VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)

2015. gada 13. oktobrī (*)

Apelācija – Pretapelācijas sūdzība – Civildienests – Ierēdņi – Pensijas – Valstī iegūto pensijas tiesību pārskaitīšana – Izdienas gadu piedāvājumi – Akts, kas nav nelabvēlīgs – Prasības nepieņemamība pirmajā instancē – Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkts – Tiesiskā noteiktība – Tiesiskā paļāvība – Vienlīdzīga attieksme

Lieta T‑104/14 P

par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (plēnums) 2013. gada 11. decembra spriedumu lietā Verile un Gjergji/Komisija (F‑130/11, Krājums‑CDL, EU:F:2013:195), ar ko tiek lūgts šo spriedumu atcelt,

Eiropas Komisija, ko pārstāv J. Currall, G. Gattinara un D. Martin, pārstāvji,

prasītāja,

pārējie lietas dalībnieki:

Marco Verile, ar dzīvesvietu Kadrecatē [Cadrezzate] (Itālija),

un

Anduela Gjergji, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija),

ko sākotnēji pārstāvēja D. de Abreu Caldas, J.‑N. Louis un M. de Abreu Caldas, vēlāk – J.‑N. Louis un N. de Montigny, advokāti,

prasītāji pirmajā instancē.

VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši H. Kanninens [H. Kanninen] un D. Gracijs [D. Gratsias] (referents),

sekretārs L. Gžegorčiks [L. Grzegorczyk], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 6. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar apelācijas sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu I pielikuma 9. pantu, Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (plēnums) 2013. gada 11. decembra spriedumu lietā Verile un Gjergji/Komisija (F‑130/11, Krājums‑CDL; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:F:2013:195), ar kuru tā atcēla Komisijas 2011. gada 19. un 20. maija lēmumus, kas bija nosūtīti attiecīgi Anduela Gjergji un Marco Verile.

 Tiesvedības rašanās fakti, tiesvedība pirmajā instancē un pārsūdzētais spriedums

 Tiesvedības rašanās fakti

2        Tiesvedības rašanās fakti ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 14.–20. punktā (attiecībā uz M. Verile) un 21.–27. punktā (attiecībā uz A. Gjergji).

3        2009. gada 17. novembrī M. Verile lūdza pārskaitīt pensijas tiesības, kuras viņš bija ieguvis Luksemburgā pirms stāšanās Komisijas dienestā, un 2010. gada 5. maijā šīs pēdējās minētās iestādes dienesti viņam paziņoja pirmo izdienas gadu piedāvājumu. Tajā iemaksu gadi, kas jāņem vērā Eiropas Savienības pensiju sistēmā saistībā ar iepriekšējo dienesta laikposmu, tika noteikti septiņi gadi un deviņi mēneši. Turklāt tajā bija paredzēts, ka summa, kas atspoguļo kapitāla pārpalikumu, ko nevar pārvērst izdienas gados, viņam tiks atmaksāta.

4        M. Verile piekrita iepriekš minētajam 2010. gada 7. septembra piedāvājumam, bet 2011. gada 20. maijā viņam tika nosūtīts otrs piedāvājums, ar kuru tika atcelts un aizstāts pirmais piedāvājums. Šajā otrajā piedāvājumā minētie izdienas gadi, kas ir jāņem vērā Savienības pensiju sistēmā, bija tādi paši kā tie, kas tika paredzēti pirmajā piedāvājumā, bet kapitāla pārpalikums, kas tiktu atmaksāts M. Verile, tika samazināts. Par pamatu šī grozījuma attaisnošanai Komisija norādīja, ka pirmais priekšlikums bija pamatots ar aprēķinu, kas tika veikts saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) VIII pielikuma 11. un 12. panta Vispārīgo īstenošanas noteikumu normām, kas tika pieņemti ar Komisijas 2004. gada 28. aprīļa Lēmumu C(2004) 1588, kas publicēts 2004. gada 9. jūnija Administratīvajā informācijā Nr. 60‑2004 (turpmāk tekstā – “VĪN 2004”), un ka, pieņemot Komisijas 2011. gada 3. marta Lēmumu C(2011) 1278 par Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. un 12. panta Vispārīgajiem īstenošanas noteikumiem saistībā ar pensiju tiesību pārskaitīšanu, kas publicēts 2011. gada 28. marta Administratīvajā informācijā Nr. 17‑2011 (turpmāk tekstā – “VĪN 2011”), bija nepieciešams veikt jaunu aprēķinu.

5        M. Verile piekrita otrajam piedāvājumam, bet pēc tam cēla sūdzību, kurā lūdza iecēlējinstitūcijai (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) to atsaukt un pārskaitīt viņa pensijas tiesības, pamatojoties uz VĪN 2004. Ar iecēlējinstitūcijas 2011. gada 19. augusta lēmumu šī sūdzība tika noraidīta.

6        Tāpat kā M. Verile, arī A. Gjergji 2009. gada 1. jūlijā lūdza pārskaitīt pensijas tiesības, kas viņai radās Beļģijā pirms stāšanās dienestā, un viņai tika nosūtīts pirmais izdienas gadu piedāvājums. Tajā iemaksu gadi, kas jāņem vērā Savienības pensiju sistēmā, tika noteikti pieci gadi, pieci mēneši un divas dienas, turklāt tika paredzēts, ka summa saistībā ar pārskaitāmo kapitāla pārpalikumu viņai tiktu atmaksāta. Viņa piekrita šim 2010. gada 7. septembra pirmajam piedāvājumam, bet 2011. gada 19. maijā viņai tika nosūtīts otrs piedāvājums, ar kuru tiek atcelts un aizstāts pirmais piedāvājums. Ar otro piedāvājumu iemaksu gadi, kas jāņem vērā Savienības pensiju sistēmā, tika samazināti līdz četriem gadiem, desmit mēnešiem un septiņpadsmit dienām, un tajā vairs netika paredzēts atmaksāt pārskaitīto kapitāla pārpalikumu.

7        A. Gjergji piekrita šim otrajam piedāvājumam, bet vēlāk par to cēla sūdzību. Šajā sūdzībā bija iekļauts arī lūgums, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, pārskaitīt viņas Beļģijā iegūtās pensijas tiesības, ņemot vērā pirmo piedāvājumu. Gan sūdzība, gan prasība tika noraidīta ar 2011. gada 22. augusta lēmumu.

 Tiesvedība pirmajā instancē un pārsūdzētais spriedums

8        2011. gada 2. decembrī M. Verile un A. Gjergji cēla prasību Civildienesta tiesā, kas tika reģistrēta ar lietas numuru F‑130/11, kurā viņi lūdza atcelt Komisijas paziņotos otros piedāvājumus, kā arī lēmumus, ar kuriem tika noraidītas sūdzības, kuras viņi bija cēluši par šiem piedāvājumiem.

9        Uzskatot, ka lēmumiem, ar kuriem tika noraidītas sūdzības, nav autonomas nozīmes un ka tādējādi ir jāuzskata, ka prasība ir celta tikai par otrajiem piedāvājumiem (pārsūdzētā sprieduma 32. un 33. punkts), Civildienesta tiesa izvērtēja prasības pieņemamību, kuru Komisija apstrīdēja, un atzina, ka tā ir pieņemama. Pārsūdzētā sprieduma 37.–55. punkts, kurā ir aplūkots šis jautājums, ir izteikti šādi:

“37      Vispirms ir jāatgādina, ka pensijas tiesību pārskaitīšanas sistēma, kas noteikta Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā, nodrošinot koordināciju starp valstu shēmām un Savienības pensiju shēmu, ir paredzēta, lai atvieglotu valstu sabiedriskā vai privātā sektora, kā arī starptautiskā sektora darbinieku pāreju uz Savienības pārvaldes sistēmu un tādējādi nodrošinātu Savienībai vislabākās iespējas izvēlēties jau kvalificētu personālu ar atbilstošu profesionālo pieredzi (Tiesas rīkojums, 2010. gada 9. jūlijs, Ricci, C‑286/09 un C‑287/09, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Šajā kontekstā Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa it īpaši ir uzskatījusi, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumi, kas iesniegti ierēdnim apstiprināšanai, ir “lēmumi” ar divējādu iedarbību: pirmkārt, saglabāt par labu attiecīgajam ierēdnim un saskaņā ar sākotnējo tiesību sistēmu viņa pensijas tiesību summu, kuru viņš ieguvis valsts pensiju shēmā, un, otrkārt, saskaņā ar Savienības tiesību sistēmu un ar noteikumu, ka tiek izpildīti zināmi papildu nosacījumi, nodrošināt, lai šīs tiesības tiktu ņemtas vērā Savienības pensiju shēmā (spriedums, Pirmās instances tiesa, 2008. gada 18. decembris, Beļģija un Komisija/Genette, T‑90/07 P un T‑99/07 P, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Tomēr arī Civildienesta tiesa jau ir lēmusi, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumi ir uzskatāmi par vienpusējiem aktiem, kas no atbildīgās iestādes puses nav saistīti ne ar kādiem citiem pasākumiem, un ieinteresētajam ierēdnim ir nelabvēlīgi. Pretējā gadījumā šādi akti paši par sevi nebūtu uzskatāmi par apstrīdamiem tiesā vai vismaz sūdzības un prasības varētu iesniegt vienīgi pēc tiem sekojoša lēmuma pieņemšanas iepriekš nenoteiktā datumā, un tas būtu jādara iestādei, kas nav iecēlējinstitūcija. Šādā analīzē netiktu ievērotas ne ierēdņa tiesības uz faktisku tiesisko aizsardzību, ne prasības par tiesisko noteiktību, kas paredzētas Civildienesta noteikumu nosacījumos par termiņiem (rīkojums, Civildienesta tiesa, 2007. gada 10. oktobris, Pouzol/Revīzijas palāta, F‑17/07, 52. un 53. punkts).

40      Visbeidzot šo judikatūru pamato arī Civildienesta tiesas 2012. gada 11. decembra spriedums lietā F‑122/10 Cocchi un Falcione/Komisija (šobrīd pārsūdzēts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑103/13 P, 37.–39. punkts), kurā Civildienesta tiesa ir lēmusi, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums ir bijis attiecīgajam ierēdnim nelabvēlīgs akts.

41      Visbeidzot no šī sprieduma 38.–40. punktā minētās judikatūras izriet, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums, kuru Komisijas atbildīgie dienesti iesniedz ierēdnim apstiprināšanai vairāku posmu administratīvās procedūras gaitā, kas aprakstīta šī sprieduma 35. punktā, ir vienpusējs akts, kas ir nodalāms no procesuālās tiesību normas, kurā tas īstenots un pieņemts saskaņā ar saistīto kompetenci, kas ex lege attiecināta uz iestādi, jo izriet tieši no individuālām tiesībām, kuras saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu ierēdņiem un darbiniekiem nepārprotami tiek piešķirtas, uzsākot darbu Savienībā.

42      Faktiski šī saistītā kompetence uzliek Komisijai pienākumu izteikt priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumu, kas balstītos uz visiem atbilstošajiem datiem, kuri tai būtu jāiegūst no attiecīgajām valstu vai starptautiskajām iestādēm ciešas koordinācijas un lojālas sadarbības ietvaros starp pēdējām minētām un tās dienestiem. Tādējādi šāds priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums nebūtu uzskatāms par iestādes dienestu “vienkāršu nodomu” informēt attiecīgo ierēdni, gaidot viņa faktisko piekrišanu, lai pēc tam varētu iekasēt kapitālu, kurš ļautu uzsākt priekšrocību nodrošināšanu. Gluži pretēji, šāds piedāvājums parāda nepieciešamo iestādes apņemšanos pareizi uzsākt ierēdņa pensijas tiesību pārskaitīšanu, ko viņš ir lūdzis, iesniedzot savu pieteikumu par pārskaitījumu. Savukārt atjauninātā kapitāla pārskaitījums Savienības pensiju shēmā nozīmē atsevišķa pienākuma izpildi, kas jāveic valsts vai starptautiskām iestādēm un kas ir nepieciešama, lai pabeigtu procedūru, kuras saistītas ar pensijas tiesību pārskaitīšanu uz Savienības pensiju shēmu, kopumu.

43      Arī kompetences īstenošana atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta piemērošanai liek Komisijai rīkoties ar visu nepieciešamo rūpību, lai ierēdnim, kurš iesniedzis lūgumu īstenot VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, dotu iespēju piekrist priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumam, apzinoties visu ar to saistīto informāciju gan attiecībā uz nepieciešamajiem elementiem, lai aprēķinātu obligātās pensijas izdienas gadu skaitu, kas jāņem vērā gan attiecībā uz noteikumiem, kuri ir spēkā “pieteikuma iesniegšanas datumā”, gan šā aprēķina noteikumiem, kā tas ir precizēts VIII pielikuma 11. panta 2. punkta formulējumā, ciktāl tas paredz, ka iestāde, kurā ierēdnis strādā, izmantojot vispārīgos īstenošanas noteikumus un ņemot vērā ierēdņa pamatalgu, vecumu un maiņas kursu pieteikuma par pārskaitījumu iesniegšanas datumā, “nosaka izdienas gadu skaitu”, ko tā ņem vērā.

44      No visa iepriekš minētā izriet, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums ir nelabvēlīgs akts ierēdnim, kurš ir iesniedzis pieteikumu par savu pensijas tiesību pārskaitījumu.

45      Šo secinājumu apliecina arī turpmāk izklāstītie apsvērumi.

