ĢENERĀLADVOKĀTA M. POJAREŠA MADURU [M. POIARES MADURO] SECINĀJUMI,
sniegti 2008. gada 16. janvārī (1)
Lieta C‑402/05 P
Yassin Abdullah Kadi
pret
Eiropas Savienības Padomi
un
Eiropas Kopienu Komisiju
1. Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Sankciju komiteja apelācijas sūdzības iesniedzēju šajā tiesvedībā identificēja kā personu, kura tiek turēta aizdomās par terorisma atbalstīšanu un kuras līdzekļi un citi finanšu resursi ir jāiesaldē. Pirmās instances tiesā apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīdēja tās regulas likumību, ar kuru Padome Kopienā ir ieviesusi iesaldēšanas kārtību. Viņš nesekmīgi centās apgalvot, ka Kopienas kompetencē nebija pieņemt šo regulu un ka turklāt šajā regulā nav ievērotas vairākas viņa pamattiesības. Būtībā ar tādu pašu pamatojumu viņš tagad lūdz Eiropas Kopienu Tiesu atcelt Pirmās instances tiesas spriedumu. Padome un Komisija nepiekrīt apelācijas sūdzības iesniedzējam abos aspektos. Tomēr būtiskākais ir, ka tās apgalvo, ka minētā regula ir nepieciešama, lai ieviestu saistošas Drošības padomes rezolūcijas, un ka attiecīgi Kopienu tiesām nevajadzētu izvērtēt tās atbilstību pamattiesībām. Būtībā tās apgalvo, ka tad, ja savu viedokli ir paudusi Drošības padome, Tiesai ir jāklusē.
I – Apelācijas sūdzības priekšvēsture
2. Kadi [Kadi] (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzējs”) dzīvesvieta ir Saūda Arābijā. 2001. gada 19. oktobrī viņš tika iekļauts Regulas Nr. 467/2001 I pielikumā paredzētajā sarakstā kā persona, kas tiek turēta aizdomās par terorisma atbalstīšanu (2). Tā rezultātā bija jāiesaldē visi viņa līdzekļi un citi finanšu resursi Kopienā. 2002. gada 27. maijā šo regulu atcēla un aizstāja ar Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002 (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”) (3). Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējs joprojām apstrīdētās regulas I pielikumā bija uzskaitīts kā persona, kura tiek turēta aizdomās par terorisma atbalstīšanu un kuras līdzekļi ir jāiesaldē.
3. Apstrīdētā regula tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 60., 301. un 308. pantu, lai Kopienā ieviestu Padomes Kopējo nostāju 2002/402/KĀDP (4). Šī kopējā nostāja savukārt atspoguļoja Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijas 1267(1999) (5), 1333(2000) (6) un 1390(2002) (7). Ņemot vērā, ka starptautiskā terorisma izskaušana ir būtiska starptautiskā miera un drošības uzturēšanai, Drošības padome pieņēma šīs rezolūcijas atbilstoši ANO Statūtu VII nodaļai.
4. Šajās rezolūcijās inter alia ir noteikts, ka visām valstīm ir jāveic pasākumi, lai iesaldētu līdzekļus un citus finanšu resursus, kas pieder personām un organizācijām, kuras ir saistītas ar Osamu bin Ladenu [Usama bin Laden], Al‑Qaida tīklu un Taliban, ko identificē Drošības padomes komiteja, kurā ietilpst visi tās dalībnieki (turpmāk tekstā – “Sankciju komiteja”). 2001. gada 8. martā Sankciju komiteja publicēja pirmo apkopoto to personu un organizāciju sarakstu, kuru līdzekļi bija iesaldējami. Kopš tā laika šis saraksts ir vairākkārt ticis grozīts un papildināts. Sankciju komiteja apelācijas sūdzības iesniedzēja vārdu pievienoja minētajam sarakstam 2001. gada 19. oktobrī.
5. 2002. gada 20. decembrī Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1452(2002), kas paredzēta, lai atvieglotu ar cīņu pret terorismu saistīto pienākumu ieviešanu. Šajā rezolūcijā ir paredzēti vairāki izņēmumi no līdzekļu iesaldēšanas pienākuma, ko uzliek Rezolūcijas 1267(1999), 1333(2000) un 1390(2002), kurus valstis var pieļaut humāniem mērķiem, ja par to ir ticis paziņots Sankciju komitejai un tā nav iebildusi vai dažos gadījumos ir piekritusi. Turklāt 2003. gada 17. janvārī Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1455(2003), kas bija paredzēta, lai uzlabotu līdzekļu iesaldēšanas pasākumu ieviešanu.
6. Ņemot vērā šīs rezolūcijas, Padome pieņēma Kopējo nostāju 2003/140/KĀDP (8), lai noteiktu Drošības padomes apstiprinātos izņēmumus. Turklāt 2003. gada 27. martā Padome grozīja apstrīdēto regulu attiecībā uz izņēmumiem līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanā (9).
7. Apstrīdētās regulas 2. pantā ar grozījumiem ir noteikts, ka “iesaldē visus līdzekļus un citus finanšu resursus, kas pieder Sankciju komitejas norādītai un I pielikumā minētai fiziskai vai juridiskai personai, grupai vai uzņēmumam”. Apstrīdētās regulas 2.a pantā ir paredzēti atsevišķi izņēmumi, piemēram, attiecībā uz pārtiku, medicīnas izdevumiem un saprātīgiem juridiskiem izdevumiem ar nosacījumu, ka par to ir paziņots Sankciju komitejai un tā nav iebildusi.
8. Apelācijas sūdzības iesniedzējs ar 2001. gada 18. decembra prasību uzsāka tiesvedību Pirmās instances tiesā pret Padomi un Komisiju, apgalvojot, ka šai tiesai būtu jāatceļ Regula Nr. 2062/2001 un Regula Nr. 467/2001 tiktāl, ciktāl tās attiecas uz viņu. Apvienotajai Karalistei tika ļauts iestāties lietā atbildētāju prasījumu atbalstam. Pēc tam, kad tika atcelta Regula Nr. 467/2001, Pirmās instances tiesa izlēma izskatīt šo lietu kā prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu, kas vērsta tikai pret Padomi, kuru atbalsta Komisija un Apvienotā Karaliste.
9. Pirmās instances tiesā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Padomei nebija kompetences pieņemt apstrīdēto regulu. Būtiskāk ir tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ar šo regulu tika pārkāptas vairākas viņa pamattiesības, it sevišķi īpašuma tiesības un tiesības tikt uzklausītam. Pirmās instances tiesa ar 2005. gada 21. septembra spriedumu lietā T‑315/01 Kadi/Padome un Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) (10) apstiprināja apstrīdēto regulu un noraidīja visus apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītos pamatus. 2005. gada 17. novembrī apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza šo apelācijas sūdzību par Pirmās instances tiesas spriedumu. Neskaitot apelācijas sūdzības iesniedzēju, šīs apelācijas tiesvedības dalībnieces ir Padome, Komisija un Apvienotā Karaliste, kā arī Spānija, Francija un Nīderlande kā personas, kas iestājušās apelācijas tiesvedībā. Īsuma labad es reizēm uz Padomi, Komisiju un Apvienoto Karalisti atsaukšos kā uz “atbildētājām”.
10. Es apelācijas sūdzību analizēšu šādā veidā. Pirmkārt, es aplūkošu pamatus, kas attiecas uz apstrīdētās regulas tiesisko pamatu. Pēc tam es pievērsīšos pamatiem par Kopienu tiesu kompetenci izskatīt jautājumu par to, vai ar apstrīdēto regulu ir pārkāptas pamattiesības. Visbeidzot, es apspriedīšu jautājumu par atbilstošo izskatīšanas standartu un izvērtēšu, vai ar apstrīdēto regulu ir pārkāptas pamattiesības, uz kurām ir atsaucies apelācijas sūdzības iesniedzējs.
