikšana, kas uzskatāma par “maldinošas komercprakses īstenošanu” (33).
65. Strīds vietējā tiesā (rajona tiesā) bija par to, ka veikalā tirgotie produkti bija nepareizi marķēti attiecībā uz to ģeogrāfisko izcelsmi, tādēļ ka uz tiem bija marķējums “Izgatavots Dead Sea Laboratories Ltd, Nāves jūra, Izraēla”. Tādējādi tika apgalvots, ka produkti nāk no Izraēlas, lai gan tas tā nebija, jo to izcelsme bija no Okupētajām teritorijām.
66. Nepievēršot uzmanību tam, ka atbilstoši Augstākās tiesas visbeidzot nospriestajam nepareizi marķētu preču tirgošana saskaņā ar noteikumiem nav uzskatāma par pārkāpumu, ir svarīgi uzsvērt, ka vietējā tiesa secināja, ka nav pamata apgalvot, ka vidusmēra patērētājs tiktu maldināts pieņemt lēmumu veikt darījumu (tas ir, pirkt produktu), ja citādi tas tā nedarītu, tikai tādēļ, ka par produkta rašanās vietu konstitucionāli vai politiski ir uzdota attēlota Izraēla, kaut gan patiesībā tā ir Okupētajās teritorijās; galu galā, kā avots pareizi bija norādīta Nāves jūra. Rajona tiesnesis secināja, ka “neatkarīgi no tā, vai sniegtā informācija ir vai nav nepatiesa [..], es uzskatu, ka to cilvēku skaits, kuru lēmuma pieņemšanu par apgalvotā Izraēlas produkta pirkšanu būtu ietekmējis tas, ka viņi zina par tā patieso izcelsmi, būtu stipri mazāks nekā cilvēku skaits, kas nepieciešams, lai viņus varētu uzskatīt par “vidusmēra patērētāju”. Ja iespējamais pircējs ir kāds, kurš vispār vēlas pirkt Izraēlas preces, tad būtu ļoti neliela kategorija tādu pircēju, kuru lēmums par preces pirkšanu atšķirtos, ja preces nāktu no okupētajām teritorijām”. Augstākā tiesa nosprieda, ka šis secinājums “rajona tiesnesim no esošajiem pierādījumiem bija skaidrs, un tas apgāž apgalvojumu, ka būtu veikts pārkāpums”.
67. Savukārt es tomēr uzskatu, ka šis spriedums daudz nepalīdz. Šī lieta patiesībā attiecas uz nelikumīgu iekļūšanu veikala telpās, sakarā ar ko apsūdzēto aizstāvība nolūkā attaisnot viņu rīcību izvirzīja visai dīvainus, bet atjautīgus argumentus. Turklāt pēc tam šo lietu no likumības viedokļa skatīja Augstākā tiesa, un, kas būtiski, to ierobežoja zemākas instances tiesas konstatētie faktiskie apstākļi.
68. Es arī nevaru katrā ziņā piekrist rajona tiesneša apsvērumiem. Uzskatu, ka var būt arī daudz tādu iespējamo patērētāju, kuri ir gatavi iegādāties Izraēlas preces (tas ir, preces, kas ražotas līdz 1967. gadam starptautiski atzītajās Izraēlas robežās), bet kuri vilcinātos vai pat iebilstu pret priekšlikumu iegādāties preces, kuru izcelsme ir teritorijās, ko kopš 1967. gada ir okupējusi Izraēla, vai – attiecīgos gadījumos – šajās teritorijās esošajās apmetnēs.
4. Pienākuma norādīt tāda pārtikas produkta izcelsmi, kas nāk no Izraēlas kopš 1967. gada okupētas teritorijas, apjoms
69. Pēdējā problēma, kuru nepieciešams atrisināt, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu, ir noteikt pienākuma norādīt tāda pārtikas produkta izcelsmi, kas nāk no Izraēlas kopš 1967. gada okupētas teritorijas, apjomu, citiem vārdiem, jautājums par obligātās norādes tekstu.
70. Šai ziņā ir svarīgi ņemt vērā Regulas Nr. 1169/2011 7. pantu. Saskaņā ar šīs normas pirmo punktu pārtikas produktu informācija nedrīkst būt maldinoša, jo īpaši par pārtikas produktiem raksturīgajām pazīmēm, tostarp attiecībā uz izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu.
71. Balstoties uz Direktīvā 2000/13 (34) (atcelta ar Regulu Nr. 1169/2011) ietvertas līdzīgas normas interpretāciju, var teikt, ka Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punktā ir uzlikts pienākums sniegt patērētājam pareizu, neitrālu un objektīvu informāciju, kas nav maldinoša (35). Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 2. punktā ir papildināts, ka pārtikas produktu informācija ir precīza, skaidra un patērētājam viegli saprotama.
