Language of document :

Prasība, kas celta 2020. gada 20. oktobrī – Leonine Distribution/Komisija

(Lieta T-641/20)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Leonine Distribution GmbH (Minhene, Vācija) (pārstāvis: J. Kreile, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt Komisijas 2020. gada 10. augusta Īstenošanas lēmumu C(2020) 5515 final, kurā atbilstoši Padomes Regulai (EK) Nr. 58/2003 1 ir pārbaudīts Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūras akta tiesiskums;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza astoņus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija, interpretējot uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus dokumentu tekstu, ir pieļāvusi kļūdu.

Tiek apgalvots, ka teksts neļauj izdarīt secinājumu, ka prasītājas klasificēšanai par Eiropas uzņēmumu izšķiroša ir “galīgo īpašnieku” valstspiederība, nevis tikai tiešo dalībnieku valstspiederība.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir kļūdaini noraidījusi, ka LEONINE Distribution galīgais Eiropā esošais īpašnieks ir KKR European Fund IV LP.

Prasītājas ieskatā, jau EACEA ir izdarījusi pieņēmumu, ka KKR European Fund IV LP ir uzskatāma par prasītājas “galīgo īpašnieku”.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir kļūdaini balstījusi savu lēmumu uz apgalvoti nepietiekamu informāciju par KKR European Fund IV LP ieguldītāju sastāvu.

Izvērtējot prasītājas atbilstību, neesot svarīgs detalizēts fonda individuālo ieguldītāju sastāvs, bet gan tikai, tas, ka ieguldījumu apliecību vairākums – kā apliecināts – pieder ieguldītājiem no Eiropas.

4. Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pietiekamā mērā nav ņēmusi vērā lietas faktus un Regulas (ES) Nr. 1295/2013 2 (Regula “Radošā Eiropa”) mērķus.

Komisijas lēmuma pamatā esot nepierādīts apgalvojums, ka pieprasītais finansējums tiktu pārskaitīts uz trešām valstīm;

Komisija savā lēmumā neesot izvērtējusi finansējumu reglamentējošo normu mērķus.

5. Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmums ir pretrunā piemērojamo finansēšanas pamatnostādņu mērķiem.

Fakts, ka ir noraidīta prasītājas atbilstība finansējumam, neesot saderīgs ar Regulas “Radošā Eiropa” mērķiem.

6. Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmums ir pretrunā Regulā “Radošā Eiropa” izmantotajam jēdzienam “Eiropas darbs”.

Jēdziens “Eiropas darbs”, kas ir definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/13/ES 3 , esot saprotams plaši, un ar to neesot saderīga Komisijas šaurā izpratne par atbilstību finansējumam.

7. Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmumā neesot ievērots samērīguma princips.

MEDIA finansējuma piešķiršana ar nosacījumu, ka tas tiek izmantots atbilstoši finansējumu reglamentējošajām normām, būtu bijusi vienlīdz iedarbīgs, taču mazāk ierobežojošs līdzeklis.

8. Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija prettiesiski nav ņēmusi vērā papildu skaidrojumus, kurus prasītāja ir sniegusi savā 2020. gada 15. jūlija vēstulē.

Komisijai esot bijis jāņem vērā prasītājas apsvērumi, jo tie netika iesniegti ar novēlošanos un tāpēc bija pieņemami.

____________

1 Padomes Regula (EK) Nr. 58/2003 (2002. gada 19. decembris), ar ko nosaka statūtus izpildaģentūrām, kurām uztic konkrētus Kopienas programmu pārvaldības uzdevumus (OV 2003, L 11, 1. lpp.).

2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1295/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido programmu “Radošā Eiropa” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1718/2006/EK, Lēmumu Nr. 1855/2006/EK un Lēmumu Nr. 1041/2009/EK (OV 2013, L 347, 221. lpp.).

3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/13/ES (2010. gada 10. marts) par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV 2010, L 95, 1. lpp.).