VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

2018. gada 14. decembrī (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām – Līdzekļu iesaldēšana – Iespēja trešās valsts iestādei tikt kvalificētai par kompetentu iestādi Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP izpratnē – Lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu faktiskais pamats – Pienākums norādīt pamatojumu – Kļūda vērtējumā – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz īpašumu

Lietā T‑400/10 RENV

Hamas, Doha (Katara), ko pārstāv L. Glock, avocat,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv B. Driessen, M. Bishop un A. Sikora‑Kalėda, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Francijas Republika, ko pārstāv D. Colas un F. Fize, pārstāvji,

un

Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja F. Castillo de la Torre, M. Konstantinidis un R. Tricot, vēlāk – F. Castillo de la Torre, L. Baumgart un C. Zadra, pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību, pamatojoties uz LESD 263. pantu, lūdzot atcelt, pirmkārt, Padomes paziņojumu personām, grupām un organizācijām, kas iekļautas sarakstā, kurš minēts 2. panta 3. punktā Padomes Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV 2010, C 188, 13. lpp.), Padomes Lēmumu 2010/386/KĀDP (2010. gada 12. jūlijs), ar ko atjaunina to personu, grupu un organizāciju sarakstu, kurām piemēro Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu 2., 3. un 4. pantu (OV 2010, L 178, 28. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 610/2010 (2010. gada 12. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1285/2009 (OV 2010, L 178, 1. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju, otrkārt, Padomes Lēmumu 2011/70/KĀDP (2011. gada 31. janvāris), ar ko atjaunina to personu, grupu un organizāciju sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (OV 2011, L 28, 57. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 83/2011 (2011. gada 31. janvāris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un atceļ Īstenošanas regulu Nr. 610/2010 (OV 2011, L 28, 14. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju, treškārt, Padomes Lēmumu 2011/430/KĀDP (2011. gada 18. jūlijs), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu 2., 3. un 4. pantu (OV 2011, L 188, 47. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 687/2011 (2011. gada 18. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulas Nr. 610/2010 un Nr. 83/2011 (OV 2011, L 188, 2. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju, ceturtkārt, Padomes Lēmumu 2011/872/KĀDP (2011. gada 22. decembris), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un atceļ Lēmumu 2011/430 (OV 2011, L 343, 54. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1375/2011 (2011. gada 22. decembris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 687/2011 (OV 2011, L 343, 10. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju, piektkārt, Padomes Lēmumu 2012/333/KĀDP (2012. gada 25. jūnijs), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un atceļ Lēmumu 2011/872 (OV 2012, L 165, 72. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 542/2012 (2012. gada 25. jūnijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1375/2011 (OV 2012, L 165, 12. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju, sestkārt, Padomes Lēmumu 2012/765/KĀDP (2012. gada 10. decembris), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un atceļ Lēmumu 2012/333 (OV 2012, L 337, 50. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1169/2012 (2012. gada 10. decembris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 542/2012 (OV 2012, L 337, 2. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju, septītkārt, Padomes Lēmumu 2013/395/KĀDP (2013. gada 25. jūlijs), ar ko atjaunina un groza to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2012/765 (OV 2013, L 201, 57. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 714/2013 (2013. gada 25. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 1169/2012 (OV 2013, L 201, 10. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju, astotkārt, Padomes Lēmumu 2014/72/KĀDP (2014. gada 10. februāris), ar ko atjaunina un groza to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2013/395 (OV 2014, L 40, 56. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 125/2014 (2014. gada 10. februāris), ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 714/2013 (OV 2014, L 40, 9. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju, devītkārt, Padomes Lēmumu 2014/483/KĀDP (2014. gada 22. jūlijs), ar ko atjaunina un groza to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2014/72 (OV 2014, L 217, 35. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 790/2014 (2014. gada 22. jūlijs), ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 (OV 2014, L 217, 1. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju, un, desmitkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/1426 (2017. gada 4. augusts), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu (KĀDP) 2017/154 (OV 2017, L 204, 95. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/1420 (2017. gada 4. augusts), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2017/150 (OV 2017, L 204, 3. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju,

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši V. Valančus [V. Valančius], P. Niuls [P. Nihoul] (referents), J. Svenningsens [J. Svenningsen] un U. Ēbergs [U. Öberg],

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 11. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture un fakti pēc šīs prasības celšanas

A.      Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcija 1373 (2001)

1        2001. gada 28. septembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1373 (2001), ar kuru noteica vispusīgas stratēģijas terorisma, it īpaši terorisma finansēšanas, apkarošanai. Šīs rezolūcijas 1. punkta c) apakšpunktā tostarp ir noteikts, ka visām valstīm ir nekavējoties jāiesaldē tie līdzekļi un citi finanšu aktīvi vai saimnieciskie resursi, kuri pieder personām, kas veic vai mēģina veikt terora aktus, tajos piedalās vai veicina šādu aktu veikšanu, organizācijām, kas šīm personām pieder vai ko tās kontrolē, un personām un organizācijām, kas rīkojas šo personu vai organizāciju vārdā vai pēc to norādēm.

2        Minētajā rezolūcijā nav paredzēts to personu, organizāciju vai grupu saraksts, attiecībā uz kurām šie pasākumi ir jāpiemēro.

B.      Eiropas Savienības tiesības

3        Eiropas Savienības Padome, uzskatot, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijas 1373 (2001) īstenošanai ir nepieciešama Eiropas Savienības rīcība, 2001. gada 27. decembrī pieņēma Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (OV 2001, L 344, 93. lpp.). Kopējās nostājas 2001/931 2. pantā it īpaši bija paredzēta šīs nostājas pielikumā uzskaitītajām personām, grupām un organizācijām piederošo līdzekļu, finanšu aktīvu vai ekonomisko resursu iesaldēšana.

4        Lai Savienības līmenī īstenotu Kopējā nostājā 2001/931 aprakstītos pasākumus, Padome šajā pašā dienā pieņēma Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV 2001, L 344, 70. lpp.), kā arī Lēmumu 2001/927/EK, ar kuru nosaka Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzēto sarakstu (OV 2001, L 344, 83. lpp.).

5        Nosaukums “Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem (Hamas teroristu atzars)” bija ietverts Kopējai nostājai 2001/931 un Lēmumam 2001/927 pievienotajos sarakstos. Šie abi tiesību akti, balstoties uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu un Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu, tika regulāri atjaunināti, un nosaukums “Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem (Hamas teroristu atzars)” joprojām ir iekļauts minētajos sarakstos.

6        2003. gada 12. septembrī Padome pieņēma Kopējo nostāju 2003/651/KĀDP, ar ko atjaunina Kopējo nostāju 2001/931 (OV 2003, L 229, 42. lpp.), un Lēmumu 2003/646/EK, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un atceļ Lēmumu 2003/480/EK (OV 2003, L 229, 22. lpp.). Ar šiem tiesību aktiem saistītājos sarakstos ietvertais organizācijas nosaukums bija “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)”.

7        Šīs organizācijas nosaukums joprojām ir iekļauts turpmāk pieņemto tiesību aktu pielikumos ietvertajos sarakstos.

C.      Apstrīdētie tiesību akti

1.      2010. gada jūlija tiesību akti

8        2010. gada 12. jūlijā Padome pieņēma Lēmumu 2010/386/KĀDP, ar ko atjaunina to personu, grupu un organizāciju sarakstu, kurām piemēro Kopējās nostājas 2001/931 2., 3. un 4. pantu (OV 2010, L 178, 28. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 610/2010, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1285/2009 (OV 2010, L 178, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2010. gada jūlija tiesību akti”).

9        “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” nosaukums joprojām bija iekļauts šo tiesību aktu pielikumos ietvertajos sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie 2010. gada jūlija saraksti”).

10      2010. gada 13. jūlijā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām, grupām un organizācijām, kas iekļautas sarakstā, kurš minēts 2. panta 3. punktā Regulā Nr. 2580/2001 (OV 2010, C 188, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “2010. gada jūlija paziņojums”).

11      Ar šo paziņojumu Padome tostarp attiecīgās personas un organizācijas informēja par to, ka, pirmkārt, tā uzskata, ka joprojām ir spēkā pamatojums, kas attaisno to nosaukuma iekļaušanu sarakstos, kas pieņemti saskaņā ar Regulu Nr. 2580/2001, tādējādi tā ir nolēmusi saglabāt to nosaukumu strīdīgajos 2010. gada jūlija sarakstos, otrkārt, ka tās var lūgt atļauju kompetentajām valsts iestādēm izmantot iesaldētos līdzekļus noteiktām vajadzībām, treškārt, ka tās var nosūtīt lūgumu Padomei, lai saņemtu pamatojuma izklāstu par pamatiem, kuru dēļ to nosaukums tika atstāts minētajos sarakstos, ceturtkārt, ka tās arī jebkurā laikā var tai lūgt pārskatīt lēmumu, ar kuru to nosaukums tika iekļauts aplūkotajos sarakstos, piektkārt, ka lūgumi, lai tie tiktu ņemti vērā nākamajā pārskatīšanā, saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu tai ir jānosūta divu mēnešu laikā, skaitot no minētā paziņojuma publicēšanas dienas, un, sestkārt, ka tām ir iespēja celt prasību Savienības tiesā.

12      Prasītāja uz šo paziņojumu nereaģēja.

2.      2011. gada janvāra tiesību akti

13      Ar paziņojumu, kas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēts 2010. gada 20. novembrī, Padome Īstenošanas regulā Nr. 610/2010 minētās personas, grupas un organizācijas informēja par to, ka tā ir saņēmusi jaunu būtisku informāciju saistībā ar šo iekļaušanu sarakstā un ka tā ir attiecīgi grozījusi ar šo regulu saistīto pamatojuma izklāstu. Saskaņā ar minēto paziņojumu lūgumu saņemt pamatojuma izklāstu varēja nosūtīt Padomei divu nedēļu laikā, skaitot no paziņojuma publicēšanas dienas.

14      Ar 2010. gada 10. decembra vēstuli Padome, kurai šīs prasības dēļ, kas tika celta tā paša gada 12. septembrī, bija prasītājas advokāta adrese, paziņoja šim advokātam iemeslus, kuru dēļ tā ir paredzējusi atstāt prasītājas nosaukumu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, un tam norādīja, ka viņš viena mēneša laikā, skaitot no šīs vēstules nosūtīšanas brīža, var tai iesniegt apsvērumus par minēto atstāšanu sarakstā un tai nosūtīt jebkādus pamatojošus dokumentus.

15      Prasītāja uz šo paziņojumu un šo vēstuli nekādi nereaģēja.

16      2011. gada 31. janvārī Padome pieņēma Lēmumu 2011/70/KĀDP, ar ko atjaunina to personu, grupu un organizāciju sarakstu, kurām piemēro Kopējās nostājas 2001/931 2., 3. un 4. pantu (OV 2011, L 28, 57. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 83/2011, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 610/2010 (OV 2011, L 28, 14. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2011. gada janvāra tiesību akti”). “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” nosaukums tika atstāts šo tiesību aktu pielikumos ietvertajos sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie 2011. gada janvāra saraksti”).

17      Ar 2011. gada 2. februāra vēstuli Padome prasītājas advokātam nosūtīja pamatojuma izklāstu, kas pamato “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” atstāšanu strīdīgajos 2011. gada janvāra sarakstos.

18      Šis pamatojuma izklāsts tika sagatavots šādi.

19      Pirmkārt, Padome apkopoja “Hamas, tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem” darbības vēsturi. Konkrētāk, šī organizācija laikā no 1988. līdz 2010. gadam esot sarīkojusi vairākus atentātus pret Izraēlas mērķiem, kas saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktu ir kvalificēti kā terora akti.

20      Otrkārt, Padome norādīja, ka 2001. gada laikā attiecībā uz “Hamas-Izz al-Din al‑Qassem” divus lēmumus bija pieņēmušas Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes iestādes un divus lēmumus – Amerikas Savienoto Valstu iestādes.

21      Pirmo Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumu pieņēma Secretary of State for the Home Department (iekšlietu ministrs; turpmāk tekstā – “Home Secretary”). Šis lēmums 2001. gada 29. martā tika pieņemts saskaņā ar UK Terrorism Act 2000 (Apvienotās Karalistes 2000. gada likums par terorismu) un ar to tika aizliegta Hamas-Izz al-Din al-Qassem, to uzskatot par organizāciju, kas ir saistīta ar terora aktiem (turpmāk tekstā – “Home Secretary lēmums”). Otro Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumu pieņēma UK Treasury (finanšu ministrs). Ar šo 2001. gada 6. decembra lēmumu UK Treasury iesaldēja Hamas-Izz al-Din al-Qassem līdzekļus un sniedza instrukcijas šajā ziņā, piemērojot kompetences, kas tam ir noteiktas Terrorism (United nations Measures) Order 2001 (2001. gada Terorisma rīkojums (Apvienoto Nāciju Organizācijas pasākumi)) 4. pantā. Padome norādīja, ka Home Secretary lēmumu regulāri pārskatīja valsts valdības komisija un ka rīkojumā, kas ir UK Treasury lēmuma pamatā, ir ietverti noteikumi par minētā lēmuma pārbaudi tiesā un tiesību aizsardzības līdzekļiem pret to.

22      Amerikas Savienoto Valstu iestāžu lēmumi ietver, pirmkārt, valdības lēmumu, kurā, piemērojot US Immigration and Nationality Act (Amerikas Savienoto Valstu Likums par imigrāciju un pilsonību) 219. pantu ar grozījumiem, Hamas ir kvalificēta kā “ārvalstu teroristiska organizācija”, un, otrkārt, lēmumu, kurā Hamas ir kvalificēta kā “īpašas uzskaites starptautiska teroristu organizācija”, piemērojot Executive Order n^o 13224 (Prezidenta dekrēts Nr. 13224) (turpmāk tekstā kopā – “ASV lēmumi”). Padome norādīja, ka pirmajam lēmumam var piemērot pārbaudi tiesā un otrajam – administratīvo un tiesas pārbaudi atbilstoši Amerikas Savienoto Valstu tiesību aktiem.

23      Padome šos lēmumus kvalificēja kā “kompetento iestāžu lēmumus” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē.

24      Treškārt, Padome konstatēja, ka šie lēmumi joprojām bija spēkā, un uzskatīja, ka joprojām ir spēkā iemesli, kas pamatoja “Hamas (tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem)” iekļaušanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos.

25      Savā 2011. gada 2. februāra vēstulē Padome norādīja, pirmkārt, ka prasītāja jebkurā brīdī tai varēja nosūtīt pieteikumu pārskatīt strīdīgos 2011. gada janvāra sarakstus atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam, otrkārt, ka pieteikumi, lai tie tiktu ņemti vērā nākamajā pārskatīšanā, saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu tai ir jānosūta divu mēnešu laikā no minētās vēstules dienas, treškārt, ka prasītajai ir iespēja celt prasību Savienības tiesā un, ceturtkārt, ka tā var lūgt kompetentajām valsts iestādēm atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus noteiktām vajadzībām.

3.      2011. gada jūlija tiesību akti

26      2011. gada 30. maijā Padome nosūtīja prasītājas advokātam vēstuli, viņu informējot par to, ka tā ir saņēmusi jaunu, svarīgu informāciju personu, grupu un organizāciju, kurām ir piemēroti Regulā Nr. 2580/2001 paredzētie ierobežojošie pasākumi, sarakstu izveidei un ka tā ir attiecīgi grozījusi pamatojuma izklāstu. Tā prasītājai noteica trīs nedēļu termiņu savu apsvērumu iesniegšanai.

27      Prasītāja uz šo vēstuli nereaģēja.

28      2011. gada 18. jūlijā Padome pieņēma Lēmumu 2011/430/KĀDP, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu 2., 3. un 4. pantu (OV 2011, L 188, 47. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 687/2011, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulas Nr. 610/2010 un Nr. 83/2011 (OV 2011, L 188, 2. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2011. gada jūlija tiesību akti”). “Hamas (tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem)” nosaukums tika atstāts šo tiesību aktu pielikumā ietvertajos sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie 2011. gada jūlija saraksti”).

29      Ar 2011. gada 19. jūlija vēstuli Padome nosūtīja prasītājas advokātam pamatojuma izklāstu, pamatojot nosaukuma “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” atstāšanu strīdīgajos 2011. gada jūlija sarakstos, tam norādot, pirmkārt, ka prasītāja var jebkurā brīdi tai nosūtīt pieteikumu pārskatīt šos sarakstus saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, otrkārt, ka pieteikumi, lai tie tiktu ņemti vērā turpmākā pārskatīšanā, saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu tai ir jānosūta divu mēnešu laikā, skaitot no minētās vēstules dienas, treškārt, ka tā var celt prasību Savienības tiesā un, ceturtkārt, ka tā var lūgt atļauju kompetentajām valsts iestādēm izmantot iesaldētos līdzekļus noteiktām vajadzībām.

30      Minētais pamatojuma izklāsts bija tāds pats kā attiecībā uz 2011. gada janvāra tiesību aktiem, ar vienīgo atšķirību, ka no tā bija izņemta atsauce uz UK Treasury lēmumu.

31      Prasītāja uz šo vēstuli nereaģēja.

4.      2011. gada decembra tiesību akti

32      2011. gada 15. novembrī Padome nosūtīja prasītājas advokātam vēstuli, viņu informējot par to, ka tā ir saņēmusi jaunu, svarīgu informāciju personu, grupu un organizāciju, kurām ir piemēroti Regulā Nr. 2580/2001 paredzētie ierobežojošie pasākumi, sarakstu izveidei un ka tā ir attiecīgi grozījusi pamatojuma izklāstu. Tā prasītājai noteica divu nedēļu termiņu savu apsvērumu iesniegšanai.

33      Prasītāja uz šo vēstuli nereaģēja.

34      2011. gada 22. decembrī Padome pieņēma Lēmumu 2011/872/KĀDP, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931 un atceļ Lēmumu 2011/430 (OV 2011, L 343, 54. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1375/2011, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 687/2011 (OV 2011, L 343, 10. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2011. gada decembra tiesību akti”). “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” nosaukums tika atstāts šo tiesību aktu pielikumos ietvertajos sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie 2011. gada decembra saraksti”).

35      Ar 2012. gada 3. janvāra vēstuli Padome prasītājas advokātam nosūtīja pamatojuma izklāstu, kas pamato nosaukuma “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” atstāšanu strīdīgajos 2011. gada decembra sarakstos, viņam norādot, pirmkārt, ka prasītāja var jebkurā brīdī tai nosūtīt pieteikumu pārskatīt šos sarakstus saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, otrkārt, ka pieteikumi, lai tie tiktu ņemti vērā turpmākā pārskatīšanā, saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu tai ir jānosūta līdz 2012. gada 29. februārim, treškārt, ka tai ir iespēja celt prasību Savienības tiesā un, ceturtkārt, ka tā var lūgt atļauju kompetentām valsts iestādēm izmantot iesaldētos līdzekļus noteiktām vajadzībām.