46      Pirmkārt, apstiprinot iepriekšējo praksi, kas tika norādīta pantos, kuri minēti priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumos, VĪN 2011 8. pantā tomēr skaidri ir noteikts, ka piekrišana priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumam, kuru ierēdnis ir aicināts izteikt, ir “neatsaucama”. Tas, ka ierēdņa piekrišana, kad tā reiz ir dota, nav atsaucama, ir attaisnoti vienīgi tad, ja Komisija no savas puses ir ieinteresētajai personai izteikusi priekšlikumu, kurā ietvertie aprēķini ir sniegti, ievērojot visu pienācīgo rūpību, un tas Komisijai ir saistoši tādā ziņā, ka tai, pamatojoties uz to, ieinteresētās personas piekrišanas gadījumā ir jāuzsāk pārskaitījuma procedūra.

47      Otrkārt, priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums būtībā tiek gatavots, pamatojoties uz tādu pašu aprēķina principu, kāds tiek izmantots brīdī, kad Savienības pensiju shēma saņem visu kapitālu, kuru galīgi pārskaita izcelsmes valstu vai starptautiskie pensiju fondi.

48      Tas, kas vajadzības gadījumā varētu mainīties laikā no priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājuma līdz galīgai pārskaitītā kapitāla iekasēšanai, ir atrunātā summa, jo pieteikuma par pārskaitījumu iesniegšanas datumā norādītā atjauninātā pārskaitāmā kapitāla summa varētu atšķirties no kapitāla summas datumā, kad tā tiek faktiski pārskaitīta, atkarībā, piemēram, no maiņas kursa svārstībām. Arī pēdējā minētajā gadījumā, kas attiecas vienīgi uz kapitālu pārskaitījumiem, kuri ir citā valūtā, nevis euro, abām vērtībām piemērotais aprēķina princips tomēr ir viens un tas pats.

49      Treškārt, Komisijas apgalvojums, ka vienīgi lēmums, kas pieņemts pēc pārskaitītā kapitāla iekasēšanas, var būt nelabvēlīgs attiecīgajam ierēdnim, ir skaidri pretrunā pensijas tiesību pārskaitījuma administratīvās procedūras mērķim. Šīs procedūras mērķis tieši ir dot iespēju attiecīgajam ierēdnim izlemt, pilnībā apzinoties visus apstākļus un pirms kapitāls, kas atbilst viņa iemaksām, tiek galīgi pārskaitīts uz Savienības pensiju shēmu, vai viņam ir izdevīgi savas iepriekš iegūtās pensijas tiesības apvienot ar tiesībām, ko viņš iegūs, strādājot par Savienības ierēdni, vai, gluži pretēji, saglabāt šīs tiesības valsts tiesību sistēmā (skat. spriedumu Beļģija un Komisija/Genette, minēts iepriekš, 91. punkts). Faktiski Komisijas apgalvojums attiecīgajam ierēdnim liktu apstrīdēt veidu, kādā Komisijas dienesti ir aprēķinājuši izdienas gadus, par kuriem piešķiramas priekšrocības, uz kurām viņam ir tiesības vienīgi tad, kad izcelsmes valstu vai starptautiskie pensiju fondi ir galīgi pārskaitījuši kapitālu Komisijai, ar ko pēc būtības tiktu atceltas Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā ierēdnim dotās izvēles tiesības veikt savu pensijas tiesību pārskaitījumu vai tās saglabāt izcelsmes valsts vai starptautiskajos pensijas fondos.

50      Visbeidzot, ceturtkārt, nebūtu atbalstāms, kā to dara Komisija, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumi ir tikai sagatavošanas akti tā iemesla dēļ, ka Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā ir noteikts, ka izdienas gadu skaitu aprēķina, “pamatojoties uz pārskaitīto kapitālu”.

51      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka no Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka attiecīgā iestāde, “ņemot vērā ierēdņa pamatalgu, vecumu un maiņas kursu pieteikuma par pārskaitījumu iesniegšanas datumā, ar vispārīgo izpildes [īstenošanas] noteikumu palīdzību nosaka dienesta [izdienas] gadu skaitu” un ka tā ņem vērā šādi noteikto izdienas gadu skaitu saskaņā ar Savienības pensiju shēmu, “pamatojoties uz pārskaitīto kapitālu”.

52      Šo formulējumu apstiprina VĪN 2004 7. panta formulējums un VĪN 2011 7. panta formulējums. Faktiski abu šo pantu 1. punkta formulējumā ir noteikts, ka vērā ņemamo izdienas gadu skaitu aprēķina, “pamatojoties uz pārskaitāmo summu, kas atspoguļo iegūtās tiesības [..], atņemšanu veicot no summas, kas attēlo kapitāla vērtības pieaugumu laikā no dienas, kad reģistrēts pieteikums par pārskaitījumu, līdz dienai, kad pārskaitījums faktiski veikts”.

53      VĪN 2004 7. panta 2. punktā, tāpat kā VĪN 2011, ir precizēts, ka vērā ņemamo izdienas gadu skaitu “pēc tam aprēķina [..], pamatojoties uz pārskaitīto summu”, saskaņā ar matemātisku formulu, kas norādīta tā paša punkta pirmajā ievilkumā.

54      No iepriekš minētajiem noteikumiem tādējādi izriet, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumus aprēķina, pamatojoties uz pieteikuma reģistrācijas datumā pārskaitāmo summu, kādu to Komisijas dienestiem paziņo atbildīgās valsts vai starptautiskās iestādes, vajadzības gadījumā atņemot summu, kas veido kapitāla pieaugumu laikā no dienas, kad pieteikums reģistrēts, līdz dienai, kad faktiski veikts pārskaitījums, un šī starpība nav jāsedz no Savienības pensiju shēmas līdzekļiem.

55      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka otrie priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumi ir nelabvēlīgi akti un tāpēc prasījumi par to atcelšanu ir pieņemami.”

10      Tad Civildienesta tiesa pārbaudīja kopā prasības pirmo un otro pamatu, ar kuriem, kā norāda Civildienesta tiesa (pārsūdzētā sprieduma 72. punkts), prasītāji būtībā norāda uz iebildi par VĪN 2011 9. panta prettiesiskumu, ciktāl tajā bija paredzēta VĪN 2011 piemērošana ar atpakaļejošu spēku pieteikumiem par pensiju tiesību pārskaitīšanu, kas iesniegti pēc 2009. gada 1. janvāra, kā tas ir M. Verile un A. Gjergji gadījumā.

11      Civildienesta tiesa secināja, ka iepriekš minētā iebilde par prettiesiskumu ir pamatota (pārsūdzētā sprieduma 108. punkts) un tādējādi pirmie M. Verile un A. Gjergji nosūtītie piedāvājumi nebija prettiesiski un tie nevarēja tikt atsaukti, jo VĪN 2004 bija piemērojami M. Verile un A. Gjergji iesniegtajiem pieteikumiem par pensiju tiesību pārskaitīšanu (pārsūdzētā sprieduma 109. un 110. punkts). Tādējādi Civildienesta tiesa atcēla Komisijas 2011. gada 19. un 20. maija “lēmumus”, kas bija nosūtīti attiecīgi A. Gjergji un M. Verile.

 Tiesvedība Vispārējā tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

12      Ar procesuālu rakstu, kas 2014. gada 17 februārī iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā, Komisija cēla šo apelācijas sūdzību. 2014. gada 5. maijā M. Verile un A. Gjergji iesniedza atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību.

13      Rakstveida process beidzās 2014. gada 8. septembrī.

14      2014. gada 16. septembra vēstulē M. Verile un A. Gjergji saskaņā ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 146. pantu iesniedza motivētu pieteikumu, lai tie tiktu uzklausīti tiesvedības mutvārdu stadijā.

15      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (apelācijas palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Ar 2015. gada 13. aprīļa rīkojumu, uzklausot lietas dalībniekus, apelācijas palātas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu par šīs lietas un lietu T‑103/13 P Komisija/Cocchi un Falcione un T‑131/14 P Teughels/Komisija apvienošanu mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

16      1991. gada 2. maija Reglamenta 64. un 144. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa lūdza Komisiju sniegt atbildes uz vairākiem jautājumiem un iesniegt vairākus dokumentus. Šie lūgumi tika izpildīti noteiktajā termiņā.

17      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausītas 2015. gada 6. maija tiesas sēdē.

18      Ar 2015. gada 8. jūnija rīkojumu Vispārējā tiesa (apelācijas palāta) izdeva rīkojumu par mutvārdu procesa atsākšanu. Saistībā ar mutvārdu procesa organizatoriskajiem pasākumiem tā lūdza lietas dalībniekus paust nostāju par iespējamo šīs lietas un lietu T‑103/13 P un T‑131/14 P sadalīšanu sprieduma taisīšanai.

19      Uzklausot lietas dalībniekus, ar 2015. gada 7. jūlija lēmumu šī lieta tika nodalīta no lietām T‑103/13 P un T‑131/14 P. Ar tās pašas dienas lēmumu Vispārējā diena vēlreiz pabeidza mutvārdu procesu.

20      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–        piespriest katram lietas dalībniekam segt savus tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas tiesvedībā;

–        piespriest M. Verile un A. Gjergji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tiesvedībā Civildienesta tiesā.

21      M. Verile un A. Gjergji prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        apelācijas sūdzību noraidīt;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par apelācijas sūdzību

22      Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija ir izvirzījusi četrus pamatus. Pirmais ir par “nelabvēlīga akta jēdziena pārkāpumu”, un ar to Civildienesta tiesai būtībā tiek pārmesta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl tā M. Verile un A. Gjergji celtās prasības ir atzinusi par pieņemamām. Otrais pamats ir par to, ka Civildienesta tiesa pārsūdzēto spriedumu esot balstījusi uz pēc savas ierosmes norādītu pamatu, par kuru nav norisinājušās debates, kas balstītas uz sacīkstes principu. Trešais pamats ir par kļūdām tiesību piemērošanā, interpretējot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu un noteikumus par pensijas tiesību, kuras ierēdnis ieguvis pirms stāšanās amatā, pārskaitīšanu. Visbeidzot ceturtais pamats ir par kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl Civildienesta tiesa uzskata, ka M. Verile un A. Gjergji tiesības jau bija “pilnībā nodibinātas” brīdī, kad VĪN 2011 stājās spēkā.

23      Vispirms ir jāizskata pirmais pamats.

24      Komisija būtībā norāda, ka Civildienesta tiesa, pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, uzskata, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums, kuru iestāde savam ierēdnim vai darbiniekam nosūta, piemērojot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, esot nelabvēlīgs akts. Tā uzskata, ka šāds piedāvājums ir starppasākums, kura mērķis ir sagatavot lēmumu par tiesību, kuras attiecīgā persona ir ieguvusi citā sistēmā, pārskaitīšanu uz Savienības pensiju sistēmu. No tā izrietot, ka akts par šāda piedāvājuma atsaukšanu arī nav nelabvēlīgs akts un nevar būt par lūguma atcelt tiesību aktu priekšmetu. Komisija izvirza vairākus argumentus, lai atspēkotu dažādus apsvērumus, kurus Civildienesta tiesa izvirzīja savas tēzes pamatojumam.

25      M. Verile un A. Gjergji apstrīd šo argumentāciju. Viņi norāda, ka par priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums tomēr ir nelabvēlīgs akts, ņemot vērā, ka tas ir pielīdzināms “ofertei” valsts tiesībās, kura brīdī, kad tā kļūst atbilstoša piemērojamām tiesībām, kļūst neatsaucama. Viņi uzskata, ka šāds piedāvājums ir “pienākums, kas izriet no tiesību, ko ierēdnim piešķir Civildienesta noteikumi, īstenošanas”.

26      Viņi piebilst, ka piedāvājums maina attiecīgā ierēdņa tiesisko situāciju, ciktāl, sākot no šī piedāvājuma brīža var noteikt visus aprēķināšanas parametrus, kas ļauj iegūt aktualizēto kapitālu un tam atbilstošo izdienas gadu skaitu. Visbeidzot viņi apgalvo, ka, ja piekristu Komisijas tēzei, attiecīgajam ierēdnim nebūtu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību.

27      Jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu Eiropas Savienības Tiesai ir kompetence izskatīt jebkuru strīdu starp Savienību un jebkuru personu, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, par attiecīgajai personai nelabvēlīga akta tiesiskumu.

28      Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, tikai tādi akti, kas rada saistošas tiesiskās sekas, tieši un tūlītēji ietekmējot attiecīgo personu tiesisko situāciju, būtiski grozot to tiesisko situāciju, var tikt uzskatīti par nelabvēlīgu aktu (skat. spriedumu, 1987. gada 21. janvāris, Stroghili/Revīzijas palāta, 204/85, Krājums, EU:C:1987:21, 6. punkts un tajā minētā judikatūra, un 1994. gada 15. jūnijs, Pérez Jiménez/Komisija, T‑6/93, Krājums‑CDL, EU:T:1994:63, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

29      Tādējādi ir nepieciešams pārbaudīt, vai piedāvājums par izdienas gadiem, ko ierēdnim vai darbiniekam nosūta iestāde pēc tam, kad viņš ir iesniedzis lūgumu par viņa pensijas tiesību, kas iegūtas citā sistēmā, nevis Savienības pensiju sistēmā, pārskaitīšanu, piemērojot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, ir nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē.

30      Šajā gadījumā jākonstatē, ka, lai gan Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 40. punktā atgādina, ka tā jau ir nospriedusi, ka izdienas gadu piedāvājums ir attiecīgajam ierēdnim nelabvēlīgs akts, tā nav norādījusi saistošas tiesiskās sekas, kas jau kopš piedāvājuma izteikšanas brīža ietekmētu attiecīgās personas tiesisko situāciju.