72. Šajā kontekstā, kā jau ģenerāladvokāts Ž. Mišo [J. Mischo] īpaši precīzi ir izskaidrojis secinājumos lietā Gut Springenheide un Tusky (C‑210/96, EU:C:1998:102), ir nepieciešams atšķirt objektīvi patiesu informāciju, objektīvi nepatiesu informāciju un tādu informāciju, kas ir objektīvi patiesa, bet kura var maldināt patērētāju, jo tā neatspoguļo visu patiesību (36). Ir taisnība, ka, “ja nesniegtā informācija var parādīt sniegto informāciju [nepārprotami] citā gaismā, ir jāsecina, ka patērētājs ir ticis maldināts (37)”.
73. Minētais arī pilnībā saskan ar “maldinošu darbību” definīciju Negodīgas komercprakses direktīvas izpratnē, kura saskaņā ar Regulas Nr. 1169/2011 5. apsvērumu ietver noteiktus aspektus attiecībā uz informācijas sniegšanu patērētājiem, lai nepieļautu maldinošu praksi vai informācijas noklusēšanu, un ir jāpapildina ar īpašiem noteikumiem attiecībā uz pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem. Saskaņā ar Negodīgas komercprakses direktīvas 6. pantu komercpraksi uzskata par maldinošu, “pat ja informācija ir faktiski pareiza, [bet] var likt [vidusmēra patērētājam] pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis”.
74. Turklāt, kā to parāda manas analīzes pirmā daļa, manuprāt, lai gan termins “izcelsmes valsts” skaidri atteicas uz valstu nosaukumiem un to teritoriālo jūru, Regulas Nr. 1169/2011 2. panta 2. punkta g) apakšpunkts pieļauj noteikt pārtikas produkta “izcelsmes vietu”, izmantojot vārdus, kuri nozīmē ne tikai attiecīgā ģeogrāfiskā apgabala nosaukumu.
75. Šādos apstākļos es uzskatu, ka produktiem no Rietumkrasta vai Golānas augstienēm, kuru izcelsme ir apmetnēs, nepietiek tikai ar norādi, kurā minēts “produkts no Rietumkrasta” vai “produkts no Golānas augstienēm”. Lai gan šāds apraksts varētu būt tehniski pareizs, manuprāt, tas tomēr var maldināt patērētāju. Šāds apraksts neatspoguļos visu patiesību jautājumā, kurš, ļoti iespējams, varētu ietekmēt patērētāja iepirkšanās paradumus.
76. Pārfrazējot Tiesas teikto spriedumā Severi (38), starp faktoriem, kuri jāņem vērā, lai novērtētu, vai marķējums pamatlietā varētu būt maldinošs, Izraēlas okupācija un apmetnes varētu būt “objektīvs faktors, kurš var ietekmēt to, ko sagaida saprātīgs patērētājs” (39).
77. Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka papildu termina “Izraēlas apmetnes” pievienošana produktu izcelsmes ģeogrāfiskajai identifikācijai ir vienīgais veids, kā atbilstoši Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. un 2. punkta prasībām nodrošināt pareizu un objektīvu, kā arī precīzu, skaidru un patērētājam viegli saprotamu informāciju.
78. Jēdziens “apmetne” ir radies situācijā, kad okupētāja valsts ir okupējusi kādu teritoriju. Šajā gadījumā šāda pieeja ir loģiska, jo Izraēla ir atzīta par “okupētāju valsti” starptautisko paražu tiesību un Ceturtās Ženēvas Konvencijas (40) izpratnē. Šie termini tiek regulāri lietoti, lai raksturotu pašreizējo situāciju attiecībā uz Okupētajām teritorijām (41). Lai gan es pieņemu, ka kaut kādā ziņā daži varētu uzskatīt, ka šādai terminoloģijai ir nedaudz nievājoša pieskaņa, šie tomēr ir plaši izmantoti termini, kurus vidusmēra patērētājs saprātīgi spētu saprast.
5. Secinājums par pirmo jautājumu
79. Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, jāsecina, ka Regulā Nr. 1169/2011 ir noteikts pienākums uz produkta, kura izcelsme ir no teritorijas, ko Izraēla ir okupējusi kopš 1967. gada, norādīt šīs teritorijas ģeogrāfisko nosaukumu un to, ka produkts nāk no Izraēlas apmetnes, ja tas konkrētajā gadījumā tā ir.