36      Šajā pamatojuma izklāstā Padome papildināja pamatojuma izklāstu, kas izmantots prasītājas (tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem) kvalificēšanai par teroristisku organizāciju, ar trīs jauniem 2011. gada faktiem.

37      Prasītāja uz šo vēstuli nereaģēja.

5.      2012. gada jūnija tiesību akti

38      2012. gada 25. jūnijā Padome pieņēma Lēmumu 2012/333/KĀDP, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un atceļ Lēmumu 2011/872 (OV 2012, L 165, 72. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 542/2012, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 1375/2011 (OV 2012, L 165, 12. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2012. gada jūnija tiesību akti”). “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” nosaukums tika atstāts šo tiesību aktu pielikumā ietvertajos sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie 2012. gada jūnija saraksti”).

39      Ar 2012. gada 26. jūnija vēstuli Padome prasītājas advokātam nosūtīja pamatojuma izklāstu, kas pamato nosaukuma “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” atstāšanu strīdīgajos 2012. gada jūnija sarakstos, viņam norādot, pirmkārt, ka prasītāja var jebkurā brīdī tai nosūtīt pieteikumu pārskatīt šos sarakstus saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, otrkārt, ka pieteikumi, lai tie tiktu ņemti vērā turpmākā pārskatīšanā, saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu tai ir jānosūta līdz 2012. gada 27. augustam, treškārt, ka tai ir iespēja celt prasību Savienības tiesā un, ceturtkārt, ka tā var lūgt atļauju kompetentām valsts iestādēm izmantot iesaldētos līdzekļus noteiktām vajadzībām.

40      Šis pamatojuma izklāsts bija identisks pamatojuma izklāstam, kas saistīts ar 2011. gada decembra tiesību aktiem.

41      Prasītāja uz šo vēstuli nereaģēja.

6.      2012. gada decembra tiesību akti

42      2012. gada 10. decembrī Padome pieņēma Lēmumu 2012/765/KĀDP, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un atceļ Lēmumu 2012/333 (OV 2012, L 337, 50. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1169/2012, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 542/2012 (OV 2012, L 337, 2. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2012. gada decembra tiesību akti”). “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” tika atstāta šo tiesību aktu pielikumā ietvertajos sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie 2012. gada decembra saraksti”).

43      Ar 2012. gada 11. decembra vēstuli Padome prasītājas advokātam nosūtīja pamatojuma izklāstu, kas pamato nosaukuma “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” atstāšanu strīdīgajos 2012. gada decembra sarakstos, viņam norādot, pirmkārt, ka prasītāja var jebkurā brīdī tai nosūtīt pieteikumu pārskatīt šos sarakstus saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, otrkārt, ka pieteikumi, lai tie tiktu ņemti vērā turpmākā pārskatīšanā, saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu tai ir jānosūta līdz 2013. gada 11. februārim, treškārt, ka tai ir iespēja celt prasību Savienības tiesā un, ceturtkārt, ka tā var lūgt atļauju kompetentām valsts iestādēm izmantot iesaldētos līdzekļus noteiktām vajadzībām.

44      Šis pamatojuma izklāsts bija identisks pamatojuma izklāstam, kas saistīts ar 2012. gada jūnija tiesību aktiem.

45      Prasītāja uz šo vēstuli nereaģēja.

7.      2013. gada jūlija tiesību akti

46      2013. gada 25. jūlijā Padome pieņēma Lēmumu 2013/395/KĀDP, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un atceļ Lēmumu 2012/765 (OV 2013, L 201, 57. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 714/2013, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 1169/2012 (OV 2013, L 201, 10. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2013. gada jūlija tiesību akti”). “Hamas (tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem)” nosaukums tika atstāts šo tiesību aktu pielikumā ietvertajos sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie 2013. gada jūlija saraksti”).

47      Ar 2013. gada 26. jūlija vēstuli Padome prasītājas advokātam nosūtīja pamatojuma izklāstu, kas pamato nosaukuma “Hamas (tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem)” atstāšanu strīdīgajos 2013. gada jūlija sarakstos, viņam norādot, pirmkārt, ka prasītāja var jebkurā brīdī tai nosūtīt pieteikumu pārskatīt šos sarakstus saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, otrkārt, ka pieteikumi, lai tie tiktu ņemti vērā turpmākā pārskatīšanā, saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu tai ir jānosūta līdz 2013. gada 10. septembrim, treškārt, ka tai ir iespēja celt prasību Savienības tiesā un, ceturtkārt, ka tā var lūgt atļauju kompetentām valsts iestādēm izmantot iesaldētos līdzekļus noteiktām vajadzībām.

48      Šis pamatojuma izklāsts bija identisks pamatojuma izklāstam, kas saistīts ar 2012. gada decembra tiesību aktiem.

49      Prasītāja uz šo vēstuli nereaģēja.

8.      2014. gada februāra tiesību akti

50      2014. gada 10. februārī Padome pieņēma Lēmumu 2014/72/KĀDP, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un atceļ Lēmumu 2013/395 (OV 2014, L 40, 56. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 125/2014, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 714/2013 (OV 2014, L 40, 9. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2014. gada februāra tiesību akti”). “Hamas (tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem)” nosaukums tika atstāts šo tiesību aktu pielikumā ietvertajos sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie 2014. gada februāra saraksti”).

51      Ar 2014. gada 11. februāra vēstuli Padome prasītājas advokātam nosūtīja pamatojuma izklāstu, kas pamato nosaukuma “Hamas (tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem)” atstāšanu strīdīgajos 2014. gada februāra sarakstos, viņam norādot, pirmkārt, ka prasītāja var jebkurā brīdī tai nosūtīt pieteikumu pārskatīt šos sarakstus saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, otrkārt, ka pieteikumi, lai tie tiktu ņemti vērā turpmākā pārskatīšanā, saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu tai ir jānosūta līdz 2014. gada 28. februārim, treškārt, ka tai ir iespēja celt prasību Savienības tiesā un, ceturtkārt, ka tā var lūgt atļauju kompetentām valsts iestādēm izmantot iesaldētos līdzekļus noteiktām vajadzībām.

52      Šis pamatojuma izklāsts bija identisks pamatojuma izklāstam, kas saistīts ar 2013. gada jūlija tiesību aktiem.

53      Prasītāja uz šo vēstuli nereaģēja.

9.      2014. gada jūlija tiesību akti

54      2014. gada 22. jūlijā Padome pieņēma Lēmumu 2014/483/KĀDP, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un atceļ Lēmumu 2014/72 (OV 2014, L 217, 35. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 790/2014, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 (OV 2014, L 217, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2014. gada jūlija tiesību akti”). “Hamas (tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem)” nosaukums tika atstāts šo tiesību aktu pielikumā ietvertajos sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie 2014. gada jūlija saraksti”).

55      Ar 2014. gada 23. jūlija vēstuli Padome prasītājas advokātam nosūtīja pamatojuma izklāstu, kas pamato nosaukuma “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” atstāšanu strīdīgajos 2014. gada jūlija sarakstos, viņam norādot, pirmkārt, ka prasītāja var jebkurā brīdī tai nosūtīt pieteikumu pārskatīt šos sarakstus saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, otrkārt, ka pieteikumi, lai tie tiktu ņemti vērā turpmākā pārskatīšanā, saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu tai ir jānosūta līdz 2014. gada 30. septembrim, treškārt, ka tai ir iespēja celt prasību Savienības tiesā un, ceturtkārt, ka tā var lūgt atļauju kompetentām valsts iestādēm izmantot iesaldētos līdzekļus noteiktām vajadzībām.

56      Pamatojuma izklāstā Padome piebilda, ka prasītājas kvalificēšana par ārvalsts teroristisku organizāciju ar ASV lēmumu, kas pamatots ar Amerikas Savienoto Valstu Likuma par imigrāciju un pilsonību 219. pantu, tika saglabāta ar 2012. gada 18. jūlija lēmumu.

57      Prasītāja uz šo vēstuli nereaģēja.

10.    2017. gada augusta tiesību akti

58      2017. gada 4. augustā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2017/1426, ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un atceļ Lēmumu (KĀDP) 2017/154 (OV 2017, L 204, 95. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2017/1420, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2017/150 (OV 2017, L 204, 3. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2017. gada augusta tiesību akti”). “Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem)” nosaukums tika atstāts šo tiesību aktu pielikumā ietvertajos sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie 2017. gada augusta saraksti”).

59      Ar 2017. gada 7. augusta vēstuli Padome prasītājas advokātam nosūtīja pamatojuma izklāstu, kas pamato nosaukuma “Hamas (tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem)” atstāšanu strīdīgajos 2017. gada augusta sarakstos, viņam norādot, pirmkārt, ka prasītāja var jebkurā brīdī tai nosūtīt pieteikumu pārskatīt šos sarakstus saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, otrkārt, ka pieteikumi, lai tie tiktu ņemti vērā turpmākā pārskatīšanā, saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu tai ir jānosūta līdz 2017. gada 4. septembrim, treškārt, ka tai ir iespēja celt prasību Savienības tiesā un, ceturtkārt, ka tā var lūgt atļauju kompetentām valsts iestādēm izmantot iesaldētos līdzekļus noteiktām vajadzībām.

60      Šajā pamatojuma izklāstā bija būtiski grozījumi, salīdzinot ar pamatojuma izklāstiem, kas saistīti ar iepriekšējiem tiesību aktiem.

61      Prasītāja uz šo vēstuli nereaģēja.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi pirms lietas nodošanas atpakaļ

62      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 12. septembrī, prasītāja cēla šo prasību.

63      Prasītājas prasības pieteikumā ietvertie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt 2010. gada jūlija paziņojumu;

–        atcelt 2010. gada jūlija tiesību aktus;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

64      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 21. decembrī, Eiropas Komisija lūdza atļaut iestāties šajā tiesvedībā Padomes prasījumu atbalstam. Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2011. gada 7. februāra rīkojumu šis lūgums tika apmierināts.

65      2011. gada 17. februāra vēstulē, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta tajā pašā dienā, prasītāja minēja 2011. gada janvāra tiesību aktus un 2011. gada 2. februāra vēstuli. Tā norādīja, ka uztur spēkā savā prasības pieteikumā pret šiem “tiesību aktiem” izvirzītos pamatus un ka savā replikas rakstā izteikšot iebildumus par tās nosaukuma atstāšanas strīdīgajos 2011. gada janvāra sarakstos, kuri tai tika paziņoti ar 2011. gada 2. februāra vēstuli, iemesliem.

66      Pēc citu lietas dalībnieku uzklausīšanas Vispārējā tiesa ar kancelejas 2011. gada 15. jūnija vēstuli, kas adresēta prasītājai, atļāva šim lietas dalībniekam replikas rakstā pielāgot prasības pamatus un prasījumus, kuri attiecas uz 2011. gada janvāra tiesību aktiem, vajadzības gadījumā ņemot vērā 2011. gada 2. februāra vēstulē ietvertos pamatus. Toties Vispārējā tiesa neatļāva prasītājai pielāgot tās prasījumus, kuri attiecas uz 2011. gada 2. februāra vēstuli. Termiņš replikas raksta iesniegšanai tika noteikts 2011. gada 27. jūlijā.

67      2011. gada 27. jūlija vēstulē prasītāja minēja 2011. gada jūlija tiesību aktus un 2011. gada 19. jūlija vēstuli kā dokumentus, kas aizstāj sākotnēji apstrīdētos dokumentus. Tā norādīja, ka ar šo dokumentu publicēšanu vai paziņošanu sākas jauns divu mēnešu termiņš prasības iesniegšanai, un minēja iemeslus, kuru dēļ netika iesniegts replikas raksts.

68      2011. gada 27. jūlija vēstule tika pievienota lietas materiāliem kā replikas raksta iesniegšanas termiņa pagarināšanas pieteikums.

69      Ar kancelejas 2011. gada 16. septembra vēstulēm Vispārējā tiesa informēja lietas dalībniekus par savu lēmumu neapmierināt šo pagarināšanas pieteikumu un noteica 2011. gada 2. novembri par termiņu Komisijas iestāšanās raksta iesniegšanai.

70      2011. gada 28. septembrī prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza papildinošu procesuālo rakstu. Šajā procesuālajā rakstā prasītāja norādīja, ka “paplašina savus prasījumus, lūdzot atcelt arī [2011. gada jūlija tiesību aktus]”, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem. Tā arī norādīja, ka, ņemot vērā sākotnējo prasības pieteikumu, 2011. gada 17. februāra vēstuli un papildinošo procesuālo rakstu, ir jāuzskata, ka šī prasība tagad ir vērsta pret 2010. gada jūlija, kā arī 2011. gada janvāra un jūlija tiesību aktiem. Prasītāja piebilda, ka tā uztur spēkā arī pret 2010. gada jūlija paziņojumu vērstos prasījumus, un precizēja, ka šīs prasības atcelt tiesību aktus ir vērstas pret attiecīgajiem tiesību aktiem tikai, ciktāl tie attiecas uz to.

71      2011. gada 28. oktobrī Komisija iesniedza iestāšanās rakstu.

72      Ar Vispārējās tiesas 2011. gada 8. decembra lēmumu papildinošais procesuālais raksts tika pievienots lietas materiāliem.

73      Ar 2011. gada 20. decembra vēstuli Vispārējā tiesa informēja lietas dalībniekus, ka, ņemot vērā, ka pirms papildinošā procesuālā raksta iesniegšanas bija beidzies prasības par 2011. gada janvāra tiesību aktiem celšanai paredzētais termiņš, [lūgums] pielāgot par šiem tiesību aktiem celtajā prasībā ietvertos prasījumus, kurš pats par sevi ir pieņemams, jo jau ticis juridiski pietiekami pamatoti izteikts prasītājas 2011. gada 17. februāra vēstulē, tiks izskatīts, ievērojot tikai pamatus un argumentus, ko šī lietas dalībniece izvirzījusi pirms prasības atcelt šos tiesību aktus celšanai paredzētā termiņa beigām, t.i., pieteikumā par lietas ierosināšanu minētos pamatus un argumentus.

74      2012. gada 17. februāri Vispārējā tiesa noteica par termiņu Padomes un Komisijas apsvērumu par prasījumu pielāgošanu attiecībā uz 2011. gada janvāra tiesību aktiem iesniegšanai un 2012. gada 5. martu, kas tika pagarināts līdz 2012. gada 3. aprīlim – šo pašu lietas dalībnieku apsvērumu iesniegšanai par papildinošo procesuālo rakstu.

75      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2012. gada 1. februārī, prasītāja pielāgoja savus prasījumus, lai tiktu ņemti vērā 2011. gada decembra tiesību akti, ciktāl tie attiecas uz to, tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem.

76      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2012. gada 13. un 16. februārī, Komisija un Padome pēc Vispārējās tiesas aicinājuma iesniedza savus apsvērumus par prasījumu pielāgošanu attiecībā uz 2011. gada janvāra tiesību aktiem, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, tostarp Hamas-Izz al-Din al‑Qassem.

77      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2012. gada 3. aprīlī, Padome un Komisija pēc Vispārējās tiesas aicinājuma iesniedza savus apsvērumus par papildinošo procesuālo rakstu.

78      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 28. jūnijā, prasītāja pēc Vispārējās tiesas aicinājuma iesniedza savus apsvērumus, atbildot uz Padomes un Komisijas 2012. gada 3. aprīlī sniegtajiem apsvērumiem.

79      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2012. gada 10. jūlijā, prasītāja pielāgoja savus prasījumus attiecībā uz 2012. gada jūnija tiesību aktiem, ciktāl tie attiecas uz Hamas, tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem.

80      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2012. gada 20. un 23. jūlijā, Komisija un Padome pēc Vispārējās tiesas aicinājuma iesniedza savus apsvērumus par prasījumu pielāgošanu attiecībā uz 2012. gada jūnija tiesību aktiem.

81      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2012. gada 5. un 6. septembrī, Komisija un Padome pēc Vispārējās tiesas aicinājuma atbildēja uz prasītājas 2012. gada 28. jūnijā sniegtajiem apsvērumiem.

82      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 11. februārī, prasītāja pielāgoja savus prasījumus, lai tiktu ņemti vērā 2012. gada decembra tiesību akti, ciktāl tie attiecas uz to, tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem.

83      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2013. gada 11. un 13. martā, Komisija un Padome pēc Vispārējās tiesas aicinājuma iesniedza savus apsvērumus par prasījumu pielāgošanu attiecībā uz 2012. gada decembra tiesību aktiem.

84      Ar 2013. gada 24. septembra vēstuli prasītāja pielāgoja šīs prasības prasījumus attiecībā uz 2013. gada jūlija tiesību aktiem, ciktāl tie attiecas uz Hamas, tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem.

85      Ar 2013. gada 4. oktobra vēstuli Vispārējā tiesa aicināja Padomi iesniegt noteiktus dokumentus un uzdeva noteiktus jautājumus lietas dalībniekiem tiesas sēdei; Padome šo aicinājumu izpildīja ar 2013. gada 28. oktobra dokumentu.

86      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2013. gada 28. un 30. oktobrī, Padome un Komisija pēc Vispārējās tiesas aicinājuma iesniedza savus apsvērumus par prasījumu pielāgošanu attiecībā uz 2013. gada jūlija tiesību aktiem.

87      2014. gada 28. februārī prasītāja pielāgoja šīs prasības prasījumus, lai tiktu ņemti vērā 2014. gada februāra tiesību akti, ciktāl tie attiecas uz Hamas, tostarp Hamas‑Izz al-Din al-Qassem.

88      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2014. gada 4. un 5. martā, Komisija un Padome pēc Vispārējās tiesas aicinājuma iesniedza savus apsvērumus par prasījumu pielāgošanu attiecībā uz 2014. gada februāra tiesību aktiem.

89      2014. gada 21. septembrī prasītāja pielāgoja savus prasījumus, lai tiktu ņemti vērā 2014. gada jūlija tiesību akti, ciktāl tie attiecas uz to, tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem.

90      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2014. gada 23. oktobrī un 3. novembrī, Padome un Komisija pēc Vispārējās tiesas aicinājuma iesniedza savus apsvērumus par prasījumu pielāgošanu attiecībā uz 2014. gada jūlija tiesību aktiem.