31      Vienīgā norāde ir pārsūdzētā sprieduma 42. punkta trešajā teikumā, kurā Civildienesta tiesa apgalvo, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums “parāda nepieciešamo iestādes apņemšanos pareizi uzsākt ierēdņa pensijas tiesību pārskaitīšanu, ko viņš ir lūdzis, iesniedzot savu pieteikumu par pārskaitījumu”.

32      Tādējādi ir jāizvērtē, ņemot vērā arī iepriekš 31. punktā atgādinātos Civildienesta tiesas apsvērumus, vai izdienas gadu priekšlikums rada saistošas tiesiskās sekas, kas tieši un tūlītēji ietekmē adresāta tiesisko situāciju, un apstiprinošas atbildes gadījumā – identificēt šīs sekas.

33      Saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu:

“Ierēdnis, kurš uzsāk dienestu Savienībā pēc:

–        darba valsts pārvaldē, valsts vai starptautiskā organizācijā

vai

–        darbības nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā,

ir tiesīgs pēc štata ierēdņa statusa iegūšanas, bet pirms tiesību iegūšanas saņemt izdienas pensiju Civildienesta noteikumu 77. panta nozīmē, iemaksāt Savienībai izdienas pensijas tiesību, kas iegūtas, pamatojoties uz šādu darbu vai statusu, kapitāla vērtību, kas atjaunināta līdz faktiskajam pārskaitījuma datumam.

Tādā gadījumā iestāde, kurā ierēdnis strādā, ņemot vērā ierēdņa pamatalgu, vecumu un maiņas kursu pieteikuma par pārskaitījumu iesniegšanas datumā, ar vispārīgo izpildes [īstenošanas] noteikumu palīdzību nosaka dienesta [izdienas] gadu skaitu, kas dod tiesības uz pensiju un kurus viņam ieskaita Savienības pensiju programmā [shēmā] par iepriekšējo dienesta laiku, pamatojoties uz pārskaitīto kapitālu, atņemot summu, kas atbilst kapitāla vērtības pieaugumam laikā no pieteikuma par pārskaitījumu iesniegšanas datuma līdz faktiskajam pārskaitījuma datumam.

Ierēdņi var izmantot šo iespēju tikai vienreiz attiecībā uz katru dalībvalsti un attiecīgo pensiju fondu.”

34      Jānorāda, ka šīs tiesību normas otrajā daļā atrodamo frāzes daļu “ar vispārīgo īstenošanas noteikumu palīdzību” šajā gadījumā nevar saprast tādējādi, ka izdienas gadu, kas attiecīgajai personai atzīti, veicot tās pensiju tiesību, kas iegūtas citā sistēmā, pārskaitīšanu uz Savienības pensiju sistēmu, noteikšanu tieši ietekmē vispārējie īstenošanas noteikumi, kurus var pieņemt katra iestāde. Kā to norāda arī nosaukums, vispārējie īstenošanas noteikumi ir vispārpiemērojams tiesību akts, kas ir pieņemts, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. un 12. pantu.

35      Tādējādi Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka katra iestāde ar vispārīgo īstenošanas noteikumu palīdzību nosaka to izdienas gadu aprēķināšanas metodi, kas ir jāņem vērā Savienības tiesību sistēmā pēc tam, kad ir pārskaitīts kapitāls, kas atspoguļo tiesības, kuras iegūtas citā ierēdņa pensiju sistēmā. Šī metode ir jābalsta uz Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, proti, katra ierēdņa pamatalgu, vecumu un maiņas kursu pieteikuma par pārskaitīšanu iesniegšanas dienā.

36      Izdienas gadi, kas konkrēti jāņem vērā attiecībā uz katru ierēdni, kura citā sistēmā iegūtās pensiju tiesības ir pārskaitīšanas uz Savienības pensiju sistēmu priekšmets kapitāla veidā, tiek noteikti ar individuālu aktu, kurā tiek piemērota vispārējos īstenošanas noteikumos noteiktā metode šī ierēdņa īpašajam gadījumam.

37      Tāpat jāatgādina, kā Vispārējā tiesa to dara savā 1993. gada 14. decembra rīkojumā Calvo Alonso-Cortés/Komisija (T‑29/93, Krājums, EU:T:1993:115, 46. punkts), ka no Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta izriet, ka Savienības iestāde pati var veikt pensijas tiesību, kuras ierēdnis ieguvis savā valstī, pārskaitīšanu un atzīt un noteikt izdienas gadus, kas ir jāņem vērā Savienības sistēmā saistībā ar iepriekšējā dienesta laikposmu, tikai tad, kad attiecīgā dalībvalsts ir noteikusi pārskaitīšanas noteikumus.

38      Kā to atzīst pati Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 42. punktā, kapitāla, kas atspoguļo citā sistēmā iegūtās pensijas tiesības, pārskaitīšana ir “nepieciešama, lai pabeigtu procedūru, kas saistītas ar pensijas tiesību pārskaitīšanu uz Savienības pensiju shēmu, kopumu”.

39      Pirmkārt, no šiem apsvērumiem izriet, ka iestāde, kurai ir piederīga attiecīgā persona, var tai atzīt pensijas izdienas gadus, kas ir jāņem vērā Savienības pensiju sistēmā, tikai tad, kad ir pārskaitīts kapitāls, kas atspoguļo tās citā sistēmā iegūtās pensiju tiesības.

40      Otrkārt, no tā izriet, ka šādus izdienas gadus attiecīgajai personai var atzīt, tikai un ciktāl no attiecīgās iestādes pieņemtajos vispārējos īstenošanas noteikumos paredzētās aprēķināšanas metodes piemērošanas izriet, ka tie faktiski atbilst kapitālam, kas ir pārskaitīts Savienības pensiju sistēmā, saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta pēdējo daļu to atskaitot no summas, kas atspoguļo šī kapitāla atkārtotu novērtēšanu laikā no pieteikuma par pārskaitīšanu līdz faktiskai pārskaitīšanai.

41      Citiem vārdiem sakot, attiecīgajai personai nevar atzīt nekādas priekšrocības par izdienas gadiem, ja tas neatbilst kapitālam, kas ir faktiski pārskaitīts uz Savienības pensiju sistēmu.

42      Konkrētāk, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet arī tas, ka gadījumā, ja, piemērojot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu un tā īstenošanai pieņemtos vispārējos noteikumus, Savienības iestāde konkrēti nosaka tos izdienas gadus, kas ir jāatzīst attiecīgajai personai Savienības pensiju sistēmā pēc tam, kad ir pārskaitīts kapitāls, kas atspoguļo tās citā sistēmā iegūtās pensiju tiesības, tā īsteno ierobežotu kompetenci un tai nav nekādas rīcības brīvības.

43      Turklāt ir jāanalizē procedūra, kas ir jāīsteno pieteikuma par citā sistēmā iegūtu pensijas tiesību pārskaitīšanu uz Savienības pensiju sistēmu gadījumā, ciktāl šī procedūra izriet gan no piemērojamām tiesību normām, gan skaidrojumiem, kurus Komisija ir sniegusi par tās praksi.

44      Jākonstatē, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājuma paziņošana nav skaidri paredzēta Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā. Šajā tiesību normā ir tikai paredzēts attiecīgās personas pieteikums, kura rezultātā uz Savienību tiek pārskaitīts kapitāls, kas atspoguļo viņa iepriekšējās darbības laikā iegūtās pensijas tiesības, un kura rezultātā pēc šīs pārskaitīšanas, izmantojot šajā pašā tiesību normā paredzētos noteikumus, tiek noteikts izdienas gadu skaits, kas ir jāņem vērā saistībā ar attiecīgo personu Savienības pensiju sistēmā.

45      Ciktāl pārsūdzētā sprieduma 42. un 43. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkts sniedz “kompetenci” Komisijai paziņot par izdienas gadu piedāvājumu ierēdnim, kurš ir iesniedzis pieteikumu par viņa citā sistēmā iegūto pensiju tiesību pārskaitīšanu, jānorāda, ka ne no Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta, ne no kādas citas tiesību normas vai principa neizriet, ka iestādei, kurā attiecīgā persona ir iesniegusi savu pieteikumu par pensijas tiesību pārskaitīšanu, būtu pienākums tai iesniegt piedāvājumu, kurā ir norādīts papildu pensijas izdienas gadu skaits, ko radītu iespējamā pārskaitīšana.

46      Turklāt pienākums paziņot par piedāvājumu saistībā ar iepriekš iegūto pensijas tiesību pārskaitīšanu neizriet ne no VĪN 2004, ne VĪN 2011. Nevienā no šiem abiem tekstiem, kas iekļauti pirmās instances lietas materiālos un kas nosūtīti Vispārējai tiesai saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 137. panta 2. punktu, nav paredzēts, ka ierēdnim vai darbiniekam, kurš ir lūdzis pārskaitīt viņa iepriekš iegūtās pensiju tiesības, būtu jānosūta izdienas gadu piedāvājums.

47      Tādējādi šķiet, ka praksi, ka šāds piedāvājums tiek nosūtīts attiecīgajai personai, ir brīvprātīgi pieņēmusi Komisija un attiecīgā gadījumā citas Savienības iestādes. Ir skaidrs, ka šīs prakses nolūks ir sniegt ierēdnim vai darbiniekam, kurš ir izrādījis iespējamo interesi pārskaitīt savas citā sistēmā iegūtās pensiju tiesības, kas iegūtas saistībā ar viņa darbībām pirms stāšanās amatā, uz Savienības pensiju sistēmu, nepieciešamo informāciju, kas tam, zinot visu informāciju, ļautu pieņemt lēmumu par to, vai veikt vai neveikt šo pārskaitīšanu.

48      Šajā ziņā no Komisijas paskaidrojumiem, kas apkopoti pārsūdzētā sprieduma 35. punktā un atkārtoti rakstveida dokumentos Vispārējā tiesā, izriet, ka pensiju tiesību pārskaitīšanas uz Savienības sistēmu procedūrā praktiski ietilpst pieci posmi: pirmkārt, attiecīgā persona iesniedz attiecīgu pieteikumu, otrkārt, kompetentais Komisijas dienests no attiecīgā ārējā pensiju fonda saņem paziņojumu par kapitāla, kurš var tikt pārskaitīts, apmēru un, balstoties uz šo informāciju, nosūta attiecīgajai personai piedāvājumu; treškārt, attiecīgā persona noraida vai akceptē priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumu; ceturtkārt, gadījumā, ja tā piedāvājumam piekrīt, Komisija pieprasa un veic attiecīgā kapitāla pārskaitīšanu uz Savienību; visbeidzot, piektkārt, tā pieņem lēmumu, kurā ir noteiktas attiecīgās personas tiesības. Komisija uzskata, ka tikai šis pēdējais lēmums ir nelabvēlīgs akts.

49      No tā izriet, ka praktiski Komisija Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā paredzētajiem pārskaitīšanas procedūras trīs posmiem (attiecīgās personas pieteikums; kapitāla pārskaitīšana; vērā ņemto izdienas gadu noteikšana) ir pievienojusi vēl divus posmus (priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums; attiecīgās personas akcepts, ar kuru tā piekrīt pārskaitīšanai). Tādējādi tā attiecīgajai personai sniedz iespēju “piedāvājuma” veidā iegūt, cik vien iespējams, precīzu informāciju par tiesību, kas tai tiktu atzītas gadījumā, ja tās citā sistēmā iegūtās tiesības tiktu pārskaitītas uz Savienības pensiju sistēmu, apmēru. Tā arī ļauj šai personai pēc šīs informācijas saņemšanas izbeigt ar tās sākotnējo pieteikumu uzsākto procedūru, tai neradot nekādas sekas. Faktiski šī pārskaitīšana tiek veikta tikai tad, ja šī persona pēc tam, kad tā ir saņēmusi piedāvājumu, pauž savu gribu veikt citā sistēmā iegūto pensijas tiesību pārskaitīšanu.

50      Jākonstatē, ka pēc priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājuma nosūtīšanas attiecīgās personas tiesiskā situācija nav mainījusies. Kā jau tika norādīts iepriekš 39.–41. punktā, attiecīgajai personai netiek atzītas nekādas priekšrocības par izdienas gadiem pirms kapitāls, kas atspoguļo tās citā sistēmā iegūtās pensijas tiesības, nav pārskaitīts uz Savienības pensiju sistēmu. Savukārt brīdī, kad attiecīgajai personai tiek nosūtīts piedāvājums, šī pārskaitīšana vēl nav notikusi. Tikai pēc tam, kad attiecīgā persona, saņēmusi piedāvājumu, sniedz piekrišanu pārskaitīšanas procedūras virzībai, Komisija pieprasa attiecīgajam ārējam pensiju fondam pārskaitīt kapitālu, kas atspoguļo attiecīgās personas iegūtās pensijas tiesības, uz Savienības pensiju sistēmu.

51      Ja Komisijas piedāvājums tiktu kvalificēts kā “saistības”, kā to dara Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 42. punktā, tas neliktu veikt atšķirīgus secinājumus. Civildienesta tiesa uzskata, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums “parāda nepieciešamo iestādes apņemšanos pareizi uzsākt ierēdņa pensijas tiesību pārskaitīšanu, ko viņš ir lūdzis, iesniedzot savu pieteikumu par pārskaitījumu”.