II – Apstrīdētās regulas tiesiskais pamats
11. Apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmais pamats attiecas uz apstrīdētās regulas tiesisko pamatu. Pārsūdzētajā spriedumā šim jautājumam ir pievērsta būtiska uzmanība. Pēc tam, kad Pirmās instances tiesa bija aplūkojusi dažādas alternatīvas, tā secināja, ka, pamatojoties uz EKL 60., 301. un 308. pantu kopumā, Kopiena bija pilnvarota pieņemt apstrīdēto regulu (11). Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka šis secinājums ir tiesiski kļūdains, un turpina uzstāt, ka Kopiena vispār nebija kompetenta pieņemt apstrīdēto regulu. Kaut gan Padome un Apvienotā Karaliste balstās uz nedaudz atšķirīgiem argumentiem, tās abas piekrīt Pirmās instances tiesai, ka apstrīdētās regulas tiesiskais pamats ir EKL 60., 301. un 308. pants. Tomēr Komisijas viedoklis ir atšķirīgs un tā uzskata, ka EKL 60. un 301. pants paši par sevi būtu bijuši pietiekams tiesiskais pamats.
12. Es piekrītu šim argumentam. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka EKL 60. un 301. pantā paredzētās pilnvaras piemērot ekonomiskas un finansiālas sankcijas, proti, ekonomisko attiecību pārtraukšanu vai sašaurināšanu ar vienu vai vairākām trešām valstīm, neattiecas uz ekonomisko attiecību pārtraukšanu vai sašaurināšanu ar indivīdiem šajās valstīs, bet gan vienīgi ar šo valstu valdošajiem režīmiem. Šo viedokli ir grūti savietot ar šo tiesību normu tekstu un mērķi. EKL 301. pants ļauj Padomei “pārtraukt vai sašaurināt ekonomiskās attiecības ar vienu vai vairākām trešām valstīm”, veicot nenoteiktus “steidzamos pasākumus”, kas ir vajadzīgi, lai īstenotu Savienības Kopējo ārpolitiku un drošības politiku (turpmāk tekstā – “KĀDP”). Tādējādi EKL 301. pants būtībā attiecas uz šo pasākumu mērķiem, proti, KĀDP mērķiem, kas ir sasniedzami, ietekmējot Kopienas ekonomiskās attiecības ar trešām valstīm. EKL 60. panta 1. punkts ļauj Padomei veikt šādus pasākumus attiecībā uz “kapitāla apriti un maksājumiem, kuri skar attiecīgās trešās valstis”. Tādējādi tas norāda līdzekļus, lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus; šie līdzekļi ir saistīti ar resursu plūsmu Kopienā un no tās. Neņemot vērā šīs divas tiesību normas, EK līgums neregulē, kādam ir jābūt šo pasākumu veidam vai uz ko šie pasākumi ir jāattiecina, vai kam ir jāuzņemas saskaņā ar tiem uzliktā nasta. Tā vietā vienīgā prasība ir, ka šiem pasākumiem ir “jāpārtrauc vai jāsašaurina” ekonomiskās attiecības ar trešām valstīm kapitāla aprites vai maksājumu jomā.
13. Finansiālas sankcijas apstrīdētajā regulā atbilst šai prasībai: tās galvenokārt tiek attiecinātas uz personām un grupām trešās valstīs. Ietekmējot ekonomiskās attiecības ar subjektiem noteiktā valstī, minētās sankcijas neizbēgami ietekmē kopējās ekonomiskās attiecības starp Kopienu un šo valsti. Ekonomiskās attiecības ar personām un grupām no trešās valsts ir daļa no ekonomiskajām attiecībām ar šo valsti; tas, ka tiek ietekmētas pirmās attiecības, neizbēgami ietekmē pēdējās. Ja frāze “ekonomiskās attiecības ar [..] trešām valstīm” netiktu attiecināta uz ekonomiskām attiecībām ar personām vai grupām, tad tiktu ignorēta starptautiskās ekonomiskās dzīves realitāte: tas, ka lielākās daļas valstu valdības nedarbojas kā robežu sargi attiecībā uz katra konkrēta to teritorijā esoša uzņēmuma ekonomiskajām attiecībām un darbībām.
14. Turklāt Pirmās instances tiesas sašaurinātā EKL 301. panta interpretācija atņem lielu daļu no šīs tiesību normas praktiskās lietojamības. KĀDP kontekstā Savienība tādu iemeslu dēļ, kas attiecas uz starptautiskā miera un drošības saglabāšanu, var izlemt piemērot ekonomiskas un finansiālas sankcijas pret trešās valstīs esošiem nevalstiskiem subjektiem. Es nesaprotu, kāpēc EKL 301. pants būtu jāinterpretē šaurāk. Kā atzina pati Pirmās instances tiesa, “Savienība un tās Kopienas pīlārs var piemērot ekonomiskas un finansiālas sankcijas attiecībā uz [draudiem starptautiskajam mieram un drošībai] ne tikai pret trešām valstīm, bet arī pret sabiedrotām personām, grupām, uzņēmumiem vai organizācijām, kas attīsta starptautiskā terorisma darbību vai citādi apdraud starptautisko mieru un drošību” (12).
15. Pirmās instances tiesa secināja, ka, lai piemērotu sankcijas pret indivīdiem, kas nekontrolē valdību, bija jāizmanto EKL 308. pants. Tomēr balstīšanās uz valdības kontroles jēdzienu kā uz izšķirošu faktoru uzsver Pirmās instances tiesas argumentācijas pamatā esošu spriedzi. Pirmās instances tiesa interpretēja EKL 308. pantu kā “tiltu” starp KĀDP un Kopienas pīlāru. Tomēr, kaut gan EKL 301. pantu var uzskatīt par tiltu starp pīlāriem, ir skaidrs, ka EKL 308. pantam nevar būt šādas funkcijas. Atšķirībā no EKL 60. panta 1. punkta EKL 308. pants ir tikai norma, ar ko piešķir tiesības: tā noteic līdzekļus, bet ne mērķi. Kaut gan EKL 308. pants atsaucas uz “Kopienas mērķiem”, šie mērķi ir ārēji šim pantam; tos nevar izvirzīt pats EKL 308. pants. Līdz ar to, ja tiek konstatēts, ka ekonomisku attiecību ar nevalstiskiem subjektiem pārtraukšana nav pieņemams līdzeklis, lai sasniegtu ar EKL 301. pantu atļautos mērķus, tad nav iespējams izmantot EKL 308. pantu, lai pieļautu izmantot šo līdzekli. Pasākums, kas vērsts pret nevalstiskiem subjektiem, vai nu atbilst KĀDP mērķiem, kurus Kopiena drīkst censties sasniegt atbilstoši EKL 301. pantam, vai arī, ja tā nav, tad EKL 308. pants tur nevar līdzēt.
16. Tādēļ es secinu, ka Pirmās instances tiesas spriedums nav spēkā, jo ir tikusi pieļauta tiesību kļūda. Ja Tiesa sekotu manai analīzei par tiesisko pamatu, tai būtu pietiekams pamats, lai atceltu pārsūdzēto spriedumu. Tomēr es uzskatu, ka, ja tiek izvirzīti pamati, kas attiecas uz iespējamiem pamattiesību pārkāpumiem, tad ir ieteicams, ka Tiesa izmanto iespēju izskatīt arī šos pamatus gan tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ, gan arī lai novērstu iespējama pamattiesību pārkāpuma turpmāku pastāvēšanu Kopienu tiesību sistēmā, kas tiek radīts, izmantojot pasākumu, kuram ir tikai atšķirīga forma vai tiesiskais pamats. Līdz ar to es turpinājumā izvērtēšu atlikušos apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītos pamatus.