91      No iepriekš minētajiem faktiem izriet, ka šajā prasībā ietvertie prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir:

–        atcelt 2010. gada jūlija paziņojumu un tiesību aktus, kas pieņemti laikā no 2010. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

92      Padomes, kuru atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

93      Ar 2014. gada 17. decembra spriedumu Hamas/Padome (T‑400/10, turpmāk tekstā – “sākotnējais spriedums”, EU:T:2014:1095) Vispārējā tiesa:

–        atzina prasību atcelt 2010. gada jūlija paziņojumu par nepieņemamu;

–        atcēla tiesību aktus, kas pieņemti laikā no 2010. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, ciktāl tie attiecas uz prasītāju (tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem);

–        atstāja spēkā 2014. gada jūlija tiesību aktu sekas trīs mēnešus no minētā sprieduma pasludināšanas brīža vai, ja Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta pirmajā daļā minētajā termiņā tiktu iesniegta apelācijas sūdzība, līdz brīdim, kamēr Tiesa to izlems;

–        piesprieda Padomei segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus; Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.

94      Spriežot šajā ziņā, Vispārējā tiesa apmierināja ceturto un sesto pamatu, kas vērsti pret tiesību aktiem, kuri pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, attiecībā uz attiecīgi situācijas attīstības laika gaitā nepietiekamu ņemšanu vērā un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 101. un 125. punktā nosprieda, ka to terora aktu saraksts, kurus prasītāja esot sarīkojusi, sākot no 2005. gada, kas ir iekļauts pamatojuma izklāstos, kuri saistīti ar tiesību aktiem, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, bija noteicošā loma, Padomei atstājot spēkā tās līdzekļu iesaldēšanu. Sākotnējā sprieduma 110. un 127. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka atsauce uz katru jaunu terora aktu, kuru Padome, veicot pārskatīšanu atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam, iekļāva savā pamatojumā, bija jāpārbauda un kompetentai iestādei [par to] bija jāpieņem valsts lēmums. Konstatējusi, tostarp sākotnējā sprieduma 109. un 131. punktā, ka Padome savus apgalvojumus saistībā ar terora aktiem, kurus prasītāja esot sarīkojusi, sākot no 2005. gada, esot pamatojusi nevis ar šādiem lēmumiem, bet gan ar informāciju, ko tā ir ieguvusi no preses un interneta, Vispārējā tiesa tādējādi atcēla tiesību aktus, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam.

95      Sākotnējā sprieduma 141. punktā Vispārējā tiesa arī atcēla 2010. gada jūlija un 2011. gada janvāra tiesību aktus, pamatojoties uz to, ka arī tajos trūka šīs pašas atsauces uz kompetento iestāžu lēmumiem saistībā ar nodarījumiem, kuros prasītāja ir atzīta par vainojamu, un ka tādējādi arī tajos bija pieļauts tāds pats pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.

96      Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 20. februārī, Padome cēla apelācijas sūdzību par sākotnējo spriedumu, kas tika reģistrēts ar numuru C‑79/15 P.

97      Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 11. maijā, Francijas Republika lūdza atļauju iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Tiesa ļāva iestāties lietā.

98      Ar 2017. gada 26. jūlija spriedumu Padome/Hamas (C‑79/15 P, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:C:2017:584) Tiesa sākotnējo spriedumu atcēla.

99      Pārsūdzētajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka:

–        Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka ASV lēmumi un/vai iekšlietu ministra lēmums pats par sevi nav uzskatāms par pietiekamu pamatu, lai pamatotu tiesību aktus, kas pieņemti laikā no 2010. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam (33. punkts);

–        Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka Padome ir pārkāpusi Kopējās nostājas 2001/931 1. pantu, tiesību aktu, kas pieņemti laikā no 2010. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, pamatojuma izklāstā balstīdamās uz apstākļiem, kas ir izsecināti no citiem avotiem, nevis valstu lēmumiem, ko ir pieņēmušas kompetentas iestādes (50. punkts);

–        Vispārējā tiesa tādējādi ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka Padome ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu (53. punkts).

100    Tā kā Vispārējā tiesa bija lēmusi tikai par ceturto un sesto pamatu prasītājas prasībā, ar kuru tiek lūgts atcelt tiesību aktus, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, un citos Vispārējās tiesas izvirzītajos pamatos daļēji ir uzdoti jautājumi par faktu vērtējumu, Tiesa pārsūdzētajā spriedumā nolēma lietu nodot atpakaļ Vispārējai tiesai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt (56. punkts).

III. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi pēc lietas nodošanas atpakaļ

101    Lieta, kas tika nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, tās kancelejā tika reģistrēta ar numuru T‑400/10 RENV un 2017. gada 27. septembrī nodota pirmajai palātai.

102    Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2017. gada 3. septembrī un 4. un 5. oktobrī, prasītāja, Padome un Komisija iesniedza savus apsvērumus par pārējo procesa daļu atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punktam.

103    Tās apsvērumos prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt tiesību aktus, kas pieņemti laikā no 2010. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, ciktāl tie attiecas uz to, “tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem”;

–        piespriest Padomei atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas saistīti ar tiesvedību Tiesā.

104    To apsvērumos Komisijas un Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā acīmredzami nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

105    Ar atsevišķu dokumentu, kas kancelejā iesniegts 2017. gada 3. oktobrī, prasītāja, pamatojoties uz Reglamenta 86. pantu, iesniedza prasības pieteikuma grozījumu rakstu, lai tiktu ņemti vērā 2017. gada augusta tiesību akti.

106    Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2017. gada 27. oktobrī un 23. novembrī, Padome un Komisija pēc Vispārējās tiesas aicinājuma iesniedza savus apsvērumus par 2017. gada 3. oktobra grozījumu rakstu.

107    Padomes, kuru atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt grozījumu rakstu kā acīmredzami nepieņemamu;

–        pakārtoti to noraidīt kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas Padomei radušies pirmajā instancē, apelācijas tiesvedībā un šajā tiesvedībā par lietas nodošanu atpakaļ.

108    2018. gada 27. martā Vispārējā tiesa (pirmā palāta) saskaņā ar Reglamenta 89. pantu uzdeva pusēm rakstveida jautājumus un tās aicināja iesniegt atsevišķus dokumentus. Lietas dalībnieki uz šiem lūgumiem atbildēja noteiktajā termiņā.

109    2018. gada 15. maijā Vispārēja tiesa atļāva prasītājai iesniegt savus apsvērumus par Padomes sniegtajām atbildēm. Prasītāja atbildēja noteiktajā termiņā.

110    Pēc pirmās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa, piemērojot Reglamenta 28. pantu, nolēma nodot lietu atpakaļ pirmajai palātai paplašinātā sastāvā.

111    2018. gada 11. jūlija tiesas sēdē Vispārējā tiesa uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

IV.    Juridiskais pamatojums

A.      Ievada apsvērumi par prasības priekšmetu, kā arī par prasītājas 2012. gada 28. jūnija apsvērumu apjomu un pieņemamību

1.      Par lūgumiem pielāgot prasības prasījumus attiecībā uz tiesību aktiem, kas pieņemti laikā no 2010. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam

112    Kā izriet no pamatojuma izklāsta, 2010. gada jūlija tiesību akti tika atcelti un aizstāti secīgi ar 2011. gada janvāra, jūlija un decembra, 2012. gada jūnija un decembra, 2013. gada jūlija, kā arī 2014. gada februāra un jūlija tiesību aktiem.

113    Prasītāja attiecīgi pielāgoja savus sākotnējos prasījumus, lai tās prasība attiektos uz šo dažādo tiesību aktu atcelšanu.

114    Turklāt tā skaidri saglabāja savus prasījumus par atcelto tiesību aktu atcelšanu.

115    Saskaņā ar Reglamenta 86. panta 1. punktu tad, ja tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets, prasītājs pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas var grozīt prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā šo jauno faktu. Saskaņā ar šīs pašas tiesību normas 2. punktu šis pieteikums ir jāiesniedz LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā.

116    Šajā gadījumā iepriekš 112. punktā minētie pieteikumi par prasības pieteikuma grozīšanu attiecas uz tiesību aktiem, ar kuriem tiek atcelti un aizstāti tiesību akti, kuru atcelšana iepriekš tika lūgta prasības ietvaros. Turklāt tie tika iesniegti pirms tiesvedības lietas nodošanas atpakaļ mutvārdu daļas slēgšanas 2014. gada 20. novembrī un LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā. Tādējādi pieteikumi par prasības pieteikuma grozīšanu ir pieņemami.

117    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasību, kas ir vērstas pret secīgiem līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem, jomā un pretēji tam, ko apgalvo Komisija savā iestāšanās rakstā attiecībā uz 2010. gada jūlija tiesību aktiem, prasītājs saglabā interesi panākt tāda lēmuma atcelšanu, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi un kurš ir ticis atcelts un aizstāts ar vēlāku ierobežojošu lēmumu, ciktāl ar iestādes pieņemta tiesību akta atcelšanu netiek atzīts tā prettiesiskums un tam ir ex nunc sekas atšķirībā no sprieduma, ar kuru tiesību akts tiek atcelts un atbilstoši kuram atceltais tiesību akts ar atpakaļejošu spēku tiek svītrots no tiesību sistēmas un tiek uzskatīts par nekad neeksistējušu (spriedums, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 35. punkts; skat. arī spriedumus, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 45.–48. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2009. gada 30. septembris, Sison/Padome, T‑341/07, EU:T:2009:372, 47. un 48. punkts un tajos minētā judikatūra).

118    Attiecīgi prasītāja saglabāja interesi celt prasību par tiem tiesību aktiem, kas pieņemti laikā no 2010. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, lai arī tie tiesvedības laikā tika atcelti un aizstāti.

119    Tādējādi šī prasība ir pieņemama, ciktāl tā attiecas uz tiesību aktiem, kas pieņemti laikā no 2010. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam.

2.      Par prasības atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret 2010. gada jūlija paziņojumu, pieņemamību

120    Padome, kuru atbalsta Komisija, iebilst, ka prasība atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret 2010. gada jūlija paziņojumu, nav pieņemama, jo ar to personas un vienības vienīgi tiek aicinātas īstenot savas tiesības, neietekmējot to tiesisko situāciju. Tādējādi tas neesot apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē, kā tas ir interpretēts judikatūrā.

121    Atbilstoši LESD 263. panta pirmajai daļai akti, par kuriem var tikt celtas prasības, ir akti, “kas pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām”.

122    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai tādi pasākumi, kas rada saistošas juridiskas sekas, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski izmainot tā juridisko stāvokli, ir uzskatāmi par aktiem, pret kuriem var celt prasību atcelt tiesību aktu (skat. rīkojumu, 2012. gada 14. maijs, Sepracor Pharmaceuticals (Ireland)/Komisija, C‑477/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:292, 50. un 51. punkts un tajos minētā judikatūra).

123    Šajā gadījumā prasītājas nosaukuma atstāšana strīdīgajos 2010. gada jūlija sarakstos tika noteikta ar 2010. gada jūlija tiesību aktiem.

124    Kā izriet no iepriekš minētā 11. punkta, 2010. gada jūlija paziņojuma, kas nākamajā dienā pēc 2010. gada jūlija tiesību aktu pieņemšanas tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī, mērķis bija vienīgi nodrošināt personu un organizāciju, kuru līdzekļi, īstenojot šos tiesību aktus, paliek iesaldēti, informēšanu par tām sniegtajām iespējām lūgt kompetentajām valsts iestādēm atļauju izmantot iesaldētos līdzekļus noteiktām vajadzībām, lūgt Padomei pamatojuma izklāstu, kas pamato to atstāšanu strīdīgajos 2010. gada jūlija sarakstos, lūgt šo iestādi pārskatīt tās lēmumu par atstāšanu sarakstā un, visbeidzot, celt prasību Savienības tiesā.

125    Šādos apstākļos 2010. gada paziņojums nav radījis obligātās juridiskās sekas, kas varētu ietekmēt prasītājas intereses, būtiski izmainot tās juridisko stāvokli.

126    Tādējādi, ciktāl tas attiecas uz 2010. gada paziņojumu, prasība ir jāatzīst par nepieņemamu.

3.      Par prasītājas 2012. gada 28. jūnija apsvērumu piemērošanas jomu un pieņemamību

127    2012. gada 28. jūnijā prasītāja, atbildot uz Vispārējās tiesas aicinājumu, iesniedza savus apsvērumus par Padomes un Komisijas 2012. gada 3. aprīļa apsvērumiem saistībā ar papildinošo procesuālo rakstu.

128    Tā kā prasītāja saviem apsvērumiem bija devusi nosaukumu “replikas raksts”, Padome savos 2012. gada 6. septembra apsvērumos iebilda, norādot, ka prasītājai neesot ļauts iesniegt replikas rakstu attiecībā uz lietu kopumā – tādu, kā tā tika sākotnēji uzsākta, iesniedzot prasības pieteikumu, un par kuru tā nebija iesniegusi replikas rakstu noteiktajā termiņā.

129    Padome uzskatīja, ka apmaiņai ar procesuālajiem rakstiem par lietas būtību bija jābeidzas pēc tam, kad prasītāja bija iesniegusi papildinošo procesuālo rakstu un Padome – savus apsvērumus par šo procesuālo rakstu.

130    Ir jānorāda, ka, protams, prasītājas 2012. gada 28. jūnijā sniegtie apsvērumi, kas tika iesniegti pēc Vispārējās tiesas aicinājuma, nevar tikt uzskatīti par replikas rakstu šajā lietā Vispārējās tiesas Reglamenta 83. panta 1. punkta izpratnē.

131    Proti, kā izriet no šī sprieduma 67.–70. punkta, prasītāja šajā lietā neiesniedza replikas rakstu noteiktajos termiņos un replikas raksta iesniegšanas termiņa pagarināšanas pieteikums, ko Vispārējā tiesa izsecināja no prasītājas 2011. gada 27. jūlija vēstules, tika noraidīts.

132    Katrā ziņā, kaut gan 2012. gada 28. jūnijā sniegtie apsvērumi nevar tikt ņemti vērā šajā prasībā, ciktāl ar to tiek lūgts atcelt 2010. gada jūlija un 2011. gada janvāra tiesību aktus (šajā ziņā skat. šī sprieduma 73. punktu), tie ir pieņemami saistībā ar prasību atcelt 2011. gada jūlija tiesību aktus (kas tika celta, iesniedzot papildinošo procesuālo rakstu), ciktāl tie atbilst Padomes apsvērumiem attiecībā uz papildinošajā procesuālajā rakstā ietvertajiem jaunajiem pamatiem, kas ir vērsti pret 2011. gada jūlija tiesību aktiem, kā arī saistībā ar prasībām atcelt Padomes vēlākos tiesību aktus.

133    Turklāt tieši tāpēc, ka Vispārējā tiesa uzskatīja par vajadzīgu ļaut prasītājai šajā kontekstā atbildēt uz Padomes 2012. gada 3. aprīlī sniegtajiem apsvērumiem attiecībā uz papildinošo procesuālo rakstu, tā aicināja prasītāju iesniegt apsvērumus.

134    Visbeidzot no paša šo 2012. gada 28. jūnijā sniegto apsvērumu 1. punkta izriet, ka to mērķis ir atbildēt uz Padomes 2012. gada 3. aprīlī sniegtajiem apsvērumiem attiecībā uz papildinošo procesuālo rakstu.

135    Ņemot vērā šos precizējumus saistībā ar 2012. gada 28. jūnijā sniegto apsvērumu piemērošanas jomu, Padomes iebildumi attiecībā uz minēto apsvērumu pieņemamību ir jānoraida.

4.      Par lūgumu grozīt prasības prasījumus saistībā ar 2017. gada augusta tiesību aktiem

136    Ar 2017. gada 3. oktobra grozījumu rakstu prasītāja lūdza, lai prasība tiktu attiecināta uz 2017. gada augusta tiesību aktiem.

137    Savos apsvērumos par šo rakstu Padome norādīja, ka šis lūgums ir nepieņemams, pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, pretēji tam, kas paredzēts Reglamenta 86. panta 1. punktā, uz kuru ir atsauce šī paša Reglamenta 218. pantā, prasības pieteikuma grozīšana esot notikusi pēc tiesvedības mutvārdu daļas slēgšanas 2014. gada 21. novembrī, un, otrkārt, ka 2017. gada augusta tiesību akti neaizstājot tiesību aktus, kas ir apstrīdēti šajā lietā.

138    Tiesas sēdē Padome norādīja, ka attiecībā uz šo iebildi par nepieņemamību tā piekrīt Vispārējās tiesas vērtējumam.

139    Katrā ziņā ir jānorāda, ka, tā kā tas ir sabiedriskās kārtības jautājums, prasības pieņemamību Vispārējā tiesa var izvērtēt pēc savas ierosmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 22. februāris, Standertskjöld-Nordenstam un Heyraud/Komisija, T‑437/04 un T‑441/04, EU:T:2006:62, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

140    Saskaņā ar Reglamenta 218. pantu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas spriedumu un nodod lietu tai atpakaļ izskatīšanai, tiesvedība Vispārējā tiesā, kas ir ierosināta ar nolēmumu par lietas nodošanu, ievērojot minētā Reglamenta 217. panta noteikumus, atkarībā no gadījuma noris atbilstoši minētā Reglamenta III sadaļas vai IV sadaļas normām.

141    Tā kā Reglamenta IV sadaļa attiecas uz tiesvedību attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām, šajā gadījumā ir jāatsaucas uz Reglamenta III sadaļu. Šīs Reglamenta III sadaļas 86. panta 1. punktā ir norādīti divi nosacījumi, kas ir jāievēro, lai pieteikums par prasības pieteikuma grozīšanu būtu pieņemams. Pirmkārt, prasības pieteikuma grozīšana ir jālūdz pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas. Otrkārt, tiesību aktiem, uz kuriem attiecas pieteikums par grozīšanu, ir jāaizstāj vai jāgroza viens vai vairāki tiesību akti, kuru atcelšana tika lūgta iepriekš.

142    Nepastāvot vajadzībai lemt par pirmo nosacījumu, pietiek norādīt, ka otrais nosacījums šajā gadījumā nav izpildīts. Proti, tiesību akti, kas tika atcelti ar 2017. gada augusta tiesību aktiem, nebija norādīti nedz prasības pieteikumā, nedz vēlāk iesniegtajos grozījumu rakstos.

143    Prasītāja uzskata, ka būtu jāizdara cits secinājums, balstoties uz 2016. gada 28. janvāra spriedumu Klyuyev/Padome (T‑341/14, EU:T:2016:47, 33. punkts), kurā Vispārējā tiesa esot apmierinājusi pieteikumu par grozīšanu, kas iesniegts līdzīgā situācijā.