52      Kā pamatoti norāda Komisija, attiecīgās iestādes pienākums pareizi veikt Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā paredzēto tiesību uz pensijas tiesību pārskaitīšanu īstenošanu izriet tieši no šīs pēdējās minētās tiesību normas teksta. Pat ja tiktu uzskatīts, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums ir jāinterpretē kā “saistības” tādā izpratnē, kā to norāda Civildienesta tiesa, attiecīgā iestāde vienīgi apņemtos attiecīgās personas situācijai pareizi piemērot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu un vispārējos īstenošanas noteikumus. Savukārt šis attiecīgās iestādes pienākums izriet tieši no aplūkotajām tiesību normām pat tad, ja nav tiešu saistību. Tādējādi no šādām saistībām neizrietot ne jauns attiecīgajai iestādei saistošs pienākums, ne attiecīgi izmaiņas attiecīgās personas tiesiskajā situācijā.

53      Tāpat nevar piekrist, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums maina attiecīgās personas tiesisko situāciju, ciktāl ar to šai personai rodas tiesības, lai Savienības pensiju sistēmā tiktu atzīts šajā piedāvājumā norādītais izdienas gadu skaits, ja tā sniedz savu piekrišanu tam, ka tās citā sistēmā iegūtās pensijas tiesības tiek pārskaitītas uz šo sistēmu. Šādas tiesības iestādei, kas ir sagatavojusi piedāvājumu, uzreiz pēc pārskaitīšanas veikšanas radītu attiecīgu pienākumu automātiski atzīt attiecīgajai personai piedāvājumā norādīto izdienas gadu skaitu.

54      Turklāt šāda priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājuma un no tā izrietošo tiesisko seku kvalifikācija nav savienojama ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta formulējumu.

55      Šajā tiesību normā vispirms ir atsauce uz to, ka ierēdnis, kurš atrodas kādā no tajā minētajām situācijām, “ir tiesīgs” “iemaksāt Savienībai [..] pensijas tiesību [..] kapitāla vērtību” par agrāk veiktajām darbībām. Tajā turklāt ir norādīts, ka “tādā gadījumā iestāde, kurā ierēdnis strādā, [..] nosaka dienesta [izdienas] gadu skaitu, [..] kurus viņam ieskaita Savienības pensiju programmā par iepriekšējo dienesta laiku, pamatojoties uz pārskaitīto kapitālu”.

56      No tā izriet, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu ierēdnim, kurš ir lūdzis pārskaitīt Savienības pensiju sistēmā viņa iepriekš citā sistēmā iegūtās pensijas tiesības, atzītais izdienas gadu skaits faktiski tiek noteikts pēc tam, kad faktiski ir veikta pārskaitīšana, “pamatojoties uz pārskaitīto kapitālu”. Tādēļ nevar uzskatīt, ka priekšlikums par izdienas gadu noteikšanu, kas tā iedabas dēļ ir paziņots pirms šīs pārskaitīšanas, var radīt šādu noteikšanu.

57      Iepriekš 37. punktā minētā judikatūra un 38.–42. punktā norādītie apsvērumi apstiprina šo secinājumu.

58      Atzīstamo izdienas gadu skaits izriet no tā, kā tiek piemērota vispārējos īstenošanas noteikumos, kurus attiecīgā iestāde pieņēmusi saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, paredzētā metode kapitāla, kas atspoguļo iepriekš iegūtās tiesības, pārvēršanai izdienas gados.

59      Ja tiktu atzīts, ka Komisijai vienmēr ierēdnim ir jāatzīst piedāvājumā norādītais pensijas izdienas gadu skaits, tas atsevišķos gadījumos varētu radīt situāciju, ka atzīstamo izdienas gadu skaits atšķirtos no tā, kas izriet, pareizi piemērojot attiecīgajos vispārējos īstenošanas noteikumos paredzēto metodi. Nav nozīmes argumentiem, kas izskaidro atšķirības starp piedāvājumā norādīto izdienas gadu skaitu un gadu skaitu, kas izriet no tā, ka tiek piemērota iepriekš minētā metode, tādējādi, ka šīs atšķirības pamatā ir kapitāla, kas atspoguļo attiecīgās personas citā pensiju sistēmā iegūtās tiesības, vērtība, kuru Komisijai paziņo par šo sistēmu atbildīgās personas, no vienas puses, un faktiski pārskaitītā kapitāla vērtība (atskaitījums, kas veikts, iespējams, veicot atkārtotu vērtējumu laikā no pieteikuma iesniegšanas datuma līdz faktiskajam pārskaitījuma datumam), no otras puses, vai kļūdaina izdienas gadu aprēķināšanas metode, sagatavojot piedāvājumu. Nozīme ir tam, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu un iepriekš 38.–42. punktā norādītajiem apsvērumiem Komisija attiecīgajai personai nevar atzīt izdienas gadu skaitu, kas atšķirtos no tā, kas, piemērojot vispārējos īstenošanas noteikumos paredzēto pārrēķina metodi, atbilst faktiski pārskaitītajam kapitālam Savienības pensiju sistēmā.

60      Pārsūdzētā sprieduma 47., 48. un 50.–54. punktā norādītie Civildienesta tiesas apsvērumi nevar radīt atšķirīgus secinājumus. Būtībā Civildienesta tiesa balstās uz premisu, ka kapitāla vērtība, kas jāņem vērā, sagatavojot priekšlikumu, būs tāda pati kā tā, kas jāņem vērā, veicot pārskaitījumu, ciktāl saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta otrās daļas pēdējo teikumu “summa, kas atspoguļo šī kapitāla atkārtotu novērtēšanu laikā no pieteikuma par pārskaitīšanu līdz faktiskai pārskaitīšanai”, netiek ņemta vērā, nosakot attiecīgajai personai Savienības pensijas sistēmā atzīstamo izdienas gadu skaitu.

61      Neatkarīgi no tā, ka Civildienesta tiesa nav ņēmusi vērā to, ka gan atbildīgās personas par pensijas sistēmu, kurai attiecīgā persona bija iepriekš piesaistīta, gan pati Komisija var pieļaut kļūdas, kas varētu ietekmēt attiecīgajai personai nosūtītā piedāvājuma saturu, pietiek norādīt, ka attiecīgie apsvērumi galu galā nekādi nemaina faktu, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta formulējumu attiecīgajai personai atzīto izdienas gadu noteikšana saistībā ar tās citā sistēmā iegūtajām pensijas tiesībām var tikt veikta tikai tad, kad Savienības pensiju sistēmā ir pārskaitīts kapitāls, kurā ir atspoguļotas šīs tiesības.

62      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums, kāds ir norādīts prasībās, kuras M. Verile un A. Gjergji ir cēluši Civildienesta tiesā, nerada saistošas tiesiskās sekas, kas tieši un tūlītēji ietekmētu adresāta tiesisko stāvokli, būtiski grozot viņa tiesisko situāciju. Tādējādi tas nav uzskatāms par nelabvēlīgu aktu Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē.

63      Šo secinājumu neatspēko pārējie pārsūdzētā sprieduma apsvērumi.

64      Pirmkārt, Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 38. punktā atsaucas uz faktu, ka tās 2008. gada 18. decembra spriedumā Beļģija un Komisija/Genette (T‑90/07 P un T‑99/07 P, Krājums, EU:T:2008:605, 91. punkts) Vispārējā tiesa divus piedāvājumus par izdienas gadiem, kurus Komisija attiecīgajam ierēdnim bija nosūtījusi šajā lietā, kvalificēja kā “lēmumus”.

65      Tomēr ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa ne spriedumā Beļģija un Komisija/Genette, minēts 64. punktā (EU:T:2008:605), ne arī kādā citā spriedumā nav analizējusi to, vai priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumam ir vai nav nelabvēlīga akta iezīmes Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē, un nav lēmusi par jautājumu, vai šāds piedāvājums tā adresātam rada saistošas tiesiskās sekas, vajadzības gadījumā precizējot, kādas ir šīs sekas.

66      Turklāt jāatgādina, ka, pretēji šai lietai, spriedumā lietā Beļģija un Komisija/Genette, minēts 64. punktā (EU:T:2008:605), attiecīgais ierēdnis piekrita viņam paziņotajiem priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumiem un viņa pensijas tiesības, kuras viņš bija ieguvis Beļģijas pensiju sistēmā pirms stāšanās Komisijas dienestā, jau bija pārskaitītas uz Savienības pensiju sistēmu pirms prasības celšanas (spriedums Beļģija un Komisija/Genette, minēts 64. punktā, EU:T:2008:605, 12. punkts).

67      Turklāt viņa prasība neattiecās uz lēmuma, kas tika pieņemts pēc šīs pārskaitīšanas, ar kuru tika atzītas priekšrocības par izdienas gadiem Savienības pensijas sistēmā, tiesiskumu. Ar šīs lietas prasībās minētajiem Komisijas aktiem tika noraidīts attiecīgās personas pieteikums, kas bija iesniegts pēc pārskaitīšanas, ar kuru attiecīgā persona vēlējās atļauju atsaukt savu iepriekšējo pieteikumu par pensijas tiesību pārskaitīšanu, kas tika iesniegts saskaņā ar Beļģijas likumu, kurš šobrīd ir mainīts, un iesniegt jaunu pieteikumu, lai gūtu priekšrocības no jaunā Beļģijas likuma, kurš, viņaprāt, bija viņam labvēlīgāks (spriedums Beļģija un Komisija/Genette, minēts 64. punktā, EU:T:2008:605, 12. un 92. punkts).

68      Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pieteikums, kas tika noraidīts ar pārsūdzētajiem aktiem, bija pamatots ar to, ka kompetentās Beļģijas iestādes apstrīdēja attiecīgo Beļģijas tiesību aktu piemērošanu. Tā kā Komisijai nav kompetences izskatīt šādu apstrīdēšanu, Vispārējā tiesa secināja, ka šajā lietā apstrīdētie akti nebija nelabvēlīgi ieinteresētajai personai un, atceļot Civildienesta tiesas spriedumu, noraidīja prasību kā nepieņemamu (spriedums Beļģija un Komisija/Genette, minēts 64. punktā, EU:T:2008:605, 79. un 93.–108. punkts).

69      No tā izriet, ka spriedums Beļģija un Komisija/Genette, minēts 64. punktā (EU:T:2008:605), attiecās uz atšķirīgu jautājumu, kas radās krietnu laiku pirms attiecīgās personas Beļģijā iegūto pensijas tiesību pārskaitīšanas uz Savienības pensiju sistēmu. Brīdī, kad šajā lietā tika celta prasība, šī pārskaitīšana faktiski bija veikta un nedz tās tiesiskums, nedz jautājums par to, vai akti, kas tika pieņemti pārskaitīšanas veikšanai, ir vai nav nelabvēlīgi akti, šajā lietā netika aplūkots.

70      No tā izriet, ka no sprieduma Beļģija un Komisija/Genette, minēts 64. punktā (EU:T:2008:605), nevar gūt ziņas, kas būtu lietderīgas attiecībā uz šajā lietā uzdotajiem jautājumiem.

71      Otrkārt, lai attaisnotu secinājumu, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums ir nelabvēlīgs akts, Civildienesta tiesa atsaucas uz ierēdņu tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, tiesiskās noteiktības prasībām, “kas ir cieši saistītas ar Civildienesta noteikumos norādītajiem termiņu noteikumiem” (pārsūdzētā sprieduma 39. punkts), “pensiju tiesību pārskaitīšanas administratīvās procedūras mērķi”, kā arī “pašu Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā ierēdnim noteikto tiesību izvēlēties, vai viņš vēlas pārskaitīt savas pensijas tiesības vai arī tās saglabāt izcelsmes valsts vai starptautiskajos pensiju fondos, būtību”, kas būtu “apdraudēta”, ja attiecīgais ierēdnis varētu apstrīdēt “veidu, kādā Komisijas dienesti aprēķina izdienas gadu, uz kuriem tiem ir tiesības, skaitu”, tikai pēc tam, kad ir pārskaitītas viņa agrāk iegūtās pensijas tiesības (pārsūdzētā sprieduma 49. punkts).

72      Pirmkārt, attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmo daļu ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šī panta otrajā un trešajā daļā.

73      Ciktāl, kā tika norādīts iepriekš, priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumam nav saistošu tiesisko seku, kas tieši un tūlītēji ietekmētu adresāta tiesisko situāciju, būtiski grozot viņa tiesisko situāciju, ar to netiek pārkāptas viņa tiesības, tādējādi nav jautājuma par to, ka saistībā ar šādu aktu tiktu pārkāptas viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.

74      Katrā ziņā attiecīgās personas tiesības varētu pārkāpt lēmums, kas tiktu pieņemts pēc tam, kad ir īstenota kapitāla, kas atspoguļo pensijas tiesības, kuras attiecīgā persona ieguvusi pirms stāšanās amatā, pārskaitīšana. Šis lēmums ir nelabvēlīgs akts un var būt prasības atcelt tiesību aktu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu priekšmets, ja vien tiek pilnībā ievērotas attiecīgās personas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.

75      Otrkārt, jākonstatē, ka Civildienesta tiesa nav izskaidrojusi, kādēļ tiktu pārkāptas “ar Civildienesta noteikumos paredzētiem termiņu noteikumiem cieši saistītās tiesiskās noteiktības prasības”, ja tiktu atzīts, ka piedāvājums par izdienas gadiem nav tā adresātam nelabvēlīgs akts.