III – Kopienu tiesu kompetence noteikt, vai ar apstrīdēto regulu ir pārkāptas pamattiesības
17. Tiesvedībā Pirmās instances tiesā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ar apstrīdēto regulu ir pārkāptas tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz īpašumu un samērīguma princips, kā arī tiesības uz efektīvu pārsūdzību (13). Tomēr pirms Pirmās instances tiesa izvērtēja šo prasījumu būtību, tā izvērtēja savu kompetenci analizēt apstrīdētās regulas atbilstību pamattiesībām (14). Lai noskaidrotu atbilstošo tiesas kontroles apmēru, Pirmās instances tiesa aplūkoja attiecības starp Kopienu tiesību sistēmu un atbilstoši ANO Statūtiem izveidoto tiesību sistēmu. Pirmās instances tiesas argumentācija ir plaša un sarežģīta, tomēr īsumā to var izklāstīt šādi.
18. Pirmkārt, Pirmās instances tiesa identificēja to, kas būtībā atbilst no EK līguma izrietošajam pārākuma noteikumam, atbilstoši kuram Drošības padomes rezolūcijas, kas pieņemtas atbilstoši ANO Statūtu VII nodaļai, prevalē pār Kopienu tiesību aktiem. Pirmās instances tiesa būtībā konstatēja, ka Kopienu tiesību aktos ir atzīts un pieņemts, ka, ievērojot ANO Statūtu 103. pantu, Drošības padomes rezolūcijas prevalē pār Līgumu (15). Otrkārt, Pirmās instances tiesa konstatēja, ka tā rezultātā tai nebija kompetences pat netieši kontrolēt Drošības padomes rezolūcijas, lai izvērtētu to atbilstību Kopienu tiesību sistēmā aizsargātām pamattiesībām. Tā atzīmēja, ka apskatāmās Drošības padomes rezolūcijas neatstāja nekādu rīcības brīvību un ka līdz ar to tā nevarēja izvērtēt apstrīdēto regulu, neiesaistoties šādā netiešā kontrolē. Tomēr Pirmās instances tiesa, treškārt, uzskatīja, ka tai bija tiesības kontrolēt apskatāmās Drošības padomes rezolūcijas, lai izvērtētu to atbilstību pamattiesību aizsardzībai tiktāl, ciktāl šīs tiesības veidoja jus cogens principa daļu.
19. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd šo pārsūdzētā sprieduma daļu, izmantojot no starptautiskajām tiesībām un Kopienu tiesību aktiem aizgūtu argumentu kombināciju. Savā apelācijas sūdzībā viņš inter alia apgalvo, ka Pirmās instances tiesas argumentācija attiecībā uz atbilstošo Drošības padomes rezolūciju saistošajām sekām un interpretāciju ir kļūdaina no starptautisko tiesību viedokļa. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ne ANO Statūtu 103. pants, ne arī šīs rezolūcijas nevarētu liegt tiesām izskatīt valsts iekšējos īstenošanas pasākumus, lai izvērtētu to atbilstību pamattiesībām. Savā replikā un tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzējs precizēja šos argumentus un pielāgoja tos tādējādi, lai tie precīzāk atbilstu Kopienu tiesību aktiem un šīs Tiesas judikatūrai. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, ja Apvienoto Nāciju Organizācija neparedz neatkarīgu tiesas kontroles mehānismu, kas garantē, ka Drošības padomes un Sankciju komitejas pieņemtie lēmumi atbilst pamattiesībām, Kopienu tiesām ir jāizskata pasākumi, ko Kopienu iestādes ir īstenojušas šo lēmumu izpildei, lai pārliecinātos par to atbilstību Kopienu tiesību sistēmā atzītajām pamattiesībām. Apelācijas sūdzības iesniedzējs kā uz precedentu atsaucas uz šīs Tiesas spriedumu lietā Bosphorus (16).
20. Apvienotā Karaliste ir izvirzījusi iebildi par nepieņemamību attiecībā uz argumentāciju, kas ir tieši balstīta uz Kopienu tiesību aktiem, jo tas būtu jauns pamats. Es nepiekrītu šim viedoklim. Pirmās instances tiesa rada pamatotu neskaidrību attiecībā uz jautājumu par to, kā Drošības padomes rezolūciju pārākums var būt pamatots ar Kopienu tiesību aktiem, pamatojoties uz prasību, kas ir pārņemta no starptautiskajām tiesībām. Šai sakarā argumenti, kas izriet no starptautiskajām tiesībām, un argumenti, kas izriet no Kopienu tiesību aktiem, būtībā ir vienas monētas divas puses. Jāatzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam būtu bijis labāk savu pamatu no paša sākuma pamatot ar abiem argumentācijas veidiem. Tomēr, kaut gan viņš sākotnēji lielāko daļu savu argumentu izteica no starptautisko tiesību aspekta, lietas dalībnieces nekad netika pārpratušas viņa prasības būtību, proti, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini atainoja Kopienas no starptautiskajām tiesībām izrietošo pienākumu raksturu un šo pienākumu saistību ar no Līguma izrietošajiem Kopienu tiesu pienākumiem. Faktiski visos rakstiskajos un mutiskajos apsvērumos, ko Padome un Komisija, kā arī Apvienotā Karaliste ir iesniegušas Tiesai, tās ir detalizēti ņēmušas vērā apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīto pamata jautājumu: saistību starp starptautisko tiesību sistēmu un Kopienu tiesību sistēmu. Tādēļ es nesaprotu, kāpēc Tiesai vajadzētu raksturot daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu kā papildu pamatu. Drīzāk es domāju, ka Tiesai ir jāuzskata, ka šis pamats ir pilnībā pieņemams.
21. Tā mēs nonākam pie jautājuma par to, kā ir jāapraksta attiecības starp starptautisko tiesību sistēmu un Kopienu tiesību sistēmu. Protams, mūsu diskusijai loģiski ir jāsākas ar ievērojamo spriedumu lietā Van Gend en Loos, kurā Tiesa apstiprināja Kopienu tiesību sistēmas autonomiju (17). Tiesa konstatēja, ka Līgums ir ne tikai vienošanās starp valstīm, bet gan vienošanās starp Eiropas tautām. Tā uzskatīja, ka Līgums bija radījis “jaunu tiesību sistēmu”, kas ir radusies no pastāvošās publisko starptautisko tiesību sistēmas, tomēr ir no tās atšķirīga. Citiem vārdiem sakot, ar Līgumu ir izveidota transnacionāla apmēra iekšēja tiesību sistēma, kuras “konstitucionālais pamatlīgums” tas ir (18).
22. Tomēr tas nenozīmē, ka Kopienu iekšējā tiesību sistēma un starptautisko tiesību sistēma nesatiekas kā divi kuģi naktī. Gluži pretēji, Kopienai tradicionāli ir bijusi aktīva un konstruktīva loma starptautiskā mērogā. Līdz ar to Kopienu tiesību akti tiek piemēroti un interpretēti, prezumējot, ka Kopiena vēlas ievērot savas starptautiskās saistības (19). Tādēļ Kopienu tiesas rūpīgi izvērtē pienākumus, kas Kopienai ir saistoši starptautiskā mērogā, un atzīst šos pienākumus (20).
23. Tomēr beigu beigās Kopienu tiesas noteic starptautisko pienākumu ietekmi Kopienu tiesību sistēmā, atsaucoties uz Kopienu tiesību aktos paredzētiem nosacījumiem. Judikatūra sniedz vairākus piemērus. Ir spriedumi, kuros Tiesa ir izlēmusi, ka starptautiskam nolīgumam nav ietekmes uz Kopienu tiesību sistēmu, jo šis nolīgums ir ticis noslēgts ar kļūdainu tiesisku pamatojumu. Tiesa nesen tā darīja spriedumā apvienotajās lietās Parlaments/Padome un Komisija (21). Tiesas pieeju ir viegli saprast, apzinoties, ka tam, ka nolīgumam, kas ir ticis pieņemts bez pareiza tiesiska pamata – vai atbilstoši nepareizai lēmumu pieņemšanas procedūrai –, būtu sekas Kopienu tiesību sistēmā, būtu “būtiska institucionāla ietekme Kopienā un dalībvalstīs” (22). Līdzīgas bažas ir pamatā spriedumiem, kuros Tiesa ir konstatējusi, ka, uzņemoties starptautiska mēroga saistības, dalībvalstīm un Kopienu iestādēm ir lojālas sadarbības pienākums (23). Ja starptautiska vienošanās tiek noslēgta, pārkāpjot šo pienākumu, tad to var neīstenot Kopienu tiesību sistēmā. Vēl noderīgāks šīs lietas kontekstā ir fakts, ka Tiesa reizēm ir pārbaudījusi, vai tiesību akti, ko Kopiena ir pieņēmusi, lai Kopienu iekšienē īstenotu starptautiskas saistības, atbilst Kopienu tiesību vispārējiem principiem. Piemēram, spriedumā lietā Vācija/Padome Tiesa atcēla Padomes lēmumu par PTO līguma noslēgšanu tiktāl, ciktāl ar to tika apstiprināts ietvarlīgums par banāniem (24). Tiesa uzskatīja, ka ar minētā ietvarlīguma normām tika pārkāpts Kopienu tiesību vispārējais princips: diskriminācijas aizlieguma princips.