144    Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas minētajam spriedumam šajā jautājumā nav nozīmes, jo attiecīgajā lietā atšķirībā no šīs lietas bija izpildīts otrais Reglamenta 86. pantā noteiktais nosacījums, ņemot vērā, ka grozījumu rakstā norādītie tiesību akti grozīja tiesību aktus, kas faktiski bija apstrīdēti dokumentā par lietas ierosināšanu.

145    No šiem apstākļiem izriet, ka prasītājas 2017. gada 3. oktobrī formulētais pieteikums par grozīšanu ir jānoraida kā nepieņemams.

B.      Par lūgumu atcelt 2010. gada jūlija tiesību aktus

146    Sava lūguma atcelt 2010. gada jūlija tiesību aktus pamatojumam prasītāja prasības pieteikumā norāda četrus pamatus saistībā ar, pirmkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, otrkārt, tiesību uz aizstāvību pārkāpšanu, treškārt, tiesību uz īpašumu pārkāpšanu un, ceturtkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpšanu.

1.      Par pirmo pamatu saistībā ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz līdzekļu iesaldēšanas pasākumu piemērošanu prasītājai

147    Pirmajā pamatā prasītāja norāda, ka tāpat kā likumīgām valstīm un valdībām tai principā nav piemērojama iespēja tikt iekļautai līdzekļu iesaldēšanas sarakstos.

148    Šajā ziņā prasītāja norāda, ka tā savu likumību esot ieguvusi vēlēšanās, izveidojot šobrīd valdošo politisko partiju un 2007. gadā piedaloties valsts apvienības valdībā – šie trīs apstākļi nosakot to, ka arī attiecībā uz to ir jāattiecina izņēmums, kas tiekot atzīts likumīgām valstīm un valdībām.

149    Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šī pamata pamatotību.

150    Jānorāda, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 1. punktu līdzekļu iesaldēšanas jomā veiktie pasākumi ir piemērojami terora aktos iesaistītām personām, grupām un organizācijām.

151    Saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktu ar “terora aktu” saprot apzinātu darbību, kas tās rakstura vai konteksta dēļ var būtiski kaitēt valstij vai starptautiskajai organizācijai, atbilstot noziedzīga nodarījuma definīcijai valsts tiesībās, ja tas tiek veikts vai nu nolūkā būtiski iebiedēt sabiedrību, vai nolūkā nepamatoti piespiest valsts varu vai starptautisku organizāciju veikt vai atturēties no kādas darbības veikšanas nolūkā būtiski destabilizēt vai iznīcināt valsts vai starptautiskas organizācijas pamata politisko, konstitucionālo, ekonomisko vai sociālo struktūru.

152    Šādu darbību vidū, kas tiek uzskatītas par tādām, kas veiktas, lai būtiski destabilizētu vai iznīcinātu valsts vai starptautiskas organizācijas pamata politisko, konstitucionālo, ekonomisko vai sociālo struktūru, Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā tostarp ir minēti apdraudējumi personas dzīvībai, kas var izraisīt nāvi, smagi apdraudējumi personas fiziskajai integritātei, nolaupīšana vai ķīlnieku sagrābšana, kā arī šaujamieroču ražošana, turēšana īpašumā, iegāde, pārvadāšana, piegāde vai izmantošana.

153    No šīm tiesību normām izriet, ka saskaņā ar Kopējo nostāju 2001/931 būtiskais apstāklis, nosakot, vai tajā ietvertie noteikumi ir jāpiemēro personai vai organizācijai, ir saistīts ar tās veiktajām darbībām, nevis šīs personas vai šīs organizācijas statusu.

154    Šādos apstākļos prasītājas minētie apstākļi, proti, varas iegūšana vēlēšanu rezultātā, organizācijas politiskais raksturs vai dalība valdībā, nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas ļauj izvairīties no Kopējā nostājā 2001/931 ietverto noteikumu piemērošanas.

155    Katrā ziņā, pat ja tiktu uzskatīts, ka prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Kopējā nostājā 2001/931 paredzētos līdzekļu iesaldēšanas pasākumus nevar piemērot likumīgām valstīm vai valdībām, ir pamatots, prasītāja neatrodas situācijā, kas tai ļautu atsaukties uz šāda apgalvota izņēmuma piemērošanu.

156    Prasītāja nav uzskatāma par valsti starptautisko tiesību izpratnē, jo šajā tiesību nozarē šis jēdziens tiek izmantots, lai apzīmētu teritoriālas vienības, nevis tāda veida organizāciju, kādu veido prasītāja.

157    Attiecībā uz likumīgas valdības statusu ar to vajadzības gadījumā tiek sniegta zināma aizsardzība valdībām, tomēr to nevar attiecināt uz grupām vai organizācijām, kuras tajās deleģē atsevišķus savus locekļus, kā to, kā apgalvots, dara prasītāja (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

158    Šādos apstākļos pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

2.      Par otro pamatu saistībā ar tiesību uz aizstāvību pārkāpšanu

159    Otrajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Padome ir pārkāpusi tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, pirms 2010. gada jūlija tiesību aktu pieņemšanas tai nepaziņojot apstākļus, kas pret to tika izmantoti, un tai neatļaujot tikt uzklausītai atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. panta 3. punktam un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktam.

160    Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd pamata pamatotību.

161    Šajā saistībā jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru ir jānošķir personas vai organizācijas nosaukuma iekļaušana līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, no vienas puses, un šādas iekļaušanas saglabāšana, nosakot pienākumus, ko paredz tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips, no otras puses.

162    Sākotnēji iekļaujot personas vai organizācijas nosaukumu Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā minētajā sarakstā, Padomei nav iepriekš jāpaziņo šai personai vai šai organizācijai iemesli, uz kuriem pamatojoties šī iestāde plāno balstīt šo lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 61. punkts).

163    Šo noteikumu izskaidro tas, ka šādam lēmumam, lai tas būtu efektīvs, ir jārada pārsteiguma efekts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 61. punkts).

164    Tādējādi, veicot sākotnējo iekļaušanu, principā pietiek, ka attiecīgajai personai vai organizācijai paziņo iemeslus, kas izskaidro lēmumu, nodrošina tiesības tikt uzklausītai lēmuma pieņemšanas laikā vai uzreiz pēc tā pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 61. punkts).

165    Citādi ir tādu lēmumu gadījumā, kad personas vai organizācijas nosaukuma iekļaušana tiek saglabāta šādā sarakstā, jo šādā gadījumā pārsteiguma efekts vairs nav nepieciešams.

166    Saskaņā ar judikatūru šādu lēmumu gadījumos pienākumi atšķiras atkarībā no tā, vai pamatojuma izklāstā ir vai nav ietverti jauni apstākļi.

167    Pastāvot jauniem apstākļiem, pirms pasākuma veikšanas attiecīgajai personai vai organizācijai ir jāpaziņo pret to izmantotie apstākļi, ļaujot tai tikt uzklausītai šajā saistībā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 63. punkts, un 2016. gada 28. jūlijs, Tomana u.c./Padome un Komisija, C‑330/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:601, 67. punkts).

168    Turpretī šāds pienākums nav piemērojams šo apstākļu neesamības gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 13. septembris, Makhlouf/Padome, T‑383/11, EU:T:2013:431, 43. un 44. punkts, un 2017. gada 18. septembris, Uganda Commercial Impex/Padome, T‑107/15 un T‑347/15, nav publicēts, EU:T:2017:628, 97. punkts), jo tiek uzskatīts, ka persona vai organizācija ir zinājusi iepriekšējos iemeslus un tai bija iespēja iesniegt savus apsvērumus.

169    Šajā gadījumā šķiet, ka 2010. gada jūlija tiesību akti ietilpst šajā pēdējā kategorijā, jo iemesli, kas bija šo tiesību aktu pamatā, neatšķiras no tiem, kas minēti pamatojuma izklāstos saistībā ar tiesību aktiem, kuri pieņemti 2009. gada 22. decembrī, proti, Padomes Lēmumu 2009/1004/KĀDP, ar ko atjaunina personu, grupu un organizāciju sarakstu, kas ir minēts Kopējās nostājas 2001/931 2., 3. un 4. pantā (OV 2009, L 346, 58. lpp.), un Padomes Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 1285/2009, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Regulu (EK) Nr. 501/2009 (OV 2009, L 346, 39. lpp.), kas tika nodoti prasītājas rīcībā ar paziņojumu par Īstenošanas regulu Nr. 1285/2009, kas publicēts Oficiālajā Vēstnesī 2009. gada 23. decembrī (OV 2009, C 315, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “2009. gada decembra paziņojums”).

170    Attiecībā uz 2009. gada decembra paziņojumu ir jāatgādina, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākumu rezolutīvās daļas un vispārējā pamatojuma publicēšana Oficiālajā Vēstnesī ir atzīta par pietiekamu, ņemot vērā faktu, ka iebildumu, kas vērsti pret attiecīgajām personām un organizācijām, detalizēta publicēšana varētu kaitēt primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un arī apdraudēt to likumīgās intereses, tomēr ar nosacījumu, ka īpašais un konkrētais šī lēmuma pamatojums tomēr ir jāformalizē un jādara zināms ieinteresētajām personām jebkādā citā piemērojamā veidā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 147. punkts).

171    Ierobežojošu pasākumu gadījumā šim otrajam veidam principā ir jābūt individuāla paziņojuma veidā, jo šādi pasākumi var ievērojami ietekmēt attiecīgās personas vai organizācijas un var ierobežot to pamattiesību īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 86. punkts).

172    Šajā ziņā Padome norāda, ka tā nevarēja nosūtīt individuālu paziņojumu, jo tā nespēja identificēt adresi, uz kuru prasītājai varētu tikt nosūtīta vēstule. Turklāt prasītāja tai nekad neesot iesniegusi kontaktadresi un nekad neesot vērsusies pie tās, lai saņemtu paskaidrojumus par tās nosaukuma iekļaušanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos.

173    Šajā ziņā prasītājas advokāts tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas tam uzdotajiem jautājumiem, norādīja, ka tā šādu adresi Padomei nevarēja paziņot, jo drošības apsvērumu dēļ pat tam tās neesot.

174    Komisija savukārt norādīja, ka pat tiesvedības Vispārējā tiesā nolūkiem prasītāja neesot paziņojusi nevienu ticamu adresi.

175    Šajā ziņā ir jānorāda, ka pienākuma individuāli paziņot konkrētu un precīzu pamatojumu personām un organizācijām, pret kurām ir veikti ierobežojoši pasākumi, mērķis būtībā ir papildināt Oficiālajā Vēstnesī publicēto paziņojumu, kurā attiecīgajām personām vai organizācijām ir norādīts, ka pret tām ir veikti ierobežojoši pasākumi, un tās tiek aicinātas lūgt paziņot šo pasākumu pamatojuma izklāstu, iesniedzot precīzu adresi, uz kuru šādu lūgumu var nosūtīt. Tādējādi individuāls paziņojums attiecīgajām personām un organizācijām nav vienīgais mehānisms, kas tiek izmantots, lai tās informētu par pret tām veiktajiem pasākumiem.

176    Turklāt no judikatūras izriet, ka pienākums individuāli paziņot ierobežojošo pasākumu pamatojuma izklāstu nav piemērojams visos gadījumos, bet tikai tad, kad tas ir iespējams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. jūlijs, Hassan/Padome, T‑572/11, EU:T:2014:682, 37. punkts).

177    Tomēr šajā gadījumā šķiet, ka pat šajā tiesvedībā prasītājas adrese nav zināma, jo vienīgās prasītājas Vispārējai tiesai iesniegtās norādes attiecas uz pilsētas un valsts nosaukumu, turklāt šī informācija kopš prasības pieteikuma iesniegšanas divreiz ir mainījusies (Beiruta Libānā, vēlāk Damaska Sīrijā un visbeidzot Doha Katarā).

178    Turklāt tiesvedībā prasītāja norādīja, ka, tā kā Savienības rīcībā ir pārstāvju tīkls ārvalstīs, Padomei bija līdzekļi, lai identificētu adresi, uz kuru varēja nosūtīt individuālu paziņojumu, un tieši šai iestādei, nevis pašai prasītājai esot bijusi jāuzņemas iniciatīva šajā ziņā, jo 2010. gada jūlija tiesību aktos noteiktie pasākumi varēja tai radīt negatīvas sekas.

179    Šajā jautājumā ir jānorāda, ka iestādēm noteiktais pienākums 176. punktā atgādinātajās robežās veikt individuālu paziņojumu nevar atbrīvot prasītāju no jebkādiem pasākumiem, kas tai ļauj interesēties par savu juridisko situāciju un, konkrētāk, noteikt pret to izvirzītos iebildumus. Kā izriet no šī sprieduma 4. un 5. punkta, prasītājas nosaukums līdzekļu iesaldēšanas sarakstos ir iekļauts jau kopš 2001. gada decembra. Zinot, ka Padomē ir notikušas diskusijas par tās nosaukuma saglabāšanu šajos sarakstos, tā varēja veikt nepieciešamos pasākumus šajā iestādē, lai saņemtu precīzu un konkrētu informāciju par iemesliem, kas pamato paredzētos pasākumus, vajadzības gadījumā ieceļot pārstāvi tās pārstāvības nodrošināšanai, kā arī tā ir rīkojusies attiecībā uz tiesvedībām, ko tā cēlusi Vispārējā tiesā, kā arī lai nodrošinātu savu aizstāvību apelācijas tiesvedībā Tiesā. Tā kā prasītāja šo iespēju nav izmantojusi, tā nevar vainot Padomi par savas bezdarbības sekām.

180    Padome tādējādi varēja, nepārkāpjot tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, 2009. gada decembra tiesību aktu publikācijai Oficiālajā Vēstnesī pievienot paziņojumu, aicinot prasītāju tai lūgt pamatojuma izklāstu par šiem tiesību aktiem, neveicot individuālu paziņojumu, jo šīs lietas apstākļos nešķiet iespējami šādu paziņošanu veikt.

181    Šādos apstākļos otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

3.      Par trešo pamatu saistībā ar tiesību uz īpašumu pārkāpšanu

182    Trešajā pamatā prasītāja norāda, ka 2010. gada jūlija tiesību aktos noteiktā līdzekļu iesaldēšana pārkāpj Pamattiesību hartas 17. pantā un ECPAK 1. protokola 1. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu. Tā šajā ziņā norāda uz 2008. gada 3. septembra spriedumu Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461) un 2009. gada 11. jūnija spriedumu Othman/Padome un Komisija (T‑318/01, EU:T:2009:187).

183    Šī pamata pamatotību apstrīd Padome, kuru šajā jautājumā atbalsta Komisija.

184    Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka pamattiesībām, tostarp īpašuma tiesībām, Savienības tiesību kontekstā nav absolūtas aizsardzības. Šo tiesību izmantošanai var uzlikt ierobežojumus ar nosacījumu, ka, pirmkārt, šos ierobežojumus tiešām attaisno Savienības sasniedzamie vispārējo interešu mērķi un, otrkārt, ka tie attiecībā uz šiem mērķiem nav uzskatāmi par pārmērīgu vai nepieļaujamu iejaukšanās, kas skartu šo tiesību pašu būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

185    Attiecībā uz pirmo nosacījumu ir jāatgādina, ka personu un organizāciju, kas saskaņā ar Regulā Nr. 2580/2001 un Kopējā nostājā 2001/931 paredzētajiem noteikumiem identificētas kā iesaistītas terorisma finansēšanā, naudas līdzekļu, finanšu aktīvu un citu saimniecisko resursu iesaldēšanai ir vispārējo interešu mērķis, jo tā ietilpst cīņā pret starptautiskā miera un drošības apdraudējumu, ko rada terora akti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 123. punkts un tajā minētā judikatūra).

186    Attiecībā uz otro nosacījumu ir jānorāda, ka pasākumi par līdzekļu iesaldēšanas noteikšanu un, konkrētāk, prasītājas nosaukuma iekļaušanu strīdīgajos 2010. gada jūlija sarakstos nešķiet nesamērīga, nepieļaujama vai tāda, kas apdraud pamattiesību vai kādu no tām pašu būtību.

187    Šādu pasākumu veids ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā cīņai pret terorismu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 129. punkts un tajā minētā judikatūra).

188    Turklāt līdzekļu iesaldēšanas noteikšanas pasākumi nav absolūti, bet gan tajos ir paredzēta iespēja, pirmkārt, atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus galvenajām vajadzībām vai noteiktu saistību izpildei un, otrkārt, piešķirt īpašas atļaujas noteiktos apstākļos atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al-Aqsa/Padome un Nīderlande/Al-Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

189    Turklāt personu un organizāciju nosaukumu atstāšana līdzekļu iesaldēšanas sarakstos periodiski tiek izvērtēta, lai nodrošinātu to, ka tās, kas vairs neatbilst kritērijiem to iekļaušanai, tiktu no tiem izņemtas (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Al-Aqsa/Padome un Nīderlande/Al-Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 129. punkts).

190    Šos apstākļus neietekmē judikatūra, kas ir izstrādāta prasītājas minētajos spriedumos.

191    Šajos spriedumos Tiesa konstatēja nepamatotu ierobežošanu, pamatojoties uz to, ka ierobežojošos pasākumus Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome attiecībā pret prasītāju bija noteikusi, nepiemērojot procesuālās garantijas, kas tai ļautu iesniegt savus apsvērumus ANO iestādēm, kuras ir atbildīgas par to noteikšanu, vai Savienības ietvaros Padomē, kas tos īstenoja dalībvalstu teritorijā.

192    Šāda situācija atšķiras no tās, kas raksturo šo lietu, kurā 2010. gada jūlija tiesību akti neattiecas uz sākotnējo iekļaušanu, to pamatā nav Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcija un tajā, pamatojoties uz 2009. gada decembra paziņojuma publikāciju, prasītājai bija iespēja iesniegt savus apsvērumus par apstākļiem, kas vērsti pret to (skat. šī sprieduma 170.–180. punktu).

193    Šādos apstākļos trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

4.      Par ceturto pamatu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpšanu

194    Ceturtajā pamatā prasītāja pārmet Padomei, ka tā 2010. gada jūlija tiesību aktos, kādi tie publicēti Oficiālajā Vēstnesī, nav iekļāvusi iemeslus, kas pamato tās nosaukuma atstāšanu strīdīgajos 2010. gada jūlija sarakstos.

195    Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šī pamata pamatotību.