76      Treškārt, attiecībā uz “pensiju tiesību pārskaitīšanas administratīvo procedūru” un tiesību, kas katram ierēdnim piešķirtas ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, “būtību”, uz kuru norādīts pārsūdzētā sprieduma 49. punktā, vispirms ir jānorāda, ka sprieduma Beļģija un Komisija/Genette, minēts 64. punktā (EU:T:2008:605), 91. punktā, kas minēts šajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā, Vispārējā tiesa būtībā ir tikai konstatējusi, ka pieteikums par pensijas tiesību pārskaitīšanu, piemērojot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, ļāva pieņemt lēmumus gan iestādēm, kas pārvaldīja pensijas sistēmas, kurām bija piederīga attiecīgā persona pirms tās stāšanās dienestā, gan Savienības iestādei, kurai tā ir piederīga pašlaik. Sekas, kādas, šķiet, Civildienesta tiesa ir secinājusi no sprieduma Beļģija un Komisija/Genette, minēts 64. punktā (EU:T:2008:605), 91. punkta, nekādi no šī sprieduma neizriet.

77      Turklāt taisnība, ka saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 37. punktu pensijas tiesību pārskaitīšanas sistēma, kas paredzēta Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā, nodrošinot koordināciju starp valstu shēmām un Savienības pensiju shēmu, ir paredzēta, lai atvieglotu valstu sabiedriskā vai privātā sektora, kā arī starptautiskā sektora darbinieku pāreju uz Savienības pārvaldes sistēmu un tādējādi nodrošinātu Savienībai vislabākās iespējas izvēlēties jau kvalificētu personālu ar atbilstošu profesionālo pieredzi (skat. rīkojumu, 2010. gada 9. jūlijs, Ricci un Pisaneschi, C‑286/09 un C‑287/09, EU:C:2010:420, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Tādējādi šīs tiesību normas mērķis ir, lai Savienības ierēdņu iegūtās tiesības uz pensiju dalībvalstī, neraugoties uz to, iespējams, ierobežoto vai pat nosacīto, vai uz nākotni vērsto raksturu, vai arī to nepietiekamo raksturu, lai ļautu tūlītēju pensijas izmantošanu, varētu tikt saglabātas ieinteresētā ierēdņa labā un ņemtas vērā pensiju sistēmā, kurai viņš ir piesaistīts savas profesionālās karjeras beigās, šajā gadījumā – Savienības pensiju sistēmā. No šiem apsvērumiem izriet, ka Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā minētās “rīcības brīvības” mērķis ir nodrošināt Savienības ierēdņiem tiesības, kuru izpilde ir atkarīga vienīgi no viņu pašu izvēles (spriedumi, 1981. gada 20. oktobris, Komisija/Beļģija, 137/80, Krājums, EU:C:1981:237, 12. un 13. punkts, un Beļģija un Komisija/Genette, minēts 64. punktā, EU:T:2008:605, 89. un 90. punkts).

79      Tomēr no šīs judikatūras neizriet, ka Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā tiktu arī pieprasīts, lai attiecīgajai personai, pirms tā izlemj, vai tā īstenos savas tiesības pārskaitīt uz Savienības pensiju sistēmu savas citā sistēmā iegūtās tiesības, būtu jāzina galīgais pensijas izdienas gadu skaits, kas tai tiks piešķirts šādas pārskaitīšanas rezultātā. Šajā tiesību normā nav arī pieprasīts, lai iespējamu strīdu starp attiecīgo personu un tās iestādi par attiecīgo tiesību normu interpretāciju un piemērošanu izskatītu Savienības tiesa, pirms attiecīgā persona nav izlēmusi, vai tā vēlas pārskaitīt uz Savienības pensiju sistēmu savas citā sistēmā iegūtās tiesības.

80      Protams, ka iespēja redzēt, ka Savienības tiesa pieņem nostāju par paredzētajām sekām hipotētiskajai citā sistēmā iegūto tiesību pārskaitīšanai uz Savienības pensiju sistēmu ierēdnim, kurš vēl nav sniedzis savu piekrišanu šādai pārskaitīšanai, varētu radīt zināmu interesi attiecīgajam ierēdnim.

81      Tomēr jāatgādina, ka LESD 270. pants Savienības tiesai nerada kompetenci sniegt konsultatīvus atzinumus, bet tikai izskatīt domstarpības starp Savienību un tās ierēdņiem, ievērojot ierobežojumus un nosacījumus, ko paredz Civildienesta noteikumi.

82      Tieši Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā ir paredzēts, ka prasība atcelt tiesību aktu, kādu M. Verile un A. Gjergji ir cēluši šajā lietā, var attiekties tikai uz nelabvēlīgu aktu. Ja tiesību akts, par kuru ir celta prasība, nav prasītājam nelabvēlīgs, prasība nav pieņemama. Šajā ziņā nav nozīmes prasītāja iespējamajai ieinteresētībai, lai viņa prasībā norādītais jautājums tiktu izskatīts pēc būtības.

83      Turklāt ir jānorāda, ka attiecīgā persona brīdī, kad tā izlemj, vai tā izmantos savas tiesības pārskaitīt Savienības pensiju sistēmā savas citā sistēmā iegūtās pensijas tiesības, nevar zināt visu nepieciešamo informāciju. Tā nevar precīzi zināt ne Savienības pensiju sistēmas, ne arī tās sistēmas, kurai tā bija iepriekš piesaistīta, turpmāko attīstību. Neapšaubāmi tai sava izvēle ir jāizdara, daļēji balstoties uz hipotēzēm un paredzējumiem, kas, var izrādīties, ka var arī nebūt pilnībā vai daļēji galīgi, var būt nepilnīgi vai neprecīzi.

84      Treškārt, arguments, kuru Civildienesta tiesa secina no VĪN 2011 8. panta 5. punkta (pārsūdzētā sprieduma 46. punkts), nevar radīt citādus secinājumus.

85      Šajā tiesību normā ir paredzēts:

“Lēmums, kurš ir parakstīts un kuru ir pieņēmis darbinieks, sniedzot rīkojumu pārskaitīt uz Savienību [..] kapitālu, kas atspoguļo viņa tiesības uz pensiju, savas iedabas dēļ ir neatsaucams.”

86      Jākonstatē, ka šajā tiesību normā nav atsauces uz priekšrocību par izdienas gadiem priekšlikumu, kuru attiecīgā iestāde nosūta ierēdnim, kurš interesējas par iespēju pārskaitīt viņa citā sistēmā iegūtās pensijas tiesības uz Savienības pensiju sistēmu. Kā jau tika norādīts iepriekš 46. punktā, šāda priekšlikuma nosūtīšana VĪN 2011 nav paredzēta.

87      VĪN 2011 8. panta 5. punktā ir norāde uz attiecīgās personas “lēmumu, [..] sniedzot rīkojumu pārskaitīt uz Savienību [..] kapitālu, kas atspoguļo viņa tiesības uz pensiju”. Citiem vārdiem sakot, tas attiecas uz attiecīgās personas galīgo piekrišanu pārskaitīt Savienības pensiju sistēmā viņa citā sistēmā iegūtās pensijas tiesības.

88      Pašas Komisijas iedibinātās prakses dēļ šis galīgais pieteikums izpaužas kā attiecīgās personas piekrišana viņas iepriekš iegūto tiesību pārskaitīšanai, kas tiek sniegta, atbildot uz piedāvājumu noteikt izdienas gadus, kas tai tiek nosūtīta, atbildot uz sākotnējo piedāvājumu. Piemērojamie teksti neliek Komisijai par pienākumu ieviest šādu praksi, kas attiecīgajai personai sniedz iespēju, pēc tam, kad tā ir saņēmusi piedāvājumu par izdienas gadiem, apturēt pasākumus, kas tika īstenoti, pamatojoties uz tās sākotnējo pieteikumu pārskaitīt pensijas tiesības.

89      Turklāt ir jāprecizē, ka attiecīgās personas piekrišana ir jāsaprot tādējādi, ka tā attiecas uz pārskaitīšanas procedūras veikšanu, nevis uz piedāvājuma saturu. Citiem vārdiem sakot, sniedzot savu piekrišanu pēc piedāvājuma nosūtīšanas, kā to lūdz darīt Komisija, šī persona tikai izsaka savu gribu pārskaitīt savas iepriekš iegūtās pensijas tiesības uz Savienības pensiju sistēmu. No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka papildu pensijas izdienas gadi, ko šāda pārskaitīšana radīs šai personai, var tikt noteikti tikai tad, kad pārskaitīšana būs faktiski veikta, un ka attiecīgā persona vajadzības gadījumā var apstrīdēt šajā ziņā pieņemto lēmumu kompetentajās administratīvajās iestādēs un tiesās.

90      Turklāt ir jānorāda, ka VĪN 2011 8. panta 5. punktā ir tikai tieši noteikts tas, kas katrā ziņā izriet no Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta teksta. Ja ierēdnis vai darbinieks, piemērojot šīs tiesību normas 2. punktu, pārskaita uz Savienību kapitālu, kas atspoguļo viņa iepriekš citā pensiju sistēmā iegūtās pensijas tiesības, šī darbība, kuras rezultātā tiek zaudētas viņa tiesības šajā otrā sistēmā, taču, savukārt, tiek palielināti viņa pensijas izdienas gadi, kas tiek ņemti vērā Savienības pensiju sistēmā, principā nav atsaucama. Jauns pensijas tiesību pārskaitījums no Savienības pensiju sistēmas uz citu sistēmu var tikt veikts tikai šī paša panta 1. punktā paredzētajos gadījumos, un tie visi nosaka, ka ir jāpārtrauc attiecīgās personas darba pienākumi.

91      Tādējādi no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka VĪN 2011 8. panta 5. punktam nav nozīmes attiecībā uz šīs lietas galveno jautājumu, proti, to, vai par priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumam ir vai nav nelabvēlīga akta raksturs.

92      Arī M. Verile un A. Gjergji argumenti neliek izdarīt atšķirīgu secinājumu.

93      Pirmkārt, ir jānoraida arguments, saskaņā ar kuru piedāvājums ir pielīdzināms “ofertei” valsts tiesībās (skat. iepriekš 25. punktu).

94      Saskaņā ar judikatūru juridiskajai saiknei starp ierēdņiem un administrāciju ir normatīvs, nevis līgumattiecību raksturs (spriedumi, 1975. gada 19. marts, Gillet/Komisija, 28/74, Krājums, EU:C:1975:46, 4. punkts, un 2008. gada 22. decembris, Centeno Mediavilla u.c./Komisija, C‑443/07 P, Krājums, EU:C:2008:767, 60. punkts). No šīs judikatūras var secināt, ka tiesiskajām attiecībām, ko tieši regulē Civildienesta noteikumi, šajā gadījumā – noteikumi par Savienības pensiju sistēmu, nav līgumattiecību rakstura. Tādējādi jēdzieniem, kas izriet no līgumiem piemērojamām dalībvalstu privāttiesībām, kā, piemēram, “oferte”, nav nozīmes, piemērojot Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu.

95      Otrkārt, jānoraida arī arguments, saskaņā ar kuru priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājuma nosūtīšana ir “tiesību, ko ierēdnim piešķir Civildienesta noteikumi, īstenošana”.

96      Iepriekš 44.–46. punktā jau tika norādīts, ka nevienā Civildienesta noteikumu, VĪN 2004 vai VĪN 2011 noteikumā nav paredzēts, ka šāds piedāvājums būtu jānosūta.

97      Treškārt, M. Verile un A. Gjergji norāda, ka priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums maina attiecīgās personas tiesisko situāciju, ciktāl, “[sākot no šī] piedāvājuma brīža, var noteikt piemērojamos vispārējos noteikumus un attiecīgi visus aprēķināšanas parametrus, kas ļauj iegūt aktualizēto kapitālu un tam atbilstošo izdienas gadu skaitu”.

98      Pietiek norādīt, ka šī argumenta pamatā ir kļūdaina premisa. Kā to atgādina paši M. Verile un A. Gjergji, VĪN 2011 saskaņā ar to 9. panta noteikumiem ir piemērojami pieteikumiem par pensijas tiesību pārskaitīšanu, kas Komisijā reģistrēti pēc 2009. gada 1. janvāra.

99      Tādējādi, lai noteiktu, vai ir piemērojami VĪN 2004 vai VĪN 2011, ir jābalstās uz pieteikuma par pensijas tiesību pārskaitīšanu reģistrācijas datumu, nevis uz priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājuma nosūtīšanas datumu.

100    Visbeidzot, ceturtkārt, nevar atbalstīt arī M. Verile un A. Gjergji argumentu, kurš būtībā attiecas uz ko, ka Komisija atbild pēc būtības uz sūdzībām par priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumiem, nenorādot, ka tās attiecas uz aktu, kas nav nelabvēlīgs.

101    Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka prasības pieņemamības nosacījumi ir pamatoti ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem un ka Savienības tiesai vajadzības gadījumā tie ir jāizskata pēc savas ierosmes, un šādā kontekstā jānoraida prasība kā nepieņemama, ja tajā norādītais akts nav nelabvēlīgs akts (šajā ziņā skat. spriedumu, 1990. gada 6. decembris, B./Komisija, T‑130/89, Krājums, EU:T:1990:78, 13. un 14. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas, ka Komisija iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar tās personāla politiku, atbild pēc būtības uz sūdzību tā vietā, lai to noraidītu kā nepieņemamu, neliek izdarīt citādu secinājumu (šajā ziņā skat. spriedumu B./Komisija, minēts iepriekš, EU:T:1990:78, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

102    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka otrie Komisijas nosūtītie piedāvājumi M. Verile un A. Gjergji ir nelabvēlīgi akti un tie var būt priekšmets prasībai, kas celta, balstoties uz Civildienesta noteikumu 91. pantu.