24. Visiem šiem spriedumiem kopīgs ir tas, ka, kaut gan Tiesa ļoti cenšas ievērot pienākumus, kas Kopienai izriet no starptautiskajām tiesībām, tā pirmkārt un galvenokārt cenšas aizsargāt Līguma izveidoto konstitucionālo sistēmu (25). Līdz ar to būtu maldīgi secināt, ka, ja Kopienai ir saistoša starptautisko tiesību norma, tad Kopienu tiesām, pilnībā piekrītot, būtu jāpieņem šī tiesību norma un tā bez nosacījumiem būtu jāpiemēro Kopienu tiesību sistēmā. Attiecības starp starptautiskajām tiesībām un Kopienu tiesību sistēmu reglamentē pati Kopienu tiesību sistēma, un starptautiskās tiesības var iespiesties šajā tiesību sistēmā tikai atbilstoši nosacījumiem, kurus izvirza Kopienu konstitucionālie principi.
25. No tā izriet, ka izskatāmā apelācijas sūdzība būtībā ir atrisināma, atbildot uz šādu jautājumu: vai Līgumā ir atrodams kāds pamats, lai atzītu, ka apstrīdētā regula ir atbrīvota no konstitucionālajiem ierobežojumiem, ko parasti paredz Kopienu tiesību akti, jo tā ievieš sankciju režīmu, kuru nosaka Drošības padomes rezolūcijas? Vai, citiem vārdiem sakot: vai Kopienu tiesību sistēma piešķir suprakonstitucionālu statusu pasākumiem, kas ir nepieciešami, lai ieviestu Drošības padomes pieņemtas rezolūcijas?
26. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka atbildi uz šo jautājumu var izsecināt no Tiesas sprieduma lietā Bosphorus (26). Minētajā spriedumā Tiesa lēma par to, vai regula, kas bija pieņemta, lai īstenotu Drošības padomes rezolūciju, ar kuru Dienvidslāvijas Federatīvajai Republikai tika piemērots tirdzniecības embargo, pārkāpa pamattiesības un samērīguma principu. Tiesa konstatēja, ka intereses, kas bija saistītas ar “kara stāvokļa izbeigšanu šajā reģionā un plaša mēroga cilvēka tiesību un cilvēktiesību normu pārkāpumu izbeigšanu Bosnijas un Hercegovinas Republikā”, bija būtiskākas nekā pilnībā nevainīgas personas intereses veikt savu ekonomisko darbību, izmantojot līdzekļus, kurus tā bija iznomājusi no Dienvidslāvijas Federatīvajā Republikā dibinātas sabiedrības (27). Tiesa nekādā veidā neminēja, ka tā varētu būt pilnvarota veikt tiesas kontroli, jo attiecīgā regula bija nepieciešama, lai ieviestu Drošības padomes radītu sankciju režīmu (28).
27. Tomēr Padome, Komisija un Apvienotā Karaliste apgalvo, ka no sprieduma lietā Bosphorus nav izdarāmi tādi secinājumi, kādus no tā cenšas izdarīt apelācijas sūdzības iesniedzējs. Tās apgalvo, ka norādītajā spriedumā netika risināts jautājums par Tiesas jurisdikcijas apmēru, jo ar attiecīgo regulu katrā ziņā netika pārkāptas pamattiesības. Es neuzskatu, ka šis arguments ir ļoti pārliecinošs. Kaut gan ir taisnība, ka ģenerāladvokāts šo ideju noraidīja netieši, Tiesa tieši nepievērsās jautājumam par to, vai fakts, ka ar regulu tika ieviesta Drošības padomes rezolūcija, varēja liegt tai veikt tiesas kontroli. Tomēr es pieņemu, ka Tiesa nevis tīšām atstāja šo jautājumu neatbildētu, bet gan pieņēma kā pašsaprotamu secinājumu, kuru ģenerāladvokātam bija licies noderīgi izteikt tiešā tekstā, proti, ka “pamattiesību ievērošana [..] ir Kopienu tiesību aktu likumības priekšnoteikums” (29).
28. Katrā ziņā, pat ja tiktu atzīts, ka spriedumā lietā Bosphorus Tiesa izvairījās no jurisdikcijas problēmas, Padome, Komisija un Apvienotā Karaliste tomēr nav norādījušas nevienu pamatu Līgumā, no kura loģiski izrietētu, ka pasākumiem, kuri ir veikti, lai ieviestu Drošības padomes rezolūcijas, ir suprakonstitucionāls statuss un līdz ar to tiem tiek piešķirta imunitāte pret tiesas kontroli.
29. Apvienotā Karaliste apgalvo, ka šāda imunitāte no tiesas kontroles var izrietēt no EKL 307. panta. Šī panta pirmajā punktā noteikts: “Šis Līgums neietekmē tiesības un pienākumus, ko uzliek nolīgumi, kurus pirms 1958. gada 1. janvāra un – attiecībā uz kandidātvalstīm – pirms to pievienošanās dienas viena vai vairākas dalībvalstis, no vienas puses, noslēgušas ar vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses.” Pēc Apvienotās Karalistes domām, šī tiesību norma saistībā ar EKL 10. pantu radītu Kopienai pienākumu neapgrūtināt dalībvalstīm Drošības padomes rezolūciju izpildi. Tā rezultātā Tiesai būtu jāatturas no apstrīdētās regulas tiesas kontroles. Sākumā es norādīšu, ka šis arguments mani nepārliecina, tomēr ir vērts šo jautājumu aplūkot samērā detalizēti, it īpaši tāpēc, ka EKL 307. pantam bija būtiska nozīme Pirmās instances tiesas argumentācijā (30).
30. Sākumā var nebūt pilnīgi skaidrs, kā dalībvalstīm tiktu liegts izpildīt savus no ANO Statūtiem izrietošos pienākumus, ja Tiesa atceltu apstrīdēto regulu. Faktiski, ja nepastāvētu Kopienu tiesību akts, dalībvalstis principā drīkstētu brīvi veikt pašas savus ieviešanas pasākumus, jo atbilstoši Līgumam tās drīkst veikt pasākumus, kas, kaut gan ietekmē kopējā tirgus darbību, var būt nepieciešami starptautiskā miera un drošības uzturēšanai (31). Tomēr pilnvaras, kas dalībvalstīm ir drošības politikas jomā, ir jāīsteno ar Kopienu tiesību aktiem saderīgā veidā (32). Ņemot vērā Tiesas spriedumu lietā ERT (33), var pieņemt, ka tiktāl, ciktāl dalībvalstu darbības ietilpst Kopienu tiesību aktu piemērošanas jomā, uz tām attiecas tie paši Kopienu tiesību akti par pamattiesību aizsardzību, kuri attiecas uz pašām Kopienu iestādēm. Ņemot vērā šo pieņēmumu, ja Tiesa atceltu apstrīdēto regulu tāpēc, ka ar to tiek pārkāptas Kopienu tiesību normas par pamattiesību aizsardzību, tad tā rezultātā dalībvalstis nekādi nevarētu veikt tādus pašus pasākumus – ciktāl šie pasākumi ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā –, nepārkāpjot Tiesas aizsargātās pamattiesības. Līdz ar to argumentam, kas ir balstīts uz EKL 307. pantu, ir tikai netieša nozīme.