B. Alternatīvas atbildes gadījumā – otrais jautājums
80. Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1169/2011 normas ļauj dalībvalstij prasīt uz produkta, kura izcelsme ir teritorijā, ko Izraēla ir okupējusi kopš 1967. gada, norādīt tā izcelsmes teritoriju un papildus minētajam, ja šis produkts nāk no Izraēlas apmetnes, norādīt arī to.
81. Šo secinājumu atlikusī daļa turpinās, balstoties uz pieņēmumu – pretēji manam paša viedoklim –, ka minētajos apstākļos nav piemērojams Regulas Nr. 1169/2011 9. panta 1. punkta i) apakšpunkts un 26. pants.
82. Regulas Nr. 1169/2011 38. panta 1. punktā ir skaidri paredzēts, ka “jautājumos, kas īpaši saskaņoti ar šo regulu, dalībvalstis nedrīkst ne pieņemt, ne paturēt spēkā valsts pasākumus, ja vien tādas pilnvaras nav piešķirtas ar Savienības tiesību aktiem”. Gluži pretēji, no Regulas Nr. 1169/2011 38. panta 2. punkta izriet, ka dalībvalstis var noteikt valsts pasākumus jautājumos, kas nav konkrēti saskaņoti ar šo regulu, ar nosacījumu, ka tās neaizliedz, nekavē vai neierobežo tādu preču brīvu kustību, uz ko regula attiecas.
83. Tā kā Regulas Nr. 1169/2011 39. panta 2. punkts par valsts pasākumiem attiecībā uz papildu obligātajām ziņām ir īpaši veltīts valsts pasākumiem attiecībā uz izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšanu, ir jāatzīst, ka šāda veida papildu ziņas ar Regulu Nr. 1169/2011 nav pilnībā harmonizētas.
84. Tomēr atbilstoši Regulas Nr. 1169/2011 39. panta 2. punktam valsts pasākumi attiecībā uz obligāto pārtikas preču izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšanu ir atļauti, tikai ja ir “pierādīta saikne starp pārtikas produkta noteiktām īpašībām un tā izcelsmi”.
85. Šīs normas izpratnē nepietiek tikai ar to, ka izcelsmes valstij vai izcelsmes vietai pašai par sevi ir zināma nozīme patērētāju lēmumu pieņemšanā. Tieši pretēji – izcelsmes valstij vai izcelsmes vietai ir jābūt reālai ietekmei uz pašu produktu, jo īpaši uz attiecīgā pārtikas produkta kvalitāti.
86. Manuprāt, fakts, ka okupētāja valsts ir okupējusi kādu teritoriju vai ka noteiktu pārtikas preci ražo persona, kura dzīvo apmetnē, nevar piešķirt vai mainīt noteiktas pārtikas preces īpašības atkarībā no tās izcelsmes, vismaz ciktāl tas attiecas uz pārtikas produktiem, kuru izcelsme ir Okupētajās teritorijās.
87. Ievērojot iepriekšminētos apsvērumus, uzskatu par savu pienākumu secināt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1169/2011 39. panta 2. punktu dalībvalstīm nav tiesību prasīt norādīt produkta, kura izcelsme ir teritorijā, ko Izraēla okupējusi kopš 1967. gada, izcelsmes teritoriju, ne arī prasīt norādīt, ka šāds produkts nāk no Izraēlas apmetnes.
VII. Secinājumi
88. Es attiecīgi ierosinu Tiesai uz Conseil d’État (Valsts padome, Francija) uzdoto pirmo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1169/2011 (2011. gada 25. oktobris) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu, 9. panta 1. punkta i) apakšpunktā un 26. panta 2. punktā ir noteikts pienākums uz produkta, kura izcelsme ir teritorijā, ko Izraēla ir okupējusi kopš 1967. gada, norādīt šīs teritorijas ģeogrāfisko nosaukumu un to, ka produkts nāk no Izraēlas apmetnes, ja tas konkrētajā gadījumā tā ir.
89. Alternatīvas atbildes gadījumā, ja Tiesa neatzīst par pareizu manu pirmā jautājuma analīzi, ierosinu Tiesai uz otro jautājumu atbildēt šādi:
Saskaņā ar Regulas Nr. 1169/2011 39. panta 2. punktu dalībvalstīm nav tiesību prasīt norādīt produkta, kura izcelsme ir teritorijā, ko Izraēla okupējusi kopš 1967. gada, izcelsmes teritoriju, ne arī prasīt norādīt, ka šāds produkts nāk no Izraēlas apmetnes, jo nav pierādīta saikne starp okupētajās teritorijās ražota pārtikas produkta noteiktām īpašībām un tā izcelsmes vietu.