103    Tādējādi, neizskatot citus Komisijas izvirzītos pamatus, apelācijas sūdzība ir jāapmierina un pārsūdzētais spriedums jāatceļ.

 Par prasību pirmajā instancē

104    Atbilstoši Tiesas statūtu I pielikuma 13. panta 1. punktam, ja tiek atcelts Civildienesta tiesas nolēmums, Vispārējā tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

105    Šajā gadījumā, tā kā to ļauj tiesvedības stadija, tad Vispārējai tiesai ir jātaisa galīgais spriedums lietā.

 Pieņemamība

106    Vispirms ir jāizvērtē Komisijas apstrīdētā prasības pieņemamība.

107    Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas statūtu 21. pantu prasības pieteikumā ir jānorāda it īpaši strīda priekšmets un jāiekļauj prasītājas prasījumi. Turklāt saskaņā ar judikatūru prasījumi ir jāizklāsta precīzi un nepārprotami, jo to neizklāstīšanas gadījumā Vispārējā tiesa varētu lemt infra vai ultra petita, un atbildētāja tiesības varētu tikt pārkāptas (skat. rīkojumu, 2011. gada 13. aprīlis, Planet/Komisija, T‑320/09, Krājums, EU:T:2011:172, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

108    Tomēr apstrīdētais akts var netieši izrietēt no prasības pieteikumā minētā un tā argumentācijas kopuma. Tāpat ir nospriests, ka prasību, kas vērsta pret aktu, kurš veido daļu no aktu kopuma, veidojot vienu veselumu, vajadzības gadījumā var uzskatīt par tādu, kas vērsta pret šiem pārējiem aktiem (skat. rīkojumu, Planet/Komisija, minēts 107. punktā, EU:T:2011:172, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

109    Šajā gadījumā prasības, kuru cēluši M. Verile un A. Gjergji Civildienesta tiesā, prasījumi attiecas uz otrajiem priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājumiem, kurus tiem ir nosūtījusi Komisija. No apsvērumiem, kas veikti, analizējot pirmo Komisijas apelācijas sūdzības pamatu, izriet, ka šie piedāvājumi nav nelabvēlīgi akti, kas varētu būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets. Tādējādi prasījumi par šādu piedāvājumu atcelšanu nav pieņemami.

110    Tomēr starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka M. Verile un A. Gjergji ir snieguši savu piekrišanu veikt viņu pensijas tiesību, kas iegūtas pirms stāšanās dienestā, pārskaitīšanas procedūru, norādot, kā to pieprasīja Komisija, ka viņi piekrīt šiem otrajiem piedāvājumiem.

111    No Komisijas atbildēm uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem un dokumentiem, kurus tā iesniedza pēc Vispārējās tiesas lūguma, izriet, ka M. Verile un A. Gjergji iepriekš iegūto pensijas tiesību pārskaitīšanas procedūra faktiski ir uzsākta un pabeigta.

112    Tādējādi kapitāls, kas atspoguļo M. Verile iegūtās pensijas tiesības Luksemburgas pensiju fondā, Komisijā tika saņemts 2011. gada 16. septembrī. Komisija ir arī sagatavojusi M. Verile adresētu paziņojumu bez datuma, viņu informējot par to, ka pensijas izdienas gadi, kas viņam atzīti saskaņā ar šo pārskaitīšanu, ir septiņi gadi un deviņi mēneši, kā tas bija paredzēts gan pirmajā, gan otrajā viņam nosūtītajā piedāvājumā (skat. iepriekš 3. un 4. punktu). Tā arī iesniedza dokumentus, kuros ir norādīts, ka Komisija kā pārsniegto pārskaitīto kapitālu viņam iemaksāja summu, kas nedaudz pārsniedz otrajā piedāvājumā norādīto summu, bet kas ir ievērojami mazāka par pirmajā piedāvājumā norādīto summu.

113    Attiecībā uz A. Gjergji kapitāls, kas atspoguļo viņas pensijas tiesības, kas iegūtas Beļģijas pensiju fondā, Komisijā tika saņemts 2011. gada 9. decembrī. 2012. gada 27. janvārī Komisija viņai nosūtīja paziņojumu, viņu informējot par to, ka priekšrocības par pensijas izdienas gadiem, kas viņai atzīti saskaņā ar šo pārskaitīšanu, ir četri gadi, desmit mēneši un septiņpadsmit dienas, kas atbilst tam, kas tika norādīts viņai nosūtītajā otrajā piedāvājumā (skat. iepriekš 6. punktu).

114    Šādos apstākļos rodas jautājums, vai M. Verile un A. Gjergji celtā prasība Civildienesta tiesā, kas formāli ir vērsta pret otrajiem piedāvājumiem, var tikt uzskatīta par tādu, kas faktiski attiecas uz lēmumu par priekšrocību par izdienas gadiem, kas tika pieņemti saistībā ar viņiem pēc tam, kad Savienības pensiju sistēmā tika pārskaitīts kapitāls, kas atspoguļo viņu iepriekš iegūtās pensijas tiesības, atcelšanu.

115    M. Verile un A. Gjergji, kurus Vispārējā tiesa iztaujāja tiesas sēdes laikā, uz jautājumu saistībā ar iespēju veikt šādu viņu celtās prasības prasījumu par atcelšanu pārkvalifikāciju atbildēja apstiprinoši. Turpretī Komisija uzskata, ka šāda pārkvalifikācija nav pamatota, ciktāl prasības prasījumi par atcelšanu skaidri attiecas uz otrajiem piedāvājumiem.

116    A. Gjergji gadījumā ir jākonstatē, ka jāuzskata, ka Komisijas lēmums par priekšrocību par pensijas izdienas gadiem atzīšanu pēc tam, kad tika pārskaitīts kapitāls, kas atspoguļo viņas pensijas tiesības, kuras tika iegūtas pirms stāšanās dienestā, ir pieņemts pēc prasības Civildienesta tiesā celšanas datuma (2011. gada 2. decembris).

117    Šo lēmumu varēja pieņemt tikai tad, kad Komisija bija saņēmusi kapitālu, kas atspoguļo A. Gjergji Beļģijas pensiju sistēmā iegūtās pensijas tiesības. Tomēr Komisija šo kapitālu saņēma tikai 2011. gada 9. decembrī.

118    Tādējādi A. Gjergji gadījumā brīdī, kad Civildienesta tiesā tika celta prasība, nebija neviena lēmuma, kuru viņa varētu apstrīdēt, ceļot prasību atcelt tiesību aktu. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka šāds lēmums tika pieņemts lietas izskatīšanas gaitā (šajā ziņā skat. spriedumu, 1990. gada 10. jūlijs, Automec/Komisija, T‑64/89, Krājums, EU:T:1990:42, 69. punkts, un rīkojumu, 1997. gada 2. maijs, Peugeot/Komisija, T‑90/96, Krājums, EU:T:1997:63, 38. punkts).

119    No tā izriet, ka prasība Civildienesta tiesā, ciktāl to ir cēlusi A. Gjergji, ir jānoraida kā nepieņemama.

120    Attiecībā uz M. Verile ir jākonstatē, ka precīzs Komisijas lēmuma, ar kuru atzītas priekšrocības par izdienas gadiem atbilstoši kapitāla, kas atspoguļo viņa Luksemburgas pensiju sistēmā iegūtās pensijas tiesības, pārskaitīšanai Savienības pensiju sistēmā, pieņemšanas datums neizriet ne no atbildēm, kuras Komisija sniegusi uz Vispārējās tiesas jautājumiem, ne no tās iesniegtajiem dokumentiem.

121    Turklāt Komisija nav iesniegusi nevienu šī lēmuma kopiju. Tādējādi nav pārliecības par to, ka tas pastāv rakstveida formā.

122    Vispārējā tiesa tomēr secina, kas šis lēmums tika pieņemts pēc tam, kad tika celta prasība Civildienesta tiesā.

123    Pirmkārt, kapitāls, kas atspoguļo M. Verile iegūtās pensijas tiesības Luksemburgas pensiju fondā, Komisijā tika saņemts 2011. gada 16. septembrī. Tā kā nav nekādu apgalvojumu vai norāžu, kas varētu pamatot kavēšanos, pieņemot lēmumu, ar kuru darītas zināmas priekšrocības par pensijas izdienas gadiem pēc šādas pārskaitīšanas, šķiet saprātīgi uzskatīt, ka šis lēmums tika pieņemts neilgi pēc šīs pārskaitīšanas.

124    Otrkārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka uz M. Verile adresētā paziņojuma, kas norādīts iepriekš 112. punktā, ir uzspiests zīmogs ar norādi “vīza un datums”. Šajā zīmogā ir “atbildīgā” par lietu vīza, kā datumu norādot 2011. gada 28. novembri, kā arī norāde “Kontrole 1”, kā datumu norādot 2011. gada 1. decembri. Šī paša zīmoga nodalījums “Kontrole 2” ir nosvītrots, kas acīmredzami nozīmē, ka otru kontroli nav bijis paredzēts veikt. Tādējādi ir iespējams secināt, ka šī paziņojuma sagatavošana tika pabeigta vēlākais 2011. gada 1. decembrī.

125    Turklāt attiecīgajā paziņojumā M. Verile tika informēts par to, ka Savienības pensiju sistēmā “[viņa] kredītā ir pārnests” septiņu gadu un deviņu mēnešu laikposms pēc tam, kad tika saņemts kapitāls, kas atspoguļo viņa pensijas tiesības Luksemburgas pensiju sistēmā. Tādējādi no izmantotajiem jēdzieniem izriet, ka lēmums, ar kuru ir atzītas priekšrocības par izdienas gadiem saistībā ar M. Verile, jau bija pieņemts šī paziņojuma sagatavošanas brīdī.

126    No tā izriet, ka brīdī, kad Civildienesta tiesā tika celta prasība, saistībā ar M. Verile jau pastāvēja lēmums, kurā tika darītas zināmas priekšrocības par izdienas gadiem un kas var būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets.

127    Piemērojot iepriekš 108. punktā minēto judikatūru, Vispārējā tiesa uzskata, ka prasības Civildienesta tiesā prasījumi par atcelšanu, ciktāl tos ir cēlis M. Verile, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas uz lēmuma, ar kuru viņam darītas zināmas priekšrocības par pensijas izdienas gadiem pēc tam, kad Savienības pensiju sistēmā ir pārskaitīts kapitāls, kas atspoguļo viņa Luksemburgas sistēmā iegūtās tiesības, atcelšanu.

128    Pirmkārt, no prasības satura un visiem tajā izklāstītajiem argumentiem izriet, ka galu galā M. Verile nolūks bija apstrīdēt Komisijas veikto vērtējumu sekām, kas viņam rastos, Savienības pensiju sistēmā pārskaitot kapitālu, kas atspoguļo viņa Luksemburgas sistēmā iegūtās pensijas tiesības.

129    Konkrētāk, M. Verile uzskatīja, ka priekšrocību par izdienas gadiem aprēķins, kas viņam tiktu atzīts saistībā ar šo pārskaitīšanu, bija jāveic, piemērojot VĪN 2004, kas viņam bija labvēlīgāki, ciktāl tajos bija noteikts, ka viņam kā pārsniegtais pārskaitītais kapitāls tiktu izmaksāta lielāka summa. Šādā kontekstā viņš atsaucās uz VĪN 2011 noteikumu, kuros bija paredzēts, ka VĪN 2011 tiek piemēroti tiem pieteikumiem par pensijas tiesību pārskaitīšanu, kas iesniegti pēc 2009. gada 1. janvāra, prettiesiskumu. Acīmredzami šis arguments ir nozīmīgs, runājot par lūgumu atcelt lēmumu, ar kuru darīti zināmi pensijas izdienas gadi.

130    Otrkārt, otrā M. Verile adresētā piedāvājuma noteikumi ir gandrīz identiski lēmuma, ar kuru darītas zināmas priekšrocības par izdienas gadiem, noteikumiem, kas pieņemts pēc tam, kad tika veikta kapitāla, kas atspoguļo viņa Luksemburgas sistēmā iegūtās pensijas tiesības, pārskaitīšana. Ir tikai neliela atšķirība starp summu, kas pārsniedz piedāvājumā minēto kapitālu, un faktiski izmaksāto summu. Šo atšķirību nešaubīgi izskaidro atšķirības starp summu, kas ir ņemta vērā, sagatavojot piedāvājumu, un faktiski izmaksāto summu, ciktāl šīs summas izriet no lietas materiāliem.

131    Tādējādi var uzskatīt, ka piedāvājums un lēmums, kas pieņemts pēc pārskaitījuma veikšanas, veido kopumu iepriekš 108. punktā minētās judikatūras nozīmē, tādējādi prasība, kas formāli celta pret piedāvājumu, var tikt uzskatīta par tādu, kas attiecas arī uz lēmumu.

132    Šādu prasības interpretāciju, kā tas izriet no 65.–70. punkta, vēl jo vairāk pamato tas, ka Vispārējās tiesas judikatūrā līdz šim brīdim nav skaidri nodalīts priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums, kas nav nelabvēlīgs akts, un lēmums, ar kuru darītas zināmas priekšrocības par pensijas izdienas gadiem, kas ir šāds akts un var būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets.

133    Treškārt, arī jāatgādina, ka iecēlējinstitūcijas rīcība veicināja to, ka M. Verile uzskata, ka viņam formāli sava prasība bija jāceļ par otro piedāvājumu, nevis par lēmumu, ar kuru darītas zināmas priekšrocības par izdienas gadiem, kas tika pieņemts pēc tam, kad šis piedāvājums bija pieņemts un kapitāls, kas atspoguļo viņa iepriekš iegūtās pensijas tiesības, tika pārskaitīts.