196    Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2010. gada 13. jūlijā Padome Oficiālajā Vēstnesī publicēja, pirmkārt, 2010. gada jūlija tiesību aktu rezolutīvo daļu un vispārējos pamatus un, otrkārt, 2010. gada jūlija paziņojumu, ar kuru attiecīgās personas un organizācijas tika aicinātas tai lūgt pamatojuma izklāstu saistībā ar šiem tiesību aktiem.

197    Kā tika norādīts šī sprieduma 170. punktā, jau ir ticis nospriests, ka ierobežojošo pasākumu gadījumā Padome, nepārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu un tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, varēja Oficiālajā Vēstnesī publicēt tikai tiesību aktu, kuros ir ietverti ierobežojošie pasākumi, rezolutīvo daļu un vispārējo pamatojumu šo pasākumu atbalstam, ņemot vērā, ka īpašais un konkrētais pamatojums ir jāformalizē un jādara zināms ieinteresētajām personām jebkādā citā piemērojamā veidā.

198    Šādos apstākļos Padomei, pretēji prasītājas apgalvotajam, nebija pienākuma 2010. gada jūlija tiesību aktos, kādi tie publicēti Oficiālajā Vēstnesī, iekļaut īpašus un konkrētus iemeslus, kas attaisno to noteikšanu.

199    Prasītāja tomēr norāda, ka ar 2010. gada jūlija tiesību aktiem saistītais pamatojuma izklāsts tai esot bijis jāpaziņo, nevis jāiekļauj Oficiālajā Vēstnesī publicētajā paziņojumā. Tā arī norāda, ka šis paziņojums, ciktāl tā tajā nebija tieši minēta, tai nebija viegli pieejams. Visbeidzot tā apgalvo, ka ar minēto paziņojumu laikposms, kurā Padomei varēja tikt lūgts 2010. gada jūlija tiesību aktu pamatojuma izklāsts, tika ierobežots ar diviem mēnešiem, kas neesot saprātīgs termiņš.

200    Šajā ziņā jāatgādina, kā tas izriet no šī sprieduma 176.–180. punkta, ka, tā kā Padomes rīcībā nebija precīzas prasītāja adreses, tā nevarēja veikt 2010. gada jūlija tiesību aktu pamatojuma izklāsta individuālu paziņošanu, tādējādi tā varēja vienīgi publicēt 2010. gada jūlija paziņojumu.

201    Turklāt tas, ka 2010. gada jūlija paziņojumā netika tieši minēti to personu un organizāciju nosaukumi, uz kurām tas attiecas, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par pienākuma norādīt pamatojumu apdraudējumu, ņemot vērā, ka šajā paziņojumā bija atsauce uz 2010. gada jūlija regulu, kurā šie nosaukumi bija minēti.

202    Visbeidzot nav tiesa, ka saskaņā ar 2010. gada jūlija paziņojumu lūgums nolūkā saņemt attiecīgo tiesību aktu pamatojuma izklāstu bija jāiesniedz divu mēnešu laikā pēc tā publikācijas. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, 2010. gada jūlija paziņojumā termiņš, līdz kuram varēja lūgt 2010. gada jūlija tiesību aktu pamatojuma izklāstu, nebija ierobežots ar diviem mēnešiem, bet gan tajā vienīgi bija precizēts, ka Padome regulāri pārskata līdzekļu iesaldēšanas sarakstus atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam un, ja attiecīgās personas un organizācijas iesniegtu pieteikumu par pārskatīšanu un ja tās vēlētos, lai tas tiek izskatīts nākamajā pārskatīšanas reizē, minētais pieteikums tai ir jāiesniedz divu mēnešu laikā kopš minētā paziņojuma publicēšanas brīža.

203    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka Padome ir ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu, tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

5.      Secinājumi

204    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida, ciktāl tā attiecas uz 2010. gada jūlija tiesību aktiem.

C.      Par lūgumu atcelt 2011. gada janvāra tiesību aktus

205    No šī sprieduma 73. punkta izriet, ka lūguma atcelt 2011. gada janvāra tiesību aktus atbalstam prasītāja izvirza tos pašus atcelšanas pamatus, kas tika izvirzīti saistībā ar 2010. gada jūlija tiesību aktiem.

1.      Par pirmo pamatu saistībā ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā

206    Tā kā pirmais pamats ir tāds pats, kā tas, kas tika izvirzīts saistībā ar 2010. gada jūlija tiesību aktiem, un tā kā šī pamata izvērtēšana nav atkarīga no īpašiem šo tiesību aktu pieņemšanas apstākļiem, tas ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas tika izklāstīti 150.–157. punktā.

207    Pirmais pamats tādējādi ir jānoraida.

2.      Par otro pamatu saistībā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpšanu

208    Šajā otrajā pamatā prasītāja uzskata, ka tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips tika pārkāpts, pamatojoties uz to, ka pret to vērstie apstākļi, pamatojot 2011. gada janvāra tiesību aktus, tai netika paziņoti pirms šo tiesību aktu pieņemšanas.

209    Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šī pamata pamatotību.

210    Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka pirms 2011. gada janvāra tiesību aktu pieņemšanas Padome 2010. gada 20. novembra Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu, norādot personām un organizācijām, uz kurām attiecas Īstenošanas regula Nr. 610/2010, ka saskaņā ar jauno informāciju tā ir grozījusi ar šo regulu saistīto pamatojuma izklāstu, un aicināja šīs personas un organizācijas tai pieprasīt šo pamatojuma izklāstu (skat. šī sprieduma 13. punktu).

211    Šī sprieduma 176.–180. punktā tika nospriests, ka pamatojuma izklāsta saistībā ar Īstenošanas regulu Nr. 1285/2009 individuāla nepaziņošana prasītājai šīs lietas apstākļu dēļ nevar tikt uzskatīta par tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu. Tāpat tas ir attiecībā uz pamatojuma izklāstu saistībā ar 2011. gada janvāra tiesību aktiem.

212    Prasītāja norāda, ka Padome tās advokātam ar šī sprieduma 14. punktā norādīto 2010. gada 10. decembra vēstuli bija paziņojusi pamatojuma izklāstu, kas tai lika paredzēt saglabāt tās nosaukumu strīdīgajos 2011. gada janvāra sarakstos. Tā uzskata, ka šāda vēstule bija jānosūta tai, nevis tās advokātam, kurš neesot saņēmis pilnvaru, kas tam ļautu saņemt šādas vēstules.

213    Padome, kurai šajā ziņā tika uzdots jautājums tiesas sēdē, atzina, ka tā ir nosūtījusi šo vēstuli prasītājas advokātam, lai informētu prasītāju, tomēr nav jāuzskata, ka šajā sūtījumā būtu bijis iekļauts individuāls paziņojums.

214    Šajā ziņā saskaņā ar šī sprieduma 176. punktā atgādināto judikatūru ir jāatgādina, ka individuāla paziņošana tiek pieprasīta tikai tad, kad tā ir iespējama, kā tas nebija šajā gadījumā, kā norādīts šī sprieduma 177.–180. punktā, jo šķiet, ka nepastāvēja un Padomei netika paziņota neviena adrese un prasītāja nerīkojās, lai saņemtu pamatojuma izklāstu.

215    Šo secinājumu neietekmē fakts, ka vēstule tika nosūtīta prasītājas advokātam, lai gan tas nebija saņēmis no prasītājas pilnvaru, kas tam atļautu šo vēstuli saņemt. Faktiski pilnvaras neesamība nevis apstrīd, bet gan apstiprina iepriekšējā punktā veikto konstatējumu, saskaņā ar kuru Padomes rīcībā nebija neviena pamata, kas ļautu pamatojuma izklāstu individuāli darīt zināmu prasītājai.

216    Šādos apstākļos otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

3.      Par trešo pamatu saistībā ar tiesību uz īpašumu pārkāpumu

217    Tā kā šis pamats ir tāds pats kā tas, kas tika izvirzīts saistībā ar 2010. gada jūlija tiesību aktiem, pamats ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas tika norādīti šī sprieduma 184.–189. punktā.

218    Saistībā ar atsauci uz 2008. gada 3. septembra spriedumu Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461) un 2009. gada 11. jūnija spriedumu Othman/Padome un Komisija (T‑318/01, EU:T:2009:187) jāprecizē, ka šīs lietas apstākļi arī atšķiras no šo spriedumu apstākļiem, jo, kā izriet no šī sprieduma 210.–215. punkta, 2011. gada janvāra tiesību aktu pamatojuma izklāsts regulāri tika darīts zināms prasītājai pirms to pieņemšanas.

219    Trešais pamats tādējādi ir jānoraida.

4.      Par ceturto pamatu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

220    Ceturtajā pamatā prasītāja pārmet Padomei, ka tā 2011. gada janvāra tiesību aktos, kas tika publicēti Oficiālajā Vēstnesī, nav iekļāvusi skaidrus iemeslus tam, kādēļ tās nosaukums ir saglabāts strīdīgajos 2011. gada janvāra sarakstos.

221    Šajā ziņā šī sprieduma 170. un 197. punktā tika atgādināts, ka saskaņā ar judikatūru attiecībā uz līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem tiek pieļauts, ka tiesību aktu, kuros ir noteikti šie pasākumi, redakcijā, kas tiek publicēta Oficiālajā Vēstnesī, ietilpst tikai rezolutīvā daļa un vispārējais pamatojums, ar nosacījumu, ka īpašais un konkrētais minēto pasākumu pamatojums ir jādara zināms ieinteresētajām personām jebkādā citā piemērojamā veidā.

222    Šī sprieduma 200. punktā tika atzīts, ka attiecībā uz 2010. gada jūlija tiesību aktiem 176.–180. punktā norādīto iemeslu dēļ Padome varēja panākt atbilstību prasībām, kas izriet no judikatūras, darot zināmu īpašo un konkrēto ierobežojošo pasākumu pamatojumu prasītājai, izmantojot paziņojuma publikāciju Oficiālajā Vēstnesī un aicinot to pieprasīt šādu pamatojumu. Tam pašam ir jāattiecas uz 2011. gada janvāra tiesību aktiem.

223    Šī sprieduma 215. punktā norādītā iemesla dēļ neiespējamību veikt paziņojumu šīs lietas apstākļos neietekmēja fakts, ka vēstule tika nosūtīta prasītājas advokātam, lai gan tā advokātam nebija sniegusi pilnvaru šādu paziņojumu saņemšanai.

224    Attiecīgi ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

5.      Secinājumi

225    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida, ciktāl tā attiecas uz 2011. gada janvāra tiesību aktiem.

D.      Par lūgumu atcelt tiesību aktus, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam

226    Lūguma atcelt tiesību aktus, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, atbalstam prasītāja papildinošajā procesuālajā rakstā un grozījumu rakstos izvirza astoņus atcelšanas pamatus saistībā ar attiecīgi:

–        Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu;

–        kļūdām faktu patiesumā;

–        kļūdu vērtējumā attiecībā uz prasītājas teroristisko raksturu;

–        situācijas attīstības laika gaitā nepietiekamu ņemšanu vērā;

–        neiejaukšanās principa pārkāpumu;

–        pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu;

–        tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principa pārkāpumu;

–        tiesību uz īpašumu pārkāpumu.

227    Vispirms ir jāizvērtē pirmais pamats, tad sestais un otrais pamats, ciktāl tas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, tad – otrais pamats, ciktāl tas attiecas uz kļūdu faktu patiesumā, un visbeidzot – trešais, ceturtais, piektais, septītais un astotais pamats.

1.      Par pirmo pamatu saistībā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu

228    Pirmajā pamatā prasītāja, norādījusi savus apsvērumus par organizāciju identifikāciju, kas noteikta attiecīgi Apvienotās Karalistes un ASV iestāžu lēmumos, pārmet Padomei, ka tā ir pārkāpusi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, kvalificējot šos lēmumus par kompetento iestāžu pieņemtajiem lēmumiem šīs tiesību normas izpratnē.

229    Personas vai organizācijas nosaukuma atstāšana līdzekļu iesaldēšanas sarakstā būtībā ir sākotnējās iekļaušanas sarakstā pagarināšana, un priekšnoteikums tai līdz ar to ir fakts, ka turpina pastāvēt risks, ka attiecīgā persona vai organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, kādu sākotnēji bija konstatējusi Padome, balstoties uz valsts lēmumu, kas tika izmantots par pamatu šai sākotnējai iekļaušanai sarakstā (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 61. punkts, un Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 39. punkts).

230    Pamats tādējādi ir efektīvs.

231    Ņemot vērā pārsūdzēto spriedumu, vispirms ir jānosaka organizācijas, kas ir noteiktas Apvienotās Karalistes un ASV iestāžu lēmumos, vēlāk, pirmkārt, ir jāizvērtē atsevišķā kritika saistībā ar ASV iestāžu lēmumiem un, otrkārt, kopējā kritika saistībā ar Apvienotās Karalistes un ASV iestāžu lēmumiem.

a)      Par organizāciju, kas norādītas Apvienotās Karalistes iestāžu un ASV iestāžu lēmumos, identificēšanu

232    Prasītāja norāda, ka saskaņā ar Padomes paziņotajiem pamatojuma izklāstiem tiesību aktu, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, pamatā ir Home Secretary lēmums, ar kuru tiek aizliegts Hamas-Izz al-Din al‑Qassem – Hamas bruņotais atzars, un divi ASV lēmumi, kuros norādīta Hamas bez sīkākiem precizējumiem.

233    Prasītāja šaubās, ka ASV iestādēm ir bijis nodoms iekļaut sarakstā kopumā visu Hamas, un uzskata, ka Padome, secinot, ka tas tā bija, esot veikusi paplašinātu šo iestāžu lēmumu interpretāciju, kas skaidri neizrietot no sarakstiem, ko publicējušas šīs valsts iestādes.

234    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ASV lēmumos skaidri ir norādīta Hamas, lēmumā, ar kuru tā kvalificēta kā ārvalsts teroristiska organizācija, papildinot šo nosaukumu ar aptuveni divpadsmit citiem nosaukumiem, tostarp arī “Izz‑Al‑Din Al‑Qassam brigades”, ar kādu Hamas arī bija pazīstama (also known as).

235    Šis apstāklis, pretēji prasītājas apgalvotajam, nevar tikt interpretēts kā tāds, kas norāda uz to, ka ASV iestādes šādi esot vēlējušās ierobežot nosaukumu, attiecinot to vienīgi uz “Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem”. Vispirms šo papildu nosaukumu vidū ir arī nosaukumi, kas savā kopumā norāda uz Hamas, tādi kā “Islamic Resistance Movement”, kas ir “Harakat Al‑Muqawama Al‑Islamia” tulkojums angļu valodā, kura akronīms ir “Hamas”. Šo atšķirīgo nosaukumu norādīšanas mērķis ir vienīgi nodrošināt pret Hamas vērstā pasākuma konkrēto efektivitāti, ļaujot tam vērsties pret visiem tās zināmajiem nosaukumiem un atzariem.

236    No šiem apsvērumiem izriet, ka Home Secretary lēmums attiecas uz Hamas-Izz al-Din al-Qassem, savukārt ASV lēmumi attiecas uz Hamas, tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem.

b)      Par iebildumiem attiecībā uz ASV iestāžu lēmumiem

237    Prasītāja uzskata, ka Padome tiesību aktus, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. jūlijam, nevarot pamatot ar ASV iestāžu lēmumiem, jo Amerikas Savienotās Valstis ir trešā valsts, un principā šo valstu iestādes neesot “kompetentās iestādes” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē.

238    Šajā ziņā prasītāja vispirms norāda, ka ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu izveidotā sistēma ir balstīta uz valsts iestādēm piešķirto uzticēšanos, savukārt uzticēšanās ir balstīta uz lojālas sadarbības principu starp Padomi un Savienības dalībvalstīm, Līgumos ietvertām kopīgām vērtībām un kopīgo tiesību normu, proti, ECPAK un Pamattiesību hartas, ievērošanu. Trešo valstu iestādes nevarot baudīt šādu uzticēšanos.

239    Pakārtoti gadījumā, ja tiktu atzīts, ka trešās valsts iestāde var tikt atzīta par kompetento iestādi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, prasītāja norāda, ka Padomei ir jāveic dažādas pārbaudes, ko tā šajā gadījumā nav veikusi.

240    Tādējādi, tai, pamatojoties uz trešās valsts iestādes lēmumu, esot jāpārliecinās, vai šī iestāde ir ievērojusi tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā; pirmais no šiem principiem nozīmējot, ka trešās valsts iestādes lēmuma pamatojums ieinteresētajai personai esot jāpaziņo pēc iespējas ātrāk un ka tai esot jārada situācija, kurā šī persona var darīt zināmu savu viedokli par šo lēmumu.

241    Attiecīgo ASV tiesību normu pārbaude atklājot, ka valsts process neatbilstot Savienības standartiem. Faktiski tajās neesot paredzēts nekāds pienākums paziņot pieņemtos lēmumus un, vēl jo mazāk, darīt zināmu to pamatojumu vai pat tos pamatot, lai gan turklāt termiņi prasības celšanai esot ļoti īsi. Tā kā attiecīgās personas netiekot informētas nedz par iemesliem, nedz pat par pašu lēmumu, kas vērstas pret tām, pieņemšanu, tās nevarot darīt zināmu savu viedokli vai izvērtēt iespēju mēģināt celt prasību. Tā tas esot prasītājas gadījumā, kas tādējādi neesot saņēmusi nekādu paziņojumu vai informāciju par tās klasifikāciju par ārvalsts teroristisku organizāciju un īpašas uzskaites starptautisku teroristu organizāciju un neesot varējusi īstenot savas tiesības.

242    Turklāt ASV tiesību aktos neesot paredzētas tiesības piekļūt lietas materiāliem un iespējas administratīvi atkārtoti izvērtēt attiecīgo personu situāciju esot ļoti ierobežotas. Tiesību uz aizstāvību pārkāpšanu administratīvās sūdzības ietvaros nevarot kompensēt piekļuve lietas materiāliem pārsūdzības tiesā ietvaros, jo tiesai esot jāpamatojas uz administrācijas izveidotiem lietas materiāliem, ieinteresētās personas varot iesniegt pierādījumus tikai ļoti īsā termiņā un administrācija tos varot noraidīt. Pat pārsūdzības tiesā ietvaros tiesības piekļūt lietas materiāliem esot ļoti ierobežotas, un ieinteresētās personas varot atsaukties uz savu konstitucionālo tiesību pārkāpšanu tikai tad, ja tiem ir īpaša saikne ar Amerikas Savienotajām Valstīm.