31. Tomēr izšķirošā problēma, kas rodas saistībā ar Apvienotās Karalistes izvirzīto argumentu, ir fakts, ka tā interpretē EKL 307. pantu kā avotu iespējamai atkāpei no LES 6. panta 1. punkta, atbilstoši kuram “Savienība ir dibināta uz [..] brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamattiesību ievērošanas un tiesiskuma principiem”. Es neredzu iemeslu, kāpēc būtu šādi jāinterpretē EKL 307. pants. Turklāt tas būtu pretrunā LES 49. pantam, atbilstoši kuram iestāšanās Savienībā ir atkarīga no LES 6. panta 1. punktā izklāstīto principu ievērošanas. Turklāt tas potenciāli ļautu valstu iestādēm izmantot Kopienu, lai apietu to tiesību sistēmās garantētas pamattiesības pat attiecībā uz tiesību aktiem, ar ko tiek īstenoti starptautiski pienākumi (34). Ir skaidrs, ka tas būtu tiešā pretrunā Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, atbilstoši kurai Kopiena garantē pilnīgu tiesiskās aizsardzības sistēmu, kurā pamattiesības tiek aizsargātas atbilstoši dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām. Kā Tiesa norādīja spriedumā lietā Les Verts, “Eiropas Kopiena ir kopiena, kas ir balstīta uz tiesiskumu, jo ne tās dalībvalstis, ne arī tās iestādes nevar izvairīties no tā, ka tiek izskatīts jautājums par to, vai to īstenotie pasākumi atbilst konstitucionālajai pamata hartai – Līgumam” (35). Tiesa spriedumā lietā Schmidberger tiešāk apstiprināja, ka “pasākumi, kas nav savietojami ar cilvēktiesību ievērošanu, [..] nav pieņemami Kopienā” (36). Īsumā sakot, Apvienotās Karalistes ieteiktā EKL 307. panta interpretācija nošķirtos no tieši tiem principiem, uz kuriem tika dibināta Savienība, kaut gan nekas Līgumā neliecina, ka EKL 307. pantam Kopienas konstitucionālajā sistēmā būtu īpašs statuss – vēl jo mazāk tik ļoti īpašs statuss.
32. Turklāt no EKL 307. panta izrietošie pienākumi un ar tiem saistītais lojālas sadarbības pienākums darbojas abos virzienos: tie ir piemērojami Kopienai un arī dalībvalstīm (37). EKL 307. panta 2. punktā noteikts, ka “attiecīgā dalībvalsts vai attiecīgās dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu [..] nesaderību” starp iepriekšējiem pienākumiem, ko tām uzliek nolīgumi, un to pienākumiem atbilstoši Kopienu tiesību aktiem. Šajā sakarā dalībvalstis “sniedz savstarpēju palīdzību un [vajadzības gadījumā] vienojas par kopēju attieksmi”. Šis pienākums liek dalībvalstīm izmantot savas pilnvaras un pildīt savus pienākumus tādā starptautiskā organizācijā, kāda ir Apvienoto Nāciju Organizācija, tādā veidā, kas ir atbilstošs nosacījumiem, kuri ir izvirzīti Kopienu primārajos tiesību aktos un vispārējos principos (38). Dalībvalstīm kā Apvienoto Nāciju Organizācijas biedriem un it īpaši – šīs lietas kontekstā – tām dalībvalstīm, kuras ietilpst Drošības padomē, – ir jārīkojas tādā veidā, lai cik vien iespējams novērstu, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas institūcijas pieņem tādus lēmumus, kas varētu būt pretrunā kādam no Kopienu tiesību sistēmas pamatprincipiem. Tādēļ pašas dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai samazinātu risku, ka radīsies konflikts starp Kopienu tiesību sistēmu un starptautiskajām tiesībām.
33. Ja apstrīdēto regulu nevar atbrīvot no tiesas kontroles atbilstoši EKL 307. pantam, vai pastāv citas Kopienu tiesību normas, atbilstoši kurām to var tādējādi atbrīvot? Padome, Komisija un Apvienotā Karaliste apgalvo, ka atbilstoši vispārējam principam Tiesa nedrīkst apšaubīt Kopienu pasākumus, ar kuriem tiek ieviestas rezolūcijas, kuras Drošības padome ir uzskatījusi par nepieciešamām, lai uzturētu starptautisko mieru un drošību. Šajā sakarā Komisija atsaucas uz “politisku jautājumu” jēdzienu (39). Īsāk varētu teikt, ka Komisija, Padome un Apvienotā Karaliste apgalvo, ka šajā lietā aplūkojamais specifiskais jautājums nevar tikt pakļauts tiesas kontrolei. Tās apgalvo, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas viedoklis ir līdzīgs.
34. Pēc manām domām, viedoklis, ka šī lieta ir saistīta ar “politisku jautājumu”, attiecībā uz kuru nebūtu iespējama pat minimāla tiesu iesaistīšanās, nav pamatots. Apgalvojums, ka pasākums ir nepieciešams starptautiskā miera un drošības uzturēšanai, nevar darboties tādējādi, lai apturētu Kopienu tiesību vispārējos principus un atņemtu indivīdiem viņu pamattiesības. Tas nemazina starptautiskā miera un drošības uzturēšanas interešu nozīmīgumu; tas vienkārši nozīmē, ka tiesām joprojām ir pienākums izvērtēt tādu pasākumu likumību, kuri var būt pretrunā citām interesēm, kuras ir vienlīdz svarīgas un kuru aizsardzība ir uzticēta tiesām. Kā tiesnesis Mērfijs [Murphy] pareizi atzīmēja savā atšķirīgajā viedoklī Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas lietā Korematsu:
“Tāpat kā citiem apgalvojumiem, kas ir pretrunā indivīda konstitucionālām tiesībām, arī [šim] apgalvojumam ir jāpakļaujas tiesu procesam, kura gaitā tiek noteikts tā saprātīgums un atrisinātas pretrunas starp to un citām interesēm. Tas, kādas ir pieļaujamās [rīcības brīvības] robežas, un tas, vai tās ir tikušas pārsniegtas konkrētā gadījumā, ir juridiska rakstura jautājumi. (40)”
35. Protams, ārkārtējos apstākļos var tikt attaisnoti tādi indivīdu brīvības ierobežojumi, kas nebūtu pieņemami parastos apstākļos. Tomēr tādēļ mums nebūtu jāsaka, ka “ir gadījumi, kuros brīvība uz laiku ir jāapsedz ar plīvuru, tāpat kā tradicionāli tika apsegtas dievu statujas” (41). Tāpat tas nenozīmē, kā apgalvo Apvienotā Karaliste, ka tiesas kontrolei šādos gadījumos būtu jābūt “cik vien iespējams minimālai”. Gluži pretēji, ja tiek uzskatīts, ka draudi sabiedrības drošībai ir neparasti lieli, tad pastāv sevišķi liels spiediens veikt pasākumus, kas neņem vērā indivīdu tiesības, it īpaši attiecībā uz indivīdiem, kuru pieeja politiskajiem procesiem ir ierobežota vai liegta. Tādēļ šādās situācijās tiesām it sevišķi apzinīgi ir jāpilda savs tiesiskuma principa aizstāvēšanas pienākums. Tādējādi tie paši apstākļi, kas var attaisnot ārkārtējus pamatbrīvību ierobežojumus, arī liek tiesām rūpīgi pārliecināties, vai šie ierobežojumi ir plašāki, nekā ir nepieciešams. Kā es minēšu vēlāk, Tiesai ir jāpārliecinās, vai apgalvojums, ka pastāv neparasti būtiski draudi drošībai, ir pamatots, un tai ir jānodrošina, ka veiktie pasākumi uztur pienācīgu līdzsvaru starp drošībai radīto draudu raksturu un to, cik šie pasākumi ierobežo indivīdu pamattiesības.