134    Iecēlējinstitūcija nenorādīja M. Verile, ka sūdzība, kuru viņš cēla par otru piedāvājumu, neattiecās uz nelabvēlīgu aktu (kas vienīgais var būt par sūdzības priekšmetu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu) un ka viņam bija jāsagaida šāda akta pieņemšana, lai to apstrīdētu, iesniedzot sūdzību. Turpretī iecēlējinstitūcija izskatīja un noraidīja pēc būtības M. Verile sūdzību (skat. iepriekš 5. punktu), kas attiecībā uz viņu vienīgi varēja būt kā papildu norāde tam, ka viņa prasības prasījumiem par atcelšanu formāli bija jāattiecas uz otro piedāvājumu, kuru viņš bija apstrīdējis ar savu sūdzību.

135    Turklāt Vispārējā tiesa secina, ka šajā gadījumā tika pienācīgi ievērotas Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punkta prasības, saskaņā ar kuru prasība atcelt tiesību aktu ir pieņemama par nelabvēlīgu aktu tikai tad, ja iecēlējinstitūcijai pirms tam ir iesniegta sūdzība Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē par šo aktu un ja šī sūdzība ir tieša vai netieša noraidījuma priekšmets.

136    Protams, ka ir tā, ka M. Verile sūdzība par otro piedāvājumu tika celta un noraidīta pirms lēmuma, ar kuru darītas zināmas priekšrocības par izdienas gadiem, saistībā ar viņa agrākajām pensijas tiesībām, kas tika pārskaitītas Savienības pensiju sistēmā, pieņemšanas.

137    Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka šī pēdējā minētā lēmuma saturs, kā tas izriet no 112. punktā minētā paziņojuma un citiem Komisijas iesniegtiem dokumentiem, ir gandrīz tāds pats kā otrā piedāvājuma saturs, uz kuru attiecas sūdzība; otrkārt, ka šī iemesla dēļ M. Verile gan sūdzībā, gan prasībā izvirzītie pamati un iebildumi par otro piedāvājumu arī attiecas uz lēmumu; treškārt, ka lēmumā par sūdzības noraidīšanu iecēlējinstitūcija izskatīja un noraidīja visus šos iebildumus, kas ļauj secināt, ka tās atbilde uz hipotētisko otro sūdzību, kas celta par lēmumu, ar kuru atzīti izdienas gadi, būtu bijusi tieši tāda pati; visbeidzot, ceturtkārt, ka iecēlējinstitūcija nav noraidījusi M. Verile sūdzību kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka tā neattiecās uz nelabvēlīgu aktu, bet gan to izskatīja un noraidīja pēc būtības.

138    Šādos apstākļos būtu pārmērīgi un pretrunā labticībai, ja Komisija pieprasītu M. Verile celt jaunu sūdzību par lēmumu, ar kuru atzītas priekšrocības par izdienas gadiem, pirms tiktu celta prasība par šī lēmuma atcelšanu.

139    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība Civildienesta tiesā, ciktāl to cēla M. Verile un ciktāl tā attiecas uz lēmuma, ar kuru viņa interesēs ir atzītas priekšrocības par pensijas izdienas gadiem, atcelšanu, ir jāatzīst par pieņemamu un jāizskata pēc būtības.

 Būtība

140    Prasības Civildienesta tiesā atbalstam ir izvirzīti trīs pamati. Tie, pirmkārt, attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā un Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta pārkāpumu, kā arī būtībā iegūto tiesību ievērošanas pārkāpumu, otrkārt, uz saprātīga termiņa, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu un, treškārt, uz vienlīdzīgas attieksmes principa, nediskriminācijas principa un samērīguma principa pārkāpumu.

141    Ar visiem šiem pamatiem M. Verile būtībā atsaucas uz VĪN 2011 piemērošanas pieteikumiem par citā pensiju sistēmā iegūtu pensijas tiesību pārskaitīšanu Savienības pensiju sistēmā, kas celti, sākot no 2009. gada 1. janvāra, citiem vārdiem sakot, pieteikumiem par pārskaitīšanu, kas iesniegti pat pirms VĪN 2011 pieņemšanas un stāšanās spēkā, prettiesiskumu.

142    VĪN 2011 piemērošana pieteikumiem par pārskaitīšanu, kas iesniegti pirms to stāšanās spēkā, ir paredzēta to 9. panta trešajā un ceturtajā daļā. VĪN 2011 9. panta trešās daļas pēdējā teikumā ir norādīts, ka VĪN 2004 joprojām ir piemērojami “to darbinieku lietām, kuru pieteikums par pārskaitījumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. un 3. punktu ir reģistrēts līdz 2009. gada [1. janvārim]”. Šī paša panta ceturtās daļas pirmajā teikumā savukārt ir paredzēts, ka “pārrēķina koeficienti (TrCoeff_x), kas paredzēti 1. pielikumā, tiek piemēroti, sākot no 2009. gada 1. janvāra”. Tādējādi, lasot šīs abas tiesību normas kopā, izriet, ka kapitāla, kas atspoguļo attiecīgās personas iegūtās pensiju tiesības citā sistēmā, pārskaitīšana Savienības pensiju sistēmā tiek veikta, ja pieteikums par pārskaitīšanu ir iesniegts pēc 2009. gada 1. janvāra saskaņā ar VĪN 2011 noteikumiem, nevis saskaņā ar VĪN 2004 noteikumiem, kas joprojām ir piemērojami pieteikumiem, kuri iesniegti pirms šī datuma.

 Par pirmo pamatu

143    Lai pamatotu VĪN 2011 piemērošanu pensijas tiesību pārskaitījumiem, kas pieprasīti pirms to stāšanās spēkā, Komisija gan savā atbildē uz M. Verile sūdzību, gan tiesvedībā Civildienesta tiesā atsaucās uz Padomes 2008. gada 18. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 1324/2008, ar kuru no 2008. gada 1. jūlija koriģē iemaksu likmi Eiropas Kopienu ierēdņu un pārējo darbinieku pensiju shēmā (OV L 345, 17. lpp.).

144    Saskaņā ar Regulas Nr. 1324/2008 2. pantu no 2009. gada 1. janvāra likme, kas minēta Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 4. panta 1. punktā un 8. pantā un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 40. panta ceturtajā daļā un 110. panta 3. punktā un ko izmanto saliktās procentu likmes aprēķināšanai, ir 3,1 %.

145    Komisijas tēze, kas izriet no tās atbildes uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem Civildienesta tiesā, tādējādi ir tāda, ka, tā kā pārrēķina koeficienti, kas paredzēti Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta vispārīgajos īstenošanas noteikumos, ir “tieši atkarīgi” no Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 8. pantā noteiktās procentu likmes, tajā veicot grozījumus 2009. gada 1. janvārī, kad stājās spēkā Regula Nr. 1324/2008, tajā pašā datumā “obligāti” tika grozīti minētie pārrēķina koeficienti. Pārrēķina koeficienti, kas paredzēti VĪN 2004, tādējādi 2009. gada 1. janvārī esot kļuvuši “novecojuši” un “bez tiesiskā pamata”, turklāt tas tā esot neatkarīgi no formālas VĪN 2004 atcelšanas (skat. pārsūdzētā sprieduma 67. punktu).

146    M. Verile norāda, ka šajā tēzē ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo, pārskaitot pensijas tiesības uz Savienības pensiju sistēmu, kā tas paredzēts Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā, nav ņemta vērā attiecīgā Regulas Nr. 1324/2008 2. pantā minētā procentu likme.

147    Šim apgalvojumam ir jāpiekrīt. Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā, izmantojot pārskaitītā kapitāla konversijas noteikumus pensijas izdienas gados, ir atsauce tikai uz katras Savienības iestādes pieņemtajiem vispārējiem īstenošanas noteikumiem un tajā nav nevienas atsauces uz Regulas Nr. 1324/2008 minēto procentu likmi.

148    Lai gan tas, ka šī procentu likme tiek ņemta vērā, nosakot konversijas koeficientus Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta piemērošanai, var šķist loģiski un pat nepieciešami, lai tiktu nodrošināts Savienības pensiju sistēmas aktuārais līdzsvars, tas var notikt tikai tad, ja attiecīgā iestāde groza iepriekšējās tiesību normas vispārējos piemērošanas noteikumus. Nevar apgalvot, ka šādu grozījumu neesamības gadījumā Regulas Nr. 1324/2008 pieņemšana ir pietiekama, lai jau spēkā esošie vispārējie piemērošanas noteikumi zaudētu spēku un tiktu radīts šķērslis to piemērošanai.

149    Šo un pārsūdzētā sprieduma 72.–97. punktā norādīto argumentu dēļ, kurus Vispārējā tiesa pieņem par saviem, 145. punktā apkopotā Komisijas tēze ir jānoraida.

150    Tomēr, pretēji M. Verile norādītajam, nevar piekrist, ka, VĪN 2011 9. pantā paredzot to piemērošanu pieteikumiem par pensijas tiesību pārskaitīšanu, sākot no 2009. gada 1. janvāra, Komisija ir pārkāpusi to personu tiesības, kuras, kā tas ir M. Verile gadījumā, šādu pieteikumu, kas vēl nav noslēdzies ar kapitāla, kas atspoguļo viņu citā sistēmā iegūtās tiesības, pārskaitīšanu, ir iesniegušas pirms VĪN 2011 pieņemšanas.

151    Kā tika norādīts iepriekš, analizējot pirmo Komisijas apelācijas sūdzības pamatu, ne paziņojumā par priekšrocību par pensijas izdienas gadiem piedāvājumu ierēdnim vai darbiniekam, kurš šādu pieteikumu ir iesniedzis, ne, vēl jo mazāk, tikai šāda pieteikuma iesniegšana nemaina attiecīgās personas tiesisko situāciju un nerada saistošas tiesiskās sekas. Tādējādi ierēdnim vai darbiniekam, kurš atrodas M. Verile situācijā, nav tiesību, kas var tikt pārkāptas, viņa gadījumā piemērojot VĪN 2011.

152    Jāatgādina, ka likumi, kas groza tiesību normu, ir piemērojami, ja nav paredzētas atkāpes, attiecībā uz tādu situāciju sekām nākotnē, kas ir radušās laikā, kad bija spēkā grozītais likums. Citādi tas ir tikai tādu situāciju gadījumā, kas ir radušās un galīgi pabeigtas saskaņā ar iepriekšējo tiesību normu, kura rada iegūtās tiesības. Tiesības uzskata par iegūtām, ja tās radījušais fakts ir noticis pirms tiesību akta grozījuma. Tomēr tas tā nav attiecībā uz tiesībām, kuras radījušais fakts tomēr nav īstenojies, pamatojoties uz tiesību aktu, kurš ir grozīts (skat. spriedumu Centeno Mediavilla u.c./Komisija, minēts 94. punktā, EU:C:2008:767, 61.–63. punkts un tajos minētā judikatūra).

153    Tomēr šajā gadījumā no 39.–41. punkta izriet, ka attiecīgā persona iegūst tiesības, lai viņai tiktu atzītas priekšrocības par izdienas gadiem, tikai tad, kad kapitāls, kas atspoguļo tās citā sistēmā iegūtās tiesības, ir pārskaitīts uz Savienības pensiju sistēmu. Tādējādi, ciktāl ne priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums, kuru ierēdnim vai darbiniekam nosūta viņa iestāde pēc tam, kad viņš ir iesniedzis pieteikumu par pensijas tiesību, kuras viņš ir ieguvis citā sistēmā, pārskaitīšanu uz Savienības sistēmu, ne a fortiori tikai šāda pieteikuma iesniegšana nerada saistošas tiesiskās sekas, kamēr lūgtais pārskaitījums nav veikts, šādā gadījumā runa ir par “situāciju, kam jārodas”, vai vismaz par “radušos situāciju, kas tomēr nav pilnībā nostiprināta” iepriekš 152. punktā minētās judikatūras izpratnē. Katrā ziņā nav runa par radušos situāciju, kas ir pilnībā pabeigta saskaņā ar iepriekšējo noteikumu (šajā ziņā VĪN 2004), kurš ir radījis iegūtās tiesības (šajā ziņā skat. spriedumu Centeno Mediavilla u.c./Komisija, minēts 94. punktā, 62. punkts).

154    No tā izriet, ka VĪN 2011 piemērošana attiecībā uz citā pensiju sistēmā iegūtu pensijas tiesību pārskaitīšanu, kā tas ir M. Verile gadījumā, kas tika lūgta pirms VĪN 2011 pieņemšanas, bet īstenota pēc to stāšanās spēkā, nav pretrunā Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktam un nepārkāpj attiecīgās personas iegūtās tiesības.

155    No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka pirmais pamats nav pamatots un ir jānoraida.

 Par otro pamatu

156    Otrais pamats ir saistīts ar saprātīga termiņa un tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principu neievērošanu.

157    Šī pamata atbalstam M. Verile norāda faktu, ka pirmo viņam paziņoto piedāvājumu par izdienas gadiem Komisija atsauca vienu gadu pēc tam, kad viņš tam bija piekritis, kas esot saprātīga termiņa un tiesiskās noteiktības principu pārkāpums.