243    Padome šos argumentus apstrīd.

244    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ciktāl tas attiecas uz prasītājas galvenokārt izvirzīto argumentu, 2017. gada 26. jūlija spriedumā Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 22. punkts) Tiesa nosprieda, ka Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā izmantotais jēdziens “kompetenta iestāde” neattiecas vienīgi uz dalībvalstu iestādēm, bet tajā principā var būt ietvertas arī trešo valstu iestādes.

245    Tiesas veikto interpretāciju pamato, pirmkārt, Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta formulējums, jo tajā jēdziens “kompetentas iestādes” nav attiecināts tikai uz dalībvalstu iestādēm, un, otrkārt, šīs kopējās nostājas mērķis, jo tā tika pieņemta, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1373(2001), kuras mērķis ir, visām valstīm sistemātiski un cieši sadarbojoties, pastiprināt cīņu pret terorismu pasaules līmenī (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 23. punkts).

246    Attiecībā uz pakārtoto argumentu ir jākonstatē, ka Tiesa uzskata, ka tad, ja Padome balstās uz trešās valsts lēmumu, tai vispirms ir jāpārliecinās, ka šis lēmums ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un šo lēmumu pamatojuma izklāstos ir jāsniedz norādes, kas ļauj uzskatīt, ka tā ir veikusi šo pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 31. punkts).

247    Šajā nolūkā Padomei lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pamatojumu izklāstā – vajadzības gadījumā kodolīgi – ir jānorāda iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā plāno pamatoties, ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 33. punkts).

248    2017. gada 26. jūlija sprieduma Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) 36. punktā Tiesa saistībā ar šiem noteikumiem izvērtēja Īstenošanas regulas Nr. 790/2014 pamatojuma izklāstu, kurā Padome, pirmkārt, bija konstatējusi, ka Indijas valdība 1992. gadā saskaņā ar Unlawful Activities Act 1967 (1967. gada Nelikumīgu darbību novēršanas akts) aizliedza Liberation Tigers of Tamil Eelam (LTTE) un pēc tam to iekļāva teroristu organizāciju sarakstā, kas pievienots Unlawful Activities Prevention (Amendment) Act 2004 (2004. gada (Grozītais) nelikumīgu darbību novēršanas akts), un, otrkārt, norādīja, ka 1967. gada Nelikumīgu darbību novēršanas akta 36. un 37. pantā bija ietvertas tiesību normas par Indijas to personu un organizāciju saraksta, uz kurām tiek attiecināti ierobežojoši pasākumi, apstrīdēšanu un pārskatīšanu, ka lēmumu par LTTE kā nelikumīgas apvienības aizliegšanu periodiski pārskata Indijas iekšlietu ministrs, ka pēdējā pārskatīšana ir notikusi 2012. gada 14. maijā un ka pēc saskaņā ar 1967. gada Nelikumīgu darbību novēršanas aktu izveidotās tiesas veiktas pārskatīšanas Indijas iekšlietu ministrs 2012. gada 11. decembrī ir apstiprinājis pasākumu noteikšanu pret LTTE kā pret terorismā iesaistītu organizāciju.

249    Ņemot vērā šos apstākļus, Tiesa 2017. gada 26. jūlija sprieduma Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) 37. punktā nosprieda, ka Regulā Nr. 790/2014 nav norādīts neviens apstāklis, kas ļautu uzskatīt, ka Padome ir pārbaudījusi, vai Indijas iestāžu lēmums ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un ka tādējādi šīs regulas pamatojums neļaujot noskaidrot, vai Padome ir izpildījusi tai šajā ziņā pastāvošo pārbaudes pienākumu.

250    Tiesību aktos, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, attiecībā uz jebkuru norādi šajā ziņā Padome apgalvo, ka prasītājas kvalificēšana par ārvalsts teroristisku organizāciju “ir pakļauta pārsūdzībai tiesā, piemērojot Amerikas Savienoto Valstu tiesību aktus”, un ka tās kvalificēšana par īpašas uzskaites starptautisku teroristu organizāciju “ir pakļauta administratīvai un tiesas pārbaudei, piemērojot Amerikas Savienoto Valstu tiesību aktus”.

251    Jākonstatē, ka, tāpat kā tas ir lietā, kurā pasludināts 2017. gada 26. jūlija spriedums Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583), šie apgalvojumi neļauj uzskatīt, ka Padome ir pārbaudījusi, ka ASV lēmumi ir pieņemti, ievērojot attiecīgo personu un organizāciju tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

252    Šādos apstākļos ASV lēmumus nevar izmantot par pamatojumu tiesību aktiem, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam.

253    Tomēr, tā kā Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā nav pieprasīts, lai Padomes tiesību aktu pamatā būtu vairāki kompetento iestāžu lēmumi, tiesību aktos, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, varēja būt atsauce arī vienīgi uz Home Secretary lēmumu, tādēļ prasības izvērtējums ir jāturpina, ciktāl tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, ir pamatoti ar šo lēmumu.

c)      Par kopējiem iebildumiem attiecībā uz ASV iestāžu un Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumiem

254    Prasītāja norāda, ka trīs iemeslu dēļ ASV un Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumi, ar kuriem ir pamatoti tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, nav uzskatāmi par “kompetentu iestāžu lēmumiem” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē.

255    Šie iemesli turpmāk tiks izvērtēti, ciktāl tie attiecas Home Secretary lēmumu atbilstoši šī sprieduma 253. punktam.

1)      Par priekšrocību, kas esot jāsniedz tiesu iestādēm

256    Prasītāja norāda, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu Padome uz administratīvajiem lēmumiem var pamatoties tikai tad, ja tiesu iestādēm nav nekādas kompetences cīņas pret terorismu jomā. Tomēr šajā gadījumā tas tā neesot, jo Apvienotajā Karalistē tiesu iestādēm esot kompetence šajā jomā. Tādējādi Padome tiesību aktos, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, neesot varējusi ņemt vērā Home Secretary lēmumu.

257    Padome šo argumentāciju apstrīd.

258    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru tam, ka lēmums ir administratīvs, nevis tiesu lēmums, nav izšķirošas nozīmes, piemērojot Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, ciktāl pašā šīs tiesību normas formulējumā ir skaidri paredzēts, ka iestāde, kas nav tiesu iestāde, var tikt kvalificēta kā kompetentā iestāde šīs tiesību normas izpratnē (spriedumi, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 144. un 145. punkts, un 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 105. punkts).

259    Pat ja Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta otrajā daļā prioritāte ir piešķirta tiesu iestāžu pieņemtiem lēmumiem, ar to nekādā ziņā nav liegts ņemt vērā administratīvo iestāžu pieņemtus lēmumus, ja, pirmkārt, šīm iestādēm valsts tiesībās faktiski ir piešķirta kompetence pieņemt ierobežojošus lēmumus attiecībā uz terorismā iesaistītiem grupējumiem un, otrkārt, ja šīs iestādes, lai arī tās ir tikai administratīvas iestādes, tomēr var tikt uzskatītas par “līdzvērtīgām” tiesu iestādēm (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 107. punkts).

260    Saskaņā ar judikatūru administratīvās iestādes ir jāuzskata par līdzvērtīgām tiesu iestādēm, ja to lēmumus var pārsūdzēt tiesā (spriedums, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 145. punkts).

261    Tādējādi tas, ka attiecīgās valsts tiesām ir kompetence terorisma apkarošanas jomā, nerada šķērsli tam, lai Padome ņemtu vērā valsts administratīvās iestādes, kas ir atbildīga par ierobežojošo pasākumu veikšanu terorisma jomā, pieņemtos lēmumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 108. punkts).

262    Šajā gadījumā no Padomes iesniegtās informācijas izriet, ka Home Secretary lēmumus var pārsūdzēt Proscribed Organisations Appeal Commission (Apelācijas komisija aizliegto organizāciju lietās, Apvienotā Karaliste), kas pieņem lēmumu, piemērojot principus par pārskatīšanu tiesā, un ka katra no pusēm var pārsūdzēt Apelācijas komisijas aizliegto organizāciju lietās lēmumu apelācijas instances tiesā par kādu tiesību jautājumu, ja tā saņem šīs komisijas atļauju, vai tās neesamības gadījumā – apelācijas instances tiesas atļauju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 2. punkts).

263    Šādos apstākļos šķiet, ka Home Secretary lēmumi ir pārsūdzami tiesā, tādējādi, piemērojot šā sprieduma 259. un 260. punktā minēto judikatūru, šo administratīvo iestādi ir jāuzskata par līdzvērtīgu tiesu iestādei un tātad, kā to apgalvo Padome, par kompetentu iestādi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē atbilstoši šajā nozīmē vairākkārt minētajai judikatūrai (spriedumi, 2008. gada 23. oktobris People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, un 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885).

264    Prasītāja atzīst, ka vairākos spriedumos Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Home Secretary piemīt kompetentās iestādes raksturs, bet uzsver, ka šajās lietās līdztekus minētās iestādes lēmumiem esot bijuši arī tiesas lēmumi, taču šajā gadījumā tas tā neesot.

265    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, katrā no spriedumiem saistībā ar tiesību aktiem, kas balstīti uz Home Secretary lēmumu, līdztekus attiecīgo administratīvo iestāžu lēmumiem nebija tiesas lēmuma. Tā šāda lēmuma nebija lietā, kas bija pamatā 2014. gada 16. oktobra spriedumam LTTE/Padome (T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 107. punkts). Lietā, kas bija pamatā 2008. gada 23. oktobra spriedumam People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome (T‑256/07, EU:T:2008:461), Vispārējā tiesa atsaucās gan uz administratīvo, gan uz tiesas lēmumu. Tomēr šī atsauce tika veikta ļoti īpašā kontekstā, kurā prasītājs bija apstrīdējis administratīvo lēmumu valsts līmenī, taču šajā gadījumā tā tas nav.

266    No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka tiesību aktus, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, nevar atcelt tā iemesla dēļ, ka Padome to pamatojuma izklāstā ir atsaukusies uz Home Secretary lēmumu, kas ir uzskatāma par administratīvo iestādi.

2)      Par faktu, ka Home Secretary lēmums sastāv no teroristisko organizāciju sarakstiem

267    Turklāt prasītāja norāda, ka kompetento iestāžu, tostarp Home Secretary, uz kurām attiecas tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, darbības praksē sastāv no teroristisko organizāciju sarakstu sagatavošanas, lai tām noteiktu ierobežoto režīmu. Šāda sarakstu sagatavošanas darbība neesot uzskatāma par represīvu kompetenci, kas būtu pielīdzināma “izmeklēšanas un kriminālvajāšanas uzsākšanai” vai arī “notiesāšanai”, minot pilnvaras, kādām saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu būtu jābūt “kompetentai iestādei”.

268    Padome šo argumentāciju apstrīd.

269    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru Kopējā nostājā 2001/931 nav prasīts, lai kompetentas iestādes lēmums būtu pieņemts kriminālprocesā stricto sensu, ņemot vērā, ka, ievērojot Kopējās nostājas 2001/931 izvirzītos mērķus saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1373 (2001) īstenošanu, attiecīgās valsts procedūras mērķim tomēr ir jābūt cīņai pret terorismu plašā izpratnē (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 113. punkts).

270    Šajā nozīmē Tiesa uzskatīja, ka personu aizsardzība netiek apšaubīta, ja valsts iestādes pieņemts lēmums ietilpst nevis procedūrā, kuras mērķis ir noteikt krimināltiesiskas sankcijas, bet gan procedūrā, kuras mērķis ir noteikt preventīva rakstura pasākumus (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Al-Aqsa/Padome un Nīderlande/Al-Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 70. punkts).

271    Līdzīgi Vispārējā tiesa nosprieda, ka, lai Padome uz to varētu pamatoti atsaukties, “lēmumam par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību” ir jāietilpst valsts procedūrā, kas vērsta tieši un galvenokārt uz to, lai pret ieinteresēto personu noteiktu preventīvu vai represīvu pasākumu saistībā ar cīņu pret terorismu (spriedums, 2009. gada 30. septembris, Sison/Padome, T‑341/07, EU:T:2009:372, 111. punkts).

272    Šajā gadījumā Home Secretary lēmumā ir noteikti aizlieguma pasākumi pret organizācijām, kas tiek uzskatītas par teroristiskām.

273    Šāds lēmums nav uzskatāms par lēmumu attiecībā uz “izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību saistībā ar terora akta veikšanu” vai “notiesāšanu par šādiem nodarījumiem” šo terminu šaurā kriminālprocesuālo tiesību izpratnē, tomēr tie tik un tā ir izraisījuši prasītājas aizliegšanu Apvienotajā Karalistē un tādējādi ietilpst, kā to pieprasa judikatūra, valsts procesā, kura mērķis galvenokārt ir preventīvu vai represīvu pasākumu noteikšana attiecībā uz prasītāju saistībā ar cīņu pret terorismu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 115. punkts).

274    Attiecībā uz apstākli, ka aplūkotās iestādes darbība noslēdzas ar terorismā iesaistīto personu un organizāciju saraksta izveidi, jānorāda, ka tas pats par sevi nenozīmē, ne ka šī iestāde pirms katras šīs personas vai organizācijas iekļaušanas sarakstā nav veikusi to individuālu novērtējumu, ne arī ka šis novērtējums noteikti ir bijis patvaļīgs vai nepamatots (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 118. punkts).

275    Tādējādi svarīgi ir, nevis ka attiecīgās iestādes darbība noslēdzas ar terorismā iesaistītu personu vai organizāciju saraksta izveidi, bet gan ka šīs darbības īstenošanā tiek pietiekami ievērotas garantijas, lai Padome varētu uz to balstīties, pamatojot pati savu lēmumu par iekļaušanu sarakstā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 118. punkts).

276    Tādējādi prasītāja kļūdaini vēlas apgalvot, ka saraksta izveides pilnvaras, kas var raksturot kompetentu iestādi, principā esot pretrunā Kopējai nostājai 2001/931.

277    Šo nostāju neapstrīd citi prasītājas izvirzītie argumenti.

278    Vispirms prasītāja norāda, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu Padome varot ņemt vērā tikai Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes sagatavotos sarakstus.

279    Šis arguments nevar tikt pieņemts, jo Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pirmās daļas pēdējā teikuma mērķis ir vienīgi sniegt Padomei vēl vienu iespēju noteikt pasākumus papildus tiem, kurus tā var noteikt, pamatojoties uz kompetento valsts iestāžu lēmumiem.

280    Otrkārt, prasītāja uzsver, ka, tā kā Savienība pārņem kompetento iestāžu piedāvātos sarakstus, tās saraksts ir vien sarakstu saraksts, tādējādi paplašinot tā piemērošanas jomu ar valstu administratīvajiem pasākumiem, kurus nepieciešamības gadījumā pieņēmušas trešo valstu iestādes, neinformējot attiecīgās personas un nenodrošinot, ka tās efektīvi var sevi aizstāvēt.

281    Šajā ziņā ir jākonstatē, kā to arī norāda prasītāja, ka Padome, identificējot personas vai organizācijas, attiecībā uz kurām ir piemērojami naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, balstās uz kompetento iestāžu konstatējumiem.

282    Gadījumā, kad tiek piemērota Kopējā nostāja 2001/931, tiek izveidots īpašs dalībvalstu iestāžu un Savienības iestāžu sadarbības veids, kas rada Padomei pienākumu, cik vien iespējams, izmantot kompetento valsts iestāžu vērtējumu (skat. spriedumus, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 133. punkts, un 2008. gada 4. decembris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑284/08, EU:T:2008:550, 53. punkts).

283    Principā Padomei nav jāspriež par to, vai dalībvalstu iestādes ir ievērojušas ieinteresēto personas pamattiesības, jo šīs pilnvaras ir valsts kompetentām tiesu iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 11. jūlijs, Sison/Padome, T‑47/03, nav publicēts, EU:T:2007:207, 168. punkts).

284    Tikai izņēmuma gadījumā, ja prasītāja, balstoties uz konkrētiem elementiem, apstrīd, ka dalībvalsts iestādes ir ievērojušas pamattiesības, Vispārējai tiesai ir jānoskaidro, vai tās faktiski ir tikušas ievērotas.

285    Turpretim tad, kad ir iesaistītas trešo valstu iestādes, Padomei, kā tas ir norādīts šī sprieduma 246. un 247. punktā, pēc savas iniciatīvas ir jāpārliecinās, ka šīs garantijas faktiski ir tikušas ievērotas, un jāpamato savs lēmums šajā jautājumā.

3)      Par nopietnu un ticamu pierādījumu vai norāžu neesamību, kas pamato Home Secretary lēmumu

286    Prasītāja uzskata, ka, tā kā Padome ir balstījusies uz administratīvu, nevis tiesas lēmumu, tai tiesību aktos, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, bija jānorāda, ka šis lēmums ir “balstīts uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām [norādēm]”, kā tas ir paredzēts Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā.

287    Tā kā šī argumentācija neskar “kompetento iestāžu pieņemtā lēmuma” kvalifikāciju Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, kas ir šī pamata priekšmets, bet tiesību aktu, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, pamatojumu, tā tiks izvērtēta kopā ar sesto pamatu, kurā uz to arī ir veikta atsauce.

d)      Secinājumi

288    Šī sprieduma 246.–252. punkts ļauj domāt, ka ASV lēmumi nevar būt tiesību aktu, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, pamats tāpēc, ka Padome nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz pārbaudi par tiesību uz aizstāvību principa un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu Amerikas Savienotajās Valstīs.

289    Turklāt no šī sprieduma 234.–236. punkta izriet, ka šajā pamatā norādītie ASV iestāžu lēmumi attiecās uz Hamas kopumā, savukārt Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumi attiecās tikai uz Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem.

290    Prasītājas ieskatā, šis apstāklis nozīmē to, ka tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, ir jāatceļ daļā, kurā tie attiecas uz Hamas, un tie var būt spēkā vienīgi daļā, kurā tie attiecas uz Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem.

291    Savukārt Padome norāda, ka šīs abas “kustības” vai “kustības daļas” nekādi nevar nošķirt, jo prasītāja prasības pieteikumā ir aprakstījusi savu organizāciju kā tādu, kas aptver abas kustības daļas.

292    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar prasības pieteikuma 7. un 8. punktu:

“Hamas veido Politiskais birojs un bruņotais atzars: Brigades Ezzedine Al‑Qassam [..]. “Lai gan bruņotajam atzaram ir raksturīga zināma neatkarība, tas tomēr ir pakļauts Politiskā biroja izstrādātajām vispārīgajām stratēģijām”. Politiskais birojs pieņem lēmumus, un brigādes tos ievēro, pateicoties ciešajai solidaritātei, ko sekmējis kustības reliģiskais elements.”