36. Padome, Komisija un Apvienotā Karaliste apgalvo, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa atsakās no savām kontroles pilnvarām, ja apstrīdētais pasākums ir nepieciešams, lai ieviestu Drošības padomes rezolūciju. Tomēr es ļoti šaubos, vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa tādējādi ierobežo savu jurisdikciju (42). Tomēr, pat ja tā būtu, es neuzskatu, ka tam būtu kāda nozīme izskatāmajā lietā.
37. Eiropas Kopienu Tiesa, nodrošinot pamattiesību ievērošanu Kopienā, noteikti smeļas iedvesmu no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras (43). Tomēr starp abām šīm tiesām pastāv būtiskas atšķirības. Eiropas Cilvēktiesību tiesas uzdevums ir nodrošināt, ka līgumslēdzējas puses ievēro pienākumus, kurus tās ir uzņēmušās, noslēdzot Konvenciju. Kaut gan Konvencijas mērķis ir cilvēka tiesību un indivīda pamatbrīvību ievērošana un turpmāka īstenošana, tā galvenokārt ir paredzēta, lai darbotos kā starpvalstu nolīgums, kas rada līgumslēdzēju pušu starptautiskus savstarpējus pienākumus (44). To pierāda Konvencijas starpvaldību izpildes mehānisms (45). Pretstatā tam EK līgums ir radījis autonomu tiesību sistēmu, kurā valstīm un fiziskām personām ir tiešas tiesības un pienākumi. Eiropas Kopienu Tiesas uzdevums ir rīkoties kā konstitucionālajai tiesai iekšējā tiesību sistēmā – Kopienā. Tādēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Kopienu Tiesa ir atšķirīgas, ņemot vērā to jurisdikciju ratione personae un ņemot vērā to tiesību sistēmu attiecības ar publiskajām starptautiskajām tiesībām. Tādējādi Padome, Komisija un Apvienotā Karaliste cenšas vilkt paralēles tieši tajā vietā, kurā analoģija starp šīm divām tiesām beidzas.
38. Tiesas sēdē Padome apgalvoja, ka, ja Tiesa pildītu savus tiesiskos pienākumus attiecībā uz tiem Kopienu iestāžu tiesību aktiem, kuru avots ir Drošības padomes rezolūcijas, tad tā pārsniegtu savu funkciju robežas un “runātu starptautiskās sabiedrības vārdā”. Tomēr ir skaidrs, ka šis apgalvojums ir pārāk plašs. Protams, ja Tiesa atzītu, ka apstrīdēto rezolūciju nedrīkst piemērot Kopienu tiesību sistēmā, tad ir ticams, ka tam būtu starptautiska mēroga sekas. Tomēr ir jāatzīmē, ka šīm sekām nav obligāti jābūt negatīvām. Šīs sekas tieši izriet no fakta, ka, ņemot vērā šobrīd spēkā esošo sistēmu, kas reglamentē Apvienoto Nāciju Organizācijas darbību, vienīgā iespēja, kas ir pieejama indivīdiem, kuri vēlas piekļūt neatkarīgai tiesai, lai nodrošinātu savu pamattiesību adekvātu aizsardzību, ir apstrīdēt iekšējos īstenošanas pasākumus valsts tiesā (46). Faktiski nav tā, ka veiksmīga apstrīdēšana būtu negaidīta Drošības padomei, ņemot vērā, ka to tieši apsprieda Sankciju komitejas Analītiskā atbalsta un sankciju uzraudzīšanas grupa (47).
39. Turklāt Tiesas sprieduma juridiskās sekas attiecas tikai uz Kopienu iekšējo tiesību sistēmu. Ciktāl šāds spriedums liegtu Kopienai un tās dalībvalstīm īstenot Drošības padomes rezolūcijas, tā tiesiskās sekas starptautiskajā tiesību sistēmā noteic publisko starptautisko tiesību noteikumi. Kaut gan ir tā, ka ierobežojumi, ko Kopienu tiesību vispārējie principi uzliek iestāžu darbībām, var radīt neērtības Kopienas un tās dalībvalstu darbībās starptautiskā mērogā, tomēr tas, ka Eiropas Kopienu Tiesa piemēro šos principus, neliedz piemērot starptautiskos noteikumus par valstu atbildību vai neskar ANO Statūtu 103. pantā paredzēto noteikumu. Tādēļ Padomes apgalvojums, ka Tiesa, izvērtējot apstrīdēto regulu, uzņemtos jurisdikciju, kas pārsniedz Kopienu tiesību sistēmas robežas, ir kļūdains.
40. Līdz ar to es secinu, ka Pirmās instances tiesa pieļāva tiesību kļūdu, secinot, ka tā nebija kompetenta izvērtēt apstrīdēto regulu, ņemot vērā pamattiesības, kas ir Kopienu tiesību vispārējo principu daļa. Ņemot to vērā, Tiesai būtu jāuzskata apelācijas sūdzības iesniedzēja otrais pamats par pamatotu un jāatceļ pārsūdzētais spriedums.
IV – Norādītie pamattiesību pārkāpumi
41. Es iesaku Tiesai nevis nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Pirmās instances tiesā, bet gan izmantot iespēju taisīt galīgo spriedumu šajā lietā (48). Lietderības apsvērumu dēļ es uzskatu, ka šajā sakarā būtu piemēroti pievērsties šīs lietas galvenajam aspektam, proti, jautājumam par to, vai ar apstrīdēto regulu ir pārkāptas apelācijas sūdzības iesniedzēja pamattiesības.
42. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ir pārkāptas vairākas no viņa pamattiesībām, un šī iemesla dēļ lūdz atcelt apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz viņu. Atbildētājas – it īpaši Komisija un Apvienotā Karaliste – apgalvo, ka, ja arī apstrīdētā regula ierobežo apelācijas sūdzības iesniedzēja pamattiesības, tad tas ir darīts pamatoti tādu iemeslu dēļ, kuri attiecas uz starptautiskā terorisma izskaušanu. Šajā sakarā tās arī apgalvo, ka Tiesai nevajadzētu piemērot parastos izskatīšanas standartus, bet gan – ņemot vērā iesaistītās starptautiskās drošības intereses – vajadzētu piemērot mazāk stingrus pamattiesību aizsardzības kritērijus.
43. Es nepiekrītu atbildētājām. Tās iesaka tāda veida tiesas kontroli, kas būtībā ir ļoti līdzīga pieejai, ko Pirmās instances tiesa izmantoja ar nosaukumu jus cogens. Zināmā mērā to arguments ir vēl viens veids, kādā paust uzskatu, ka šī lieta attiecas uz “politisku jautājumu” un ka atšķirībā no politiskajām iestādēm Tiesa nav spējīga adekvāti izskatīt šādus jautājumus. Šī argumenta pamatojums būtu, ka apskatāmajiem jautājumiem ir starptautiska nozīme un, ja tajos iesaistītos Tiesa, tad tas varētu izjaukt globāli koordinētus centienus cīņā pret terorismu. Šis arguments ir arī cieši saistīts ar viedokli, ka tiesas nav spējīgas noteikt, kuri pasākumi ir piemēroti, lai novērstu starptautisku terorismu. Pretstatā tam ir jāpieņem, ka Drošības padome ir kompetenta izdarīt šādus secinājumus. Šo iemeslu dēļ atbildētājas secina, ka Tiesai būtu ļoti godbijīgi jāattiecas pret Drošības padomes secinājumiem un, ja tā vispār rīkojas kaut kādā veidā, tai ir jāveic minimāla to Kopienu tiesību aktu, kuri ir balstīti uz šiem secinājumiem, kontrole.
