Apvienotās lietas C‑609/17 un C‑610/17
Terveys‑ ja sosiaalialan neuvottelujärjestö (TSN) ry
pret
Hyvinvointialan liitto ry
un
Auto‑ ja Kuljetusalan Työntekijäliitto AKT ry
pret
Satamaoperaattorit ry
(työtuomioistuin lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2019. gada 19. novembra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – LESD 153. pants – Minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai – Direktīva 2003/88/EK – 7. pants – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu – 15. pants – Valsts noteikumi un koplīgumi, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai – Darba ņēmēji, kas ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikā ir darbnespējīgi slimības dēļ – Atteikums pārcelt šo atvaļinājumu, ja nepārcelšanas rezultātā ikgadējais apmaksātais atvaļinājums faktiski nekļūst īsāks par četrām nedēļām – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts – Nepiemērojamība Savienības tiesību neīstenošanas gadījumā Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkta izpratnē
1. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru paredzēts piešķirt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas, pārsniedzot Direktīvā 2003/88 paredzēto vismaz četru nedēļu laikposmu – Neiespējamība pārcelt šīs papildu atvaļinājuma dienas slimības dēļ – Pieļaujamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 1. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts, 7. panta 1. punkts un 15. pants)
(skat. 33.–36., 39. un 40. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Pamattiesības – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Piemērošanas joma – Savienības tiesību īstenošana – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru paredzēts piešķirt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas, pārsniedzot Direktīvā 2003/88 paredzēto vismaz četru nedēļu laikposmu, un ar kuru ir izslēgta šo papildu atvaļinājuma dienu pārcelšana slimības dēļ – Valsts tiesiskais regulējums, kas izriet no dalībvalstīm piešķirtās kompetences īstenošanas, bet neizriet no direktīvas piemērošanas jomas – Savienības tiesību neīstenošana
(LESD 2. panta 2. punkts, 4. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 153. pants, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts un 51. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 2. apsvērums, 7. panta 1. punkts un 15. pants)
(skat. 42.–55. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
Rezumējums
Dalībvalsts var izslēgt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienu pārcelšanu slimības dēļ, ja šīs dienas pārsniedz Direktīvā 2003/88 prasīto vismaz četru nedēļu laikposmu
Tiesa, izskatot lietu virspalātā, 2019. gada 19. novembrī pasludinātajā spriedumā TSN un AKT (apvienotās lietas C‑609/17 un C‑610/17) nosprieda, pirmkārt, ka Direktīvas 2003/88 (1) 7. panta 1. punktam, kurā ir paredzētas tiesības uz vismaz četru nedēļu ilgu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums un darba koplīgumi, ar kuriem ir paredzēts piešķirt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas, pārsniedzot šo minimālo laikposmu, vienlaikus izslēdzot šo atvaļinājuma dienu pārcelšanu slimības dēļ. Otrkārt, Tiesa nosprieda, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 31. panta 2. punkts, kurā tostarp ir paredzētas ikviena darba ņēmēja tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, nav piemērojams, pastāvot šādam valsts tiesiskajam regulējumam un koplīgumiem.
Abās iesniedzējtiesā izskatīšanā esošajās lietās runa ir par darba ņēmējiem, kuriem saskaņā ar viņu darbības sektorā piemērojamajiem darba koplīgumiem bija tiesības uz ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikposmu – kas pārsniedz Direktīvā 2003/88 paredzēto vismaz četru nedēļu laikposmu –, proti, uz septiņām nedēļām (lieta C‑609/17) un uz piecām nedēļām (lieta C‑610/17). Tā kā šie darba ņēmēji ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikā bija darbnespējīgi slimības dēļ, viņi lūdza saviem attiecīgajiem darba devējiem pārcelt uz vēlāku laiku tā ikgadējā atvaļinājuma daļu, kuru viņi nevarēja izmantot. Tomēr viņu darba devēji šos lūgumus noraidīja, ciktāl tie attiecās uz tiesībām uz to ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma daļu, kas pārsniedz Direktīvā 2003/88 paredzēto vismaz četru nedēļu laikposmu.
Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvu 2003/88 Tiesa atgādināja, ka šai direktīvai nav pretrunā tādas valsts tiesību normas, ar kurām tiek piešķirtas tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kas ir ilgāks par šīs direktīvas 7. panta 1. punktā paredzētajām četrām nedēļām. Tomēr šādā gadījumā tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas pārsniedz šo minimālo laikposmu, ir reglamentētas nevis ar šo direktīvu, bet ar valsts tiesībām, tostarp attiecībā uz šo papildu atvaļinājuma dienu piešķiršanas un zaudēšanas nosacījumiem. Līdz ar to Tiesa secināja, ka dalībvalstis var paredzēt vai neparedzēt pārcelšanas tiesības attiecībā uz visām šī papildu atvaļinājuma dienām vai daļu no tām, ja darba ņēmējs kādā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikposmā ir bijis darbnespējīgs slimības dēļ, ja vien tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kuru darba ņēmējs ir faktiski izmantojis, vismaz sakrīt ar Direktīvā 2003/88 garantēto vismaz četru nedēļu laikposmu.
Otrkārt, attiecībā uz Hartu, kuras piemērošanas joma ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, Tiesa vispirms norādīja, ka Hartas normas attiecas uz dalībvalstu darbību vienīgi tad, ja dalībvalstis īsteno Savienības tiesības. Tiesa konstatēja, ka, pieņemot tiesisko regulējumu vai atļaujot noslēgt koplīgumus, ar kuriem ir paredzēts piešķirt tiesības uz ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma dienām, pārsniedzot Direktīvā 2003/88 paredzēto vismaz četru nedēļu laikposmu, vienlaikus izslēdzot šo dienu pārcelšanu slimības dēļ, dalībvalsts neīsteno šo direktīvu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, kā rezultātā tā, it īpaši tās 31. panta 2. punkts, nav piemērojama.
Šajā ziņā Tiesa tostarp uzsvēra, ka ar Direktīvu 2003/88, kura tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 137. panta 2. punktu, kas ir kļuvis par LESD 153. panta 2. punktu, ir noteiktas vienīgi minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai. Saskaņā ar LESD 153. panta 4. punktu šādas minimālās prasības neliedz dalībvalstīm atstāt spēkā vai ieviest stingrākus aizsargpasākumus, kas ir saderīgi ar Līgumiem. Dalībvalstis tātad tām piešķirtās kompetences sociālās politikas jomā īstenošanai var pieņemt šādas normas, kas ir stingrākas par tām, kuras izdevis Savienības likumdevējs, ja vien tās neskar minētās likumdošanas saskaņotību.
Tiesa tādējādi konstatēja – ja dalībvalstis piešķir vai ļauj sociālajiem partneriem piešķirt tādas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas pārsniedz Direktīvā 2003/88 paredzēto vismaz četru nedēļu laikposmu, šādas tiesības vai arī nosacījumi to iespējamai pārcelšanai atvaļinājuma laikā notikušas saslimšanas dēļ izriet no dalībvalstīm piešķirtās kompetences īstenošanas un šajā direktīvā tie nav reglamentēti. Kad Savienības tiesību normās attiecīgajā jomā nav reglamentēti nekādi konkrēti aspekti un nav noteikti nekādi specifiski pienākumi dalībvalstīm saistībā ar konkrēto situāciju, valsts tiesiskais regulējums, ko pieņem dalībvalsts attiecībā uz šo aspektu, ir ārpus Hartas piemērošanas jomas.