293    Šim apgalvojumam ir būtisks pierādījuma spēks tāpēc, ka, pirmkārt, kā to uzsver Padome, to ir paudusi pati prasītāja un, otrkārt, tā uzsāk ar to savu argumentāciju prasības pieteikumā lietā, kas bija par pamatu šim spriedumam.

294    Prasītāja savos procesuālajos rakstos paskaidro, ka patiesībā abas “kustības” “vai “kustības daļas” nevarot nedz tikt sajauktas, nedz pat saistītas, jo tās darbojoties pilnībā autonomi.

295    Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa lūdza prasītājai iesniegt pierādījumu elementus, kas pierāda tās apgalvojumus, taču prasītāja nespēja iesniegt nekādus dokumentus šajā ziņā.

296    Šādos apstākļos, nosakot sekas, ko šajā prasībā rada saistībā ar pirmo prasības pamatu sniegtā atbilde, nevar tikt uzskatīts, ka Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem ir no Hamas nošķirta organizācija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 29. aprīlis, National Iranian Gas Company/Padome T‑9/13, EU:T:2015:236, 163. un 164. punkts, un Bank of Industry and Mine/Padome, T‑10/13, EU:T:2015:235, 182., 183. un 185. punkts).

297    Vēl jo vairāk tas tā ir tāpēc, ka, lai gan attiecībā uz Hamas jau pirms vairākiem gadiem ir veikti naudas iesaldēšanas pasākumi, tā nav centusies pierādīt Padomei, ka nekādi nav bijusi iesaistīta darbībās, kuras bijušas šo pasākumu piemērošanas pamatā, bez jebkādas vilcināšanās nošķirot sevi no Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem, kas, tās ieskatā, ir vienīgā atbildīgā par šīm darbībām.

298    No tā izriet, ka pamats ir jānoraida.

2.      Par sesto pamatu un otro pamatu, ciktāl tas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

299    No šī sprieduma 19.–24. punkta izriet, ka Padome prasītājas nosaukuma saglabāšanu strīdīgajos 2011. gada jūlija un decembra, 2012. gada jūnija un decembra, 2013. gada jūlija, kā arī 2014. gada februāra un jūlija sarakstos (turpmāk tekstā – “strīdīgie 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlija saraksti”) pamato ar, pirmkārt, lēmumu, kas kvalificēti kā kompetento iestāžu lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, atstāšanu spēkā un, otrkārt, konkrētajiem novērtējumiem saistībā ar virkni incidentu, kuros tika inkriminēta prasītāja un kas tika kvalificēti kā terora akti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē.

300    Vispārējā tiesa izvērtēs iebildumus saistībā ar pienākumu norādīt pamatojumu, kas attiecas, pirmkārt, uz kompetento iestāžu lēmumiem un, otrkārt, uz Padomes vēlāk norādītajiem faktiem.

a)      Par kompetento iestāžu lēmumiem

301    Kā tas jau ir norādīts šī sprieduma 286. punktā, prasītāja apgalvo, ka Padomei tiesību aktu, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, pamatojuma izklāstā bija jānorāda “nopietni un ticami pierādījumi un norādes”, uz kuriem ir balstīti kompetento iestāžu lēmumi.

302    Padome, kuru atbalsta Komisija, uzskata, ka šis arguments nav pamatots.

303    Ņemot vērā šī sprieduma 253. punktu, šo pamatu ir jāizvērtē tikai daļā, kurā tas attiecas uz Home Secretary lēmumu.

304    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pirmo daļu līdzekļu iesaldēšanas sarakstus izstrādā, pamatojoties uz precīzu informāciju vai lietas materiāliem, kas pierāda, ka kompetenta iestāde ir pieņēmusi lēmumu par attiecīgajām personām un organizācijām neatkarīgi no tā, vai lieta ir par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz “nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm”, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem.

305    No šīs tiesību normas redakcijas izriet, ka prasība, ka kompetento iestāžu lēmumiem ir jābūt “balstītiem uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm”, attiecas tikai uz lēmumiem par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību, nevis uz lēmumiem par notiesāšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al-Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 64. punkts).

306    Lēmumos par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību šī prasība aizsargā attiecīgās personas, nodrošinot, ka to nosaukuma iekļaušana līdzekļu iesaldēšanas sarakstos ir saistīta tikai ar pietiekami drošu faktu bāzi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al-Aqsa/Padome un Nīderlande/Al-Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 68. punkts), savukārt lēmumos par notiesāšanu šī prasība vairs nav jāpiemēro, jo apstākļi, kas ir iepriekš ievākti izmeklēšanas vai apsūdzības laikā, parasti ir pakļauti padziļinātai pārbaudei.

307    Šajā gadījumā Home Secretary lēmums ir galīgs tādā nozīmē, ka pēc tā nav jābūt turpmākai izmeklēšanai. Turklāt, kā izriet no Padomes sniegtās atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumu, tā mērķis ir noteikt prasītajai aizliegumu Apvienotajā Karalistē ar krimināltiesiskām sekām personām, kuras uzturētu ciešāku vai mazāk ciešu saikni ar to.

308    Šādos apstākļos Home Secretary lēmums neveido lēmumu par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību un tas ir jāpielīdzina lēmumam par notiesāšanu tādējādi, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu Padomei tiesību aktu, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, pamatojuma izklāstā nav jānorāda nopietni pierādījumi un norādes, uz kurām ir balstīts šīs iestādes lēmums.

309    Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka Home Secretary ir administratīva iestāde, jo, kā tas izriet no šī sprieduma 262. un 263. punkta, tās lēmumi ir pārsūdzami tiesā un attiecīgi tā ir jāuzskata par līdzvērtīgu tiesu iestādei.

b)      Par faktiem, uz kuriem autonomi norāda Padome

310    Otrajā pamatā prasītāja norāda, ka fakti, uz kuriem autonomi norāda Padome tiesību aktos, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, ir pārāk neprecīzi, lai ar tiem varētu pamatot lēmumu par atstāšanu sarakstā, dažiem no tiem nav datuma, lokalizācijas vietas vai arī tā nav atzīta par vainojamu to veikšanā.

311    Šajā ziņā ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 32. punktā Tiesa uzskata, ka atsevišķās situācijās, ņemot vērā laika gaitu vai lietas apstākļus, tas vien, ka valsts lēmums, kurš ir ticis izmantots par pamatu sākotnējai iekļaušanai, joprojām ir spēkā, vairs neļauj izdarīt secinājumu, ka turpina pastāvēt risks, ka attiecīgā persona vai organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās.

312    Šī paša sprieduma šajā pašā punktā Tiesa norāda, ka šādās situācijās Padomei ir pienākums šīs personas vai organizācijas nosaukuma atstāšanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos balstīt uz aktualizētu situācijas vērtējumu, ņemot vērā jaunākus faktiskos apstākļus, kas pierāda minētā riska saglabāšanos.

313    Tiesa arī pārsūdzētā sprieduma 33. punktā uzskatīja, ka šajā gadījumā starp valstu lēmumu, kas tika izmantoti par pamatu sākotnējai prasītājas nosaukuma iekļaušanai līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, pieņemšanu un šo sākotnējo iekļaušanu sarakstā 2001. gadā, no vienas puses, un tiesību aktu, kas pieņemti laikā no 2010. jūlija līdz 2014. gada jūlijam, no otras puses, ir pagājis ievērojams laiks.

314    Tādējādi tā uzskatīja, ka Padomei prasītājas nosaukuma atstāšana šajos sarakstos bija jābalsta uz jaunākiem apstākļiem, kas pierāda riska, ka šī organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, saglabāšanos, šādi apstākļi varēja izrietēt no citiem avotiem, ne tikai kompetento iestāžu pieņemtajiem valsts lēmumiem (šajā nozīmē skat. pārsūdzēto spriedumu, 33. un 35.–50. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 55. un 57.–72. punkts).

315    Tiesību aktos, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, Padome, lai saglabātu prasītājas nosaukumu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, ne tikai saglabāja ASV un Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumus, bet arī norādīja šādus faktus:

–        “sākot ar 1988. gadu, Hamas (tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem) uzņēmās atbildību par regulāriem uzbrukumiem pret mērķiem Izraēlā, tostarp civiliedzīvotāju nolaupīšanu, saduršanu un šaušanu uz tiem, slepkavu pašnāvnieku uzbrukumiem (bumbu spridzināšanu) sabiedriskajā transportā un sabiedriskās vietās. Hamas organizēja uzbrukumus gan pamiera līnijā Izraēlā, gan okupētajās teritorijās” (tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam);

–        “2005. gada 21. septembrī viena no Hamas šūniņām nolaupīja un pēc tam nogalināja kādu Izraēlas iedzīvotāju. Videoierakstā izplatītā paziņojumā Hamas apgalvoja, ka šo vīrieti ir nolaupījuši, lai panāktu vienošanos sarunās par Izraēlā apcietināto palestīniešu atbrīvošanu” (tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam);

–        “Hamas kaujinieki piedalījās raķešu palaišanā no Gazas joslas uz Dienvidizraēlu” (tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam);

–        “lai veiktu terora aktus pret Izraēlas civiliedzīvotājiem, Hamas agrāk ir vervējusi slepkavas pašnāvniekus, piedāvājot atbalstu viņu ģimenēm” (tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam);

–        “2006. gada jūnijā Hamas (tostarp Hamas‑Izz al‑Din al‑Qassem) bija iesaistīta operācijā, kuras rezultātā tika nolaupīts Izraēlas karavīrs Gilad Shalit, kurš joprojām atrodas gūstā” (2011. gada jūlija tiesību akti). “Hamas viņu atbrīvoja pēc 5 gadu gūsta kā daļu no apcietināto apmaiņas ar Izraēlu 2011. gada 18. oktobrī” (tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam);

–        “2011. gada 20. augustā Hamas uzņēmās atbildību par raķešu palaišanu Dienvidizraēlā, kuras rezultātā ievainojumus guva divi Izraēlas civiliedzīvotāji” (tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam);

–        “2011. gada 7. aprīlī Hamas īstenots raķešu uzbrukums pret skolas autobusu nogalināja civiliedzīvotāju” (tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam);

–        “2010. gada 2. septembrī tika apšaudīta automašīna, ievainojot divus izraēliešus” (tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam);

–        “2010. gada 31. augustā Hebronas iedzīvotāji nogalināja četrus Izraēlas virsniekus” (tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam);

–        “2010. gada 14. jūnijā kādas, domājams Hamas, šūniņas uzbrukumā pakalnos Hebronas dienvidos tika nogalināts viens un ievainoti divi policisti” (tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam);

–        “2010. gada 26. martā Gazas joslā tika nogalināti divi Izraēlas karavīri” (tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam);

–        “2010. gada 5. janvārī armijas sadursmju laikā Sinajas ziemeļu daļā tika nogalināts Ēģiptes robežsargs” (tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam).

316    Attiecībā uz šiem faktiem ir jāatgādina, ka Tiesa uzskata, ka Savienības tiesai ir pienākums pārbaudīt arī, vai ir izpildīts LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu un vai līdz ar to norādītie motīvi ir pietiekami precīzi un konkrēti (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 70. punkts, un pārsūdzētais spriedums, 48. punkts).

317    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā paredzētajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai aktu sagatavojušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajai personai uzzināt veikto pasākumu pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt kontroli (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

318    Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu (spriedumi, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 53. punkts, un 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 82. punkts).

319    Nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to veiktā pasākuma apjomu (spriedumi, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 54. punkts, un 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 82. punkts).

320    Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka tie tika izmantoti zināmā kontekstā, jāuzskata, ka fakti, kurus Padome minējusi tiesību aktos, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, ir aprakstīti pietiekami precīzi, lai prasītāja tos varētu apstrīdēt un Vispārējā tiesa – pārbaudīt, lai arī nav norādīta precīza to rašanās vieta.

321    Turklāt saikni starp šiem faktiem un Hamas vai Hamas-Izz al-Din al-Qassem var uzskatīt par pierādītu, jo no terminiem, kas minēti pirms to uzskaitīšanas, izriet, ka tajos ir vainojama “Hamas (tostarp Hamas-Izz al-Din al-Qassem)”.

322    Vienīgie izņēmumi no šī konstatējuma ir fakti, kas ir minēti šī sprieduma 315. punkta pirmajā, trešajā un ceturtajā iedaļā un kuri nav datēti, tādējādi prasītājai ir sarežģīti tos apstrīdēt un Vispārējai tiesai – veikt Tiesas pieprasīto pārbaudi, jo datums ir uzskatāms par būtisku apstākli attiecīgo darbību identifikācijai.

323    Tomēr pārējie fakti, kas nav minēti šī sprieduma 315. punkta pirmajā, trešajā un ceturtajā iedaļā, sniedz autonomu un pietiekamu pamatojumu tiesību aktiem, kas ir pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam.

324    Ja šo faktu vidū tos, kuri attiecas uz 2005. un 2006. gadu, var uzskatīt par samērā seniem, tad tā tas nav attiecībā uz 2010. gada faktiem, kas ir minēti 2011. gada jūlija tiesību aktos, un attiecībā uz 2010. un 2011. gada faktiem, kas ir minēti tiesību aktos, kuri ir pieņemti laikā no 2011. gada decembra līdz 2014. gada jūlijam.

325    Attiecīgi ir jānoraida sestais pamats un otrais pamats, ciktāl tas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

3.      Par otro pamatu, ciktāl tas attiecas uz kļūdu faktu patiesumā

326    Papildinošajā procesuālajā rakstā prasītāja norāda, ka Padomei ir jāpierāda faktu, kas ietilpst tiesību aktos, kuri pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam un kuri ir uzskaitīti šī sprieduma 315. punktā, patiesums. Tomēr šie pierādījumi šajā gadījumā netika sniegti. Atsevišķās darbībās tika vainoti Hamas kaujinieki, lai gan nav zināms, kā šis statuss tika pierādīts. Turklāt šie fakti neļaujot attiecībā pret to veikt ierobežojošus pasākumus.

327    Konkrētāk, prasītāja apstrīd 2010. gada 5. janvāra faktu, pamatojoties uz to, ka Hamas esot iejaukusies vienīgi, lai uzturētu kārtību pēc ierēdņa nāves, un 2010. gada 14. jūnija faktu, kurā tika vainota, “domājams” Hamas, šūniņa, pamatojoties uz to, ka šāda prezumpcija nav pietiekama.

328    Tiesas sēdē prasītājas advokāts apstiprināja, ka Hamas apstrīd visus faktus, kurus Padome ir minējusi tiesību aktos, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam un kas ir uzskaitīti šī sprieduma 315. punktā.

329    Atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu tiesvedības organizatorisko pasākumu ietvaros, Padome iesniedza dažādus rakstus un publikācijas nolūkā pierādīt šī sprieduma 315. punktā minēto faktu patiesumu un to, ka tajos ir vainojama Hamas vai Hamas-Izz al-Din al-Qassem.

330    Šajā ziņā ir jānorāda, ka attiecībā uz turpmākiem lēmumiem par līdzekļu iesaldēšanu Tiesa uzskata, ka Savienības tiesai ir pienākums ne tikai pārbaudīt, vai ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu, kas tika apšaubīts iepriekšējā pamatā, bet arī tas, vai šie motīvi ir pamatoti (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 70. punkts, un pārsūdzētais spriedums, 48. punkts).

331    Tiesa arī uzskata, ka attiecīgā persona vai organizācija prasībā, kas ir vērsta pret tās atstāšanu strīdīgajos sarakstos, var apstrīdēt visus apstākļus, uz kuriem Padome balstās, lai pierādītu, ka turpina pastāvēt risks, ka tā varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, neatkarīgi no jautājuma par to, vai informācija par šiem apstākļiem ir gūta no valsts lēmuma, ko ir pieņēmusi kompetenta iestāde, vai arī no citiem avotiem (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 71. punkts, un pārsūdzētais spriedums, 49. punkts).

332    Tiesa piebilst, ka apstrīdēšanas gadījumā Padomes ziņā ir pierādīt apgalvoto faktu pamatotību un Savienības tiesas ziņā – pārbaudīt to saturisko pareizību (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 71. punkts, un pārsūdzētais spriedums, 49. punkts).

333    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, apstrīdot viena lietas dalībnieka iesniegtos pierādījumus, citam lietas dalībniekam ir jāpanāk atbilstība divām kumulatīvām prasībām.

334    Pirmkārt, šie iebildumi nevar būt vispārīgi, bet tiem ir jābūt konkrētiem un detalizētiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 16. septembris, Duravit u.c./Komisija, T‑364/10, nav publicēts, EU:T:2013:477, 55. punkts).

335    Otrkārt, iebildumiem par faktu patiesumu ir jābūt skaidri norādītiem uz apstrīdēto aktu attiecināmajā pirmajā procesuālajā tiesību aktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. aprīlis, Tomana u.c./Padome un Komisija, T‑190/12, EU:T:2015:222, 261. punkts). Tas nozīmē, ka var ņemt vērā tikai papildinošajā procesuālajā rakstā un turpmākajos grozījumu rakstos izvirzītos iebildumus. Šie procesuālie raksti faktiski ir pirmie procesuālie dokumenti, kuros prasītāja norādīja savus pamatus pret tiesību aktiem, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam.

336    Šajā gadījumā šī sprieduma 315. punktā minēto faktu vidū vienīgi 2010. gada 5. janvāra un 14. jūnija fakti no prasītājas puses ir tādu iebildumu priekšmets, kas atbilst abām prasībām.

337    Tomēr šie iebildumi ir neefektīvi, jo, pat ja tiktu uzskatīts, ka tie ir pamatoti, citas darbības, kuras Padome min tiesību aktos, kas pieņemti laikā no 2010. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, ir pietiekamas, lai pamatotu pastāvošo risku, ka prasītāja piedalīsies teroristu darbībās. Konkrētāk, tā tas ir attiecībā uz faktiem, kas ir uzskaitīti šī sprieduma 315. punktā un kas ir datēti ar 2010. gada 26. martu, 2010. gada 31. augustu, 2011. gada 7. aprīli un 2011. gada 20. augustu.

338    Turklāt šie fakti ir pietiekami neseni, lai pamatotu tiesību aktus, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam.

339    Attiecībā uz apstākli, ka Hamas vai Hamas-Izz al-Din al-Qassem netika skaidri atzītas par vainojamiem tajos, šis arguments arī ir neefektīvs, jo, kā izriet no šī sprieduma 292.–297. punkta, šajā posmā šīs abas organizācijas ir jāuzskata par tādām, kas veido vienu un to pašu organizāciju noteikumu saistībā ar cīņu pret terorismu piemērošanas nolūkos.