158    Tiesiskās noteiktības princips tāda veida situācijām, kādas aplūkotas šajā lietā, ir piemērojams tikai tad, ja Savienības noteikumi attiecas uz situācijām, kas radušās pirms to stāšanās spēkā, šādas hipotēzes šajā lietā nav (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, Centeno Mediavilla u.c./Komisija, T‑58/05, Krājums, EU:T:2007:218, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

159    Attiecībā uz saprātīga termiņa principu ir jāatgādina, ka M. Verile lūdza pārskaitīt viņa Luksemburgas sistēmā iegūtās pensijas tiesības 2009. gada 17. novembrī, bet tas galu galā tika veikts tikai 2011. gada 16. septembrī, Komisijai saņemot no Luksemburgas pensiju fonda pārskaitīto kapitālu. Nav apstākļu, kas liktu domāt, ka Luksemburgas pensiju fonds ir atbildīgs par šo būtisko kavēšanos (gandrīz divu gadu garumā), tikpat mazā mērā par to ir atbildīgs pats M. Verile.

160    Tomēr, pat ja tiktu uzskatīts, ka, kavējoties izskatīt M. Verile pieteikumu, Komisija ir pārkāpusi saprātīga termiņa principu, šāds pārkāpums neattaisno to, ka M. Verile tika piemēroti VĪN 2004, nevis VĪN 2011, kā viņš to būtībā pieprasa. Nekas neļauj secināt, ka gadījumā, ja Komisija M. Verile iesniegto pieteikumu par pensijas tiesību pārskaitīšanu būtu izskatījusi ātrāk, viņam tiktu piemēroti VĪN 2004, tiklīdz kā kapitāls, kas atspoguļo viņa Luksemburgas sistēmā iegūtās pensijas tiesības, tiktu pārskaitīts Savienības sistēmā.

161    Gluži pretēji, kā izriet no tiesvedības Civildienesta tiesā materiālos iekļautā paziņojuma, kurš visam Komisijas personālam tika izplatīts tās intraneta mājas lapā 2010. gada 17. septembrī, kopijas, Komisija vērsa visu attiecīgo personu uzmanību uz to, ka jaunie Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta vispārējie īstenošanas noteikumi, kas bija jāpieņem, tiks piemēroti visiem pieteikumiem par pensijas tiesību pārskaitīšanu, kas tiks iesniegti, sākot no 2009. gada 1. janvāra. Tā attiecīgajām personām arī norādīja, ka jaunajos vispārējos īstenošanas noteikumos it īpaši tikšot ņemta vērā Regulas Nr. 1324/2008 paredzētā procentu likme.

162    Tāpat no šī paziņojuma izriet, ka iepriekšējos mēnešos pirms šī paziņojuma izplatīšanas Komisija ir reģistrējusi samērā ievērojamu pieteikumu par pensijas tiesību pārskaitīšanu skaitu, kas pārsniedz 10 000, tas var izskaidrot laika nobīdi starp M. Verile iesniegto pieteikumu par pārskaitīšanu (2009. gada 17. novembris) un brīdi, kad viņam tika paziņots pirmais priekšrocību par izdienas gadiem piedāvājums (2010. gada 5. maijs).

163    Šādos apstākļos ir jāsecina, ka, ja M. Verile pieteikums un vēl aptuveni 10 000 citi pieteikumi, kas tika celti šajā pašā laikposmā, būtu izskatīti ātrāk, tas vismaz liktu Komisijai apzināt nepieciešamību grozīt Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta vispārējos īstenošanas noteikumus, lai tiktu ņemta vērā Regulas Nr. 1324/2008 pieņemšana, un tādējādi ātrāk izplatīt iepriekš 161. punktā minēto paziņojumu un vajadzības gadījumā pieņemt jaunus vispārējus piemērošanas noteikumus agrākā datumā. Turpretī M. Verile gadījumā tas neliktu pieņemt lēmumu, ar kuru tiktu atzīti pensijas izdienas gadi, viņa gadījumā piemērojot VĪN 2004.

164    Šādos apstākļos apgalvotajai saprātīga termiņa neievērošanai, pat ja tā tiktu pierādīta, nav nozīmes M. Verile prasības gadījumā.

165    Visbeidzot attiecībā uz apgalvoto tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības pieprasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecas uz katru privātpersonu, kas atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Savienības administrācija tai ir radījusi pamatotas cerības, sniedzot tai konkrētus solījumus precīzas, beznosacījumu un saskaņotas informācijas formā no pilnvarotiem un uzticamiem avotiem. Turpretī nav iespējams apgalvot, ka šis princips ir pārkāpts, ja administrācija nav devusi konkrētus solījumus (skat. spriedumu Centeno Mediavilla u.c./Komisija, minēts 158. punktā, EU:C:2008:767, 96. un 97. punkts un tajos minētā judikatūra).

166    M. Verile norāda, ka pirmajā viņam nosūtītajā piedāvājumā bija norādīts, ka, ja būtu jāgroza Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta īstenošanas noteikumi, “pēc pārskaitīšanas piešķirtie [izdienas gadi] netiktu samazināti” (prasības Civildienesta tiesā 88. punkts).

167    Papildus tam, ka šis pirmais piedāvājums tika atsaukts pirms pārskaitījuma veikšanas un ka M. Verile tiesiskā situācija nekādi nav mainījusies, jānorāda, ka M. Verile norādīto teikumu nevar saprast tādējādi, ka Komisijai bija pienākums piemērot VĪN 2004, pārskaitot M. Verile pensijas tiesības. Tas vienkārši nozīmē, ka, tiklīdz pārskaitījums ir veikts, turpmāki grozījumi Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta vispārējos īstenošanas noteikumos nekādi neietekmē attiecīgajai personai pārskaitīšanas rezultātā atzīto izdienas gadu skaitu.

168    Izklāstot šo pamatu prasības pieteikumā, M. Verile arī norāda uz garantijām, kas tika sniegtas citam ierēdnim, kurš arī bija iesniedzis pieteikumu par pensijas tiesību pārskaitīšanu vienā laikā ar viņu, un ka jaunie vispārējie īstenošanas noteikumi viņa situāciju nekādi neietekmējot.

169    Turklāt 161. punktā minētajā paziņojumā ir atsauce uz “neveiksmīgo [..] 2010. gada maija paziņojumu”. Šo pēdējo minēto paziņojumu Komisija iesniedza Civildienesta tiesai pēc tās lūguma. Tas ir datēts ar 2010. gada 5. maiju un tajā ir norādīts, ka vispārējie piemērošanas noteikumi “ir aktualizēti un stāsies spēkā pirmā mēneša dienā pēc to publicēšanas Administratīvajā informācijā” un ka “tie būs piemērojami tikai jauniem pieteikumiem par pārskaitīšanu, kas reģistrēti [..], sākot no šī datuma”.

170    Pat ja šīs norādes varētu uzskatīt par precīzu garantiju, kas adresātiem var radīt tiesisku paļāvību, jāizslēdz iespējamība, ka M. Verile varētu atsaukties uz tām, lai apstrīdētu VĪN 2011 9. panta, kurā ir paredzēta to piemērošana viņa gadījumā, tiesiskumu. Indivīdi nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu jaunas tiesību normas piemērošanu, it īpaši šajā lietā aplūkotajā jomā, kurā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība (šajā ziņā skat. spriedumu Centeno Mediavilla u.c./Komisija, minēts 94. punktā, EU:C:2008:767, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

171    No tā izriet, ka arī otrais pamats ir jānoraida.

 Par trešo pamatu

172    Trešā pamata, kurš ir saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un samērīguma principu pārkāpšanu, pamatojumam M. Verile Civildienesta tiesā norādīja, ka, nosakot piemērojamos vispārējos īstenošanas noteikumus, ir jāņem vērā tikai pieteikuma par pensijas tiesību pārskaitīšanu datums. Neņemot vērā šo datumu kā objektīvu apstākli, pieteikuma par pārskaitīšanu liktenis un piemērojamie parametri būtu atkarīgi no tā, cik ātri vai mazāk ātri valsts iestādes un attiecīgā Savienības iestāde izskatītu attiecīgo pieteikumu.

173    Saistībā ar Civildienesta tiesas nolemto procesa organizatorisko pasākumu M. Verile tika iztaujāts par to, saistībā ar kuru ierēdņu kategoriju viņš sevi uzskata par diskriminācijas upuri, kā viņš to apgalvo trešajā pamatā.

174    Viņš atbildēja, ka, viņaprāt, viņš ir diskriminēts attiecībā pret ierēdņiem un darbiniekiem, kuri savus pieteikumus par pensijas tiesību pārskaitīšanu ir iesnieguši tajā pašā laikposmā, kad viņš iesniedza savu pieteikumu, un kuriem, tādēļ ka viņu valsts pensiju iestāde viņu lietu izskatīja visātrāk, kapitāla, kas atspoguļo viņu valsts sistēmā iegūtās pensijas tiesības, pārskaitījums uz Savienības pensiju sistēmu jau bija veikts “brīdī, kad Komisija pieņēma lēmumu bloķēt visas pārskaitīšanas procedūras”.

175    Komisija Civildienesta tiesā apstiprināja, ka tad, kad tā saprata, ka ir nepieciešams šādiem pieteikumiem piemērot konversijas koeficientus, ņemot vērā Regulā Nr. 1324/2008 paredzēto procentu likmi, vismaz 300 pieteikumu par pensijas tiesību pārskaitīšanu, kas tika iesniegti pēc 2009. gada 1. janvāra, gadījumā attiecīgais valsts pensiju fonds kapitālu jau bija pārskaitījis un lēmums par izdienas gadiem jau bija pieņemts, pamatojoties uz VĪN 2004. Tādējādi tā uzskatīja, ka šie lēmumi ir galīgi un neatsaucami.

176    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības civildienesta tiesībās piemērojamais vienlīdzīgas attieksmes princips tiek pārkāpts gadījumā, ja attiecībā uz divām personu kategorijām, kuru faktiskajā un tiesiskajā situācijā nav vērojamas būtiskas atšķirības, tiek piemērota atšķirīga attieksme un ja šāda attieksme nav objektīvi pamatota. Likumdevējam, pieņemot tiesību normas, it īpaši tās, kas piemērojamas Savienības Civildienesta jomā, ir jāievēro vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips (skat. spriedumu Centeno Mediavilla u.c./Komisija, minēts 94. punktā, EU:C:2008:767, 76. un 78. punkts un tajos minētā judikatūra).

177    Tomēr izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka Komisija, pieņemot VĪN 2011 9. panta trešo un ceturto daļu, no kā izriet atšķirīga attieksme pret ierēdņiem, kuru kapitāls, kas atspoguļo viņu citā sistēmā iegūtās tiesības, tika pārskaitīts uz Savienības sistēmu attiecīgi pirms un pēc VĪN 2011 spēkā stāšanās, nav pārkāpusi šo principu, jo atšķirīgā attieksme skar ierēdņus, kas neietilpst vienā un tajā pašā kategorijā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu Centeno Mediavilla u.c./Komisija, minēts 94. punktā, EU:C:2008:767, 79.–81. punkts).

178    M. Verile un citi ierēdņi, kuru kapitāls, kas atspoguļo citā sistēmā iegūtās pensijas tiesības, netika pārskaitīts Savienības pensiju sistēmā VĪN 2011 spēkā stāšanās brīdī, neatrodas tādā pašā tiesiskajā situācijā kā ierēdņi, kuru pensijas tiesības, kas tika iegūtas pirms viņu stāšanās dienestā, jau pirms šī datuma bija pārskaitīšanas uz Savienības pensiju sistēmu, kas notika kapitāla veidā, priekšmets un attiecībā uz kuriem bija pieņemts lēmums, ar kuru atzīti pensijas izdienas gadi šajā pēdējā sistēmā. Pirmajiem vēl bija pensijas tiesības citā sistēmā, savukārt otriem, pārskaitot kapitālu, izbeidzās šīs tiesības un jau bija notikusi attiecīga izdienas gadu atzīšana Savienības pensijas sistēmā.

179    Šāda atšķirīga attieksme turklāt ir pamatota ar objektīvu un no Komisijas gribas neatkarīgu elementu, proti, attiecīgās personas pieteikuma par kapitāla pārskaitīšanu izskatīšanas, ko veic attiecīgā ārējā pensijas sistēma, ātrumu.

180    Attiecībā uz samērīguma principu ir jānorāda, ka tam nav nekādas saistības ar 172. punktā apkopotajiem argumentiem. Tā kā M. Verile nav norādījis nevienu citu argumentu, nevar secināt, ka minētais princips šajā gadījumā būtu ticis pārkāpts.

181    No tā izriet, ka prasības Civildienesta tiesā trešais pamats, kā arī pati šī prasība kopumā, ciktāl to ir cēlis M. Verile, ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

182    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 211. panta 2. punktam, ja apelācija ir pamatota un Vispārējā tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā pati lemj par tiesāšanās izdevumiem.

183    Atbilstoši šī paša reglamenta 134. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 211. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

184    Tomēr atbilstoši šī paša reglamenta 211. panta 3. pantam izmaksas, kas radušās iestādēm saistībā ar to iesniegtām apelācijas sūdzībām, tās sedz pašas.

185    Tā kā šajā gadījumā Komisijas apelācijas sūdzība tika atzīta par pamatotu un prasība Civildienesta tiesā ir jānoraida, piemērojot iepriekš minētās tiesību normas, ir jānospriež, ka katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)

nospriež:

1)      atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (plēnums) 2013. gada 11. decembra spriedumu lietā F‑130/11 Verile un Gjergji/Komisija;

2)      noraidīt Marco Verile un Anduela Gjergji celtās prasības Civildienesta tiesā lietā F‑30/11;

3)      M. Verile un A. Gjergji, no vienas puses, un Eiropas Komisija, no otras puses, sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Jaeger Kanninen Gratsias

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 13. oktobrī.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – franču.