44. Ir taisnība, ka tiesas nedrīkst būt institucionāli aklas. Līdz ar to Tiesai ir jāpatur prātā starptautiskais konteksts, kādā tā darbojas, un jāņem vērā savas darbības robežas. Tai ir jāapzinās savu spriedumu iespējamā ietekme ārpus Kopienas robežām. Pasaulē, kas kļūst aizvien vairāk savstarpēji atkarīga, dažādām tiesību sistēmām būs jācenšas ņemt vērā vienām otru jurisdikcijas. Tā rezultātā Tiesa ne vienmēr var apgalvot, ka tā ir monopola stāvoklī, lai izlemtu, kā līdzsvarot noteiktas būtiskas intereses. Tai pēc iespējas ir jāņem vērā tādu institūciju, piemēram, Drošības padomes, autoritāte, kuras ir izveidotas atšķirīgā tiesību sistēmā un kuras reizēm ir spējīgas labāk izsvērt šīs būtiskās intereses. Tomēr Tiesa, paļaujoties uz šo institūciju viedokļiem, nevar pievērt acis uz pamata vērtībām, kas ir Kopienu tiesību sistēmas pamatā un kuru aizsardzība ir tās pienākums. Cieņa pret citām institūcijām ir nozīmīga tikai tad, ja tā rodas no šo vērtību vienotas izpratnes un kopējas apņemšanās tās aizsargāt. Līdz ar to situācijās, kurās tiek skartas Kopienas pamatvērtības, Tiesai var būt pienākums atkārtoti izvērtēt un iespējami atcelt pasākumus, kurus ir veikušas Kopienu iestādes, pat ja šie pasākumi atspoguļo Drošības padomes vēlmes.
45. Faktam, ka aplūkojamie pasākumi ir iecerēti starptautiskā terorisma apkarošanai, nevajadzētu atturēt Tiesu no tās pienākuma uzturēt tiesiskumu. Šī pienākuma pildīšanas gaitā Tiesa nevis iejaucas politikas jomā, bet gan atkārtoti apstiprina robežas, kuras likums piemēro attiecībā uz atsevišķiem politiskiem lēmumiem. Šis uzdevums nekad nav viegls un patiešām tiesas pienākums pieņemt gudrus lēmumus jautājumos, kas attiecas uz terorisma draudiem, ir liels izaicinājums. Tomēr tie paši apsvērumi attiecas arī uz politiskām institūcijām. It īpaši sabiedrības drošības jautājumos pastāv risks, ka politiskais process kļūs pārāk atsaucīgs īstermiņa populistiskām bažām, kā rezultātā iestādes kliedēs vairākuma bailes, upurējot mazākuma tiesības. Tiesām ir jāiesaistās tieši šajā brīdī, lai nodrošinātu, ka šodienas politiskās vajadzības nekļūst par rītdienas juridisko realitāti. Tām ir pienākums garantēt, ka tas, kas liekas politiski lietderīgi konkrētā brīdī, arī atbilst tiesiskuma principam, bez kura ilgtermiņā nevar patiesi zelt neviena demokrātiska sabiedrība. Runājot Aharona Baraka [Aharon Barak], bijušā Izraēlas Augstākās tiesas priekšsēdētāja, vārdiem:
“Likumi mums it sevišķi ir vajadzīgi laikā, kad rūc lielgabali [..]. Katra valsts cīņa – pret terorismu vai kādu citu ienaidnieku – tiek izcīnīta atbilstoši noteikumiem un likumiem. Valstij vienmēr ir jāievēro likumi. Nepastāv nekādi “melnie caurumi”. [..] Iemesls, kas ir pamatā šai pieejai, nav tikai politiskās un normatīvās realitātes pragmatiskās sekas. Tās saknes ir daudz dziļākas. Šī pieeja pauž starpību starp demokrātisku valsti, kas cīnās par izdzīvošanu, un to teroristu cīņu, kuri pret to saceļas. Valsts cīnās likuma vārdā un lai uzturētu likumīgumu. Teroristi cīnās pret likumu, tai pašā laikā to pārkāpjot. Karš pret terorismu ir arī likuma karš pret tiem, kuri pret to saceļas. (49)”
46. Tādēļ Tiesai šajā lietā nav iemesla atkāpties no savas parastās apelācijas sūdzības iesniedzēja minēto pamattiesību interpretācijas. Vienīgais jaunais jautājums ir par to, vai specifiskās vajadzības, kas rodas, novēršot starptautisko terorismu, attaisno citādi nepieņemamus apelācijas sūdzības iesniedzēja pamattiesību ierobežojumus. Tas nav saistīts ar atšķirīgu šo pamattiesību un piemērojamo izskatīšanas kritēriju izpratni. Tas vienkārši nozīmē, ka to atšķirīgo interešu svars, kuras vienmēr ir jālīdzsvaro, piemērojot apskatāmās pamattiesības, var būt atšķirīgs to specifisko vajadzību rezultātā, kuras rodas, novēršot starptautisko terorismu. Tomēr tas ir jāizvērtē, Tiesai veicot parastu tiesas kontroli. Pašreizējo apstākļu rezultātā var rasties atšķirīgs līdzsvars starp vērtībām, kas ir iesaistītas pamattiesību aizsardzībā, tomēr saskaņā ar tām garantētajam aizsardzības standartam nevajadzētu mainīties.
47. Problēma, ar kuru saskaras apelācijas sūdzības iesniedzējs, ir tas, ka visas viņa finansiālās intereses Kopienā ir bijušas iesaldētas vairākus gadus bez ierobežojuma laikā un apstākļos, kuros šķiet, ka viņam nav adekvātas iespējas apstrīdēt pieņēmumu, ka viņš ir vainojams prettiesiskā rīcībā. Viņš ir atsaucies uz tiesībām uz īpašumu, tiesībām tikt uzklausītam un tiesībām uz efektīvu pārsūdzību. Šīs lietas kontekstā šīs tiesības ir savstarpēji cieši saistītas. Ir skaidrs, ka laikā neierobežota personas līdzekļu iesaldēšana ir plašs tiesību netraucēti izmantot īpašumu pārkāpums. Šādas rīcības ietekme uz attiecīgo personu potenciāli var būt graujoša, pat ja tiek segtas šīs personas pamata vajadzības un izdevumi. Protams, tas izskaidro, kāpēc šādam pasākumam ir tik stingras piespiedu sekas un kāpēc šāda veida “gudras sankcijas” varētu tikt uzskatītas par piemērotiem vai pat nepieciešamiem līdzekļiem teroristu darbību novēršanai. Tomēr tas arī uzsver nepieciešamību paredzēt procesuālas drošības garantijas, kas liek iestādēm attaisnot šādus pasākumus un pierādīt to samērīgumu nevis tikai abstraktā veidā, bet gan atsevišķās lietas konkrētajos apstākļos. Komisija pareizi norāda, ka starptautiskā terorisma novēršana var attaisnot īpašuma tiesību ierobežojumus. Tomēr tas ipso facto neatbrīvo iestādes no pienākuma pierādīt, ka šie ierobežojumi ir attaisnoti attiecībā uz konkrēto personu. Procesuālas garantijas ir nepieciešamas tieši tāpēc, lai garantētu, ka tā notiek. Ja nepastāv šādas garantijas, tad tas, ka personas līdzekļi tiek iesaldēti uz neierobežotu laiku, ir tiesību uz īpašumu pārkāpums.
48. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka attiecībā uz sankcijām, kuras tika piemērotas pret viņu, nav paredzētas šādas garantijas. Viņš apgalvo, ka viņam nav dota iespēja tikt uzklausītam attiecībā uz norādītajiem faktiem un apstākļiem un pret viņu iesniegtajiem pierādījumiem. Viņš apgalvo, ka viņš būtu bijis izdevīgākā stāvoklī, ja pret viņu būtu bijusi izvirzīta krimināla apsūdzība, jo tādā gadījumā viņam vismaz būtu bijusi pieejama aizsardzība, ko nodrošina kriminālā tiesvedība. Šajā kontekstā viņš cenšas atsaukties uz tiesībām tikt uzklausītam administratīvajās iestādēs, kā arī uz tiesībām uz efektīvu pārsūdzību neatkarīgā tiesā.