340    Tādējādi otrais pamats, ciktāl tas attiecas uz kļūdu faktu patiesumā, ir jānoraida kā nepamatots.

4.      Par trešo pamatu saistībā ar kļūdu vērtējumā attiecībā uz prasītājas teroristisko raksturu

341    Prasītāja uzskata, ka, pieņemot tiesību aktus laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gadam, Padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, klasificējot to kā teroristu organizāciju. Tās ieskatā, Vispārējās tiesas kompetencē ietilpst arī Padomes faktu, uz kuriem tā norāda kā uz terora aktiem, kvalifikācijas pārbaude, un šī kontrole ir jāveic gan attiecībā uz faktiem, uz kuriem Padome ir atsaukusies autonomi, gan arī attiecībā uz faktiem, kuri norādīti kompetento iestāžu lēmumos.

a)      Saistībā ar kompetento iestāžu lēmumiem

342    Attiecībā uz kompetento iestāžu lēmumos norādītajiem faktiem Vispārējai tiesai, pēc prasītājas domām, būtu jāpārbauda, vai šo iestāžu veiktā klasifikācija ir balstīta uz Kopējā nostājā 2001/931 ietverto terorisma definīciju. Šajā gadījumā šī pārbaude nevarot tikt veikta, jo Padome nav sniegusi informāciju par šo klasifikāciju.

343    Ņemot vērā atbildi uz pirmo pamatu, šī daļa ir jāizvērtē vienīgi attiecībā uz Home Secretary lēmumu.

344    Tā kā, atbildot uz pirmo un sesto pamatu, tika nospriests, ka pierādījumi un norādes, uz kuriem ir balstīts šis lēmums, nav jānorāda tiesību aktu, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, pamatojuma izklāstā, Padomei nevar lūgt pārbaudīt valsts iestādes veikto šo faktu kvalifikāciju un norādīt šajos aktos šīs kvalifikācijas rezultātu.

345    Šajā gadījumā tas vēl jo vairāk tā ir tāpēc, ka lēmums ir pieņemts dalībvalstī, attiecībā uz kuru ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu un Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu ir ieviesta īpaša veida sadarbība ar Padomi, nosakot šai iestādei pienākumu pēc iespējas paļauties uz kompetentās valsts iestādes vērtējumu (spriedumi, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 133. punkts, un 2008. gada 4. decembris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑284/08, EU:T:2008:550, 53. punkts).

b)      Saistībā ar faktiem, uz kuriem Padome atsaucas autonomi

346    Tiesību aktu, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, pamatojuma izklāstā Padome kvalificēja šī sprieduma 315. punktā minētos faktus kā terora aktus Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta iii) apakšpunkta a), b), c), d), f) un g) punkta izpratnē, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti šīs pašas Kopējās nostājas 1. panta 3. punkta i), ii) un iii) apakšpunktā.

347    Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka šī kvalifikācija ir pārāk vispārēja un neprecīza.

348    Šo argumentu nevar pieņemt, jo, ņemot vērā attiecīgās tiesību normas, šis pamatojums, lai arī īss, tomēr ir pietiekami skaidrs, lai ļautu prasītājai saprast iemeslus, kuru dēļ tās nosaukuma iekļaušana tika saglabāta strīdīgajos 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlija sarakstos, un apstrīdēt šīs kvalifikācijas pamatotību, ko tā turklāt arī dara šī pamata turpinājumā.

349    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi kļūdu, piešķirot attiecīgajiem faktiem terora aktu klasifikāciju. Vispirms tas, ka visi attiecīgie fakti esot notikuši Izraēlas okupācijas kara kontekstā Palestīnā, esot bijis pamats, lai Padome neizmantotu šo kvalifikāciju attiecībā uz prasītāju. Tad, pieņemot, ka šie fakti ir konstatēti, no tā neizrietot, ka tie ir izdarīti Padomes norādītajiem mērķiem, kas minēti Kopējas nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta i), ii) un iii) apakšpunktā.

350    Šie divi argumenti attiecas uz jautājumu par to, vai, veicot šī sprieduma 315. punktā minēto faktu kvalifikāciju, Padomei bija jāņem vērā fakts, ka Izraēlas un Palestīnas konfliktu regulē bruņoto konfliktu tiesības.

351    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar iedibinātu judikatūru bruņota konflikta starptautisko humanitāro tiesību izpratnē esamība neizslēdz tādu Savienības tiesību normu terorisma novēršanas jomā kā Kopējā nostāja 2001/931 un Regula Nr. 2580/2001 piemērošanu attiecībā uz varbūtējiem šī konflikta laikā veiktiem terora aktiem (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 57. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2017. gada 14. marts, A u.c., C‑158/14, EU:C:2017:202, 95.–98. punkts).

352    Proti, pirmkārt, Kopējā nostājā 2001/931 nav veikta nekāda nošķiršana attiecībā uz tās piemērošanas jomu atkarībā no tā, vai attiecīgā darbība ir vai nav veikta bruņota konflikta starptautisko humanitāro tiesību izpratnē laikā. Otrkārt, Savienības un tās dalībvalstu mērķi ir cīnīties pret terorismu neatkarīgi no formas, kādā tas var izpausties, atbilstoši spēkā esošo starptautisko tiesību mērķiem (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 58. punkts).

353    Tieši tāpēc, lai Savienības līmenī īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju 1373 (2001) (skat. šī sprieduma 1. punktu), ar kuru “tiek atkārtoti apstiprināta vajadzība, izmantojot visus Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos paredzētos līdzekļus, cīnīties pret terora aktu radītajiem draudiem starptautiskajam mieram un drošībai” un “no dalībvalstīm tiek pieprasīts pilnveidot starptautisko sadarbību, īstenojot papildu pasākumus, lai to teritorijā, izmantojot visus likumīgos līdzekļus, novērstu un apkarotu jebkādu terora aktu sagatavošanu un finansēšanu”, Padome ir pieņēmusi Kopējo nostāju 2001/931 (skat. šīs kopējas nostājas 5.–7. apsvērumu) un pēc tam saskaņā ar šo kopējo nostāju – Regulu Nr. 2580/2001 (skat. šīs regulas 3., 5. un 6. apsvērumu) (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 59. punkts).

354    Tādējādi trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

5.      Par ceturto pamatu saistībā ar situācijas attīstības laika gaitā nepietiekamu ņemšanu vērā

355    Prasītāja pārmet Padomei, ka tā tiesību aktos, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, nav pietiekami ņēmusi vērā situācijas attīstību laika gaitā. Tā uzskata, ka Padomei esot bijis jāizvērtē valsts lēmumi, kas pieņemti, veicot atkārtotas izvērtēšanas procesus, jāpārbauda, ka to pamatā ir pierādījumi vai nopietnas un ticamas norādes, un ka apgalvotie fakti joprojām jākvalificē kā terora akti Kopējās nostājas 2001/931 izpratnē.

356    Ņemot vērā uz pirmo pamatu sniegto atbildi, izvērtējot šo ceturto pamatu, ir jāņem vērā tikai Home Secretary lēmums.

357    Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2017. gada 26. jūlija spriedumā Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 51. punkts) un pārsūdzētajā spriedumā (29. punkts) Tiesa nosprieda, ka, veicot atkārtotu vērtējumu saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, Padome var atstāt attiecīgās personas vai organizācijas nosaukumu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, ja tā secina, ka turpina pastāvēt risks, ka tā varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, kas bija pamatojis tās sākotnējo iekļaušanu šajos sarakstos.

358    Šajos pašos spriedumos Tiesa piebilda, ka, pārbaudot, vai turpina pastāvēt risks, ka attiecīgā persona vai organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, ir pienācīgi jāņem vērā valsts lēmuma, kas ir izmantots par pamatu šīs personas vai organizācijas sākotnējai iekļaušanai strīdīgajā sarakstā, turpmākais liktenis, konkrēti, šī valsts lēmuma atcelšana vai atsaukšana jaunu faktu vai apstākļu, vai arī izmaiņu valsts kompetentās iestādes vērtējumā dēļ (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 52. punkts, un pārsūdzētais spriedums, 30. punkts).

359    Šajā gadījumā no tiesību aktiem, kas pieņemti no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, izriet, ka Padome ievēroja Tiesas noteikto pasākumu, norādot, ka Home Secretary lēmums joprojām ir spēkā.

360    Nedz no Tiesas spriedumiem, kas minēti šī sprieduma 357. un 358. punktā, nedz no Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta neizriet, ka Padomei līdzekļu iesaldēšanas lēmumos būtu jānorāda kompetento iestāžu lēmumu atkārtotas izvērtēšanas noteikumi.

361    Turklāt, tā kā tika nospriests, ka Padomei tās lēmumos nav nedz jānorāda fakti, kas ir kompetento iestāžu lēmumu, ar kuriem pamatota prasītājas nosaukuma iekļaušana (skat. šī sprieduma 304.–309. punktu), pamatā, nedz jāpārbauda to kvalificēšana par terora aktiem Kopējās nostājas 2001/931 izpratnē (skat. šī sprieduma 344. un 345. punktu), tai nevar noteikt par pienākumu nedz norādīt faktus, kas ir pārskatīšanas lēmumu pamatā, nedz arī pārbaudīt to kvalifikāciju.

362    Visbeidzot ar apgalvojumu par kompetento iestāžu lēmumu atstāšanu spēkā pietika, lai ļautu prasītājai to apstrīdēt un Savienības tiesām veikt savu pārbaudi tādā veidā, lai tiktu ievērots pienākums norādīt pamatojumu.

363    Šādos apstākļos, pretēji prasītājas apgalvotajam, ir jāuzskata, ka Padome tiesību aktos, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, ir pamatoti ņēmusi vērā valsts lēmuma, kas ir ticis izmantots par pamatu prasītājas sākotnējai iekļaušanai līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, turpmāko likteni un ka šie tiesību akti šajā jautājumā ir pienācīgi pamatoti.

364    Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

6.      Par piekto pamatu saistībā ar neiejaukšanās principa pārkāpumu

365    Prasītāja apgalvo, ka, pieņemot tiesību aktus laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, Padome ir pārkāpusi neiejaukšanās principu, kas izriet no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. panta un ir jus cogens princips, kurš izriet no valstu suverēnas vienlīdzības starptautiskajās tiesībās un saskaņā ar kuru ir aizliegts, ka valsts, kā arī valsts valdība var tikt uzskatītas par teroristu struktūru.

366    Tomēr prasītāja neesot tikai nevalstiska organizācija, nemaz nerunājot par neformālu kustību, bet gan likumīga politiska kustība, kas uzvarēja vēlēšanās Palestīnā un esot Palestīnas valdības sirds. Tā kā Hamas vadība ieņem amatus ārpus parastās politiskās partijas, tās darbība Gazā faktiski esot pielīdzināma valsts iestādes darbībai un tāpēc to nevarot nosodīt no pretterorisma pasākumu skatpunkta. Prasītāja esot vienīgā starp tām personām un organizācijām, kuru nosaukumi ir norādīti strīdīgajos 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlija sarakstos, kas ir šādā situācijā.

367    Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar neiejaukšanās principu, kas ir starptautisko paražu tiesību princips, tiek īstenotas katras suverēnas valsts tiesības kārtot savas lietas bez ārējas iejaukšanās un tas loģiski izriet no valstu suverēnās vienlīdzības principa.

368    Kā norāda Padome, šis starptautisko tiesību princips ir noteikts suverēnu valstu, nevis grupu vai kustību labā (skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

369    Tā kā Hamas nav ne valsts, ne valdība, tā nevar savā labā izmantot neiejaukšanās principu.

370    Piektais pamats tātad ir noraidāms kā nepamatots.

7.      Par septīto pamatu saistībā ar prasītājas tiesību uz aizstāvību principa un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principa pārkāpumu

371    Septītajā pamatā ir divas daļas.

a)      Par pirmo daļu

372    Septītā pamata pirmajā daļā prasītāja norāda gadījumam, ja Vispārējā tiesa, atbildot uz pirmo pamatu, uzskatītu, ka ASV procedūras pietiekami aizsargā procesuālās tiesības un ka Amerikas Savienoto Valstu valdība tādējādi var tikt uzskatīt par kompetento iestādi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, ka šajā gadījumā ASV procesa fāzē, proti, fāzē, kuras rezultātā tika pieņemti ar to saistītie ASV lēmumi, ir tikušas pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību un tās tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā. Tādējādi tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, esot jāatceļ prasītājas tiesību uz aizstāvību principa un tās tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā principa dēļ.

373    Par septītā pamata pirmo daļu nav jālemj, ciktāl tam ir pakārtots raksturs, salīdzinot ar pirmo pamatu, kas tika pieņemts, ciktāl tas attiecas uz ASV lēmumiem.

b)      Par otro daļu

374    Septītā pamata otrajā daļā prasītāja uzskata, ka divu iemeslu dēļ tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips tika pārkāpts Eiropas procesa fāzē, kuras rezultātā Padome pieņēma tiesību aktus laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam.

375    Pirmkārt, prasītāja pārmet Padomei, ka tā nav tai iesniegusi pierādījumus un nopietnas norādes, uz kurām ir balstīti kompetento iestāžu lēmumi, uz kuriem tā ir pamatojusies.

376    Ņemot vērā uz pirmo pamatu sniegto atbildi, šī argumentācija ir jāizvērtē tikai, ciktāl tā attiecas uz Home Secretary lēmumu.

377    Tādējādi ir jāuzdod jautājums, vai Padomei šis lēmums bija jāpaziņo prasītājai.

378    Šajā ziņā saskaņā ar judikatūru no Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta un LESD 296. punktā noteiktā pienākuma norādīt pamatojumu izriet, ka Padomei šajos tiesību aktos ir jānorāda precīza informācija un lietas materiālu apstākļi, kas pierāda, ka lēmumu attiecībā pret ieinteresētajām personām ir pieņēmusi kompetentā iestāde (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 120. punkts).

379    Turpretī, ja ir atklāti pietiekami precīzi fakti, kas ļauj ieinteresētajai personai efektīvi darīt zināmu savu viedokli par informāciju, kuru Padome izmanto pret to, tad tiesību uz aizstāvību principa ievērošana nenozīmē, ka iestādei automātiski jādara pieejami visi dokumenti, kas iekļauti tās lietas materiālos.

380    Visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, Padomei ir pienākums dot piekļuvi tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 16. novembris, Bank Melli Iran/Padome, C‑548/09 P, EU:C:2011:735, 92. punkts; 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 87. punkts, un 2016. gada 28. jūlijs, Tomana u.c./Padome un Komisija, C‑330/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:601, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

381    Šajā gadījumā Padome prasītājai paziņotajā pamatojuma izklāstā norādīja atsauci uz Home Secretary lēmumu.

382    No šī apstākļa ir jāsecina, ka prasītājas rīcībā bija pietiekami precīza informācija šī sprieduma 378. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

383    Šādos apstākļos, ja tā vēlētos iegūt Home Secretary lēmumu, tai atbilstoši šai judikatūrai būtu jālūdz Padomei to paziņot, ko tā nav darījusi.

384    Otrkārt, attiecībā uz Padomes autonomi noteiktajiem faktiem prasītāja šai iestādei pārmet, ka tā pirms tiesību aktu no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam pieņemšanas tai nav paziņojusi informāciju, kas bija tās rīcībā. Tādējādi tā nevarēja darīt zināmus savus apsvērumus saistībā ar šo informāciju.

385    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Padomes izmantotie lietas materiālu apstākļi, lai saglabātu personas vai organizācijas nosaukumu līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, pirms lēmuma par saglabāšanu ir jāpaziņo tai tikai tad, ja tie ir jauni, salīdzinot ar tiem, kas bija iekļauti ar iepriekšējiem tiesību aktiem saistītajā pamatojuma izklāstā (skat. šī sprieduma 167. punktu).

386    No tiesību aktiem, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, tikai pamatojuma izklāstā saistībā ar 2011. gada jūlija un 2011. gada decembra tiesību aktiem bija ietverti grozījumi, salīdzinot ar iepriekšējiem tiesību aktiem.

387    Šo pamatojuma izklāstu projektus Padome prasītājas advokātam darīja zināmus ar 2011. gada 30. maija un 15. novembra vēstulēm, tādējādi pirms 2011. gada jūlija un decembra tiesību aktu pieņemšanas.

388    Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šim paziņojumam nebija jāpievieno Padomes rīcībā esošie pierādījumi. Saskaņā ar šī sprieduma 380. punktā atgādināto judikatūru, ja prasītāja vēlējās iegūt šos pierādījumus, tas tai bija jālūdz Padomei, ko tā nav darījusi.

389    Turklāt 214. un 215. punktā norādīto iemeslu dēļ Padomei arī nevar pārmest to, ka tā šos pamatojuma izklāstu projektus ir nosūtījusi prasītājas advokātam.

390    Šo iemeslu dēļ otrā daļa un tādējādi septītais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

8.      Par astoto pamatu saistībā ar tiesību uz īpašumu pārkāpumu

391    Prasītāja norāda, ka līdzekļu iesaldēšana, kas noteikta tiesību aktos, kuri pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, ir apdraudējums tās tiesībām uz īpašumu, kas nav attaisnots, jo šie tiesību akti nav likumīgi iepriekšējos pamatos izskaidroto iemeslu dēļ. Tādējādi šie tiesību akti esot jāatceļ tiesību uz īpašumu pārkāpuma dēļ.

392    Padome, kuru atbalsta Komisija, šo nostāju apstrīd.

393    No atbildēm, kas sniegtas uz iepriekšējiem pamatiem, neizriet, ka tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, nebūtu likumīgi. Tādējādi tiesības uz īpašumu šī iemesla dēļ nevar uzskatīt par pārkāptām.

394    Turklāt iemeslu dēļ, kas norādīti, izvērtējot ceturto pamatu saistībā ar 2010. gada jūlija tiesību aktiem, (skat. šī sprieduma 184.–192. punktu), nevar tikt apgalvots, ka tiesību akti, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, pārkāptu prasītājas tiesības uz īpašumu.

395    Tādējādi astotais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

9.      Secinājumi

396    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība, ciktāl tā attiecas uz tiesību aktiem, kas pieņemti laikā no 2011. gada jūlija līdz 2014. gada jūlijam, ir jānoraida.

397    Tādējādi prasība ir jānoraida kopumā.

V.      Par tiesāšanās izdevumiem

398    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

399    Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus atbilstoši pēdējās minētās prasījumiem.

400    Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

401    Tādējādi Francijas Republika un Komisija sedz savus tiesāšanas izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Hamas sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.

3)      Francijas Republika un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Pelikánová Valančius Nihoul

Svenningsen Öberg

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 14. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

E. Coulon I. Pélikánová

* Tiesvedības valoda – franču.