49. Tiesības tikt uzklausītam un tiesības uz efektīvu pārsūdzību ir pamattiesības, kas ir daļa no Kopienu tiesību vispārējiem principiem. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai “tiesību tikt uzklausītam ievērošana jebkurā aizsāktā procedūrā pret personu, kas varētu novest pie rīcības, kas šo personu nelabvēlīgi ietekmē, ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas ir jānodrošina arī tad, ja attiecībā uz procedūru nepastāv speciāls tiesiskais regulējums [..]. Šis princips noteic, ka tādu lēmumu adresātiem, ar ko būtiski tiek skartas viņu intereses, ir jādod iespēja atbilstoši darīt zināmu savu viedokli” (50). Attiecībā uz tiesībām uz efektīvu pārsūdzību Tiesa ir atzinusi, ka “Eiropas Kopiena ir [..] tiesību kopiena, kurā tiek kontrolēta tās iestāžu tiesību aktu atbilstība Līgumam un vispārējiem tiesību principiem, kuros ietilpst pamattiesības. [..] Tādēļ fiziskām personām ir jābūt iespējai efektīvi aizsargāt tiesā savas Kopienu tiesību sistēmā noteiktās tiesības, un tiesības uz šādu aizsardzību ir daļa no vispārējiem tiesību principiem, kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām” (51).
50. Tomēr atbildētājas apgalvo, ka, ja ir tikušas ierobežotas tiesības tikt uzklausītam un tiesības uz efektīvu pārsūdzību, tad šie ierobežojumi ir pamatoti. Tās apgalvo, ka, ja Kopiena vai tās dalībvalstis censtos paredzēt administratīvas vai tiesu procedūras, lai apstrīdētu to sankciju likumīgumu, kuras ir tikušas piemērotas atbilstoši apstrīdētajai regulai, tad tas būtu pretrunā šīs regulas pamatā esošajām Drošības padomes rezolūcijām un tādēļ apdraudētu cīņu pret starptautisko terorismu. Atbilstoši šim viedoklim tās nav iesniegušas apsvērumus, kas ļautu Tiesai veikt tiesas kontroli attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja īpašo situāciju.
51. Es īpaši plaši neizskatīšu minēto tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu. Pietiek atzīmēt, ka, kaut gan šīs tiesības var zināmā mērā ierobežot sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ, šajā lietā Kopienu iestādes apelācijas sūdzības iesniedzējam nav devušas nekādas iespējas darīt zināmu savu viedokli par to, vai pret viņu piemērotās sankcijas ir pamatotas un vai tās būtu jāpatur spēkā. Šajā sakarā nav nozīmes tam, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī pastāv procedūra svītrošanai no saraksta. Saskaņā ar šo procedūru petīciju iesniedzējiem ir tiesības iesniegt lūgumu Sankciju komitejai vai viņu valdībai par svītrošanu no saraksta (52). Tomēr šis lūgums tiek izskatīts tikai starpvaldību konsultāciju ceļā. Sankciju komitejai nav pienākuma faktiski ņemt vērā petīcijas iesniedzēja viedokli. Turklāt procedūra svītrošanai no saraksta ne mazākajā mērā neļauj piekļūt informācijai, pamatojoties uz kuru ir ticis pieņemts lēmums iekļaut sarakstā petīcijas iesniedzēju. Faktiski šai informācijai nav iespējams piekļūt neatkarīgi no jebkādiem pamatotiem lūgumiem, lai aizsargātu tās konfidencialitāti. Viens no būtiskiem iemesliem, kuru dēļ ir jāievēro tiesības tikt uzklausītam, ir ļaut attiecīgajām personām efektīvi aizsargāt savas tiesības, it īpaši tiesvedībā tiesā, kura var tikt uzsākta pēc administratīvās kontroles procedūras noslēguma. Šajā izpratnē tiesības tikt uzklausītam ir tieši nozīmīgas, lai nodrošinātu tiesības uz efektīvu pārsūdzēšanu. Procesuālas garantijas administratīvajā līmenī nekad nevar atcelt nepieciešamību pēc vēlākas tiesas kontroles. Tomēr tas, ka nepastāv šādas administratīvas garantijas, ļoti nelabvēlīgi ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.
52. Tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību ir būtiska vieta pamattiesību sistēmā. Kaut gan citu būtisku interešu vārdā ir pieļaujami zināmi šo tiesību ierobežojumi, demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujama šo tiesību būtības apdraudēšana. Kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja spriedumā lietā Klass u.c., “tiesiskuma princips inter alia nozīmē, ka uz to, ja izpildvaras iestādes iejaucas fizisku personu tiesībās, ir jāattiecina efektīva kontrole, kuru parasti, vismaz pēdējā instancē, nodrošina tiesas, jo tiesu kontrole nodrošina vislabākās neatkarības, objektivitātes un pareizas procedūras garantijas” (53).
53. Apelācijas sūdzības iesniedzējs jau vairākus gadus ir iekļauts apstrīdētās regulas I pielikumā, un Kopienu iestādes joprojām atsakās dot viņam iespēju apstrīdēt iemeslus, kuru dēļ viņš joprojām ir iekļauts šajā sarakstā. Faktiski tās pret viņu ir izvirzījušas ļoti nopietnas apsūdzības un uz to pamata ir viņu pakļāvušas bargām sankcijām. Tomēr tās pilnībā noraida iespēju, ka neatkarīga tiesa varētu izvērtēt šo apsūdzību pamatotību un šo sankciju saprātīgumu. Šī atteikuma rezultātā pastāv reāla iespēja, ka sankcijas, kas Kopienā ir piemērotas pret apelācijas sūdzības iesniedzēju, var būt nesamērīgas vai pat kļūdainas un tomēr tās var tikt piemērotas neierobežotu laika posmu. Tiesai nav iespējas noskaidrot, vai tas tā faktiski ir, tomēr tikai šādas iespējas pastāvēšana nav pieļaujama sabiedrībā, kas ievēro tiesiskuma principu.
54. Ja Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī būtu pastāvējis patiess un efektīvs tiesas kontroles mehānisms, ko veic neatkarīga tiesa, tad tā rezultātā Kopienai vairs varētu nebūt pienākuma paredzēt tiesas kontroli īstenošanas pasākumiem, kas ir piemērojami Kopienu tiesību sistēmā. Tomēr šobrīd šāds mehānisms neeksistē. Kā savos apsvērumos uzsvēra pati Komisija un Padome, lēmums par to, vai svītrot kādu personu no Apvienoto Nāciju Organizācijas sankciju saraksta, vēl joprojām ir pilnībā Sankciju komitejas – diplomātiska orgāna – kompetencē. Šajos apstākļos ir jāatzīst, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī nav tikušas nodrošinātas tiesības uz tiesas kontroli, ko veic neatkarīga tiesa. Tā rezultātā, ieviešot aplūkojamās Drošības padomes rezolūcijas Kopienu tiesību sistēmā, Kopienu iestādes nedrīkst nenodrošināt adekvātas tiesas kontroles procedūras.
55. No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojums, ka ar apstrīdēto regulu ir pārkāptas tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz efektīvu pārsūdzību un tiesības uz īpašumu, ir pamatots. Tiesai ir jāatceļ apstrīdētā regula tiktāl, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.
V – Secinājumi
56. Es iesaku Tiesai:
1) atcelt Pirmās instances tiesas 2005. gada 21. septembra spriedumu lietā T‑315/01 Kadi/Padome un Komisija;
2) ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, atcelt Padomes 2002. gada 27. maija Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kuras saistītas ar Osamu bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001, ar ko aizliedz eksportēt konkrētas preces un pakalpojumus uz Afganistānu, pastiprina lidojumu aizliegumu un attiecina uz Afganistānas Taliban līdzekļu un citu finanšu resursu iesaldēšanu.